Monthly Archives: jūlijs 2016

Par brančos un krāmu tirdziņos bāzētu ekonomiku

Šodien Delfos Otto Ozola sūdīgo rakstu neviens pat never vaļā, jo visi lasa manējo.

Draugu vidū esmu pazīstams kā ātri pagatavojamo makaronu eksperts. Kad pirms piecpadsmit gadiem manas lūpas pirmo reizi pieskārās ļenganajām “Roltona” šķiedrām, tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Kopš tām senajām dienām esmu iepazinis neskaitāmus ātro nūdeļu paveidus un nodevies prātam neaptveramiem budžeta klases gurmāna eksperimentiem, bet ne jau garša vai cena mani tik ļoti vilina atkal no jauna apliet ar verdošu ūdeni šos kulināros mēslus. Galvenais ir tas, ka ātri pagatavojamie makaroni, manuprāt, ir simbols Latvijas jauno uzņēmumu impotencei. Gluži kā ar karstu ūdeni pildīts makarons, teju katrs stārtaps ir nolemts nekad neizslieties taisni un cieti, bet impotenti nokarāties kā pamesta rotaļu laukuma šūpoles vai – kā jau no ievada uzminējāt – silta un miltaina nūdele.

Kad ar naudu ir tā pašvakāk, esmu spiests pirkt lētākās “Mivina”, kas padara ūdeni nepatīkami tumīgu un kurām pietrūkst mazliet dārgākā “Roltona” dzēšgumijas konsistences atsperīguma. Valsts svētkos vai pēc veiksmīgi noslēgta darījuma mēdzu sevi palutināt ar “premium” segmentu – trīskārt dārgāko “Knorr”, kura sausais buljons nesmird pēc kaulu miltiem un vistu genocīda. Diemžēl neviens no augstāk minētājiem ražotājiem nav vietējais. Latvijas uzņēmēju neizdarības dēļ, man nav iespējas pildīt vēderu ar patriotismu. Varbūt kādā ēnainā Miera ielas dzīvoklī tiek ražotas ātri pagatavojamās nūdeles, tomēr, zinot vietējo uzņēmēju domāšanas veidu, tās, visticamāk, tiek iepakotas kartona krāsas kastītēs, etiķetes zīmētas ar roku, iepakojums apsiets ar prievīti un cena plauktā sasniedz gandrīz 4 EUR par vienību. Un te es beidzot nonāku pie pamattēzes: ļoti lielai daļai Latvijas uzņēmēju trūkst spējas domāt globāli un ražot masām.

Esmu no sirds noguris no brančos, krāmu tirdziņos un ar latvju zīmēm izrakstītās stabulītēs bāzētas ekonomikas!

Kurš vainīgs? Pirmkārt jau tu – katru reizi, kad iesāc teikumu ar “mēs jau esam maza valsts…”, “mūsu ir maz…”. Otrkārt, uzvalkotais onkulis televizorā, kurš katrā otrajā politiskā diskusijā šos pašus teikumus atkārto. Teritorijas lielums jau sen vairs nav faktors, bet globālā ciemata apstākļos nav svarīgi, cik cilvēkiem vārds ir Jānis.

Brīnos, ka spēju bez dramatiskām kļūdām uzrakstīt šos vārdus, jo manas rokas dusmās trīc katru reizi, kad feisbukā mani uzaicina sekot draugu drauga jaunajam uzņēmumam, kas plānojis ražot bišu pakaļu vaska sveces vai virtuves izlietnē samaisītu ekosaldējumu. Nemelošu – aiz cieņas pret saviem draugiem, esmu arī kļuvis par vairāku tamlīdzīgu uzņēmēju aktivitāšu sekotāju, bet savai aizstāvībai var minēt, ka “like” pogu nospiedu ar vidējo pirkstu.

Ko darīt? Kā to labot? Pirmkārt, katram jaunam uzņēmējam vajadzētu no cieši apspiestām apakšbiksēm pārsēsties bokseršortos, lai olām būtu iespēja noslīdēt kādus centimetrus zemāk. Tikai ar vareniem un nokareniem pautiem ir vērts no darba ņēmēja kļūt par darba devēju. Otrkārt, pārstāt pārprast tikumības jēdzienu – trūkums un pieticība nav tikums, bet turīgi cilvēki nav blēži un mēsli. Treškārt, domāt globāli – pirms kaut ko uzsākt, pavaicāt sev, vai šai idejai ir ticama iespēja sasniegt vairāk par Valmieras gadatirgus telti? Angliski šis jautājums skanētu “Will it scale?” un to es šeit netulkošu, jo, ceturtkārt, valodas ir jāzina un jābūt gatavam tajās komunicēt.

Sagaidot, ka komentāros man tiks uzdots jautājums “ko gan tu pats esi izdarījis?” vai teikts “davai, rādi piemēru pats pirms gudri dirst”, paskaidrošu – jau piecpadsmit gadus strādāju eksportam un neesmu darījis algotu darbu, tomēr mans gadījums nav gluži parasts. Par uzņēmēju kļuvu nevis tāpēc, ka man ir tam īpašas dotības, bet apstākļu spiests – esmu tāds kretīns, ka savā kolektīvā mani redzēt negrib neviens.

Izspiestā jaunrade

Ārā bija viena no tām dienām, kad pat naftas kompāniju bosi ir gatatvi atzīt, ka vispār jau neliela globālā sasilšana šur tur varētu eksistēt. Svīda cilvēki ielās, svīda cilvēki birojos. Svīda paduses, pupapakšas, dirsas gropes un pirkstu starpas. Stunda mīkstā krēslā jebkuram nozīmēja izmirkušas apakšbikses, bet nemobili vecūkšņi gultās praktiski peldēja sviedru un izgulējumu limfas žļācenī.

Ventilācijas sistēma Laura tualetē bija saplīsusi, vilkmes nebija teju nemaz, taču līdz nākamajam honorāram naudas meistaram trūka – pēdējais čungurs bija atdots, pasūtot dārgu līdzekli pret matu izkrišanu. Izskatīties jaunam ir Laura maize, kas galīgi neiet komplektā ar pliku galvvidu.

Ar zīmuli daļēji aprakstītā lapa bija pielipusi pie augšstilbiem, bet pa spraugu starp kājām un klozeta malu augšup cēlās un nelielo telpu piepildīja kāla smārds, biezs un tumīgs kā silts dārzeņu ķausis. Pēcpuse bija norasojusi ar kluča tvaiku kondensātu. Padomju vintāž odekolona caurvīto, visuresošo aromu tualetē varētu raksturot ar vārdu “saldsērīgs”. Odekolona vēsmas – fantāzija par laikiem, kad vīri autocehā gūlās zem kamaza ar cigareti zobos un promili asinīs, lai pēc tam tādām pašām eļļainām rokām pēc pusdienām servisa bufetnieci izmīlētu – sajaucās ar tvaikojošā kluča sulfītu smaku.

Saldsērīgs bija arī Laura noskaņojums. Nu kāpēc viņš nevarētu būt kā ārzemju mūziķi? Spēlēt Glāstonberijā, zobos ķerot spiedzošu meiteņu krūšturus? Viņa auditorija arī spiedz. Ik Vecgada vakaru jebkurā namā ar maziem bērniem atskan histēriski protesta ķērcieni, kad vecāki atļaujas pārslēgt kanālu, ekrānā parādoties Laurim.

Lauris ar paveikto nebija apmierināts, kaut uz miklās lapas dažās minūtēs bija uzskricelēti visi četri panti. Tāpat skaidrs, ka honorāru pelna tikai un vienīgi lipīgā piedziedājuma četrrinde. “T’jā, te nedaudz jāpadomā,” viņš iespringa.

Fjurrr…fļuņkš – podā ar švunku iešāvās pēdējais aizkavējies sūdbumbulis, un Lauris ar apkošļāto zīmuli pierakstīja pēdējās divas piedziedājuma rindiņas, lapu nobildēja un nosūtīja īsziņu “Varēs no šitā kaut ko uzkomponēt, Guntar?”

Visā visumā šis ievads ir nebūtiska huiņa. Mēs vienkārši vēlējāmies palepoties ar to, ka Cehs.lv kolektīva rīcībā ir nonācis ekskluzīvs video no Laura jaunākā singla tapšanas procesa:

Imants Parādnieks atzīst, ka ir kļūdījies!

No Sergeja Bižāna arhīva

No Sergeja Bižāna arhīva

Saeimas deputāts Imants Parādnieks (attēlā pirmais no labās puses), pēc koncenrta apmeklējuma Rīgas bārā “ЛЕНИНГРАД”, atzina, ka esot nepamatoti nosaucis to par “padomju atraugu”, jo tā īpašnieki ir asprātīgi un godprātīgi latvieši, kas prot ironiski pasmieties par padomju gadiem, bet bāra publikā esot daudz viņa domu un partijas biedru.

 

Uz jautājumu, vai Imants Parādnieks turpmāk izmantos smadzenes un noskaidros visus apstākļus, pirms nāks klajā ar kārtējo paziņojumu, viņš atbildēja noliedzoši, jo tas būtu pret partijas un viņa elektorāta principiem.

Cūkām vajag cukuru un taukus

Nesen mūsu morālais kompass – Imants Parādnieks – satraucās par bāra izkārtni kirilicā, uz ko arī gana aši paspēja noreaģēt Valsts valodas centrs, visticamāk, lai atgādinātu pasaulei par savu eksistenci un censtos radīt iespaidu, ka viņi dara vairāk par tulkošanu un retumis tādu jaunu vārdu ieviešanu, kurus neviens nekad nelietos. Valsts valodas centram varētu noderēt nesenie novērojumi un atziņas.
Lasot komentārus pie mūsu rakstiem “Delfi”, esam novērojuši kādu interesantu īpašību – dusmīgākie komentāri satur daudz jaunu vārdu un apzīmējumu, piemēram: liberasts, velkomists, briseloids, sorosīts, kremlins, gejropa, fašingtona utt. No sākuma šķita, ka šo vārdu mērķis ir aizvainot un apsaukāt, lai uzturētu verbālo konfliktu, bet tikai nesen mēs sapratām kādu ļoti svarīgu faktu – tie nav apvainojumi, tie tiešām ir jauni apzīmējumi svešiem konceptiem, un šo jauno apzīmējumu mērķis ir pašaizsardzība.

Ir daļa cilvēku, kam nepatīk uzņemties atbildību, vieglākais ceļš ir viņu ceļš, tāpēc pie sava trūkuma un likstām vaino jebko citu, piemēram, ja tā ir slimība, tad ir uzlikta “ļaunā acs”, ja kādam citam ir vairāk naudas, tātad viņš to zog, ja kāds cits ir gudrāks, tātad viņš ir krāpnieks, ja tas svešinieks, tas noteikti ir ieradies laupīt, izvarot un nogalināt. Šie jaunvārdi (liberasti, velkomisti, u.c.) ir aizsardzības mehānisms, ar kura palīdzību “cilvēki ar citu viedokli” tiek dehumanizēti un nomarķēti kā kaut kāds jauns koncepts, kurš iemieso visas tās sliktās īpašības, no kurām viņam ir bail. Tas, protams, nav viss stāsts.

Attīstās gan zinātne, gan sabiedrība, mēs piedzīvojam arvien straujākas izmaiņas savā ikdienā, un valodai ir jāspēj turēt līdzi šādām izmaiņām. Latviešu valoda nav nekāds izņēmums. Valsts valodas centrs var laukakmenī cirst latviešu valodas likumus, un Ingūna Rībena var to tīt ar trejdeviņām Lielvārdes jostām, bet tas nemainīs sarunvalodu. Lūk, ļoti interesants raksts par valodas evolūciju, no kura atļaušos citēt piemēru par skaitļa 45 izrunu:

● četri desmiti un pieci

● četridesmit pieci

● četrdesmit pieci

● čēesmitpieci

● čēestpieci

● čēespieci

● čēspieci

Tendence ir ļoti skaidra – viss kļūst vienkāršāks un ātrāk uzņemams. Šī ir globāla šmurgulība, kuras cēlonis ir centieni pārdot lētāk izsmalcinātību un prestižu. Parkets ir kļuvis par laminātu! Meklēt informāciju un izdarīt secinājumus ir pārāk sarežģīti, tāpēc ir neskaitāmi viedokļu līderi, kuri spēj artikulēt to, ko domā darba ļaudis, piemēram: “KAM PIEDER VALSTS” ‘vai “ATLAJST SAJMU, VIŅI VISI ZOG”. Agrāk, lai iegūtu meitenes sirdi, viņu vajadzēja ilgstoši aplidot un lūgt svētību viņas tēvam, šodien pietiek ar aliņa uzsaukšanu “Čomsky” un spēt pateikt, ka es rakstu dzeju. Maltītes gatavošana visai ģimenei ir kļuvusi par pelmeņu noskalošanu ar sīrupainu burbuļūdeni, skatoties šovu “Netīrās dejas”. Cūkām vajag cukuru un taukus, cukuru un taukus.

Viena diena Nila dzīvē

Vakar Delfos sataisīju īstu negantnieku.

– Labdien! – Nilu no rīta ienākot domē sveicināja apsargs. Nils pielika soli.
– Dobrij denj! – sabijies, ka nepiemērotā formā uzrunājis priekšnieku, vēlreiz mēģināja apsargs. Nils pat nepacēla acis.

Iegājis kabinetā, viņš sāpēs saviebās, ieraugot ka sabiedrisko attiecību speciālists atkal bija atvilcis fotogrāfu un abus kaitinošos spalvu kušķus. Nilam jau no bērnības bija alerģija pret kaķiem. Bija ceturtdiena, tātad nāksies nekam nederīgos ņaudošos izdzimteņus staipīt pa klēpi un lipināt kopā muļķīgas bildītes priekš sociālajiem tīkliem.

– Genādij, lūdzu uz mirkli izejiet no kabineta. – caur pulsējošām galvassāpēm izgrūda Nils. Fotogrāfs paņēma padusēs abus matainos smerdeļus un izgāja uzgaidāmajā telpā. Nils aiz viņiem aizslēdza durvis. Kad pēc 20 minūtēm, fotogrāfs nervozi klauvēja pie durvīm, Nils palūdza viņu ātri aizbraukt uz Purvciema Maksimu pēc burciņas ievārījuma. Uz fotogrāfa neizpratnes pilno “Kāpēc?”, viņš atbildēja ar “Hujāpēc.” un fotogrāfs pieņēma, ka šodien strīdēties pretī nevajadzētu. Ielogojies domes datorsistēmā, viņš uzmeklēja Genādija Sergējeviča e-talonu un anulēja to. Vismaz uz dažām stundām būs miers.

Atvēris portatīvo datoru, viņš turpmāko pusstundu šķirstīja e-pastu. Nesen Bolderājā uzceltajā sociālajā mājā iedzīvotāji bija jau trešo reizi mēneša laikā nodevuši metāllūžņos kāpņutelpas ārdurvis. Nils ieķiķinājās. Viņš nespēja dusmoties uz cilvēkiem ar tik radošu pieeju.

Pa iekšējo līniju zvanīja Natālija Fjodorovna. Vaicāja, cik šogad paredzēts tērēt sabiedrisko aktivitāšu nodrošināšanai. Nils lūdza mazliet uzgaidīt. Izņēmis no atvilknes kalkulatoru, viņš atcerējās pamatskolā populāro joku un uzrakstīja 80085, kas melnbaltajā taisnstūra ekrānā tik amizanti atgādināja vārdu, kas no angļu valodas tulkojas kā “ciči”. Nils iespurdzās vēlreiz un ar prieku secināja, ka galvassāpes sāk atkāpties.

– Vot, Natālij, paņem 80085 un pareizini ar astoņi vai deviņi. Es tagad nevaru, šausmīgi daudz darba. – Nils nolika klausuli un pašapmierināti atlaidās ar zilu samtu apšūtajā biroja krēslā. Viņš to bija pasūtījis internetā, jo ražotājs tam bija piešķīris nosaukumu “Chief Executive” un slavēja krēslu kā visērtāko no visa produkcijas klāsta. Nils nevarēja noliegt, abas puslodes tanī tik tiešām iegūlās kā mīkstā mākonī.

Savas asprātības pacilāts, Nils izņēma no atvilknes Barona ielas rekonstrukcijas plānu, saņurcīja to bumbā un ar pieredzējuša basketbolista cienīgu grāciju meta atkritumu urnas virzienā. Papīra bumba atsitās pret malu un atripoja atpakaļ pie viņa kājām. Pacēlis rekonstrukcijas plānu, viņš pārvilka ar zīmuli katru burzījuma līniju un piezvanīja Natālijai.

– Natālij, ienāciet lūdzu pie manis. Jā. Jā. Steidzami. Jums jau šodien jānogādā sūtījums Rīgas siltumam. Esmu plānā norādījis maināmo siltumtrašu vietas. Mhm. Nekavējoties, Natālij. Paldies!

Pēc mirkļa atvērās durvis un ienāca Natālija Fjodorvna. Nesakot ne vārda viņa paņēma saņurcīto papīra lapu un devās ārā no kabineta, bet durvīs apmainījās ar Genādiju, kurš steigā nosvīdis bija nupat pārradies no veikala ar ievārījuma burciņu rokās.

– Genādij, nu tad beidzot. Kur jūs tik ilgi?
– Mans e-tal…
– Mhm, jā, izstāstīsiet rīt, kad fotogrāfēsimies. Šodien nekādīgi nevaru, šausmīgi steidzami mainījušies pāni. – Nils izgrūda Genādiju Sergējeviču pa durvīm un, priecīgi grozot rokās zemeņu ievārījuma burciņu, apsēdās pie datora.

Atvēris 200 tūkstošus euro vērto portālu Riga.lv viņš ielogojās tā administrācijas panelī. Pagriezis pret sevi burciņas etiķetes aizmuguri, viņš sāka norakstīt ievārījuma sastāvu. Nils bija izlēmis šo rakstu saukt “Kā ātri un vienkārši pagatavot zemeņu ievārījumu?” un vēlējās to paspēt nopublicēt līdz darba dienas beigām. Galvas sāpes un īgnums bija pazudušas pavisam. Intensīvas un produktīvas darba dienas vienmēr uzlaboja jaunā un daudzsološā mēra garastāvokli.

Pirmais IT apskats Cehā! PC un Apple salīdzinājums!

Bija ļoti grūti pārsēsties no PC uz Mac. Ne jau dēļ pierašanas grūtībām pie līdz šim svešas operētājsistēmas vides – drīzāk tāpēc, ka pēdējos piecpadsmit gadus Apple produktu lietotājus biju saukājis par pimpi dievinošiem pedūžiem. Tagad esmu spiests aizbildināties, ka esmu vienīgais heteroseksuālais cilvēks Mac OS vidē – izņēmums, kas apstiprina likumsakarību.

Apple dators man bija nepieciešams, jo nejutos ērti sēžot klusā centra kofīšopā ar melnu ASUS. Ja no tava datora ekrāna aizmugures nemirdz ābolītis, tevi, protams, ārā nedzen, tomēr nicinoši vai līdzjūtības pilni skatieni ir garantēti. Tādu situāciju nepieļaut man bija izšķiroši svarīgi, jo vienīgais iemesls, kāpēc katru dienu vairākas stundas vispār apmeklēju trendīgas kafejnīcas, ir iespēja savā prātā nodirst katru garāmgājēju aiz loga vai kafijotāju sev līdzās.

Lēnos brīvdienu rītos vai uz klusākām ielām nobāzētās kafejnīcas izvēlos apmeklēt, kad prāts nesas uz kvalitatīvu jeb padziļinātu dirsienu. Šādās reizēs atlasu vienu no dažiem redzes laukā esošajiem eksemplāriem un aptuveni 20 minūtes domās noleju ar sūdiem pilnīgi visu: sākot ar ģērbšanās stilu, beidzot ar anatomiskām īpatnībām, pa vidu neaizmirstot sacerēt pazemojošas epizodes no viņa bērnības un izfantazēt šī brīža neveiksmes attiecībās ar pretējo dzimumu, kas, protams, sakņojas viņa mikropenī.

Savukārt trauksmainās darba dienās biežāk izvēlos piesēst kādā no centrālo ielu ķēdes kafejnīcām. Iekārtojoties pie loga, varu novērot nebeidzamu straumi cilvēku, kas steidzas ikdienas gaitās pat nenojaušot, ka kalpo par munīciju otram apdiršanas veidam – kvantitatīvajam dirsienam. Kvantitatīvais jeb sērijveida dirsiens ir teicams veids, kā asināt reakciju un noslīpēt meistarību apvainojumu pingpongā. Katram objektam veltu vien dažas sekundes savu domu laika un aprobežojos ar “aizpistais dildaunis”, “resnā, rijīgā sterva” vai “defektīvais cūkupisējs” un uzreiz ar acīm skrienu pie nākamā. Galvenais noteikums: paspēt uzdirst pirms cilvēks pazudis aiz kafejnīcas loga robežām.

Esmu pastāvīgi izbesīts un īgns, jo apzinos, ka man nekad neizdosies sasniegt vienīgo stāvokli, kurā spēju būt patiesi laimīgs: dirst visiem tieši sejā, kamēr viņi mani nēsā uz rokām.

Cehs.lv atklāj Ždanokas un Asada tikšanās tēmas

Ar sajūsmu uzņēmām ziņu, ka beidzot ir norisinājies politikas “El Classico” – pie viena galda sēdusies Ždanoka un Asads. Diemžēl oficiāli nav pieejama plašāka informācija par apspriestajām tēmām, taču Cehs.lv pētnieciskās žurnālistikas komanda ir nākusi klajā ar dažiem ticamākajiem tematiem un Sīrijas ziņu virsrakstiem.

Stienis: Sīrijā krīze nebeidzas, bet krievu valoda pasludināta par otro oficiālo Sīrijas valodu
Sencis
: Bēgļi plūst atpakaļ uz Sīriju – Ždanoka visu sakārtojusi
Stienis: Pēc smagām parrunām, Sīrijā “Allahu Akbar” aizstāj ar “bļāģ nahuj”
Sencis: Pēc tikšanās ar Ždanoku Asads medijiem: “Es ņehuja nesapratu, ko viņa man teica”
Lodzinjsh: Asada kontrolētajās teritorijās jau tiek organizēts referendums ar lūgumu tās uzņemt Krievijas federācijā
Kurbads: Dienu pēc Ždanokas vizītes Damaskā Asads beidzot novāc rokas no krievu skolām.
Sencis: Pēc Ždanokas uzrunas “Daesh” met mieru un padodas
Sencis: “Eiropas Parlamentā tomēr ir arī visai sakarīgi ļaudis,” novilka Asads pēc tikšanās ar Ždanoku
Zemnieks: “Ja jums visas sievietes ir tādas kā Ždanoka, mēs nedosimies jūs slepkavot. Allahs jūs jau ir sodījis” oficiāls Daesh paziņojums pēc tikšanās ar Ždanoku
Kurbads: Eiropā Ždanoka ir ragana, bet Sīrijā – Vasiļisa Prekrasnaja.
Sencis: Ždanokas un Asada tikšanās tiek atzīta par daudz vērtīgāku nekā Jaltas un Teherānas konferences ņemtas kopā
Kurbads: Asads atsakās satikties ar Ždanoku, pirms viņai galvā uzmaukts hidžābs.
Kurbads: Citās ziņās: Ždanoka kļūst par pirmo vīrieti, kuram piespiež valkāt hidžābu
Sencis: Ždanoka galvenokārt vēlējusies apspriest aizdusu
Sencis: Ždanoka beidzot uzzina atšķirību starp Sīriju un Sibīriju
Sencis: Obama un Putins sasauc ārkārtas sēdi, lai apspriestu Ždanokas un Asada tikšanos. Pēc sanāksmes Ovālajā ofisā, abi esot iznākuši ar sāpošām presītēm un noraudātām acīm
Kurbads: Ždanokas vizītes laikā arī Al Nusra un Islāma valsts pārtrauca karot, jo visi gribēja aizbraukt paskatīties uz Bobu Dilanu.
Bobs ŽdanokaKurbads: Asads tiekas ar hipiju ēras miera vēstnesi Bobu Dilanu

Par dzimtenes mīlestību un artišoku

Šonedēļ Delfos liekulīgi izliekos par patriotu tikai tāpēc, lai palielīltos, ka biju ceļojumā.

Nesen kopā ar draugiem biju izbraucis nelielā ceļojumā ārpus Latvijas. Neminēšu precīzu valsti, tāpēc, ka pēc tik sensitīvas informācijas publicēšanas, kāds lasītājs varētu atklāt manu patieso identitāti un mēģināt ielauzt man galvaskausu. Tātad, ASV Kalifornijas štata mazpilsētas Castroville galvenā tūrisma objekta paēnā izdzirdēju kaut ko reizē svešu un pazīstamu. Mirkli ieklausoties sapratu, ka pretrunīgās sajūtas manī bija izraisījusi netālu stāvošā meitene, kura spēcīga latviešu akcenta iezīmētā angļu valodā savam sarunu biedram stāstīja par Latviju.

Precīzi nocitēt nespēšu, bet vēstījums bija tāds: Latvija ir nabadzīga valsts Eiropas nomalē, kur ir ļoti auksts un tumšs, valdība stipri zog, bet neviens īpaši neiebilst, jo ir ļoti nobijies no krieva. Acīmredzami, ka meitenei gribējās pastāstīt par savu valsti kaut ko interesantu, lai nelaistu prom potenciālo kavalieri, tomēr viņas vārdi drīzāk panāca pretējo. Vēl sirreālāku visu situāciju padarīja fakts, ka iepriekšējā rindkopā minētais slavenais tūrisma objekts, pie kura stāvējām, bija pasaulē lielākais artišoks.

Mazajai pilsētiņai, kas sastāvēja no ātrās ēdināšanas restorāniem, dažiem noplukušiem moteļiem un vieglas konstrukcijas dzīvojamiem kvartāliem, acīmredzami nebija ar ko lepoties. Vecākajai ēkai nevarēja būt vairāk gadu, kā manam tēvam, pilsētā nebija dzimis neviens ievērojams cilvēks, bet visi nozīmīgie vēstures notikumi šai nomalei bija metuši līkumu. Saprotot, ka kaimiņu pilsētiņas “košļājamo gumiju ielai” bija kaut kas jāliek pretī, iedzīvotāji salika kopā prātus un no betona bija izlējuši sev lepnuma objektu: milzīgu, zaļu artišoku.

Esmu pārliecināts, ka meitene no sirds mīlēja un joprojām mīl Latviju, tomēr esmu ievērojis, ka latvieši mēdz mīlestību izrādīt īpatnējā veidā: nodiršot. It kā pastāstot interesantus faktus, bet negatīvā gaismā. Šis uzvedības modelis vienlīdz attiecas gan uz valsti kā tādu, gan kino, gan tūrisma objektiem, gan tādām C kategorijas slavenībām, kā šo rindu autors. Tikai tad, kad mīlestības objekts ir iznīcināts, viedoklis mainās uz pretējo un – paradoksāli, bet no tām pašām mutēm plūst atzinības vārdi.

Lai vieglāk atcerēties, ietvēru nacionālās mīlestības definīciju viegli iegaumējamā pantiņā:

Latvietis bezgalīgi mīl savu dzimteni,
tāpēc to nežēlīgi nodirš.
Latvietim pārstāj besīt “tas pediņš Freimanis”,
tikai tad, kad viņš nomirst.

Lūk kāpēc man radās revolucionāra ideja, kuru atļaušos rosināt šeit un tagad: tā kā mūsu valstī ir virkne iespaidīgāku lietu par betona dārzeņiem, varbūt būtu vērts izcelt tās un vismaz neakcentēt trūkumus. Katru reizi, kad tūrists no Latvijas rada iespaidu par savu valsti kā par atpalikušu starpnacionālā naida plosītu kartupeļu pagrabu, viņš runā arī pats par sevi.

Rezultātā arī jūsu pašapziņa piepūtīsies lielāka, draudzene mīlēs stingrāk un tas kopumā darīs sirdi laimīgāku, kas savukārt ļaus jums produktīvāk strādāt un par paaugstinājuma bonusu doties pateicības svētceļojumā pie artišoka.