Monthly Archives: aprīlis 2016

Kā jūtas Memory Water?

Piektdiena, darbdiena, ikdiena – bizness notiek, nauda griežas, dzīve uz galvaspilsētas pulss. Darba dienas pašā sākumā, braucot uz tikšanos ar CEHS.lv galvenajiem sponsoriem*, ievēroju klasisku ainu – sagrabējušu kravas busiņu. Ikdiena daudziem maziem uzņēmējiem, kuriem katra diena ir cīņa par izdzīvošanu.

Piebraucot tuvāk ievēroju, ka šis tomēr nebija jebkurš kravas pārvadātājs vai klavieru remontētājs – nē, šis busiņš piederēja mazliet lielākai firmai. Pazīstamai. Tik pazīstamai, ka tās produkciju pat tirgo lielveikalos:

Jā, busiņš piederēja krāpniekiem, kas jau vairākkārt nonākuši Ceha redzeslokā. Protams, mazliet bēdīgi ir, ka šie afēristi joprojām kaut kā pamana savus netīros degunus turēt virs ūdens, lai gan busiņa stāvoklis neliecina par veiksmīgu biznesu.

Paskatījāmies arī CSDD datubāzē, kur atklājās reti bēdīga aina. Ja nu ūdens strukturēšana nebūtu mīts, esam diezgan droši, ka šādā transportlīdzeklī pārvietots ūdens uzņemtu visai daudz negatīvu emociju:

memorycsdd

* – Sorosa fonds, Kremlis, Vienotība, Saskaņa, Raimonds Vējonis u.c.

Par kristīgās mācības izčakarētajiem prātiem

Šonedēļ Delfu Versijās stāsts par kebabiem, datorspēlēm un urdzošu prieka strautiņu.

Ierijot dievmaizīti, kuru baznīctēvs ar labi atstrādātu kustību iegrūda manā gaidās pavērtajā mutē, nevilšus aizdomājos par šīs darbības spilgto līdzību ar to, kā kristietība savulaik ienāca tagadējās Latvijas teritorijā. No šīs apceres gan mani ātri izrāva pie aukslējām nekomfortabli pielipušais apaļais miltu plācenis, kuru centos nobakstīt ar mēli, nespējot sagaidīt, kad tam palīgā piesteigsies akcijas Kagora malks – Jēzus asiņu simbols.

Lai arī jau pāris nedēļas kā biju pabeidzis iesvētes mācību un kļuvis par draudzes locekli, tomēr mans prāts joprojām bija nemierīgs. To urdīja jautājums: vai, stāvot uz ceļiem šī kleitā tērptā vīrieša priekšā un vārda tiešā nozīmē tiekot sabarots mutē, es nenonāku pretrunā ar savu latvietību?

Man latviskā dzīvesziņa vienmēr ir asociējusies ar dažādu kokā grebtu sūdiņu izrotāšanu ar Lielvārdes jostai nospertām zīmēm, putras bļodiņas atstāšanu veļiem un šūpošanos saulgriežos, lai tētis visu gadu nekož. Visas no minētajām atrakcijām ir jestruma un spriganuma pilnas. Kristīgā baznīca turpretī piedāvā vāji barojošu maltīti, lētu uzdzeramo un miegainību veicinošas dziesmas nesaprotamā latīņu valodā, kuras vēsās mūra ēkās dzied izšuvumiem rotātā palagā tērpies vīrietis ar visai brīviem uzskatiem pedofilijas jautājumā.

Iespējams, ka jūsu paziņu lokā tas tā nav, bet man apkārt esošo līdzpilsoņu burbulī kristīgs cilvēks tiek uzskatīts par godājamu sabiedrības locekli, kamēr ar pagānisma tradīciju izpēti aizrāvies folkloras skandinātājs – par nekaitīgu, zāļu tējiņas sadzērušos dīvainīti, kuram nav vērts piegriezt īpašu uzmanību, bet no kura drošības pēc der turēties pa gabalu. Vēl negatīvāka attieksme ir tikai pret ateistiem, kurus uztver kā radījumus bez priekšstatiem par morāles un ētikas normām un tādiem, kuri jau ar vienu roku čamda Lucifera žākli.

Tas mani mulsina. Ne ateisti, ne pagāni, ne agnostiķi līdz šim man ne reizes nav mēģinājuši iestāstīt, ka esmu piedzimis kropls, bet man ir pavēlēts būt veselam. Ka neredzams debesu vīrs mani mīl tik ļoti, ka, ja man dzīves laikā neizdosies izveseļoties no iedzimtā defekta, es tūkstošiem gadu vārīšos katlā, klausoties kā cilvēka un kazas krustojums ar putuplastu braukā pa mitru stiklu vai ar dakšiņu skrāpē pusdienu šķīvi.

Ar šiem vārdiem ceru iekustināt nelielu diskusiju par to, kāpēc 2016. gadā Latvijas izglītības sistēmā joprojām pastāv kristīgā mācība. Lai arī tā, paldies Dievam (haha), nav obligāta, tomēr vecāku izvēles rezultātā katru gadu izčakarē gana daudz jaunos un dedzīgos prātus. Ja kādam šķiet, ka tur gluži nevainīgi tiek mācīta Eiropas kultūras un mākslas vēsture, kas nenoliedzami ir gana ciešā apkampienā savijusies ar kristietību, tad varu kā piemēru minēt Valsts izglītības satura centra izdotajā kristīgās mācības 1.-3. klasei paredzētajā mācību programmā uzstādītos mērķus. Tātad, jāsasniedz mērķis, ka bērns, citēju:

– prot pateikties Dievam par radību un gādību par to;
– zina, ka Dievs radīja pasauli labu;
– spēj pieņemt, ka varavīksne ir Dieva Derības zīme ar cilvēku;
– prot pastāstīt, kā Svētais Gars izmaina cilvēku dzīves;
– attiecas pozitīvi pret Baznīcu;
– zina, ka nepaklausība ir nāves cēlonis.

Pārējās pērles meklējamas šeit.

Es pats kopš iesvētes mācības pabeigšanas vairs neesmu aktīvs draudzē un, teikšu atklāti, esmu sašūpojies savā ticībā. Laikam priekš manis pārāk daudz bija Vecās derības incesta, apgalvojumu, ka visums radies pirms dažiem tūkstošiem gadu un, ka karos uzspridzināti zīdaiņi ir “Dieva plāns”. Laikam būs jāpamēģina pagānisms vai ateisms: iespējams, ka tur spēšu atrast vairāk jēgas.

Trīs mīlestības

Alises pirkstu gali sāpēja tik ļoti, ka viņa priekšmetu satveršanai jau instinktīvi izmantoja tikai labo roku. Māte Alisei bija stingra. Vijoļspēles nodarbības trīs dienas nedēļā, bet atlikušajās četrās – vingrināšanās mājās divas stundas. Līdz tam nekāda rotaļāšanās. Vien svētdienās māte reizēm atļāva beigt nedaudz ātrāk.

No sākuma Alisei kā jau bērnam, kam kaut ko spiež darīt, vijoļspēle riebās. Bet bija bail no mātes. Ja čīgāšana apklusa ilgāk nekā uz 10 sekundēm, no otras istabas atskanēja bargs: “Tu spēlēsi vai nespēlēsi, ko? Gribi izaugt par viduvējību un vergot par grašiem kā tava māte?”

Gadus vēlāk, kad pirkstu gali jau sen bija nobruņojušies ar stīgu spaidīšanā rūdītu, cietu ādu un Alise bija sasniegusi tīņa gadus, stundas mājās divvientulībā ar vijoli bija brīdis, ko meitene ik dienas gaidīja visvairāk. Klasē zēni bija vecumā, kad interesi pirms stundas norakstīt no meitenēm mājasdarbus strauji nomainīja interese par grēka rētu skuķu kājstarpē. Alise nebija diez ko glīta, bet labas atzīmes pelnīt traucēja aizraušanās ar vijoļspēli. Varētu teikt, ka meitene nebija populāra nedz bēniņos, nedz pagrabā, tāpēc skolā viņai nepatika. Tā vietā Alisei gandarījumu sniedza Bahs, Mendelsons, Vivaldi un apziņa, ka kādreiz viņai padosies arī vissarežģītākās Paganīni kaprīzes.

***

Gājēju tuneli piepildīja klasiska disko hita pavadījums no maza 10 vatu pastiprinātāja. Tam pāri klājās vijoles melodija.

“Labi mūziķi mūsdienās ne sūda nevar nopelnīt. Vārās tikai banālas popzvaigznes,” nodomāja mūzikas skolotājs no Francijas, kurš Latvijā bija ieradies atvaļinājumā, un iemeta futrālī piecu eiro banknoti.

“Tik jauna, solīda sieviete, bet spiesta muzicēt tunelī. Un smuki spēlē! Noteikti vīrs pļēgurs. Žēl…” futrālī iebira pārdesmit centi no pensionāres saujas.

“ABBA!” izsaucās zviedru pāris. Futrālī nonāca pārlocīts desmitnieks, ko pavadīja abu piecdesmitgadnieku neviltotie smaidi.

Alise, lietpratīgi sagaidījusi brīdi, kad tunelī ir salīdzinoši maz cilvēku, pieliecās un izgrābstīja no futrāļa naudas zīmes un monētas. Jāatstāj žēlīgi centi un viens spožs divnieks. Centi, lai garāmgājēji redz, cik sievietes dzīve grūta. Divu eiro ripulis – pasīvs spiediens uz cilvēku pašlepnumu. Apliecinājums, ka ne visi ir gnīdīgi skragauši. Vietējiem tas liks divdesmit centu vietā iemest piecdesmit, lai pārāk apkaunojoši neatpaliktu no dāsnākā ziedojuma, bet ārzemju onkuļi divnieku vieglu roku pārtrumpos ar vismaz piečuku.

“Šodien varēs krietni paraustīt,” pie sevis nopriecājās Alise, aizvēra melnās somas sānu kabatas rāvējslēdzēju un cēlās kājās turpinājumam. Kabatā jau bija savi 150 eiro. Vēl vairāk par mūziku viņa mīlēja tikai divas lietas – vieglu piķi no naiviem lohiem un spēļu automātus.

Lohs

Gints Bude pret internetu 2, jebšu – #PaldiesLielisksVizuālaisMateriālsValstsPolicijai

Oktobra sākumā nedaudz pasmējāmies par Latvijas modes vecvectēvu Gintu Budi, publicējot viņa vēstuli ASV prezidentam un pilnīgi nejauši atrodot internetā meme ģeneratoru. Neilgi pēc tam, Ceha triecienbrigadieris, kurš Budi nepazīst un nevēlas pazīt, sociālajos tīklos saņēma šādu te vēsti:

Screen Shot 2016-04-25 at 12.51.00

Pasmējāmies par šo saraksti aizmirsām to jau pēc stundas, līdzīgi kā tas bija ar cilvēku interesi par Budes apeņu līniju. Taču tagad, pusgadu vēlāk, kad šī tēma jau sen izgājusi no modes, līdzīgi kā Bude pirms 20 gadiem, Gints nolēma, ka tomēr pienācis laiks parādīt internetam pēc nopelniem.

Arī šoreiz viņš nenoturējās nenosaucot iepriekš izsmieto meiteni par “meiteni no Madonas biešu vagas, kurai citu spēju vai talantu nav!” (sveicieni tēvam, par kura meitu ir stāsts), kā arī izrādījās, ka par šo troļļošanu mums maksā pats Latvijas valsts prezidents (sveicieni Vējoņa kungam). Pavei:

Screen Shot 2016-04-25 at 12.52.19

Paldies par informāciju! Labs ilustratīvs materiāls Valsts policijai! Gaidām grāmatu.

Valsts ieņemšanas dienests

Tā kā šonedēļ pasūdzējāmies par valsti, Delfu lasītāji pirmo reizi piekrīt mūsu viedoklim.

Pirms vairākiem gadiem, nolemjot mesties iekšā uzņēmējdarbībā un dibinot mikrouzņēmumu ar pamatkapitālu – 1 Ls –, pat nenojautu, ka Valsts ieņēmumu dienests centīsies ieiet manī līdz elkonim, kā proktologs, kurš nolēmis pievērsties leļļu teātrim.

Nodokļu deklarācijas, gada pārskati un citas kamasūtras pozas jau bija kļuvušas par ierastu lietu, bet tad saņēmu paziņojumu:

“Labdien.
Nosūtām Uzņēmumu reģistra atgādinājumu par pamatkapitāla pārreģistrāciju uz eiro.
Informāciju meklē: www.sakartopapirus.lv

Sākotnēji iztēlojos to kā ērtu pogu “pārreģistrēt pamatkapitālu” elektroniskajā VID lapā, kas ar vienu klikšķi pārvērtīs manu 1 latu par iespaidīgu 1,42 eiro kapitālu, tomēr prieks bija īss. Pēc rūpīgas mājaslapas izlasīšanas sapratu, ka neko nesaprotu, tāpēc nolēmu noskatīties pusstundu garās videopamācības, kurās bija ne tikai grafiski parādīts, cik dziļos sūdos esmu, bet to pavēstīja arī maiga vīrieša balss. Lai veiktu sava uzņēmuma milzīgā pamatkapitāla pārreģistrāciju, jāaizpilda šādi dokumenti:

Screen Shot 2016-04-20 at 09.36.08

Domāju, ka šis ļoti precīzi raksturo nelielu daļu no birokrātiskās bezjēdzības, kas liek Latvijas uzņēmējiem sākt interesēties par biznesa iespējām Igaunijā. Zem nosaukuma “18. Veidlapa” slēpjas 15 lappušu dokuments, kuru pagaidām neesmu spējis izlasīt līdz galam, nemaz nerunājot par tā precīzu aizpildīšanu. Ņemot vērā faktu, ka vienas A4 lapas izdrukāšana vidēji maksā sešus centus, varu diezgan droši apgalvot, ka mana SIA pamatkapitāls ir mazāks, nekā nauda, kas nepieciešama, lai izprintētu visus šos dokumentus. Protams, ticu, ka Uzņēmumu reģistrs rūpīgi izvērtēja pilnīgi visas iespējas, kā sakārtot šo jautājumu, un nolēma, ka naudas tērēšana www.sakartopapirus.lv un pamācošos video izveidošanai ir pats efektīvākais veids.

Šobrīd VID mani atstājis lielas dilemas priekšā, jo jāizvēlas viens no sekojošajiem:

  • algot grāmatvedi, kurš manā vietā sakārtos visus nepieciešamos papīrus
  • aizmirst par šo jautājumu un izlikties, ka viss ir kārtībā, līdz VID uzliks soda naudu
  • maģiski pārvērsties par grāmatvedi, kurš saprot, kā pareizi aizpildīt šos dokumentus.

Un ir vēl viena problēma, kas naktīs neļauj gulēt – nesen saņēmu no VID paziņojumu, ka neesmu nomaksājis nodokļus un man ir nodokļu parāds – viens cents. Arī šajā jautājumā redzu trīs izvēles iespējas:

  • pārskaitīt valsts kasei 1 centu, samaksājot 57 centu komisijas maksu
  • doties uz VID un apmaksāt parādu skaidrā naudā, cerot, ka šajā RE&RE celtajā ēkā nekas neuzgāzīsies uz galvas
  • gaidīt 30 gadus, līdz šis nodokļu parāds procentos būs uzaudzis lielāks, nekā pārskaitījuma komisijas maksa.

Lēmumi, lēmumi… Tik lielu lēmumu pieņemšanu labāk nesasteigt un pirms tās kārtīgi izvēdināt galvu, tāpēc domāšu par tiem pēc sava ikgadējā atvaļinājuma. Protams, ja vien sevi tajā palaidīšu, jo, kā pašnodarbinātais esmu noslēdzis pats ar sevi līgumu par pieņemšanu darbā un, ejot atvaļinājumā, katru gadu pats sev rakstu iesniegumu, lūdzot to piešķirt.

Kāpēc par šīm nejēdzībām netiek runāts biežāk? Viens no galvenajiem iemesliem ir fakts, ka šī kafiju dzerošā daudzgalvainā himera ir varen atriebīga un ļaunatminīga. Dekādēm valsts maizē uzsēdētā milzu pēcpuse gatava uzsēsties uz tavas sejas un nekāpt nost, kamēr nebūsi iztīrījis kabatas un atdevis tai pat pusdienu naudu. Pēc šī raksta publicēšanas VID smagā dūre droši vien klauvēs arī pie radošās apvienības cehs.eu durvīm.

1_lapa

Dzīvnieku Brīvība vēlas KIŠKAS un ASINIS!

Ja pēc mana pirmā raksta Cehā jums nebija skaidrs, atgādināšu – man dzīvnieku tiesības ir pie dirsas. Daži dzīvnieki ir paredzēti ēdienam, daži kažokiem un daži bezzobainu, sīku slaviku izklaidēšanai cirkā. Vēlaties mani pārliecināt par pretējo: nodzīvojiet mēnesi ieslēgti vienā dzīvoklī ar nepieradinātu vilku.

Joprojām mīļākā lapa, ko internetā skatos tikai lai sadusmotos par hipsteru stulbumu, ir Dzīvnieku Brīvības lapa facebookā. Sen nebija sanācis tā labi uzvilkties, tāpēc nolēmu iegriezties un – pavei – nelika vilties.

dzīvnieku hujībrīva

(Kad viena fotogrāfija pasaka vairāk par tūkstošiem vārdu… Jā – karbonādes, cepetis, medaljoni, ribiņas, šašliks, bekons utt.)

Да ладно, var jau izlikties, bet vai tiešām kāds ir tik naivs? Vai kāds nopietni iztēlojas, ka cūciņas dienas pavada pie baseina sauļojoties (piezīme sev: jauns biznesa $uperplāns – karbonādes, kuras pašas cepas saulē)?

Gaļas industrijas maldi? Jā, jo Dzīvnieku Brīvībai pašiem nu gan galīgi nepatīk manipulēt informāciju. Ak, pag. Nē, viņiem patīk gan. Atkal atgādināšu par savu Rīgas Cirka rakstu, kad DzB kvieca, ka cirkā strādā pērtiķīšu sitēja, kura kādreiz ir strādājusi ar vēl dažiem citiem dzīvnieku sitējiem. Tiesa gan, nekas tāds nenotika pašā Rīgas Cirkā, bet ar to bija gana, lai kladzinātu par dzīvnieku ciešanām.

Vistas, aitas, cūkas un liellopi tiek turēti necilvēcīgos apstākļos! Jā, tieši tā – necilvēcīgos, jo tie ir dzīvnieki. Kādos tad apstākļos viņi būtu jātur? Četru istabu dzīvoklī Teikā? Lauku viensētā pie Ludzas? Perfektā pasaulē, protams, aitiņas ganās zaļā pļaviņā un dienas pavada spriņģojot riņķī. Bet patiesībā tie ir kakaini lopi, kuru mūža misija ir tikt nokautiem. Es negrasos piķot vairāk, lai no zemnieka, kurš smird pēc kaņepēm, nopirktu organiski audzētu jēra gaļu. Es gribu savā gaļā sagaršot dzīvnieka pirmsnāves bailes.

Protams, ir forši, ka ir hipiji, kuri cīnās par dzīvnieciņu tiesībām. Mīlīgi. Ir par ko pasmieties. Bet nevajag sēdēt savās augstajās sapņu pilīs un dročīt, ka esat labāki par visiem citiem. Vainot uzņēmumus, ka viņi maldina, nevis liek savās reklāmās iekšas, kiškas, asinis un putru. Nu nevajag. Ja arī uzņēmumi reklamētu savus produktus tieši šādi, visticamāk tieši DzB sēdētu stūrī un raudātu.

szynka-gif

P.S. Alternatīvā bilde rakstam, kuru ceha kolektīvs atzina par nepiemērotu, jo tā varētu traumēt mazus bērnus un vegānus.

Māksla neko nemācēt

Kolēģis jūs vakar priecēja ar saturīgu un pārdomātu rakstu Nospiest irsi ar mitru īkšķi jeb padomi, kā kļūt par īstu vīrieti.

Jāsaka, ka visnotaļ viņam piekrītu. Lai arī esmu no sievietēm, kas mirkļa vājumā Vestā uzsēstos kādam lati dzerošam, uz barberšopu staigājošam hipster’ barista švītiņam uz sejas, es tomēr nenoliegšu, ka manas patiesās seksuālās fantāzijas drīzāk iekļauj pēc lēta odekolona smaržojošu mačo, kurš mani ar motoreļļā izmirkušām rokām izcukā Ļeņingradas tualetē.

Bet, nu, gana citēt Texxxtus.

Šodien, dāmas, vēlos spert soli tuvāk savai dzīvesstila blogeres karjerai un jums pastāstīt, kā, izmantojot Benvenuto padomus vīriešiem, arī jūs varat gūt vislielāko labumu no sava apdalītā dzimuma.

Pirmkārt, trenažieru zāle.

Ja vīriešiem pietiek ar komplimentu izteikšanu par ikriem, vai otra vīrieša bicepsu nosaukšanu par ieročiem, mums, dāmām, jābūt gudrākām. Iesaku sekot vienkāršam, bet daudzām tik neizprotamam padomam: trenažieru zālē nerādīties. Mūsdienu problēma ir tāda, ka daudzas dāmas par svarīgu pašapziņas uzlabošanas metodi ir izvēlējušās sevis nodzīšanu bikram jogas studijās vai step aerobikās. Nez kāpēc sieviešu prātos ir iespiedusies doma, ka savas presītes ielikšana instagramā, liks pasaulei noticēt, ka šī presīte nekalpo tikai vieglākai cepeša izņemšanai no krāsns. Tāpēc dari, kā daru es: izliecies, ka esi viena no tām pārliecinātajām, moderno laiku feministēm, kurai savu pretīgo ķermeni izdevies iemīlēt tik ļoti, ka citu viedokļi kļūst nesvarīgi. Drīz vien ievērosi, ka pārmetumi par tavu nevēlēšanos iet uz zāli ne vien sāk izzust, bet pat pāraug apbrīnas skatienos. Un tajā brīdī jau nevienam vairs nebūs jāzina, ka sevis mīlestība patiesībā ir visparastākais slinkums.

Otrkārt, būvmateriālu veikali.

Arī šeit viss ir vienkārši, ja atceramies, ka sieviete, kura dara pati ir nekas vairāk kā sieviete, kura nespēj atrast kādu, kurš to darītu viņas vietā. Šajā gadījumā gan feminisma kārti spēlēt neiesaku, jo nekas nav smieklīgāks par sievieti, kas izliekas, ka viņa zina, ko dara. Šoreiz iesaku pirmās piecas veikalā pavadītās minūtes tērēt izvēloties visizkatīgāko – kautrīgākām meitenēm derēs visneizskatīgākais – pārdevēju visā veikalā. Noteikti neizvēlaties tos 50+ tēvišķos tipus, kuri uzskata, ka bērnam jau piedzimstot jāprot nomainīt riepa. Ne jau tāpēc, ka viņi nezinātu, ko viņi dara, bet viņiem ir nelāgs paradums sievietes saukt par “meitēniem”, lai arī pašam nav stāvējis pēdējos 20 gadus. Mums vajag tādu, kam stāv.

Kad esi noskatījusi savu upuri, dodies pie viņa ar atvērtu īsziņu un centies salasīt, ko “tavs draugs” tev “ir lūdzis” nopirkt. Centies vārdus izrunāt nepareizi un izlikties tramīga par konsekvencēm, kas tevi sagaidīs mājās, ja veikalā pieļausi sliktus lēmumus. Šeit ir svarīgi sevi nostādīt nabaga upura lomā. Atceries – jo lielāks upuris, jo lielāka atlaide pie kases. Un jau atkal – nemaz nepamanīsi, ka viss tiek izdarīts bez mazākās piepūles no tavas puses.

Treškārt, autoservisi.

Arī ar šo viss nebūs tik grūti, ja vien darīsi to, ko dari vislabāk – nespēsi aizvērties – un sekosi manām instrukcijām. Brauciens uz servisu ir kā vizīte pie ginekologa. It kā jau zini, ka nepieciešams, bet kaut kā tik un tā pēc tam jūties izvarota. Lai neizskatītos pēc muļķes, iesaku nevienā brīdī nepieļaut acu kontaktu ar meistaru un nekādā gadījumā neatraut skatienu no telefona ekrāna. Izskaties profesionāla un aizņemta, neveikli ar roku parādi aptuveno vietu, kur tavā mašīnā iemetusies pāpīte un ļauj viņam pašam pieņemt tālāko ārstniecības gaitu. Ja esi nekaunīgāka, nebeidz runāt pa telefonu. Nevienā brīdī pat neliec viņam pieļaut domu, ka tu varētu arī nolikt klausuli. Sāc saziņu ar slinkiem uzrakstiem uz lapiņām kā “Kad? Cik?” Mērķis šeit ir panākt tādu izbesīšanas pakāpi, ka mehāniķim, nekad vairs nevēloties tevi redzēt, būs vieglāk nemaz nesākt iesmērēt tev nevajadzīgus labojumus, bet tu būsi veiksmīgi izsprukusi no debilā jautājuma “kas ir kolotkas un na**j viņas jāmaina?”

Sievietes 1:0 Pasaule

899

Nospiest irsi ar mitru īkšķi jeb padomi, kā kļūt par īstu vīrieti

Cilvēki mēdz sūdzēties, ka ziņās viss slikti, bet nu… šis raksts ir diezgan zajebis.

Esmu noguris no mačo tipa rakstiem publiskajā telpā, kuros notiek žēlošanās par armijai nederīgajiem mīkstmiešiem un mandeļu piena latti strebjošiem pilsētas švītiņiem, kā arī paustas nostalģiskas ilgas pēc sen aizgājušiem laikiem, kad katrs vīrietis esot spējis pret savu vēderpresi saliekt naglu, pat šmigā salabot Volgu un ar mitru īkšķi nospiest irsi.

Vēl vairāk esmu noguris pats par tādu izlikties. Nav daudz lietu šai pasaulē, kas man riebtos vairāk, kā sīki mājsaimniecības remonti, automehānikas nianses vai svaru stieņa spiešana no grudaka sporta zālē. Tomēr apzinos, ka jāturpina valkāt šī “vīrišķīgā vīrieša” maska, jo to pieprasa sabiedrības aizspriedumi. Lai nenāktu gaismā mana aizraušanās ar tamborēšanu, klasisko mūziku un japāņu animāciju, esmu gadu gaitā izstrādājis padomu sēriju, ar kuru vēlos dalīties cerībā, ka tie glābs kādu jaunekli no apkārtējo izsmiekla.

Recepte ir ļoti vienkārša. Jāzina tikai trīs vietas – autoserviss, būvmateriālu veikals, trenažieru zāle. Tajās, pasakot pareizos atslēgas vārdus, tiksi pieņemts kā savējais un nevienam neradīsies pat doma apstrīdēt tavu tēviņa statusu.

Svaru zāles gadījumā vislabāk darbojas komplimenti. Tiem nav jābūt reālistiskiem. Gluži pretēji – tikpat mākslīgi uzpūstiem kā apkārtējo vīriešu krūtis. Ja radīsi ap sevi pakaļā lienošu komplimentu dūmu aizsegu, neviens pat nepamanīs, ka neproti lietot lielāko daļu trenežieru un tavas rokas no pārpūles trīc ceļot pat pliku stieni.

Paraugs ieskatam:
“Oho, kā tev izdevās ikros uzdzīt tik iespaidīgu masu?!”

Ja nesanāk izdomāt trāpīgu komplimentu, var ķerties pie plāna B: pārspīlēti skaļi zviegt par sporta zāles iemītnieku neandertāliešu līmeņa jokiem.

Autoservisā savukārt nederēs iepriekš minētā taktika. Tur savu nezināšanu vislabāk paslēpt aiz klusējošas piekrišanas. Nekas nevar būt sliktāk kā, tēlojot lietpratēju, nevietā izmest “laikam saļņikos smiltis sagājušas” vai “čista šitam varētu būt metinātas stoikas”. Ja kļūdies, sarunas biedrs momentā tevi uzskatīs par ākstu, no kura iespējams noplēst divkāršu cenu.

Ļauj servisa meistaram pašam izdarīt secinājumus par problēmu un tikai apstiprinoši noņurdi, piemetot klāt pa kādai rupjībai. Sulīgs lamuvārds palīdzēs pārliecināt servisa meistaru, ka tu skaudri apzinies situācijas nopietnību.

Piemēram:
Meistars: “Izskatās, ka tev pēc desmit tūkstošiem čista kolotkas jāmaina.”
Tu: “Mmm-hmmm… njā… atkal kolotkas, bļe”

Pēdējās un visvieglākais pārbaudījums ir būvmateriālu veikals. Kuram gan ir laiks un vēlēšanās iedziļināties miljons skrūvju veidos, sausajos apmetumos, urbjmašīnu modeļos, utt., utjpr.? Pateikšu priekšā: nevienam mūsdienīgam vīrietim, tāpēc iesaku izmantot pārbaudītu metodi, kas liks katram “Depo” darbiniekam ar skaudību un apbrīnu noskatīties, kā tu pie stenda izvēlies 60mm garus dībeļus.

Gluži vienkārši ierodies veikalā tērpies kamuflāžas šortos ar sānu kabatām un zeķēs, kas ieautas sandalēs. Sandaļu vietā derēs arī krokši, bet papildus bonusa punktus dabūsi, ja no šortu sānu kabatas karāsies ārā ruletes cilpiņa. Šāds izskats manifestē, ka tu esi tik dziļi iekšā būvdarbos, ka tev ir pilnīgi pajāt, kā tu izskaties. Tas ir tēls, kas iedveš bijību jebkuram amatierim un brālīgu mīlestību ikvienam nozares profesionālim.

Ceru, ka mani padomi palīdzēs jauniem čaļiem, kuri tikai tagad uzsāk pastāvīgu dzīvi un aiztaupīs neskaitāmās stundas, ko savulaik pavadīju es, naktī kozdams spilvenā, lai blakus guļošā draudzene nedzird, kā jau trešo nakti pēc kārtas riju asaras, jo jūtos sievišķīgāks par viņu pašu.

Šī nav depresīvā nedēļa: Viena trika ponijs

Digitālā pulksteņa sarkanās lampiņas rādija 05:43 no rīta. Pirms kādas pusstundas viņš bija pamodies no murgiem, kuri pēdējā laikā nomocīja arvien biežāk (parasti tajos ļaužu pūļi rādija uz viņu ar pirkstiem un zviedza). Viņš vienmēr pamodās tieši ap pieciem. Iespējams, tā bija asinsbalss, kas, pietuvojoties lielajam vecumam, teica: “Ir laiks… Tev jābrauc uz Centrāltirgu!”.

Pirms pāris gadiem visa pasaule bija viņa saujā – teju vai 30 gadus jaunāka sieva, pieci bērni, kupls mazbērnu pulks un arī ar darbu laimējies. Visi labprāt uzklausīja un cienīja viņa viedokli – “Kā labāk darīt to? Kā labāk darīt šito? Vai vakar redzējis Rīgas Dinamo spēli un kā rīkotos, ja būtu treneris?” Viņš bija tik neievainojams, ka sāka uz ielas izaicināt uz kautiņu par sevi krietni jaunākus vīriešus, tomēr tie vienmēr bēga, ierāvuši asti kājstarpē.

Kādā prāta aptumsuma mirklī viņš uzrakstīja atlūgumu. Iespējams, tāpēc, ka dzīvē iestājusies pārāk liela rutīna un šķita, ka visu, ko iespējams sasniegt, viņš jau ir paveicis. Bija sajūta, ka BEIDZOT laiks iet pensijā. Tagad šīs atmiņas sagādāja tikai skumjas. Viss lēnām bija izgaisis, izslīdējis caur pirkstiem un vainot varēja tikai pats sevi.

Neilgi pēc atlūguma uzrakstīšanas sieva pameta. Kāpēc? – neteica. Darbā viņa vietā pieņēma citu – daudz jaunāku un glītāku –, bet viedoklis vairs nevienu neinteresēja, un uz ielas garāmgājēji pārstāja pievērst uzmanību.

Kauli bija kļuvuši kā pielieti ar svinu un ar katru nākamo dienu bija arvien grūtāk atrast iemeslu izlīst no gultas. Dienas priecīgākais mirklis bija kārtējā Hameleonu Rotaļu sērija, kuru viņa dēls bija sarakstījis modernajos dvd diskos krievu valodā. Ar cilvēkiem vairs negribējās kontaktēties. Šķita, ka visa sabiedrība viņu nodevusi un iespļāvusi tieši sejā. Viss bija kļuvis tik slikti, tik ļoti ātri…

Viņš vēlreiz ieskatījās pulkstenī, sarkanie cipari rādija 05:55 un to mestajā gaismā uz galda varēja saskatīt kādu priekšmetu. Pildspalvu. Pildspalvu, kuru pēdējā darba dienā bija paņēmis no darba. To pašu pildspalvu ar kuru bija uzrakstījis savu atlūgumu. To pašu pildspalvu, kura daļēji bija vainojama pie viņa nožēlojamā stāvokļa.

Tumsā nevarēja salasīt, kas uz tās rakstīts zeltītiem burtiem, bet viņš zināja. “Dievs Svētī Latviju! Rīgas Pils.”
– Labi… Pietiks gulēt Andri… Celies! 36. sezona pati no sevis nenoskatīsies…

5 iemesli, kāpēc autovadītāji ir cilvēces atkritumi

Šonedēļ Delfu versijā čista meklējiet piecus iemeslus – tas nav kārtējais uzmetiens.

Katru rītu pamostos ar lielisku garstāvokli, gatavs apskaut visu pasauli un pārsteigt kolēģus un priekšniecību ar nesavtīgu darba ražīgumu. Tā kā gulēt dodos laicīgi, tad arī pamostos tā, lai varētu sataisīties bez strespilnas steigas – karsta duša, brokastu pārslas ar bio lakto jogurtu, kafija pie TV, lai sagaidītu laika ziņas un saprastu, ko vilkt mugurā. Šis ieradums gan saglabājies no trūcīgiem studiju gadiem, kad pārvietojos ar velosipēdu – kopš uz darbu braucu ar automašīnu, lietus man ir vienaldzīgs un tas nespēj sabojāt manu garstāvokli.

Kopš ikdienā pārvietojos ar automašīnu, esmu ne tikai kļuvis par laimīgāku cilvēku, bet kaut kādā mērā jūtos par līmeni labāks, nekā biju iepriekš – to ir grūti izskaidrot, bet visi autovadītāji lieliski sapratīs, par ko runāju.

Iepildījis kafiju krūzē līdzņemšanai, parasti laiski dodos lejā no blokmājas ceturtā stāva, lai komfortabli brauktu uz darbu, kad pamanu, ka kaut kāda veca grabaža noparkojusies manam auto tik tuvu, ka būs grūti tikt ārā. “Jobanais lauķis”, pie sevis nodomāju, bet nesatraucos, jo zinu, ka parkinga sensori palīdzēs man izkļūt ārā no pašas dziļākās… autostāvvietas.

Manevrējot starp miljons pagalma bedrēm, cenšoties kādā no tām neatstāt sava auto piekari, ikreizi aizdomājos: “Kad jāizbūvē jauni veloceliņi dīkdieņiem hipsteriem, nauda vienmēr atrodas, bet, kad jāsaved kārtībā godīgu, pelnošu darbaļaužu pagalmi – budžetā pietrūkst līdzekļu. Pimpis, ušaks!” Viegli uzvelkos, bet stresu parasti palīdz noņemt mans mīļākais radio.

Vēl viena lieta, kas mani nedaudz uzvelk, ir gājēji, kas skrien, lai paspētu izlēkt uz ielas pirms pārstāj mirgot zaļais, bet pēc tam sāk vilkties. Tādās reizēs, iedegoties zaļajai gaismai, vienmēr uzsāku braukt sulīgi nospolējoties un aiznesoties gājējam gar pašiem papēžiem: “Iemācies iet pār ielu, kropli!” Savādi, ka, izdzirdot gumijas kaukšanu pret asfaltu, viņi atceras, ka ir iespējams iet arī ātrāk.

Parasti pie auto stūres nesatraucos, tomēr jāatzīst, ka Vanšu tilts ikrītu braucot uz centru, ir pamatīgs pārbaudījums – visas automašīnas saspiežas divu joslu kreisajā pusē, lai būtu vieta vēl vienai joslai, pa kuru visādiem krāniem apsteigt pārējos, lai pēc tam nogrieztu ceļu, ielienot priekšā. Tie, kas neielien priekšā, tilta apakšā nogriežas uz Pils laukumu, apbrauc kvartālu un tad pa Noliktavas ielu brauc ārā uz Valdemārenes ar sejas izteiksmi: “Esmu pimpis ar ausīm, laidiet mani pa priekšu, jo man jāsteidzas vairāk, nekā citiem.”

Un tad vēl tie sabiedriskā transporta vadītāji, kuriem šķiet, ka tiklīdz viņi ir ieslēguši pagrieziena rādītāju, es kaut kā maģiski apstāšos vai izzudīšu no ielas. Reizēm ir sajūta, ka trolejbusa vadītāja apliecību automātiski izsniedz, tiklīdz sieviete sasniedz menopauzi. Un tad viņas brauc pa Valdemāra ielu, pie sevis domājot: “Jā, tas tiesa, ka šeit ir divas joslas katrā virzienā, bet, tā kā sekss man pēdējo reizi bija septiņdesmit trešajā gadā, es braukšu tieši pa vidu, lai neviens normāls cilvēks nevarētu tikt garām.”

Tomēr nekas nekaitina tik ļoti, kā velosipēdisti. Tu nevari pabraukt garām velosipēdistam, kamēr nav atbrīvojusies kreisā josla. Tā nu tu velcies aiz viņa un gaidi izdevību viņu apsteigt. Kad tas izdevies, pie nākamās luksofora sarkanās gaismas viņš apbrauc tevi pa trotuāru un viss sākas no jauna. Nemaz nerunājot par tā saucamo “velosipēdistu kritisko masu”, kad viņi nosprosto visas ielas. “Arī autovadītāji varētu veidot kritisko masu, braucot pa veloceliņiem un trotuāriem, HAHAHA!” vienmēr pie sevis pasmīkņāju.

Katru reizi, kad esmu ticis līdz darbam, sastrēgumos sēdēts tik ilgi, ka vienīgās bezmaksas stāvvietas pagalmā jau aizņemtas un atliek tikai divi varianti – atstāt mašīnu maksas autostāvvietā par 8 € dienā, vai arī braukt uz otru centra galu, meklēt bezmaksas vietu un tad savas 20 minūtes nākt atpakaļ kājām. Parasti izvēlos otro.

Pēc piespiedu pastaigas lietū, ierodos darbā izmircis un nikns. Sekretāre mani smaidīgi sveicina: “Labrīt, Viktor! Nedaudz kavējamies, ko, hihihi?”

“Atpisies…” pie sevis nomurminu.

auto