Kā radīt labu latviešu literatūru

Tā kā ceha lasītāji ir radoši ļaudis, noteikti daudzus vajā ambīcijas kaut ko uzrakstīt – ja ne gluži bestselleru, tad vismaz palepoties savā Instagram kontā, ievietojot attēlu ar parakstu “mana jaunā grāmata”. Mēs esam nedaudz iesituši roku grafomānijā tekstu ražošanā un nolēmām padalīties ar informāciju, kā radīt labu latviešu literatūru.

Pirmais likums – ja sēžaties pie sava Makbuka ar domu ko radīt, galvenais ir saprast, ka literatūra nav nekāda ezotēriska padarīšana, kur mūzas spietos apkārt kā odi Jāņu naktī un dievišķā iedvesma izdarīs visu jūsu vietā. Vārdu māksla ir gluži tāds pats konveijers kā, teiksim, kloķvārpstas ražošana. Lai uzrakstītu labu darbu, ir jāievēro noteikti likumi. Jau Čehovs ir teicis – ja lugas pirmajā ainā pie sienas karājas šautene, vēlāk tai obligāti jāizšauj. Neviens nelasīs jūsu kriminālromānu, ja piektajā lapaspusē neparādīsies pirmais līķis vai romantisku samezglojumu stāstu, ja tieši pirms kāzām Lielisko Vīrieti neiesauks karā. Katram literatūras žanram ir savi noteikumi un kanoni. Arī latviešu literatūrā ir tādi, bez kuriem jūsu darbu neviena pieklājīga bibliotēka neieliks plauktiņā “Jaunumi!!!”

Gadsimtu gaitā latviešu literatūra ir mainījusies un attīstījusies un šeit nepretendējam uz tās visaptverošu vēsturisku apskatu. Pieminēsim tikai trīs pašreiz aktuālus modeļus, kuri jums nodrošinās garantētu vietu grāmatnīcu TOPos. Šie modeļi ir Sibīrijas stāsts, Bērnības trauma un Attiecības.

Sibīrijas stāsts – visu žanru karalis, variants, kuru izvēloties savam garadarbam, nekad nebūsiet zaudētājs. Sibīrijas stāsta pamats  ir ļoti vienkāršs, tur arī nav daudz jāpiepūlas, lai konstruētu sarežģītu sižetu. Galveno varoni izsūta uz Sibīriju un tālāk notiek viss, cik vien tālu stiepjas jūsu fantāzija – bads, apsaldēti locekļi, spīdzināšana, seksuāla pazemošana. Protams, daudz, daudz līķu (obligāti vismaz vienu bērnu). Ja nespējat to visu izvērst romāna garumā (ļaunie elementi var atkārtoties), iespējams arī garstāsts –  taču atcerieties, ka saskaņā ar latviešu garstāsta kanonu vismaz trīsdesmit lapaspusēs nenotiek pilnīgi nekas.

Kā jau teicu, Sibīrijas stāsts ir visu žanru karalis un patiesībā vairs nav jēgas šo rakstu lasīt turpmāk. Neviens normāls cilvēks pat neuzdrošināsies iepīkstēties, ka jūsu skarbais stāsts nav ģeniāls un neatspoguļo mūsu tautas traģiskās ciešanas. Laiki un asarfeisiņi sociālajos tīklos plūdīs kā pavasara palu straume. Iespējama starptautiska atzinība, grāmatas ekranizācija vai teātra iestudējums.

Bērnības trauma – ir teorija, ka kopš padomju laikiem un ļaunā kapitālisma iestāšanās mūsu dzīvē vairs nekas nenotiek – tikai viens vienīgs merkantilisms un zaigojošs tukšums. Ja jūs piekrītat šai teorijai, tad Bērnības trauma ir jūsu žanrs. Tā ir lieliska iespēja aprakstīt padomju laikus visā savā krāšņumā – kā dzērāt pirmo Fantu, ilgojāties pēc džinsiem, dauzījāt krievus no blakus pagalma. Tikai viens bet – neaizmirstiet, ka vēstījumam jābūt traģiskam. Grāmatā jādarbojas kādam ļaunajam čekistam, kurš jums nogrieza visas iespējas dzīvē, vai skolas partorgam, kurš mēģināja seksuāli izmantot. Jūsu atmiņas nedrīkst būt pārāk rožainas un arī vēlams ieviest pāris līķus, vai vismaz izsūtīšanu (sk. Sibīrijas stāsts).

Ja jūsu padomju bērnībā, izņemot platonisku iemīlēšanos ierindas skates bundziniekā, nekas drūms nav noticis, uzrakstiet garstāstu par laukiem. Lauki latviešu literatūrā ir vienmēr bijusi aktuāla tēma. Taču atcerieties – vismaz trīsdesmit lapaspuses nekāda action.

Attiecības. Šim modelim ir divi veidi – vienkāršais un sarežģītais. Sāksim ar sarežģīto – Attiecībās var ietvert gan Sibīrijas stāstu, gan Bērnības traumu, tādējādi padarot jūsu veikumu par daudzslāņainu ciešanu pilnu laikmeta spoguli. Taču šis modelis ir domāts žanra virtuoziem. Ja jūtat, ka jūsu spalvas meistarība vēl nav tik liela un vairākus žanrus vienā darbā nevarat pavilkt, pievērsieties tikai Attiecībām. Attiecību modelim ir liels pluss – te nav jākavējas pie pagātnes un jāraksta par lietām, kuras īsti neesat piedzīvojis. Šī žanra ideja ir tieši aizpildīt to zaigojošo tukšumu literatūrā, kurš vēsta par mūsdienām. Taču arī šeit valda daži pamatlikumi – attiecībām jābūt drūmām. Vai nu varonis ir nolemts mūžīgai vientulībai, vai, ja attiecības ir, tad vīrs ir dzērājs un izvarotājs (variācija – cietumnieks vai krievs), bet sieva slēpta lesbiete, kura iemīlējusies bankas pārvaldniecē, bet pēdējā atņem ģimenei māju nenomaksāta kredīta dēļ. Bērni ir spiesti doties uz Angliju pie vecmāmiņas, kura strādā zivju fabrikā, un vakaros lasa “Straumēnus.” Tas viss ir domāts romāna (garstāsta) sākumam, lai lasītājs neaizmigtu, atcerieties – sākumā darbībai jābūt spraigai! Pēc tam, kad attiecības ir neglābjami izjukušas, pēdējās trīsdesmit lapaspusēs varat atslābt – ja galvenais varonis ir vīrietis, viņš dzer, ja sieviete, tad raugās pa logu.

Nobeigumā nedaudz motivācijas. Mums latviešiem ir raksturīgi mazvērtības kompleksi un ak-ko-tad-mēs attieksme. Nevajag kautrēties. Šie ieteikumi nav nekāds joks vai parodija par drūmu un eksistenciālu literatūru. Ja domājat, ka bēdīga literatūra un atkārtojošies elementi nerullē, palasiet klasiku. Piemēram, Murakami varoņi tikai klausās džezu, raksta vai skrien, Džona Ērvinga grāmatas visas ir vienādas – lāči, Vīne un cīkstoņi. Vai arī –  Marsela Prusta grāmatu cikls vai “Uliss” – kāds, izņemot studentus, vispār tos ķieģeļus ir izlasījis? Tomēr šīs grāmatas ir slavenas un populāras un, kamēr jūs lasāt šo rakstu, to (dzīvie) autori iemaisa XO konjaku savā rīta latte.

Tādēļ arī šī raksta autors šobrīd strādā pie romāna, kura sižetu nospēris no Murakami Aitas medīšanas piedzīvojumiem. Tiem, kas nav lasījuši grāmatu, pārstāsts īsumā – galvenais varonis dodas Fudzi kalna apkaimē meklēt mistisku aitu… kalni, sniegs… un trīssimt divdesmit astoņu lapaspušu garumā nekas nenotiek. Neviens pat neskrien un nevingro. Ja atmiņa mani neviļ, vienā nodaļā varonis eksistenciāli iemalko kalnu mājiņā atrastu alu. Tad nu esmu paņēmis šo sižetu (kāpēc gan izgudrot velosipēdu?), tikai mana romāna darbība notiks Latgalē, un varonis meklēs lāci. Viņa māte tika izsūtīta uz Sibīriju, un pats izauga pie vecmāmiņas, kura bija partijas darbone kolhozā, bet slepeni spekulēja ar olām, lai ģimene varētu izdzīvot. Viņa māsu izvaroja un pameta traktorists dzērājs, kā rezultāta tā viena audzina septiņus bērnus un ada džemperus ar ēdelveisa motīviem. Tā nu varonis nokļūst Latgalē. Tālāk ir sniegs, ezeri un nekas nenotiek. Vienā no nodaļām varonis eksistenciāli iemalko ezera mājiņā atrastu šmakovku.

Esmu jau izsūtījis synopsis vairākiem ārzemju aģentiem un noskatījis nelielu kotedžu Marbejā.

  1. Nezinu īsti, kurā rindkopā tas sākās, bet pie beigām attapos ar locekli rokās.

    Neesmu īsti pārliecināts, ka tas ir mans.

  2. Hmm.. to stāstu par Latgali pat varētu izlasī, tas ir, pirms viņš ieradās Latgalē.

  3. Starpcitu, Ulisu tiešām lasa tikai studenti piespiedu kārtā, un maksimums pirmās 100lpp…
    Par rakstu taisnība, vispievilcīgākā, šķiet bērnība pagalmā, kad tevi sit krievi, piemēram Jelgava94, bet tur viņu urlas aizstāvēja un sita metālistus.

  4. Lasot atminējos literatūras skolotājas teikto kad uzrakstīju sacerējumu par Remarku kā mīļāko autoru, Remarka grāmatas ir mēsls jo visās tajās sieviete nomirst un vispār ja Remarks patīk tad vairāk par 7 neesi pelnījis ;)

  5. Bāc… Te viss ir pateikts! Manas neslēptākās domas par mūsu literatūru… Bļin tiem rakstnieciņiem iedodt slotu un uz ielas strādāt iespējams vairāk lietderības

  6. VaiSpejTrapitLikePogai

    True story!

  7. Kā naglai uz galvas!

  8. Latviešu literatūra ir kā Liepājas roks?

  9. Vajag vēl Sibīrijas maukas.

  10. esmu izlasījis Ulisu brīvprātīgi, ja nu kas…

  11. Bangladešs Čibrikbeks

    Skolu reforma – Ulisu bērniem jāsāk lasīt no pirmās klases, lai līdz vidusskolas beigām varētu izlasīt un nebūtu jāmokās augstskolā! To pašu varētu darīt ar ”Zaļo zemi” u.t.t.

  12. Ņēmu vērā visus Ceha ieteikumus.

    Sakumpis viņš sēdēja uz sliekšņa un nedomāja. Vismaz tā viņām šķita. Tā ir tikai ilūzija, viņš vārgi atgaiņājās no trulās paģiru pakavu klaboņas galvā un trīsoši drebelīgā nelabuma visā, kas turpinājās kaut kur aiz vai zem galvas. Ķermenim tā nešķita ilūzija, ķermenis gribēja nomirt.
    Konflikts ir ilūzija, starp diviem malkiem nodomāja Trūdolfs. Viss atkarīgs no intelekta, beidzot alus sāka iedarboties un runāt. Vai tu turpini socializēties iluzoru ilūziju i-lū-zi-jā, vai arī … atzīsti, ka viss, ka viss, … kas piesaista uzmanību, ir ilūzija, jau visai apmierināts un dzīvelīgs Trūdolfs spēja pabeigt domu. Vēl malks un miesa beidzot sajuta saulē sasilušo slieksni un piepildījās ar vasaras sauli, ietinot nelabumu un sāpju metronoma tikšķus pelēkā vatē.
    Tā pagāja minūtes desmit, kam sekoja vēl divreiz pa desmit. Nekas nenotika. Ja katra minūte būtu lapa manā dzīvē, siltajā vatē ietinies, rāmi bubināja Trūdolfs, tad tās būtu 30 tukšas lapas.
    Akūta vajadzība pēc mierinājums, ko sniedz atziņa, ka nekas nav īsts, Trūdolfam Zeltiņam radās dienot padomju armijā. Ne jau tāpēc, ka visi viņu sistu vai seksuāli pazemotu. Nē. Bet katru dienu, mēnesi pēc mēneša, sirdij sažņaudzoties ierindā gaidīt pavēli „Zeltiņš Trudolf, dva šaga iz stroja!”, lai pēc tam, visai rotai rēcot, rāpotu pa dubļiem, atdarinātu govs maurošanu vai maršējot skaitītu „šla saša po šosse i sosala sušku”, bradāja Trūdolfa ego kā seržanta zābaki bradāja rotas pagalma mālu.
    Armija viņu padarīja par vīrieti, tā visiem lielījās Trūdis. Ilūzija, kas pašu apmierināja un tāpēc netika pieskaitīta pie ilūzijām. Kļūt par vīrieti nesanāca arī toreiz, kad slaucēja Ļuda ievilka viņu siena kaudzē, bet viņš no uzbudinājuma un satraukuma apmīzās. Ja gribam būt precīzi, tad ne tikai apmīzās.
    Pēc dažiem malkiem arī armijas un Ļudas dzeloņi iestrēga vatē un kļuva par ilūziju. Trūdolfs pieslējās, paspēra pāris soļus sānis un, viegli zvārodamies, atpogāja bikšu priekšu. Si-bī-ri-ja, pagalmā atbalsojās skanīga atrauga.
    Beigas.

  13. Bļe beidzot U kko smieklīgu uzrakstija

  14. Skarbi un ciniski, toties patiesi.

  15. Jums tikai parēkt iedod. Šim stāstam bija jāieurbjas sirds kambaros kā Nematomorpha tārpam un jāplosa dvēsele tā, kā Gedroics plosa citu ēdnīcas apmeklētāju atstātu nedaēstu picas šķēli kopā ar pielipušo papīra šķīvi.

  16. Smejieties vien par Sibīriju! Būtu paši piedzīvojuši tādas šausmas, tad diez vai tagad tā smīkņātu.

  17. Par Sibīriju radies iespaids, ka visi tur ņēmās aizgūtnēm, atgriezās ar 3 bērniem un laulāto. Saņēma dzivokli na haļavu, ieguva represētā statusu un tagad bez maksas brauc ar 3 transportiem uz mazdārziņu, par ko īpašuma nodoklis ir vismaz 600 eiro.

Komentēt