Līgo

Kūtī bija silts un mikls. Tās iemītnieki, tumsā cieši saspiedušies viens pie otra, sačukstējās savā valodā vai nevalodā.

„Nez vai Saimnieks drīzi dos ēst?” iepīkstējās viens.
„Dos, dos!”
„Nuja, ka dos, kur ta’ liksies!” piebalsoja otrs un trešais.
„Vadzi, vai apklusīsiet, badmiras?” īgni nopurpināja vecākais, kuru jaunuļu sačukstēšanās bija uztraukusi no vakara nomiedža: „Saimnieks vienmēr dod ēst.”
„Jā, bet dod ātrāk, ja mēs paņerkstam!” pirmais nerimās. Viņam piekrita pārējie, un kūts tumsā sākās aktīvāka krukstēšana, blurkšķēšana un ņudzēšana. „Saimniek, vei’, saimniek! Mēs gribam! Dod mums! Saimniek? Gādā!”

Krēsloja rēns vakars, pēc pulksteņa drīzāk gan nakts, bet vasarā šis dalījums – nebūtisks. Daugavpils daudzstāveņu iekšpagalmā bija neierasti kluss šim laikam piektdienā. Negrabēja bumeru plastmasas bumsāra ritmā, paneļu namu sienās neatbalsojās solījumi kaut ko sāpīgu izdarīt ar vienu otru un viņa bērniem arīdzan. Pagalmā tukšs, nevienas dvēseles, izņemot divus. Jo bija Līgo vakars, un virpas darbagaldu planktons bija reizi gadā aizvācies tukšot divlitru cisku rūdzeni ja ne pie tuvākā ezera, tad pēc minimālās progammas vismaz kādā no parkiem.

Šie divi pagalmā sēdēja ap vairākiem vienreiz lietojamajiem griliem. „Sēdēja” no malas gan varētu šķist visai amizants apzīmējums ainai – zem Aivara pārkarēm ķeblis tikpat kā nebija saredzams, bet sieviete bija uzsēdināta uz spilvena un atstutēta pret diviem citiem. Viņai nebija kāju, bet arī tagad rokā metāla krūze ar Baltkrievijas benzīnu, no kuras ik pa brīdim ievējoja nāsīs krietnu garu. Pirms gadiem uz dzelzceļa delīrija izslēdzenī atstātās kājas nepietrūka, kamēr pa rokai vien bija jaukais garainis. Aivars ar lielu rūpību grozīja iesmus. Bezmaz nesadzirdami no dzeltenas „Abavas” skanēja radio „Merkurs”. Dzirdēt jau arī nebija vajadzības – Aivars programmu zināja no galvas.

Kaut kur aiz deviņstāvenes jumta horizonta iegailējās sārta atblāzma. Rūsa? Nē, tūlīt pat sekoja salūtam raksturīgie būkšķi un sprakšķi.

„Okupantu pamesli, atkal salūtu šauj pēc Maskavas laika,” nohrukstēja Aivars, ātri apspiežot ķecerīgu domas zibsni, ka viņam ar šāvējiem bija vairāk kopīga nekā ar blakus atstutēto būtni, kaut abi dalīja vienu gultu. Tad turpināja klusumā grozīt iesmus, nepacietīgs.

„Bļurrrr-bļur-bļur-gurr! Ī-ūūūūū-hrrrr-īīī” – te Aivara vēders vareni ieburkšķējās, noslēdzot kanonādi ar sīcošu skaņu, kas atgādināja sīku balstiņu pīkstēšanu. Tad vēlreiz, ar jau skaļāku sīkšanu.

„Hu-hu-hu-huff-huff-šņuff!” Irma, šis bezkāju kokons, iesēcās, taču vienlaikus efektīvi izmantoja ieelpu jaukā gara ieņufāšanai: „Cērmes, Aivar. Es saku, tev ir cērmes. Tās atkal prasa ēst. Ko tu darīsi? Cērmes grib ēst!” Delīrija kokons turpināja kratīties un sēkt, līdz nošļuka sāņus no spilvenu balsta. Irmas ķermeni maigi apņēma Aivara miesa.

„Vadzi, kas notika? Kas nu būs?”
„Jā? Kas būs? Kas būs?” sīkās balstiņas cita caur citu satraukti sīca.
„Saimnieks dos ēst?”
„Dos, dos. Saimieks beidzot nospieda pļāpīgo kuci,” secināja vecākais.

Aivars rāmi vēra uz iesma benzīna un mazkustības atrofētās gaļas gabaliņus.

  1. Bedržihs Smetana.

  2. Cīņai un uzvarai sveiks!

  3. Mēs norobežojamies no šīm āriskajām cērmēm.

  4. tā ir ņirgāšānās par invalīdiem, tāpat kā veselības ministrija aizliedzot to sasodīto paklāju, tpfu plakātu!

  5. Es domāju, ka notiks mijiedarbība starp benzīna krūzi un vienreizējo grilu un liesmojošs kokons aizripos pa pagalmu….
    Bet huj!

  6. “Bezmaz nesadzirdami no dzeltenas „Abavas” skanēja radio „Merkurs”” – šo rindiņu lasot vien mani pārņēma smaga nostalģijas sajūta.

  7. Un Aivars apēda Irmu kā Krievija apēda Abreni.

    Veselības ministrijas cenzētajā plaktā ļoti gaumīgi iederētos abi invalīdi – Aivars ar klēpī sēdošo Irmu.

  8. Labu apetīti mūsu mazajiem brāļiem!

  9. Aivars zināja, ka jebkura dārzeņa visgrūtāk apēdamā daļa ir ratiņkrēsls, tāpēc uzsēdinja kokonu uz spilveniem jau laicīgi. Gaļa garšoja gluži kā ganbejā, jo benzīnu no gaļas mīkstinātja tehniski atšķīra vien dažas molekulas.

  10. Skumji, ka padomju laikos nīdēja ārā latvju kultūru. Jāņtarpiņus sauca par gaismeklīšiem. Jāņus svinēt aizliedza. Vismaz tagad kaut kas notiek.
    Cieņā, Skolnieciņš
    ©Skolnieciņš 1999-bezgalība :-(
    ®Skolnieciņš
    Skolnieciņš™

Komentēt