Miniatūra III: Izglābšanās

Milisekundes ilgi zibšņi viens pēc otra bombardēja Laura prātu, griežot cauri apziņai dzīves spilgtāko momentu izlasi ar ātrumu 6400 kadri sekundē. Tā kā Laurēnam, kā viņu sauca teķa koju čomi, momentu pārāk daudz nebija (kaut daži, nenoliedzami, spilgti – kā pirmais aizvaidzis pamatskolas psiholoģes kabinetā un pirmais dibenstūķis no sporta skolotāja – iemesls, kāpēc viņš atradās psiholoģes kabinetā), jauneklis nu bija spiests skatīties arī atkārtojumu.

Bembis ar 160 km/h, plikmugurainajām riepām pat pārāk skaļi nekaucot, nolemti slīdēja pretī savam un Laurēna galam, uz slapjās šosejas griežoties arī ap savu asi.

Stroboskopiskie zibšņi turpināja spīdzināt trīs promiļu reibumā esošo Laurēnu viņa pēdējās dzīves sekundes. Viņš bija pārāk lielā pālī, lai pat tikai mēģinātu savākt slīdošo bembi. Starp pagātnes kadriem, bembim turpinot griezties, nu iespraucās arī attēli no vistuvākās nākotnes – pretī braucošā VW Sharan. Neparasti. Tam motora pārsegs bija noklāts ar baltiem pleķiem. Karuselis turpinājās vēl īsu brīdi – sporta učiks, psiholoģe, šarāns ar pleķiem, sporta učiks, pirmais kautiņš, tēva nāve, atsūķis, šarāns ar pleķiem.

Tas bija divarpus sekundes pirms sadursmes, kad Laurēna pāļa sašķiebtais skats beidzot deva smadzenēm atrisinājumu uz balto pleķu mistēriju. Tās bija uzlīmes. Mazs ķipars ar saulesbrillēm, zem tā uzraksts „Baby on board”.

„Ui, tad jau čista nedrīkst!” Laurēns acumirklī iztaisnojās, zibenīgi lietpratīgi savāca mašīnu, iedriftoja atpakaļ labajā joslā un jau pēc pāris mirkļiem turpināja kustību ar 95 km/h, organiski iekļaujoties plūsmā ar steidzīgākiem pensionāriem un nesteidzīgiem pilsētniekiem. Neticami, reibums acumirklī bija pārgājis. Sānu spogulī viņš redzēja attālināmies ģimenes šarānu. Arī aizmugurējais stikls bija noklāts ar uzlīmēm.

„Nez, šitās „Baby on board” vispār jebkad ir nostrādājušas?” pīpējot, muguru atspiedis pret ugunsdzēsēju mašīnu, prātoja Māris.

„Говно вопрос, Māri. Protams, ka nav,” dūmu izpūta Valērijs, vērojot šarāna aizmugurējo stiklu, kurš nebija izbiris pavisam tikai tāpēc, ka to kopā saturēja vairākas uzlīmes.

„Nez, ko viņi domā pēdējās dzīves sekundes?”

„Nez. Pohuj.”

  1. Viss tā kā skaidrs, bet mulsina aizvaidzis psiholoģes kabinetā. Tas viņš deva aiz vaiga vai arī psiholoģe bija tranītis?

  2. Kvalitatīvs raksts!

  3. Nez kurš šarānu sadauzīja? Taču ne jau aizvaidža pašnāvnieks.

  4. Nekādas velkamistu-multikulturālistu uzlīmes! Tikai C+M+B, ar svētītu krītu. Tās nav pasakakas, ka es saku…, bij’ tāds gadījums, nu tad klausies… čomiņš, paziņas drugāns – nopirka moci, pa lēto, jo ar to visi iepriekšējie bij’ nelabu galu ņēmuši… nu tur kāds pa pjaņiem ar traktoru grāvī iemauca, a viens vispār dabūja hipotēku un aizbrauca uz Īriju, varbūt izleca pa vilciena logu, nezinu, un tādā garā, a viņš jau nezināja un nopirka to dampi, baigi priecīgs…, nu tur kubiki, zirgi, forša aeorogrāfija, tāds sarkans, baigs nazis… nosauca par Sarkano Daiktu, uzsēžas uz tā Daikta un acis spīd, a ķiveres ta nav – nav kur uzrakstīt C+M+B – nu neliks tak savu veco celtnieka kastroli, nu labi… un tik vīlēs, nu tik ar vēju skriesies, a trešajā līkumā no meža iznāca alnis – nu ko… čomiņš nolika uz sāniem un aizvirpuļoja kā midžeta spineris, vai kā tur to grozīkļa kāpsli sauca, pēc tam viņu pa visu jaunaudzi kopā lasīja, a alnim nekas – pat lopa zeķubikses neapskādēja… jo uz abiem sāniem kāds mednieks ar mačeti bij’ ieskrāpējis C+M+B… vot tev storijs.

  5. Tā uzlīme ir domāta, lai pēc avārijas utt, dienesti zinātu, ka jāmeklē arī bērns, kas ir mazāks = grūtāk pamanīt, saklapētājā šarāna vrakā.

Komentēt