Depresīvā nedēļa: Tēvs

– Es tev saku, mana bērnība bija pizģec! Fāteris reiz bija tā sadzēries, ka nodauzīja mani ar gumijas šļūteni! Šitā. – Pēteris gaisā sasita plaukstas attēlojot sitienu.

Dmitrijs jeb Ģima, kā viņu bija iesaukuši draugi, šo stāstu jau bija dzirdējis desmitiem reižu. Pēteris to stāstīja vienmēr, kad kādā pasēdēšanā bija labi iesilis.

– Vienreiz viņš bija tā sadzēries, ka nevarēja atslēgt mājas durvis, tāpēc izskaldīja tās ar cirvi!

Ģima zināja, ka Pētera tēvs bija labs cilvēks. Kad Pētera mammai piedzima jaunākais dēls, tēvs apņēmās laboties un to arī veiksmīgi darīja, tomēr pirmdzimtā sirdī joprojām bija rūgtums.

– Tas bija pizģec!

Dmitrijs tikai slinki uzsmaidīja. Savu tēvu viņš tā pa īstam nemaz nepazina. Vecāki bija iepazinušies kādā kolhoza ballē. Pēc kāda gada, neplānoti, bija piedzimis viņš. Vecākus piespieda apprecēties, jo nevar taču dzīvot ar bērnu neprecēti. Dmitrijs domāja, ka tieši tas bija brīdis, kad tēvs saprata, ka nespēs īstenot savus sapņus, salūza un sāka dzert. Pie tam pamatīgi, nevis kā Pētera tēvs – reizi mēnesī.

Dmitrija pirmās atmiņas par tēvu bija viņa spirtotā elpa un tas, ka reiz, ucinot mazo puiku pa rokām, viņš to nometa zemē. Tas bija tuvākais kontakts, kāds zēnam ar tēvu bijis. Reiz Dmitrija tēvs tik ļoti pārdzērās, ka pakļuva zem vilciena un pazaudēja vienu kāju. Tas vēl vairāk pastiprināja spriedzi starp vecākiem, kā arī kalpoja par vēl vienu iemeslu katru vakaru dzert.

Gāja gadi. Tēvs saņēmās, izgāja datorkursus un dabūja darbu Rīgā. Uz mirkli pat šķita, ka viss ir mainījies un šī tiešām kļuvusi par funkcionējošu ģimeni.

Kādu laiku vēlāk māte izdomāja mazo Ģimku aizvest uz Rīgu. Teica, ka nopirkt skolai jaunas bikses. Izkāpjot no vilciena māte uzreiz puiku aizvilka uz Centrāltirgu. Un tur viņš bija… Dmitrija tēvs netīrās drēbēs sēdēja ratiņkrēslā un, braucot garām cilvēkiem, ubagoja. Nē, nē – viņam joprojām bija darbs firmā ar datoriem. Šādi viņš tikai piepelnījās.

Ieraugot savu dēlu un sievu, tēva seja pārvērtās. Tajā bija gan skumjas, gan dusmas, gan aizvainojums. Pagāja daudzi gadi līdz Dmitrijs saprata, ka noskrandušā tēva satikšana nebija nejaušība – māte visu bija izplānojusi, lai viņu nokauninātu. Neilgi pēc šī atgadījuma vecāki beidzot izšķīrās. Ļaudis baumoja, ka tēvam Rīgā bijusi cita kundze, bet neviens par to tā īsti nebija drošs. Māte ar vecmāmiņu uzņēmās Dmitrija audzināšanu, bet tēvs no viņa dzīves pazuda.

Dēla astoņpadsmitajā dzimšanas dienā tēvs piezvanīja. Varēja dzirdēt, ka viņš bija pamatīgi dzēris, jo vārdi vairāk atgādināja šļupstus. “Nu tu beidzot esi vīrietis!” tēvs teica. Tā bija viņu pirmā saruna pēdējo 9 gadu laikā. Dmitrijs vienkārši nolika klausuli.

Norijis savus simts gramus, Dmitrijs pasmaidīja un teica:
– Jā, Petķa, tava bērnība bija pizģec.

hAPPY

  1. Weak.
    Gandrīz tikpat švaki kā Benvenuto.

  2. Man ticamības moments pazuda pirmspēdējā teikumā. Simts gramus tā vienkārši nevar norīt. Normāli būtu 20-40 g.

  3. Дружба трай хардер!

    Vispirms izlasīju rakstu un nodomāju, nez kurš šo ir uzrakstījis. Un ka’ tavu brīnumu! Družba!

    Družbai drošvien ļauj rakstīt te tikai tāpēc, ka pārējie cehinieki draudzējas ar viņa naudu. Ballītēs vienmēr ir tas kurš atnes JackDaniels priekš visiem.

  4. Pazīstu vienu Dmitriju ar diezgan identisku dzīves stāstu. Tikai tēvam norāva kāju, kad viņš uzdūrās uz sprādzienbīstama priekšmeta pamestā armijas bāzē rokot metālu, un ap dēla 18 gadiem viņš nomira no triekas vai varbūt no alkohola. Un māte sen pameta tēvu, tā ka Dmitrija audzināšanu pārsvarā uzņēmās vecmāmiņa. Tā ka realitāte var būt daudz nesaudzīgāka par šo stāstu. Dmitrijs mēdz iedzert, bet citādi ir ļoti sakarīgs čalis.

  5. bomži, kājas, alkohols, ģimene piespiedu kārtā – smeldze ir.

  6. Jānoskatās Forests

  7. Gan jau ka arī to kāju vilciens nemaz nenobrauc, bet Ģimas fāters notirgoja par spirta trīslitreni. Āzijas orgānu melnajā tirgū ir liels pieprasījums pēc eiropiskas izcelsmes kājām. Ispējams, ka kāja pati aizmuka, jo saimnieks par viņu slikti rūpējās.

Komentēt