Depresīvā nedēļa: Mīkstais

Viktors bija jauns, nobriedis vīrietis pašā zenītā, platiem pleciem, spēcīgām rokām un vēl spēcīgāku raksturu. Nu jau teju vai gadu kopā ar savu mūža mīlestību – Adu. Jā, viņa draudzenei bija izteikti tizls vārds, tāpēc vecvecākiem viņš bija melojis un jauno meiteni stādījis priekšā, kā Andu.

Viktors nebija īpaši reliģiozs, tomēr visu attiecību laiku demonstrēja rakstura noturību, uzstājot, ka vēl nav gatavs pirmajai reizei. “Mums nekur nav jāsteidzas”, viņš čukstēja Adas ausī, ignorējot blakus guļošās jaunās un tvirtās sievietes ķermeņa valodu, kas burtiski kliedza: “Izdrāz mani! Paņem mani no aizmugures! TAGAD!”

Draudzene regulāri mēģināja puisi pavest, liekot lietā visus sev zināmos sieviešu “trikus”, tomēr nekas nelīdzēja. Katru reizi Viktors izdomāja jaunu attaisnojumu atraidījumam un reiz pat uz vairākām dienām apvainojās, kad vājuma mirklī Ada bija izspērusi: “Kas tu kaut kāds mīkstais esi?” Patiesībā viņa tā nemaz nedomāja. Viktors nebija mīkstais. Viņš nebija arī tipisks mačo tipa vīrietis, kurš vispirms dara un tikai tad domā, tomēr pavisam noteikti nebija arī mīkstais. Vismaz pats centās sev to ieskaidrot. Labi, ka Ada bija gatava gaidīt, jo ticēja, ka viņš ir īstais.

Gada jubilejas rītā Ada saņēma romantisku zīmīti, kurā bija teikts, lai vakarā neko neieplāno, jo pirmajā gadadienā viņu beidzot gaida kaut kas īpašs. Lasot šīs rindas, jaunā sieviete baudpilni iekunkstējās un apkopoja visus spēkus, lai nesāktu pašapmierināties – gaidījusi veselu gadu, viņa varēja paciesties vēl pāris līdz vakaram atlikušās stundas.

romantic-evening-candle-bed-pillow-glass-wine-photography-3840x2160-wallpaper179876

Viktors stāvēja stalti izplestiem pleciem, kaislē degošām acīm un mērķtiecīgā apņēmībā degošu skatienu. Viņš pasmaidīja, noaurojās: “Allahu Akbar!”, parāva detonatora sviru un ļāva savam ķermenim izšķīst pārpildītajā lielveikalā.

Gaidot īpašo pārsteigumu, Ada bija iekārtojusies dīvānā un skatījās televizoru. Ziņu speciālizlaidumā TV korespondents paziņoja par visu valsti pāršalkušo traģēdiju. “Ar šo bija sarežģītāk, kā ar iepriekšējiem”, viņa nodomāja.

  1. Labs. Bet Stieņa Rūdolfs labāks. Presē, presē, depresē!

  2. ļoti patika! :))))))))))))))))))))

  3. Ha ha ha – Aijo Beness :D

  4. Žēl meitenes un neapmierinātās viņas neapmierinājums. Dies nedod!

  5. Čo ta es arī paliku gribot.. Jau sadomājos, ka kulminācija būs pats akts, kad atklāsies, ka Adai īstenībā ir daikts vai vismaz 3 pupi..

  6. Īss, bet eksplozīvs stāsts.

  7. Smieklīgais un depresīvais bija tik ideālās proporcijās, ja vispār bija, ka pilnībā neitralizēja viens otru.

    Seksuālo vēlmju apmierināšana netiklā veidā, publiski raustot savu detonatora sviru lielveikalā – Kaimiņam patiktu.

  8. Pēdējā rindkopa sapisa visu traģēdiju. Un slāvu Viktors izklausās garām kasei.
    Vispār gaidu, kad ceha stāstos sāks figurēt tādi vārdi kā Džamals, Amirs, Mustafa, Usmans. Dzīvojam Eiropā kā nekā.

  9. Un kapēc visi depresīvie varoņi ir džeki? Kapēc tā Ada vai Aīda nevarēja uzspridzināties? Tipa Vaidelotei dzīvē viss ir zajebis? Besī šitais seksisms

  10. Viss bumbasķikos un tā, bet otrās rindkopas sākumā dotā norāde uz to ka Viktors nav īpaši reliģiozs, maķenīt izčkarē noslēgumu, zūd ticamības moments un “allaha zobenam” īsti nepiedien gadu nedrāzt nešķisto un neticīgo Adu.

    Bet vispār lādzīga daiļrade!

    Jaunulis

  11. Jaunulis,
    Man liekas, ka detonatora sviriņas raustīšana ir metafora, kurai nav nekāda sakara ar pseidoreliģiozu uguņošanu, bet ir vistiešākais sakars ar gadu ilgu erotiskā lādiņa akumulēšanu.

  12. U,

    Kur nu man par metaforām un augstām metfiziskām sfērām spriest, es tāds prasts pāķis no Rīgas, nekas vairāk. Ja ir detonators, tad ir sprādziens, ja ir “Allahu Akbar!” tad vēl jo vairāk.

    Tiesa ja šai eksplozijai piemīt tīri seksuāls raksturs, tad šim rakstam prasīties prasās pēc sīkvela. Gara acīm redzu, kā Viktors guļot uz grīdas, rīstās konvulsijās, ar pēdējiem spēkiem cenšoties salocīties kamoliņā, vienlaikus atvemjot asinis pēc ilgstošām un pārliecinošām pārrunām ar lielveikala apsardzes dienesta darbiniekiem. Likās jau ka saruna ir galā, līdz brīdim kad apbrīnojami smags iepirkumu maisiņš ar milzu sparu piezemējās tieši Viktora sejā, pārsteigums kļuva vēl lielāks un izbrīns vēl pamatīgāks, ierugot ka maisiņa īpašniece bija sirma lēdija, kura ar otru roku stutējās uz spieķa. Viņa nopakaļ nicinoši izdvesa – Пидар! Бла! Тут же во круг дети! –

    lūk, bet tas jau sīkvels un šķiet ka cehā sīkvelus neražo, tikai tīrus un šķīstus jaundarbus!

  13. Jaunulis,
    Vai arī sirmā ome ar trāpīgu rokas somiņas sitienu pa detonatora sviru pārvērš Viktoru no baritona par mecosoprānu.

  14. Vājš Copy Paste.

Komentēt