Monthly Archives: novembris 2016

Zemessardzei trūkst finansējums? Nopirksim viņiem spēļu ieročus!

Tikko uzzinājām, ka Zemessardzes finansiālās un ekipējuma problēmas atrisinātas – pateicoties NA, Zemessardzes bataljons tiks apgādāts ar spēļu (Airsoft) ieročiem:

screen-shot-2016-11-28-at-12-49-52

Jūsu padevīgie kalpi CEHS.lv uzsāka aktīvu diskusiju par šo tēmu:

lodzinjsh: Aizsargāsim dzimteni ar piupiu
Zemnieks: piu piu piu, eu krievs, tu necelies, es tev trāpīju
lodzinjsh: Galvenais, lai krievu karavīri godīgi paceļ roku un pamet kardarbības zonu, kad viņiem trāpīs ar plastmasas bumbiņu
Cements: pirms kara sākuma vienīgi jāpieprasa, lai krievi šauj ar tukšām partonām, citādi nebūs česna
Sencis: “Eu, davaj, visi sametam ieročus vienā čupā un tad izdalām komandas”
Rupučinskis: Ir dzirdzēts, ka airsofts un peintbols mēdz iemācīt refleksu slēpties no lodēm aiz krūmiem, zariem un garas zāles.
lodzinjsh: Iedodiet arī pāris čaļus, jūsu ir vairāk!!!
Cements: “eu, krievi nāk, kur manas plastmasas lodītes?”
Zemnieks: nevaru atrast plasmasas lodītes, ai… pohuj, sabēršu tiktakus
Rupučinskis: Eu džeki, krieviem kalaši kā īsti, lol.
Cements: varēs pret krieviem uzraut kazakus un razboiņikus
Rupučinskis: Pavilkšu zem formas biezāku džemperi, lai trāpījumi nesāp.
Cements: pirms frontālās sadursmes abas puses vienojas “ciklons b” vietā izmantot smieklu gāzi un hēliju
Sencis: NA vēl esot aicinājuši ugunsdzēsējus aprīkot ar ūdenspistolēm
Zemnieks: NA vēl ugunsdzēsējiem atļaus darba laikā dzert alu
Cements: NA plāno iepirkt Latvijas slimnīcām jaunu aprīkojumu:
050b3cfa-8d17-4c44-93f7-d9927a802a50-jpg-_cb324271343_

Sencis: NA rosina aprīkot Zemessardzes medicīnisko paku ar homeopātiskām zālēm
Zemnieks: katra zemessarga aptieciņā turpmāk būs ceļmallapu kušķis un mammas buča
Rupučinskis: Pēc cīņas par Zilupi komandas satiekas uz šašliku un pārrunā taktiku.
Sencis: “Eu, paralēli cīņai skatāmies zemē un salasām bumbiņas – būs papildu munīcija”
Zemnieks: “stop, stop, stop, pa mani nešaujiet – es izmežģīju potīti”
Zemnieks: “Davai čaļi, atā! Man jābrauc mājās, drīz hoķis sāksies”
Sencis: Uzņēmums “Joint Systems Manufacturing Center” pēc NA pasūtījuma izgatavo pasaulē pirmo Airsoft tanku bataljonu
lodzinjsh: Cehā ir vairāk zemessargu nekā NA
Zemnieks: pēc NA ierosinājuma vēža slimnieki turpmāk tiks ārstēti ar lakatu

Lidojums

— Vai tas lido? — Arvīds novērsa skatienu no koka helikoptera, ko turēja rokās, un uzlūkoja pārdevēju. Pārdevējs, īstajā vārdā Edvards, omulīgs vīrs ap sešdesmit, sakrustoja rokas virs padiluša priekšauta un silti pasmaidīja. Viņš jau vairākus gadus regulāri apmeklēja pilsētu svētkus, gadatirgus un zaļumballes un tirgoja dažādus koka priekšmetus. Šodien viņa galdiņš bija novietots pie Maksimas ieejas un apklāts ar plēvi, laiks bija drēgns un mitrs. Virtuves dēlīši, kartupeļu stampas, mīklas ruļļi, tas viss bija pieprasīts un ienesa nelielo ienākumu lielāko daļu. Taču koka rotaļlietas bija Edvarda sirdslieta. Mašīnas, traktori, kuģi, helikopteri – bija redzams, ka tie gatavoti ar īpašu mīlestību un rūpību. Pārdevējs paņēma no Arvīda rokām helikopteri un novilka to pa galdu. Riteņi sāka griezties, iekustināja helikoptera viducī esošos zobratiņus, kuri novirzīja kustību tālāk uz rotoru, pie kura bija piestiprinātas propellera lāpstiņas. Propellers griezās ar viegli kokainu tarkšķi.

— Protams, tas lido — viņš apmierināti noteica un pacēla roku ar helikopteri. — Tas lido, tas dodas palīgā, tas šauj ar raķetēm, bdišč-bdišč, tas dzēš meža ugunsgrēkus un izsēdina desantu. Tas dara visu, ko atļauj fantāzija. Mūsdienu pasaulē fantāzijai vairs nav atlicis daudz vietas, taču daži bērni prot novērtēt iespēju iztēloties, iespēju fantazēt, vai ne?

Arvīds neticīgi uzlūkoja pārdevēju. Galu galā, tas helikopters maksāja tikpat, cik vidēja izmēra Lego komplekts. Taču doma, ka šī vienkāršā mantiņa ne vien sagādās puikam prieku, bet arī sekmēs viņa attīstību, šī doma sildīja sirdi. Arvīds uzskatīja sevi esam par modernu, kaut arī nedaudz konservatīvu vecāku. Viņš jutās īpaši gandarīts, kad lietoja eko preces un atbalstīja vietējos amatniekus.

***

— Vai tas lido? — Deivids, Arvīda dēls vakarā jautāja tēvam. Ziņkāre viņa sejā mijās ar vieglu vilšanos.

— Protams! Tas lido, tas dodas palīgā, tas šauj ar raķetēm, tas dzēš meža ugunsgrēkus un izsēdina desantu!

— Vāāāāū! — Deivids cieši pētīja mantiņu, mēģināja sataustīt neesošās durtiņas un saskatīt neesošās raķetes.

— Tas dara visu, ko atļauj fantāzija. — Arvīds precīzi atreferēja pārdevēja teikto.

— Ko?

— Fantāzija. Bdišč! Bdišč!

Dažus mirkļus vēlāk abi pārliecinājās, ka helikopters tiešām lido. Slaidā lokā tas izlidoja pa virtuves logu un pēc dažām sekundēm sašķīda pret asfaltu.

***

Edvards sēdēja savā galdnieka skabūzī. Elektriskie instrumenti sen bija nodzerti, kalti un ēveles rūsēja zem zirnekļa tīklu kārtas. Uz galda bija atvērts portatīvais dators, kura ekrānā spīdēja un laistījās Alī ekspress lapa.

“Wooden chopper toy” viņš iespieda ar vienu pirkstu. “Wholesale 10 pcs.” Enter. Vāji redzošās acis meklēja kāroto uzrakstu “Free international shipping.”

mantina

Ansis Ataols Bērziņš – reti draņķīgs dumpinieks

Daži multimākslinieki, liriķi un radošās inteliģences pārstāvji teiks, ka esmu lohs, bet es šodien iekš Delfi.lv pakacināju šo tematu…

Atceros, ka astotajā klasē es seksīgās angļu valodas praktikantes-skolotājas krēslu aplēju ar krītūdeni. Viņa tajā iesēdās un ar slapjiem, viegli baltiem un pilošiem pusmelones formas vaigiem nosvērti aicināja: “Janek, nāc līdzi!” Tas sākotnēji atgādināja visas manas un manu klasesbiedru fantāzijas, taču vēlāk eskalējās ar mītiņu direktores kabinetā, kurā piedalījās mani vecāki. Tā vairs nebija fantāzija, tas bija sods.

Man bija ļoti grūti argumentēt, kāpēc neesmu vainīgs pie izdarītā. Es uzņēmos pilnu atbildību par pārtraukto nodarbību. Par klasesbiedru izglītošanas sabotēšanu, izsviežot miskastē 40 minūtes no viņu dzīves. Es, tiesa, nepiekritu tam, ka apģērbs tika sabojāts, jo to var izmazgāt. Tāpat, manuprāt, arī jaunā angļu valodas praktikante guva mācību, kas notiks, ja uz stundām konsekventi vilks īsus un visus labumus izceļošus svārciņus, fantāzijai atstājot pārāk maz rūmes. Saņēmu sodu, ko ar godu izcietu, jo biju panācis savu un demonstrējis attieksmi.

Ja tu taisi sūdus, tad par sūdiem arī atbildi. To mums iemācīja jebkurš revolucionārs un jebkurš dumpinieks. Arī Če Gevara netēloja baigo pārsteigumu, kad Bolīvijas armija ielenca viņa revolucionārus, atstājot pēdējo vēsti: “šauj, tu grasies tikai nogalināt cilvēku!” Arī Francijā 1830. gadā 3000 revolucionāri nebija pārāk pārsteigti, kad pret viņu barikādēm nāca 30 tūkstoši armijnieki ieviest kārtību. Dumpinieku koncepts ir ciest augstāku mērķu vārdā. Nevis iesist un bēgt. Šis koncepts ir rezervēts sākumklašu skolniekiem, kuri ķircina meitenes.

Ko ir izdarījis Ansis Ataols Bērziņš? Viņš meta ar bruģi pa Saeimu un brīnījās, ka tam ir kaut kādas sekas. Savā publiskajā Skype čatiņā, ko daži ļoti mīļi nodēvēja par preses konferenci, Ansis atklāja, ka “(..) no Latvijas valsts, par kuras atjaunošanu savulaik vēl kā skolēns cīnījies, neesot gaidījis savu notiesāšanu, lai gan nenoliedz, ka sviedis bruģakmeņus Saeimas virzienā.” Nē, Ansi, ja tevi paņēma līdzi uz barikādēm, tas nenozīmē, ka tev ir tiesības izsist dažus stiklus Saeimai tāpat kā tas nenozīmē – ja tu pastāvēji Baltijas ceļā, tu drīksti pačurāt uz Mildas.

Arī tiesas spriedumu Ansis pats sev ir sagādājis. Ja sākotnēji viņam piesprieda nosacītu sodu, kas nenozīmē reālu došanos slēgtā telpā, tad Anša izvēle mukt un kliegt, ka viņu nedrīkst tiesāt, izprovocēja tālāko sodu. Jā, sasodīts, mēs dzīvojam valstī, kurā mukšana no policijas ir sodāms pasākums. Tam nepiekrīt tikai Ansis Ataols Bērziņš un “pamatiedzīvotāju ķēniņiene” Ditta Rietuma. Sagadīšanās?

Tomēr visvairāk kaitina Bērziņa vēlme priekšplānā izlikt bērnus un diskutabla rakstura mūziku: “Šī dziesma veltīta jaunākajai meitai Krescentijai, kura vēl ir par mazu, lai saprastu, kāpēc tētis nevar pie viņas atbraukt.” Jāatzīst, es dziesmā nedzirdēju vārdus “lalala, ja tētis būtu klausījis policistu kungiem, šalalalala, nevienam cietumā nebūtu jāiet un mēs kopā varētu iet uz zoodārzu, lalala.”

Aicinu padomāt A.A.B. atbalstītājus par piemēru, ko viņš kā pašpasludinātais politiskais trimdinieks rāda citiem. Personīgi man ir cerība, ka Latvijas nākotne ir jaunu un dumpiniecisku jauniešu rokās, kuru mērķis ir labāka nākotne, taču, ko mēs iegūtu ar ideālu, kura mugurkauls ir ļenganāks kā nepievilktas ģitāras stīgas?
Cilvēki, kuri no Mazsalacas aizbrauc uz zaļumballi Rūjienā un paziņo, ka “Rūjiena – Lohi”, pēc dabūšanas pa muti brīnītos, jo uzskatītu, ka ir nepelnīti piekauti?

Raivis Dzintars pēc maršēšanas spelgonī ar uzrakstu “ABRENE” uz krūtīm, mēģinātu iesūdzēt tiesā ziemu, jo ir dabūjis iesnas?

Varbūt arī man savulaik pēc skolotājas pusložu sabotāžas vajadzēja mesties melos, ka mani uz to pamudināja vecāki zēni, es patiesībā tas nebiju un neesmu gatavs uzņemties atbildību par krītaini mitro kanjonu?

Kā teiktu rajonā – par bazaru vajag atbildēt.

Ansis Netiek Galā

Dzīves novembrī

Bruno plakstiņi atsprāga vaļā. Aiz loga svīda vēss rudens rīts, auksti svīda arī Bruno. Ievilcis dziļu elpu, viņš rūpīgi no visām pusēm nopētīja pret griestiem pastiepto plaukstu. Bruno atviegloti nopūtās. Murgs. Tikai murgs… Jau atkal.

Pie brokastu cigarillas viņš pārodmāja sapnī redzēto.

Pelēks, agrs rīts, pilsētas ielas teju tukšas, bet jau drīz te valdīs Rīgai ierastā kņada. Bruno slāja pa apdrupušām flīzēm klātu ievi. Kauli šķita piemirkuši rīta drēgnuma, smagi un uz leju velkoši kā purva rāvainais žļūksnis. Arī kājās savāds smagums, kaut diena vēl tā īsti nav sākusies. Salst. Garā flaneļa apakšveļa bijusi nebijusi. Bruno pāris reizes pēkšņi apstājās, lai pagrieztos un paskatītos atpakaļ, pirms atkal turpināja ceļu. Vei’… kāpēc pilsētas centrā smaržo pēc kapiem?

Nonācis galā, Bruno sev priekšā nometa cepuri. Tunelī vēl neviena nebija. Laiks vienam papirosam. Pašam lētākajam, par pensiju knapi sanāk istabas īrei un zālēm. „Velns… pat dzīvs jau esmu zem zemes. Kaut nu tad ātrāk…” viņš vēl paguva nodomāt, pirms virszemē sadzirdēja čīkstoņu.

Tikko apdzēsis izsmēķi, Bruno virszemē sadzirdēja čīkstoņu. Bija pienācis pirmais tramvajs. Pēc desmit sekundēm uz tuneļa granīta kāpnēm atskanēja soļi. Pie darba!

„Dāānco lāāci, dāānco lāāci
Sai-me-nie-ce aiz-mak-sās!
Dāānco lāāci, dāānco lāāci
Sai-me-nie-ce aiz-mak-sās!
Sviesta cibu, maizes kanci
Divi siek’i dāl-de-rīš!”

Bruno ar nedaudz ieplestām rokām tūļīgi stampāja no vienas kājas uz otru, viņaprāt, atdarinot lāci. Vecišķā balss krekšķēja te aptuveni meldiņā, te aizlūza pavisam. Garām ejot pirmajiem cilvēkiem, Bruno pastiepa plaukstu. Ar šausmām uz to paskatījies, viņš konstatēja, ka tā ir sarepējusi veča ķetna ar bieziem, dzeltenīgiem nagiem.

„Atšujies, trūdošais relikt. Tu te katru rītu tūļājies, goda vārds, apnicis jau,” nošņāca jaunkundze brūnā mētelī.

Šajā brīdī Bruno pamodās.

Bruno paniski baidījās no novecošanas, taču ar rūgtumu nācās pašam sev atzīt – tur neko darīt nevar. Bet vienu viņš apņēmās cieti. Bruno darīs visu, lai tad, kad deniņi būs sirmi un nāvi viņš domās uzrunās uz „tu”, viņam nekad nenāktos pastiept sauju, cerot uz žēlsirdību.

„Krūmiņa kungs, un ko jūs domājat par aizliegumu izbraukt no valsts?”
Benvenuto nočāpstināja lūpas, ērtāk atlaidās palātas gultā un nosvepstēja: „Aizliegumam? Bet es diršu, atvainojiet, diršu virsū. Es braukšu ārā, kur man vajadzēs. Man nav svetoforu.”

„Andri, visiem pofig par to politisko figņu,” intervētāja austiņā nobēra raidījuma producents: „Pajautā savu jautājumu beidzot. Kāpinājums ir bijis, tagad vajag kulmināciju!”

„Krūmiņa kungs… tas jā. Bet labāk pasakiet,” Andris pieliecās uz priekšu: „Pastāstiet – kā reāli rubīt fišku dzīvē? Kā dabūt ļimaku un sievietes?”

Benvenuto vēlreiz apmierināti nočāpstinājās. Jā, viņš bija vecs. Bet viņš nelūdza. Lūdza viņam.

dziive

Vai Iveta Grigule netieši aicina pidarizēt Latviju?

Pirms pāris dienām saņēmām sašutuša Ceha lasītāja vēstuli, kurš pauda neizpratni par Ivetas Grigules personīgo apsveikumu valsts svētkos, kurā, pēc lasītāja uzskata, netieši tika pausts iedrošinājums un atbalsts grupveida homoseksuālām ģimenēm. Lūk pats apsveikums:

Lasītāja atbilde:

Gaidīsim deputātes atbildi (ja tāda būs) un informēsim par sarakstes gaitu vienīgajā objektīvajā žurnālistiskas citadelē Latvijā – portālā Cehs.lv!

P. S. Par šo gadījumu sūdzība ir nosūtīta arī Augustam Brigmanim.

Mikronodokļa grupveida izvarošana

Šodien Delfos runāju par seksu ar valsti.

No jaunā gada valsts ir ieplānojusi realizēt mikronodokļa režīma pārveidi. Turpmāk “mikro” šinī vārdā apzīmēs nevis nodokļa lielumu, bet naudas daudzumu, kas uzņēmējiem paliks pāri pēc nodokļa nomaksas. Kučinskim patraucējis gļēvums paziņot par šī nodokļu režīma likvidāciju, tāpēc viņš to nolēmis līdz nepazīšanai izkropļot, bet turpināt saukt par skaistuli, nevis “nodokli ar īpašām vajadzībām” vai gluži vienkārši “kropli”.

Izmantojot līdzīgu pieeju, miljardu vērto Dienvidu tiltu varētu saukt par mikrolaipu, Dziesmu svētkus par mikrodungošanu, bet 22cm garu cūkgaļas zobenu par mikropeni.

Nav jābūt īpaši apdāvinātam, lai prognozētu, ka janvārī tiks atlaisti desmitiem tūkstošu mikronodokli izmantojošo uzņēmumu darbinieku un neskaitāmi mikrouzņēmumi tiks likvidēti, bet pirms dažiem gadiem no pelēkās zonas iznākušie uzņēmēji, atmuguriski ierāpos tanī atpakaļ.

Gluži kā multfilmā “Skubijs Dū”, kurā katra nākamā sērijā ir identiska iepriekšējai, arī valdības lēmumi atkārto vienu un to pašu šabloniski-idiotisko piegājienu. Tā vietā, lai iespringtu un izķertu mikronodokli negodprātīgi izmantojošos uzņēmumus (piemēram, lielās takšu firmas), perspektīvais nodokļu režīms tiek sačakarēts priekš visiem. Šeit jau vairs netiek šauts ar lielgabalu pa zvirbuļiem, bet ar ballistiskajām raķetēm pa blusām.

Asaraini-liekulīgā šļupstēšana par darbošanos mikrouzņēmuma darbinieku interesēs, rūpējoties par viņu sociālajām garantijām, neiztur kritiku. Jau ieviešot šo nodokļa režīmu, tika skaidri definēti spēles noteikumi, ka mikrouzņēmuma darbinieki atsakās no sociālā nodrošinājuma (piemēram, veselības un izglītības izdevumu atmaksām) par labu atvieglotam režīmam un lēmumam savu vecumdienu fondu veidot patstāvīgi.

Turklāt mikrouzņēmuma darbiniekam vai īpašniekam nav liegts šo režīmu izmantot tikai kā piepelnīšanās variantu, paralēli patstāvīgi strādājot tradicionālā nodokļu režīmā funkcionējošā uzņēmumā.

Esmu personīgi pazīstams ar mikrouzņēmējiem, kuri nopelnīto naudu iegulda nekustamajā īpašumā paši nodrošinot sev vecumdienas un izvēloties pensijas vietā nākotnē pabarot sevi ar ieņēmumiem no to izīrēšanas. Uzņēmējs savā domāšanā fundamentāli atšķiras no darba ņēmēja, jo necer uz valsts solījumiem par nodrošinātām vecumdienām un izvēlās par tam rūpēties pats.

Atklāti sakot, man šķiet, ka ir jābūt vārtrūmes lobotomijas upurim, lai pilnā nopietnībā cerētu, ka pēc 20 vai 30 gadiem valsts spēs ar pensiju iedzīvotājam nodrošināt cilvēka cienīgu iztiku. Turklāt neatkarīgi no tā, kādā nodokļu režīmā viņš līdz tam ir strādājis. Īpaši jau situācijā, kad solījumi tiek lauzti kā deguni zaļumballē, bet nodokļu režīmi mainās biežāk nekā maniakālās depresijas slimnieka garastāvoklis.

Tā kā Saeimas un Ministru kabineta krēslus berzējošās, kafiju nonstopā strebjošās klimpas ir totāli attālinājušās no jebkādas realitātes, varu viņus informēt par šī brīža noskaņojumu mazo uzņēmēju aprindās. Mēs jūtamies tā, ka katra kalendārā gada nogalē mums draud ar izvarošanu, bet šogad mūs visus ne tikai kolektīvi iegūs no aizmugures, bet visa akta laikā ausī čukstēs sūdīgas anekdotes – gluži vienkārši, lai fiziskām ciešanām pievienotu garīgas.

Nezinu kā jūs, bet es turpmāk Kučinska uzvārdā burtu č aizvietošu ar c.

CEHS māca parkoties

Tā kā esam sociāli aktīva triecienbrigāde, esam izstrādājuši kartiņu, ar kuru pateikt paldies tiem autovadītājiem, kuriem ir īpaši labs auto noparkošanas talants. Aicinām ikvienu izdrukāt šo uzmundrinošo attēlu, nēsāt to līdzi un aizlikt aiz auto vējstikla parkošanās tīrradņiem.

parkinga-pidars-01Necenzēto dizaina versiju atradīsiet ŠEIT.

Pārkāpt pāri robežai

Krūzē lēnām dzisa melnā tēja, kas bija saldināta ar trim karotēm cukura. Rīta saule atspīdēja smalkmaizīšu glazūrā. Siltais gaiss cēlās no radiatoriem un ieskāva kā liega dūnu sega. Šādi mirkļi atsvēra visas ikdienišķās likstas. Šādu mirkļu dēļ ir vērts dzīvot.

Klusajā idillē iespraucās daži datora peles klikšķi, informācija gaismas ātrumā aizšāvās līdz zemeslodes otrai pusei un tikpat zibenīgi atsteidzās atpakaļ, ekrānā parādījās zilgana nokrāsa un attēli ar dažādiem cilvēkiem un viņu domām.

Satraucoša ziņa. Pie robežas pamanīti vīrieši ar ieročiem, armijas apģērbā, bet bez atpazīšanās zīmēm. Tas tiešām notiek! Tam nevar noticēt, bet tas tiešām notiek! Jāatzīst, ka bailes par šādu notikuma iespējamību bija jau sen, tās kā vēzis tupēja kaut kur pakausī, gaidīja īsto brīdi.

Dzimtene ir jānosargā. Bet vispirms, paldies tev māt’, paldies, ka ienesi mani šajā pasaulē, paldies par tavām rūpēm un gādību, paldies par ēdienu ko tu cēli galdā, paldies par tavu neizmērāmo mīlestību. Man nu jādodas, māt’, jādodas pretim nezināmajam. Kamols saspieda kaklu.

Pārkāpjot pāri mājas lievenim, viena asara izlauzās un noslīdēja pār vaigu. Jāpieliek solis, jāsteidz nosargāt visu kā dēļ ir vērts dzīvot.

Ļoti saspieda krūtis. Kā lācis būtu uzsēdies virsū. Aptrūkās elpa, sareiba galva. Kājas vairs neklausīja. Galva atsitās pret ietvi, acis atrada logu, aiz kura dzisa saldā tēja, kur gaidīja smalkmaizītes ar kanēli un magoņu sēklām. Acu skatiens uz mūžīgiem laikiem sastinga māju virzienā.

***

Šorīt airsoft sporta cienītāji pārbiedēja kāda pierobežas ciema iedzīvotājus, kas tālāk sacēla paniku sociālajos tīklos. Drošības struktūras skaidro, ka sportisti bija saskaņojuši savas aktivitātes ar vietējiem policijas pārstāvjiem, bet nebija pacentušies informēt arī tuvējos iedzīvotājus.

Lai arī pārpratums, tas ir prasījis viena cilvēka dzīvību. Kā skaidro mirušā māte, viņas dēls esot pamanījis ziņu par citas valsts armijas vienību parādīšanos Latvijas teritorijā un steidzies cīnīties. Tiesa, neveselīgais uzturs un zems fiziskās aktivitātes līmenis ir lielā mērā vainojams pie sirdstriekas, kas laupīja Aivara Gedroica dzīvību.

Papisiens

Dainis iekāsējās, klusu nolamājās, ar vienu kodienu nokampa pusi sviestmaizes ar slapju, aukstu doktordesu pa virsu un iestrēba malku teju verdošas cigoriņu kafijas. Kolīdz tā nedaudz atdziest, sāk smaržot pēc grauzdētām ozolzīlēm un slapjām rudens lapām kapos un vairs nav dzerama. Bet ārā mest nedrīkst, sievasmāte vārda dienā atnesa. Sieva noteikti uzburs drāmu un nedos nogrūsties kādu nedēļu. „Bļeģ…” no asā temperatūras kontrasta Dainim iesmeldza caurais dzeroklis. Cigaretes palīdzēja.

Piesmēķētajā virtuvē vienīgais gaismas avots bija pavecs televizors stūrī. Tas ar kronšteinu bija piestiprināts pie sienas tuvu griestiem. Tā bija arī noplukušajā mikrorajona sporta bistro, kur Dainis ar kolēģiem piektdienās reizēm gāja skatīties „Dinamo” spēles, lai būtu iemesls piedzerties. Ja nebija „Dinamo” spēle, piedzērās par to, ka nav. Ārā aizvien bija tumšs, Dainis šonakt bija gulējis labi ja pāris stundas.

Teļļuks bija uzslēgts uz CNN. Dainis pirms laba laika jau bija gribējis „no tās jeņķu un britu sūdu paketes” atteikties un pat neatcerējās, kāpēc viņam tā pieslēgta. Bet labi, ka tā – tagad beidzot noderēja. Angliski viņš pārāk labi nesaprata, bet skaitļiem nav valodas, un ar to šoreiz pietika.

„Dirsā… nu pizģec kaut kāds,” Dainis vilka vienu cīgu pēc otras, vērodams skaitļus ASV kontūrā. Aiz loga pamazām ausa gaisma, bet Daiņa vaigs jo tālāk, jo nomāktāks tapa. Viņš arī bija par Trampu – vismaz jeņķi vairs nedirstos ar krieviem, varbūt gāze atkal būs lētāka… Beigtu māžoties ar to Ukrainu un ļautu viņiem pašiem tikt galā. Agrāk taču viss bija normāli, prātoja Dainis, domu turpinot jau pusbalsī: „Bļe, pat ziema agrāk bija normāla – kas tagad tā par huiņu ir? Mīnus viens un slapjdraņķis, normālas ziemas vispār nav.” Viņš ievilka dūmu un tīksmi atcerējās, ka arodenes laikā, kad vēl dzīvoja Limbažos, uz 18.novembri jau varēja griezt saules uz ezera ar senča auģiku. Agrāk viss bija labāk.

Jā, Dainis bija par Trampu, taču bija pārliecināts, ka liberpidari visu tur dzelžainā tvērienā un neļaus sistēmai mainīties par labu tautai. Dainis bija cerējis no vēlēšanām izžmiegt vismaz kaut kādu labumu, tapēc ar Valdi no darba bija saderējis uz kasti alus, un ne jau uz sūdu, uz tērvetnieku, ka Tramps pakāsīs.

Virtuves durvīs iestājās Inga: „Beigsi kurīt virtuvē, ko? Visu nakti sēdēji?
„Paklau, nepiesienies, es tikko kasti aliņa papis… oi, bļa!” Dainis atskārta, ka jau kavē uz darbu. Šefs bija īpaši pieteicis nekavēt – pļaujas laiks, visi maina ziemas riepas. Normāls piķis grozās: „Klau, parunāsim vakarā, labi? Čau, bučas!” Dainis, uzmetis mugurā ādeni ar uzrakstu „Castrol Racing” uz muguras, izgāja pa durvīm.

„Bļe, kas tā par huiņu… JOBANĀ ZIEMA, bļaģ! Nevar būt normāls laiks, ko?” Dainis iekrāva pa 94.gada auģika paneli. „Nu, lec taču, davai!” Parūsējušais dīzelis iekveukstējās kā  nogribējusies tusne pirms ilgi gaidīta cukājiena no kāda sporta bārā nocopēta un pārpālī mājās atvilkta kavaliera, tad atkal apklusa.

Dainis grasījās kārtējo reizi veltīt sulīgus epitetus ziemai un nelielajam salam, kad iezvanījās telefons. „Kur tu esi, Daini? Bļeģ, es teicu, lai nekavē novembrī – mums dahuja darba.”

„Jā, šef, man vāģis nele…”
„Zini ko, pis nahuj, Daini. Tu esi atlaists!” noskaldīja šefs. Pirms viņš bija paguvis nospiest pogu, klausulē fonā vēl atskanēja Valda balss: „Eu, eu, alu lai atved, peģiks. Viņš man kasti parādā.”


Dainis sēdēja virtuvē, strēba karstu cigoriņu kafiju.

„Desmaizi gribēsi?” pajautāja Inga.
„Nē… desa no ledusskapja auksta. Man zobs sāp.”

Inga viņas klātbūtnē virtuvē neļāva pīpēt.

Demokrātija 2.0

Šonedēļ nolēmu kacināt Delfu lasītājus, ierosinot aizliegt vēlēšanās piedalīties idiotiem.

Atceros kā pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām smīkņāju par Artusa Kaimiņa iespējām iekļūt Saeimā. Līdzīgi jutos arī pirms Anglijas #brexit balsojuma. Pirms ASV prezidenta vēlēšanām jau smējos balsī – nu nevar taču visa pasaule būt tādi idioti? Var gan, LOL.

Tāpēc teikšu skaļus un nepatīkamus vārdus – laikā, kad vidējā pasaules iedzīvotāja intelekta kapacitāte ir mazāka, nekā kartupelim – demokrātija, vismaz tās patreizējā formā, ir sevi izsmēlusi. Protams, demokrātija ir pati labākā valsts pārvaldes forma, kāda pagaidām pastāvējusi, tomēr neviļus mēs esam nonākuši laikā, kad vara pieder tautai, bet lielākā daļa tautas ir, atvainojos, pēdējie idioti, tāpēc uzskatu, ka pienācis laiks demokrātiju pilnveidot.

Ja es teiktu, ka jāveic obligātie visu valsts iedzīvotāju IQ testi un visiem idiotiem jāaizliedz balsot, tas būtu prettiesiski, tāpēc to neteikšu. Bet, kā būtu, ja uz katra balsošanas biļetena būtu pāris triviāli matemātikas uzdevumi un balsojums tiktu ieskaitīts vienīgi tad, ja tie izpildīti pareizi? Nekas pārlieku sarežģīts, 5. klases viela. Piemēram:

  1. Cik ir π?
  2. x – (3 – 5) = 3, cik ir x?
  3. 2 + 3 (5 – 2) + 1 = ?

Sākumā, protams, šķiet, ka jebkurš lumpenis, kurš iemācījies lasīt un spējis izlasīt tekstu līdz šai vietai, spēs pareizi atbildēt uz visiem trim jautājumiem, tomēr – Kaimiņš ir Saeimā, Anglija ir ārā no ES un Tramps atkal padarīs Ameriku varenu. Varu saderēt, ka sava puse no aktīvākajiem Ceha rakstu komentētājiem nespētu atbildēt pareizi.

Ja es teiktu, ka jāaizliedz balsot daudzu reliģisko konfesiju pārstāvjiem, jo, piemēram, ticēšana runājošai čūskai vai evolūcijas noliegšana nekādi nepadara cilvēku spriestspējīgu, arī tas būtu prettiesiski un necilvēcīgi, tāpēc nekādā gadījumā tā neteikšu. Tā vietā piedāvāju uz vēlēšanu biļetena uzdrukāt vairākus teikumus, no kuriem var atķeksēt tikai vienu sev tīkamāko:

  • Cilvēks radies evolūcijas rezultātā
  • Jēzus ir Dieva dēls un mira par mūsu grēkiem
  • Muhameds saņēma erceņģeļa atklāsmes

Balss tiktu ieskaitīta tikai tad, ja atzīmētais teikums atbilst realitātei, nevis ir pasaka. Šādā veidā tiktu nodrošināts, ka pieauguši cilvēki, kas nespēj atšķirt pasakas no realitātes, nepiedalās valsts pārvaldē.

Tāpat man nav īsti skaidrs, kāpēc līdz šim nav noteikti balsstiesību vecuma griesti? Ja reiz balsot drīkst tikai pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas, balsstiesībām vajadzētu noteikt arī beigu termiņu. Tie varētu būt, teiksim, 75 gadi. Pirmkārt, ir vairāk nekā skaidrs, ka tuvojoties dzīves norietam, cilvēka asās domas pavediens un loģiska spriestspēja arvien samazinās. Otrkārt – ņemot vērā tīri statistisku vidējo latvieša dzīves ilgumu, varu teikt, ka viņiem vairs nav pārāk daudz atlicis un šie vecūkšņi balso par to, ko paši, iespējams, nemaz nepiedzīvos.

No vienas puses, katrs sevi cienošs liberālis teiks, ka šīs idejas ir klajā pretrunā demokrātijas pamatprincipiem, jo tiesībām balsot jābūt katram Zemes iedzīvotājam. No otras puses – paskatieties, uz kurieni tas ved pasauli. Lai vadītu automašīnu, jāspēj nokārtot autovadītāja apliecību. Lai kļūtu par ķirurgu, jāiegūst mediķa grāds. Līdzīgi – arī balsstiesību iegūšanai vajadzētu izpildīt kaut vai niecīgus priekšnosacījumus, lai nodrošinātos pret idiotiem.

Iztēlojieties tautieti ar nepabeigtu piecu klašu izglītību, kura vienīgās dzīves ekspektācijas ir ik dienu izdzert pāris divlitrenes septiņgrādīgas ļergas un uzsākt kopdzīvi ar savu māsu. Viņa balsij nākamajās vēlēšanās būs tieši tikpat liels svars kā jūsējai. Stulbi, ne?

trampinjsh_2