Monthly Archives: augusts 2017

Nāk rudens izgreznot neko

Nāk rudens izdaiļot Latviju? Zelta lapkritis, ābolu smarža un rudens sēņu garša? Nē – dubļi, peļķes un drīz jau arī tā smilšu-sāls-sniega kombinācija, pie kuras esam tik ļoti pieraduši, ka to varēs iekļaut Latvijas kultūras kanonā blakus kapusvētkiem un “Limuzīnam Jāņu nakts krāsā”.
Lai arī laikapstākļi Latvijas iedzīvotājus, maigi izsakoties, nelutina, jāatzīst, ka man te ļoti patīk vasarā. Jūlijs un augusts šeit cilvēkos atraisa gūzmu sentimentālu un patīkamu emociju. Pat man pietrūks silto vakara pastaigu pa Rīgas kluso centru un vecpilsētu, iespējas sajust gaisā dažādu ēdienu aromātus, klausīties visdažādāko ļaužu līksmībā.

Man pietrūks pat visu dīvaino pilsētas personāžu, piemēram, motoreļļas bezpajumtnieku, kas sapulcējas iepretim Brīvības piemineklim un mīņājas blakus saviem motocikliem, lai izrādītos viens otram. Kāpēc es viņus saucu par motoreļļas bezpajumtniekiem? Jo viņi pavada dienas lielāko daļu garāžā vai saulē, smērējoties ar eļļām, pievelkot uzgriežņus, un, kad viņi ir saķīlējuši savus dzelzs rumakus un aizbraukuši “kotēties” pie makdonalda, viņu sejas ir netīras un nogurušas, mati ir saburzīti un acu skatieni tukši kā zombijiem.

Vienīgais, kas viņus vizuāli atšķir no patiesiem bezpajumtniekiem, ir fakts, ka starp viņu kājām ir nevis gangrēna, bet viens no visvairāk uz nerviem krītošajiem trokšņiem vairāku tūkstošu vērtībā. Pie velna, man pat pietrūks to dažu velosipēdistu, kuri brauc pa pilsētas ielām, neturot rokas uz stūres. Noteikti esat pamanījuši, es viņus dēvēju par gaiļiem uz riteņiem, jo viņi brauc tik lepni un pompozi, uz krūtīm sakrustotām rokām, it kā viņi joprojām izrādītos savai mammai.

Rīt ir pirmais septembris. Ar to gan es negrasos kādu apsveikt, jo nav neviena, kas gaidītu šo datumu. Pirmkārt, kā jau pieminēju, varam uzskatīt, ka divus mēnešus ilgā vasara ir beigusies – sieviete var pat bērnu iznēsāt ātrāk, nekā sagaidīt nākamo silto vakaru. Otrkārt, sākas jaunais mācību gads, kas skolniekiem nozīmē atgriešanos fiziski un psiholoģiski traumatiskā vidē, studentu nenokārtoto parādu čupai birst klāt jauni priekšmeti, vecākiem tas nozīmē kropļojošus izdevumus par skolām, burtnīcām, apģērbiem utt.

Lielākajai daļai mācību gads ar pirmo septembri ir sācies jau bērnudārzā, kas ir drīzāk izklaidējošs pasākums, un vienīgais trūkums tur ir piespiedu došanās diendusā un negaršīgais ēdiens. No bērnudārza jēga ir tikai vecākiem, jo viņi var atgriezties pelnīt valstij nodokļus, kamēr mazie jānīši un anniņas var būt netīri arī kaut kur citur. Tā vai citādi, no dārziņa bērni atceras labi ja divas vai trīs epizodes, kas lielkākajā daļā gadījumu ir saistītas ar pirmo traumu – rētu vai riebumu pret kādu ēdienu.

Pamatskola un vidusskola ir tā vieta, kur cilvēkam sākas patiesais riebums pret rudens iestāšanos. Īpatnēji, ka skolas allaž reklamē sevi kā vietas, kur tiek identificēti bērnu talanti un pievērsta pastiprināta uzmanība, lai tos attīstītu. Lai nūģis, kuram padodas matemātika, varētu kļūt par Nobela prēmijas laureātu, lai knēvelis, kuram padodas zīmēšana, varētu karināt savus darbus līdzās Rozentālam, lai fiziski spēcīgais muļķis varētu kost olimpiskajā medaļā. No pieredzes varu tikai teikt – ja skola kaut kam sagatavo, tad tikai dzīvei cietumā vai totalitārismā. Un veiksme vairāk būs atkarīga no tā, cik ļoti cilvēks spēs skolā iegūto pieredzi sagremot un neņemt pie sirds.

Cilvēkam skolā nākas iemācīties izdzīvot dažādu hierarhiju haosā, kur visi dažādie ķipariņi noreducējas līdz aritmētiskajam vidējam. Klases iekšienē pastāv spēka hierarhija, kur atlēts sitīs nūģi, jo citādi nespēj artikulēt savu frustrāciju par piedzimšanu nelabvēlīgā ģimenē. Nūģa vēlme izcelties pazūd zem zilumiem, atlēta traumu plaisas palielina stiprāki muļķi no vecākajām klasēm, meitenes iemācās, ka sociālā hierarhija ļoti stipri korelē ar materiālo labklājību, nevis ambīcijām un uzcītību. Skolotāji ir trūcīgi un noguruši, viņi pilda tikai tiesneša lomu, sodot un apbalvojot. Un tie daži apdāvinātie, kas klasē ir, iemācās turēt muti, lai nedabūtu pa muti. Nav brīnums, ka esam tur, kur esam, ka skolās netiek kārtoti eksāmeni matemātikā un fizikā, jo vecāki uzskata, ka “nau vērc”, jo skola tāpat dzīvei neko noderīgu neiemāca. Lūk, tā šeit top cilvēki bez ambīcijām, kas ir priecīgi par to, kas ir, un vairāk viņiem nevajag, jo tad, pasarg’ Dievs, būs jāceļas un kaut kas jādara.

Nāk rudens izdaiļot Latviju? Zelta lapkritis, ābolu smarža un rudens sēņu garša? Nē – dubļi, peļķes un drīz jau arī tā smilšu-sāls-sniega kombinācija, pie kuras esam tik ļoti pieraduši, ka to varēs iekļaut Latvijas kultūras kanonā blakus kapusvētkiem un “Limuzīnam Jāņu nakts krāsā”. Šajā gadā, it kā cēlu mērķu labad, Rīgas mērs ir nolēmis padarīt pilsētniekiem rudeni daudz neizturamāku, proti – vienlaicīgi remontējot teju visas pilsētas galvenās ielas. Uzskatu, ka tas ir ļoti labs solis no Rīgas mēra puses, jo neļāva atslābt un pilnībā izbaudīt bezrūpīgu vasaru. Neizstaigājamās ietves, neizbraucamās ielas un putekļu daudzums neļāva aizmirst, ka tāds ir parastais dzīves ritums šajā valstī un pilsētā. Mēs nedrīkstam kļūt izlutināti, lai spētu samierināties ar desmit mēnešiem tumsas un aukstuma. Varbūt Nils nolēma izdangāt Rīgas ielas, lai, kad Putins izlien no Dvinas un jautā, vai Rīga ir gatava, viņš var atbildēt – nē, nē, vēl nav gatava. (nervozi smiekli)

P.S. Jauktu rasu homoseksuālas ģimenes ir labākas par tradicionālajām ģimenēm.

Visa esošā bezjēdzīguma dzen

Anda trešo reizi nospieda uz zaļās Whatsapp bultiņas. Divi ķeksīši nozīmē, ka ziņa ir aizgājusi. Šī aplikācija viņai bija jauna, jo Anda centās izvairīties no viedtālruņa – tas padarīja cilvēku redzamu lielajām korporācijām, kuras zog personas datus. Taču Egijas gadījumā tas bija savādāk – Sandris bija minējis, ka Egija pārsvarā ir Whatsapp, un tur neko nevarēja darīt.
Viņas nebija redzējušās gandrīz divdesmit gadus – kopš vidusskolas laikiem. Anda bija vieglatlēte un matemātiķe, Egijai bija violeta uzkasīta čolka un viņa vienmēr mīcījās ar kaut kādiem alternatīvajiem puišiem pa radio mezglu un bastoja stundas. Taču par brīnumu, Egija bija nonākusi bankā vadošā amatā, kas bija apstiprinājums tam, ka viņa kalpoja korporācijām. Bet tas šobrīd nebija svarīgi. Svarīgākais bija sarunāt tikšanos un panākt izvirzīto mērķi.
Anda palūkojās telefonā, un zaļā ikoniņa, kā juzdama skatienu, izlēca uz telefona ekrāna.
“Davai, tad tiekamies vienos Sparģelī. C u xxx”

“Sparģelis” bija pārcenots itāļu restorāns, kurš orientējās uz pusdienām par puslīdz demokrātiskām cenām par sauju makaronu ar tomātu mērci no bundžas. Te lielākoties pulcējās darbinieki no tuvējās bankas (tai skaitā Egija) un vienas ministrijas klerki, kuri vēlāk ietagoja sevi Feisbukā, jo vakariņām “Sparģelis” bija samērā smalka vieta.
“Andočkinnnn! Simts gadu!”
Egija izskatījās tikpat neprātīga kā skolas laikā, gan bez violetās čolkas, taču sarkanā naktskreklā.  (Vai bankās visi nestaigā kostīmos? Vismaz tā Anda bija iedomājusies. Taču acīmredzot uz Egiju tas neattiecās.)
“Eguciiiii!”
Sekoja obligātā apsveicināšanās, apkampšanās un pusdienu pasūtīšana – tie paši makaroni, Egija paņēma vēl saldo, Anda nolēma taupības nolūkos to izlaist.
“Pa mazajam aliņam?”
Anda pamāja. Alus gan “Sparģelī” nenāca no vietējām darītavām, taču nekas, šoreiz mērķis attaisnoja līdzekļus.
“Kā iet vispār? Ko tu tur dari bankā?
“Ai, nu tā, ņemos ar kredītiem… Ko tu?”
“Jā, par to es tieši gribēju parunāt. Lieta tāda, ka esmu iesaistījusies vienā organizācijā, kura taisās glābt mūsu planētu. Un es domāju, ka jūsu bankai varētu būt interese.”
“Interese par ko?”
“Par kūstošajiem ledājiem.”
“Okei. Un?”
“Lieta tāda…” Anda izvilka no somiņas Sandra sagatavoto materiālu. Tas bija buklets ar grafikiem, kā zemeslode ies bojā, ja ledāji turpinās kust iepriekšējā tempā. Grafiki bija tieši orientēti uz Egijas tipa finansistiem un ekonomistiem, viņiem vajadzēja saprast skaitļu valodu. Māksliniekiem – tiem vispār trūka naudas, lai gan dažiem tomēr neizskaidrojamā kārtā tā figurēja – bija paredzēts plakāts ar milzīgu mirstošu balto lāci.

Taču Egija, paņēmusi bukletu, domīgi pagrozīja to rokās un nolika blakus pelnu traukam. Šķiet, grafiki viņu neuzbudināja.
“Nu, un ko jūs ar to visu gribat panākt?”
“Kā –  ko? Mēs gribam glābt zemeslodi.”
“Priekš kam?”
“Nu… Priekš mātes zemes.”
Egija izvilka cigareti.
“Zini ko?… Tavs buklets ir labs, bet zemeslode tāpat agri vai vēlu ies bojā. VISS ies bojā. Vienkārši – viss. Kāda jēga tad cepties?”
Anda ievilka elpu.
“Nu, bet priekš bērniem? Tev ir bērni?”
“Tak Ivčiks jau tūlīt universitātē stājas. Tu nezināji, ka mums ar Zirnīti piedzima meita jau pirmajā kursā ?”
Anda piekrītoši noņurdēja. Viņa tajā laikā meditēja Indijā un nebija sekojusi klasesbiedru gaitām.
“Un tev ir vienalga, kas notiek ar zemeslodi?”
“Zini, ko?”
Egija aizkūpināja cigareti un iepūta dūmus Andai tieši padusē.
“Man ir pilnīgi pajāt.”

 

Suņa sirds

Vakara saules zaķīši draiskojās zeltainā retrīvera slapjajā kažokā, kamēr suņa aste cītīgi slaucīja pludmales smiltis. Kāds garāmejošs pārītis apstājās, lai idillisko ainiņu iemūžinātu.

„Asnāt, iečeko, cik viņš domīgi skatās saulrietā! Un kaut kādi idioti vēl saka, ka dzīvnieki nejūt kā cilvēki!”

Zilčolkainā jaunkundze iegrūda klusējošajam Asnātam rokās savu koka grozāmgrābsli (pirkts ironiski, protams) un cūku pupu-kolrābja smūtija krūzi, bet pati no mugursomas izvilka aplupušu Zenītu un izplājās smiltīs uz vēdera, kur tusnīja krietnu pusminūti, pirms atskanēja slēdža klakšķis.

„Šī būs episka! Suncisuncisunci! Ja tu šito bildi ieliktu Tinderī, visas kuces būtu tavējās, haha! Vai ne, Asni, hahaha!”

Asnāts tikmēr prātā ne bez sūrmes apviļāja to liktenīgo tindersvaipu pa labi, kas viņu bija nogādājis pie sāniem šai šķiedru strebjošajai būtnei. Bet nu toreiz viņš bija pālī, un vispār jebkāda mikla grēka vaga ir labāka par nekādu. Neko… kad Maruta būs aizņemta, interneta komentāru kaujās aizstāvot sīriešus un ASV studenšu tiesības pasē ierakstīt dzimumu „pežnese”  vai „testofermone”, būs jāpasvaipo aktīvāk. Gan jau kaut kas nosmelsies.

Suns turpināja vērties jūras virzienā arī tad, kad abi jau bija sen gabalā. Pagriezās un prom viņš devās tikai pēc tam, kad viļņi krastā bija izvēluši čivauvas līķi. Čivauvas, kuru viņš pirms pusstundas bija aiz kaklasiksnas ievilcis līdz trešajam sēklim un tur atstājis.

„Vaimandieniņ, cik skaists suns! Nāksi man līdzi?” čiepstināja večiņa, kasīdama retrīvera aizausi: „Nu, iesim?”

Jā, un turpmāk pārtikt no ceptiem kartupeļiem un sīpoliem? Paldies, nē. Suns palika, kur sēdējis.

„Labi, labi, nenāc ar’, lepnais.” Tantiņa sāka čāpot augšā pa rupjām šķembām nobērto, lēzeno uzkalniņu līdz sliedēm. Pārlikusi pāri sliedei vienu filca zābakā tērpto kāju, tad otru, saņēmās un pārvilka pāri arī iepirkumu ratiņus. Līdz panurāmai vajag paspēt.

Te kāds viņu maigi aiz mēteļa strēbeles maigi pavilka atpakaļ. „Vaimandieniņ, kas tad… vai!” Tas tur aiz muguras elsa un turpināja, līdz tanktuks tika nosēdināts uz pēcpuses. „Duksi, ko tu dari?” Sieviņa centās uztrausties kājās, bet suņa ķepas uz pleciem visus vecās miesas pūliņus padarīja veltīgus.

Panorāma sākās precīzi minūti minūtē, kā jau allaž, bet vilcienu reisi šovakar kavējās par stundu. Uzkopšana, bildēšana, protokoli.

„Stāt, kropli, šaušu!”
„Nešauniet, lūtsfu!”
„Laid vaļā bērnu, tfu, liec zemē, nelaid vaļā, nelaid! Uz tilta noliec!” policists kliedza uz acīmredzami ļoti nemākulīgi pašdarinātā retrīvera kostīmā tērptu vīrieti, kurš sēdēja uz tilta margas ar mazu meitēnu rokās. Šņukstošais vīrietis uzreiz paklausīja, arī pats notrausās no margas, tad skrēja virsū policistam. Viņš ļoti gribēja kādu apskaut, bet policists viņu sašāva. „Nesfakiet mammai, nesfakiet mammai, mammai nepatīk spfēle!” zemē gaudoja Andris, plēšot no pakauša retrīvera kostīma spalvu kumšķus.

Viņš nekad nevienam nebija gribējis darīt pāri. Andrim tā bija tikai viņa mīļākās filmas iespaidota rotaļa. „Badijs spēlē vājprātīgu slepkavu”.

Kā Rītiņš Rimi kulinārijas salātus ēda

Krusti

“Es atvainojos! Jūs varētu palīdzēt? Man pietrūkst naudas vilciena biļetei līdz Rīgai. Jūs varētu aizdot kādu eiro, ļoti lūdzu.”

Kaspara priekšā stāvēja noskrandis vīrs, tā ap četrdesmit. Kaspars pataustīja džinsu kabatu. Maka viņam nebija, droši vien, turpmākos pāris gadus kalpojot Aglonā, arī nevajadzēs. Pleca somā bija kārtīgi salocīta, teju jauna sutāna, fascija, sandaļu pāris un vairākas veļas kārtas. Pašā augšā, celofāna kabatiņā gulēja Varšavas Katoļu teoloģijas akadēmijas bakalaura diploms. Džinsu kabatā atradās saņurcīta desmit eiro banknote un dažas monētas.

„Lūdzu, ņemiet visu, laimīgu ceļu!” Kaspars noteica un turpināja ceļu līdz klostera ēkai. „Atvainojiet, piedodiet, lai slavēts Jēzus Kristus,” viņš purpināja zem deguna, stīvējoties cauri aizvien biezākam svētceļnieku pūlim, kurš ielenca bazilikas ēku gluži kā laucinieki Stokmanu trakajās dienās. Gribējās noaut kājas, ieiet dušā un izgulēties, taču Kaspars, jeb brālis Teodors, kā viņu turpmāk sauks visi draudzes locekļi apzinājās, ka svētku organizācija prasa milzīgus resursus un slinkot šovakar nevienam netiks ļauts.

***

„Uz kurieni? Šīs telpas nav pieejamas apskatei!” klostera durvis pieklājīgi, bet uzstājīgi nobloķēja divi jauni kleriķi melnās sutanās.
„Lai slavēts Jēzus Kristus! Esmu ieradies no Varšavas, kalpot šinī svētajā vietā, mani sauc Kaspars, tas ir, atvainojos, brālis Teodors.”

„Oi! Kaspi!” vecākais kleriķis atplauka smaidā un pastiepa roku. „Gints, tas ir, brālis Matejs! Šis ir Sergejs, brālis Pāvils, būsim pazīstami. Klau, Kaspi, kamēr neesi pārģērbies, esi čoms, aizskrien pakaļ kafijai un hotdogiem! Tepat aiz teritorijas ir lērums telšu. Līdz vakara misei vēl ir laiks.”
„Man ar sinepēm!” piebilda Sergejs. „Tev nauda ir?”
„Oi!” Kaspars noplātīja rokas. „Esmu atdevis pēdējo labdarībai.”
„Kam?”
„Man tepat pienāca kāds trūkumcietējs un palūdza naudu vilciena biļetei uz Rīgu. Es nespēju atteikt!”
„Kādu Rīgu, loh? No Aglonas neiet neviens vilciens,” brālis Matejs pēkšņi šķita ne pa jokam sašutis. „Kā viņš izskatījās?”
„Tāds parasts, bārdains, rudiem matiem,” Kaspars taustījās pa atmiņas līkločiem. „Džinsu jakā, ar mugursomu.”
„Suka, Koļa, bļeģ!” iesaucās brālis Pāvils. „Ejam!”

***

„Es atvainojos, jūs nevarētu izpalīdzēt?” Nikolajs vērsās pie jauna pāra plastikāta lietusmēteļos. „Man nozaga maku, un es nevaru tikt līdz Rīgai. Vilciens drīz aizies.”

„Ak, Dievs! Protams,” lunis sāka taustīties pa kabatām, bet viņa sučka veltīja Nikolajam žēlpilnu skatienu. No šiem klauniem varēs noplēst kādu piecīti, vismaz. Diez vai visā Aglonā atradīsies vēl vien idiņš, kurš ubagam iedos desmitnieku, kā tas iepriekšējais krustu pisējs, bet ej nu sazini. Tauta svētku dienās bija krietni dāsnāka nekā ikdienā.

Uz Nikolaja pleca uzgūlās smaga roka. Viņš pagriezās un pirmais, ko ieraudzīja, bija kā krēslā spīd Mateja dusmās piemiegtās acis un skūtais pauris. Blakus Matejam stāvēja Pāvils un tas iepriekšējais, kurš bez liekām runām šķīrās no cēnera.
„Nāc, mēs tev parādīsim Rīgu!” teica Matejs, plati smaidīja, bet viņa acis bija ledus aukstas. Pāvils stingri satvēra Nikolaju aiz elkoņa.
„Ejam, ejam, mēs tev parādīsim pareizo ceļu.”
Četrotne devās uz svētavota pusi, un tad nogriezās uz birzi, pie ezera, prom no ziņkārīgām acīm.

***

“Galīgi ahujel, pidar?” Matejs bija nikns bez gala. “Tavs laiks ubagot ir līdz pusdienlaikam! Ko tu šeit aizmirsi?”
“Do’ šurp ko salasīji, padla!” Pāvils izklausījās tikpat draudīgs. Kaspars stāvēja mēms un neuzdrošinājās bilst vārdu vai ieskatīties kādam no klātesošajiem acīs. Par šo notikumu noteikti nāksies ziņot bīskapam, taču šobrīd viņš baidījās pat lieki pakustēties.
“Protams, kungi, kāda runa, es jums atdošu jūsu daļu, viss kā norunāts!” Nikolajs mēģināja smaidīt un pietēlot labsirdību, taču Mateja sitiens pa saules pinumu lika Koļam apklust un saliekties.
“Nekādu daļu, kropli, dod visu!” Matejs šņāca. “Tev bija atvēlēts laiks, kad tu vari pelnīt, un šis laiks ir beidzies, krati ārā, kas tev aiz azotes?”

Koļa negribīgi pastiepa Matejam žūksni ar banknotēm, kuras kleriķis nepārskaitot ielika kabatā. Pāvils pārbaudīja Koļas kabatas un saulrieta gaismā izcēla sauju ar monētām.

“Kuru tu gribi appist, kretīn?” Mateja vārdi bija tikpat smagi, kā nākamais sitiens.
“Uf,” Koļa noelsās. “Piedodiet, tas neatkārtosies. Es tagad varu iet mājās?”
“Pagaidi,” Matejs nerimās. “Par to, ka tu mēģināji appist mūsu kolēģi”, viņš norādīja uz Kasparu, “tev nāksies viņam pasūkt piedošanu”.

Koļa bez ierunām nolaidās uz ceļiem.

“Nē, veči, man to nevajag!” Kaspars protestēja. “Laidiet viņu prom!”
“Tev nepatīk Koļa, jebšu tu esi principiāli pret zilo kustību?” Pāvils izrādīja neviltotu interesi.
“Man to nevajag,” neko nepaskaidrojot atbildēja Kaspars. Viņam bija nedaudz kauns atzīties, ka joprojām ir nevainīgs.
“Labi, Koļa, tinies!”, Matejs atvadījās no Koļas ar pendeli. “Nāc rīt ierastajā laikā!” Pārliecinājies, ka Koļa ir prom un atpakaļ nenāks, viņš izvilka no kabatas naudas žūksni un to veikli pārskaitīja.

“Turi,” Matejs pastiepa Kasparam roku. “Katram sanāk pa 70 eiro. Ja vēlies, vari atnākt vakarā uz mūsu istabiņu. Būs šādas tādas izklaides.” Viņš piemiedza ar aci Pāvilam. “Bet ja esi totāli pret mīlestību brāļu starpā, kamēr ir nauda, vari piekāpt pie māsām Agates un Katrīnas. Šīm, ja nemaldos, šobrīd nav mēnešreižu.”

Kaspars nopūtās. Dieva ceļi ir neizdibināmi, taču viņa griba ir jāpilda. Dzīve klosterī solījās būt svētīga un piedzīvojumu pilna.

Iecietības terorisms

Šonedēļ Delfos man beidzot piekrīt komentētāji. Jūtos netīrs.

Šķiet, ka pirmoreiz par iecietību aizdomājos, kad sešu gadu vecumā pie brokastu galda idzirdēju mātes teikto: “Ja tu to jebučo šķīvi momentāli neizēdīsi tukšu es tev to visu nahuj matos iesmērēšu!” Lai arī kopš tās dienas ir pagājuši vairāk nekā 25 gadi, tā brīža emocijas esmu nesis savā sirsniņā gluži kā kvēlojošu oglīti, kurai varu uzpūst un pārvērst to ugunskurā, kad vien tas dzīvē nepieciešams.

Līdz ar interneta kļūšanu no šauras IT sfēras darbinieku privilēģijas par katra lumpeņa cilvēktiesībām, tas ir būtiski izmainījies – kļuvis par personīgo tribīni ikvienam kretīnam, kurš var un grib uzrausties uz skatuves, lai no tās izkliegtu komandas visiem pārējiem – kā pareizi justies, runāt, domāt, ēst un dzīvot vispār. Katrs modema īpašnieks ir kļuvis par manu māti.

Ikdienas saruna no komunikācijas brīvā formā ir pārvērtusies par lavierēšanu pa mīnu lauku, kur katrs vārds var iedarbināt modernā interneta taisnības cīnītāja sašutuma sprādzienu. Pirms vērt muti vaļā par jebkuru tēmu – sākot no kulinārijas, beidzot ar jenotu labturību – jāpatur prātā jaunā pasaules kārtība. Tanī cilvēki nav resni, bet pilnslaidi, nav neglīti, bet īpaši, nav stulbi, bet alternatīvi apdāvināti. Tanī vairs nav vīriešu un sieviešu, bet ir neskaitāms daudzums dzimumu, ar kuriem var brīvi identificēties, kuri plūst un pārklājas un kurus var izgudrot arvien jaunus. Ikviens no tiem ir leģitīms un pieprasa cieņu.

Esmu ievērojis, ka ir izveidojusies jauna – paralēla – valoda, kuru izmanto publiskajā telpā. Tā ir neko konkrēti nepasakoša un no kontroversiālām tēmām un viedokļiem brīva. Iecietības misonāri ir tā iebiedējuši apkārtējos, ka līdzcilvēki sākuši baidīties publiski paust savas patiesās domas. Tās tiek atklātas tikai šauram uzticamu un labi iepazītu cilvēku lokam virtuves formāta sarunās. Gluži kā manu vecāku paaudzes laikā pēc obligātā 1. maija sarkankarogainā svētku gājiena, komunālā dzīvokļa istabiņā draugi viens otram stāstīja anekdotes par valdību un nožēlojamo padomju sadzīvi.

Turpinoties pārspīlētas un pārprastas iecietības tendencei, prognozēju, ka drīz mēs nonāksim pie situācijas, kad valdību veidos pēc rasu, oreintācijas un dzimumu dažādības principa, nevis pēc spējām. Līdzīgi nu jau daudzviet populārajām uzņēmumu valžu kvotām. Tāda valdība, protams, arī izdos atbilstošus likumus, kuros primārais būs, nedod Dievs, kādu neaizvainot. Ja nu tā būs sanācis, ka kāds būs nolēmis mani izvarot, mans pienākums būs ieņemt izvarotājam ērtu pozu, lai nepārkāptu izvarotāja tiesības uz patīkamu seksu. Ja manās mājās ielauzīsies zaglis, man būs jāpalīdz viņam iznest televizors, jo citādāk es būšu atbildīgs par zagļa gūto muguras sastiepumu. Ja mani pārkāpumi pret iecietību uzkrās valdības noteikto kritisko punktu masu, mani nosūtīs uz īpašu pāraudzināšanas iestādi, kur domu policija no manis izveidos visiem ērtu un pufīgu amorfu bezviedokļa medūzu, kas turpmāk pasaulē raudzīsies ar lobotomizēti zilām, iecietības pilnām marcipāna acīm.

Pret argumentu “Jā, bet tev pašam taču negribētos, lai par tevi visu saka tieši”, varu atbildēt, ka gribētos gan. Sevi ne vienmēr ir iespējams pašam objektīvi novērtēt no malas. Tāpēc kritika, lai arī dažreiz sāpīga, ir noderīga, jo palīdz pilnveidoties. Tā vietā, lai mani iedrošinātu mesties visās savās vājībās un slavētu par padarīto sfērās, kurās man nav ne talanta, ne spēju, labāk izbaudītu patiesības šprici, kas sākumā mazliet pasāpēs, bet vēlāk pasargās no iecietības smadzeņu puves.

No sirds nevēlos nonākt uzslavu un izmainītas realitātes rozā migliņas burbulī, kurā esmu atlaidis visas bremzes, noēdies līdz 350kg, pīpēju 4 paciņas dienā, esmu bezdarbnieks un alkoholiķis, bet visi tuvinieki un draugi mani sauc par skaistu princi un, attaisnojot atkarības, par izcilu mākslinieku un dziļu personību. To visu – tikai tāpēc, ka ir iecietīgi un baidās traumēt manas jūtas.

Esmu pārliecināts, ka par augstākminēto domu izklāstu mani nekavējoties pasludinās par pretīgu atpakaļrāpuli, mēslu un Hitlera reinkarnāciju, kuram vajadzētu izšķaidīt purnu. Jo neviens tik kvēli neprot ienīst kā iecietības sludinātāji.

Miniatūra III: Izglābšanās

Milisekundes ilgi zibšņi viens pēc otra bombardēja Laura prātu, griežot cauri apziņai dzīves spilgtāko momentu izlasi ar ātrumu 6400 kadri sekundē. Tā kā Laurēnam, kā viņu sauca teķa koju čomi, momentu pārāk daudz nebija (kaut daži, nenoliedzami, spilgti – kā pirmais aizvaidzis pamatskolas psiholoģes kabinetā un pirmais dibenstūķis no sporta skolotāja – iemesls, kāpēc viņš atradās psiholoģes kabinetā), jauneklis nu bija spiests skatīties arī atkārtojumu.

Bembis ar 160 km/h, plikmugurainajām riepām pat pārāk skaļi nekaucot, nolemti slīdēja pretī savam un Laurēna galam, uz slapjās šosejas griežoties arī ap savu asi.

Stroboskopiskie zibšņi turpināja spīdzināt trīs promiļu reibumā esošo Laurēnu viņa pēdējās dzīves sekundes. Viņš bija pārāk lielā pālī, lai pat tikai mēģinātu savākt slīdošo bembi. Starp pagātnes kadriem, bembim turpinot griezties, nu iespraucās arī attēli no vistuvākās nākotnes – pretī braucošā VW Sharan. Neparasti. Tam motora pārsegs bija noklāts ar baltiem pleķiem. Karuselis turpinājās vēl īsu brīdi – sporta učiks, psiholoģe, šarāns ar pleķiem, sporta učiks, pirmais kautiņš, tēva nāve, atsūķis, šarāns ar pleķiem.

Tas bija divarpus sekundes pirms sadursmes, kad Laurēna pāļa sašķiebtais skats beidzot deva smadzenēm atrisinājumu uz balto pleķu mistēriju. Tās bija uzlīmes. Mazs ķipars ar saulesbrillēm, zem tā uzraksts „Baby on board”.

„Ui, tad jau čista nedrīkst!” Laurēns acumirklī iztaisnojās, zibenīgi lietpratīgi savāca mašīnu, iedriftoja atpakaļ labajā joslā un jau pēc pāris mirkļiem turpināja kustību ar 95 km/h, organiski iekļaujoties plūsmā ar steidzīgākiem pensionāriem un nesteidzīgiem pilsētniekiem. Neticami, reibums acumirklī bija pārgājis. Sānu spogulī viņš redzēja attālināmies ģimenes šarānu. Arī aizmugurējais stikls bija noklāts ar uzlīmēm.

„Nez, šitās „Baby on board” vispār jebkad ir nostrādājušas?” pīpējot, muguru atspiedis pret ugunsdzēsēju mašīnu, prātoja Māris.

„Говно вопрос, Māri. Protams, ka nav,” dūmu izpūta Valērijs, vērojot šarāna aizmugurējo stiklu, kurš nebija izbiris pavisam tikai tāpēc, ka to kopā saturēja vairākas uzlīmes.

„Nez, ko viņi domā pēdējās dzīves sekundes?”

„Nez. Pohuj.”

Ir kritiski nepieciešams domāt kritiski

Kad man bija aptuveni pieci gadi, māte nolēma mani indoktrinēt reliģijā ar stāstiem par Jēzu, mūsu pestītāju. Vislabāk man patika divas epizodes: staigāšana pa ūdens virsmu un banketa uzsaukšana pieciem tūkstošiem. Tikai vēlāk es uzzināju, ka pa ūdens virsmu spēj skriet arī kāda ķirzaka, bet piecu tūkstošu ēdināšana ar divām zivīm un pieciem maizes klaipiem ir normāla prakse Ziemeļkorejā. Taču brīdī, kad māte izstāstīja, ka romieši piesita Jēzu krustā, es sapratu, ka tas nav nekāds Dievs, jo, ja es būtu visuvarens, es to krustu būtu iebāzis Jūdam tik dziļi, ka skabargas ierautu pat mēlē. Ja tā padomā, diezgan dīvaini, ka viņa 12 grūpijas bija tikai vīrieši – tas liek uzdot jautājumus.

Es to stāstu, jo vēlējos ilustrēt to, ka jau tik agrā vecumā spēju kritiski domāt un atšķirt pasakas no īstenības, kamēr lielākā daļa, pat būdami pieauguši, apzināti izvēlas sevi muļķot. Un tā, manuprāt, ir cilvēces galvenā problēma. Saprotu, ka ticība tam, ka cilvēks ir kas vairāk par ēst un meņģēties gribošu miesas gabalu, var sniegt psiholoģisku ielāpu dzīves ciešanām un faktam, ka nāve ir cilvēka beigas.

Ticība pārdabiskajam nav nekas vairāk kā maldīgs uzskats, ka eksistē kāda metadimensija, kurā mēs esam labāki par karaļiem un notiek absolūts taisnīgums pret visiem – nabagie kļūst bagāti un bagātie kļūst nabagi. Protams, nekas no tā nenotiek, nabagie nomirst nabagi, bagātie nomirst bagāti, un tās ir beigas. Viss. Basta.

Un šī ticība absolūtā taisnīguma dimensijai ir tas, kas attur miljoniem cilvēku no proaktīvas rīcības labuma vairošanai gan sev, gan citiem. Sak’, ko nu man iet palīdzēt grūtībās nonākušajiem, gan jau Dieviņš visu sakārtos un atsūtīs palīdzību, ko man cīnīties ar korumpētiem indivīdiem, gan jau pēc nāves velns viņiem sāpīgi padurstīs dibenu ar trejžuburu dakšu. Šāds latentums ir īpaši izteikts vecākiem cilvēkiem, kuri pat vairs necenšas šķirot informāciju, ko uzņem caur ekrānu vai drukāto presi. Ārsti tev nestāsta, ka glaukomu var izārstēt, ja acī ieberzē čuras? OK. Putins jau patiesībā nav tik slikts, jo, tāpat kā parastā tauta, no rīta ēd auzu tumi? OK. Soross grib kontrolēt mūsu populāciju, izkaisot gaisā ķimikālijas, kuras vardes padara homoseksuālas? OK!

Runājot par Sorosu, ir vēl viens ļoti spilgts piemērs ticībai māņiem – Aivars Lembergs. Vecais zēns ir spītīgi ieņēmis galvā, ka Džordžs Soross, viens no pasaules ietekmīgākajiem miljardieriem, par savas dzīves mērķi ir izvēlējies čakarēt dzīvi senilam 40 tūkstošu iedzīvotāju pilsētas mēram. Katru reizi, kad izdzirdu par “Sorosa šakāļiem”, nevaru apvaldīt smieklus un iztēlojos, kā Soross, uzzinot par kādu Ventspils projektu, piemēram, izremontētas ielas atklāšanu, instruē veselu busiņu algotņu tur ierasties, izmētāt izsmēķus un sačakarēt ietves bruģi. Diemžēl arī mana vecmāmiņa dzīvo Ventspilī un ir balsojusi par Lembergu kopš pirmsākumiem, jo, kā viņa to pamatoja, “lai arī zog, viņš dod arī pilsētai”. Tas lieliski ilustrē to “Stokholmas sindromu”, ar kuru sirgst liela daļa sabiedrības, jo tā labāk izvēlēsies zināmu nelaimi nekā nezināmu laimi.

Lai ilustrētu to postažu, pie kuras var novest ticība un kritiskās domāšanas neesamība, es ceļu gaismā faktu, ka ir cilvēki, kuri pilnā nopietnībā tic, ka zeme ir plakana! Tāpat kā daudzi citi, arī es pievienojos šai grupai galvenokārt aiz antropoloģiskas intereses, taču jāatzīst, ka, vērojot šīs grupas aktivitātes, es guvu nedaudz netīra prieka, līdzīgi kā Viktorijas laiku cilvēki gāja pašausmināties uz kropļu cirku. Ar patiesu interesi vēroju, kā cilvēki tur publicē dažādus attēlus, video un savus infantilos spriedelējumus, cenšoties rast alternatīvus izskaidrojumus tādām lietām kā paisums un bēgums, gravitācija, meteorīti, vulkāni utt.

Kādu laiku centos ar viņiem loģiski diskutēt, bet ātri padevos, jo šie daži indivīdi ir nobarikādējuši savas smadzenes pret jebkuru loģisku argumentu. Manuprāt, viņi ir zuduši, bet ne bezjēdzīgi, jo kalpo par piemēru citiem – kritiskā domāšana ir jāmāca jau skolā.

Rindu dzen

Kopš agras bērnības mani ir nomācis eksistenciāls jautājums – ko iesākt ar savu dzīvi? Tikai nepārprotiet, neesmu gejs vai botāniķis, kurš dzīves jēgu meklē, 13. reizi noskatoties “Gredzenu Pavēlnieku”. Esmu normāls džeks, man viss ir bijis – hokeja treniņi bērnībā, kautiņi ar krieviem, velāk izklaides koijotos un attiecīgās 69 naktis ar to apmeklētājām. Esmu jaucis javu ar rokām un novedis dāmu līdz skvirtam. Esmu veikojis, veipojis un nopircis skriešanas kurpes par nesamērīgu cenu. Esmu ieguvis diplomu – hujiplomu – un apprecējies. Man ir mašīna un pat bērns. Pērku sievasmātei puķes dzimšanas dienā un māku ne tikai izvārīt pelmeņus, bet pagatavot labu steiku un uztaisīt zivju zupu.

Taču dziļākais nav mainījies. Lai gan joprojām klausos Morbid Angel un ticu, ka sievas kunkstieni liecina par netēlotu orgasmu, mani nav atlaidusi bērnības sāpe – ko, pie velna, darīt ar savu dzīvi? Patiesībā tā ir tikai pletusies dziļumā. Ja bērnībā vai jaunībā tas bija vienkāršāk, pietika vienkārši atdauzīt kaimiņus, piezīmēt učenes portretam ūsas vai nocopēt beibi ar lielākajām krūtīm, tad patlaban tas ir daudz sarežģītāk. Problēma laikam ir tā, ka esmu vienīgais bērns, man vienmēr ir bijis daudz laika domāt – vecāki izšķīrās, pirms izdomāja pieviest vēl vienu brēkuli. Turklāt esmu vienmēr bez īpašas piepūles bijis pietiekami veiksmīgs. Man ir Audi A6, dzīvoklis klusajā centrā un, kā jau teicu, ģimene. Iedzert man patīk, reizēm pamētāju buceni ar čomiem (esmu 1,98 m), bērns aug un sāk izdvest artikulētas skaņas, sieva joprojām patīk, taču tas vienalga neatrisina problēmu – ko iesākt ar savu nolādēto dzīvi? Ko? Gaidīt kārtējo copi, braukt uz Kanārijām katru ziemu, lādēties par politiku, ieviest mīļāko, rakstīt romānu? Pēdējos darīt vienkārši neredzu motivāciju. Politika ir domāta lumpeņiem, mīļākā – dārgi, romāns – nekad neesmu bijis radošais tips. Esmu vienkāršs džeks, kuram patīk sports, komēdijas un nauda.

Mani viņa pārsteidza negaidot. Melnas dizaineru skrandas – apmēram kā mammai, spilgi sarkanas lūpas, milzīga rozes broša pie krūtīm. Gadi – no četrdesmit līdz septiņdesmit pieciem. Svars – 2,75 sievasmātes + vaigi.
“Vai Jūs man, lūdzu, nepalīdzētu? Jāiet uz pilsonības un migrācijas dienestu saņemt pasi. Tur viss kas jāspaida, es nezinu, un man jau nav tā telefona…”
Sākumā es noskurinājos. Biju tieši ceļā uz Vīna Studiju, lai sievas māsai nopirktu Gewürztraminer dzimšanas dienā, bet tad kaut kas babuļa balsī mani uzrunāja. Laikam atcerējos mirušo vecmāmiņu.

“Kur Jums jāiet? Ja tas nebūs ilgi…”

Tālāk mēs devāmies tumšā ejā. Tumšākā, nekā Alise iekrita ar Balto Zaķi: tur bija pakāpieni, sviedru smārds un cilvēki, kuri bezgalīgā rindā stāvēja uz kāpnēm, daži pat gulēja. Mana pavadone veikli paņēma numuriņu automātā – vispār viņa nemaz nebija tik bezpalīdzīga, – un pēc tam, atbalstījusies, pret manu plecu, iemiga.
“Sakiet, cik Jums gadu? Un kāds ir Jūsu mērķis dzīvē?”
Es palūkojos apkārt. Uzrunātājs bija apmēram mana vecuma vīrietis, kura seju klāja bieza bārda. Taču viņš nebija hipsteris, bija redzams, ka bārda ir viņa patiesā pārliecība.
“Es…”
Tālāk mēs attīstījām apmēram trīsdesmit minūšu sarunu, kuras laikā mana pavadone omulīgi iežagojās, laikpalaikam pamostoties. Diemžēl pēc laiciņa pienāca viņas rindas kārtas numurs un kundzei bija jādodas projām. Atvadoties es nezin kāpēc pakniksēju.

Nākamajā dienā jau mērķtiecīgi piebraucu pie Pilsonības un imigrācijas lietu pārvaldes. Tā bija kļūda, jo rinda no rīta nebija tik liela, visi bija miegaini, un neviens nevēlējās ar mani iesaistīties sarunās. Es devos uz Rimi – vēl viena kļūda, sasodītie pašnorēķināšanās automāti bija izskauduši jebkādas rindas un pie kasēm grīļojās tikai pāris kaķtantiņas un bomži.

Devos uz VID – tas pats. Nolādētā numuriņu sistēma nīcināja rindas un lika cilvēkiem kustēties kā skudrām, tas pats Zemesgrāmatu nodaļā. Īsts balzāms uz brūcēm bija Centrālās Stacijas pasts – tur es iegrimu stundu ilgā diskusijā ar pensionāru par Čehoslovākijas okupāciju un Prāgas pavasari.

Neilgā laikā atradu savas mīļākās rindas – protams, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, apaļīgā guru bija mani jau pašā sākumā uzvedusi uz veiksmīga ceļa, un es kā muļķa sprīdītis atgriezos dzimtenē. Cilvēki bija pārāk slinki, lai vīžotu reģistrēties internetā, stundām gulēja uz kāpnēm, lai saņemtu pases, un tur varēja atrast īstenas pērles. Tas pats pasts – zelta krātuve sarunām par vēsturi. Kā arī dažas banku filiāles, bet neminēšu kuras, jo zinu, ka tik daudzi mokās neziņā, ko iesākt ar savu dzīvi, un, ja visi mani konkurenti pārvāksies uz rindām, tad par ko mēs runāsim?

Bērni

“Tēt, drīkst es pats atvēršu?” uz mani raugās septiņgadīgais dēls. Man rokās ir brokastu pārslu paka un dēls no visas sirds grib palīdzēt. Viņa divgadīgais brālis mūs ziņkārīgi pēta.

“Protams, turi,” es pasniedzu viņam kārbu, lai gan dziļi sirdī jūtu, ka tā ir kļūda. Ir desmit vakarā, bērniem būtu jau jāguļ, taču šie niķojas un paziņo, ka grib ēst. Vakariņas viņi neēda, tika nosmādēta piedāvātā zupa, omlete, cīsiņi, salāti, pelmeņi, kotletes, kā arī sviestmaizes ar desu, sieru, gurķi vai ievārījumu. Prātā bija tikai saldumi, kurus es, kā apzinīgs vecāks viņiem liedzu. Un tagad bērni gatavi ēst pilnīgi jebko, izņemot visu iepriekš piedāvāto, un tikai to, kas šķiet garšīgs, proti, brokastu pārslas.

“PAKŠ!” un pakas saturs izbirst uz grīdas. Vecākais dēls izskatās vainīgs, taču jaunākais smejas. “Tizlais līkrocis” es uzslavēju dēlu un meklēju birsti. Būs jāsaslauka, kamēr sīkie nesabradā pārslas un neiznēsā drupačas pa visu dzīvokli. Protams, būtu pedagoģiski dot vecākajam saslaucīt sevis izveidoto šmuci pašam, taču tas aizņems laiku, izvērsīsies strīdā, pārvērtīsies par cirku, beigsies ar apvainojumu mētāšanu un asarām. Labāk pat nesākt.

Bērni pēc savas dabas ir drausmīgi netīri. Ziniet, kura ir visnetīrākā vieta automašīnā? Zem bērnu sēdeklīša. Šī trūdošo pārtikas atlikumu un zudušo lego detaļu simbiotiskā biomasa ir īstākais vīrusu un baktēriju perēklis. Nav brīnums, ka bērni tik bieži slimo. Pirmkārt, viņiem ir nederīga imūnsistēma. Otrkārt, viņi ražo netīrumus industriālos apmēros. Treškārt, saražotā draza tiek ne vien patērēta, bet arī izplatīta tālāk. Reiz, ņemot bērnu ārā no dārziņa, redzēju, kā kāds trīsgadīgs kretīns iebāza roku sev biksiņās un pačamdīja dirsu. Tad viņš apostīja smirdīgo pirkstu un priecīgs bāza to sejā pārējiem grupiņas bērniem. Man tas bija šoks, bērnu dārza auklītēm tā ir ikdiena.

Pajautājiet jebkuram viesnīcas darbiniekam. Kādus cilvēkus viņi labprāt uzņemtu savā hotelī. Geju pāri vai ģimeni ar bērniem? Izrādīsies, ka homofobija pansijas darbinieku vidū ir praktiski neeksistējoša. Īsi pēc studijām, es kopā ar paziņu īrēju kopīgu dzīvokli. Dzīvokļa izvēli ierobežoja tikai mums pieejamās finanses un īpašnieku skopums. Vēlāk, kad paziņa tika pie sievas un bērna un mēģināja pārbraukt uz citu īrējamu dzīvesvietu, dzīvokļa atrašana sagādāja krietni lielākas grūtības.

Šobrīd man ir divi bērni un es jūtos kā varonis. Ģimenes ar trim un vairāk bērniem es uzskatu par trakām. Ģimenes ar vienu bērnu es uzskatu par vārguļiem. Ģimenes bez bērniem es uzskatu par laimīgām un apskaužu. Vientuļi vecāki ir gluži kā kara veterāni, kuri pārcietuši sūrākās ciešanas un vairs nav piemēroti normālai dzīvei sabiedrībā.

Atliek vien iedomāties bērnu ballītes. Bērni ir uzņēmuši modi svinēt katru savu niecīgo dzimšanas dienu kā valsts jubileju, un ej dirst, tie sīkie ir prasīgi (izlutināti), tieši (netaktiski) un nevaldāmi (stulbi). Es labprāt dāvātu nepilngadīgajiem viesiem nevis mantiņas un gaisa balonus, bet dunkas un spērienus. “Es šito neēdīšu, man šī spēle nepatīk, man mājās ir labākas mantiņas”. “Nu tad vācies ārā un ej prom, nepateicīgais, kropli!”

Protams, es mīlu savus bērnus. Cilvēki ir ieprogrammēti uz vairošanos, un rūpes par saviem bērniem ir dabisks instinkts. Rūpes par svešiem bērniem tāds nav. Siltākās jūtas, ko cilvēks spēj just uz svešiem bērniem ir vienaldzība. Tas ir gadījumos, ja bērni uzvedas kārtīgi un netraucē. Citādi vienaldzību nomaina riebums.

Bērni ir tizli un neveikli. It īpaši paši mazākie, kuriem runas centrs un smaguma centrs atrodas vienuviet, proti, starp ausīm. Es neviļus satrūkstos, kad dzirdu dobju būkšķi savā dzīvoklī. Zināms, katrs kritiens tiek pavadīts ar asarām un gaudām, bet tikai tad, ja blakus ir liecinieki. Asaras izpaliek, ja bērns zina, ka apkārt nav žēlpilnu skatītāju. Dažkārt labāk ir nocietināt sirdi un neizrādīt žēlumu. Viegli tas nenāk.

Bērni ir izlepuši. Pie mana daudzdzīvokļu nama atrodas neliels, nožogots privātīpašums. Aiz žoga aug augļu koki, pāri žogam nokarājas zari pilni sarkaniem ķiršiem. Jūs varat iedomāties? Nogatavojušies ķirši ir pieejami uz ietves, rokas stiepiena attālumā, un nav aplasīti. Mūsdienu bērni, kuri nevīžo aplasīt svešus ķiršus ir slinki, tukli un stulbi.

Daudzi vecāki plāno savus atvaļinājumus, lai saskaņotu tos ar bērnu skolas vai bērnu dārza brīvdienām. Jo bērnus vajag pieskatīt, bet bērnus nav kur likt. Liela kļūda. Pēc atvaļinājuma, kas pavadīts kopā ar atvasēm, pienākas vēl viens atvaļinājums – vienatnē.

Šo es rakstu, lai norādītu uz acīmredzamo. Visas grūtības bērnu audzināšanā uzveļas uz cilvēkiem, kas tām nav gatavi. Lai iegūtu tiesības vadīt transportlīdzekli man nācās iegaumēt ceļu satiksmes noteikumus, apgūt automašīnas vadīšanas iemaņas, veikt veselības pārbaudi un noklausīties pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanas kursu. Tiesības audzināt bērnu tiek piešķirtas automātiski un tiek atņemtas tikai izcili kretīniskas vecāku uzvedības gadījumā. Varbūt valstij un medijiem derētu apstādināt nemitīgās gaudas par slikto demogrāfisko stāvokli, bet likt uzsvaru uz atbildīgu pieeju bērnu radīšanai un audzināšanai. Iespējams derētu uztraukties nevis par Latvijas iedzīvotāju kvantitāti pēc gadsimta vai diviem, bet gan par dzīves kvalitāti šobrīd. Un ar kvalitāti es nedomāju tikai naudu. Bērnus pasaulē laiž ļaudis, kuri nav gana pieauguši, izglītoti un finansiāli neatkarīgi. Bērna piedzimšanas pabalsts šobrīd ir 421 eiro, kas, manuprāt, ir pārāk liela summa, kura pārāk lielu skaitu cilvēku iedvesmo uz neapdomīgu lēmumu pieņemšanu. Bērna dzemdēšana nedrīkst kļūt par sociāli bezatbildīgu cilvēku peļņas avotu. Kā būtu, ja bērna pabalstu piešķirtu tikai ļaudīm ar augstāko izglītību un tikai pēc 23 gadu vecuma sasniegšanas? Ietaupīto naudu valsts varētu tērēt izglītības, veselīga dzīvesveida un kontracepcijas popularizēšanai.