Monthly Archives: maijs 2017

Vislatviskākais radio Latvijā

Pagājušās nedēļas izskaņā sociāli aktīvo telpu satracināja Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) valdes locekļa Ivara Āboliņa un Sigitas Roķes paziņojums, ka Latvijas Radio 3 (LR3) un Latvijas Radio 5 (LR5) repertuāriem ir jākļūst latviskiem kā Lielvārdes jostai. Ivars Āboliņš pamatoja šo NEPL padomes lēmumu ar to, ka Latvija atrodas hibrīdkara apstākļos, tāpēc esot jādara viss, lai stiprinātu latviešu valodu un kultūru.
Atļaušos citēt Ivara Āboliņa mashapu no Satversmes Preambulas un Komunistiskās partijas priekšsēdētāja uzrunas: “Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur ilgtermiņā var pastāvēt un attīstīties latviešu valoda un kultūra. Mums tās ir jāsargā un jādara viss, lai abas izietu cauri gadsimtiem. Izietu cauri gadsimtiem un arī nākamajām paaudzēm būtu pieejams mūsu plašais kultūras mantojums, kurā bez šaubām ietilpst arī mūsdienu mūzika.”

Varētu saprast to daļu par hibrīdkaru, ja vien šis hibrīdkarš norisinātos starp Latviju un Rietumu pasauli. Nezinu kādā informācijas telpā dzīvo NEPL padomes locekļi, bet cik esmu dzirdējis, tad par hibrīdkaru un informācijas karu runā tikai Krievijas kontekstā. Tā kā LR3 un LR5 nav sanācis daudz dzirdēt mūziku un ziņas krievu valodā, jāsecina, ka tiešām ir jācīnās pret rietumu kultūras ietekmi mūsu svētajā senču dzimtenē. Visnotaļ īpatnējs pavērsiens vēsturē, jo tikai 30 gadu atpakaļ Padomju cenzūras un dzelzs priekškara apstākļos, cilvēki vairāk par visu gribēja tādus brīvās rietumu pasaules simbolus kā džinsas un mūzikas ierakstus angļu valodā.

Izskanēja arī arguments, ka, ja sabiedriskais medijs ir apmeksāts no Latvijas nodokļu maksātāju kabatām, tad tam būtu jāatskaņo tikai Latvijas izpildītāji. Neviļus nāk prātā ainas, kur Krievijas traktoru kāpurķēdes sadragā no sapuvušajiem Rietumiem ievestos augļus un sierus, tas, protams, netraucēja šiem pašiem produktiem norādīt brālīgas valsts izcelsmi un veiksmīgi atgriezties pie Rietumus nīstošajiem patērētājiem. Replika par nodokļu maksātāju naudu ir pilnīgi absurda, jo, ja mēs gribam par nodokļos samaksāto naudu iegādāties vislabākās preces un pakalpojumus nodokļu maksātājiem, mēs nevaram izslēgt ārvalstu piedāvājumu, kas bieži vien ir labāks par vietējo.

Varētu arī saprast ieceri par LR5 superlatviskošanu, jo tur strādā tie jaunieši, kuri aktīvi meklē jaunākās tendences mūzikā no visas pasaules. Bet kā NEPLP plāno padarīt latviskāku LR3, kur ir tādi raidījumi kā “Etnovēstis”, “Mūsu leģendas” un “Rupjmaizes kārtojums”? Jaunieši ir diezgan specifiska LR5 mērķauditorija, jo viņiem interesē viss jaunais – tehnoloģijas, gadžeti, mūzika un memes. Šobrīd latviešu izpildītāju skaņdarbi nokļūst līdz jauniešu ausīm pičpaunā tādiem māksliniekiem kā Drake un Kendrick Lamar, nevis otrādāk. Tiklīdz pasaulē populārā mūzika pazudīs no LR5, pazudīs arī lielākā daļa auditorijas. Ne vien šis scenārijs ir lāča pakalpojums tiem radio, kas var brīvi skandināt ārzemju mūziku, tas arī nolemj LR5 visnotaļ drošai nāvei, jo tiklīdz NEPL padome sapratīs, ka LR5 ir kļuvis nepopulārs un, ņemot vērā, ka tad jau būs vairāki superlatviskie radio, vienu nāksies slēgt vai abus apvienot vienā. Jebkurā gadījumā, ja būtu bijis pieprasījums pēc vietējās mūzikas, piedāvājums uz to būtu nekavējoties reaģējis.

Interesanti arī kāda ir NEPL padomes vīzija attiecībā uz tādiem izpildītājiem kā Ainars Mielavs, kas ir uzstājies 9. maija svinībās un kāda būs attieksme pret Prāta vētru, kas ir izdevusi albumus un singlus gan latviešu, gan angļu, gan krievu valodās? Vai varēs atskaņot Carnival Youth dziesmas, kas visas ir angļu valodā? Kā būs ar Aminatu, viņu taču varēs atskaņot, vai tomēr nē?

Galu galā – kas ir latviešu mūzika? Tā ir mūzika, ko sarakstījis latvietis? Kurai ir vārdi latviešu valodā vai ko izpilda tikai latvieši? Ja ir ārzemju producents, tad skaitās? Vai mūziķiem vajadzēs pirms atskaņošanas Pieci ēterā pierādīt savus radurakstus un deklarēties Latgalē? Un cik dziesmas uz riņķi laidīsim? 30? 50? Ko tad ellē ratā tur spēlēt? LV hip hopu jau norakstīja, jo tur ir lamu vārdi. Tā Radio Pieci spēlēs ne tikai latviešu mūziku, bet arī tādu, kas ir šķīsta un atbilst latviskajai dzīvesziņai. Tas viss arvien vairāk sāk atgādināt senilu vecūkšņu gānīšanos par mūsdienu mūziku – “tur jau tikai bļaustās”, “kas tās par ākstībām”, “kāpēc nevar klausīties kaut ko melodisku”, utt.

Man gan ir aizdomas par krietni kaitīgākiem motīviem aiz NEPLP iejaukšanās LR3 un LR5 darbībā. Ņemot vērā Ivara Āboliņa bromanci ar tādiem Nacionālās apvienības (NA) biedriem kā Egils Helmanis un ņemot vērā NA koķetēšanu ar totalitārām idejām, neviļus rodas aizdomas, ka notiek iejaukšanās ceturtās varas neatkarībā, lai izveidotu Latvijas propagandas mediju. Tā ir biedējoša doma, jo šobrīd tiešām notiek hibrīdkarš informācijas sfērā un šodien ir ļoti liela nepieciešamība pēc objektīviem medijiem un uz faktiem balstītām ziņām, nevis tūdaliņ-tāgadiņ dziesmām un sū*iņiem ar latvju zīmēm. Mums ir jāstiprina Latvijas tēls kā demokrātiskās alianses godpilnai sastāvdaļai.

Ja labi ieklausās, var dzirdēt, kā kaut kur histēriski smejas European Hit Radio.

Dzerbudisms – vīns

Skolotājs sildīja spīķeru kultūras nama pagales.
Bija atvērto durvju diena. Katrs varēja traucēt Nahdara mieru. Ānts izmantoja izdevību:
– Vai Jēzus tiešām spēja pārvērst ūdeni vīnā, – viņš jautāja.
Nahdaris atbildēja:
– Pārvērst vīnu ūdenī var katrs muļķis.
– Bet es jautāju – vai var pārvērst ūdeni vīnā?
– Pārvērst ūdeni vīnā var katrs muļķis, – skaudīgi pārlaboja sevi vecais skolotājs.

* * *

tu nāc / tu ej
jūti sākušies
vēji

tu krāj / tu sēj
mēs atveram
lejā

durvis / kāpnes
smagumu
iz-nes

solis / solis
bedre / aka

vaga / vagā
mitrs / sākums

Vadonis = nodevējs

Tātad šodien, pieminot Vadoņa apvērsuma gadadienu, man galvā ieskanējās skaņdarbs, kas allaž saistījies ar Latvijas Zelta laikmetu – Kulmaņlaikiem. Dziesma “Nevis slinkojot un pūstot”.

Uzmanību piesaistīja četrrinde:

“Ja ikviens tik zemē sētu
Vienu graudu veselu,
Kas gan izskaitīt tad spētu
Zelta kviešu krājumu!”

Nolēmu izskaitīt. Atruna: Protams, neesmu agronoms, bet internets palīdzēs gūt vismaz aptuvenu ieskatu.

Tā kā Vadonim vajag kādu laiku, bet, protams, ne pārāk ilgu (tāpēc jau viņš ir Vadonis), lai sakārtotu lietas un panāktu, ka tik tiešām katrs iesēj vienu graudu veselu, par atskaites punktu ņemsim gadu pēc Zelta laikmeta sākuma. 1935.gadā Latvijā dzīvoja aptuveni 1,95 miljoni cilvēku. Pieņemot, ka katrs tiešām sēj vienu veselu, nevis bojātu graudu, neskaitīsim iespējamo atbirumu bojātas sēklas dēļ. Tātad 1,95 miljoni graudu tiek iesēti, no kuriem izaug 2 miljoni vārpu. Kāpēc 2, nevis 1,95? L̶a̶i̶ ̶v̶i̶e̶g̶l̶ā̶k̶ ̶r̶ē̶ķ̶i̶n̶ā̶t̶,̶ ̶b̶ļ̶e̶  Jo tajos kviešu laukos, kurus apmeklēja Vadonis, zināms procents kviešu auga jumīšos – ar divām vārpām.

Mūsdienās augstražīgi kvieši ideālos apstākļos un ar labu mēslojumu var dot pat 50 graudus no vārpas. Nevaru apgalvot, bet pieņemu, ka izmantot jebko citu kā govs kālu Vadoņērā bija zem katra kārtīga zemnieka goda, tāpēc (atkal optimistiski) pieņemsim, ka tolaik tie bija 30 graudi uz vārpu.

Tātad: 2 miljoni x 30 = 60 miljoni graudu. Vienā gramā ir ~15 graudi, taču šī mērvienība radusies, par pamatu ņemot miežu graudus, kas ir lielāki un smagāki, tāpēc pieņemsim, ka kviešu gadījumā (jo Vadoņa zemē jācep balta maize, balta kā latvju tauta) tie būs 25 graudi uz gramu. Tātad no 60 miljoniem mēs dabūsim laukā 2400000 gramu graudu jeb 2400 kilogramu graudu, jeb 2,4 tonnas graudu. Pārvēršot kilogramu graudu miltos, aptuveni masas 10% tiek norakstīti zudumos (mitruma iztvaikošana malšanas procesā, šis tas iebirst nafig dzirnakmenim viducī un uz klona utt. utjp – te pat Vadonis neko nespēj ietekmēt). Tātad paliekam ar 2,160 tonnām miltu. Lai izceptu vienu 500g kukuli maizes, vajadzēs aptuveni 350g miltu, kas rezultējas aptuveni 6171 maizes kukulī, kas principā nolemj tautu bada nāvei.

Ko es ar to visu gribēju pateikt? Dziesma = sūds; autors = kāla grūslis.

Okupācija – mūsu nākotnes simbols

Pēdējā laika dinamiskajā Rīgas pašvaldību pirmsvēlēšanu mediju burbuļošanas troksnī – ikgadējās 9. maija kaislības, paziņojums par bezmaksas Bi-2 koncertu Lucavsalā un tam sekojošās gigantisko kaķu reklāmas – klusi un diskrēti ir izskanējusi ziņa par kāda ieilguša būvkara beigām. Kopš 2015. gada ilgusī cīkstēšanās par Latviešu strēlnieku laukuma likteni Rīgā vainagojusies ar tā saucamā “Nākotnes Nama” projekta uzvaru. Tas nozīmē, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija pateikusi “nē” iespējamajiem komercplāniem šajā teritorijā un ir izsniegta atļauja par Okupācijas muzeja piebūves celtniecību. Piebūve tiks realizēta kā gaišs pagarinājums līdzšinējam melnajam blokam. Tumšā pagātne un gaišā nākotne. Iņ un jaņ. Baltais un melnais gulbis.

Cehs.lv vienmēr cīnījies par brīvību visās tās izpausmēs, un okupācija nenoliedzami ir brīvības ienaidnieks. Arī ideja papildināt vienu no Vecrīgas ievērojamākajiem laukumiem nevis ar kārtējo viesnīcu vai apšaubāmu lokālu, bet gaumīgu taisnstūra veidojumu, ir tikai apsveicama. Tādēļ uzskatām, ka šis solis ir ne vien revolucionārs pagrieziens pilsētas attīstībā, bet, domājot par nākotni un potenciālajiem jaunajiem galvaspilsētas saimniekiem, vēlamies ierosināt izvērst šo ideju plašāk. Konkrēti – pievienot Nākotnes Namus arī citiem Latvijas muzejiem, lai paplašinātu sabiedrības un Rīgas viesu izpratni par okupāciju.

Latvijas Nacionālais Mākslas Muzejs – nenoliedzami, vērienīgākais pēdēja laika muzejceltnes restaurācijas piemērs. Bet vai gaumīgs stiklbetona bluķis par godu okupācijai nebūt lielisks punkts uz “i” blakus hipsterīgajiem soliņiem un pārcenotajai kafejnīcai galvaspilsētas sirdī?

Dekoratīvās Mākslas un Dizaina Muzejs. Tas beidzamajos gados pārtapis Aleksandra Vasiļjeva modes kolekciju platformā. Te mēs redzam win-win situāciju. Krievu tūristes, kuras traucas apskatīt Marinas Vladi 70. gadu kļošenes, diskrēti tiek novadītas uz muzeja piebūvi, kur viņām beidzot atveras acis uz vēstures patieso seju. Viņas beidz balsot par Putinu, demokrātijas uzvara, miers visā pasaulē.

Motormuzejs. Tas pats, kas ar DMDM, tikai orientēts uz ārzemniekiem. Tiem, kam slinkums iet uz īsto Okupācijas muzeju, bet ir pietiekami daudz naudas un laika, lai triektos uz Mežciemu apskatīties Horch 853. Atkal ekskluzīva iespēja negaidīti atvērt vēstures čakru sevī.

Žaņa Lipkes muzejsa priori iecerēts kā piemiņas vieta kara upuriem un individuālai pretestībai pret režīmu. Taču… Lipke glāba ebrejus no vāciešiem, un kur tad te krievi un okupācija? Domājams, ka jaunajai paaudzei viss ir vienā putrā par to, kurš kuru okupēja un kurā brīdī no kā glāba. Bez tam Zaigas Gailes askētiski projektētajam melnajam šķūnim nekaitēs blakus kāds bezpersonisks gaišs bloks.

Šokolādes muzejs. Jūs vaicāsiet: kāds šokolādei sakars ar okupāciju? Vistiešākais – vai tad mēs okupācijas laikā neēdām šokolādi? Otrkārt, ikviens, kurš mēģinājis ievērot diētu un atteikties no šīs baudvielas, var droši apgalvot, ka šokolādes okupācija ir daudz briesmīgāka par mongoļu-tatāru jūgu.

Un visbeidzot  – cirks. Domājam, ka pēdējā laika karu starp dzīvnieku tiesību aizstāvjiem, Jūliju Stepaņenko un sazvērestības teoriju piekritējiem, kuri apgalvo, ka zem cirka zemes ir paslēpts svētais Grāls, varētu lieliski atrisināt uz šīs celtnes kupola uzmontētais Nākotnes Nams. Kā metafora okupācijai – dzīvnieku vai cilvēku. Mēs visi esam dzimuši brīvībai – uz divām vai četrām kājām.

Kāpēc koncertus apmeklē idioti?

Pēdējā laikā salīdzinoši reti biju apmeklējis kultūras pasākumus, tāpēc, lai atsvaidzinātu savu sociālo dzīvi, nesen devos uz skolēnu deju uzvedumu Arēnā Rīga. Biju sagatavojies spēcīgam emocionālam saviļņojumam, jo deja man vienmēr bijusi īpaši tuva sirdij, tomēr tas izpalika, jo koncertu neredzēju. Tā vietā man bija iespēja skatīties uz daudziem tūkstošiem pār galvām paceltiem mobilajiem telefoniem un planšetēm.

Pāris dienas vēlāk atkal devos baudīt kultūru, šoreiz – Borisa Grebenščikova koncertu. Grupa kopā ar simfonisko orķestri, dārgas biļetes, labas sēdvietas, elitāra publika – neviens taču šo nefilmēs ar telefonu, vai ne? Stāsti manim, Daugaviņa… Koncerta baudīšanas vietā atkal biju spiests skatīties idiotu bara telefonu ekrānos. Izcilākie tīrradņi savu mīļāko dziesmu fragmentus tumšajā hallē filmēja ar ieslēgtām telefonu zibspuldzēm, bet pārējo dziesmu laikā vienkārši lasīja feisīti.

Sekojoši, man radās jautājums – dārgie ļaudis, ko tieši jūs pēc tam ar tiem video darāt? Ar šiem tumsā ierakstītiem zemas kvalitātes un sūdīgas skaņas video. Vai jūs tos pārkopējat uz datoru un pēc tam rakstāt diskos, lai glabātu plauktā, līdzās savu bērnu pirmo soļu ierakstiem? “Redz kur mazā Jānīša pirmā čuriņa podā, bet tālāk – sūdīgas kvalitātes 34 sekunžu video no koncerta.” Vai arī jūs vedat tos video uz laukiem rādīt pusaklajai, ar demenci sirgstošajai vecmāmiņai? Liekat tos draugiem.lv galerijās, lai lauku draugi varētu pārliecināties par jūsu neesošo operatora talantu un jebkādas gaumes trūkumu?

Laikā, kad visā Latvijā ir ātrs 4G pārklājums, jebkuras Grebenščikova dziesmas ierakstu var noskatīties youtube, bet skolēnu deju uzvedums tiek profesionāli filmēts un vēlāk to varēs skatīties pilnā garumā kaut vai piecas reizes pēc kārtas, katru ar telefonu gaisā izslieto roku spēju uztvert tikai kā: “Skatieties uz mani – es esmu pilnīgs idiots!”

Jo, pirmkārt, lai cik jocīgi tas neskanētu, skatoties telefona ekrānā un filmējot koncertu, sanāk, ka tā vietā, lai pasākumu baudītu dzīvajā, tas jau uzreiz tiek skatīts ierakstā. Respektīvi – jūs esat samaksājuši labu naudu par iespēju paskatīties sava telefona sliktās kvalitātes ierakstu. Filmējot savu bērnu koncertus, jūs ne reizi neredzat dzīvajā sava lolojuma uzstāšanos. Stulbi, ne? Otrkārt, filmējot koncertu, jūs traucējat to skatīties tiem klausītājiem, kuri atnākuši baudīt pasākumu, nevis spodrināt savu profilu sociālajos tīklos. Un treškārt – visdrīzāk, jūs šo video izdzēsīsiet tā arī ne reizi nenoskatījušies, jo neticu, ka atradīsies kaut viens telefonfilmēšanas entuziasts, kurš, liekot roku uz sirds, teiks, ka savus koncertvideo pārskata reizi nedēļā.

Šim fenomenam grūti rast racionālu izskaidrojumu. Iespējams, mobilo ierīču attīstības lēciens vienkārši bija par strauju, jo piekto noķi vienā solī nomainīja aifouns. Kad esi pieradis, ka vienīgā papildu iespēja, ko piedāvā tavs telefons, ir spēle “čūska”, jauno viedierīču aplikāciju miljoni liek galvai sākt kūpēt un vienkārši ir par sarežģītu, tāpēc atliek pieķerties pašai vienkāršākajai un saprotamākajai lietai – telefona kamerai.

Iespējams, tā ir sava veida garīga disfunkcija, kas sakņojas faktā, ka no agras bērnības cilvēkam saglabājušās precīzi piecas bildes, tāpēc moderno tehnoloģiju laikmetā izveidojusies uzbāzīga kāre iemūžināt pilnīgi visu, ko piedzīvo. Atceros, kā bērnībā ar lielu nepacietību gaidīju kārtējo bilžu vakaru, kurā vectēvs rādīs diapozitīvus no saviem ārzemju ceļojumiem. Ieraudzīt viņu bildē blakus kamielim vai piramīdām bija prātam neaptverams notikums. Vai jums šķiet, ka pēc kādiem 40 gadiem jūsu mazbērni ar tikpat lielu interesi vēlēsies skatīties neskaitāmus tūkstošus koncertu fragmentu? Pieņemsim, ka šis jautājums ir retorisks.

Tāpēc, lūdzu, katru nākamo reizi, kad izstiepsiet gaisā roķeles, lai uzņemtu kārtējo nejēdzīgo koncerta ierakstu, klusi pie sevis noskaitiet pantiņu: “Esmu nekam nederīgs idiots. Manai dzīvei nav jēgas. Man nav īstu draugu. Pārējie pasākuma apmeklētāji mani ienīst. Šo video es pat neplānoju noskatīties. Esmu niecība.”

Dzerbudisms – dzīves jēga

Bija 9. maijs. Vecais skolotājs bija svinīgā noskaņojumā. Ne jau tāpēc, ka uzvaras diena, bet gan tāpēc, ka 9. maijs ir tikai vienu reizi gadā. Tas tika atzīmēts.
Skolotājs izgulēja svinīgo noskaņojumu Spīķeru kultūras nama šķūnī. Te pēkšņi iečīkstējās šķūnīša durvis un tajās parādījās Ānta ūdeņainākā ķermeņa daļa. Ānts jautāja:
– Skolotāj, kāda ir dzīves jēga?
Nahdaris šo jautājumu bija dzirdējis tūkstošiem reižu. Katru reizi kā pirmo. Neatvēris acis skolotājs atbildēja:
– Īsti nezinu, kāda ir dzīves jēga, taču zinu droši – tavai dzīvei tās nav.
Neaizvēris šķūņa durvis skolnieks aizgāja apskaidrots.

Īsfilma “Gedroica ciešanas”