Miniatūra II: Egīls

Coja labāko dziesmu izlase mūzikas centrā ar dzeltenu zvaigznīti uz skandām (uzraksts “120W Super Bass Power”) savu asti bija noķērusi jau ceturto rezi.

Pēdējo pusminūti uz skandu bija aizskatījies Jēkabs, viļājot pirkstos beni, pirms iemeta to burkā, kas virtuvītē ar dzīves sūrmes un tabakas dūmu piesūcinātajām sienām pildīja pelnu trauka funkciju. Pie galda to turēja sakaltuša kečupa pļecka.

„Vispār jau reāli tur nav 120 vatu, varbūt kādi 40, maksimums 60,” pamanījis Jēkaba uz mūzikas centru vērsto skatienu, atzina Egīls, virtuvītes saimnieks.

Egīls bija normāls čalis, negvelza sūdu, teica, ko domā. Tāpēc Jēkabs ārkārtīgi neraksturīgi sev bija piekritis turpināt blietēt iekšā dziru kopā ar nepazīstamu čali pēc tam, kad tas bija uzkūlies Jēkaba kompānijai vienā no Rīgas hipsternīcu terasēm un visi Jēkaba šmigas biedri pa vienam bija sākuši izklīst. Arī Egīla vaļsirdīgais jautājums terasē garām ejošajai studentei ar cigareti zobos, vai viņa gadījumā labāk nevēlētos nobaudīt cigāru, kurš sūcot nepaliek īsāks, tobrīd uz kādu brīdi apklusušajam Jēkabam lika iesmieties un atkal iesaistīties sarunās.

„Nu tak, tie ir ķīniešu vati. Viens īstais vats ir kādi pieci ķīniešu vati,” piekrita Jēkabs. Atkal kādu brīdi abi vīrieši klusēja. Jēkabs izsmēķēja trīs cigaretes pēc kārtas, kā censtos kaut ko aizmirst vai uz kaut ko saņemties. Gribēja ņemt ceturto, bet paciņa bija tukša.

„Nu? Tad tu iesi?” Egīls paņēma no galda piecdesmit eiro banknoti, kas tur bija stāvējusi labu daļu nakts.

„Jā, laikam jau. Drusku bail, saproti? Bet nu ziņkāre. Kura istaba?”

„Koridorā un pa kreisi.”

„Bet tev mātei točno nav pretenziju? Tu tā bieži?”

„Da nē, Jēci, viņa ir paralizēta jau 30 gadus. Atslābsti. Vienreiz dzīvē pieredze, vecais,” Egīls viegli pastūma Jēkabu ārā no virtuves un pagaidīja, līdz tas aizver aiz sevis Egīla mātes istabas durvis.

„Bļad, grūta dzīve tev, Egīl. Grūta. Katru dienu jāiet dzert ar jobnutiem hipsteriem, lai īri samaksātu. Lai mammucim smaržas nopirktu un biznesa paskatu uzriktētu. Eksperimentēt viņi gribot, bļaģ, visu pamēģināt. Bet, bļaģ, labi, ka tā,” klusu nomurmināja Egīls. “Labi, ka tā.”

Otrā istabā sāka ritmiski čīkstēt.

 

11 Replies to “Miniatūra II: Egīls”

  1. ņirgaties jau ir viegl BET… pateicoties nremdinamajam hipsteru Iziņas Kārei UN kritiskajam inteletam eiropieši atklāja amer… nē Āmeriku… hipsteris Magelāns atklāja Plakano zemi un čemTreilUS un dns un Pokaiņu kolaideri tā ka nediršat neveiksminieki bet sākiet darīt kauko labu savās Nozēlojamās dzīvēs !!!

  2. Bļ, kāds kaskadieris ar moci nobraucis sunītim pa ķepām, ka vairs savas pārgudrības drukāt lāga nespēj. Plus vēl alkoholiķa murgi izpaužas. Tiešām bēdīgs skats. :( Vai tad Slaviks neteica, ka dzert nav labi?!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *