Iedvesma

“Nāciet, šis jums noteikti jāredz,” Biruta aicināja kolēģus pie sava datora. Samazinājis trīs ekseļa tabulas, Spotify logu un Chrome pārlūku ar pusduci cilnēm, es izrausos no galda un devos pie Birutas. Ap galdu sastājās seši plānošanas un attīstības nodaļas darbinieki, kurus kantorī vienmēr mīļi dēvēja par slaistiem, grāmatu tārpiem un bezģeļņikiem.

“Pag, pag, šis ir noteikti jāredz ar skaņu,” Biruta komandēja un pāris minūtes pagāja meklējot tumbiņas un rūpīgi šķetinot vadus, lai tās atvienotu no Janas datora.
“Ja jūs atvienosiet tumbiņas, vai nepazudīs mana mūzika?” Jana protestēja. Viņa bija tik glīta, ka neviens neuzdrošinājās apšaubīt viņas nepieciešamību atrasties mūsu kolektīvā. Galu galā mēs esam valsts iestāde. Priekšniekam būs labāk zināms.

Biruta palaida Feisbuka video. Sāka skanēt skumja klaviermelodija. Slīdrādes režīmā vīrieša fotogrāfijas nomainīja viena otru. Pāris foto armijas formastērpā. Pēc tam bildes no svaru zāles. Katrā nākamajā bildē džeks izskatījās aizvien muskuļotāks un kreftīgāks. Beigās viņa bicepsi bija lieli un apaļi kā melones. Presīte cieta un reljefa kā veļas dēlis. Vēnas biezas kā tilta vantis. Bilžu slīdrādi papildināja teksts. Būtība bija tāda, ka Džons ir armijas veterāns, kurš pēc kara nevarējis atrast darbu, nolaidies un skumis, taču, redz’, saņēmies, noticējis sev, nemitīgi strādājis un sasniedzis savus mērķus.

“Vai nav iedvesmojoši?” Biruta sapņaini noteica un tad nedaudz mātišķi uzlūkoja abus kolektīva vīriešus.
“Kas tur iedvesmojošs?” biju vieglā neizpratnē. “Džeks par savu armijas pensiju var atļauties nekur nestrādāt un caurām dienām dirnēt svaru zālē. Izskatās, ka arī steroīdi netiek smādēti, uztrenēt tādu būdu bez ķīmijas būtu neiespējami.”
“Viņam noteikti arī pipele nestāv,” piebilda kolēģis Aleksandrs.
“Jums vienkārši skauž!” norūca Biruta un viņai piebalsoja pārējās dāmas, pašūpodamas modernas krāsas ilgviļņus un čolkas. “Viņš ticēja sev un sasniedza mērķi. Tas ir tik iedvesmojoši. Jums derētu ņemt no viņa piemēru.”

“Nu ko, Saša, pierakstīsimies uz kačalku?” vaicāju kolēģim.
“Oi, nez,” viņš nolaida acis “šodien pēc darba jāizņem sīkais no dārziņa, tad vecākais jāved uz mūzikas skolu, un šodien vakarā ciemos atnāks bračka ar sievu. Rīt un parīt bērni būs jāved pie zobārsta, bet brīvdienās atkal, būs jāaizdzen mašīna līdz servisam un vēlāk jābrauc uz laukiem, palīdzēt vecākiem ar dārzu. Totāli nav laika.”

“Tās ir tikai atrunas!” Biruta noteica ar manāmām uzvaras notīm balsī. “Un ko jūs teiksiet par šo?”

Tika ieslēgts nākamais video. TED lekcijas fragments. Tumšādains vīrietis, kurš stādījās priekšā kā fotogrāfs, stāstīja par grūtībām savā valstī. Lekciju papildināja krāsainas un skumjas fotogrāfijas no Pakistānas. Mazgadīgi rūpnīcu strādnieki. Izkāmējuši ogļrači. Trūcīgas daudzbērnu mātes. Kartona kārbu un kanalizāciju iemītnieki. Fotogrāfiju autors runāja par to, cik viņam ir sarežģīti taisīt šos kadrus, taču viņš to dara lai informētu pasauli par valstī esošo netaisnīgumu.

“Paskat, cik grūti viņiem klājas!” Biruta nopūtās. “Kurš no mums spētu kaut uz mirkli iejusties šo nabagu ādā? Es nevaru sevi iedomāties tādā situācijā.”

“Es nevaru tevi iedomāties situācijā, kad tu atsakies no vēl viena eklēra,” kolektīvā biju pazīstams ar kretīnisku humora izjūtu, tāpēc varēju droši runāt taisnību.

“Tu tik paskaties,” Biruta nerimās. “Un mēs vēl uzdrošināmies sūdzēties par saviem dzīves apstākļiem.”
“Es uzdrošinos,” iestājās Aleksandrs. “Mans biroja krēsls ir izļurkājies un nepatīkami čīkst. Kabinetā trūkst kondicionieris un būtu jauki, ja pie mums ierīkotu Vendenes ūdens statīvu. Par šo derētu informēt arodbiedrību. Bet ja pakistāņus kaut kas neapmierina, tad lai vēršas paši savā arodbiedrībā, vai nu mošejā, vai nu velns zin kas viņiem tur ir. Galu galā ir variants gāzt valdību.”

“Vai jums sirds nav? Un šis jūs nepavisam neiedvesmo?” Tika atskaņots nākamais video. Pārpildīta zāle, skatuve, uz tukšas skatuves bija novietots galds, uz galda atradās vīrietis bez rokām un kājām un teica motivējošu uzrunu angļu valodā, ik pa laikam piesaucot nez kādu lordu.

“Es viņu pazīstu!” noteica Aleksandrs. “Tas taču ir Niks Vujičičs, sludinātājs no Austrālijas.”
“Vai viņš iedvesmo?” Biruta stingri noprasīja.
“Uz ko viņš iedvesmo? Nogriezt sev rokas un kājas, un iestāties sektā?”
“Viņš iedvesmo cilvēkus nepadoties!”
“Kādā veidā?” es neizpratu. “Viņš ir apliecinājums tam, ka lai cik slikti tev neklātos, vienmēr pastāv iespēja, ka kļūs vēl sliktāk. Tas neizklausās ļoti uzmundrinoši.”
“Viņš rāda, ka pat viskroplākais invalīds var sasniegt augstumus un kļūt slavens! Viņš pat ir atradis savu otro pusīti!”
“Viņš ir piedzimis bez otrās pusītes, un diez vai tā kādreiz ataugs,” es iebildu. “Bet jau tu runā par sievu, tad tā ir apšaubāma laime, vai ne, Saš?”

“Bezsirdīgie!”, Biruta bārās. “Jūs esat tipiski mūsdienu cilvēki”. Vārds “mūsdienu” Birutas izpildījumā nozīmēja tikai negatīvu īpašību kopumu. Kaut kas starp narkomānu, transvestītu un sērijveida slepkavu. “Ejiet prom, man jāstrādā!” Kolēģi gausi aizklīda vispirms pie kafijas automāta un tad atpakaļ pie saviem datoriem.

“Saša, iesim uzpīpēt?” piedāvāju Aleksandram.
“Nē, es cenšos atmest” šis noraidīja piedāvājumu. “Kopš bērnu piedzimšanas nesmēķēju viņu klātbūtnē, bet tagad gribu atmest pavisam.”
“Respekt!” uzteicu Aleksandra apņēmību. “Vot šis patiešām ir iedvesmojoši.” Pametu skatienu uz Birutu, lai redzētu viņas reakciju. Taču viņa šķita nedzirdam un aizņemti lūkojās datora ekrānā, jo bija iedziļinājusies ziņu portālu lasīšanā.

  1. VaiSpejTrapitLikePogai

    …un tā darba diena beidzās! ..

  2. Varu saderēt, ka Biruta bija šīs absolūti nepieciešamās un neaizstājamās struktūrvienības priekšniece, kura savas dienas vada visiem tik vajadzīgās nodarbēs par iespaidīgu atlīdzību. Un privāta šī struktūrvienība noteikti nav…

  3. šis ir bezmaksas komentārs

    Steroīds-veterāns, dzīvesprieku atradušais puscilvēks un bomzīgi melnstrādnieki ir mūsdienu Odisejs un Lāčplēsis. Lai arī sākumā liekas garām un gribas pateikt kaut ko cinisku (katram laikmetam ir tādi varoņi, kādus tas ir pelnījis), nedaudz iedziļinoties kļūst redzams, ka galvenās mūsdienu varoņtēmas ir karš, nabadzība un slimības, savukārt varonis ir nevis klasiskais uzvarētājs, bet kāds, kurš iztur, nepadodās un uzvar nevis apstākļus, bet pats sevi.
    Pat šajā stāstā beigās tiek uzslavēta Aleksandra apņēmība atmest smēķēšanu, kas ir tipiska mūsdienu cīņa ar sevi.

  4. Jauks stāstiņš!

  5. Diezgan neticami, ka čali ar realitātes sajūtu vēl nav atlaiduši, parasti jau valsts iestādēs kolektīvs ir saliedēts kaķīšu bilžu laikošanā

    • Parasti tieši “čalis ar realitātes sajūtu” aplinkus iedvesmo visas tās situācijas, un paklusām vēl gūst neapzinātu, taču būtībā perversu gandarījumu, pie sevis ieņirdzot par citu cilvēku uzvedību.

      Bet “kaķīšu bilžu laikošana” ir ne vairāk ne mazāk kā vien neirotiska uzvedība, kad cilvēkiem nav saprotams darba uzdevums.
      Biznesā tā reti notiek, jo tur neviens netērē darba laiku. Valsts iestādēs bieži. Cilvēki, darbinieki vienkārši ir apmulsuši. Un tad arī var sākt izpausties pamatā ģenētiski noteikta stohastiska uzvedība.
      Starp citu, matriarhāts nevaid miris.

  6. haha labs :D atsit laikus no valsts parvaldes.

    Vel varbūt lūdzu rakstu par kuponu saitiem, kur tiek notriekta jau tā cilvēku necienīgais valsts pārvaldes atalgojums.

  7. Sto-has-tisks, pie sevis atkal un atkal bubināja Trūdolfs Zeltiņš, līdz vārds tika sekli ieskrāpēts ambiciozā prāta patukšajā tīrumā. Stohastisks, ufff. Tagad vēl tikai iemācīties svešvārda definīciju un darīts! Vārdu “neirotisks” Trūdis iekala jau iepriekš, izpildot savu jaunvārdu apguves mēneša normu. Papildinājis savu svešvārdu kodolarsenālu ar vēl vienu Trudolff-areyoutalkingtome tipa raķeti, Zeltiņu Trūdis sāka nemierīgi dīdīties. Nē, iekaisušais anālais dziedzeris šoreiz nebija pie vainas, gribējās iziet ielās, lai pademonstrētu savu uzblīdušo kompetenci un pamācītu kādu perversu niecību. Sāka izpausties pamatā ģenētiski noteiktais provinciāla sociopāķa lecīgums.

Komentēt