Monthly Archives: marts 2016

Latvija – mazā Sīrija

Šonedēļ Delfu versiju sadaļā izteicos par patiesi aktuālo.

Jau izsenis dažādas Latvijas vietas bijušas “mazās Parīzes”, “mazās Londonas” un pat “mazās Ņujorkas” tomēr pēdējo nedēļu laikā esam ieguvuši jaunu titulu – Latvija ir mazā Sīrija. Būsim reāli – pat valstī, kurā notiek atklāta karadarbība starp dažādiem politiskajiem spēkiem un teroristiskiem grupējumiem, nav tik karsti, kā Latvijas kūlas dedzināšanas sezonā. Mēs runājam par vairāk nekā 1000 reģistrētiem kūlas ugunsgrēkiem pašā dedzināšanas sezonas sākumā. Ko teiksi, Sīrija?

Savulaik, kad ārzemju draugi vaicāja, kas ir latvietim pašas raksturīgākās lietas, ieradumi, un kas ir patiesi latvisks, vienmēr apjuku. Dziesmu svētki? Līgo svētki? Bukstiņputra? Tomēr pareizā atbilde ir – kūlas dedzināšana. Uzmetot paviršu skatu, tas šķiet ļoti grūti izprotams fenomens, tomēr, aplūkojot tēmu dziļāk, viss sāk izskatīties pavisam likumsakarīgi, jo dedzināšana vienmēr bijusi mūsu stihija. Pavei:

Ziemassvētki / ziemas saulgrieži: sakarinām eglē kaudzi ar svecēm un brīnumsvecītēm, un dedzinām tās. Pēc tam nedaudz padedzinām arī kādu egles zaru, jo, nu – tie dūmi baigi forši smaržo… Velkam ap māju bluķi, ko pēc tam jāsadedzina, lai iznīdētu neveiksmes, ļaunumu un bēdas. Ja bluķis deg ar gaišu liesmu, nākamgad būs laba dzīve, ja kūp un trūd – būs slikta dzīvošana. Ap ugunskuru var gan dziedāt, gan iet rotaļās. Pie viena jāsadedzina arī Jāņu vainagi.

Jaunais gads: katrs sevi cienošs latvietis jau mēnesi iepriekš būs paņēmis ātro kredītu, lai par pāris simtiem eiro iepirktu sprāgstvielas svētku salūtam. Pusnaktī tas tiks lepni uzlaists gaisā ignorējot jebkādas piesardzības un veselā saprāta normas.

Lieldienas / pavasara saulgrieži: svētkos šūpojamies šūpolēs, lai vasarā nekostu odi, bet nedēļu pēc lieldienām šūpoles īpašā ceremonijā tiek izjauktas un, protams, sadedzinātas. Lai raganām nebūtu, kur šūpoties…

Līgo nakts / Jāņi: kā minimums diennakti no vietas kurinām ugunskuru un pirmās nakts laikā nodedzinām tajā visu nevajadzīgo, ko iespējams atrast tuvējā apkārtnē (vēlams, vecas riepas). Protams, neatņemama svētku sastāvdaļa – lēkšana pāri ugunskuram, jo tā pasargā no ļaunas acs un slimībām. Vēl jādedzina arī kārts galā piestiprinātu spaini, kas pildīts ar sveķainu, ar saļarku aplietu malku.

Lāčplēša diena: godinot Latvijas brīvības cīņās kritušos varoņus latvieši ik gadu cenšas nodedzināt prezidenta pils mūri, neprātīgi tuvu novietojot pie tā neskaitāmus tūkstošus viegli uzliesmojošu sveču.

Šādi varētu turpināt ilgi, jo jebkuros svētkos vai piemiņas dienā īstens latvietis atradīs ieganstu likt lietā savas piromāniskās tieksmes. Šķiet, ka vienīgā diena, kad neko nededzinām, ir genocīda upuru piemiņas diena, jo, nu…

Ja runājam par kūlas dedzināšanu, ir jāsaprot, ka tā nav vienkārši pāris laucinieku nevēlēšanās laicīgi sakopt sev piederošo zemi. Mēs runājam par apjomīgu nacionālo fenomenu. Par fenomenu, kas tik organiski iegulstas mūsu latviskajā dzīvesziņā, ka ziņu teksti “aizvadītajā diennaktī nodega kopumā vairāk kā 400 hektāri pērnās zāles” neizraisa pat visniecīgāko pārsteigumu. Mēs runājam par valsti, kurā sērkociņu paciņa nāk komplektā ar diviem divlitrīgajiem bamšļiem.

Un apskatot kūlas dedzināšanu, kā latviešiem vien piemītošu kultūrfenomenu, ierosinu tā vietā, lai to censtos apkarot, uzliekot dedzinātājiem drakoniskus naudas sodus, panākt kūlas dedzināšanas ierakstīšanu UNESCO Pasaules mantojumu sarakstā.

Mēs esam diženi! Mēs esam vareni! Mēs dedzinām kūlu!

B-m7EhVUEAAA0DP

Tualete ir sabiedrības spogulis

Vai zināt, kāpēc padomju savienībā nebija seksa? Jo homogēnā darba ļaužu sabiedrībā nedrīkstēja pastāvēt nekas intīms, personīgs vai unikāls, kas varētu atšķirt ķieģeļu krāvēju no akadēmiķa, izņemot tautai vai partijai veltītā darba apjoms. Viss bija uz komūnu orientēts, cilvēki tika izmitināti barakveidīgās bloku mājās vai komunālajos dzīvokļos, pat tualetes bija visnotaļ … komunālas.
Grūti iedomāties vēl lielāku iejaukšanos personīgajā intimitātē kā vienu telpu ar vairākiem podiem un pisuāriem. “Pag, bet kas tad tur tāds, ja tualetē ir vairākas kabīnītes? Man nav problēmu klausīties kā kolēģis blakus kakā!” – Jūs teiksiet. Labi, tūliņ paskaidrošu, bet sākšu ar problēmas dekonstrukciju.

Tualete un kanalizācija

Lai civilizācija spētu pastāvēt, ir absolūti nepieciešamas kolektīvas rūpes par kanalizācijas un atkritumu izvešanas infrastruktūras uzturēšanu. Tā tas ir bijis pēdējos piecus tūkstošus gadu un, laikam ejot, esam kļuvuši gudrāki – mums ir skalojami tualetes podi, dažādi dezinfekcijas līdzekļi, ziepes un dušas. Esam sapratuši, ka ar atkritumu fizisku pārvietošanu nepietiek, lai mēs varētu pastāvēt ilgtermiņā, tāpēc tiek veikta arī atkritumu pārstrāde. Ņemot vērā nepieciešamību optimāli izmantot resursus, teorētiski, daudz loģiskāk uzturēt vienu telpu ar vairākiem podiem, bet praktiski to nevajadzētu darīt, jo tā nodara cilvēkiem psiholoģisku kaitējumu!

Kāpēc kakāšana ir intīma?

Jā, kakāšana ir fizioloģiska nepieciešamība. Visas dzīvās būtnes iegūst enerģiju, vielmaiņas ceļā pārstrādājot uzņemtās barības vielas un atbrīvojoties no nevajadzīgajām. Tās vielas, kuras mēs izdalām ne tuvu nav vielmaiņas cikla beigas, organiskie atkritumi ir laba vide dažādiem mikroorganismiem un daži no šiem mikroorganismiem var izraisīt nopietnas slimības, tāpēc evolūcijā ir labāk veicies tiem, kam ir bijusi negatīva reakcija pret noteiktām smaržām un garšām. Jeb, lai komentētājiem būtu saprotams: kaka – fui, pē.

Šī negatīvā reakcija ir nodota no paaudzes paaudzē kā instinkts, kas liek, piemēram, kaķiem aprakt savus izkārnījumus smiltīs, vai cilvēkiem – izkārnīties tālāk prom no vietas apmetnē, kur tiek glabāta, vai pagatavota pārtika, bet šī iešana prom no apmetnes ir saistīta ar nedrošību, jo tad cilvēks ir mazāk pasargāts no savvaļas dzīvnieku uzbrukuma. Tāpēc vienatne tualetē ir tik ļoti būtiska drošības sajūtai, jo atrašanās klaustrofobiju raisošā koka kastē, dzirdot blakus čaboņu, izsauc cilvēkos bailes.

Bet kāds tam visam sakars ar valsts iekārtu?

Civilizētā sabiedrībā notiek balansēšana starp individuālismu un kolektīvismu, piedevām – mainīgās proporcijās. Šis individuālisma un kolektīvisma mikstūra ir diezgan labs indikators sabiedrības kulturālajai orientācijai. Kolektīvisms ir dalāms horizontālajā un vertikālajā. Horizontālais, jeb – decentralizēts kolektīvisms, ir tāds, kur mēs maksājam nodokļus, lai tiktu uzturēta kanalizācija, tīras ielas, izskoloti bērni un apbruņota armija, mums arī ir valsts un pašvaldību vēlēšanas, kur indivīdi pēc saviem labākajiem ieskatiem deleģē atbildību par valstij vitālu procesu norisi 100 brīvprātīgajiem.

Vertikālais, jeb hierarhiskais kolektīvisms, tiecās dalīt sabiedrību svarīgās un ne tik svarīgākās grupās, piemēram: vīriešos un sievietēs, kristiešos un musulmaņos, latviešos un krievos, ūbermenšos un untermenšos, Orolos un reptiloidos, Iesalniekos un liberastos, utt., utjp. Savukārt, individuālisti tiecās pēc varas decentralizāciju un maksimāli mazu personīgās dzīves reglamentāciju, piemēram, narkotiku, viendzimuma laulību, abortu legalizāciju, vārda un reliģijas brīvību, utt, uttjp.

Tātad, mums ir spektrs, kur vienā galā ir kolektīvisma ekstrēms, jeb totalitārisms, bet otrā pusē ir individuālisma ekstrēms – anarhija. No tā arī izriet fakts, ka šo divu nometņu īpatsvars tieši ietekmē politisko un kultūras vidi. Piemēram, ja daļa sabiedrības dodas piedzerties sporta arēnas tribīnēs, viņi, visticamāk, jūtas droši, kārtot savas vajadzības, plecu pie pleca ar citiem homogēnās grupas locekļiem, bet jebkuru atšķirīgo indivīdu uzskatīs par nepiederošu grupai un, pielietojot agresiju, centīsies to aizdzīt. Šāda grupa ir vertikāli kolektīva un tās īpatsvars sabiedrībā arī ietekmēs pieprasījumu kultūrā – sports, asa sižeta filmas, masu pasākumi, masu ēdināšana, salūts utt. Individuālisti, savukārt, izvairīsies no masu pasākumiem, sociālajos tīklos apsmies nacionāļus un bārā Chomsky centīsies ar lētu vīnu noslīcināt eksistenciālās grēmas.

Diemžēl, cilvēki ļoti slikti zina, cik negatīvu ietekmi uz personības attīstību atstāj komunālās tualetes. Tās pat ir atrodamas gandrīz visās skolās un bērnu dārzos, kā rezultātā, indivīdi jau ļoti agrā vecumā tiek noapaļoti uz leju un padarīti par zobratiem, kas iederas tikai Marksistiskā sistēmā, un tādēļ pēc tādas tiecās. Jeb, lai komentētājiem būtu saprotams: “Iesalnieks un Ždanoka, skatās viens otram acīs, smaida un spiež podā.” Ceru, ka šis raksts liks cilvēkiem atmosties un tiks pārtraukta šī masveida cilvēku pazemošana skolās, darba vietās un kultūras iestādēs. Pieņemu, ka šobrīd jūs jau esat sapratuši kāpēc tualetes durvju raustītāji ir tik neieredzēti, jo tupētājiem viņi reprezentē privātuma apdraudējumu un būtu tikai adekvāti, ja mēs viņus turpmāk lamātu par čekistiem!

tumblr_m593cuopNc1rocotro1_500

Preses relīze

No ārštata korespondenta K.Āla esam saņēmuši preses relīzi, kurai pievienoti autora melnraksti.

Pizģec! Ahujeķ! Jobtvaju ar’ ārā! Ir notikusi nelaime. Nolādētie muslimi, Slimie kamieļupisēji, Smilšu nēģeri, Nezināmas izcelsmes teroristi ir pastrādājuši kārtējo, episku, kolosālu, traģisku noziegumu. Dotajā brīdī mums ir aizdomas, mums ir vienalga, par to nedrīkst runāt, nevainojiet musulmaņus, tiek apkopota informācija par notikušo. Skaidrs kā diena, nebūsim naivi, ir acīmredzams, ir versija, ka uzbrucēji ir saistīti ar islāmu, ar Alkaedu, ar ISIS, ar starptautisko terorismu. Liecinieki norāda, ka uzbrucēji izklieguši saukļus Allah Akbar, Allah Babah, Alla, ja v bar, Brīva kase, arābu valodā. Vainīgie tiks ignorēti, deportēti, apmācīti un iegūs pabalstus, atrasti un sodīti. Nevajag mīzt, dirst, vainot islāmu, krist panikā. Islāmistiem, musulmaņiem, bēgļiem, teroristiem nav nekā kopīga ar veselo saprātu, ar likumu ievērošanu, ar cilvēcību, ar islāmu. Piedāvāju dedzināt mošejas, atkārtot Kristālnakti, cirpt bārdas, atbalstīt tuviniekus un cietušos.

Takbir, Āmen, Cīņai Sveiks, Slava KPSS, Esiet sveiki!

terrorist

Autovadītāji ir labāki cilvēki par velosipēdistiem

Šonedēļ delfu lasītājus iepazīstināju ar savu viedokli par velosipēdistiem.

Ir kārtējais pavasaris, kad gluži kā sērga Rīgas ielas piepildās ar visiem divdesmit aktīvajiem pilsētas velosipēdistiem. Nepaies ilgs laiks, līdz atkal ik dienu sociālajos tīklos būs jālasa gaušanās par to, kā sliktā infrastruktūra traucē apstāties pie sarkanās gaismas un pārvietoties pietiekami ērti. Ar ekofašistu labā jau sačakarētajām ielām vēl nav gana un viņi nerimsies, līdz visa pilsēta nebūs viens milzu veloceļš.

Velosipēdisti ir tik ļoti pārņemti ar savu “pareizo” uzskatu uzspiešanu apkārtējiem, ka neapzināti provocē sevi ienīst, tomēr grūti viņiem kaut ko pārmest, jo, kā zināms, velodarastija ir iedzimta un neārstējama kaite.

Vēlos lauzt stereotipus un paskaidrot, kāpēc jebkurš autovadītājs ir labāks par velosipēdistu. Tātad – autovadītājs ir ieguvis autovadītāja apliecību, iegādājies automašīnu, regulāri maksā naudu par tās apkopi, degvielu, ceļu nodokli un obligātās tehniskās apskates iziešanu. Tie ir tūkstošiem Eiro no katra autovadītāja, kas silda valsts ekonomiku, nodrošinot desmitiem tūkstošus darbavietu. Tie ir CSDD, autoskolu, autoservisu, auto tirgotāju, degvielas uzpildes staciju, autoceļiem pieguļošo veikalu un ēdnīcu darbinieki, kā arī ceļubūves firmu darbinieki, kas saņem algas, maksā nodokļus.

Tagad apskatīsim, kādu labumu valsts ekonomikai sniedz velosipēdisti. Lai vadītu velosipēdu, nav obligāti jākārto vadītāja apliecība, sekojoši – pat nav jāzina ceļu satiksmes noteikumi. Velosipēdam nav jāiet noteiktiem standartiem atbilstošu tehnisko apskati, tam vienkārši jābūt “tehniskā kārtībā” un “aprīkotam ar bremzēm”. Respektīvi – vecmāmiņas vecais lūznis derēs dalībai satiksmē. Vienīgais obligātais velosipēdista maksājums ir ikdienas latte vai frappuccino krūze, kuras iegāde palīdzēs kādam baristam tikt pie jauna tribal tetovējuma.

Neņemot vērā milzīgo ieguldījumu valsts ekonomikas atbalstīšanā, autovadītāji par to pretī vēlas saņemt tikai vienu – puslīdz ciešamā kvalitātē uzturētus ceļus. Savukārt urbānie velodīkdieņi pieprasa ne tikai arvien jaunu veloceļu būvēšanu, esošo ielu pārbūvēšanu par veloceļiem un visas pilsētas infrastruktūras pielāgošanu savām vajadzībām, bet arī uzstāj uz to, lai autovadītāji pārtrauktu braukt ar automašīnām un pievienotos velopraidam.

Vēlmei pilnīgi visus pilsētas iedzīvotājus padarīt par kaislīgiem velosipēdistiem nav racionāla pamatojuma. Padomājiet loģiski – ja visi brauks ar velosipēdiem, veloceliņi būs pārpildīti un satiksme pa tiem apgrūtināta. Tas būtu tāpat, kā autovadītājam kādu rītu ierosināt pārējiem: “Klau, šorīt visi braucam Daugavai pāri pa Akmens tiltu, būs riktīgi forši!”

Kritiku neiztur arī “zaļā dzīvesveida” un gaisa piesārņošanas piesaukšana, jo būsim reāli – videi daudz draudzīgāka par braukšanu ar velosipēdu ir pārvietošanās ar kājām. Turklāt, HEI! – Rīgā jau ir gatava lieliska infrastruktūra staigāšanai kājām un nebūs jāpiesārņo pilsētas gaisu, būvējot jaunus veloceļus.

Pēdējo piecu gadu laikā velosipēda lietošana kļuvusi par teju vai sektantismu, tāpēc nebrīnīšos, ja kādu rītu pie manām durvīm piezvanīs divi apspīlētos treniņtērpos ģērbti vīrieši, kuri teiks: “Labrīt, vai jums būtu laiciņš parunāt par velosipēdiem?” No lēta un ērta pārvietošanās līdzekļa velosipēds ir kļuvis par krustu fanātiķu rokās, kuri orveliskā lopu stilā gatavi postulēt: “Divas riepas – labi, četras riepas – slikti”.

Kas apvieno reliģiskos radikāļus, karojošos veģetāriešus, aktīvas feministes un tagad arī bravūrīgus velosipēdistus? Fanātisms. Un fanātisms nekad nav bijusi garīgi stabila un nobrieduša cilvēka pazīme.

velo

#TeIrDarbs

Mc-01

Mc-02

Mc-03

Mc-04

Pazudis suņuks! Aizmirsu kaut kur parkā! LŪDZU SHARE!

Šonedēļ Delfu versijās suņu saimnieki paši nostājas četrāpus.

Man ir būtiski ievērot savus mazos ikdienas rituālus. Katru rītu sāku ar puslitrīgu paduses temperatūras kafijas krūzi, tādas pašas remdenas aktualitātes ziņām fonā un sociālo tīklu apskati. Pirms desmit gadiem es teiktu “draugu un draugu-draugu apraudzīšanu”, bet, tā kā neesmu angliski nesaprotošs pāķis, man ir pieejami īsti sociālie tīkli.

Ik rītu, kā likums gadās pa kādai pagājušās nakts tusiņa atraugai, ar purngaliem kopā sastutēta hipstera kedu bildei un narcistiskam selfijam, kas izlaists caur trendīgāko Instagram filtru. Vienmēr, kad raugos savu paziņu sejās, kad viņi pozē pašiņbildēm, aizdomājos, ka viņu duckface bučiņā sakniebtās lūpas ārkārtīgi līdzinās mana kaķa ānusam.

Un te nu es organiski nonāku līdz šodienas tēmai, jo vismaz reizi dienā esmu spiests aplūkot arī dāsni nošārētu saucienu pēc palīdzības, kad kāds mājdzīvnieka īpašnieks kārtējo reizi ir nozaudējis savu četrkājaino draudziņu. Zem katra tamlīdzīga ieraksta rindojas desmitiem līdzjūtīgu komentāru, kuros tiek izteikta cerība uz drīzu atrašanos un sniegts emocionāls atbalsts bezatbildīgajam īpašniekam. Īpašs uzsvars uz vārdu “bezatbildīgs”, jo mājdzīvnieka pazušana ir nevis kāda nepārvarama dabas stihija, bet tieši saimnieka personīgās nolaidības rezultāts. Līdz šim ne reizes neesmu lasījis, ka pie šādiem palīdzības saucieniem kāds to būtu norādījis. Nevaru gan to īpaši pārmest, jo, pat ja kāds vēlētos norādīt uz saimnieka vainu, raudulīgo līdzi jutēju armija viņu brutāli sabradātu.

Mēdz teikt, ka pāris ievieš mājdzīvnieku, lai veiktu tādu kā izmēģinājumu pirms kļūt par vecākiem. Ja tā ir taisnība, ceru, ka lielākā daļa no viņiem ir neauglīgi. “Palaidu dēlu paskraidīt pa parku, bet viņš kaut kur pazuda. Tāds īss, zilā jaciņā, brūnā cepurītē. Uz vārdiņa neklausa, jo mazs vēl – divi gadiņi. LŪDZU SHARE!” diez vai izpelnīsies līdzjūtīgu virtuālu rociņas paturēšanu un cerīgus laba vēlējumus. Tā vietā izklaidīgais vecāks var rēķināties ar pamatota sašutuma pilniem pārmetumiem un drīzu policijas un sociālo dienestu uzmanību. Visticamāk viņš kļūs arī par vakara ziņu raidījuma antivaroni.

Daudzi viegli ietekmējami cilvēki aizkustinošu sociālo tīklu ierakstu iespaidā izlemj sniegt palīdzīgu roku patversmēm un kļūt par saimnieku kucēnam. Kad pirmās sajūsmas dienas ir pagājušas, nākas sastapties ar ikdienas pastaigu rutīnu, dresūru un uzvedības problēmām, izdevumiem speciālai pārtikai, vakcinēšanai, čipošanai, utt. pamazām jaunā pasaules glābēja interese un uzmanība atslābst, suns kaut kur noklīst, bet saimnieks vēršas pie tā paša avota, kas viņam sākotnēji pasvieda ideju par mājdzīvnieku – sociālajiem tīkliem. Tajos viņš nekavējoties sacer raudulīgu ierakstu, neaizmirstot notikušo pagriezt kā no sevis neatkarīgu negadījumu, kurā pats ir īstenais upuris.

Man ir ierosinājumus, kuru vajadzētu nostiprināt normatīvajos aktos ar likuma spēku: pirms cilvēkam ir ļauts adoptēt suni, viņam vismaz trīs mēnešus ik dienas jāiztukšo zarnu saturs uz grīdas un, paņemot kālu caur maisiņu, paša siltais stienis jānogādā tuvākajā atkritumu tvertnē. Ja pēc šāda pārbaudes laika viņš joprojām uzskatīs, ka ir gatavs tādu dzīvesveidu turpināt, tad viņš tiks dzīvnieka pasē ierakstīts kā saimnieks un saņems privilēģiju nākamos padsmit gadus turpināt caur plānu plastikāta kārtiņu satvert plaukstā riekstai irdeno masu.

Nepieviliet mani – ceru pie šī raksta saņemt daudz dusmīgu “kad Delfu redakcija beidzot šos tīņu murgus vienreiz beigs publicēt!!?” komentāru. Katru reizi, kad lasu tamlīdzīgas reakcijas, zinu, ka atkal esmu trāpījis tieši mērķī.

Meža brāļi 2

MEŽA BRUOĻI

otrais cēliens

Tumša skatuve. Uz skatuves stāv galds, tam virsū galda lampa un tukša pudele, galdu izgaismo prožektors. Pie galda sēž trīs cilvēki Bundesvēra kamuflāžas jakās. Zem kamuflāžas jakām rēgojas zili strīpainas maikas. Aiz galda, pie sienas – Latgales karogs.

Iepriekš tika publicēts pirmais cēliens.

Lomās:
Broņislavs – vecākais
Staņislavs – gudrākais
Jezups – pastarītis

Broņislavs: Bruoļi! Uzmiņit, kas maņ zam golda?
Staņislavs: Buteļa?
Broņislavs: Nā!
Jezups: Pipeļa!
Broņislavs: Nā!
Staņislavs: Broņislav, tev nav pipeļis?
Jezups: Broņ, tu asi buoba?
Broņislavs: As naasu buoba!
Jezups: Puiss bez pipeļis jera buoba!
Broņislavs: Da jera maņ pipeļa, jautojums nav par tū.
Staņislavs: Bet tu sacieji, ka tev nav pipeļis.
Jezups: Napizģel?
Staņislavs: Najebaķ gribieji? A pa muti?
Broņislavs: Aizaverit rejamūs caurumus! Jera maņ pipeļa! Jyus poši piertī redziejāt!
Jezups: I ūlys?
Broņislavs: I ūlys!
Staņislavs: I ciči kai buobai!
Broņislavs: Ciči nu ola!
Jezups: Ols ite loba ģela.
Broņislavs: Tai. Maņ zam golda beja…

uzliek uz galda baltu aploksni

Broņislavs: …viestuļe!
Staņislavs: Nu buobas?
Broņislavs: Nu pričom te buobas? NU PRIČOM TE BUOBAS, BĻAĢ?
Jezups: Broņ, nav labi tai lomuotīs. Lobuok paruodi cičus.
Broņislavs: Muotei prasi, izvirtuļ. Itai. Viestuļe. Adrasāta Latgaļis atbreivošanas armejai, Ņukšu, Indras, Horoševas, Uguļovas un Jaunaglonas apvīņeibai, eisok – LAA ŅIHUJA, tobiš, myusim. Roksta Arturs Kaimiņš.
Staņislavs: Oho!
Jezups: Dā.
Broņislavs: Arturs gryb īstotīs myusu partejā.
Jezups: Nahuja?
Broņislavs: As nazynu. Bet golvenīs kū es nazynu, ir kai jis uzzynuoja par myusu apvīņeibu.
Staņislavs: Kurš razpizģel?
Jezups: As pajautuošu twitterī.

Jezups no azotes izvelk telefonu un sāk knibināties pa ekrānu

Broņislavs: Jezupeņ, draudzeņ, paruodi sovu teļefonu.

Jezups pasniedz Broņislavam telefonu. Broņislavs paņem to rokā, saspiež dūrē un no visa spēka triec pret galdu. Tad paskatās plaukstā.

Broņislavs: Naz kū naruoda. Laikam batareja nūsāda.

Broņislavs atdod Jezupam telefonu.

Broņislavs: Tānam vāga izdūmuot kū dareit tuoļuok.
Staņislavs: Vāga Arturu pasyutiet dierst.
Broņislavs: Tys to da. Bet ar itū bīs pamoz.
Staņislavs: Īdot jam peizdys?
Broņislavs: Jau lobuok. Bet par peizdys dūšanu var īzasāst cītumā.
Staņislavs: Jam vāga sadadzynot tačylu. Arturs braukoj ar palāku bemku.
Broņislavs: Nā, dadzynuot navāga. Tys nav demokrātiski. Var prosta izsyst styklus i puordurt rīpas.
Staņislavs: Ģeniāli.
Broņislavs: Bet vāga, lai jis zyna par kū jam itys sods. Vāga uzļikt parokstu.
Staņislavs: Latgaļis terorisma parokstu.
Jezups: Vāga jam pīdierst padjezdā.
Broņislavs: Jezup. As dažreiz dūmuoju, ka tu esi rikteigs dalbajobs. Bet tānam tu beidzot pasacieji kū gudru. Respekts! Laižam iz Reigu.
Staņislavs: Laižam.
Jezups: Aizīt!

LatgalesKarogs

Trešais cēliens

Laimīgā stunda

“Izdari kādam šodien ko labu, un tev atmaksāsies dubultā.” Lektors, īsinot laiku pirms semināra, bija aizšķirstījis žurnālu līdz horoskopu sadaļai. Izlasījis savējo, Mārcis pārskrēja ar acīm pāri arī citiem. Viņš šīm muļķībām neticēja, bet arī nelaida garām iespēju tos domās asprātīgi nokomentēt.

Pirmdiena studentiem ir mazā trešdiena, bet trešdienas ir mazās piektdienas, tāpēc šodien liela daļa auditorijā kusli vilkās iekšā pavisam neģīmī un ar minīšiem padusē. Tomēr par spīti paģirām kursa tēviņi bija saorganizējuši visām meitenēm pa tulpei un šokolādes lielkonfektei cerībā, ka nākamajā koju dzerstiņā tas varētu rezultēties pisiņā. Visām meitenēm, izņemot Aīdu, jo Aīdu pist neviens nevēlējās. Kas par daudz, tas par skādi, un Aīdas bija savus liekus 40 kilogramus par daudz. Viņa par to daudz neuztraucās. Kursa puiši pēc viņas domām bija sekli kretīni, kuriem interesē tikai ātras mašīnas un hokejs, nevis dzeja un mūzika.

Toties Aīdai ļoti patika lektors. Viņš universitātē nekad nebija rupjš, pret visiem studentiem izturējās kā pret līdzīgiem. Arī lielākajiem kursa mūlāpiem Mārcis muti varēja aizvērt, nezaudējot pasniedzēja cienīgu stāju.

“Klau, Aīd?” Mārcis pēc lekcijas panāca un aiz elkoņa pieskārās tūļīgajai būtnei. “Redzēju, kā kursa džeki tevi vienīgo neapsveica. Viņi ir lopi, neķer pie sirds. Klau, varbūt… Varbūt atnāc šodien pie manis? Sešos. Un uzvelc kaut ko smuku,” Mārcis, piemiedza ar aci meitenei, kas stāvēja kā iemieta un neteica ne vārda. Mārcis ļoti labi zināja, ka Aīda ir viņā iemīlējusies. Meitene savas jūtas pirms dienas bija uzdrīkstējusies materializēt, superlaikojot Mārča profilu Tinderī.

“Ceļos.” Dzīvoklī skanēja pieklusināta klasiskā mūzika, stāvlampa stūrī nodrošināja istabā patīkamu, siltu un mīkstu puskrēslu.
“…?”
“Nokrīti ceļos un aizver acis,” uz Aīdas neticības un reizē alku pilno skatienu rāmi noteica Mārcis, stāvot virtuves durvju ailē.
Pēc diviem būkšķiem, ko droši vien dzirdēja arī kaimiņi stāvu zemāk, tagad telpā liegās mūzikas fonu izjauca vien nevienmērīgās, arvien straujākās Aīdas ieelpas un izelpas caur puspavērto muti. Viņa bija gatava izpildīt jebkuru Mārča vēlmi. Soļi lēnām tuvojās, spēcīga roka satvēra Aīdas zirgasti un nedaudz palieca galvu atpakaļ. “Atver muti,” nokomandēja Mārcis. Tagad atver acis. Priecīgu 8.martu!” Mārcis vērās Aīdā, kuras mutē bija iestūķēts snikers, ar rokā pastieptu tulpi. Cik vien ātri spēdama, meitene uzsvempās kājās, paķēra jaku, kurpes un raudādama izskrēja kāpņutelpā. Mārcis nesteidzīgi devās aizvērt vaļā atstātās dzīvokļa durvis. Gaitenī uz paklājiņa zemē mētājās nokosta šokolādes batoniņa puse. Aīda, krītot ceļos Mārča priekšā, sev bija nosolījusies ārā neko nespļaut.

– “Paklau, Kurbad, bet varbūt man tomēr vajadzēja iedot atsūkāt? Tīri aiz žēluma? Viņa manī tā kā drusku ieķērusies.”
– “Kura?”
– “Nu, Aīda. Studente. Par kuras superlaiku Tinderī vakar rēcām.”
– “Atslābsti. Ja tu būtu iešāvis sejā šitai, tad teiciens par pērļu kaisīšanu cūkām iegūtu pavisam tiešu nozīmi.”
– “Tjā.”
– “Ei, dāmas! Gribat, uzcienāšu ar savu snikeru? Haha, nē, labāk jūs pašas atpišaties. Redzi, Senci, viņām mūsu dāvanas nevajag, tāpēc nafig uzbāzties un par to vēl pēc tam justies sūdīgi,” Kurbads iekampa sotaku, noelsās, uzdzēra un ar skatienu pavadīja bārā nupat ienākušās kazas augstpapēdenēs, kuras pretī vērās ar uzspēlētu riebumu.

Ierasti Sencis augstāk par visu vērtēja labu joku, taču šoreiz prātu urdīja nemiers. Bārā viņi bija ieradušies dažas minūtes pēc vienpadsmitiem. Varbūt, ja Aīdu snikera vietā būtu pacienājis ar pipeli, viņš ar Kurbadu tomēr būtu paspējuši uz laimīgo stundu un dabūtu trīs sotakus par divu cenu?

Swedbank valdes sēde

Puisim bērnībā teica, ka viņš var kļūt par ko vien vēlas. Tas, kādu profesiju puisis izvēlējās, jūs aizkustinās!

clic