Bērni

“Tēt, drīkst es pats atvēršu?” uz mani raugās septiņgadīgais dēls. Man rokās ir brokastu pārslu paka un dēls no visas sirds grib palīdzēt. Viņa divgadīgais brālis mūs ziņkārīgi pēta.

“Protams, turi,” es pasniedzu viņam kārbu, lai gan dziļi sirdī jūtu, ka tā ir kļūda. Ir desmit vakarā, bērniem būtu jau jāguļ, taču šie niķojas un paziņo, ka grib ēst. Vakariņas viņi neēda, tika nosmādēta piedāvātā zupa, omlete, cīsiņi, salāti, pelmeņi, kotletes, kā arī sviestmaizes ar desu, sieru, gurķi vai ievārījumu. Prātā bija tikai saldumi, kurus es, kā apzinīgs vecāks viņiem liedzu. Un tagad bērni gatavi ēst pilnīgi jebko, izņemot visu iepriekš piedāvāto, un tikai to, kas šķiet garšīgs, proti, brokastu pārslas.

“PAKŠ!” un pakas saturs izbirst uz grīdas. Vecākais dēls izskatās vainīgs, taču jaunākais smejas. “Tizlais līkrocis” es uzslavēju dēlu un meklēju birsti. Būs jāsaslauka, kamēr sīkie nesabradā pārslas un neiznēsā drupačas pa visu dzīvokli. Protams, būtu pedagoģiski dot vecākajam saslaucīt sevis izveidoto šmuci pašam, taču tas aizņems laiku, izvērsīsies strīdā, pārvērtīsies par cirku, beigsies ar apvainojumu mētāšanu un asarām. Labāk pat nesākt.

Bērni pēc savas dabas ir drausmīgi netīri. Ziniet, kura ir visnetīrākā vieta automašīnā? Zem bērnu sēdeklīša. Šī trūdošo pārtikas atlikumu un zudušo lego detaļu simbiotiskā biomasa ir īstākais vīrusu un baktēriju perēklis. Nav brīnums, ka bērni tik bieži slimo. Pirmkārt, viņiem ir nederīga imūnsistēma. Otrkārt, viņi ražo netīrumus industriālos apmēros. Treškārt, saražotā draza tiek ne vien patērēta, bet arī izplatīta tālāk. Reiz, ņemot bērnu ārā no dārziņa, redzēju, kā kāds trīsgadīgs kretīns iebāza roku sev biksiņās un pačamdīja dirsu. Tad viņš apostīja smirdīgo pirkstu un priecīgs bāza to sejā pārējiem grupiņas bērniem. Man tas bija šoks, bērnu dārza auklītēm tā ir ikdiena.

Pajautājiet jebkuram viesnīcas darbiniekam. Kādus cilvēkus viņi labprāt uzņemtu savā hotelī. Geju pāri vai ģimeni ar bērniem? Izrādīsies, ka homofobija pansijas darbinieku vidū ir praktiski neeksistējoša. Īsi pēc studijām, es kopā ar paziņu īrēju kopīgu dzīvokli. Dzīvokļa izvēli ierobežoja tikai mums pieejamās finanses un īpašnieku skopums. Vēlāk, kad paziņa tika pie sievas un bērna un mēģināja pārbraukt uz citu īrējamu dzīvesvietu, dzīvokļa atrašana sagādāja krietni lielākas grūtības.

Šobrīd man ir divi bērni un es jūtos kā varonis. Ģimenes ar trim un vairāk bērniem es uzskatu par trakām. Ģimenes ar vienu bērnu es uzskatu par vārguļiem. Ģimenes bez bērniem es uzskatu par laimīgām un apskaužu. Vientuļi vecāki ir gluži kā kara veterāni, kuri pārcietuši sūrākās ciešanas un vairs nav piemēroti normālai dzīvei sabiedrībā.

Atliek vien iedomāties bērnu ballītes. Bērni ir uzņēmuši modi svinēt katru savu niecīgo dzimšanas dienu kā valsts jubileju, un ej dirst, tie sīkie ir prasīgi (izlutināti), tieši (netaktiski) un nevaldāmi (stulbi). Es labprāt dāvātu nepilngadīgajiem viesiem nevis mantiņas un gaisa balonus, bet dunkas un spērienus. “Es šito neēdīšu, man šī spēle nepatīk, man mājās ir labākas mantiņas”. “Nu tad vācies ārā un ej prom, nepateicīgais, kropli!”

Protams, es mīlu savus bērnus. Cilvēki ir ieprogrammēti uz vairošanos, un rūpes par saviem bērniem ir dabisks instinkts. Rūpes par svešiem bērniem tāds nav. Siltākās jūtas, ko cilvēks spēj just uz svešiem bērniem ir vienaldzība. Tas ir gadījumos, ja bērni uzvedas kārtīgi un netraucē. Citādi vienaldzību nomaina riebums.

Bērni ir tizli un neveikli. It īpaši paši mazākie, kuriem runas centrs un smaguma centrs atrodas vienuviet, proti, starp ausīm. Es neviļus satrūkstos, kad dzirdu dobju būkšķi savā dzīvoklī. Zināms, katrs kritiens tiek pavadīts ar asarām un gaudām, bet tikai tad, ja blakus ir liecinieki. Asaras izpaliek, ja bērns zina, ka apkārt nav žēlpilnu skatītāju. Dažkārt labāk ir nocietināt sirdi un neizrādīt žēlumu. Viegli tas nenāk.

Bērni ir izlepuši. Pie mana daudzdzīvokļu nama atrodas neliels, nožogots privātīpašums. Aiz žoga aug augļu koki, pāri žogam nokarājas zari pilni sarkaniem ķiršiem. Jūs varat iedomāties? Nogatavojušies ķirši ir pieejami uz ietves, rokas stiepiena attālumā, un nav aplasīti. Mūsdienu bērni, kuri nevīžo aplasīt svešus ķiršus ir slinki, tukli un stulbi.

Daudzi vecāki plāno savus atvaļinājumus, lai saskaņotu tos ar bērnu skolas vai bērnu dārza brīvdienām. Jo bērnus vajag pieskatīt, bet bērnus nav kur likt. Liela kļūda. Pēc atvaļinājuma, kas pavadīts kopā ar atvasēm, pienākas vēl viens atvaļinājums – vienatnē.

Šo es rakstu, lai norādītu uz acīmredzamo. Visas grūtības bērnu audzināšanā uzveļas uz cilvēkiem, kas tām nav gatavi. Lai iegūtu tiesības vadīt transportlīdzekli man nācās iegaumēt ceļu satiksmes noteikumus, apgūt automašīnas vadīšanas iemaņas, veikt veselības pārbaudi un noklausīties pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanas kursu. Tiesības audzināt bērnu tiek piešķirtas automātiski un tiek atņemtas tikai izcili kretīniskas vecāku uzvedības gadījumā. Varbūt valstij un medijiem derētu apstādināt nemitīgās gaudas par slikto demogrāfisko stāvokli, bet likt uzsvaru uz atbildīgu pieeju bērnu radīšanai un audzināšanai. Iespējams derētu uztraukties nevis par Latvijas iedzīvotāju kvantitāti pēc gadsimta vai diviem, bet gan par dzīves kvalitāti šobrīd. Un ar kvalitāti es nedomāju tikai naudu. Bērnus pasaulē laiž ļaudis, kuri nav gana pieauguši, izglītoti un finansiāli neatkarīgi. Bērna piedzimšanas pabalsts šobrīd ir 421 eiro, kas, manuprāt, ir pārāk liela summa, kura pārāk lielu skaitu cilvēku iedvesmo uz neapdomīgu lēmumu pieņemšanu. Bērna dzemdēšana nedrīkst kļūt par sociāli bezatbildīgu cilvēku peļņas avotu. Kā būtu, ja bērna pabalstu piešķirtu tikai ļaudīm ar augstāko izglītību un tikai pēc 23 gadu vecuma sasniegšanas? Ietaupīto naudu valsts varētu tērēt izglītības, veselīga dzīvesveida un kontracepcijas popularizēšanai.

  1. Vajag vairāk rakstus, kur Tēvi pasaka, kā ir.
    Tās saldās māšu Poniju šļuras un feju kālu blogi ir jau par daudz un tie, kam nav bērnu tiek ievilināti pasākumā no kura neko nesaprot.

  2. Bērni ir kā mazi pērtiķēni – viņi kopē visu ko dara vecāki un viņu audzināšanā ir jāiegulda laiks un pacietība. Un tad tas atmaksājas. Ja neesi gatavs to darīt, tad rēķinies ar sekām un tad arī nekas cits neatliek kā čīkstēt internetā, cik grūta dzīve ar bērniem…

  3. bļin, es kā sieviete un kā māte pievienojos! Tas ir drausmīgi, kā visur tiek popilarizēts – cik tas ir forši, smukas bildītes, laimīgas ģimenes – bet realitāte… bļin, vienā brīdī toč pofigs iestājas, kad katru nedēļu atkārto auto tīrīšanas epopeju, bet pēc nedēļas viss ir tā pat un vēl ļaunāk…
    man ir aizdomas, ka tā ir viena no pasaules lielākajām sazvērestībām – iestāstīt, ka normāls nav normāls – jeb likt noticēt, ka ir iespējama laimīga, smaidīga ģimene ar bērniem, kur bērni ir teju vai eņģelīši, viss apkārt kārtīgs un tīrs, skaidrs, ja tev tā nav un tu esi normāls cilvēks, sāc justies slikti un nepareizi, uz jautājumiem par to kā ir audzināt bērnu tālāk draudzenēm atbildi kā no cosmo pasmeltām zināšanām, tā skaisti un glancēti, bet reālos stāstus atstāj sev , tādā veidā kultivējot greizo priekšstatu par bērnu audzināšanu…
    Paldies, autoram, es vairs nejūtos viena un nepareiza

  4. Ko Asociācija Ģimene mums nestāsta.

  5. Apmēram tā es arī šobrīd jūtos

  6. Bērns ir vecāku spogulis. Ja pats esi neaudzināts, netīrīgs, bezmerķīgs kroplis, kurš nevairāk kā minūtes bāziena rezultātā tiek pie tāda paša neaudzināta (jo kroplis izaudzina kropli), izlutināta bērna, tad raksta motīvs ir skaidrs.

    • Pilnīgi piekrītu!
      Normāli vecāki izaudzina normālus bērnus.
      Šie raksti par bērniem jau sāk palikt nesmieklīgi un pretīgi.
      Laikam autors un līdzīgi domājošie bērnībā arī tika apdalīti.
      Žēl jūs, bet vairāk jūsu bērnus.

  7. Nez cik vesels ir cilvēks, kurš šo ir uzrakstījis? Jā, man arī yracina sveši, nepaklausīgi, izlutināti bērni, bet saukt bērnus par kropļiem – tā nav vesela cilvēka rīcība.
    Nezinu, kur autors ir lasījis par ideālo dzīvi ar bērniem :D manuprāt, katrs sakarīgs un domājošs cilvēks zin, ka visas tās skaistās bikdes feisbukā un instagrama ir tikai bildes.
    Pēc raksta rodas sajūta, ka autoram jau savi bērni ir tā apriebusies, ka pat svešus jau ienīst. Nu tā notiek, ja nemāk audzināt bērnus, plānot ģimenes ikdienu un sapņo par utopiskām lietām!

  8. Pohuj, atdod bērnu namā

  9. Pabalstus vispār nevajadzētu maksāt. Lai vairojas tie, kuri grib. Un\vai var atļauties. Man ir divi bērni. Viens – emo tīnis, otrs – sīkpirdis elektromersedesā. Ir tā kā rakstīts.
    Dzīves man nav.

  10. Labs izklāsts, bet varēja spilgtākas detaļas ar sīko izgājieniem

  11. Vai piekrīti, ka PĒDĒJĀ RINDKOPA sūkā? (👍Like 8.2K)

  12. Raksts super, bet piekrītu, ka nedaudz pāršauts pār strīpu “kropļu” un “dirsas” sakarā un arī to ierobežojumu vecāku tiesību radīšanā.
    Tad jau vispār bērnu nebūtu – parasti jau sanāk mācīties no savām kļūdām

  13. Diez, autoram ir pamatskolas izglītība vai izmests no 2.klases? Tā varētu būt, ja spriež pēc pieturas zīmju lietošanas. Analfabēts!!! Ko tāds var bērniem iemācīt?????

    • pieturas zīmes :D Jēzus…
      Pievienojos, galvenais tak iemācīt bērniem pieturzīmes. Pretējā gadījumā viņi sāk dzert agri un kopoties, un tad sāk lietot narkotikas un tālāk paši zināt.

  14. Nu ja jau bērni ir tādas mokas, tad kāpēc ir jārada otrais? Un kāds tur brīnums, ka bērni paliek par neciešamiem nervu zāģiem, ja viņu vecāki viņu uztvert kā dzīves lielāko apgrūtinājumu. Negribēts “kroplis” kurš gramstās pa savu dirsu-lielisks topošais sab loceklis. Pirms rakstīt šķietami asprātīgus un atmaskojošus rakstus, derētu padomāt, kur tam visam aug kājas. Jā vecākos.

  15. Ja vecāki ir deģenerāti, tad arī bērni ir deģenerāti. Un otrādi.

  16. Man jau patīk, ka šis hiperboliskais raksts komentāros tik uztverts pilnībā nopietni. Tak pasmaidiet. Tas viss aiz mīlestības pret tiem mazajiem mežoņiem.

Komentēt