Otrā atmoda: Īsta mīlestība

Kontekstam – pirmā atmoda lasāma ŠEIT.

Stasis piemeta plaukstu priekšā acīm un saviebās, pēc morga telpas puskrēslas pusdienlaika saule nepatīkami žilbināja. Ietūcījis jakas azotē spirta pudeli un sameklējis kabatā veco nošku, Stasis klusu nolamājās – 15. jūlijs. Šodien jāiet atrādīties uz „bezdarbniekiem” un kaut ko kārtējo reizi sadirst par cītīgiem mēģinājumiem atrast stabilu darbu, lai nepazaudētu pabalstu. Par laimi vismaz paskats bija pieklājīgs. Kaut arī sasodīts pidarass Ignats savu darbu darīja kārtīgi – Stasis bija apmazgāts tīrs un no viņa vairs nenesa pēc simtgadīgas divstāvu koka komunalkas kāpņutelpas. Baigi gribējās kādu belašu, bet laika vairs nebija. Atrādīšanās aģentūrā bija jau pēc stundas.

„Stasis Antons. Stasis Antons. EU! ANTONS. STASIS!” gaitenī pa puspavērtu durvju spraugu nepacietīgi sauca nodarbinātības aģente Dana. „It kā man to darbu vajadzētu, ne tev,” viņa noburkšķēja, redzot Stasi slienamies kājās, tad pagriezās un iegāja kabinetā. Stasis sekoja, kā katru šādu reizi nopētītams Danas pēcpusi un kājas. Dana bija klasiska Latgales mazpilsētas skaistule. Zaļas acu ēnas un koši rozā lūpas. Un kājas… Jau no 10. klases staigājot augstpapēdenēs, Dana bija uzaudzējusi tik brangus ikrus, kādus netika pieredzējuši pat uzkodu galdi kompartijas banketos.

„Esi izlaidis divas konkurētspējas paaugstināšanas lekcijas,” šķirstot Staša failu, uzskaitīja Dana. Stasis divus no sešiem vārdiem nupat dzirdētajā teikumā nesaprata, bet neko neteica. Tā kā salāpīties nebija laika, pašlaik pauri žmiedza paģiras. Paģirains Stasis spēja domāt tikai par divām lietām. Pirmkārt, saprotams, par salāpīšanos. Otrkārt, par pišanos. Reizēs, kad poha mocīja īpaši neganti un šķita, ka gals klāt, domas par sava genoma iešļākšanu kādas kuplas daiļavas grēka rievā šķita ne tik daudz vēlme, bet drīzāk tīri instinktīva nepieciešamība turpināt dzimtu.

„Nu, piemēram, pričom aizvakar nebiji uz lekciju un semināru, kurā piedalījās arī vietējie darba devēji?” turpināja Dana. „Pats vispār esi mēģinājis kaut ko sameklēt?”
„Ē, nu, biju apciemot ģimeni. Ignatu… nu, tēvu. Aizsēdējos.” Stasis aizvien spēja domāt tikai par šķidro ielāpu, kas bija jāuzliek jo drīzāk, jo labāk, un to, ka pēc tam ideālai dienai nenāktu par sliktu izšļakāt Danu krēma eklērā no aizmugures.
„Es tev prasu, vai tu pats mēģini darbu sameklēt?”
„E? Ā, jā. Nu, es biju uz dažām darba intervijām. Nu, tur morgā par palīgu un tā…” Stasis uz fikso lipināja melus kopā no tām neseno atmiņu un faktu driskām, kas promiļu ietekmē vēl nebija paguvušas sašķīst viendabīgā apātijas šļurā.

Dana bija vietējā. Viņa visus regulāros „bezdarbnieku” klientus zināja vaigā. Proti, viņa zināja visus pilsēteles iedzīvotājus. Tālāk tirdīt Stasi nebija viņas plānos – priekš kam? Staša turpmāko divu nedēļu plāns līdz nākamajai vizītei tāpat ir pilnīgi skaidrs. Dana to ļoti labi saprata, jo pati ik dienu gulēt bez vismaz 0,2 plakanā nelikās, bet piektdienās un sestdienās regulāri iežļāca arī tā nopietnāk.

„Nu tad – poka!” Stasis slējās kājās, jau sāka sildīt doma par ielāpu, kas gaidīs turpat aiz iestādes durvīm. Grasījies pagriezties promiešanai, pamanīja, ka Dana cieši skatās uz viņa krūtīm. Nepakustinot galvu, viņš palaida skatu zemāk. Tur no līdz pusei aiztaisītās vējjakas azotes kabatas ārā kakliņu bija pabāzusi spirta pudele, metot jautrus saules zaķīšus uz telpas sienas.
Stasis pagriezās un devās uz kabineta durvju pusi. Kaltēja neizturami.

„Pagaidi, Anton… Stasi? Man pēc stundas beigsies darbs… Varbūt vēlies atnākt pie manis? Nu… pasvinēt piektdienu nedaudz? Es sataisīšu rasolu…” Dana saspieda rokas pie sāniem, izceļot savus apaļumus.

___

Pirmie no tumsas iznira dialogi no kaut kāda krievu humora šova. Tad sāka pieslēgties oža. Smirdēja pēc slapja paklāja, pelnutrauka un sasvīdušas mīlas. Pēc minūtes Stasis atlipināja vaļā arī plakstiņus. Viņš bez biksēm gulēja zemē gaitenī uz izdēdējuša Vidusāzijas rakstu paklāja. Tātad ar Danu viss būs izdevies. Uzrausies kājās, Stasis vilkās uz virtuvi. Pamatīgi ieburkšķējās vēders. Stasis gandrīz nožāvās, uzkāpis uz tukšas šņabja 0,7. Tas nebija Ignata īpašais. To viņš Danai solīja pietaupīt finālam, citādi vakars kā likts būtu beidzies pārāk strauji. Tāpēc pa ceļam uz dzīvokli tika apmeklēts veikals.

Virtuvē viņam pavērās aina, kas tikai cilvēkam bez austrumu pierobežas rūdījuma šķistu neparasta. Pie galda sēdēja Dana ar seju līdz ausīm rasola bļodā, zemē pie vēl viena 0,7 taras bija rasola pļecka un karote. Nelielajā televizorā uz ledusskapja krievu humorists stāstīja kādu no tūkstoš jokiem par Vasiļisu Prekrasnaju. Uz galda stāvēja pusizdzerts Ignata īpašais. Stasis aizsmēķēja un piebakstīja Danai, piedāvājot cigareti. Dana nekustējās. Stasis piebakstīja stiprāk, tad pacēla Danas galvu no rasola bļodas un pabāza cigareti sievietei zem deguna. Danas majonēzes aizplīvurotās acis sapņaini vērās kaut kur izplatījumā. Stasis palaida vaļā Danas galvu, ļaujot tai ar „pļekš” atkrist atpakaļ rasolā. Tā ja… Viņš apsēdās, ar vienu spēcīgu vilcienu izpīpēja atlikušo cigareti un aizsmēkēja nupat Danai piedāvāto. Skaidrs, ka jāpazūd no šejienes. Atkal ieburkšķējās vēders. Tad vēlreiz. Stasis vēlreiz paskatījās uz rasolā nosmakušo Danu. Nodzēsa cigareti, pārliecās pāri galda stūrim, ar vienu roku aiz matiem piepacēla Danas galvu, ar otru pie sevis pievilka bļodu. Šoreiz sievietes galva „pļekš” vietā radīja „būkš”. Paņēmis bļodu klēpī, Stasis pagriezās pret televizoru un sāka ēst, dāsni aizdarīdams brokastis ar Ignata morga spirtu. Drīz pa viņa ausīm sāka stumties iekšā silta vate, gaļa atmiekšķējās un atlipa no kauliem, un Stasis nošļuka no krēsla uz grīdas. Viņš aizmiga smaidot.

  1. Rasolu sagribējās ar šnabi. Un tos ikrus….
    Ļoti tēlaini. Paldies autoram…
    Ieskaitīts.

  2. Aiz par laimi jāliek konants

  3. Vispār Dana jāliek ir Tevī. Un no aizmugures. Bet komats tur pietrūkst, tas tiesa.

  4. Te jau atsit Moralpain laikus

  5. Nu tagad bezdarbnieku papisīs kā likts

  6. Atkal Ignats visiem ielika..

  7. Besser than 1 daļa. Šķiet jau jūtam kurp mūs aizvedīs 3.aina.

  8. speeciigi. liidz sirds dziljumiem. shito lasot es beidzu smaidot…

  9. Man literatūrā ir 8, pateicoties, šādiem rakstiem.
    “Vai vēlaties ceļot kopā ar Skolnieciņu? Tūrisma aģentūra “Josifs Džugašvilī” aicina jūs, mani sekotāji, vienreizējā ceļojumā uz Sibīriju! Šī ir vienreizēja iespēja saņemt akciju ceļojumam! Akcija visiem brīvprātīgajiem 50%! Maksa ir nieka 16 000€ par katru ģimenes locekli! Izmanto iespēju, draugs! Dodies uz Sibīriju ar Skolnieciņu! Mīlot, Skolnieciņš P.S. Mājlopu pārvadāšana ir bezmaksas…”

    © Skolnieciņš 1999-bezgalība ¦~{

  10. Atmodaam jaabuut vismaz 3. Vai kaa Maara Zaaliite saskaitiija – vismaz 7 (gaidaam turpinaajumu).

  11. Huli kurbads blogo ta vieta lai rakstitu gramatas?Parsmigi veidots stasts, vel bik rezijas un Dailes teatra aktieru, izrade gatava

  12. Vai tik šis nav ex-blogera ar iniciāļiem “JL” alter-ego?

  13. Pizģec kas par drāmu. Jauns eposs bļe.

Komentēt