Monthly Archives: februāris 2016 - Page 2

Depresīvā nedēļa: Veca mīlestība nerūs

Mārcis nāca no ļoti sterilas ģimenes. Viņa tēvs bija biznesmenis, kurš savu nelielo, taču stabilo impēriju uzcēla no pašiem pamatiem. Laiks, kad Mārcis auga, ģimenei bija grūts – viņš aizvien atminas, ko nozīmē katru dienu ēst vairumtirdzniecības bāzē iegādātos nocenotos griķus. Tāpat Mārcis ar siltām atmiņām atceras to laimi, ko var sagādāt bērna palutināšana ar vienkāršu piena saldējumu par 13 santīmiem. Papīra virsiņas noplēšana, aplaizīšana un baudpilna garduma notiesāšana.

Taču tā bija pagātne. Ar smagu darbu ģimene tika pie stabilas situācijas. Arī Mārča māte bija krietns un mīlošs cilvēks. Kaut arī viņa varēja atļauties iztikt bez papildu ienākumiem, māte strādāja par skolotāju, jo vēlējās rādīt labu piemēru atvasēm un palīdzēt citiem.

Bērnību Mārcis pavadīja cītīgā brāļu un māsu apgādībā – viņam nekad nebija vientuļi, tāpēc arī pamatskolas un vidusskolas laikā neizjuta vēlmi kopā ar skolas biedriem iet piedzerties aiz garāžām vai mēģināt ielavīties naktsklubā. Tā vietā viņš sekoja vecāku piemēram un nodevās cītīgai savu hobiju materializēšanai darbā. Kā jau radoša un talantīga persona, viņš ātri izkaroja atpazīstamību un stabilitāti, tāpēc publiskajos pasākumos vienmēr gāja pa “VIP” durvīm, lai parastie ļaudis jāsatiek nebūtu. Nekā personīga – viņš bija noguris no paviršas sveicināšanās ar puspazīstamiem cilvēkiem.

Augstskolā nu jau izskatīgais jaunietis bija neaizsniedzama virsotne. Intelektuāls, asprātīgs, fiziski labā formā un ar cienījamu CV, kas ļāva viņam ar pasniedzējiem runāt uz “tu”. Mārci neinteresēja koju ballītes, kas aizvainoja viņa neglītās kursa biedrenes, jo tām praktiski nebija variantu apsēsties uz tik kārotās sejas. Mārcis vienaudžus uzskatīja par zemākām būtnēm. Nē, tā nebija iedomība – tiem vienkārši bija vēl jāaug līdz viņa līmenim un tā bija skarbā realitāte. Apziņa, ka viņš debilizējas stulbpurņu sabiedrībā, viņam lika pamest studijas. Dienā, kad Mārcis izņēma dokumentus un soļoja pretī izejas durvīm, dumjākais no visiem kursabiedriem – čalis ar iesauku Dzenis – pavaicāja, vai Mārcis varētu viņam atstāt savus literatūras pārskatus. Dzenim tie noderēšot, kad nākamgad no jauna mēģinās pabeigt dažus kursus.

Savos 24 gados viņš atskārta, ka vēl nekad dzīvē tā pa īstam nav mīlējis. Un šis fakts negāja konceptā ar viņa nevainojamo dzīvi. Mārcis krita mērenā izmisumā, taču ar savas trenētās muguras smadzenēm apzinājās – ja situācija kļūs kritiska, viņš varēs pagrābt kaut ko no apakšējiem plauktiem un pārvērst lietaskokā, jo līdz šim dzīve rādīja, ka viss, kam viņš pieķeras, zeļ un plaukst.

Kādā korporatīvajā pasākumā viņš apjauta, ka viss tiks sakārtots. Mārcis satika Lāsmu – daiļu un pārsteidzoši gudru meiteni, kura izkristalizējās no senu paziņu vidus. Savā prātā viņš jau mija gredzenus un gūlās virsū Lāsmai. Sākotnēji viss bija kā tam jānotiek – meitene bija uzķērusies uz viņa šarma, bet Mārcim atlika tikai piecirst. Tomēr tu nevari mācēt piecirst, ja tā pa īstam neesi makšķerējis. Mēnešu gaitā viņš bezspēcīgi noskatījās, kā Lāsma peld aizvien tālāk, bet Mārcis… Vientuļi blenza sava viedtālruņa ekrānā un bubināja “man pohuj, es tāpat esmu veiksminieks!”

Mārcis sāka domāt, ka varbūt tā dzīvē būs iekārtots – viņš karjeru iemainīs pret attiecībām un laimi gūs no pašpietiekamības. Dzīvoklis jaunajā projektā vienam pašam. Turklāt ar iespaidīgu balkonu.

Laiks bija pagājis un Mārcis daļēji aprada ar šo domu. Protams, idealizētā meitene no viņa smadzenēm nepazuda, taču viņš bija iemācījis ar to aprast un ar viņu uzturēja draudzīgas attiecības. Kādu vakaru Mārča dzīvoklī kāds zvanīja pie durvīm. Jocīgi, jo parasti neviens pie viņa nenāk.

Tā bija Lāsma. “Nu re, viss tomēr ir nonācis pie loģiska iznākuma,” savā prātā nopriecājās Mārcis. “Viņa beidzot apzinājusies, ko palaiž garām!”

Lāsma: “Sveiks, tev nu gan šajā mājā ir ļoti ātrs lifts.”
Mārcis: “Mjā. Jaunais projekts tomēr. Tagad jau mūsdienās taisa baigi labos. Nāksi iekšā?”
Lāsma: “Patiesībā nē. Tā kā mums ir tik draudzīgas attiecības izveidojušās, vēlējos tev to paziņot pirmajam. Šeit ielūgums uz manām kāzām.”

(Es nedaudz noīsināju dialogu, jo man pašam jau zajebal cik garš raksts sanācis. Realitātē viņi pārmija arī pāris teikumus par laikapstākļiem.”)

Mārcis tēloja prieku un sāka saprast, ka beidzot… Beidzot situācija pilnībā ir izgājusi no rociņas un vieta teorētiskiem scenārijiem nav atstāta. Bet neko darīt.

Mārcis atvadījās, apsolīja padomāt par īpaši kolorītu kāzu dāvanu un uz drīzu atkalredzēšanos apskāva Lāsmu.

Līdz ko viņa iznāca no nama durvīm, pret zemi atsitās morāli tukšs ķermenis, kam rokās bija kartīte ar uzrakstu “Lāsma un Dzenis ielūdz”. Asinis un smadzenes notašķīja meitenes bikses un mēteli. Nedaudz trāpīja arī uz sejas. Tādā ziņā Mārcis drusciņ uzvarēja – viņš beidzot bija uz Lāsmas.

Un lifts nudien strādāja ātri. 11. stāvs galu galā.

Attēlam ilustratīva nozīme - šitais rajons izskatās pēc sūda, salīdzinot ar to, kurā dzīvoja Mārcis

Attēlam ilustratīva nozīme – šis rajons izskatās pēc sūda, salīdzinot ar to, kurā dzīvoja Mārcis

Depresīvā nedēļa: Atceries

Runā, ka patiesi laimīgs cilvēks allaž dzīvojot tagadnē. Viņam ir labi te, šobrīd. Tas nekas, ka ir astoņi no rīta pirmdienā. Viņš nepavada nedēļu domās par piektdienas vakaru. Vēl ir tie naivie pamuļķi, kuru moto ir “Viss beigsies labi. Kamēr nav labi, nekas nav beidzies”. Pataloģiskie optimisti, ārstējami vājprāši. Pārējiem – rutīnas ritenī ierautajiem, tiem allaž iekšēji nomāktajiem – paliek pagātne, atmiņas. Vai kaut kad vēl būs tik labi, kā toreiz? Pagātne ir droša, rīts – biedējošs nezināmais. Bet tagadne ir vienkārši smaga. Nav laika normāli izgulēties. Lai ātrāk aizmigtu, ik vakaru iešauj 300 gramus tīrajā. Tie, kas saka – maini sevi, un pasaule apkārt tev mainīsies -, ejiet dirst. Nav laika mainīties. Bet vienmēr būs laiks atcerēties. Tās reizes, to reizi, kad tu kaut uz brīdi biji laimīgs.

Tolaik dažus mēnešus praksējos valsts iestādē. Gūt pieredzi valsts sektorā un tamlīdzīgi. Vispār ne pati sūdīgākā atruna tam, ka patiesībā esi svaigi no augstskolas izžmiegts absolvents – bezdarbnieks, vai ne? Esmu visai izdarīgs un apķērīgs, tāpēc jau pēc nedēļas biju iekarojis kolēģu simpātijas. Sauca palīgā no viena kabineta uz otru. Dzintara smaržu miglā ietītās vecūksnes bija sajūsmā par manām datorprasmēm. Es pratu izdrukāt dokumentu pareizā izmērā, palielināt burtus tekstā. Ja vajag – arī samazināt. Tapināju lieliskas prezentācijas vecajā poverpointā. Visas apbrīnā bārstīja komplimentus. Dažas jaunākās kolēģes savos milfu gados savukārt reizi nedēļā gribēja pārmaiņas kabinetā. Skapis ne tur stāv. Apmeklētājam būtu ērtāk sēdēt, ja galds būtu šeit. Bez kurnēšanas pārbīdīju, jo tā bija kārtējā iespēja truli neatsēdēt darba dienu kabinetā. Milfi tikmēr ar neķītru smaidu sejā procesu labpatikā vēroja. Nevar viņas vainot, tolaik man bija tā neko bicepsi.

Visādi citādi dienas pagāja apātiskā nīkšanā. Kā jau normālā valsts iestādē pienākas, ja normāli strādāja, visu darāmo varēja pabeigt pirmajās trīs darba dienas stundās. Pārējais laiks bija ierēķinātais kafijas pauzēm un pļāpām. Es atsēdēšanu nesapratu. Vai nu strādā, vai ej mājās.

Bez klauvēšanas pavēris durvis un spraugā galvu iebāzis, ar savu dienas citātu nāca klajā ūsainais piecdesmitgadnieks-konsultants, bez manis vienīgais vīrietis iestādē. Viņš sevi uzskatīja par varenu asprāti, tāpēc pieņēma par pašsaprotamu savu misiju izglītot pārējos par tēmu “dzīve”.

“Tu šeit nepaliksi ilgāk par trim mēnešiem. Tu esi par labu šai vietai. Visi, kas paliek ilgāk, paliek pavisam,” ūsainais durvis uzreiz arī aizvēra. Vēlāk izrādījās, ka no visas viņa dzīvesgudro samazgu žampas šis paģērējums tomēr bija precīzs.

“V…vai drīkstu?” pēc klauvējiena telpā bikli ienāca apkopēja. Ķermenī ielija viegls siltums, vēderā tā sajūta, kas rodas, kad, vīlējot pa šoseju ar automašīnu cienījamā ātrumā, gadās uztrāpīt uz pareizā leņķa krituma. Sauszemes “gaisa bedre”, mirklīgs bezsvara stāvoklis. Te patīkamais vieglums turpinājās vismaz piecas minūtes. Kamēr apkopēja šiverējās kabinetā, es tēloju svarīgumu – printēju veidlapas, spiedu zīmogus. Jutos lieliski. Kāds teiks – noteikti iemīlējies. Haha, nē. Kopš diviem katastrofāli neveiksmīgiem gadījumiem es uz to vairs neparakstos. Man patīk, nē – es dievinu-, ka mani apkalpo zemākas kastas būtne. Iztapīgums, “vaidrīkstu?” un “lūdzuatvainojiet…” ik uz soļa. Tā noteikti jutās vācu muižnieki 19.gadsimtā. Absolūta pārākuma apziņa. Šo brīdi es gaidīju katru dienu. Tas, kas notika pirms vai pēc tam, bija maznozīmīga, monotona veģetēšana.

Nevarētu teikt, ka gados jaunā apkopēja bija pārāk glīta. Viņas fizionomijā bija kaut kas no tramīgas žurkas. Toties paknapa iztika no minimālās algas un fizisks darbs ķermeni bija padarījis tīkami tvirtu. Man patīk slaidās. Tā teikt, no mugurpuses viņu varēja ņemt. Es ļoti labi varēju iztēloties, ka tieši to kāda pagasta kultūras namā Latgalē bija nodomājis tas, kurš apkopējai uztaisījis bērnu. Par to viņa nemitīgi žēlojās. Nav vietas bērnudārzā, omīte vienmēr nevar pieskatīt, viņai pašai jāstrādā. Bērna tēvs, apjautis sadarīto, bija nozudis bez pēdām. Mani it nemaz neinteresēja šīs pieklusinātās žēlabas, tās vienkārši aizpildīja vietu starp regulāro atvainošanos par krēsla pabīdīšanu vai galda stūra noslaucīšanu.

***
Fonā slāpēti skanēja drausmīgs diskošlāgeris, ko izpildīja tukls plānprātiņš ar sintezatoru.

Stāvēju tualetes kabīnē un mitrajā salvetē slaucīju krānu. “Uj, laikam būs neliela šmuce uz kleitas,” bez patiesas vainas sajūtas noteicu. “Klau, man jābrauc atpakaļ uz pilsētu. Rīt priekšpēdējā atvaļinājuma diena, jāaizved uzvalki uz ķīmisko un tamlīdzīgi.”

“Jūs… brauksiet prom? Tā vienkārši…? Atkal?” viņas šņuksti šķita uzspēlēti skaļi.

“Klau, ei? Neraudi, es jūtos neērti. Ja nu kāds ienāk?” Es labi zināju, ka jebkuram no kultūras nama zālē palikušajiem vietējā gatera salašņām būtu pilnīgi vienalga, ja viņš kļūtu par liecinieku šai ainai. Visticamāk pajautātu, par ko tad kuņa izpelnījās pa purnu. “Neraudi, es teicu. Es atbraukšu vēl. Kad? Nu, nākamvasar atkal. Droši vien. Atvedīšu jaunu kleitu. Klau,” pagramstījos bikšu kabatā. “Še, ņem.” Saujā bija sīknauda un dažas bārbeles. Maks bija palicis mašīnā. Nolicis monētas un ledenes uz izlietnes malas, izgāju ārā. Zinu, ka viņa paņems.

atceries

Siltajā vasaras naktī izbraucot uz šosejas, sāku smaidīt. Līdz Rīgai savi 200 kilometri. Pazemošanas tīksmā kņudoņa vēderā pietiks vismaz līdz Juglai. Darbs kaulus nelauž, arī par samaksu sūdzēties būtu grēks. Taču katru gadu atvaļinājumā aizvien eju praksē. Vecūksnes allaž priecīgas par apķērīgo jaunekli, milfi gan jūtami apvītuši, bet ūsainajam bija taisnība – visi, kas palika, aizvien ir palikuši. Arī pazemīgā apteksne.

Valentīna dienas pastkartes #MīlestībasCehs

V-day_cards_3-03

V-day_cards_2-01

V-day_cards_2-03
Lasīt visu »

Depresīvo stāstu nedēļa

Pirmo reizi CEHS.lv pastāvēšanas vēsturē vēlamies izsludināt tematisko nedēļu. Tā kā iepriekšējā nedēļa aizvadīta zem sirsnības pārbagātās Valentīndienas dienas zīmes, nākamo pasludinām par “Depresīvo stāstu nedēļu”. Tie būs ļoti smagi, skumji un depresīvi – jūs smiesieties. Sagatavojiet mutautiņus, slīgsim depresijā kopā.

Vienmēr jūsu,
CEHS.lv administrācija

depresija

Latvijas zemās dzimstības patiesais iemesls

Šonedēļ Delfu publiku izglītoju zemās dzimstības problemātikā.

Medijos lasot versijas par Latvijas bēdīgās demogrāfijas cēloņiem, ne reizes neesmu manījis, ka kāds no ekspertiem minētu patieso zemās dzimstības iemeslu. Ne jau zemie pabalsti vai tamlīdzīgi aiz matiem pievilkti “iemesli” atbaida jaunus cilvēkus kļūt par vecākiem, bet gan sīko kverpļu neizturamā uzvedība, ko var redzēt ik reizes, uzmetot acis saviem vienaudžiem, kuri jau paguvuši apbērnoties.

Katrs jaunais vecāks neļaus man samelot, ka pirmais šoks, ar ko jāsastopas, ir bērnu ballītes. Kad kļūsti par tēti, sievas draudzeņu loks pilnībā nomainās uz apsēstām jaunajām mātēm, kuras ir spējīgas runāt tikai par savas atvases ēšanas un vēdera izejas paradumiem. Ja biji naivi iedomājies, ka varēsi palikt mājās un neiesaistīties, tu rūgti maldies. Sieva tevi piespiedīs ne tikai apmeklēt katru bērnu ballīti, bet arī liks tev sadraudzēties ar citu bērnu tētiem. Turpmāk tev būs jāpavada neskaitāmas stundas, klausoties svešu vīriešu jūsmošanā par nojātiem BMW, sūdzēšanos par darba problēmām un jācenšas pārliecinoši notēlot smiekli par “Kā iet? Ar kājām!” līmeņa jokiem.

Kā jau atbildīgs un veselīgi domājošs cilvēks, tu audzini savu atvasi par pieklājīgu un normālu cilvēku un pieņem par pašsaprotamu, ka tā dara arī citi…. līdz brīdim, kad ieraugi, ka augstākminētajā bērnu dzimšanas dienas ballītē citi mazie neandertālieši šmurgājas ar rokām pa kopējo torti, kamēr viņu mammas smaidot iedrošina un priecājas, ka “mazais man ir ļoti radošs un brīvs”. Salasījušās Cālī murgus par indigo bērniem, viņas sava izlaistā mērkaķa kaprīzes uztver par izcilas personības mākslinieciska radošuma izpausmēm.

Rēķinies, ka kādā brīdī arī tavam dēlam vai meitai pienāks dzimšanas diena un sieva vēlēsies ielūgt savu draudzeņu ģimenes. Paslēp visu vērtīgo jau laikus, jo šie mazie “indigo” vēlēsies ar rasolu notraipītiem pirkstiem cūkoties pa tava datora klaviatūru, bez atļaujas no plauktiem ņems dažādus dārgus priekšmetus un spīdzinās tavus mājdzīvniekus.

Lai censtos kaitinošos mazos viesus vismaz kaut kā pierunāt savaldīties, tev nāksies iegaumēt viņu vārdus. Kā jau vecā kaluma cilvēks, visticamāk pat nebiji iedomājies, ka pēdējos piecpadsmit gadus modē ir latviešu valodas un tradīciju cietsirdīga izvarošana un neviens vairs savus bērnus nesauc par Pēteriem vai Maijām. Šobrīd topā ir Ketilijas, Elaidžas, Dilani un Džeikobi. Šie sadomātie pus-rietumnieciskie bērnu vārdi tev nebūs vienkārši jāizrunā – tie būs jāizkliedz, jo nevaldāmie pigmeji ir pieraduši pie bērnudārzos valdošās kņadas un spēj sarunāties tikai bļaujot, tāpēc ar katru frāzi tev šis troksnis būs jāmēģina pārkliegt.

Vācot pēc ballītes atstāto bardaku, par nelielu mierinājumu varētu kalpot apziņa, ka tavam sīcim vismaz ir sadāvināta kaudze rotaļlietu un kādu laiku tu varēsi ietaupīt uz to iegādes rēķina. Tas ir aizkustinoši naivas domāšanas piemērs – tipiska iesācēja pieeja. Patiesībā lielākā daļa mazo, puņķaino briesmoņu vecāku ir neticami skopi. Vairumā gadījumu uz neko labāku kā mutisku apsveikumu vari necerēt.

Turpinot par finansēm, katram sanāk, blandodies pa lielveikalu, šad tad nostaigāt gar zīdaiņiem paredzēto preču plauktiem. Īsinot laiku gadās arī uzmest aci piedāvāto preču cenām. Nākamreiz, kad būsi veikalā, atrodi lielāko autiņbiksīšu paku un apskaties uz cenu. Mēnesī tev tādas vajadzēs trīs. Turpat blakus ir biezeņu burciņas, sausā piena un putru maisījumu pakas. Lielveikalā neatradīsi, bet varu pačukstēt, ka bērnu drēbes ir dārgākas par pieaugušo un bēbju ratiņus gatavo no augstākās proves zelta.

Nav brīnums un grēks pārmest, ka lielākā daļa jauno cilvēku izvēlas drošības pēc vilkt trīs prezervatīvus un vienīgās nopietnās attiecības veidot ar roku. Tiem, kas tomēr bijuši neuzmanīgi un savairojušies, novēlu turēties. Es zinu jūsu sāpes.

Zudusī apātija Burkhartā: 10. un 3. bērns

Mani nekavējoties pārsteidza mājas apjomi. Pievēršot uzmanību detaļām, nekā īpaši izsmalcināta nebija, taču tā pilnīgi noteikti atstāja masīvas un kvalitatīvas ēkas iespaidu – kantaina, bēšīga celtne trijos stāvos. Tā bija arī ļoti gara – izskaitīju rindā septiņus logus. Arī dārzs un mauriņš bija labi kopti, taču bez liekām greznībām. Šur tur pa kādai eglei un krūmam, taču puķudobes nekur nemanīju. Uz lieveni, kas tumši brūnā krāsā bija pieskaņots, jumtam un logu slēģiem, veda seši betona pakāpieni. Uz tiem mani sagaidīja Augusts.

85 gadus vecais vīrs aizvien bija gana sprigans un nekas neliecināja par vecuma delīriju un plānprātību. Viņš bija cienījams fiziķis ar plašu un inteliģencei pazīstamu ģimeni. Un ar “plašu” es domāju tiešām plašu.

Augusts bija precējies divas reizes. Pirmā sieva krita nežēlastībā tuberkolozei, taču viņa paspēja Augustam dāvāt septiņas atvases. Vīrs atraitņa statusā uzturējās tikai gadu – jau pavisam drīz viņš bija apgredzenots ar gados jaunāko Evu. Viņai ar dzemdībām pagalam neveicās, proti, tajās mira trīs no pieciem bērniem. Liktenīgajā reizē, kad pasaulē nāca pastarītis Joakims, aizsaulē devās pati māmuļa. Arī bērna izdzīvošana bija tikai laimīgas sakritības rezultāts. Tiesa, daži gan vēlējās kaut liktenis būtu citādāk izspēlējis kārtis – Joakims bija visas ietekmīgās ģimenes rūpju bērns visus šos gadus.

“Viņš ir… Viņš ir citādāks,” nodurot skatienu un nopūšoties noteica Augusts. “Cik nu man tā spēka un teikšana vairs, taču es viņu sargāju. Viņš man atgādina par Evu. Katru reizi, kad veros Joakima izspūrušajos matos un nesakarīgajā vervelēšanā, apzinos, ka Eva tā dēļ atdeva dzīvību. Uzskatu to par pārbaudījumu. Kādu tieši – nezinu? Bet viņš man ir svarīgs.”

Joakimam visticamāk bija dzemdību laikā gūtas galvas traumas, kas ietekmēja turpmāko attīstību. Viņš bija izaudzis par jaunu vīrieti, kurš bija pārāk nespējīgs, lai par sevi parūpētos, taču pietiekami funkcionāls, lai apzinātos sevi kā fizisku un morālu slogu visai ģimenei. Tas bija novērojams arī viņa uzvedībā, proti, visas viņa darbības bija ar labiem nodomiem un mērķi kaut kur mirkli pazaudēt savu depresīvās pseido-eksistences sajūtu, taču tas nekad nesekmējās ar panākumiem. Varētu pat teikt, ka Eva bija zaudējusi abas cīņas.

Joakima liktenis galvenokārt atradās Augusta un trešā vecākā brāļa rokās. “Katrs šajā mājā ir ar savu karjeru un ar saviem darbiem. Visi ir aizņemti cilvēki un nevienam nav laika gādāt par Joakimu,” sūrojās vecais vīrs. “Man lūzt sirds to redzot, taču paldies Dievam Gotlībs atrod laiku, lai man palīdzētu. Daļēji pateicoties Joakimam, Gotlībs ir pievērsies medicīnai. Kas zina… Varbūt viņš savas dzīves laikā atklās veidu, kā padarīt Joakimu mazāk… Mazāk traumētu.”

Es skaidri sapratu, ko Augusts domāja ar “mazāk traumētu”. Kad pirmo reizi tikos ar Joakimu, viņš stāvēja koridorī un ar neviltotu interesi pētīja mazu, baltu sienas plauktiņu. Tas nebija nekas īpašs – neliela koka konstrukcija, kur novietot grāmatu vai sveci. Visticamāk viņš ar šo plauktiņu sadzīvo vienā mājā jau daudzus gadus, taču tas viņu bija uzrunājis tieši šobrīd. Es zinu, ka viņu interesēja tieši plauktiņš, jo attiecīgajā momentā nekas uz tā neatradās.

Man ir grūti aizmirst pirmo reizi, kad ar viņu runāju.

– “Sveiks, Joakim. Skaists plauktiņš, vai ne?”
– “Man patīk tas dēlītis.”

Joakims uz mani pat nepaskatījās.

3. daļas beigas

>Pirmā daļa
>> Otrā daļa
4. daļa: nākamajā otrdienā

Zudusī apātija Burkhartā

4 vienkārši risinājumi, kas tev palīdzēs citiem parādīt, ka esi krutāks par viņiem!

Sen zināma patiesība – pilsētas ir modernie džungļi. Un ielas ir medību lauki, kuros tev jāizrāda sava dominance. Dzīvniekiem parādīt savu statusu ir vienkārši – atliek tikai apčurāt kādu koku (ticu, ka savi 35% delfu komentētāju dara to tieši šādi). Būt cilvēkam ir grūtāk, jo nepietiek ar locekļa izvicināšanu publiskā vietā.

Tad nu esmu nolēmis vārgajiem un nīkulīgajiem atklāt noslēpumus, kā parādīt savu pārākumu pār citiem. Ja jums ir nauda, tad, protams, atbilde ir BMW. Bet, ja jūs kaut nedaudz mēdzat pārvietoties kājām, atbilde ir – paņemt pretimnācēju uz pleciņa. Nē, tas nav bērnišķīgi. Nē, tas nav stulbi. Tas ir pēdējais vīrišķīgā spēka pierādīšanas veids, pret kuru feministes vel nav sākušas protestēt (kas liekas dīvaini, jo viņas taču protestē pret visu).

Mani ir daži padomi, kas uzlabos tavu uz pleciņa paņemšanas pieredzi!

Uz pleciņa jāņem PAREIZI.
Esmu redzējis, ka, mēģinot paņemt uz pleciņa, puišeļi kustībā ieliek visu masu. Nepareizi. Viens upura solis uz sāniem un dominances izrādīšanas vietā tu vienkārši sper neveiklu un tizlu soli (gluži kā Gustavo, kad nolēma pievērsties “komiķa” karjerai). Izskatās muļķīgi + manās acīs tu esi vārgulis, kurš nav pelnījis dzīvot. Pareizi ir ņemt ar pleciņu un krūšu muskuļiem. Ja tev nav krūšu muskuļu, tu manās acīs esi vārgulis, kurš nav pelnījis dzīvot.

Nekautrējies, esi par sevi pārliecināts.
Kautrība ir vājuma pazīme. Un vājumu tādi plēsoņas kā es, saož pa gabalu.

Jābeidz būt mīkstčaulīgiem – jāņem uz pleciņa visi. Nešķirojot!
Tu taču nevēlies, lai tevi nosauc par seksistu, kad izvairies no sadursmes ar kādu sievieškārtas cilvēku.
Reiz uz pleciņa paņēmu kādu sievieti. Viņa uz mani dusmīgi atskatījās.
Kā nav kauna?! Mani… sievieti… māti…
Kamēr viņa centās apvaldīt dusmas, pārgāju otrā ielas pusē un, pieliekot soli, viņu apsteidzu. Pārgāju atpakaļ pareizajā ielas pusē un paņēmu viņu uz pleciņa vēlreiz. Ha ha. Dura.

Izmēģini jaunas lietas – piešķir paņemšanai uz pleciņa pipariņu.
Paņemot kādu uz pleciņa pirmo reizi, tu jūti neaprakstāmu eiforiju. Tu esi kalna virsotnē un skaties uz visiem no augšas kā uz skudrām. Viss liekas iespējams, debesis ir zilākas, SMSkredīta procentu likme mazāka. Tad ar laiku eiforijas sajūta mazinās. Lai to atjaunotu, pamēģini izlikties, ka neņemsi cilvēku uz pleciņa un tad pēdējā brīdi – BAM! Pamēģini uz gājēju pārejas kādu paņemt uz pleciņa no muguras, lai nīkulis saprastu, ka visu savu mūžu aizvadījis bezjēdzīgi. Vienvārdsakot – eksperimentē ar to, kas Tev vairāk iet pie sirds.

Nākamreiz, kad paņemšu tevi uz pleciņa, vismaz zināsi, ka esmu labāks par tevi!

druzhbaizietielas2

Pašportrets. “Družba paņem lohu uz pleciņa”. 2016. gada februāris. Akvarelis un paint.

Delīrija leģions

“Sūdos būts ne jau pirmo reizi. Ne vien līdz padusēm, bet arī tā, ka mutē smeļas. Taču šodien laikam gan pēdējā stundiņa būs klāt,”zibenīgi uzplaiksnīja un tikpat ātri izdzisa doma rotenfīrera prātā. Viņš pāri steigā nomaskētam ātrā ierakuma brustvēram pretinieka virzienā īsām kārtām tukšoja vienu šturmgevēra magazīnu pēc otras, pietupjoties vien, lai pārlādētu.

“Labs, Zigi!” aizsmakušā sēcienā rotenfīrers uzsauca Zigfrīdam. “Urāāāāārrrghhh,” sarkanarmieša sauciens pārtapa burbuļojošā gārdzienā. Šādi čuguna katlā uz ugunskura burbuļoja grūdenis kazarmu pagalmā, ar labpatiku atminējās Zigfrīds. Viņa raidītā lode vaņkam caururba kaklu. Rīkle pārplūda asinīm, pirms ļenganais rumpis bija paguvis atsisties pret mīksto zemi. Pirms kara sākuma tīrumā pie šī meža pudura auga kvieši. Sarkanarmieši, 41.gadā atkāpjoties, saimnieka māju bija nodedzinājuši.

Bet Zigis, šis knapi divdesmitgadnieks, šis knauzeris, guldīja vienu sarkano pēc otra. Katrs šāviens mērķī, auksasinīgi notēmēts līdz galam, kaut brustvēru vien centimetru attālumā kapāja ienaidnieka lodes, sviežot Zigfrīdam acīs zemes pļeckas un sūnu daļiņas. “Ja mēs šito pārdzīvosim, Zigim uz šautenes laides nepietiks vietas strīpiņām,” tēvišķā lepnumā nodomāja rotenfīrers. Viņš uz saviem vīriem, kaut daļai vieta ģimnāzijas solā, ne ierakumā, nudien varēja paļauties. Latvieši nepadodas! Taču sarkano baram nebija gala. Tie nāca un nāca, līdz bija pietuvojušies granātas sviediena attālumā.

Izmīdītajā, asinīm piemirkušajā ierakumā atskanēja pāris dobji pakšķi. Tālāk – vakuums. Rotenfīrers Aivars, atspiedies pret ierakuma sienu, truli blenza, kā Roberts piecus sešus metrus tālāk caur vilnas cepurei ietriec nazi sarkanarmieša ausī, pirms viņu zemē iedzen vairāku mašīnpistoļu kārtas. Aivara roka kusli taustījās pēc ieroča vai granātas. Viņš arī aizies ar godu, cīnoties līdz galam. Sataustījis aiz jostas aizbāzto granātu, Aivars pēdējo reizi gribēja ieskatīties acīs Zigim. Pēdējā pusgada laikā Zigfrīds viņam bija gluži kā miesīgs dēls. Zigja acs Aivarā vērās bez izteiksmes. Zigim trūka puse galvas, no atlikušās daļas zemē bija izslīdējušas smadzenes. “Dīvaini. Es nekad vairs nebaudīšu mātes gatavoto galertu,” skatoties uz smadzenēm, domāja Aivars. Tad detonēja granātu.

“Latvijas himnai – cel-ties!” klusumu pārtrauca nostādīta, taču ne pārāk skaļa balss.
Trīs vīrieši sāka stūķēt plastmasas zaldātiņus balto frenču kabatās un cits pēc cita slējās kājās.
“Bet nākamreiz es točno gribu būt leģionāru komandieris,” redzami apvainojies zem deguna nobubināja Imants. Viņu abi Jāņi jau trešo reizi pēc kārtas bija piespieduši spēlēt kā sarkanajam. Nav viegli būt augumā mazākajam.
“Mudīgāk, čammas,” uzsauca balss. Runātājs stāvēja pie atsevišķi nobīdīta galda pārējiem priekšā. Uz aizkara aiz muguras ar marķieri bija uzrakstīts “Nacionālās apvienības 19.kongress”.

Noskrapstēja atslēga polsterēto durvju slēdzenē, metāliski noklaudzēja aizbīdnis.
“Raivi. Ko mēs pagājušajā nedēļā runājām par aizkaru apķēpāšanu?”
Vainīgais kaunīgi klusēja, ar skatienu zīmējot senču rakstus un Abrenes kontūru uz čību purngaliem.

“Labi, labi, būs labi,” dakteris šodien bija acīmredzami labā noskaņojumā: “Ne tāpēc nācu. Pulkstens ir pieci, kungi. Vai zināt, kāds laiks tas ir?”
Aflubin laiks!” pēkšņi atdzīvojās visi, galvu pacēla pat kaktā sēdošais Einārs, kurš parasti ar biedriem kopā nerotaļājās.

NaziGif

Zudusī apātija Burkhartā: Personības raksturojums

Pirms sāku savu stāstu, man bija šis tās jāprecizē ar savu klausītāju. Auditorija nebija tā spožākā, taču tas nedod man tiesības haltūrēt, ja jau reiz esmu iesācis.

Es: Tātad tu, Kaspar, apgalvo, ka lasi Cehu. Vai tu esi pazīstams ar Dzerbudismu? 

Kaspars: Nu, kā to ņem… Nu… Tu kaut ko konkrētu?

Man bija skaidrs, ka Kaspars ir starp tiem lasītājiem, kuri, ieraugot pāris izvērstas rindkopas, nobīstas no teksta un pasludina to par neizdevušos. Viņu galvenokārt interesē bildītes.

Nespēja sagremot garāku literatūru Kasparam nav attīstījusi spēju virspusēji atbildēt uz jautājumiem, nezinot atbildi. Šajā brīdī manā priekšā bija cilvēks, kurš vienlaicīgi darīja divas lietas: nesakarīgi murmināja un kautrējās pateikt “nē, man nav ne jausmas par ko tu runā.”

Es: Redzi, Dzerbudismā reiz tika iekļauta atziņa, kas palīdzēs tev labāk izprast arī tālāko stāstu. Citējot autoru Zemnieku, “Cilvēki ir jāmīl, bet pidari un maukas – nē.” Mums visiem ir cilvēki, kuri no sirds nepatīk. Tāpat kā ir subjekti, kuriem no sirds nepatīc tu. Šie ļaudis vēl tev sliktu – viņi vēlas redzēt tevi ciešam. Tu varbūt aptuveni nojaut, ko tu ienīsti, taču tev nav ne mazākās nojausmas, kas ienīst tevi.

Kaspars: Tu vēlies sacīt, ka es esmu pidars? 

Es: … vai arī mauka. Taču jā. Ir cilvēki, kuri tevi par tādu uzskata.

Kaspars: Bet es nevienam neko tādu neesmu nodarījis. 

Es agrāk uzskatīju, ka naids ir līdzīgs mīlestībai. Iespējams, pat viens un tas pats. Tu bieži nesaproti no kurienes tas nāk un uz kurieni aizvedīs. Tu nesaproti, kāpēc tas tevi ir piemeklējis un kā no tā tikt vaļā. Tāpat tu reizēm nesaproti, kāpēc kāds subjekts ienīst tevi. Un mīlestība pastāv arī ģimenē.

Es: Pietiek jau ar to, ka tu esi.

— —

Es biju svaigi sācis strādāt jaunatklātajā Rīgas stikla rūpnīcā “Sarkandaugava”. Ražojām visu ko – glāzes, logu stiklus, mozaīkas, taču es specializējos uz medicīnas trauku izgatavošanu. Darbs bija labs un man izdevās nopelnīt atlikušo naudu studijām Rietumeiropā. Tas bija deviņpadsmitā gadsimta priekšpēdējais gadu desmits.

Mani aizrāva medicīna un rakstīšana, taču jau tad man bija pilnīga pārliecība, ka vismaz vēl dažus tuvākos gadu simtus rakstnieki tiks novērtēti tikai pēc savas nāves, tāpēc es pat necentos. Dzirdēju, ka tolaik paralēli Pumpurs aktīvi skribelēja savu sacerējumu. Es izlēmu, ka iegūšu īstu darbu un pekstiņu drukāšanu atstāšu hobija līmenim. Taču medicīnā gan es saskatīju potenciālu. Gadsimta sākumā bija definēta psihiatrija, taču jau tā beigās savu uzrāvienu uzsāka psiholoģija. Tomēr kaut kur muguras smadzenēs man bija nojauta, ka abas aizraušanās izdosies apvienot.

Tolaik biju ļoti satraucies par dzīvesvietas maiņu, tāpēc ļāvos notikumu plūsmai. Caur draugu draugiem un viņu paziņām Rietumeiropā biju atradis īslaicīgu patveršanās vietu – kādu palielu māju, kurā trīs paaudzēs dzīvoja inteliģenta ģimene.

Sākotnēji uztraucos, ka jutīšos lieks un dzīvošu ļoti neveiklā stāvoklī, taču mierināju sevi, ka tas ir tikai pagaidu variants. Galu galā sevis mierināšanai un dažādu scenāriju izspēlēšanai man bija daudz laika – brauciens ar kuģi un vilcienu līdz nepieciešamajai Šveices pilsētai ilga teju nedēļu.

Durvis man atvēra, šķiet, ģimenes vecākais. Sirms vīrs ar labi koptu bārdu un uz kreiso pusi saķēmmētiem matiem, kas bija atkāpušies tieši tik daudz, lai atsegtu norūpētas pieres grumbas.

“Sveicināts, tu laikam esi Mārcis. Prieks, ka esi ieradies. Mani sauc Augusts.”

2. daļas beigas

> Lasīt 1. daļu
Nākamā – nākamās otrdienas vakarā

Apātija Burkhartā

Sāpīga mācība

Es ļoti ilgi biju pārliecināts, ka nekad nespēšu iemīlēt sievieti. Neesmu zils, nebūt nē, taču termins “vājais dzimums” ietver sevī visu, kas man riebjas. Vājš intelekts, vāja argumentācija, vāja humora izjūta, vājš priekšstats par to, kas ir skaists, garšīgs vai pieklājīgs. Pieļauju, ka sliktāks sekss nekā ar sievieti, var būt tikai ar vīrieti, dzīvnieku vai bērnu. Stipras sievietes ir sastopamas tikai literatūrā un sado/mazo klubos. Uz pēdējo es arī devos pakaļ asām izjūtām. Lai gūtu baudu no sievietes sabiedrības, man bija vajadzīga profesionāle. Nekādā gadījumā ne prostitūta, nē. Manis izraudzītā bija dominatrikse (bargā kundze) ar pseidonīmu Xandra.

Xandra bija īpaša sieviete. Viņas prāta spējas un bagātā fantāzija mani uzbudināja pat vairāk nekā viņas skaistums. Viņa nebeidza pārsteigt ar savām pārvērtībām. Viņa iejutās gan skolotājas, gan medmāsas, gan lateksā tērpta sātana lomā. Viņas rīcībā bija vesels arsenāls – pātagas, pletnes, roku dzelži un daudzas lietas, kuru nosaukumus bez Google palīdzības es nezinātu atrast. Es reiz apjautājos no kurienes tas viss viņai uzradies. Xandra atbildēja, ka reiz ir strādājusi pirmsskolas izglītības iestādē un iecirta man ar pātagu, pēc kā es vairs stulbus jautājumus neuzdevu. Kā jau dominatriksei pieklājas, Xandra pastāvīgi izrādīja savu pārākumu. Es regulāri tiku sodīts, pērts un nolamāts.

Visvairāk Xandrai patika morāla pazemošana. Viņa atrada tematus, kurus pārzināja labāk par mani, un tad no sirds ņirgājās par manu nezināšanu. Ar ko ogļhidrāti atšķiras no olbaltumvielām? Vai sarkanvīns ir veģetārs? Vai viņas dūre ož pēc glutēna? Divas sāpīgākās pletnes bija nosauktas „pote” un „vakcīna”. „Debīls gorilla-homeopāts” bija maigākais no epitetiem, ko viņa veltīja man.

Seksa, vārda parastajā nozīmē, mums nebija. Mēs vienojāmies, ka Xandra nebāž manī svešķermeņus, bet es, savukārt, nemēģinu iedabūt viņā savu locekli. Galu galā, sasniegt orgasmu es varu arī viens pats, šaubu nav. Šīs attiecības bija visnotaļ lietišķas.

Taču visam labajam reiz pienāk beigas. Kādu dienu Xandra paziņoja, ka beidz savu dominatrikses karjeru. Pazemot vīriešus viņai kļūst par garlaicīgu. Vīriešu aizvainojums, sāpes un asaras vairs nesniedz īsto gandarījumu. Pazemojums nav īsts, ja klients pats nāk tam pakaļ. Es piedāvāju Xandrai kādreiz tikties tāpat vien. Aiziet uz kopīgām vakariņām. Bez maskām uz izlikšanās. Bez lomu spēlēm. Varbūt uz kino? Ne gluži randiņš, bet zin’ kā, es sāku uztraukties un man pārkalta mute un nosvīda mugura. „Strādāt ar tādu idiotu kā tu bija jautri, bet redzēt tevi ārpus darba laika? Nahuj pašol, tikai neapvainojies”, teica Xandra.

Burvīga sieviete, es viņā gandrīz biju iemīlējies.

and_kse

Man šķiet, ka tagad viņa izvēršas internetā un raksta blogu par uzturu.