Jana: neliela priekšvēlēšanu psihoze

Jana atvēra acis piecos no rīta. Jau kuro reizi pēc kārtas. Pirms kāda laika viņa bija modusies sešos, taču, kopš pulksteņa pagriešanas tas notika stundu agrāk. Jau atkal kārtējo nakti viņa bija pavadījusi murgos. Murgos, kurus viņas parastā šuvējas dvēsele nevarēja saprast. Tiesa, par šuvēju viņa sevi dēvēja tikai iekšēji, jo kopš ceha izformēšanas pirms pieciem gadiem Jana strādāja par sētnieci. Darbs nebija grūts, viņas teritorija aptvēra pāris mierīgus kvartālus, vienīgā problēma bija salauztā koda atslēga stūra mājā, kura pagrabā atradās bārs un tad pēc tam nācās dezinficēt pieķēzīto priekšnamu. Taču arī par to Jana nesūdzējās. Patiesībā viņai sētnieces darbs patika pat labāk nekā šuvējas, atkrita vienmuļie pasūtījuma darbi un putekļainā diena iekštelpās.

Taču laime nebija ilga. Viss sākās kādā rītā, kad Janas pastkastītē iemeta priekšvēlēšanu avīzi. Tā bija pilna ar skaistu un smaidīgu cilvēku fotogrāfijām, kuras solīja laimi, bezmaksas zāles, transportu un pusdienas. Jana sākumā to pat īsti neapskatījās, tādus solījumus viņa atcerējās no komunistu laikiem, tāpēc daudz kārdinošāks likās jaunais naktskreklu katalogs. Taču viņas mieru iztraucēja Jēkabs, sētnieks no pretējās ielas puses:
“Nu, izlēmi, par ko ta balsosi?”
Jana par šo jautājumu nebija aizdomājusies. Ģimenes un bērnu viņi nebija, arī vienīgie radi – brālis Aizputē zvanīja reti un par politiku Jana neinteresējās.
“Nuuu… nezinu… tad jau redzēs.”
“Ko tur daudz redzēt? Izlaupa valsti! Ir pēdējais brīdis rīkoties!”
Un Jēkabs izvilka no brezenta jakas mazu spīdīgu lapiņu, uz kuras arī rēgojas krāsainas un laimīgas sejas, tiesa, citādas nekā avīzē.
“Ja, kas sešos ir pikets.”
Jana nepaprasīja, kur, tikai iebāza lapiņu kabatā un vēlāk to kopā ar priekšvēlēšanu avīzi diskrēti izmeta atkritumu urnā.

Taču ar to viss nebeidzās, tikai sākās. Nākamajā dienā Janu, dodoties uz darbu, apšļāca mikroautobuss. Pats par sevi tas nebūtu nekas īpašs, taču Jana ievēroja uz tā aizmugures smaidīgas sejas. Atkal citas. Lai gan visas sejas bija ļoti līdzīgas, Jana varēja saderēt, ka šīs bija citas nekā tās, kuras bija uz avīzītes vai lapiņas. CIK to seju vispār bija?

“Balso par labāko izvēli! Tikai tu vari mainīt nākotni!” auroja radio vaļā pavērtajās bāra durvīs. Mājas priekšnams atkal bija pievemts, un Jana nopūtusies devās uz pieliekamo pēc terpentīna.
“Kāpēc nebiji vakar uz piketu?” aiz šķūnīšiem pavīdēja Jēkaba galva. Uz brīdi Janai norēgojās, ka virs tās mirdz sarkanbaltsarkans nimbs.
Jana paslēpās pieliekamajā. Taču arī tur nebija glābiņa. Zobārstu kabineta apkopēja, kura tur glabāja savas slotas, bija uzlikusi augšējā plauktā to pašu priekšvēlēšanu avīzi, kuru Jana bija pirms tam izmetusi mistkastē. Sejas atkal smaidīja un uz kaut ko aicināja.

No tās dienas sākās murgi. Sākumā Janai rādījās sapņos laimīgi smieklīgās grimases no mikroautobusa, taču pēc tam sejas pārvērtās – tās vairs nebija apgaroti nevainīgas, tās kaut ko pieprasīja, aicināja, pat draudēja. Sākumā atbalstīt bērnu slimnīcas un necirst kokus, pēc tam ierīkot baseinus, tad piedalīties pelmeņu rūpnīcas izveidē.
Sākumā Jana uz murgiem nekā nereaģēja, dzēra kumelīšu un apogu dziedzera novārījumu, kā bija ieteikusi kaimiņiene Sveta. Taču tas nepalīdzēja. Murgi kļuva intensīvāki, sejas dūca un klauvēja pie durvīm, tās mainījās, mežģījās dīvainos viepļos, mēģināja ielauzties viņas dzīvoklī un pat slepkavoja viena otru. Bet, galvenais – tās prasīja vienu vienīgu jautājumu, to pašu ko uzdeva Jēkabs: “Nu, izlēmi, par ko ta balsosi?”

Murgu dēļ Jana uztrūkās gandrīz pēc stundas un modās neparasti agri. Jebkurš psihes speciālists būtu ātri vien diagnosticējis Janai depresiju un izrakstījis zāļu vai psihoterapijas kursu, taču Janai tas, protams, pat neienācā prātā. Arī dzeršana nebija opcija – ar šo prieku viņai asociējās bijušais vīrs.
Tā nu Jana nolēma vērsties pie dziednieka. Viņš sevi sauca par Zinti. Zinta prakse atradās Gogoļa ielā, netālu no Janas kvartāla. Zinti bija ieteikusi Sveta.

Jana iepriekš nekad nebija bijusi pie dziednieka un iedomājās, ka tā būs līdzīga vizītei pie ārsta. Taču tas neizrādījās nekas tamlīdzīgs, tieši pretēji. Pirmkārt, tiklīdz kā Jana ienāca Zinta birojā, viņš pateica “jums kreisajam celim ir menisks un labajā smadzeņu pusē asisnsrites aizture”. Tas gan neatbilda patiesībai, bet Jana nez kāpēc, pakļaujoties Zinta pavēlei, izģērbās. Pēc tam Zintis teica, ka vajag iztaustīt slimās vietas. Jana tam padevās. Sākumā pieskārieni bija sāpīgi, pēc tam kļuva arvien patīkamāki… arvien maigāki un vienlaicīgi spēcīgāki… Jana iegrima staipīgi saldā mākonī. Beidzot laimīgās un baisās sejas apvienojās un solīja viņai kaut ko skaistu, neaizmirstamu un, kaut arī bezgalīgi skumju, tomēr saprotamu. Viņa iegrima saldi negausīgā sapnī, kur seju virpuļa galā mirdzēja tunelis un kāds prasīja:
“Nu, izlēmi, par ko ta balsosi?”
Jana iesmējās no visas sirds.

  1. Par daudz vazelīna, bet cerams uztvers.

  2. Jēkabam arī ir menisks! Ja viņš neies balsot- kāds cits iebalsos nelieti!

  3. Stāstā pēkšņi parādās Zina. Kas tā tāda?

  4. es gribu, lai ceha staastinji tiktu iestudeeti arii radio teaatrii. tas buutu tiiiiiik fooooorshi. un vareetu klausiities pod-kaastaa no riita braucot automobiilii kad apkaart ir viena vieniiba pirmdiena.

  5. Biju labākās domās par Kabača gramatikas zināšanām…

  6. Svetkai ir ļoti motivējošs videoroļiks. Ja es iekšēji justos kā šuvēja vai pensionēts padomju traktorists, tad arī balsotu par Zinti un viņa banānu.

Komentēt