Krīze sabiedriskajā transportā!

Bija nedaudz pēc septiņiem vakarā, kad pārguris braucu mājās no darba. Kārtējo reizi 11. tramvajā dvakoja pēc alkohola tā, it kā kāds brauktu no bezmaksas un bezlimita degustācijas slikta alus brūzī. Lielākā daļa no pasažieriem izlikās neko nemanām un nepacēla savas acis no viedtālruņiem, kurus ik pa brīdim jutekliski noglāstīja. Man riebjas sabiedriskais transports.

Cenšoties aizturēt elpu, lai nebūtu jāieelpo gaisā virmojošo, pretīgo alus dvingu, pacēlu acis un uz tramvaja sienas ieraudzīju uzlīmi ar paziņojumu pasažieru ievērībai:

Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 599
Ja sabiedriskā transportlīdzekļa salonā atrodas personas, kuras:
Brauc alkoholisko dzērienu, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu APREIBINOŠU VIELU IESPAIDĀ, izturas rupji vai agresīvi, kā arī lieto alkoholiskos dzērienus, narkotiskās, psihotropās, toksiskās vai citas apreibinošas vietas,
ZIŅOJIET TRANSPORTLĪDZEKĻA VADĪTĀJAM VAI
ZVANIET POLICIJAI PA TĀLRUNI 110.

Parasti esmu tas čalis, kurš drīzāk izkāps ārā, nekā par kādu sūdzēsies, bet šī diena bija tieši tik pretīga, lai pirmo reizi mūžā saņemtu sevi rokās un rīkotos, kā pieklātos katram apzinīgam pilsonim. Vispirms aizgāju līdz tramvaja vadītājai. Vairākkārt klauvēju pie vadītājas loga, bet viņa sēdēja savā paaugstinātās ērtības beņķī kā milzu tronī, sākumā nelikās par manu klauvēšanu ne zinis, bet pēc tam nikni noaurojās “Biļetes nēpardod!” un ar atstrādātu rokas žestu norādīja, lai dodos uz biļešu automātu vai ārā no transporta.

Pārējie pasažieri joprojām nepacēla acis no viedtālruņiem, bet es nepadevos. “Valsts policijas palīdzības tālrunis, 110, lūdzu?” atskanēja monotona pusmūža sievietes balss klausules otrā galā. “Sveiki, vēlos ziņot par vīrieti alkoholisko dzērienu iespaidā 11. tramvajā!” nobēru tekstu, ko biju salicis prātā jau vērojot uzlīmi uz tramvaja sienas. “Kur šobrīd atrodaties?” sievietes balsī bija jūtama intonācijas maiņa. Iespējams, alkoholisma problēma bija sējusi postu arī viņas ģimenē… “Tramvajs šobrīd atrodas starp Brasas staciju un Brāļu kapiem”, noskaldīju tik droši, it kā šādi telefona zvani būtu mana ikdiena, tomēr kājas ceļos nedaudz saļodzījās.

“Ekipāža devusies ceļā, sagaidīs tramvaju pēc divām pieturām Gaujas ielā, paldies par zvanu…” Tālāko nedzirdēju, jo bailēs par to, ka varētu jautāt manu kontaktinformāciju, noliku klausuli. Pārējie tramvaja pasažieri joprojām spītīgi izlikās neko nemanām. Līdzcilvēku vienaldzība ir viena no lielākajām liberālisma blaknēm… Nākamās divas pieturas stāvēju stīvi pieķēries tramvaja trubai. “Gaujas iela”, noskanēja tik ļoti ierastā pieturas paziņojuma balss, bet atvērās tikai tramvaja priekšējās durvis, pa kurām iekāpa trīs dūšīgi pašvaldības policijas ērzeļi.

Policisti mērķtiecīgi traucās caur tramvaju, pasažieri pacēla acis no saviem viedtālruņiem, kamēr es, tīri instinktīvi, sastingu. Pagājuši man garām un izskrējuši caur visu tramvaja sastāvu, policisti nāca atpakaļ uz nīgrās vadītājas pusi un pārspīlēti skaļi, lai dzirdētu visi pasažieri, jautāja: ”Alkāns jau izkāpa? Kurš ziņoja par to bomzi?!” Vēderā viss sagriezās, neesmu radis ziņot par pārkāpumiem. “Es…” klusi iepīkstējos. “KURŠ?!” policisti jau teju vai kliedza. Savācu atlikušās drosmes paliekas un lepni noaurojos: “ES!”

Daļa no apkārtējiem pasažieriem beidzot bija nolaidusi savus viedtālruņus, kamēr citi steidza tos pacelt augstāk, lai iemūžinātu šo notikumu video. “ES!”

– Kur palika tas bomzis? – pār mani nobira gluži kā pratināšanā.

– Kāds vēl bomzis? – atbildēju nemākslotā izbrīnā.

– Nu, jūs taču ziņojāt par bomzi tramvajā, kur viņš palika?

– Ko jūs, tās ir pilnīgas muļķības! Es ziņoju par vīrieti alkoholisko dzērienu iespaidā, gluži kā paredz Ministru kabineta noteikumi. Redziet, pirms sēšanās tramvajā izšāvu divus aliņus…

  1. Tā pati tramvaja vadītāja

    Kroplis!

  2. Alkāniem tramvajos NĒ!!!

    Ļoti labi protams ir tas, ka, piemēram, skaidrā esošu, bet vecu galertu ieēdušu, tāpēc pamatīgi apdirsušos laucinieku, kas izklaides nolūkos nolēmis pavizināties ar tramvaju un klusi sēž tramvaja stūrī, vēro pasakainos Rīgas arhitektūras skatus un turpina stumt iekšā savu galertu, pašvaldības policijas vīriem nav nekāda pamata ņemt ciet. Likumdevējs par visu ir padomājis un visu ir izvērtējis.

  3. Nuu nau veerc shitaadus rakstiit nuuu.. Lasi lasi, domaa buus beigaas trilleriic. A beigaas tukshums. Taac pac ka man sirdii.

  4. Nu laucinieks ir viens, bet ja pilsētas buržujs liberasts, kurš divas dienas ir ļurbājis “refugee” mengu un ar apšmekotu kreklu lien tramvajā, tad ir sūdi + velkamistu nevar arestēt tikai par to, ka viņš ir netīrs peds.

  5. Reālisms iepiš. Tikai es nesapratu, Cementam likās, ka tramvajā ož, konkrētu perosnu neidentificēja un izsauca spēka struktūras? O nē, tas taču viltus izsaukums. Skaidrs kāpēc raksts tā negaidīti aprāvās.

  6. A pipeli uzlikt uz sliedēm slabo? Kā Ķegumā.

  7. Atbildīga rīcība.

  8. Mēnesi vēlāk daudzviet Rīgā noritēja demonstrācijas un automašīnu dedzināšanas, protestējot pret policijas brutalitāti ar steku izdarbinot kādu sabiedriskā transporta pasažieri.
    Izmeklēšanas rezultāti neapstiprina apgalvojumus par vardarbīgā akta incidentu, jo cietušā anālās atveres diametrs sakrīt ar alus pudeles diametru.

  9. Mja, vidējajam latvietim pashapziņas pietiek knapi tikai lai bomzīti pabakstītu …

  10. Sēdies 2-vi

Komentēt