Krusti

“Es atvainojos! Jūs varētu palīdzēt? Man pietrūkst naudas vilciena biļetei līdz Rīgai. Jūs varētu aizdot kādu eiro, ļoti lūdzu.”

Kaspara priekšā stāvēja noskrandis vīrs, tā ap četrdesmit. Kaspars pataustīja džinsu kabatu. Maka viņam nebija, droši vien, turpmākos pāris gadus kalpojot Aglonā, arī nevajadzēs. Pleca somā bija kārtīgi salocīta, teju jauna sutāna, fascija, sandaļu pāris un vairākas veļas kārtas. Pašā augšā, celofāna kabatiņā gulēja Varšavas Katoļu teoloģijas akadēmijas bakalaura diploms. Džinsu kabatā atradās saņurcīta desmit eiro banknote un dažas monētas.

„Lūdzu, ņemiet visu, laimīgu ceļu!” Kaspars noteica un turpināja ceļu līdz klostera ēkai. „Atvainojiet, piedodiet, lai slavēts Jēzus Kristus,” viņš purpināja zem deguna, stīvējoties cauri aizvien biezākam svētceļnieku pūlim, kurš ielenca bazilikas ēku gluži kā laucinieki Stokmanu trakajās dienās. Gribējās noaut kājas, ieiet dušā un izgulēties, taču Kaspars, jeb brālis Teodors, kā viņu turpmāk sauks visi draudzes locekļi apzinājās, ka svētku organizācija prasa milzīgus resursus un slinkot šovakar nevienam netiks ļauts.

***

„Uz kurieni? Šīs telpas nav pieejamas apskatei!” klostera durvis pieklājīgi, bet uzstājīgi nobloķēja divi jauni kleriķi melnās sutanās.
„Lai slavēts Jēzus Kristus! Esmu ieradies no Varšavas, kalpot šinī svētajā vietā, mani sauc Kaspars, tas ir, atvainojos, brālis Teodors.”

„Oi! Kaspi!” vecākais kleriķis atplauka smaidā un pastiepa roku. „Gints, tas ir, brālis Matejs! Šis ir Sergejs, brālis Pāvils, būsim pazīstami. Klau, Kaspi, kamēr neesi pārģērbies, esi čoms, aizskrien pakaļ kafijai un hotdogiem! Tepat aiz teritorijas ir lērums telšu. Līdz vakara misei vēl ir laiks.”
„Man ar sinepēm!” piebilda Sergejs. „Tev nauda ir?”
„Oi!” Kaspars noplātīja rokas. „Esmu atdevis pēdējo labdarībai.”
„Kam?”
„Man tepat pienāca kāds trūkumcietējs un palūdza naudu vilciena biļetei uz Rīgu. Es nespēju atteikt!”
„Kādu Rīgu, loh? No Aglonas neiet neviens vilciens,” brālis Matejs pēkšņi šķita ne pa jokam sašutis. „Kā viņš izskatījās?”
„Tāds parasts, bārdains, rudiem matiem,” Kaspars taustījās pa atmiņas līkločiem. „Džinsu jakā, ar mugursomu.”
„Suka, Koļa, bļeģ!” iesaucās brālis Pāvils. „Ejam!”

***

„Es atvainojos, jūs nevarētu izpalīdzēt?” Nikolajs vērsās pie jauna pāra plastikāta lietusmēteļos. „Man nozaga maku, un es nevaru tikt līdz Rīgai. Vilciens drīz aizies.”

„Ak, Dievs! Protams,” lunis sāka taustīties pa kabatām, bet viņa sučka veltīja Nikolajam žēlpilnu skatienu. No šiem klauniem varēs noplēst kādu piecīti, vismaz. Diez vai visā Aglonā atradīsies vēl vien idiņš, kurš ubagam iedos desmitnieku, kā tas iepriekšējais krustu pisējs, bet ej nu sazini. Tauta svētku dienās bija krietni dāsnāka nekā ikdienā.

Uz Nikolaja pleca uzgūlās smaga roka. Viņš pagriezās un pirmais, ko ieraudzīja, bija kā krēslā spīd Mateja dusmās piemiegtās acis un skūtais pauris. Blakus Matejam stāvēja Pāvils un tas iepriekšējais, kurš bez liekām runām šķīrās no cēnera.
„Nāc, mēs tev parādīsim Rīgu!” teica Matejs, plati smaidīja, bet viņa acis bija ledus aukstas. Pāvils stingri satvēra Nikolaju aiz elkoņa.
„Ejam, ejam, mēs tev parādīsim pareizo ceļu.”
Četrotne devās uz svētavota pusi, un tad nogriezās uz birzi, pie ezera, prom no ziņkārīgām acīm.

***

“Galīgi ahujel, pidar?” Matejs bija nikns bez gala. “Tavs laiks ubagot ir līdz pusdienlaikam! Ko tu šeit aizmirsi?”
“Do’ šurp ko salasīji, padla!” Pāvils izklausījās tikpat draudīgs. Kaspars stāvēja mēms un neuzdrošinājās bilst vārdu vai ieskatīties kādam no klātesošajiem acīs. Par šo notikumu noteikti nāksies ziņot bīskapam, taču šobrīd viņš baidījās pat lieki pakustēties.
“Protams, kungi, kāda runa, es jums atdošu jūsu daļu, viss kā norunāts!” Nikolajs mēģināja smaidīt un pietēlot labsirdību, taču Mateja sitiens pa saules pinumu lika Koļam apklust un saliekties.
“Nekādu daļu, kropli, dod visu!” Matejs šņāca. “Tev bija atvēlēts laiks, kad tu vari pelnīt, un šis laiks ir beidzies, krati ārā, kas tev aiz azotes?”

Koļa negribīgi pastiepa Matejam žūksni ar banknotēm, kuras kleriķis nepārskaitot ielika kabatā. Pāvils pārbaudīja Koļas kabatas un saulrieta gaismā izcēla sauju ar monētām.

“Kuru tu gribi appist, kretīn?” Mateja vārdi bija tikpat smagi, kā nākamais sitiens.
“Uf,” Koļa noelsās. “Piedodiet, tas neatkārtosies. Es tagad varu iet mājās?”
“Pagaidi,” Matejs nerimās. “Par to, ka tu mēģināji appist mūsu kolēģi”, viņš norādīja uz Kasparu, “tev nāksies viņam pasūkt piedošanu”.

Koļa bez ierunām nolaidās uz ceļiem.

“Nē, veči, man to nevajag!” Kaspars protestēja. “Laidiet viņu prom!”
“Tev nepatīk Koļa, jebšu tu esi principiāli pret zilo kustību?” Pāvils izrādīja neviltotu interesi.
“Man to nevajag,” neko nepaskaidrojot atbildēja Kaspars. Viņam bija nedaudz kauns atzīties, ka joprojām ir nevainīgs.
“Labi, Koļa, tinies!”, Matejs atvadījās no Koļas ar pendeli. “Nāc rīt ierastajā laikā!” Pārliecinājies, ka Koļa ir prom un atpakaļ nenāks, viņš izvilka no kabatas naudas žūksni un to veikli pārskaitīja.

“Turi,” Matejs pastiepa Kasparam roku. “Katram sanāk pa 70 eiro. Ja vēlies, vari atnākt vakarā uz mūsu istabiņu. Būs šādas tādas izklaides.” Viņš piemiedza ar aci Pāvilam. “Bet ja esi totāli pret mīlestību brāļu starpā, kamēr ir nauda, vari piekāpt pie māsām Agates un Katrīnas. Šīm, ja nemaldos, šobrīd nav mēnešreižu.”

Kaspars nopūtās. Dieva ceļi ir neizdibināmi, taču viņa griba ir jāpilda. Dzīve klosterī solījās būt svētīga un piedzīvojumu pilna.

28 Replies to “Krusti”

  1. Tā Kunga pazemīgā kalpa Kaspara 10 euro investīcija labdarībā septiņkāršojās! Vai tas nav brīnums un Dieva šķīstās mīlestības apliecinājums? Tikai skumji, ka Kaspars vēl nav brīvs no saviem grēka dēmoniem, kuru dēļ atteicās pieņemt Dieva žēlastības dāvanu pilnā apmērā…

  2. Lai slavēts Jēzus, bļaģ!
    Brāļi un māsas, aizlūgsim par mūsu aknām! Lūgsim Dievu arī par citiem orgāniem, jo visam, kas no miesas ir nācis, ir miesā jāpaliek! Lai svētais gars un peregars iziet tikpat viegli, kā ienāk; lai erceņģelis lej ne vien gaismu; lai tā kunga asinis, kas mūsu dvēseli šķīsta, ir katrā biķerī, āmen! Un turēsim modras savas sirdis, ka līdz desmitiem ir atnesta svētā vēsts, jo mums jābūt stipriem savās sirdīs pret kritušā eņģeļa kārdinājumu meklēt pestījumu grēcīgu cilvēku točkās. Lūgsim Dievu!
    Brāļi un māsas, visuvarenais Dievs ir mums devis grēka pestīšanu Kristus asinīs, un mēs par to esam pateicīgi tam kungam mūžīgi mūžam, jopt.
    Pateicības aktus starp brāļiem un māsām, un starp brāļiem, un starp māsām lai veicam ar pazemību sirdī, kā Dieva kalpiem pienākas, āmen!
    Un, čista, jopt, lai slavēts Jēzus!

  3. Labs raksts! Tematika gan pēdējos 500 gadus ļoti plaši „ekspluatēta”, nedaudz atgādina Fransuā Rablē darbu „Gargantija un Pantagriels”. Kas attiecas uz ziedošanu, tā ir vairāk cilvēku iekšēja dziņa – ziedotājam galvenais ir ziedot, līdzekļu izmantošana viņu ne pārāk interesē. Vai ziedotājam ir kāds labums no ziedošanas, grūti teikt, tomēr nezinu nevienu ziedotāju, kurš mirtu badā. Pat Bulgārijā dzīvojošais večuks Dobrevs, kurš dzīvo no aptuveni 70 eiro pensijas (baznīcai savācis vidēji 53 000 ASV dolārus), ir tālu no bada nāves. Ir cilvēki, kuri ziedo savu laiku, piemēram, lūgšanās un aizlūgumos. Viņu ieguvums ir laba atmiņa, koncentrēšanās spēja un prāta asums. Savukārt ziedojumu saņēmēji nereti rīkojas raksta varoņu scenāriju gaisotnē.

    1. Altruisma saknē ir egoisms, ziedojot jūties mazliet labāk par sevi, rodas ilūzija, ka ar savu pienesumu pasaule kļūs nedaudz labāka, ka tava eksistence kaut ko maina. Ziedošana ir tikai vēl viens veids kā nenogrimt nihilismā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *