Monthly Archives: septembris 2016

Man ir vienalga, ko vegāni liek sev mutē

Vai zinājāt, ka Sorosam besī vegāni? Šajā nedēļā pa šokolādes Ceha muguras izeju urbinājos es. 

Līdz šim, izdzirdot durvju zvanu, manas lielākās bailes bija, ka ciemos ieradušies pāris nekaitīgi jefiņi ar tukšu acu skatienu, kuri centīsies man iesmērēt pievienošanos savam pulciņam un pāris grāmatas. Taču šobrīd pamazām mani sāk biedēt, ka drīzumā būs sagaidāmi izdēdējuši hipiji ar prosas vārpām rokās, kuri gribēs parunāt par dzīvi bez gaļas, kā arī piesēst, jo viņi būs noguruši, kāpjot uz otro stāvu.

Agrā 2016. gada pavasarī saskrējos ar bijušo klasesbiedru Mārci (vārds anonimitātes nolūkos mainīts no Mairis). Vidusskolā Mair… Mārcis bija normāls čuvaks. Mēs kopā gājām uz bufeti un ņēmām vienu standartu – frī kartupeļus, karbonādi un kečupu vai krējumu. Ja kāds no mums mēģināja kaut kam iekrāt no pusdiennaudām, tad garajā starpbrīdī skrējām uz tuvējo beķereju pēc siera bulciņām. Bija skaidrs, ka siers uz tām bija tikpat nosacīts jēdziens kā “stabils atalgojums” Latvijas hokeja izlases trenera vakances aprakstā, taču baltmaizes klucis bija gana pamatīgs, lai līdz stundu beigām aizsistu vēderu, kā arī veiksmīgi pietuvotos disku pleijera iegādei un kuņģa čūlai.

Pa šiem gadiem Mārča dzīvē kaut kas bija noticis – kad pēc daudziem neredzēšanās gadiem piedāvāju ieskriet uz kādu burgeri, viņš atteica, ka būs grūti, jo tagad ir kļuvis par vegānu. Līdzīgi kā jautājumos par homoseksuālismu, man ir absolūti un pilnīgi vienalga, ko citi cilvēki sev bāž mutē, tāpēc es piedāvāju viņam izvēlēties pasēdēšanas vietiņu. Neesmu aizspriedumais un labprāt pamēģinu kaut ko jaunu (šis gan attiecas tikai uz gastronomiskajiem jautājumiem).

Mairis izvēlējās kādu netālu esošo restorānu, kurā, nu, točna ir ļoti fantastiski vegānie salāti. Par spīti tam, ka nesen ziņās biju lasījis par iestādes slikto slavu, devāmies turp. Kaut arī realitātē mani interesēja, vai tā bija taisnība, ka viņš kādā klases vakarā nolaida ar angļu valodas praktikanti-skolotāju, pieklājības pēc vispirms apvaicājos par spirituālo ceļu līdz vegānismam.

Pilnīgi negaidīti viņa resnā zarna samainījās vietām ar rīkli, no mutes birstot verbālajai caurejai par to, cik neētiska ir olu atņemšana vistām un piena atņemšana govīm. Ja sākotnēji es centos izsekot domai, tad pie punkta, kurā viņš skaidroja, kā sabiedrība un ķirzakcilvēki ir sazvērējušies, lai apspiestu vegānus, es aizdomājos par svarīgākām lietām – ja jau viņam rīkle un resnā zarna ir samainījusies vietām, tad tos tikko atnestos salātus nevajadzētu pa taisno viņam pakaļā sabāzt? Brīžiem šķita, ka rieksti viņa ēdienā būtu mazāk kaitinošs sarunu biedrs, Mairim man atgādinot absolūti katru stereotipu, ko esmu dzirdējis par vegāniem.

Ātri pārlapojot dažādus vegānu materiālus, es nekur neatradu teikumu “atsakoties no dzīvnieku pasaules produktiem, tev ir jādara tieši tas pats, ko dara jebkurš elektrisko cigaršu lietotājs – jābāž visiem tas sejā.” Man bija pilnīgi vienalga par Mārča un viņa vegānu-klana pārtikas patēriņa paradumiem, taču man nebija vienalga par to, ka viņš ir lohs, un neko citu kā vegānismu es vainot tajā nespēju.

Ir pagājis teju pusgads un neveiksmīgo atkalredzēšanās pieredzi biju veiksmīgi aizmirsis, savukārt Mārci no čomu listes pārcēlies uz pavirši sveicināmo cilvēku sarakstu. Tomēr manu ikdienas rutīnu nopauzēja feisbukā pamanīta ziņa – restorāns, kurā Mārcis gardu muti abām rokām stūķēja savā žoklī dārzeņus, veģetāriešu ēdieniem pievieno vistas buljonu.

Kad mana histēriskā smieklu lēkme, kas vijās ar uzvaras sajūtu, bija veiksmīgi pārgājusi, sāku izdarīt secinājumus. Iespējams, iemesls, kāpēc “Gan Bei” salāti Mār… Mair… Mārcim tik ļoti gāja pie sirds, bija apslēpts tajā, ka paralēli lakstiem un riekstiem viņš tomēr sajuta arī kādu īstu garšu, kas lika klasesbiedram, kuru es agrāk pazinu, sajūsmā gavilēt.

Izglāb valsti – izcukā feministi!

Kamēr trešās pasaules valstīs joprojām cieņā sieviešu dzimumorgānu nogriešana, lai nepieļautu iespēju, ka dzimumakts viņām sagādās baudu, pašmāju feministes aktīvi cīnās par savām tiesībām atlaist padusē pamatīgāku kušķi un pēc iespējas publiskāk barot ar krūti bērnu. Tā kā izdzert tik daudz, lai sajauktu feministi ar sievieti, un tomēr spētu pavadītu ar viņu kopā nakti, spētu tikai pāris rūdītākie tālbraucēji no Novokuzņeckas, pieņemu, ka viņas vēlas ar krūti barot svešus bērnus.

Lai nu kā, nevienu nenosodu, tas ir tikai novērojums. Uzskatu, ka nevienai sievietei nedrīkst liegt tiesības izdzīt čolku, nokrāsot matus sarkanā krāsā, čīkstēt par to, kādas cūkas ir vīrieši un ikdienā uzņemt vairāk kalorijas, nekā viņas organisms spēj patērēt. Gluži kā nenosodām sievietes, kuras vēlas ievērot personīgo higiēnu, valkāt sievišķīgu ķermeni izceļošas kleitas un augstpapēžu kurpes, un būt vīriešu iekārotas, mēs nedrīkstam nosodīt arī sievietes, kuras vēlas izaudzēt uz kājām brangus rugājus, sākt spēlēt golfu un ieturēt eklēru diētu.

Bieži esmu dzirdējis feministu pārmetumus par to, ka vīrieši uztver sievietes vienīgi kā iekāres objektus. Pirmkārt, mīļās feministes – neraizējaties, jums tas nedraud. Otrkārt – dabā iekārtots tā, ka tēviņi iekāro mātītes. Skaistu sieviešu iekārošana ir pilnīgi dabisks process, kuru vajadzētu nevis pelt, bet gan uzmundrināt, jo tādējādi var ne tikai tikt uzlabota demogrāfiskā situācija valstī, bet arī abu indivīdu fiziskā un garīgā labsajūta.  

Nekad neesmu sapratis, kurā brīdī cīņa par dzimumu līdztiesību pārauga sievišķīgu sieviešu kaunināšanā. Publiskā telpa lēnā garā pārvērsta par vietu, kurā sievietei jākaunas par to, ka viņa vēlas apprecēties, dzemdēt bērnus, gatavot vakariņas un tīrīt māju, bet vīrietim jābaidās seksīgai kolēģei pateikt: “Tu šodien lieliski izskaties”, jo tas varētu tikt interpretēts kā klajš šovinisms un seksisms. Tiesa, dziļi sirsniņā vienmēr esmu domājis, ka feminisms ir kā sava veida slimība, ko izraisa akūts dzimumlocekļa trūkums organismā. Respektīvi – to var ļoti vienkārši un ātri izārstēt.

Pieļāvu iespēju, ka mans viedoklis feminisma jautājumā varētu būt pārāk vienpusīgs un neobjektīvs, tāpēc uzdevu jautājumu “Ko tu domā par feminismu” vairākiem citiem CEHS.lv biedriem (tostarp, arī vienai sievietei). Lūk, kādas atbildes saņēmu:

  • Feminisma sausais atlikums ir skaidrs: Visi vīrieši ir neglīti cūkas, bet visas sievietes, pat esot neglītas cūkas, ir skaistas.
  • Būt feministei nozīmē ļoti šķaidoties čurāt stāvus, neskūt paduses, ēdot atraugāties, nemazgāties, pārvietoties četrrāpus un reizi pa reizei ar mitro salveti noslaucīt savu šņukuru.
  • Feministes ir kā mazi bērni, vienīgi bērni pieaug un pārstāj ņuņņāt.
  • Pag, kritiskā masa ir kaut kāds feministu pasākums, ja?
  • Feministes varētu pārstāt satraukties par savu drošību bēgļu kontekstā – musulmaņi cūkas pat neēd, kur nu vēl izvaro.
  • Latvijas cūkkopjiem jādibina vienota organizācija ar feministēm, citādāk muļķīgi, ka divas organizācijas dara vienu un to pašu.
  • Ja de-evolūcija turpināsies šādā tempā, baidos, ka pēc divām paaudzēm mēs daļu no feministēm varētu noķert dīķī ar makšķeri. Viņu mazbērni būs ļumīgas bezformas karūsas ar cūkas šņukuru.

Secināju, ka man tomēr bijusi absolūta taisnība, tāpēc vēlos piedāvāt pavisam vienkāršu feminisma problēmas risinājumu – jāsameklē kādu, kurš piekristu ar viņām pārgulēt.

feministes

P.S.
Kā samulsināt feministi? Aizliedz viņai pagatavot tev vakariņas.

 

Murgs ar labiem nodomiem: Glābjot ierindnieku Rūdolfu

Šonakt briesmīgi murgoju. Biju Plēpis. Plkst.21:45. Viss šņabis izdzerts, naudas nav. Piepīpēta virtuve ar apdzeltējušām sienām. Jūtu, kā promiles krīt. Proporcionāli pieaug depresija. Tumsa lien iekšā pa visām malām. Nav ar ko parunāt. Te pēkšņi zvans. Zvana Cehs. Spožs cerību stars pāršķeļ tumsu. “Cehs! Cehs nepieviļ. NEKAD!”

“Klau, Rūdi? Mēs te tā izdomājām – varētu nobrist gar “Celli” uz kādu alu, pag, vispār nē! Ko saki, ja mēs fiksi ieskrienam veicī pēc šmigas un aizlaižam pie tevis?”

“J-j-jā! JĀ!” Rūdis sajuta vēlmi atkal dzīvot. Un būs kāds, kurš palīdz Janku aiznest līdz taksim, izskatās, ka šodien tāpat vairs necelsies, guļ kā beigts. Labi paņēmis būs.

Pēc sarokošanās un apkampieniem Rūdis sarūmē viesus ap mazo galdiņu, kur uzklāta zakusene no apkaltušas doktordesas maizēm un “Kok” gurķiem. Lodziņš velk ārā uz galda aliņus, atkorķē pirmo un dod namatēvam. Rūdis, atmetis domu noslēpt izmisumu un iedzert alu pēc minūtes divām, uzreiz paķer pudeli un neskatoties iekampj lielu malku. Tad aizmet pudeli pret sienu un sāk nevaldāmi raudāt.

Raud arī Ceha biedri. No smiekliem. “Rūdi? Mēs te “KasJauns” izlasījām, ka tevi jāglābj. Bet, nu… kā ar cirvi noraut nevar. Kaut kādai pārejai jābūt.”

Zemē stiklu un lipīgas suslas peļķē guļ palielāks stikla gabals, ko kopā satur etiķete “Baltika No 0. Bezalkoholiskais alus”.

dsc_0478

No bezdarbnieka par starptautiska uzņēmuma vadītāju

Augsta atbildības sajūta, noturība pret stresu, precizitāte un pozitīva attieksme pret veicamo darbu un kolēģiem. Neiekļaujos nevienā no darba sludinājumu standarta prasībām. Radošs, komunikabls un enerģisks – pilnīgi neatbilst manam aprakstam, taču manā CV ir ierakstītas tieši šīs nodilušās klišejas. Darba sludinājumi melo par labiem darba apstākļiem, draudzīgiem kolektīviem un konkurētspējīgiem atalgojumiem, bet darba meklētāji lielās ar savām izdomātām spējām. Zinu, ko runāju, esmu meklējis darbu daudzās vietās un pa retam arī atradis.

Ātrās ēdināšanas restorāns meklēja tieši tādu darbinieku, kāds bija bezkaunīgi norādīts manā CV. Aktīvu, atbildīgu, radošu, krievu un angļu valodas zinošu, un vēl pa virsu – ar labu humora izjūtu. Darba pārrunas bija standartizētas, un es lauzīju galvu, kurā brīdī izrādīt radošumu, un kurā humora izjūtu. Doma būt patiesam neienāca prātā ne uz mirkli.

– Kā jūs iztulkotu krievu valodā angļu terminu “vegan burger”? – Man jautāja pusmūža kundze melnā kostīmā.
Es domās sakrustoju pirkstus un atbildēju – Gavno.

Kundze nosmējās, nopirdās, atvainojās un ieteica man meklēt citu darbu. Kaut kur cirkā. Teicu, ka cirks neder, jo man no sirds patīk dzīvnieki un es negribētu tiem darīt pāri. Arī par samaksu ne. Es pajautāju, vai gadījumā nav tā, ka klauns ir šīs iestādes talismans?

– Klauns, bet ne idiots. – Viņa atbildēja un teica, ka ja jau es esmu tik gudrs, tad varu iet strādāt skolā par pasniedzēju. Radoši sabiedriskās ēdināšanas industrijas darbinieki nevienam nav vajadzīgi.

Mēģināts nav zaudēts. Lūkoju atrast darbu skolā, taču arī tur, darba pārrunās mani nosauca par idiotu. Savādi, ka neviens neapšaubīja manas spējas pasniegt. Izskatījās, ka skolā akūti trūkst vīrieša klātbūtnes, un mācību daļas vadītāju neuztrauca manas pedagoģiskās izglītības iztrūkums. Tuvojās septembris, skolas otrajā stāvā vēl nebija nokrāsotas palodzes, aktu zālē bija uzpūties lamināts un rudenī kādam nāktos pieskatīt apkures sistēmu. Pasniegt? Protams, fizkultūra, amatu mācība, informātika un veselības mācība zēniem, visur ir vajadzīgs vīriešu dzimuma pasniedzējs. Nu un pāris pulciņi – futbols, tuvcīņa un tautas bumba. Kā arī vienreiz nedēļā skolēni būs jāaizved uz baseinu un vienreiz pusgadā uz ekskursiju. Ja to visu apvieno, tad algu solīja atbilstošu un labu – piecus simtus eiro. Uz papīra.

– Vai tas ir nedēļā? – Es pajautāju.
– Jūs esat idiots. – Viņa atbildēja.

Saprotamu iemeslu dēļ, es no skolas piedāvājuma atteicos. Taču dīvainā kārtā tik un tā tiku pie darba ar jauniešiem. Vietējai pašvaldībai bija jātiek galā ar brīvprātīgajiem darbiniekiem no ārzemēm. Kārtējais naudas atmazgāšanas projekts no Eiropas Savienības fondiem. Nauda no “Erasmus”, strādnieki no Balkāniem. Jaunieši ar sliktām angļu valodas zināšanām un ar vēlmi uzlabot Eiropu. Pieteicos un saņēmu trīs puišu komandu. Mēra vietnieks šķita apmierināts, ka viņam nevajadzēs nodarboties ar brīvprātīajiem slaistiem. Es gan ātri atradu pielietojumu viņu spējām – nedēļas laikā tika nokrāsota mātes ”dačas” ēka, izrakti kartupeļi un novākta ābolu raža. Nākamajā nedēļā tika pārlīmētas flīzes mana dzīvokļa vannasistabā, nomainīta izlietne un ievietota jauna dušas kabīne. Kādu vakaru es sēdēju pie datora un sacerēju sludinājuma tekstu par celtniecības brigādes pakalpojumu sniegšanu. Garastāvoklis bija lielisks, šķita, ka beidzot esmu no darba ņēmēja pārvērties par darba devēju. Jutos kā starptautiskas firmas vadītājs. Vai arī kā mafijas boss, nav svarīgi. Piezvanīja tēvs un lūdza palīdzību cūkas nokaušanā.

– Guys, you will have to kill a pig. – Es paziņoju Balkānu brigādei.
– We are muslims. – Atbildēja Balkānu brigāde.
– OK, no problem, you will have to kill an infidel pig. – Es neatlaidos.

Nebija nekāds pārsteigums, ka ideja izgāzās, vadība mani nosauca par idiotu un atstādināja no darba ar brīvprātīgajiem. Pēdējo reizi redzēju Balkānu brigādi dpirms divām dienām iepērkamies “Depo” un krāmējam būvmateriālus pilsētas mēra vietnieka džipā.

Šobrīd atkal pētu darba sludinājumus un sarunā slēpju savu statusu “bezdarbnieks” aiz košajiem “pašnodarbinātais”, “blogeris” un “fotogrāfs”.

wolf

Laulība ir attiecību vēzis

Pastāv uzskats, ka laulība un ģimene ir valsts labklājības garants un stūrakmens. Bet kurš vēl bez cehs.lv radošās inteliģences ir atļāvies pajautāt – kāpēc? Kāpēc valstij ir nepieciešams, lai cilvēki, kuri savā starpā trin dzimumorgānus, nāktu un to apliecinātu ar parakstiem un lieciniekiem? Kāpēc laulība tiek uzskatīta par aizsargājamu tradīciju? Kāpēc valsts vairāk atbalsta tos vecākus, kas ir laulāti?
Paskatīsimies, kas ir laulība tradicionālā izpratnē. “Vecajos – labajos” laikos un daļā pasaules arī šodien, sieviete ir dzīvs īpašums, līdzīgi kā suns – saimniecībā noderīgs, sist īsti nav labi, bet neviens taču neies tevi mācīt, kā viņu audzināt. Sieviete bija prece, kuru iekāroja vīrieši, bet, lai noturētu augstu cenu, tās galvenās funkcijas nedrīkstēja būt brīvi pieejamas. Līdz ar to arī radās nevainības koncepts. Jo vecāka sieviete kļūst, jo grūtāk ir nosargāt viņas dabiskās dziņas, līdz ar to, jo ātrāk viņa tiek atdota vīram, jo drošāk, ka viņa nav zaudējusi “godu”.

Ceha antropologi vēl nav vienis prātis, vai šāda kārtība ir radusies un uzturēta apzināti, vai tā ir skaidrojama kā instinktīva rīcība, kad no sievietes tiek gaidīts, ka tā būs izvēlīga attiecībā uz pēcnācēja gēnu donoru, kamēr raženākie sēklas sējēji tiek uzskatīti par alfa tēviņiem. Katrā ziņā, šo uzskatu kopums un ap tiem apaugušie rituāli ir novecojuši, un tāpēc, no vienas puses ir nedaudz amizanti, ka liels vairums sieviešu uzskata laulības par sava mūža gaidītāko dienu. Vēl mazāk ir saprotama LGBT kopienas vēlme izcīnīt sev tiesības uz senu cilvēku tirdzniecības rituālu, bet nu ok.

Kāpēc sievietes uzskata kāzu dienu par savas dzīves svarīgāko dienu? Kāds viņām ir to pajautājis? Jo tā ir iespēja vienu dienu izdzīvot bērnības sapni – kļūt par princesi. Jums šķiet, ka baltā līgavas kleita simbolizē to pašu šķīstību un nevainību? Nē, baltā kleita simbolizē tikai un vienīgi bagātību, jo baltā krāsa kļuva populāra pēc karalienes Viktorijas kāzām 1840. gadā. Un liels nopelns baltās kāzu kleitas “haipam” bija nupat izgudrotajam fotoaparātam, jo Viktorijas kāzu kleitas foto tika pavairots neskaitāmās kopijās un apceļoja visu pasauli. Pirms tam, laulības notika izejamajās drānās, bet turīgie ļaudis varēja atļauties īpaši kāzām pagatavot apģērbus no ģimeni reprezentējošām košām krāsām un rakstiem.

Cilvēki tiecas pēc pārticības un tas ir gluži normāli un pat iedrošināmi, bet atkal ir problēma pašos cilvēkos. Lai ilgtermiņā iegūtu vairāk labuma, vairumā gadījumu, nāksies upurēt īstermiņa baudas, bet šī īpašība noteikti nav plaši sastopama. Sabiedrības vairākums drīzāk iegūs īstermiņa baudu un ilgtermiņā cietīs papildu neērtības, pajautājiet patēriņa kredīta sniedzējiem. Šī paša iemesla dēļ, Krimināllikums nepilda noziegumu preventīvu lomu, šī paša iemesla dēļ, kāzas ir kļuvušas par super dārgu pasākumu.

Varbūt, cilvēki kļūtu pragmatiskāki un apdomātu greznu kāzu rīkošanu, ja pārstātu kultivēt idiotisko uzskatu, ka, ja precās, tad uz mūžu. Paskatīsimies Centrālās statistikas pārvaldes datus, laika posmā no 2000 līdz 2015. gadam uz katrām 50 laulībām ir 27 šķirtas, tobiš, vairāk nekā puse no Latvijā noslēgtajām laulībām tiek šķirtas. Un tas ir normāli, cilvēki iemīlas un cilvēki šķiras. Ir nepieciešams laiks un pieredze, lai nomierinātos hormoni, uzkrātos pieredze un prasme sadzīvot ar citiem cilvēkiem, un šo pieredzi nevar iegūt citādāk kā veidojot attiecības ar vairākiem cilvēkiem. Taču kāzas padara jau tā emocionāli smago šķiršanos gan juridiski, gan finansiāli apgrūtinošu, tāpēc daudzas ģimenes neizjūk oficiāli, bet visi tās locekļi kļūst par “līdz nāve mūs šķirs” ķīlniekiem, un tā ir krietni sliktāka vide, kur augt bērniem, nekā gadījumā, ja viņu vecāki ietu katrs savu ceļu.

Bet nu labi, cilvēki taču var darīt ko grib. Dažas meitenes grib kļūt par princesēm, citas grib brutāli tērēt tēva naudu, citas grib bērnus, bet baidās no senilo vecūkšņo nosodošajiem čukstiem aiz muguras, ka, ja tai mātei nav vīra, tad viņa ir mauka!

Puķu tirgotāji, kas uzliek komisijas maksu ziediem, ja tie ir paredzēti kāzām, jūs esat neētiskas cērmes uzņēmējdarbības traktā. Runājot par neētiskām būtnēm, dārgie garīdznieki, kas apgalvo, ka vīrietis ir sievietes galva un, ka nāve var šķirt laulību, beidziet jaukties pa vidu tiem procesiem, kas notiek starp diviem cilvēkiem, īpaši viņu gultās, un beidziet aiztikt mazu zēnu krāniņus.

Dārgie zintnieki, suiti un citi etnogrāfisko parašu zinātāji, lūdzu izbeidziet, dzimtbūšana ir beigusies, cilvēks ir staigājis pa Mēnesi, jūsu laiks ir beidzies. Daiļās līgavas, jūs tiešām ticat, ka baltā krāsa simbolizē nevainību un, ja tā, ko jūs cenšaties apmuļķot? Staltie līgavaiņi, kādu statusu jūs cenšaties panākt ar gredzenu rokā, jums šķiet, ka tas ir nepieciešams karjerai? Aiztaupiet sev un citiem nevajadzīgus izdevumus un precieties dirst!

CEHS BRĪDINA! No nezināmiem numuriem cilvēkus tramda ļaundari!

Ja neeksistē ķīmiskās trases, tad kāpēc mēs esam dumji?

Lasot interneta antiglobālistu lapās un pret-imigrācijas kopienās tekstu “Vācijā skolnieces programmē kļūt par vientuļām mātēm ar melnādainu mazulīti” mums radās sajūta, ka varbūt Latvijas publika nesaprot, kā tas viss ir organizēts. Kā tieši Eiropa nonāk no ‘vecās labās’ lietu kārtības līdz šīm šausmām? Attiecīgi Cehs.lv izlēma visas šīs aktivitātes salikt vienīgajā un pareizajā kontekstā. Kā izskatās modernais darba tirgus Eiropā un Rietumos kopumā?

Ar augstākminēto nodarbi attiecīgi strādā skolnieču programmētāji, viņi darbojas gan attālināti, gan arī apbraukā skolas. Ofisi jau ir visās lielākajās pilsētās. Programmētājus sagatavo Štutgartes neirolingvistiskās programmēšanas koledžā, turpat, kur tehniskos speciālistus tradicionālo ģimeņu sagraušanas programmām.

Turpat netālu, Hamburgā, tikai pāris kilometrus no “Airbus” rūpnīcas, ir izvietojies bioķīmisko ieroču ražošanas centrs. Tur strādājošie bioprogrammētāji sagatavo vielas ķīmisko trašu (chemtrails) ģeneratoriem, kuri tiek uzstādīti visās “Airbus” lidmašīnās. Programmētāju darbs ir sarežģīts un laikietilpīgs, jo ķīmiskajās formulās nepieciešams iekodēt pasaules valdības uzdevumus nacionālo sabiedrību iznīcināšanai, vienlaikus nesabojājot pasaules ekonomiku. Tas prasa simtiem izstrādātāju, pētnieku un inženieru darbu. Liela daļa no viņiem tiek sagatavota Hamburgas un Tulūzas tehniskajās universitātēs. Liels pētnieciskais darbs šajā sfērā tiek veikts arī Seviļas universitātē.

Ar cilvēku rasu sajaukšanu un baltā cilvēka iznīcināšanu nodarbojas Eigēnikas institūti visā Eiropā. Vadības centrs, protams, atrodas Telavivā, bet visās lielākajās Eiropas pilsētās ir jauniešu aktivitāšu centri, kur Sorosa atbalstītie jaunie Eigēnikas speciālisti cenšas sajaukt rases, savedot kopā dzimumaktīvus jauniešus ar dažādām ādās krāsām. Eigēniku jaunie speciālisti apgūst Vīnes un Budapeštas universitātēs. Procesu plāno labākie matemātiķi no Oksfordas Univesitātes Koledžas.

Arī ekonomikas nozare nav apieta ar līkumu – Oslo un Helsinkos ir izvietoti ekonomiskās polittehnoloģijas centri, kur tehnologi strādā pie tā, lai pasaules ekonomika mainītos virzienā, kur īstā darba darītājiem būtu arvien grūtāk nopelnīt iztiku, strādājot tikai ar rokām, un viņu darba vietas tiktu aizvietotas ar liberāļiem piemērotām ofisa darbavietām. Dizaineru, brokeru, mākleru, interneta tirgotāju un tamlīdzīgām.

Lai iznīcinātu tradicionālo ģimeni un panāktu, ka nākotnē laulājas tikai vīrietis ar vīrieti un sieviete ar sievieti, ir izveidota plaša tradicionālo ģimeņu sagraušanas programma. Kā iepriekš minēts, tehniskie speciālisti tiek sagatavoti Štutgartē, toties vadība nāk no MBa programmām vairākās pilsētās, Varšavā, Stokholmā, Edinburgā. Zinātniski pētnieciskais pamats tiek ielikts Lisabonas un Atēnu homoseksuālisma ieviešanas institūtos. Tur jau strādā zinātņu kandidāti un profesori.

Homoseksuālisma ieviešana iet roku rokā ar kristīgo vērtību iznīcināšanu. Aktīvais iznīcinātāju spārns ir izvietots Vatikānā, kamēr ikdienas vērtību apgānītāji darbojas katrā mazākajā avīzē, skolā, bibliotēkā un muzejā. Šai specialitātei nav nepieciešama īpaša augstākā izglītība – pārsvarā vērtību grāvēji iziet sešu mēnešu kursus internetā un jau ir gatavi sēt šaubu sēklu nenobriedušu bērnu prātos.

Ar bērnu tirdzniecību nodarbojas tirdzniecības speciālisti, apmācīti Sofijas un Kišiņevas biznesa augstskolās. Plašais tīkls visā Eiropā piesaista loģistikas un seksoloģijas studentus no visas pasaules, bet vislabākie kadri nāk no Vroclavas valsts universitātes. Jāpiezīmē – bērnu tirdzniecība ir svarīga PTO sestajā slepenajā palātā, kuras augstais komisārs ir no Latvijas.

Par Vroclavas loģistikas studentiem konkurē arī orgānu tirdzniecības tīkli. Visas lielākās firmas vēlas sev iegūt labākos speciālistus, jo svaigi ievāktie orgāni ir ātri jāpiegādā klientiem bagātākajās pasaules valstīs – ASV, Izraēlā un Japānā, bet katrs kavējums var nozīmēt tūkstošiem dolāru zudušas peļņas. Orgānu ievākšanas nozarē darbojas arī neskaitāmi medicīnas skolu beidzēji. Pārsvarā, protams, ķirurgi, bet ir arī daudz anesteziologu un onkologu.

Onkologi palīdz izplatīt mītu par to, ka eksistē ‘vēzis’, kas nogalina cilvēkus. Ārsti piedalās, arī izstrādājot mītus par AIDS, Ebolu, Masaliņām un Rota vīrusu. Kopā ar viņiem strādā labākie mārketinga speciālisti Eiropā, lai izplatītu šos mītus un arī turpinātu mānīt cilvēkus par bērnu vakcinēšanas nepieciešamību. Un, protams, neirolingvistiskie programmētāji no Štutgartes universitātes. Galvenie vadības un pētnieciskie centri ir Ņūdžersijā, ASV. Mērķis ir pašssaprotams – lielajām farmācijas kompānijām (big pharma) nodrošināt pasakainu peļņu uz vienkāršo cilvēku rēķina.

Un, protams, beigu galā ir maza, bet ietekmīga tehniskā komanda no Londonas brīvmūrnieku ložas, kas nodrošina visu augstākminētu darbinieku čipēšanu, lai, nedod Dievs, kāds no viņiem neizmuldētos saviem ģimenes locekļiem, vecākiem, radiniekiem un draugiem par visām šīm slepenajām programmām. Un arī par to, ka pasauli īstenībā vada ķirzakcilvēki.

_fu

Cehs glābj Latvijas kinoindustriju: Mingception

Latvijā ir tapušas vairākas lieliskas dokumentālās filmas. Parasti gan laba dokumentālā kino pamatā nekā laba nav – sūri dzīvesstāsti, globālas traģēdijas vai ikdienas bezcerība. Sūruma mums netrūkst, tāpēc dokumentālās te izdodas. Turpretī industrijā, kur apgrozās īstais piķis – kārtīgā, specefektiem pārlādētā grāvējā vai drāmā, kas aizkustina miljonus neatkarīgi no kultūras un valodas atšķirībām – mēs esam nedaudz priekšā Ziemeļkorejai, bet diezgan stipri pakāšam pat Vakalivudai. Šajā spēlē nepietiek ar digitālo spoguleni uz trijkāja un spēju stundām klausīties kādā senilā alkoholiķī, kurš cita starpā ir arī pēdējais minidisku dīdžejs Latvijā. Te vajag pārdodamu stāstu, kuru nu nākas izdomāt pašiem.

Cehs allaž ir iestājies par principu “dot makšķeri, ne zivi”, tāpēc totālā labdarībā negrasāmies mesties, nopublicējot pilnībā oriģinālu, ģeniālu un pelnītspējīgu scenāriju par brīvu, taču pirmo spērienu esam gatavi dot. Tīri tā, lai iekustinātu iesūbējušos prātus pareizajā virzienā, liekam priekšā nelielu skici ar aizgūtām idejām, izdestilētām jaunā brandavīnā. Mēs gribam, lai Latvijai izdodas!

***

Rūdolfs apmierināti skatās uz bleķa skapi, kurš apkrāmēts ar vadu, diožu, nelielu displejiņu un tamlīdzīgu elektronisku figņu čupu. No skapja izņemtā roltona bļoda atkal ir silta, bet graņonka – pilna. Iekšā pirms dažām sekundēm Rūdolfs bija ielicis jau atdzisušu roltonu, bet graņonku, saprotams, iztukšotu. Tātad laika mašīna strādā! Galvenais varonis atplaukst saldsērīgā smaidā, izšauj vēl vienu dubultsotaku, pēdējo reizi pārlaiž skatu nelielajam dzīvoklītim, iekāpj skapī. Viņš grib jaunu sākumu, grib labot pieļautās kļūdas. Otro reizi dzīvot gudrāk.

Rūdolfs ir jauns vienpatis, aizrāvies ar kino. Viņu neinteresē pārējo vienaudžu trakulības, bet viņš diennaktīm var vērot kustīgās bildes ekrānā, stundām ilgi pētīt kā ārzemju, tā vietējo aktieru biogrāfiju līkločus. Viens kungs gan pat bez interviju un kritiķu tekstu studēšanas šķiet dīvaini pazīstams… tā dziļi, dziļi zemapziņā. It kā viņi reiz būtu bijuši radinieki, nu – vismaz labi draugi un stundām ilgi tērzējuši par kino, teātri, sievietēm un dzīvi. Tas ir kāds galants rudmatis ar smalkām ūsiņām.

Trīsdesmitgadnieks Rūdolfs skatās spogulī. Viņa režisora karjera gluži neiet kā iecerēts. Pārbraucis ar plaukstu pāri plānajiem matiem, kas strauji kapitulē gēniem un atkāpjas, ļaujot cauri izmirdzēt paurim, kas neko ievērības cienīgu aizvien nav dzemdējis, par spīti daudzu prognozēm pirms vairākiem gadiem, Rūdolfs nopūšas un sāk darboties ar bārdas nazi. Viņš jau mēnesi nēsā plānas ūšeles, viņaprāt, atgādinot pagājušā gadsimta 20.gadu galvaspilsētas inteliģentu, nevis zirgu puisi.

“Ja reiz radošā dekadence, tad līdz galam,” nodomā Rūdolfs, pie lūpām pieliekot glāzīti. Viņš līdz šim nebija pieskāries alkoholam, taču ilgstošās neveiksmes aizvien uzmācīgāk galvā atbalsoja reiz dzirdēto domu, ka visi patiesi ģeniālie radītāji ir bijuši vai nu dzērāji, narkomāni vai sadisti. Kolīdz pirmā šļuka nonāk jaunieša kuņģī, pārņem patīkams, pazīstams siltums. Bērnība, omulīga virtuve brīvdienu rītā. Aiz loga dziļa ziema, bet vēderu silda vecmammas ceptās pankūkas ar zemeņu ievārījumu. Flešbeks beidzas, Rūdols iesmeļ otru glāzīti. Atpakaļ atmiņās. Pirmā slava, nedalīta mediju uzmanība. Kas ir šis ģeniālais puisēns? Nākamais Spīlbergs? Latviešu Tarkovskis?

Rūdolfs apmierināti skatās uz bleķa skapi, kurš apkrāmēts ar vadu, diožu, nelielu displejiņu un tamlīdzīgu elektronisku figņu čupu. No skapja izņemtā roltona bļoda atkal ir silta, bet graņonka – pilna. Iekšā pirms dažām sekundēm Rūdolfs bija ielicis jau atdzisušu roltonu, bet graņonku, saprotams, iztukšotu. Tātad laika mašīna strādā! Galvenais varonis atplaukst saldsērīgā smaidā, izšauj vēl vienu dubultsotaku, pēdējo reizi pārlaiž skatu nelielajam dzīvoklītim, iekāpj skapī. Viņš grib jaunu sākumu, grib labot pieļautās kļūdas. Otro reizi dzīvot gudrāk.

2040.gads. Distopiskā nākotnē Latvijā ir vairāk rudu cilvēku nekā Īrijā. Populārākais uzvārds ir Plēpis. Valsts ekonomiku balsta vērienīga alkohola industrija. Teju ikviens, kura vārds nav Rūdolfs, vergo korporācijas labā. Korporāciju no puskrēslā grimstošas, apaļas istabas vada padsmit Ceha viedo konsīlijs. Istabā apļveidā izvietotas ādas kušetes, uz kurām guļ nekustīgi ķermeņi. Tie visi ar sistēmu ir pievienoti milzīgai, pulsējošai mākslīgajai aknai istabas centrā. Viedo konsīlijs tiek pie pirmā labuma dziras. Mākslīgās aknas izfiltrētais nonāk veikalu plauktos. Nu, gandrīz. Jo plaukti allaž ir tukši, arvien jauniem un jauniem dažādu vecumu izslāpušiem Rūdolfiem nākot ārā no laika mašīnas.

rudis

Cehs ceļā uz Adwards: Ideju kameras

Kā jau ierasts, arī šogad jūsu padevīgie kalpi – triecienbrigāde CEHS.lv – iesniedza savu darbu radošās izcilības festivālā Adwards. Albert hotel darba uzdevums bija sekojošs: “Alberts Einšteins reiz sacīja:“Iztēle ir daudz svarīgāka par zināšanām”. Mums ir nepieciešamas žilbinošas un oriģinālas idejas viesnīcas Albert Hotel konferenču centra atpazīstamības veicināšanai.”

Lūk, mūsu piedāvātais plakāts:
ideju kameras_2

Līdz šim nenoskaidrotu iemeslu dēļ, Albert hotel par kategorijas uzvarētāju neatzina nevienu, jo iesniegtie darbi neesot bijuši pietiekami labi… Līdzīgi, kā reizē, kad it kā žūrijas balsojumā saņēmām pirmo vietu klients nomīza šos te plakātus palaist vidē. Nekas – nākamgad mēģināsim atkal.

P.S.
2014 | 2015

Vai ir vērts mīlēt Latviju?

Nesenā akcija “mēs arī bēgtu” izraisīja pamatīgu traci sabiedrībā un pat Aizsardzības ministrijā, kā rezultātā akcijas veidotājiem nācās atvainoties. Tas ir ļoti netipiski pašmāju sociālajām kampaņām, jo pat Valsts integrācijas fonds neatvainojās par visnotaļ rasistisko akciju ar “blackface” krāsojumu uz Palkavnieka sejas.
Katrā ziņā, izkristalizējās visnotaļ skaidrs naratīvs – ja tu vēlies pasargāt sevi un savu ģimeni no kara šausmām, tu esi dzimtenes nodevējs. Ļoti dīvaini, ka radās negatīvā reakcija uz tipiska latvieša salīdzināšanu ar tipisku Sīrijas bēgli, jo it kā, visticamāk, latvieši analoģiskā situācijā nebēgtu.

Tātad, radīsim teorētisku scenāriju, kurš atbilst Sīrijas šī brīža situācijai: Latviju bija ilgi kontrolējis totalitārs Nacionālās apvienības režīms, pret kuru sadumpojās Latvijas iedzīvotāji, kā rezultātā izcēlās pilsoņu karš, kam paralēli radies teroristu grupējums “Ždanokas valsts”; rezultātā visi šauj visus, griež galvas, laupa un izvaro, bet tie, kas vēlas no tā aizbēgt, dažu latviešu–prāt, nemīl savu valsti un ir gļēvuļi.

Ja daudzi īstie patrioti, kas tik ļoti mīl savu valsti, izvēlās Saeimas algas vai ziņu portālu komentāru sadaļu, nevis dienestu Latvijas armijā vai Zemessardzē, tad varam droši pieņemt, ka gatavība mirt par valsts teritorijas aizsargāšanu nav obligāta prasība mīlestībai pret savu valsti. Labi, ja tomēr jāmīl, tad – kas? Latvijas teritorija, kas pārsvarā sastāv no privātiem īpašumiem, uz kuriem sperot kāju, mani varētu sodīt? Visi tās laukakmeņi, ozoli, Ventas rumba, Daugava un Gaiziņš? Vai man jāmīl visas Latvijas pilsētas un katrs to iedzīvotājs? Vai man saviļņojumā jāizplūst asarās un puņķos ik reizi, kad ieraugu kārtējo sūdiņu ar latvju zīmēm? Un cik stipri man jāmīl Latvija? Vai pietiek, ja reizi gadā iemetu Daugavā rožu pušķi un kasti Laimas konfekšu, vai man laiku pa laikam jāpažļurkstina divus pirkstus miklajos, sarkanajos mālos?

Labi, aiztaupīšu bagāžu ar asprātīgiem salīdzinājumiem, jo, kā teica klasiķis – nevajag cūkas ar pērlēm barot. Neviens nemīl šī brīža Latviju, mums uzlikts par pienākumu mīlēt neeksistējošu Latviju, ideju par to vai utopisku vīziju, kura ir konstruēta no labākajām īpašībām, kādas mēs vēlamies piedzīvot. Tomēr cilvēki ir dažādi – kamēr vieni vēlas redzēt multikulturālu un liberālu valsti, tikmēr citi grib Abreni un tik baltus latviešus, ka pat Imants Parādnieks būtu deportējams atpakaļ pie saviem Čingishana pēctečiem.

Dzimtenes mīlestība ir ļoti kaitīgs koncepts, daudz labāks būtu lepnums. Bezprecedenta mīlestība pret lietām vai idejām, kuras es nevaru izvēlēties, ļoti atgādina disfunkcionālas attiecības. Piemēram, ja ziņās izlasām par vīrieti, kurš sit savu sievu, viņš ir kretīns un pelnījis “pa purnu”, bet, ja šāds varmāka ir ģimenes loceklis, tad viņā uzreiz tiek meklētas labās īpašības ar ko notušēt zilumus, piemēram: “…bet viņš ļoti mīl savus bērnus.” Lepnums ir daudz labāks, jo tas ir uz rezultātu orientējošs, piemēram, par izciliem tautsaimniecības un sociālo procesu rādītājiem (IKP, izglītības līmenis, vidējais mūža ilgums, utt.).

Personīgi man ir daudz lielāks lepnums par daudzajiem Latvijas IT uzņēmumiem, kuru pakalpojumus pērk visā pasaulē, nekā par kārtējiem produktiem, kas aprakstīti ar latvju zīmēm, lai iedzīvotos uz vietējo pamuļķu sentimentu. Man ir daudz lielāks lepnums par jauniešiem, kas ieņem pirmās vietas pasaules fizikas olimpiādēs, nekā par Eirovīzijas dalībniekiem. Man ir liels lepnums par dažiem vietējiem pavāriem, kas cenšas radīt reģionam unikālu virtuvi, kas spētu sacensties pasaules mērogā, nevis par taukaino kartupeļu un izžuvušu šašliku Lido, kur ved tūristus vilties Latvijas tradicionālajos ēdienos.

Nedomāju, ka Latvijai ir nepieciešams, lai tās iedzīvotāji būtu gatavi mirt. Sīrijai bija daudz tādu mirt gatavo un pavei, kur tas noveda… Latvijai vajag vairāk dzīvot, mācīties un strādāt gribētāju.

zakis