Yearly Archives: 2017

Barišņikovu uztveršu kā latvieti (#BUKL), kad …

Vakar, uzzinot patīkamos jaunumus par leģendārā Mihaila Barišņikova kļūšanu par Latvijas pilsoni, mūsu jūtas bija dalītas. No vienas puses – prieks, ka beidzot ir vismaz viens pasaulē pazīstams latvietis, bet no otras – cik ļoti latvietis Miša ir? Skaidrs, ka ne jau pase ir tā, kas padara kādu par ĪSTU latvieti, ir daudz svarīgāki priekšnosacījumi, kas jāizpilda, lai Barišņikovs patiesi kļūtu par latvieti. Centāmies definēt latvietību. 

Barišņikovu uztveršu kā latvieti (#BUKL), kad …

Družba: … kad viņš 3 sezonas pēc kārtas visiem čomiem stāstīs, ka: “Nē, šogad Dinamo ir reālas izredzes tikt līdz plejoffiem!”
Družba: … kad viņš pie sevis pasmaidīs atceroties Vējoņa pirmo uzrunu (jāierauj!).
Družba: … kad viņš 16. martā ies kopā ar leģionāriem.
Rupučinskis: … kad viņš Eirovīzijā nobalsos par Lietuvu un Igauniju.
Družba: … kad viņš Jāņos visiem uzbāzīsies ar savu pašdarināto sieru.
Kabacis: … kad viņš pateiks “a kam tagad viegli…”
Družba: … kad viņš paņems pirmo SMS kredītu.
Rupučinskis: … kad viņš paņems vienu ātro kredītu lai nomaksātu otru.
Kabacis: … kad viņš uzvilks Gerkena džemperi.
Rupučinskis: … kad viņš nodejos Dziesmu svētkos.
Vaidelote: … kad viņš pēc 3 mēnešiem pārvāksies uz Īriju.
Cements: … kad viņš pateiks, ka sklandrauši patiesībā ir garšīgi.
Kabacis: … kad viņš nodziedās “Uzsniga sniedziņš balts”.
Cements: … kad viņs sāks brīvo laiku pavadīt Brīvdabas muzejā pinot salmu puzurus.
Družba: … kad kāds viņam blakus pateiks: “Māt” un Barišņikovs turpinās ar: “Atkal logā zvaigznes kvēlo”.
Kabacis: … kad viņš metīsies Kuldīgas pliko skrējienā.
Družba: … kad viņš pateiks, ka NA ir diezgan laba politiskā partija un sāks sekot Dombravam tviterī.
Kabacis: … kad viņš notrausīs asaru pie Veras Singajevskas balss
Vaidelote: … kad viņš ieejot bārā prasīs: “Kas jums ir lētākais alus?”
Družba: … kad viņš satraukties par Vīķes-Freibergas kapa vietu.

Vaidelote: … kad pat viņam izbesīs krievi.
Družba: … kad viņš iepirksies Super Netto.
Kabacis: … kad viņš teiks: “Ja man būtu pelmeņi…”
Družba: … kad viņš smiesies par latgaļiem.
Kabacis: … kad viņš šausmināsies par krieviem, bet ies pie krievu maukām.
Rupučinskis: … kad viņš atzīsies, ka viņam senči no Latgales.
Družba: … kad braucot sabiedriskajā transportā sēdēs aiz smirdīga bomža, bet tā vietā, lai kaut ko darītu, ierakstīs dusmīgu tvītu.
Rupučinskis: … kad viņš sūkstīsies, ka maizes zupa no paciņas sanāk ūdeņaina.
Družba: … kad viņš publiski atzīs, ka Sāra Džesika Pārkere ir tik skaista, cik neglītākā sieviete Latvijā.
Rupučinskis: … kad viņš maijā plātīsies, ka atklājis peldēšanās sezonu.
Vaidelote: … kad savā twitter bio ierakstīs, ka ir jauno mediju eksperts.
Kabacis: … kad viņš pateiks, ka viņam ir labākais šašliks.
Kurbads: … kad viņš piesavināsies citu tautiešu sasniegumus kā savējos.
Kurbads: … kad viņš pirks Lāčplēša alu tikai pudelē, jo “bundžās jau nav īsts alus”.
Kurbads: Barišņikovu nekad neuztveršu kā latvieti, jo man viņš aizvien ir fakins krievs.
Rupučinskis: … kad viņš apciemos Madonu lai izbrauktu ar bānīti.
Družba: … kad viņš rudenī brauks uz Siguldu bildēties lapu čupā.
Kurbads: … kad viņš nodirsīs 23. februāri kā komūņizma paliekas, bet pa kluso stieps lakstus sievai 8. martā, jo iemērkt ta gribas.
Kabacis: … kad viņš zinās, kas notika Ugunsgrēkā.
Rupučinskis: … kad viņš iebraucot Latvijā no Krievijas, ievedīs litru šņabja, divas cigarešu paciņas un pilnu bāku benzīna.
Kurbads: … kad viņš no Ņujorkas apartamentiem ietvītos, ka: “Te, in Amerika, pret tevi vismaz izturas kā pret cilvēku!!!”
Družba: … kad viņš sāks fanot par King Charles.
Kabacis: … kad viņš savu dēlu nosauks par Jāni.
Družba: … kad viņš beigs dejot baletu, jo balets ir domāts gejiem un viņš nav gejs.
Kurbads: … kad viņš noslīks, aprīļa vidū mēģinot makšķerēt uz Daugavas ledus.
Družba: … kad viņš ies meklēt Renāru.
Kurbads: … kad viņš pirks tikai akcijas vīnus, bet pirms tam tos pagrozīs rokā un lietpratīgu sejas izteiksmi it kā pētīs etiķeti.
Družba: … kad viņš piedalīsies Kritiskajā masā.
Kurbads: … kad viņš šlāgeri ar overdraivotu giču sauks par Liepājas roku, bet Liepājas roku uzskatīs par roku.
Družba: … kad viņš ziedos Ūdrītim.
Kurbads: … kad viņš teiks: “Vispār jau man patīk melnais humors, bet šis gan ir par traku.”
Kabacis: … kad viņš visos soctīlkos izliks savu mūli ar pašdarināto mājas vīnu.
Kurbads: … kad viņš rīsus ar kečupu sauks par plovu.
Kabacis: … kad viņš 5. avēnijā pieprasīs auksto zupu un bukstiņbiezputru.
Družba: … kad viņš ies Fēniksā piebarot automātus.
Kabacis: … kad viņš sapratīs ka tāda māksla kā viņš ir gejropas propaganda.
Družba: … kad viņš internetā aizstāvēs homeopātiju.
Kurbads: … tikai tad, kad viņš sev pateiks “Čemodan-Vokzal-Rossija”.
Zemnieks: … kad viņš nobalsos par Kaimiņu.
Zemnieks: … kad viņš teiks – nodokļus maksāšu tikai tad, kad valdība beigs zagt.
Rupučinskis: … kad viņš sakrās Maxima uzlīmes un nopirks akcijas pannu.
Zemnieks: … kad viņš notēlos Joski lugā Skroderdienas Silmačos.
Vaidelote: … kad viņš nomirs Maximā.
Rupučinskis: … kad viņš publiski paziņos, ka Statoil viņam ir mīļāks nekā Circle K.
Rupučinskis: … kad viņš kādam palabos “kā” un “nekā” lietošanu.

Tu esi niecība!

Kad bērnībā ēdu vecmāmiņas ceptās kotletes ar štovētiem kāpostiem, pie sevis klusībā biju nolēmis, ka tad, kad izaugšu liels, noteikti iemācīšos tos pagatavot tikpat garšīgi, ja ne vēl garšīgāk. Pagājuši pārdesmit gadi, esmu visādi izmēģinājies, tomēr nākas atzīt sakāvi – pagatavot labāk, kā to darīja vecmāmiņa, vienkārši nav iespējams.

Līdzīgi nav piepildījušās arī citas manas bērnības prognozes, piemēram, joprojām neprotu sasiet kaklasaiti tik labi, kā to mācīja tēvs, neprotu izjaukt un pēc tam salikt atpakaļ kopā savas mašīnas karburatoru, kā to mācīja vectēvs, neprotu savas drēbes izmazgāt tā, lai tās smaržotu tikpat labi, kā māmiņas mazgātās. Globāli domājot – es arī neesmu līdzvērtīgi labs cilvēks nevienam no viņiem.

Šis viss lika aizdomāties par to, ka ir lietas, kuras citiem padodas daudz labāk nekā man, vai jums, dārgie lasītāji. Lai kā arī nevēlētos, un, lai cik viedi mēs neizteiktos interneta komentāros, patiesībā mēs ne nieka nesaprotam no valsts pārvaldes un politikas kopumā. Mēs nepazīsim savvaļas dzīvniekus labāk, nekā to dresētāji un nepārzināsim lūšu medību nianses labāk par īstiem medniekiem.

Un nevajag pat tik globāli, jo patiesībā esam nevarīgi arī mazajās – ikdienas lietās. Lai cik veikli mēs nebūtu ar adatu un nazi, mēs nevarēsim salabot apavus tikpat labi, kā to dara kurpnieks ar 40 gadu stāžu. Mēs varam sākt spēlēt klavieres, bet nekad nekļūsim par tādiem taustiņinstrumenta virtuoziem, kā Raimonds Pauls. Tas, ka protam sanaglot kopā divus dēļus, nenozīmē, ka mums ir kaut vai niecīgas izredzes kļūt par izciliem, labi atalgotiem galdniekiem.

Iespēja komentēt visa veida Latvijas un pasaules aktualitātes dažādās interneta vietnēs, radījusi maldīgu ilūziju par to, ka esam pilnīgi visu jomu eksperti. Pēkšņi mēs orientējamies politikas zinātnēs, nanotehnoloģijās, automašīnu tirgū, medicīnā un farmakoloģijā, zinām, kā pareizi trenēt Latvijas izlases hokejistus, kā labāk remontēt Barona ielu un vadīt pilsētu. Mēs zinām, kādi uzlabojumi nepieciešami izglītības sistēmā un slimnīcu darbībā, kā Mairim Briedim savus pretiniekus nogāzt otrajā raundā, kur meklēt nozaudētus suņus un kā apkarot jauniešu narkomāniju.

Mēs zinām, kā apturēt Sīrijas karu un nerimstošo bēgļu plūsmu, zinām, cik ilgi Lindai Leen vajadzētu atrasties solārijā, kāda ir daudzu pašmāju mūziķu patiesā orientācija, kā uzlabot Porziņģa fizisko formu, kā arī zinām, ka Otto Ozolam savus apcerēumus vajadzētu rakstīt vismaz uz pusi īsākus, lai kāds tos patiesi izlasītu līdz galam.

Saprotams, arī ikkatrs šī raksta lasītājs spēj uzrakstīt daudz labāku un interesantāku gabalu, un pieprasīt Sorosam lielāku honorāru. Šī puņķutapu Ceha autoru verbālā caureja nekad nav bijusi izturama un nav skaidrs, kāpēc Delfi to joprojām publicē. Un vispār jau Ceha rakstiņi agrāk bija daudz labāki.

Laika gaitā pazudusi veselīga un loģiska paškritika, kas ļautu pieņemt faktu, ka lielākajā daļā gadījumu, ir cilvēki, kas konkrēto lietu pieprot daudz labāk par mums. Pieņemt to, ka politiķi tomēr ir zinošāki par mums politikā, ka hokeja treneri saprot, ko dara, ka Ugunsgrēka scenāristi piedāvā skatītājiem precīzi to, ko tie vēlas redzēt. Saprast, ka ziņu portālu izklaides sadaļas ir tik infantilas nevis tāpēc, lai debilizētu nāciju, bet gan tāpēc, ka tieši šādu saturu tauta vēlas lasīt un ir pelnījusi. Jūs taču piekritīsiet, ka patiesībā mēs neesam eksperti pilnīgi visās jomās, vai ne?

Ko es ar šo visu vēlējos pateikt? Tikai to, ka homoseksuāls vīrietis noteikti prot uztaisīt daudz labāku dziļo minetu, nekā jebkura sieva. Padomājiet par to.

Cehs uzsāk veidot video blogu

Jau tik daudzus gadus esam pazīstami… bet tai pat laikā neesam. Zinām viens otru tikai caur rakstītu vārdu, tomēr jūtu, ka ar to nav pietiekami. Turpmāk papildus mēģināsim sarunāties mums nepierastā un jaunā formātā – ar video bloga palīdzību. Vienkārši, tieši, personiski. Bez maskām. Atklātāk kā jebkad.

Pensionāru deportācija

Tā kā pensionāru uzturēšanai tiek notērēta trešdaļa Latvijas valsts budžeta, tad loģiski varam izsecināt, ka nabadzībai un finansiālai katastrofai mūs tuvina nevis “simts liekēži Saeimā”, bet tieši pensionāri. It kā ar to vien nebūtu gana – vecūkšņi nekautrējas nepārtraukti čāpstināt par to, cik viss ir slikti un, redz, padomju laikos vismaz cilvēkus cienīja… Tāpēc vēlos piedāvāt šai samilzušajai problēmai risinājumu.

Jau agrāk daudz domāju par pensionāru problēmu, tomēr biju pilns jaunības maksimālisma un ambīciju, tāpēc tolaik vienīgais risinājums, ko spēju izdomāt, bija uz trim gadiem pārtraukt izmaksāt pensijas, un dabiskās atlases kārtībā nodrošināt to, lai palikušie un labākie eksemplāri atlikušo mūžu saņemtu cilvēka cienīgas pensijas. Skaidrs, ka mūsdienās šāda “ar ragaviņām uz mežu” pieeja ir tikpat necilvēcīga, kā lāči kleitās uz vienriteņiem Rīgas cirkā, tāpēc vēlos piedāvāt daudz humānāku un racionālāku veidu, kā risināt šo problēmsituāciju.

Vispirms apzināsim faktus. Tātad – ir pilnīgi skaidrs, ka pensijas tuvākajā laikā netiks iespaidīgi palielinātas. Tāpat ir skaidrs, ka pensionāru skaits pēkšņi pavisam negaidīti nesaruks līdz minimumam. Vēl ir skaidrs, ka, lai arī cik liela nebūtu kāda staigājošā vraka pensija, nekad nepienāks brīdis, kad viņš teiks: “Tā, veči, nu gan man pietiek.”

Tālāk aplūkosim problēmu. Saprotams, ka ar niecīgo pensiju nav iespējams nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves apstākļus un liela daļa no ļaudīm, kas Latvijas brīvvalsts laikā nav strādājusi ne minūti, spiesti dzīvot trūcīgi. Lēšu, ka vidējā pensija Latvijā varētu būt ap 300 €. Lai situāciju nokaitētu līdz baltkvēlei, kādā telekanālā nesen tika rādīts sižets par to, kā, redz, skandināvu pensionāri vecumdienas pavada čillojot apkārt pa pasauli un baudot pelnīto atpūtu. Ziemas viņi pārlaiž Itālijā un tā tālāk. To noskatoties, pašmāju senuļi vienbalsīgi nošļurpina: “Es arī gribu uz Itāliju!”

Laiks ķerties vērsim pie ragiem – lūk, arī risinājums. Iztēlojieties skalu, kurā valstis sarindotas pēc dzīves līmeņa. Latvija būs kaut kur pa vidu, skandināvu valstis būs augšgalā, bet Itālija droši vien nedaudz virs Latvijas. Ziemeļu kaimiņu pensionāri ir gudri un saprot, ka vecumdienas jābauda valstīs, kurās dzīves līmenis ir sliktāks, nekā mājās, tādējādi, skaidrs, ka ar sev pieejamajiem naudas līdzekļiem viņi varēs atļauties ievērojami vairāk. Latvijas pensionāriem jāatmet doma par lēkšanu pāri savai pēcpusei un jāuzņem pilnīgi cits kurss – uz kādu valsti, kurā dzīves līmenis ir daudz sūdīgāks, nekā pie mums.

Es runāju par Vjetnamu, Taizemi, Indonēziju, Kazahstānu, Ēģipti, Indiju vai Šrilanku, draugi. Būsim reāli – ja izvairās no galvaspilsētām vai citām tūristu iecienītākajām pilsētām, šajās valstīs par 300 € mēnesī var dzīvot kā niere taukos. Tā vietā, lai astoņos no rīta stūķētos pārpildītos tramvajos un traucētu darbaļaudīm braukt pelnīt viņu pašu pensijas, vecūksnis varētu gulēt uz galda un ļaut taizemiešu šīmeilam veikt sev pilnu ķermeņa masāžu. Tā vietā, lai tirgū kaulētos par lētākajām reņģēm un rāceņiem, varētu Vjetnamas lauku restorānā ņukāt gardo pho zupu. Tā vietā, lai strēbtu šķīstošo kafiju “Liepāja”, varētu sūkt iekšā zemeņu daikiri, paralēli izbaudot vietējās iezemietes klēpja deju. Tā ir pavisam reāla iespēja reņģes un bukstiņputru ēdienkartē nomainīt pret tīģergarnelēm un kaviāru.

Tīri salīdzinājumam – Vidējā alga Šrilankā ir 230 € mēnesī, sekojoši – pat ar 300 € pensiju latviešu pensionārs tur būs turīgāks par vidusšķiru. Vienistabas dzīvoklis Šrilankā izmaksās 100 €, bet ieturēšanās vidēja līmeņa restorānā – 1,50 €. Respektīvi – pat visu mēnesi ēdot restorānā gan brokastis, gan pusdienas, gan vakariņas, mēneša beigās paliks pāri aptuveni 70 €. Sabiedriskā transporta biļete? 12 centi! Fitnesa klubs – 11 € mēnesī. Iedomājieties, kā šajā valstī varētu blatot pensionāru pāris, kuri katrs saņem 400 € mēnesī.

Pienācis laiks atmest ņuņņāšanu par to, cik Latvijā viss slikti, doties uz trešajām pasaules valstīm un dzīvot kā kundziņiem. Tā vietā, lai novēlētu vectēva celto dzimtas māju (šņuk) vai tēva pirkto dzīvokli Imantā bērniem, kas to pēc paša nāves to momentā pārdos, sadalīs un nodzers, īpašumus jāpārdod un jādodas čillot, gluži kā skandināvu ģindeņiem. Mīļie pensionāri, liekot roku uz sirds teikšu – ņemiet par labu, jūs jau sen bijāt to pelnījuši!

Saldajam ēdienam pēc raksta izlasīšanas – Delfu raksta komentāru sadaļa.

Cehs.lv sakārto medicīnas nozari

Sekojot līdzi pasaules notikumiem, rodas iespaids, ka ar katru dienu palielinās ciešanu skaits pasaulē. Terorakti, pret civiliedzīvotājiem vērsti uzbrukumi ar ķīmiskajiem ieročiem, draudīgi militāro vienību manevri pierobežās, korupciju un citu lielvaru ietekme augstākajos varas ešelonos. Tās ir tikai dažas no ārvalstu ziņām, kas katru dienu baro mūsu bailes un nedrošību. Nebūtu melots, ja teiktu, ka Latvija ir mazā pasaule, arī pie mums spridzina mašīnas, arī mums ir idioti politiķi, arī mūsu pilsētu galvas sevi reklamē par pilsētas budžeta līdzekļiem, arī mūsu sabiedrība tiek pušu plēsta, kad jārisina tādi ētikas kāzusi – vai ir “OK” lācim mīties ar velosipēdu, ja bariņam puņķainu knēveļu tas sagādā prieku?
Lai arī Cehs.lv radošā triecienbrigāde joprojām nav saņēmusi naudu ne no Sorosa, ne Kremļa, ne Vienotības un pat ne no briseloidu ķirzakām, mēs tomēr gribam turpināt darīt labu un palīdzēt līdzpilsoņiem.

Gan jau būsiet pamanījuši, ka katru gadu ir vismaz viens mediķu streiks vai pikets pie Ministru kabineta, kur mediķi prasa palielināt algas un sakārtot medicīnas nozari. Un ne bez pamata, esmu dzirdējis, ka cilvēki ir pamodušies no narkozes, jo viņu anesteziologam pārāk skaļi burkšķ vēders. Nesen pār Cehs.lv radošo inteliģenci nāca apskaidrība – medicīnas nozare Latvijā cieš tieši dziednieku un ekstrasensu dēļ! Nevienā mediķu piketā nav manīti ļautiņi, kas izmanto brīdi, lai uzspēlētu Kalambolu. Jāsecina, ka ezotērikas praktizētājiem nav problēmu ar finansējumu.

Problēma ir tāda, ka dziednieku darbība nav reglamentēta un uzraudzīta. Dziednieki nav reģistrēti uzņēmējdarbības veicēji, un viņi nemaksā nodokļus. Sanāk ļoti netaisnīgi, ka visi cenšas ārstēt cilvēkus, bet nodokļi ir jāmaksā tikai tiem, kas ir tērējuši naudu un labākos jaunības gadus, lai mācītos bioloģiju, fizioloģiju un ķīmiju. Mēs saprotam, ka Valsts ieņēmumu dienesta darbinieki bieži vien tiek nepamatoti uzskatīti par neandertāliešu un vampīru krustojumu vai vismaz par bezdvēseliskiem birokrātiem, bet tas nav pieņemami, ka tik milzīgu pelēkās uzņēmējdarbības nozari neviens nav centies sakārtot.

Pirmais solis būtu izveidot ezotērisko uzņēmējdarbību reģistru. Uzņēmumu reģistram neklātos viegli, jo ezotērisko profesiju ir krietni vairāk nekā dženderu: mistiķi, vārdotāji, baltie burvji, šamaņi, okultisti, utt., utjp. Mūsuprāt, pastāv trīs galvenās darbības formas – dziedniecība, ekstrasensorika un buršanās. Katru no šīm darbības formām ir nepieciešams licencēt, lai nodrošinātu, ka patērētāji saņem kvalitatīvu preci vai pakalpojumu. Visas personas, kas nodarbojas ar ezotērisko uzņēmējdarbību bez licences, būtu nepieciešams sodīt tieši tāpat kā tradicionālās medicīnas darbiniekus.

Ekstrasensi apgalvo, ka viņiem piemīt diagnostikas jeb spējas paredzēt nākotni, noteikt pazudušo personu atrašanās vietu, bet nekad loteriju uzvaras skaitļus. Mūsuprāt, lai iegūtu ekstrasensa licenci, ir jānokārto sekojošs pārbaudījums: cilvēks ar ekstrasensorajām spējām tiek iesēdināts telpā, no kuras viņš var izkļūt, ja pareizi ievada sešciparu kodu. Telpā viņš tiek ieslēgts uz 7 dienām, viņam ir gulta, pietiekami daudz ēdiena un dzēriena, bet nav tualetes. Protams, īstam ekstrasensam būs nepieciešamas ne vairāk par dažām minūtēm, bet citiem var būt nepieciešams nedaudz vairāk laika, lai nomierinātos, sakoncentrētos, tālab arī piedāvājam 7 dienu limitu.

Dziednieki darbojas dažādos veidos, bet pārsvarā viņi ārstē slimības bez fiziskas iejaukšanās. Kā liecina Cehs.lv novērojumi, tad vairumā gadījumu, dziednieki glāsta savu pacientu auras un ar pirkstiem stimulē čakras. Licences kvalifikācija dziedniekiem varētu būt ļoti līdzīga kā ekstrasensiem, arī viņi tiek iesēdināti slēgtā telpā uz 7 dienām – bez tualetes, ar ēdienu, dzērienu, un trīs nāvējoši slimu peļu fotogrāfijām. Ja vismaz 2 peles atveseļojas, pretendents ir nopelnījis dziednieka licenci.

Burvji ar īpašām vārdu kombinācijām iedarbojas uz priekšmetiem un dzīvām būtnēm, lai panāktu izmaiņas fiziskajās īpašībās vai ķīmiskajā sastāvā. Piemēram, varam minēt ūdens pārvēršanu vīnā, slimības lāsta uzlikšanu vai noņemšanu. Šajā kategorijā ietilpst arī homeopāti un ūdens strukturētāji, jo viņi pārdod nevis ūdeni, bet izmaiņas ūdens īpašībās. Diemžēl jebkurš šarlatāns var uzdoties par burvi un tirgot krāna ūdeni, apgalvojot, ka tam piemīt ārstnieciskas īpašības. Tieši šajā sfērā ir nepieciešama stingra reglamentācija, jo pastāv ļoti liela iespējamība, ka patērētājs kļūs par krāpniecības upuri.

Lielās krāpniecības iespējamības dēļ burvja licences iegūšanai jābūt visstingrākajai – burvis iesniedz 3 litru burku ar strukturēto ūdeni un nosauc tā iedarbību, piemēram, ūdens ar vēdera izeju veicinošu struktūru, tālāk šis burvis tiek ieslēgts telpā ar ēdienu, ūdeni, bet bez tualetes un uz tik ilgu laiku, cik nepieciešams, lai veiktu visus iesniegtā struktūrūdens klīniskos testus un izmēģinājumus uz laboratorijas pelēm.

Vairākas augstas valsts amatpersonas (pat veselības ministri) ir pozitīvi izteikušās par dziedniekiem un homeopātiju, un mūsu mērķis nav apšaubīt pārdabisku spēku ezotērisku prakšu iedarbību. Mēs uzskatām, ka katram ir tiesības nodarboties, ar ko vien sirds kāro. Bet mēs dzīvojam valstī, un visiem ir jāpakļaujas vieniem un tiem pašiem likumiem, visiem ir jāmaksā nodokļi, un visu patērētāju tiesības ir aizsargājamas. Ja dziednieks, ekstrasenss vai burvis grib praktizēt savas iemaņas, viņam ir jāapliecina savas spējas, sēžot nedēļu vienā telpā bez tualetes, jo tikai tā mēs atšķirsim labus ārstus no sūdīgajiem.

Zilo (ezeru) zeme

Dodam naudu Mairim Briedim ar labu. Visu!

Atkal nopizģīju jokus Benim, lai uzrakstītu versiju Delfos, hahaha…

Sena paruna vēsta, ka latvietis nevar iedot bietē vācietim tā, lai visa nācija jau pēc četrām dienām nebūtu līdz elkoņiem ieraususies sava tautieša makā un ar nošmulētajiem pirkstiem nebakstītos pa kalkulatoru, rēķinot, cik banknotes viņš varētu būt sabāzis matracī. Šobrīd vēl gaidu pieprasījumu Mairim Briedim palēkāt, lai mēs dzirdētu, vai viņam gadījumā nedžinkst monētas kabatās.

Sestdienas vakarā atrados publiskā iestādē, kas internetā bija atradusi strīmu ungāru valodā, kurā divi raustīgi pikseļi dauzīja viens otru. Neviens no kompānijas īsti nezināja boksa noteikumus, jo neviens to gluži vienkārši nebija skatījies. Tomēr kaut kāds aizvēsturisks reflekss no laikiem, kad mūs dēvēja par labāko fanu nāciju, cilvēkiem ieslēdzās. Salipuši ap 13 collu datora ekrānu, viņi ņēma savu daļu Maira Brieža cīņā, kliedzot “davāāāājjj, bļa, hujārī pa muti tam salagam!!!” Kāds no skatītājiem izteica komplimentus Maira “aprikozei” jeb, kā viņš vēlāk uzzināja – aperkotam.

Arī es no tā visa neko nesaprotu, taču atzīšos, ka rezultātu paziņošanas brīdī iekšēji nemierīgi knosījos. Kad tika pacelta Maira roka, tas pēkšņi kļuva visas Latvijas nopelns. Pēc rubīšanās 12 raundu garumā, tiekot pie mikrofona, Mairis kaut ko noteica par spēcīgu tautu.

Neesmu tas cītīgākais skatītājs, taču es kaut kā neredzēju, ka ringā stāvēja visa Latvija un kolektīvi dauzīja pārkačātu boksa čempionu. Tomēr katram plastmasnieku tempjošam pāķim pēc rezultātu paziņošanas šķita, ka viņš personīgi tikko sasniedza kaut ko nozīmīgu.

“Man vispār nebija ne mazāko šaubu, tam vācietim nebija nekādu izredžu, Mairis šobrīd objektīvi ir labākais,” kāds kungs klāstīja savas bukmeikera cienīgos novērojumus, apelējot pie virsrakstos sagrābstītiem citātiem par to, ka vācietis kritīs pēc sestā raunda. Kāds cits solīdāks kungs pie letes dalījās pārspriedumos, ka cīņā ar Mairi varētu izvilkt vismaz pusminūti, jo esot gājis karatē. Tikmēr pilnīgi visi pārējie bija aizņemti šērojot to, cik lepni jūtas.

Protams, tik ilgi, kamēr ir jākliedz, ka “mēs, latvieši, to izdarījām”, viss ir kārtībā, taču nākamajā dienā, kad Mairis Briedis sniedzās pēc tortes gabaliņa, tautietis viņam uzsit pa pirkstiem un apvainojās. Sak’, tu taču esi slavens, tev ir darbs – nopērc savu kūku.

Es nemetos aizstāvēt Mairi Briedi tikai tāpēc, ka man ir bail dabūt pa muti no viņa. Tas ir tikai viens no iemesliem, ja tā atklāti. Es nesaskatu problēmas Brieža apbalvošanā kaut vai tikai tāpēc, ka mēs tāpat valsts naudu izšķērdēsim pilnīgi bezjēdzīgi. Tad kāpēc to neatdot kādam, kurš to ir pelnījis? Tāpat mēs nemākam tērēt nodokļu maksātāju naudu:

700 tūkstoši par to, lai Ušakovs piespamotu pilnus sociālos tīklus. 100 štukas Kiviča “žurnālistikai”. 20 miljoni deputātu kvotām. 60 tūkstoši prēmijām Barona ielas remontu virtuoziem. 60 tūkstoši tam, lai orķestris varētu aizbraukt uz Indiju. 100 tūkstoši pirmsvēlēšanu koncertam Rēzeknē ar Laimu Vaikuli un grupu “Carnival Youth”. 670 tūkstoši partijas “Saskaņa” projektam “Latgales kongresa piemiņas vieta”. 1,3 miljoni par Pasaules Bankas veselības aprūpes pētījumu, ko salīdzina ar gandrīz apmierinošu bakalaura darbu. 68 tūkstoši, lai pasargātu VID ēku no putniem. 100 tūkstoši VID ēkas virpuļdurvīm. 36 tūkstoši par VID ēkas ģerboņa, uzraksta un saukļa izgatavošanu, demontāžu, montāžu, piegādi un pārvietošanu.

Ok, ok, es saprotu – runa ir par sportu, tāpēc par sportu arī runāsim. Latvijas Nacionālā sporta padome 2016. gada novembrī ziņoja, ka prēmēs Māri Štrombergu un viņa treneri Ivo Lakuču par uzvaru pasaules čempionātā, kurā viņš patiesībā izstājās pusfinālā. Tāpat arī ziņoja par prēmiju Ralfam Sirmacim un Artūram Šiminam par izcīnīto trešo vietu FIA Eiropas rallijkrosa čempionātā. Neviens no viņiem tur realitātē nestartēja.

Ok, ok, es saprotu – iepriekšminētais varētu būt norakstāma kā rupja kļūda vai klaja LNSP nekompetence. Taču prēmijas saņēma arī lidmodeļu gaisa kauju čempioni (vairāk nekā 15k), kāršu spēles bridža pārstāvji, suņu kamanu sportisti un arī taku orientēšanās sporta veida censoņi.

Ja uz visa iepriekšminētā fona jūs man vaicājat, vai Mairis Briedis ir pelnījis naudiņu? Jā. Kaut vai visu iepriekšminēto savācam vienā lielā kulītē, uzsienam banti un pasniedzam viņam.

Es ierosinātu prēmēt arī Kristapu Porziņģi, bet mani māc bažas, ka pie mūsu tēriņiem, valsts uzprasīs prēmiju no Porziņģa, lai varētu savilkt galus.

Es kaut ko nesaprotu ar NEPLP

Nekad agrāk neesmu aktīvi sekojis NEPLP gaitām, taču, kopš paziņojuma par 100 štukām tam, lai Kivičs intervētu ļaudis, sargājot Latvijas kultūras mantojumu, sapratu, ka laižu garām visnotaļ rēcīgu padarīšanu. Ziņoju par pirmajiem novērojumiem.

1) NEPLP piešķir 100k Kiviča raidījumam “Rampas ugunis”.
2) NEPLP atzīst, ka ar pieņemto lēmumu jūtas neērti.
3) Uzsākto administratīvā pārkāpuma lietvedību pret LTV komentē, sakot, ka arī turpmāk NEPLP darīs visu, lai žurnālistikas vide Latvijā kļūtu kvalitatīvāka.

Nesaistīti: Attēlā dziedniece Daiga Brila 24. martā “Rampas ugunīs” demonstrē akmeni, kas domāts cilvēkiem, kuri sevi līdz galam nenovērtē.

Foto: play24.lv

1. aprīlis Latvijā ir sēru diena

Atrodi vismaz vienu teikumu, ko šodienas Delfi versijā es esmu nospēris Benim.

“Es un Donalds Tramps nemaz neesam tik atšķirīgi. Piemēram, mēs abi fantazējam par viņa meitu!” Redziet, incesta joki nav pārāk ejoša padarīšana, tāpēc es šo nekad neuzdrošinātos teikt. Atšķirībā no Džefa Rosa, kurš to pateica ASV populārajā raidījumā “The Comedy Central Roasts”. Tajā brīdī smieklos atplauka pats Tramps, viņa sieva un meita. Iespējams, tāpēc, ka tas bija patiesi, iespējams – tāpēc, ka smieklīgi.

Latvijā es neuzdrošinos jokot arī par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Nevis tāpēc, ka viņi nebūtu smieklīgi, bet gan tāpēc, ka baidos no sabiedrības nosodījuma. Aizvien atminos augstskolas laikus, kad ratiņkrēslā sēdošs kursabiedrs norādīja, ka jūtas slikti, ja apkārtējie joko savā starpā, taču pret viņu vērš tikai žēlsirdīgus skatienus.

Redz’ viņš arī uzskata, ka esot tāds pats cilvēks un tīko pēc smiekliem. Viņš ironiskā kārtā arī palika mans vienīgais draugs, kad kā skolas pārstāvi uz maratonu ierosināju deleģēt tieši viņu. Pārējiem ļaudīm uz atlikušajiem studiju gadiem es biju morāli miris.

Slimnīcā man reiz sanāca satikties ar jaunieti, kurš neviļus bija palicis bez pirkstiem. Iespējams, tas bija morfijs, kas ņēma virsroku, taču man bija emocionāli grūti noraudzīties, kā viņš pamazām aprod ar domu, ka visu savu atlikušo dzīvi pavadīs bez pilnvērtīgas plaukstas. Viņš vairs nevarēs satvert šķēres. Paurbināt degunu. Spēlēt boulingu.

– “Vecīt, man ir ļoti žēl…” es skaudri novilku.
– “Zini, tajā visā ir arī labā lieta,” nesen operētais jaunietis piebilda.
– “Kāda?”
– “Man vairs nebūs jāgriež nagi!”
– “Jā, tu vairs nevarēsi dot pieci. Tev sanāks dot 2,3.”
– “Man turpmāk atliks tikai fistings!”

Nu labi, pēdējo teikumu viņš patiesībā neteica, taču to es izdomāju vēlāk. Tagad esmu ļoti sarūgtināts, ka neiedomājos to ātrāk – būtu lieliski papildinājis mūsu sarunu.

Es pazīstu ebrejus, kuri allaž cenšas man atņemt spīdīgas lietiņas. Es pazīstu krievus, kuri apgalvo, ka nekur nejūtas kā mājās, ja pie sienas nav tepiķis vai kāds anektēts stūrītis. Es pazīstu gejus, kuri joko par to, ka man veikala rindās nevajadzētu stāvēt viņiem priekšā. Es pazīstu meiteni, kura uz manu līdzjūtību par to, ka viņu pameta puisis, atbild ar “jā, bet vēl stulbāk bija, kad manu mammu bērnībā pameta tētis!” Šo sarakstu es varu turpināt līdz personai, kura gada dārzeņa foto konkursā gribēja iesūtīt savu nesen avārijā cietušo draugu.

Paralēli humora izjūtai, šiem cilvēkiem ir kopīgs vēl šis tas – viņi ir izglītoti ļaudis ar skaidru un racionālu dzīves uztveri, kuri savās nozarēs ir sasnieguši augstas un vadošas pozīcijas. Manuprāt, humora uztverei ar to ir ļoti liela korelācija.

Šie ļaudis ir divas lietas – kvalitatīvi cilvēki un izņēmumi. Man reizēm ir sajūta, ka Latvijas humora latiņa ir palikusi pie Jāņa Jarāna un Daiņa Porganta raidījuma par Mildiņu Nabiņu un Skaidrīti Krāniņu. Par večiņām pārģērbti kungi, kuri falsetā stāsta vecas anekdotes – tas ir Latvijas humora un satīras augstākais punkts. Apogejs. Zenīts.

Un ziniet? Pelnīti. Mēs atrodamies paštaisnu un egocentrisku cilvēku sabiedrībā, kuru pašu uzpūstais ego ir tik augsts, ka humors kā tāds šķiet plebeju padarīšana. Man no sirds ir grūti mīlēt tos cilvēkus, kuri ir tieši tik svarīgi, ka nespēj jokot par sevi, nespēj jokot par citiem, nespēj jokot vispār. Visbiežāk viņus var atpazīt pēc nostājas “man jau vispār patīk humors, bet šis ir pārāk traki…”

Tāpēc, dārgais lasītāj, rakstu nobeigšu ar hipotēzi, ka tu esi muļķis. Ja tu uz mani šobrīd sadusmojies, tad hipotēze ir apstiprinājusies. 1. aprīlis Latvijā ir sēru diena.

Meitene nr.13

Metjū izvēle par labu Latvijai nebija nejauša. Viņš bija dzirdējis no draugiem, ka te ir lēts alus, tuvu jūra un – pats galvenais – viegli pieejamas meitenes. Metjū bija nolēmis uzsākt pikapera karjeru. Pēc neveiksmīgām inženierzinību studijām viņš izlasīja Neila Strausa grāmatu, izveidoja blogu www.matthiewwilldestroyyourpussy.com un nolēma meklēt laimi pasaulē. Galu galā, pārgulēt ar skaistām sievietēm, būt par to apbrīnotam un vēl ar to pelnīt naudu bija daudz interesantāk, nekā dienām rasēt vannas istabas skrūves. Un Metjū nolēma kļūt par pikaperi, pirmkārt, Eiropā, jo tas bija stilīgāk; otrkārt, Rīgā, jo tur, kā zvaignes liecināja, viss notiks. Metjū uzstādīja sev mērķi – iegūt mēneša laikā 23 sievietes, kas atbilda viņa dzimšanas dienas datumam – 23. februārim. Ironiski, tā bija arī Padomju Armijas diena, bet Metjū to, protams, nezināja.

Rīga viņu sagaidīja skarbi. Plosījās februrāris, gada aukstākais mēnesis, un Metjū nebija rēķinājies, ka termometrs Ziemeļeiropā var noslīdēt pat līdz – 29. Viņa īrētajā airbnb dzīvoklī tā saimnieki vegāni bija aizmirsuši samaksāt par apkuri, un tā tika uz nenoteiktu laiku atslēgta. Pirmā nedēļa pagāja, meklējot Rīgā termoveļu un izprotot vietējo paradumus dzert šausmīgi biezi rūgto suslu, ko sauca par Melno Balzāmu. Tas bija neprātīgi stiprs un garšoja pēc kurpju smēres spirtā. Taču šī dzira arī atvēra vārtus uz to, pēc kā viņš bija visvairāk ilgojies – uz noslēpumaino eiropiešu intelektuāli eksistenciālo dvēseli.

Tā Metjū iepazinās ar meitenei nr.1 – viņu sauca Aija un viņa mācījās teātra kritiku. Aijai bija mazas krūtis, viņa principiāli neskuva intīmo zonu un paduses, toties skaisti dziedāja šūpuļdziesmas dažādās valodās. Tā kā Metjū seksuālā pieredze nebija liela, no Aijas viņš jutās ļoti iespaidots, taču pikapera karjera neļāva apstāties pie viena ieguvuma.

Aijai sekoja Oļesja (saprotamu iemeslu dēļ Metjū visu tautību sievietes Rīgā uzskatīja par latvietēm). Oļesja dzīvoja pie jūras (Bolderājā), viņai bija četrreiz lielākas krūtis nekā Aijai, un tas pavēra Metjū jaunus apvāršņus. Viņš saprata, ka ir jātiecas tālāk.

Pēc Oļesjas kļuva siltāks. Sibīrijas aukstumu nomainīja pēkšņs atkusnis, dzīvoklī pieslēdza apkuri, un meitenes iespurdza bāros ne vairs satuntulējušās kažokos un mežstrādnieku džemperos, bet kārdinošos topiņos un īsos svārkos.

Tālāk bija tā: (reitings pēc www.matthiewwilldestroyyourpussy.com) Zina 6*, Irīda 7*, Aija-2 4*, Vidaga 10* (žēl, ka precējusies), Madara 1* (tā bija kļūda, bet viņai bija perfektais dibens), Inese 4*, Beibe (patiesībā viņu sauca Baiba, bet Metjū tā arī nekad neapguva šo sarežģīto latviešu vārdu) 6*+, Ksenī 4*, Maija 2 + (pluss par to, ka pundure), Kristīne 8*.

Tiktāl viss gāja raiti. Melnais Balzāms, stāsts par to, ka esi amerikāņu inženieris, pāris biheiviorāli jautājumi no sērijas “iedomājies, ja tu būtu kubs, kāds kubs tu būtu?” – un kārtējā daiļava raustījās orgasma krampjos nu jau siltajā Metjū dzīvoklī.

Taču ne velti angļiem ir teiciens – uzmanies, ko vēlies. Metjū savā vienkāršā inženiera karjerā nebija saskāries ar jēdzienu, ko sauc par karmu. Un te nu tā viņu panāca.

Ievu Metjū satika, izejot no kādas kafejnīcas Līvu laukumā. Viņš bija tur ienācis salāpīties pēc kārtējā vakara klubā un izgāja ārā uzpīpēt, kad jaunizceptā pikapera uzmanību piesaistīja gaišmataina meitene, kura stāveja pie Mazās Ģildes un aktīvi runāja pa telefonu.

“Atvaino, drīkst tev uzdot jautājumu? Es veicu aptauju – ja tu būtu kubs, kāda veida kubs tu būtu?”
Ieva nevienu mirkli neļāvās provokācijai. Viņa vēsi noskatīja Metjū no galvas līdz kājām.
“Tu esi ārzemnieks.”
“Jā, inženieris. No Hjūstonas. Latvijā apgūstu nanotehnoloģijas, kas saistītas ar…”
Ievas kreisais lūpu kaktiņš noraustījās.
“Ārzemnieks? I’m sorry. I’m Latvian.”
Šādu attieksmi Metjū iepriekš nebija sastapis. Visas meitenes parasti kusa pie paziņojuma, ka viņš ir amerikānis, kurš studē augstās tehnoloģijas un kuru fascinē Eiropa. Meitenes smējās par viņa jokiem un prasīja gultā vēlreiz. Ieva vienkārši viņam uzgrieza muguru.
“I’m sorry, but I’m not Latvian. Melnais Balzāms?”
Ieva iesmējās. Lai gan viņai mugurā bija mētelis un ap kaklu satīta bieza šalle, Metjū cauri apģērbam saskatīja D izmēra krūtis. Savā neilgajā pikapera laikā viņš jau bija kļuvis par ekspertu.
Un zema balss!… Šī balss ieslēdza Metjū mednieka instinktu. Galu galā, viens ir izlikt lamatas un savākt tajās iekritušo medījumu, un gluži kas cits ar šauteni plecā visu nakti izsekot manīgu lapsu, dzīties pakaļ, mirkstot sviedros, negulēt, saplūst vienotā medījuma un mednieka pulsējošajā taktī.

Tālāk bija tā. Melno Balzāmu Ieva nedzēra, jo viņai vajadzēja iet uz darbu (Ieva strādāja par finanšu analītiķi kādā no zviedru bankām Rīgā), bet piekrita satikties, vēlāk. Vēlāk viņi staigāja gar Bābelīti, gāja uz simfoniskās mūzikas koncertiem, apmeklēja bio pārtikas tirdziņus un izbrauca ar riteņiem pa Mežaparku. Uz visiem Metjū pikaperiski gudrajiem biheiviorālajiem jautājumiem, kuri tiecās iegrauzties viņas zemapziņā un savaldzināt uz mūžu, Ieva atbildēja savā valdzinoši zemajā balsī:” Bet tu taču neesi latvietis.”

Metjū iedzirkstījās spīts. Viņš noalgoja sev latviešu valodas skolotāju, sāka apmeklēt Centrāltirgu un pieslēdzās vairākām vietējām feisbuka komūnam. Viņš pierakstījās deju kolektīvā, gāja uz mēģinājumiem un iemācījās gandrīz perfekti sūdzēties latviski par laikapstākļiem Rīgā (pēc Teksasas dedzinošās vasaras un nekādas ziemas četri gadlaiki viņu fascinēja, taču kāda tam vairs bija nozīme). Viņš kopā ar Ievu apmeklēja svecīšu vakaru kapos un zākājās par krieviem.

Tas viss, protams, atstāja negatīvu iespaidu uz viņa blogu, jo jaunu ierakstu nebija… Aizritēja pusgads. Viņa sekotāji pamazām atkrita, taču Metjū tas vairs neinteresēja. Viņam bija iestājusies cita realitāte. Viņš leca „Sudmaliņas” deju kolektīvā “Sēlija” un lepojās ar labākajiem sklandraušiem Kurzemnieki vs Latgalieši feisbuka kopienā.

Beidzot pienāca tā diena. Pēc kārtējā kopīgā kokles koncerta apmeklējuma Ieva sazvērnieciski piemiedza Metjū ar aci.
“Dosimies pie manis.”
Viņa iečukstēja Metjū ausī, smaržodama pēc Abavas sidra. Mugurā viņai bija caurspīdīga latviešu dizaineres maija_paija blūzīte, kam cauri spīdēja uzbriedušie krūšu gali.

Viņš vairs nespēja ciesties. Metjū šo brīdi bija gaidījis gadu – pārāk ilgi jebkuram normālam vīrietim, kur nu vēl pikaperim, – un ķērās klāt kārdinošajiem blūzītes āķīšiem. Arī Ieva šoreiz nepretojās, tikai smaidīja un ik pa laikam ieguldzējās savā zemajā kurzemnieces balsī.

Metjū nespēja noticēt savai laimei. Viņš atsprādzēja bikses… tad pavilka uz leju Ievas linu svārciņus…

Un tajā pašā brīdī, kad viņš beidzot ar visu savu gadā krāto seksuālo spēku ietriecās Ievā turpat uz Panda Taxi sēdekļa, Metjū pazuda – izgaisa, it kā nekad nebūtu bijis. Jo viņš bija kļuvis par Perfekto Latvieti.