Ir kritiski nepieciešams domāt kritiski

Kad man bija aptuveni pieci gadi, māte nolēma mani indoktrinēt reliģijā ar stāstiem par Jēzu, mūsu pestītāju. Vislabāk man patika divas epizodes: staigāšana pa ūdens virsmu un banketa uzsaukšana pieciem tūkstošiem. Tikai vēlāk es uzzināju, ka pa ūdens virsmu spēj skriet arī kāda ķirzaka, bet piecu tūkstošu ēdināšana ar divām zivīm un pieciem maizes klaipiem ir normāla prakse Ziemeļkorejā. Taču brīdī, kad māte izstāstīja, ka romieši piesita Jēzu krustā, es sapratu, ka tas nav nekāds Dievs, jo, ja es būtu visuvarens, es to krustu būtu iebāzis Jūdam tik dziļi, ka skabargas ierautu pat mēlē. Ja tā padomā, diezgan dīvaini, ka viņa 12 grūpijas bija tikai vīrieši – tas liek uzdot jautājumus.

Es to stāstu, jo vēlējos ilustrēt to, ka jau tik agrā vecumā spēju kritiski domāt un atšķirt pasakas no īstenības, kamēr lielākā daļa, pat būdami pieauguši, apzināti izvēlas sevi muļķot. Un tā, manuprāt, ir cilvēces galvenā problēma. Saprotu, ka ticība tam, ka cilvēks ir kas vairāk par ēst un meņģēties gribošu miesas gabalu, var sniegt psiholoģisku ielāpu dzīves ciešanām un faktam, ka nāve ir cilvēka beigas.

Ticība pārdabiskajam nav nekas vairāk kā maldīgs uzskats, ka eksistē kāda metadimensija, kurā mēs esam labāki par karaļiem un notiek absolūts taisnīgums pret visiem – nabagie kļūst bagāti un bagātie kļūst nabagi. Protams, nekas no tā nenotiek, nabagie nomirst nabagi, bagātie nomirst bagāti, un tās ir beigas. Viss. Basta.

Un šī ticība absolūtā taisnīguma dimensijai ir tas, kas attur miljoniem cilvēku no proaktīvas rīcības labuma vairošanai gan sev, gan citiem. Sak’, ko nu man iet palīdzēt grūtībās nonākušajiem, gan jau Dieviņš visu sakārtos un atsūtīs palīdzību, ko man cīnīties ar korumpētiem indivīdiem, gan jau pēc nāves velns viņiem sāpīgi padurstīs dibenu ar trejžuburu dakšu. Šāds latentums ir īpaši izteikts vecākiem cilvēkiem, kuri pat vairs necenšas šķirot informāciju, ko uzņem caur ekrānu vai drukāto presi. Ārsti tev nestāsta, ka glaukomu var izārstēt, ja acī ieberzē čuras? OK. Putins jau patiesībā nav tik slikts, jo, tāpat kā parastā tauta, no rīta ēd auzu tumi? OK. Soross grib kontrolēt mūsu populāciju, izkaisot gaisā ķimikālijas, kuras vardes padara homoseksuālas? OK!

Runājot par Sorosu, ir vēl viens ļoti spilgts piemērs ticībai māņiem – Aivars Lembergs. Vecais zēns ir spītīgi ieņēmis galvā, ka Džordžs Soross, viens no pasaules ietekmīgākajiem miljardieriem, par savas dzīves mērķi ir izvēlējies čakarēt dzīvi senilam 40 tūkstošu iedzīvotāju pilsētas mēram. Katru reizi, kad izdzirdu par “Sorosa šakāļiem”, nevaru apvaldīt smieklus un iztēlojos, kā Soross, uzzinot par kādu Ventspils projektu, piemēram, izremontētas ielas atklāšanu, instruē veselu busiņu algotņu tur ierasties, izmētāt izsmēķus un sačakarēt ietves bruģi. Diemžēl arī mana vecmāmiņa dzīvo Ventspilī un ir balsojusi par Lembergu kopš pirmsākumiem, jo, kā viņa to pamatoja, “lai arī zog, viņš dod arī pilsētai”. Tas lieliski ilustrē to “Stokholmas sindromu”, ar kuru sirgst liela daļa sabiedrības, jo tā labāk izvēlēsies zināmu nelaimi nekā nezināmu laimi.

Lai ilustrētu to postažu, pie kuras var novest ticība un kritiskās domāšanas neesamība, es ceļu gaismā faktu, ka ir cilvēki, kuri pilnā nopietnībā tic, ka zeme ir plakana! Tāpat kā daudzi citi, arī es pievienojos šai grupai galvenokārt aiz antropoloģiskas intereses, taču jāatzīst, ka, vērojot šīs grupas aktivitātes, es guvu nedaudz netīra prieka, līdzīgi kā Viktorijas laiku cilvēki gāja pašausmināties uz kropļu cirku. Ar patiesu interesi vēroju, kā cilvēki tur publicē dažādus attēlus, video un savus infantilos spriedelējumus, cenšoties rast alternatīvus izskaidrojumus tādām lietām kā paisums un bēgums, gravitācija, meteorīti, vulkāni utt.

Kādu laiku centos ar viņiem loģiski diskutēt, bet ātri padevos, jo šie daži indivīdi ir nobarikādējuši savas smadzenes pret jebkuru loģisku argumentu. Manuprāt, viņi ir zuduši, bet ne bezjēdzīgi, jo kalpo par piemēru citiem – kritiskā domāšana ir jāmāca jau skolā.

  1. Kaut kā švaki palicis kopš atdevāties delfiem, salīdzinājumi tādi puņķaini palikuši, tā lai būtu kaut kas stingrs, bet ne pārāk, lai delfu redakcija tomēr ņem pretī?

  2. Ja mēs būtu pilnībā racionāli, mēs nespētu mīlēt.

  3. Kad ateisms (A) srīdās ar liberālismu (L):
    L. Brīvība izvēlēties, t.sk.reliģiju, ir vērtība.
    A. Muļķīgu ideju, t.sk. ticības dievam, respektēšana ir muļķības atbalstīšana un vairošana.
    L. Muļķīgu ideju nerūkst arī ateistu vidū.
    A. Tas gan, bet tāpēc nav nekādas nepieciešamības tās pavairot.
    L. No vispārēja labuma viedokļa ticīgie, kuri dara labu maksimālam cilvēku skaitam, nodarot slikti minimālam cilvēku skaitam, ir labāki par ateistiem, kuriem šī bilance ir sliktāka vai pretēja.
    A. Tas nav ticīgo-neticīgo dalījums, bet sakarīgo-kretīnu dalījums, kam ar ticību vai neticību ir visai mazs sakars.
    L. Cālīša tipa kristieši taču ir OK?
    A. Ja tā skatās, tad labāk cālīši, nekā taivāni. Tikai man liekas, ka Cālītis būtu labs cilvēks arī tad, ja būtu ateists. Bet Taivāns bija, ir un paliks cirvis.
    L. Tad jau galvenā problēma ir ateistu, teistu, deistu un agnostiķu cirvji.
    A. LOL

  4. Es ticēju rūķīšiem un fejām līdz 22 gadu vecumam.

  5. 1. 9/11 ir FBI un Buša iekšas darbs, 2. Holokausts ir meli, 3. Hitlers bija labais, 4. Kapitālisms, tāpat kā komunisms, pārvērš cilvēkus bezrakstura masā.

  6. Cilvēkiem, kuri domā kritiski, ir viens liels trūkums – kamēr viņi domā kritiski, dzīve lieliem soļiem dodas tālāk, ir cita situācija, kura atkal liek domāt kritiski, un tā tālāk, mūžīgā iedzinēja lomā. Savukārt cilvēki, kuri ievēro Visuma likumu – viss, kas notiek, notiek uz labu, aktīvi izmanto jebkuru iespēju, un ir daudz brīvāki, jo apzinās, ka dzīvē kļūdīties nav iespējams, jo rezultāts vienmēr ir pozitīvs. Un vēl – nevajag savu dzīvi uztvert pārāk personīgi! Tad nebūs arī vilšanās.

    • Ja nesanāk domāt dzīves soļiem atbilstošā tempā, tad jāatmet domāšanai ar roku un jānosauc to par Visuma likumu ievērošanu. Šo cilvēku palīgā sauciens skan sekojoši: Tas viss uz labu, uz lab…

    • Kritiskas domāšanas alternatīva ir nevis sekošana “Visuma lukumam”, bet gan mītiskā domāšana (slēpšanās ilūzijās un klišejās), nu vai vispàr nedomāšana jeb instinktīva uzvedība.
      Tavs “Visuma likums” ir nepierādāma ilūzija; fikcija.

  7. Paļauties tikai uz prātu ir visnotaļ bīstams ceļš. Prāts gluži kā datora procesors ražo iespējamos situāciju modeļus, bet dzīve ne vienmēr aizpilda šos modeļus atbilstoši iecerētajam scenārijam. Turklāt, jo gudrāks cilvēks, jo vairāk iespējamo situāciju apstrādā smadzenes, jo grūtāk izdarīt izvēli. Tāpēc nepieciešama abstraktā domāšana un paļaušanās uz intuīciju, kuru nevar aizvietot kritiskā domāšana. Intuīcija (ceļa virziens) ir primārā, jo noteic prātam, kurā virzienā darboties.

    • Abstrakta domāšana arī ir prāta funkcija.
      Bet šajā rakstā vispār jau netiek apspriesta paļaušanās uz prātu, bet gan tieši kritiskā domāšana.

      Intuīcija nereti ir emociju ietekmēta ilūzoriska sajūta – cilvēks tic tam, kam grib ticēt. (Piemēram, ilūzijai, ka “viss, kas notiek, notiek uz labu”.)

      Ja runā par bīstamību, tad pakomentē džihādistu attieksmi pret kritisko domāšanu (tostarp, nevēlēšanos vispār apšaubīt savas ideoloģiskās klišejas). Viņi ir mazāk bīstami, nekā, piemēram, zinātnieki?
      Džihādistiem arī ir “ceļa virziens”, kurā virzienā viņu prātam darboties.

    • Abstraktā un kritiskā nav divi dažādi domāšanas veidi. Daudzos gadījumos tas viens un tas pats. Tā sauktā intuīcija bieži vien nav nekas vairāk, kā abstraktās/kritiskās/u.c. domāšanas iepriekš radīts rezultāts, vai arī uzmanības priekšplānā nenonākuša domāšanas procesa rezultāts.

      Ne jau izvēļu daudzums nosaka izvēles grūtības pakāpi. Dažkārt ir vieglāk izvēlēties 1 variantu no 15, nekā 1 no 2.

  8. Ne mirkli nešaubījos.

    Kā man tas patīk!

  9. Es skatos te cehā, atšķirībā no citām vietnēm ar komentēšanas iespēju, ir arī daži domājoši cilvēki ar vairāk vai mazāk spēcīgu pamatojumu, tas priecē.

    Jāiet pārlasīt “Praktiskā prāta kritika”

Komentēt