Monthly Archives: jūlijs 2017

Oligurlas

Šonedēļ Delfos, bļe, par oligarhu sarunām, nahuj.

Tiem, kuri mēdz ceļos un pakaļā izdilušās trennūzenēs ravēt zemenes, noteikti ir gadījies fonā paklausīties LR1. Lieliski pazīstot savu auditoriju, LR1 nu jau kādu laiku piedāvā klausītājiem raidījumu “Ziņas vieglajā valodā”. Tās ir līdzīgas ierastajām, tikai izvairoties no mulsinošiem svešvārdiem un pārlieku sarežģītām teikuma konstrukcijām. Prognozēju, ka šis raidījums ir uz palikšanu, jo nesenais noplūdušo oligarhu sarunu skandāls liecina, ka vienkārša valoda ir cieņā visos sabiedrības slāņos: sākot no 2 litru bamšļa zīdēja līdz pat faberžē olas glāstošam elites pārstāvim.

Neapskaužu tesībsargājošās iestādes, kurām tagad nāksies noskaidrot vainīgos, jo situācija nav tik viekārša, kā sākumā varētu likties, izlasot sarunu:

– Eu, a davai nopizģījam?
– Davai, bļe nahuj.

Pirmkārt, Kalvītis TV24 nesen skaidri pateica, ka būtu nepieciešams izvērtēt sarunu nopludinātaju atbildību, jo tā esot iejaukšanās dalībnieku privātājā dzīvē. Vēl pēc brīža tai pašā TV kanālā Krištopans atzīmēja, ka savu teikto toreiz domājis ironiski. Īpatnējas sakritības rezultātā, tieši šobrīd Urbanovičs sācis uzrādīt senilitātes pazīmes, paskaidrojot valdības veidošanas procesa sarunas ar frāzi “es vēl vairāk atceros, ka es to neatceros.” Ar trim A arī viss nav vienkārši: Ainārs ar Aivaru pagaidām neesot sazvanāmi, jo visu laiku aizņemts. Savukārt Andris palicis ēnā, jo acīmredzot izdarījis secinājumus, kopš savas atejas izrādīšanas presē 1998. gadā. Tomēr vissliktākajā pozīcijā ir Kalnmeiers, kurš vispār nekādas sarunas neesot saņēmis, bet šobrīd publicētos fragmentus arī nav lasījis, jo baigi daudz darba.

Vienmēr esmu teicis, ka katrā draņķīgajā situācijā var atrast kaut ko pozitīvu (patiesībā mēdzu teikt, ka pat sūdā dažreiz gadās kukurūza, bet esam publiskajā telpā, kur lamāties nepieklājas). Šoreiz iepriecina bezpartejiskā prezidenta Vējoņa valstvīra cienīgā rīcība, kurš oligarhu sarunu skandāla karstākajā punktā nolēmis novirzīt sabiedrības uzmanību uz sevis pārvēlēšanas sistēmas maiņu. Līdz ar to manis augstāk publicētais sarunas fragments vieglajā valodā iegūst trešo rindiņu:

– Eu, a davai nopizģījam?
– Davai, bļe nahuj.
– Bet es tikmēr gribētu, lai par mani balso tauta, draugi.

Esmu gājis skolā deviņdesmitajos, kad valdīja “cilvēks – cilvēkam krājkasīte” likumi un lielie zēni regulāri uz ielas aplaupīja mazākos. Ar laiku iepazinu izplatītākos jauno bandītu trikus. Bija tādi, kuri nāca klāt un pieprasīja “palēkā, lai monētas dzird”. Bija arī rafinētāki, kuri mēģināja no naivu pamatskolnieku kabatām izmānīt naudu ar stāstu par savu mazo brālīti, kuram atņēmis naudu kāds, kurš izskatoties ļoti līdzīgs man. Tā kā brālītim pašam nākt klāt bail, tad man jāatdod viss savs maka saturs, kas tiks aiznests bailīgajam brālītim aiz stūra un viņš tad atpazīs savu naudu. Bija arī neizvēlīgāki, kuri nesmādēja barteri un agresīvā tonī piedāvāja “a davai, mainamies jakām”, cerot, ka atdošu savas mīlošās mātes sarūpēto skaisto vējjaku pret viņa nošmulēto treniņtērpa augšiņu.

Pieminu to tāpēc, ka saskatu līdzības deviņdesmito gadu sīko ielu huligānu domāšanā un oligarhu sarunās atklātajā. Protams, mērogs ir cits. Trīs A gadījumā “palēkāt, lai monētas dzird” liek visai valstij uzreiz.

Skolas gados kopā ar klasesbiedriem izstrādājām dažus vienkāršus rīcības modeļus, lai nedabūtu pa muti, bet arī nešķirtos no pusdienu naudas: neizrādīt bailes (nepāriet ielas otrā pusē), neskatīties acīs, neskaitāmas reizes atkārtot “man nav” un turpināt iet, kamēr urlēniem apnīk sekot un viņu uzmanība tiek pavērsta citur.

Pieņemu, ka arī tagad jārīkojas līdzīgi. Ja reiz pa muti sadot nevaru, plānoju vismaz ignorēt – neatdot savu balsi vēlēšanās. Ja līdzīgi rīkosies vairākums, kam Latvijā izdevies tikt pie pases, šie mamuta izmēra urlas būs spiesti beidzot pazust vēstures mēslainē kopā ar deviņdesmitajiem, kuros viņi acīmredzami savā prātā dzīvo joprojām.

Izvēle

„Kārli! Ārā no klases!”
„Bet tas nebiju es, skolotāj!” tēloti spalgā balsī ieīdējās Kārlis, vienlaikus jau stumjot no sola grāmatas  mugursomā. Kārļa repliku pavadīja klasesbiedru smieklu šalts. Reinholds gan nesmējās, Reinholds čamdīja pakausi, pa kuru Kārlis nupat trāpīgi bija ielingojis ar prāva izmēra dzēšgumiju. Otru roku viņš joprojām turēja paceltu.

„Tā, Reinholdiņ, tad kurā gadā notika Romas impērijas sadalīšanās?”
„Roma nevienu nepiš,” pa durvju spraugu klasē paguva iebļaut Kārlis. Durvis jau bija aizvērtas, kad Kārļa prātā uzplaiksnīja otrais asprātības zibsnis, tāpēc ausīgākie, tostarp Reinholds, kurš allaž skolā tik uzmanīgi klausījās, no gaiteņa vēl dzirdēja: „Romā tikai piš. Sīkus pedopuisēnus. Tādus kā Reinholds!”
Atkal smiekli.

Šķietami uzkrītošs, klajš mobinga un bērnu vardarbības piemērs, bet gluži tik vienkārši viss nebija. Reinholds lielākajai daļai besīja pamatotu iemeslu dēļ. Panākumu un autoritāšu, pagaidām tā bija skolotāja, atzinības vārdā viņš bija gatavs iet pāri ar pirmsnāves bailēs izsprukuša pēdējā kāla masu klātiem klasesbiedru līķiem. Reinholds bija tas puiškāns, kurš starpbrīdī uz „Eu, Rein, kas uz piektdienu uzdots latenē?” atbildēja ar „Ha ha, es tak’ nezinu, nepierakstīju. Pohuj, nemācīšos,” bet galu galā nocēla vismaz devītnieku.

Arī fizkultūras skolotājs, kurš tikai nupat bija pabeidzis sporta pedagogus un labi sapratās ar jaunuļiem, nelaida garām iespēju pavilkt uz zoba sīko siekalzaķi: „Iedod taču arī citiem piespēli, Reinhold. Tu met gluži kā Joņa sencis pa lampu – pārāk bieži.”

Joņs neapvainojās, jo šad tad arī meta kopā ar senci un fizenes skolotāju, kamēr Reinholds to uztvēra ačgārni – kā pamudinājumu. Viņš gūs visvairāk punktu. Visus. Jāgūst visi punkti – un lādēja groza virzienā no visneērtākajām pozīcijām.

Ar tādu vidējo un neskaitāmajiem olimpiāžu diplomiem Reinholds būtu varējis tikt budžetā jebkurā skolā jebkurā studiju programmā, pat vispieprasītākajās, bet izvēlējās eksperimentālo un vēl neakreditēto „Starptautisko korporāciju sociālās identitātes konstruēšanu” – viņš gribēja būt pirmais nozares ģēnijs, pirmais uzart lemeša vēl iepriekš neskartu pļavu, pirmais nokost gabsīti no dievišķā Nekurzemes šerberta. Pārējiem no 19 kursa biedriem motivācija izvēlēties šo programmu bija nedaudz atšķirīga – te neprasīja ne centralizēto eksāmenu matemātikā, ne IQ augstāku par 100, bet pēc apraksta solīja pamatīgu haļavu un pēc trim gadiem prestiža ziņā jebkurai citai soczinātņu fakultātes programmai pielīdzināmu diplomu.

Studiju gadi nebija atraisījuši Reinholdu, bet šoreiz kursa biedriem rižā čūpšļmūdža izdarības nerūpēja – augstskolā visu varēja nopirkt vai nu naudā vai atsūķī senilam, bet uz jaunu lūpu čmokstīgo apskāvienu kāram dekānam, un Reinholda nevēlešanās dalīties pierakstos un slimīgā tieksme allaž būt pirmajam nebija sāpju temats. Kamēr citi džeki krīkšķināja koju gultas ar piedzirdītām švaukstēm, Reinholds kala galvā obligāto literatūru un atslodzei gāja pamētāt bumbu grozā, visus punktus spēlē pret iedomāto pretinieku – visiem citiem – gūstot vienīgais.

Desmitnieki un uzstāšanās zinātniskās konferencēs Reinholdam bira kā kursa biedriem akadēmiskie parādi, līdz kārotais papīrs bija rokā. Kamēr tie nedaudzie no pārējiem, kas studijas bija izvilkuši līdz galam, aktīvi organizēja vakara šmigājienu, Reinholds domās bija uzbūvējis jau pārdesmit pakāpienu savās stāvajās (kā gan citādi?) karjeras kāpnēs. „Izcilnieks, līderis, katra darba devēja sapnis, drīz pēc tam – katra darba ņēmēja sapņu boss” – domas steidzināja soļus, kas Reinholdu virzīja tuvāk savas alma mater galvenajām durvīm. „Nākamais Ričards Brensons. Nē, pajāt, nākamais Īlons Masks. Nē. Īlona Maksa boss un iedvesmotājs!” Reinholds nu jau teju skrēja.

„Bet savādi. Kāpēc aiz stiklotajām vestibila durvīm tik tumšs? Ārā taču vasara. Pulkstens pieci pēcpusdienā.” Tādas bija taisnās zarnas finiša spurtā Reinholda, šī mazā sūda, pēdējās apceres, pirms viņš noplunkšķēja klozeta vēsajā veldzē. Primais. Bet jau drīz turpat ieplunkšķēja visi Reinholda kursabiedri, daži no tiem jau pālī, uzsākot nebēdnīgu kulstīšanos un stumdīšanos klozeta acī. Atkal visi kopā, kā sākuši pirms 4 gadiem. Viņi nebija tik pārsteigti, jo jau izdarot izvēli par studiju programmu sevi vismaz zemapziņā apzinājās kā sūdus.

Vien uz mirkli Reinholdu atkal apžilbināja pēkšņi baltas gaismas vāli, spalvainajai IT sistēmu inženiera pēcpusei pieceļoties no poda, kā pēdējo reizi paņirgājoties par nebijušo gaišo nākotni, lai jau drīz atkal atstātu sīko sūdu piķa tumsā, šoreiz uz visiem laikiem.

Feminisms ir līdztiesība

Zinu, ka iepriekš vairākkārt esmu negatīvi izteicies par feminismu, tomēr, esmu no tiem cilvēkiem, kuri nekaunas atzīt savas kļūdas, tāpēc teikšu kā ir: piedodiet, dārgās feministes – es kļūdījos. Pēc vairāku sieviešu tiesībām veltītu diskusiju noklausīšanās sarunu festivālā “Lampa”, es ne tikai kategoriski mainīju savu viedokli, bet nolēmu arī pats kļūt par aktīvu feministu.

Sākot padziļināti interesēties par feminisma jautājumu un dzimumu nevienlīdzības problēmu, uzdūros kādam, manuprāt, ļoti labam piedāvājumam sabiedrības iniciatīvu platformā manabalss.lv. Proti – ideju par vismaz 30% palielināt sieviešu pārstāvību Saeimā. Tā kā 54% Latvijas iedzīvotāju ir sievietes, nav taisnīgi, ka šobrīd Saeimā iekļuvušas tikai 16 sievietes. Ir skaidrs, ka parlamenta izveide vadoties pēc kandidātu izglītības, darba pieredzes, kompetences vai personības tīkamības nav pietiekami līdztiesīga, tāpēc Saeimas ievēlēšana pēc krāniņu skaita būtu tikai taisnīga.

Tāpat, uzskatu, ka dzimuma kvotas obligāti vajadzētu ieviest ne tikai valsts pārvaldē, bet arī policijā, valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, ceļubūvē, atkritumu izvešanas uzņēmumos un citās atbildīgās nozarēs. Turklāt, līdzvērtīgam dzimumu balansam vajadzētu būt ikkatrā amatā, lai, tā vietā, lai sievietēm būtu iespēja dabūt īstu darbu, viņām piespiedu kārtā nāktos deldēt biroja krēslus sakaru centros vai sekretāru amatos. Tikai šādi iespējams nodrošināt pilnvērtīgu sieviešu pārstāvību un īstenu dzimumu vienlīdzību.

Kāda cita tautas iniciatīva rosina atjaunot valstī obligāto militāro dienestu. Citēšu: “Lai stiprinātu Latvijas drošību un efektīvāk realizētu Ziemeļatlantijas līguma 3. pantu, ikkatram Latvijas vīrietim, kas ir sasniedzis 18 gadu vecumu un kuram ir atbilstošs veselības un fiziskai stāvoklis ir jāiziet obligāto militāro dienestu.” Sen nebiju lasījis tik šovinistiskus un aizskarošus murgus. Man, kā feministam, šķiet, ka obligāto dienestu drīkst atjaunot vienīgi tad, ja tajā iesauc arī visas 18 gadu vecumu sasniegušās sievietes. Pienākums piespiedu kārtā mirt savas valsts vārdā nedrīkst būt vienīgi vīriešu privilēģija un man paliek pretīgi, iedomājoties, ka pirmajā un otrajā pasaules karā frontes līnijā un pēcāk – arī Brāļu kapos – bija tik niecīga sieviešu pārstāvība.

Pēdējā laikā manā redzeslokā nonākusi arī dažāda veida statistika, kas vienkārši kliedzoši norāda uz dzimumu nevienlīdzību. Rau – no darbavietā smagos negadījumos cietušajiem un mirušajiem 77% bijuši vīrieši. Ir skaidrs, ka 23% sieviešu pārstāvība ciešanā negadījumos vai miršanā darba vietā ir nepieņemama un to jāpaaugstina līdz vismaz 40%. Šo problēmu varētu atrisināt dzimuma kvotu ieviešana paaugstinātas bīstamības darba vietās, kurās, lai cik pretīgi tas nebūtu, līdz šim galvenokārt strādājuši tikai vīrieši.

Vēl izrādās, ka vīrieši Latvijā pašnāvības izdara vidēji 4,5 reizes biežāk nekā sievietes (Slimību profilakses un kontroles centra dati). Respektīvi – sieviešu pārstāvība pašnāvnieku vidū ir teju vai tikpat kritiska, kā Saeimā. Būtu tikai korekti, ja pašenītes pārstātu būt par vīriešu jājamzirdziņu un statistikas dati šajā jomā izlīdzinātos. Iespējams, arī šeit nāks talkā dzimumu kvotas darbavietās.

Es, kā īstens feminists, vēlos dzīvot pasaulē, kurā abiem dzimumiem ir identiskas tiesības un pienākumi, lai sieviešu pārstāvība būtu līdzvērtīga jebkurā jomā. Es vēlos, lai piecos rītā no atkritumu savācēju mašīnas aizmugurējā pakāpiena nolec un pēc atkritumu konteinera steidz Līga, savaldīt trakojošus narkomānus Ķengaragā dodas Ilze un Eva, bet ar brangu kālu aizmālēto poda trubu tīrīt ierodas omulīgā santehniķe Baibiņa. Vēlos, lai manu automašīnu remontē Maija, Barona ielas bruģi liek Iveta, bet ugunsgrēku ierodas dzēst Veltiņa.

Vēlos, lai katru gadu Valentīndienā skatoties Titāniku, ainā, kurā vīrietis pamanās iešmaukt glābšanas laivā, visi nodomā: “Malacis, puis, tu esi neatkarīgs, patstāvīgs jauns vīrietis un tev ir tādas pat tiesības uz vietu glābšanas laivā, kā jebkuram citam”, bet manu dēlu bērnudārzā pieskata auklis Māris.

Pienācis laiks pacelt mūsu feminisma karogu vēl augstāk un nerimties, līdz šis viss netiks realizēts. Kopā mēs to varam, meitenes!

Iedvesma

“Nāciet, šis jums noteikti jāredz,” Biruta aicināja kolēģus pie sava datora. Samazinājis trīs ekseļa tabulas, Spotify logu un Chrome pārlūku ar pusduci cilnēm, es izrausos no galda un devos pie Birutas. Ap galdu sastājās seši plānošanas un attīstības nodaļas darbinieki, kurus kantorī vienmēr mīļi dēvēja par slaistiem, grāmatu tārpiem un bezģeļņikiem.

“Pag, pag, šis ir noteikti jāredz ar skaņu,” Biruta komandēja un pāris minūtes pagāja meklējot tumbiņas un rūpīgi šķetinot vadus, lai tās atvienotu no Janas datora.
“Ja jūs atvienosiet tumbiņas, vai nepazudīs mana mūzika?” Jana protestēja. Viņa bija tik glīta, ka neviens neuzdrošinājās apšaubīt viņas nepieciešamību atrasties mūsu kolektīvā. Galu galā mēs esam valsts iestāde. Priekšniekam būs labāk zināms.

Biruta palaida Feisbuka video. Sāka skanēt skumja klaviermelodija. Slīdrādes režīmā vīrieša fotogrāfijas nomainīja viena otru. Pāris foto armijas formastērpā. Pēc tam bildes no svaru zāles. Katrā nākamajā bildē džeks izskatījās aizvien muskuļotāks un kreftīgāks. Beigās viņa bicepsi bija lieli un apaļi kā melones. Presīte cieta un reljefa kā veļas dēlis. Vēnas biezas kā tilta vantis. Bilžu slīdrādi papildināja teksts. Būtība bija tāda, ka Džons ir armijas veterāns, kurš pēc kara nevarējis atrast darbu, nolaidies un skumis, taču, redz’, saņēmies, noticējis sev, nemitīgi strādājis un sasniedzis savus mērķus.

“Vai nav iedvesmojoši?” Biruta sapņaini noteica un tad nedaudz mātišķi uzlūkoja abus kolektīva vīriešus.
“Kas tur iedvesmojošs?” biju vieglā neizpratnē. “Džeks par savu armijas pensiju var atļauties nekur nestrādāt un caurām dienām dirnēt svaru zālē. Izskatās, ka arī steroīdi netiek smādēti, uztrenēt tādu būdu bez ķīmijas būtu neiespējami.”
“Viņam noteikti arī pipele nestāv,” piebilda kolēģis Aleksandrs.
“Jums vienkārši skauž!” norūca Biruta un viņai piebalsoja pārējās dāmas, pašūpodamas modernas krāsas ilgviļņus un čolkas. “Viņš ticēja sev un sasniedza mērķi. Tas ir tik iedvesmojoši. Jums derētu ņemt no viņa piemēru.”

“Nu ko, Saša, pierakstīsimies uz kačalku?” vaicāju kolēģim.
“Oi, nez,” viņš nolaida acis “šodien pēc darba jāizņem sīkais no dārziņa, tad vecākais jāved uz mūzikas skolu, un šodien vakarā ciemos atnāks bračka ar sievu. Rīt un parīt bērni būs jāved pie zobārsta, bet brīvdienās atkal, būs jāaizdzen mašīna līdz servisam un vēlāk jābrauc uz laukiem, palīdzēt vecākiem ar dārzu. Totāli nav laika.”

“Tās ir tikai atrunas!” Biruta noteica ar manāmām uzvaras notīm balsī. “Un ko jūs teiksiet par šo?”

Tika ieslēgts nākamais video. TED lekcijas fragments. Tumšādains vīrietis, kurš stādījās priekšā kā fotogrāfs, stāstīja par grūtībām savā valstī. Lekciju papildināja krāsainas un skumjas fotogrāfijas no Pakistānas. Mazgadīgi rūpnīcu strādnieki. Izkāmējuši ogļrači. Trūcīgas daudzbērnu mātes. Kartona kārbu un kanalizāciju iemītnieki. Fotogrāfiju autors runāja par to, cik viņam ir sarežģīti taisīt šos kadrus, taču viņš to dara lai informētu pasauli par valstī esošo netaisnīgumu.

“Paskat, cik grūti viņiem klājas!” Biruta nopūtās. “Kurš no mums spētu kaut uz mirkli iejusties šo nabagu ādā? Es nevaru sevi iedomāties tādā situācijā.”

“Es nevaru tevi iedomāties situācijā, kad tu atsakies no vēl viena eklēra,” kolektīvā biju pazīstams ar kretīnisku humora izjūtu, tāpēc varēju droši runāt taisnību.

“Tu tik paskaties,” Biruta nerimās. “Un mēs vēl uzdrošināmies sūdzēties par saviem dzīves apstākļiem.”
“Es uzdrošinos,” iestājās Aleksandrs. “Mans biroja krēsls ir izļurkājies un nepatīkami čīkst. Kabinetā trūkst kondicionieris un būtu jauki, ja pie mums ierīkotu Vendenes ūdens statīvu. Par šo derētu informēt arodbiedrību. Bet ja pakistāņus kaut kas neapmierina, tad lai vēršas paši savā arodbiedrībā, vai nu mošejā, vai nu velns zin kas viņiem tur ir. Galu galā ir variants gāzt valdību.”

“Vai jums sirds nav? Un šis jūs nepavisam neiedvesmo?” Tika atskaņots nākamais video. Pārpildīta zāle, skatuve, uz tukšas skatuves bija novietots galds, uz galda atradās vīrietis bez rokām un kājām un teica motivējošu uzrunu angļu valodā, ik pa laikam piesaucot nez kādu lordu.

“Es viņu pazīstu!” noteica Aleksandrs. “Tas taču ir Niks Vujičičs, sludinātājs no Austrālijas.”
“Vai viņš iedvesmo?” Biruta stingri noprasīja.
“Uz ko viņš iedvesmo? Nogriezt sev rokas un kājas, un iestāties sektā?”
“Viņš iedvesmo cilvēkus nepadoties!”
“Kādā veidā?” es neizpratu. “Viņš ir apliecinājums tam, ka lai cik slikti tev neklātos, vienmēr pastāv iespēja, ka kļūs vēl sliktāk. Tas neizklausās ļoti uzmundrinoši.”
“Viņš rāda, ka pat viskroplākais invalīds var sasniegt augstumus un kļūt slavens! Viņš pat ir atradis savu otro pusīti!”
“Viņš ir piedzimis bez otrās pusītes, un diez vai tā kādreiz ataugs,” es iebildu. “Bet jau tu runā par sievu, tad tā ir apšaubāma laime, vai ne, Saš?”

“Bezsirdīgie!”, Biruta bārās. “Jūs esat tipiski mūsdienu cilvēki”. Vārds “mūsdienu” Birutas izpildījumā nozīmēja tikai negatīvu īpašību kopumu. Kaut kas starp narkomānu, transvestītu un sērijveida slepkavu. “Ejiet prom, man jāstrādā!” Kolēģi gausi aizklīda vispirms pie kafijas automāta un tad atpakaļ pie saviem datoriem.

“Saša, iesim uzpīpēt?” piedāvāju Aleksandram.
“Nē, es cenšos atmest” šis noraidīja piedāvājumu. “Kopš bērnu piedzimšanas nesmēķēju viņu klātbūtnē, bet tagad gribu atmest pavisam.”
“Respekt!” uzteicu Aleksandra apņēmību. “Vot šis patiešām ir iedvesmojoši.” Pametu skatienu uz Birutu, lai redzētu viņas reakciju. Taču viņa šķita nedzirdam un aizņemti lūkojās datora ekrānā, jo bija iedziļinājusies ziņu portālu lasīšanā.