Monthly Archives: februāris 2016

Rosinu 25. februāri noteikt par “Rīgas satiksmes” dienu

Šonedēļ Delfu versijās apspriežam baudpilnas trolejbusa lietošanas nianses.

Gada pirmā puse arvien man ir ļoti mulsinošs laiks. Daudzie dažādie nozīmīgie datumi saka priekšā, kā justies un uzspiež noteiktus uzvedības šablonus: 14. februāris, kad joprojām jāizliekas, ka mīlu savu draudzeni. 23. februāris, kad jānobučo kareivis uz stobra. 8. marts, kad jāmēģina darba kolektīva kazās saskatīt sievietes. Un kur nu vēl 16. marts un 9. maijs, kad pārmaiņus jāēd semuškas un jāliek ziedi pie dažādiem pieminekļiem (galvenais nesajaukt – rūgta pieredze).

Sabiedrība sagaida, ka jutīšos tā, kā man priekšā saka šie iezīmīgie cipari kalendārā. Cenšos neizlekt no pūļa, iekļauties kolektīvā un ritmiski soļot kopā ar pārējo termītu koloniju, tomēr patiesus prieka brīžus man sagādā tikai “Rīgas satiksmes” sarūpēti svētku brīži, kas nepakļaujas iepriekš noteiktiem datumiem. Neesmu skops egoists, tāpēc šinī rakstā padalīšos ar dažām receptēm, kas ļaus ikvienam no jums ikdienā izbaudīt personiskus svētku mirkļus.

Iekāpjot sabiedriskajā transportā, cenšos ar acīm nekavējoties uzmeklēt visvecāko un nevarīgāko pensionāru, kurš rīta agrumā dodas uz Centrāltirgu uzpildīt vārītu lašu vaidziņu un pēc kūts dvakojoša, minerālūdens plastmasenēs sapildīta lauku piena krājumus. Gadu gaitā esmu iemanījies to izdarīt zibenīgi. Kad tas ir izdevies, skaļi ieklepojos, lai pievērstu sev uzmanību un man būtu iespēja nodibināt tiešu acu kontaktu. Pietiek ar turpmākajām pāris sekundēm, lai es jau būtu ieņēmis vienīgo brīvo sēdvietu.

Un tagad pats būtiskākais: visu skrējiena laiku līdz brīvajam beņķim, jāuztur acu kontakts ar pensionāru. Tas moments, kad večuks saprot, ka ir apsteigts un netiks apsēsties, ir mans svētku brīdis: zaudētāja skatiens kļūst par iedaļu blāvāks, grumbaino seju izvago vēl viena vilšanās rieva, bet sakumpušais kupris nokrīt par pilniem pieciem centimetriem zemāk. Uzlieku austiņas, uzgriežu uz pilnu skaļumu “Innerpartysystem – Don’t Stop” un pagriežu galvu, lai skatītos pa logu uz garām slīdošo pilsētu. Esmu uzvarējis. Mana sirds gavilē.

Esmu viens no tiem laimīgajiem čaļiem, kurš ir bijis pietiekami apdomīgs, lai savos trīsdesmit gados nebūtu uzcirtis sīci un varētu joprojām baudīt brīvību. Šad un tad mēdzu iegriezties jauno māmiņu portālā Cālis, lai ar šausmām lasītu par piekakātiem pamperiem, nozīstām krūtīm, negulētām naktīm un izlaistu indigo bērnu kaprīzēm.

Tomēr īsteni vērtīgs laimests manā klēpī iekrīt tajos rītos, kad ievēroju, ka kāda mamma ar bērnu ratiņiem mēģina iekļūt trolejbusā. Mokoties un nespējot viena pati iecelt pa durvīm ratus, viņa met manā virzienā izmisīgus skatienus liekot noprast, ka nepieciešama palīdzība. Mana stratēģija ir vienkārša, bet teicama – dažus brīžus veros jaunās māmiņas sejā ar tēlotas neizpratnes un truluma pilnu sejas izteiksmi, it kā nenojaušot, ka man pieklātos viņai palīdzēt. Pirms viņa paguvusi aptvert, ka nelekšu augšā no ērtā krēsla, lai risinātu viņas prezervatīva nelietošanas radītās grūtības, izvelku no kabatas telefonu, atveru Angry Birds un uzlieku grūto līmeni, kuru nekādi nevaru iziet jau nedēļu: to, kur apaļie, zaļie ruksīši noslēpušies betona pilī. Manu seju rotā tikko pamanāms smīns. 2:0 manā labā.

Ne jau vienmēr jāpamanās iekarot sēdvietu, lai sabiedriskajā transportā gūtu prieku. Lietainās dienās savā sirdī iespējams uzrīkot svētkus pat tad, ja trolejbuss ir pārpildīts. Atliek tikai rūpīgi skatīties pa logu un ātri vien izdosies pamanīt kādu līdz pēdējai vīlītei izmirkušu riteņbraucēju, kurš iedomājies, ka katru rītu ierodoties birojā sasvīdis un izmircis, viņš glābj pasauli no globālās sasilšanas. Viņš pat nenojauš, ka vakarā ieiešu netālu no mājām esošajā Statoilā, nopirkšu pudelīti bremžu eļļas un izliešu to tuvējā renstelē. Kāpēc? Tāpēc vien, lai neitralizētu naivā pasaules glābēja radīto niecīgo pozitīvo efektu. Tādos brīžos mana dvēsele uzgavilē un prāts piepildās ar cerību, ka riteņbraucējs kaut uz mirkli paskatīsies manā virzienā, lai es varētu caur stiklu nedzirdami, bet no lūpām nolasāmi izteiksmīgi izčukstēt “LOHS”.

Lūk kāpēc neesmu dusmīgs uz Nilu par trubultoto sabiedriskā transporta brauciena cenu. Katrs par biļeti iztērētais cents ir attaisnots ar neskaitāmiem privātiem svētku brīžiem, kas dod man spēku priekšā stāvošās dienas darba cēlienam.

Copyright

CH_CEHS

Zudusī apātija Burkhartā: Q&A

Tā kā pēc veiksmīgi aizvadītās Cehs.lv pirmās Depresīvās nedēļas portāla pārstāvji ir devušies nelielā atvaļinājumā, šajā otrdienā tiek izlaists ierastais apātijas raksts. Galu galā kāda jēga to publicēt, ja tāpat lasa tikai Kurbads, Tas Lops un komentētājs U, kurš rakstus atver tikai tāpēc, lai papriecātos par nagliņām.

Tā vietā šonedēļ izlēmu atbildēt uz dažiem no jūsu komentāriem, ko esmu saņēmis aizvadīto piecu nedēļu laikā. Centos vairāk vai mazāk turēties raksta tematikā, taču nespēju vismaz vienu reizi neuzbraukt kāda mammai. Ja ir kādi papildus jautājumi – varbūt uz tiem atbildēšu arī šī raksta komentāros, jo tieši tik, bļeģ, sociāli aktīvs es esmu.

Nils Biruta Ušakovs
“deviņpadsmitā gadsimta priekšpēdējais gadu desmits.”
1880.gads?
HAHAHAHAHAHAHAHAHAHAHAHAH111!VIENS!!!

Godīgi sakot? Jā. HAHAHAHAHAHALOHSHAHAHAHAHAHAHAHA

Kurmis
vienīgais ko kartē ar nosaukumu Burkharta var atrast ir Geju klubs Džordžijas štata Atlantā….

Tas ir tad, ja hujova un nepareizā formātā meklē.

VaiSpejTrapitLikePogai
Hmm…Šveice ir liela… vai Lugano ?

Nē, Bāzele. Tiesa, Lugāno ir foršs ezers. Nevaru ne noliegt, ne apstiprināt, ka vienā no pēdējām daļām tieši tur kāds tiks slīcināts.

Sagūglēju
Stabili ka Augusts, vecais krabis. Dusmīgs par to, ka sievu novāca. Kaut gan viņam vairāk pedofīlija piestāvētu…

Augusts ir normāls onkulis un pēdējā lieta, ko viņš izp… ar ko viņš stājās attiecībās, bija viņa mirusī sieva. Protams, kad tā vēl bija dzīva. Pedofīls viņš noteikti nav.

Tomēr nesagūglēju
Es visu laiku gaidīju, ka būs Jakobs Burkharts, lai varu kliegt HĀĀĀ ZINĀJU! A, huju. Jāsāk gūglēt no jauna.

Gudrs gājiens. Tomēr nudien jāsāk meklēt no jauna. Virziens pareizs.

Lola
Man ir interesanti lasīt. Tā turpini. Vari arī man pa pastu atsūtīt savas biksītes.

Atstāj komentāros, lūdzu, savu adresi.

U
Nēēēē!
Tikai trīs [red. – nagliņas attēlā]…?

Romiešu cipari 1:0 U

ardux
ko es tikko izlasīju?

Es nezinu, taču es vakar izlasīju tetovējumu uz tavas mammas muguras.

the litch
Eu, es neiebraucu. Teksts, protams, labi uzrakstīts, bet, zinot cehu, gribas saskatīt referenci uz kaut ko. Dombravu vai ag, piemēram… A te… hvz.

Ne viss vienmēr griežas ap AG. Pārnestā nozīmē, protams, jo realitātē mēs visi zinām, ka viņa masa ir vienīgais iemesls, kāpēc zemei ir sava gravitācija. Tāpat dzirdēju, ka viņa viedoklis ir tik spēcīgs, ka viņš varētu uz lesbiešu orģiju pierunāt pat Līgu Dimiteri.

kretīns
Vēl pāris buildupi un noraus, to stāstu ar ” ai man apnika šito huņu rakstīt … ” Tākā Benis ar tiem rīsiem

Hehehehe, tie rīsi bija labais. Bet man šajā gadījumā ir plāns novest visu līdz galam.  Kad būšu pabeidzis savu sāpi, turpināšu dirst un ņirgt par sūdiem, kā arī taisīt visādus tizlus Twitter hashtagus. Apsolu.

Ja nu gadījumā nezini par ko ir runa – es tevi nevainoju. 

Ja nu gadījumā kaut kāda iemesla pēc tevi tas interesē: šeit ir pirmā, šeit otrā, šeit trešā un šeit ceturtā daļa. Nākamajā otrdienā būs piektā. 

Sencis raksta

Depresīvā nedēļa: Prezentāciju ērmi

Katrā publiskajā pasākumā ir vismaz viens ērms. Viņš ir izlauzies no savas ikdienas rutīnas kādā valsts iestādē, lai censtos socializēties. Šis cilvēks būs tērpies savās labākajās svētku drānās un uzstājīgi smaidīgi staigās apkārt, neveiksmīgi cenšoties radīt iespaidu, ka publiskos pasākumos ir kā zivs ūdenī un pazīst pilnīgi visus.

Nesen biju aizgājis uz kādu prezentāciju, kurā tieši man priekšā nosēdās šāds te ērms. Blaugznas bija pārklājušas viņa melnās žaketes plecu daļu tādā kārtā, ka to notīrīšanai vajadzētu Rīgas Satiksmes sniega tīrītājus. Izskatījās, ka uz viņa galvas ādas noticis holokausts, tāpēc ātri iztukšoju savu vīna glāzi, lai tā nepiebirtu ar pelniem. Viņš bija viens no tiem cilvēkiem, uz kuriem tu it kā centies neskatīties, bet ik pa brīdim piefiksē, ka tomēr skaties ar izbrīnā un vieglā riebumā pavērtu muti.

Aptuveni reizi piecās minūtēs jaunais vīrietis izņēma no maciņa fotoaparātu, atvāza tā atlokāmo ekrānu un, paceļot augstu virs galvas, uzņēma bildi. Sākumā nesapratu, kāpēc fotoaparāta ekrānu jāpaceļ uz augšu, jo, ceļot necilo aparātu virs galvas, tas tikai samazināja attēla redzamības leņķi, tomēr pavisam drīz man pielēca – tā bija jārāda, lai padižotos ar sava aparāta atlokāmo ekrānu. Pēc katras bildes uzņemšanas, aparāts tika rūpīgi izslēgts un nolikts atpakaļ maciņā.

Uz mirkli aizlidoju prom no prezentācijas un iztēlojos, ka nauda šī fotoaparāta iegādei droši vien atlikta daudzu mēnešu garumā un īpašniekam šķiet, ka šis varenais gadžets ir īsts čožu magnēts. Iztēlojos, kā pēc prezentācijās viņš dodas uz savu tumšo komunālā dzīvokļa istabu un, vecā datora dzesēšanas ventilatoram kaucot kā zaporožecam, ieliek svaigākā pasākuma bildes folderī “Bildes, kas nevienu nepiš #4785”.

No domu lidojuma atrāva sajūta, ka mani vēro. Paralēli pasākuma iemūžināšanai bildēs, priekšā sēdošais fotomākslas entuziasts ik pa brīdim pagriezās te uz vienu, te otru pusi, lai rūpīgi aplūkotu pārējos pasākuma apmeklētājus. Aplūkotu tik rūpīgi, ka pārsvarā gadījumu tas izsauca pretī “Kāpēc viņš uz mani tā lūr?” sejas izteiksmes. Šo īpatņa uzvedību nespēju līdz galam izskaidrot. Vai nu viņam bija slimīga interese par prezentācijas apmeklētājiem, vai arī tas bija savdabīgs veids, kā tikt galā ar agresīvu uzmanības deficītu. Iespējams, viņš cerēja, ka nākamajā tikšanās reizē kāds viņu atcerēsies un tas būs pamats jaunas, skaistas draudzības sākumam.

Tuvojoties prezentācijas beigām, atviegloti nopūtos, jo jaunais vīrietis pārsēdās uz vietu pirmajā rindā. Acīmredzot, trešā rinda vienkārši bija par tālu, lai uzņemtu pietiekami labas nevienam nevajadzīgas pasākuma bildes. Beidzot varēju paņemt pāris jaunas vīna glāzes un baudīt tās nesteidzoties. “Tipisks prezentāciju ērms”, pie sevis nodomāju, lejot sevī kārtējo bezmaksas vīnu.

***
“Kretīn, tu atkal atstāji ieslēgtu manu tualetes slēdzi, nevis savējo!” mani pamodināja kādas sievietes kliedzieni un durvju dauzīšana. “Nahuj man jāmaksā par tavu elektrību, kropli?” varēja dzirdēt, ka viņas kliedzienu pavadošā siekalu šalts izšļācas pret manas istabas durvīm. Pakausī spēcīgi dūrās prezentācijā izdzerto vīna glāžu naglas. Vakar biju pārradies mājās tādā pālī, ka iekritu gultā nenovilcis pat uzvalku. Tomēr galvassāpes un komunalkas kaimiņienes taurēšana nespēja sabojāt prieku par to, ka vakar satikos ar saviem draugiem. Laiks pārlādēt fotogrāfijas kompī.

om2Nbge

Depresīvā nedēļa: Tēvs

– Es tev saku, mana bērnība bija pizģec! Fāteris reiz bija tā sadzēries, ka nodauzīja mani ar gumijas šļūteni! Šitā. – Pēteris gaisā sasita plaukstas attēlojot sitienu.

Dmitrijs jeb Ģima, kā viņu bija iesaukuši draugi, šo stāstu jau bija dzirdējis desmitiem reižu. Pēteris to stāstīja vienmēr, kad kādā pasēdēšanā bija labi iesilis.

– Vienreiz viņš bija tā sadzēries, ka nevarēja atslēgt mājas durvis, tāpēc izskaldīja tās ar cirvi!

Ģima zināja, ka Pētera tēvs bija labs cilvēks. Kad Pētera mammai piedzima jaunākais dēls, tēvs apņēmās laboties un to arī veiksmīgi darīja, tomēr pirmdzimtā sirdī joprojām bija rūgtums.

– Tas bija pizģec!

Dmitrijs tikai slinki uzsmaidīja. Savu tēvu viņš tā pa īstam nemaz nepazina. Vecāki bija iepazinušies kādā kolhoza ballē. Pēc kāda gada, neplānoti, bija piedzimis viņš. Vecākus piespieda apprecēties, jo nevar taču dzīvot ar bērnu neprecēti. Dmitrijs domāja, ka tieši tas bija brīdis, kad tēvs saprata, ka nespēs īstenot savus sapņus, salūza un sāka dzert. Pie tam pamatīgi, nevis kā Pētera tēvs – reizi mēnesī.

Dmitrija pirmās atmiņas par tēvu bija viņa spirtotā elpa un tas, ka reiz, ucinot mazo puiku pa rokām, viņš to nometa zemē. Tas bija tuvākais kontakts, kāds zēnam ar tēvu bijis. Reiz Dmitrija tēvs tik ļoti pārdzērās, ka pakļuva zem vilciena un pazaudēja vienu kāju. Tas vēl vairāk pastiprināja spriedzi starp vecākiem, kā arī kalpoja par vēl vienu iemeslu katru vakaru dzert.

Gāja gadi. Tēvs saņēmās, izgāja datorkursus un dabūja darbu Rīgā. Uz mirkli pat šķita, ka viss ir mainījies un šī tiešām kļuvusi par funkcionējošu ģimeni.

Kādu laiku vēlāk māte izdomāja mazo Ģimku aizvest uz Rīgu. Teica, ka nopirkt skolai jaunas bikses. Izkāpjot no vilciena māte uzreiz puiku aizvilka uz Centrāltirgu. Un tur viņš bija… Dmitrija tēvs netīrās drēbēs sēdēja ratiņkrēslā un, braucot garām cilvēkiem, ubagoja. Nē, nē – viņam joprojām bija darbs firmā ar datoriem. Šādi viņš tikai piepelnījās.

Ieraugot savu dēlu un sievu, tēva seja pārvērtās. Tajā bija gan skumjas, gan dusmas, gan aizvainojums. Pagāja daudzi gadi līdz Dmitrijs saprata, ka noskrandušā tēva satikšana nebija nejaušība – māte visu bija izplānojusi, lai viņu nokauninātu. Neilgi pēc šī atgadījuma vecāki beidzot izšķīrās. Ļaudis baumoja, ka tēvam Rīgā bijusi cita kundze, bet neviens par to tā īsti nebija drošs. Māte ar vecmāmiņu uzņēmās Dmitrija audzināšanu, bet tēvs no viņa dzīves pazuda.

Dēla astoņpadsmitajā dzimšanas dienā tēvs piezvanīja. Varēja dzirdēt, ka viņš bija pamatīgi dzēris, jo vārdi vairāk atgādināja šļupstus. “Nu tu beidzot esi vīrietis!” tēvs teica. Tā bija viņu pirmā saruna pēdējo 9 gadu laikā. Dmitrijs vienkārši nolika klausuli.

Norijis savus simts gramus, Dmitrijs pasmaidīja un teica:
– Jā, Petķa, tava bērnība bija pizģec.

hAPPY

Depresīvā nedēļa: Slimie

Dažreiz rodas iespaids, ka Latvijas internetā uzturas tikai skaistie un veiksmīgie. Viedie
spriedumi blogos, asprātīgās atziņas twitteros, ceļojumi un gardās maltītes instagramos.
Šad un tad, starp receptēm un smieklīgiem video, parādās arī kāds sauciens pēc palīdzības, kurš raibajā ziņu lentē bieži vien paliek nepamanīts. Paldies Facebook par draugu ierakstu pielāgoto attēlošanu. Īpašs algoritms ne vienmēr parāda visu to, ko raksta jūsu draugi. Varbūt tas kādam nāk par labu.

Nodūris galvu es pētīju flīzes, ar kurām bija izklāta slimnīcas koridora grīda. Kāpēc grīda ir no flīzēm? Ne jau, lai atgādinātu antīkos Pompejus vai Persepoli. Ne jau higiēnas nolūkos, nē. Flīžu grīdas un sienas pārvērta koridoru par sava veida rezonatoru, kurš pastiprināja visas skaņas, lika sarunāties čukstus un spert uzmanīgākus soļus, nesmieties, neizcelties un nedomāt gaišas domas. Nošķaudīties? Pasarg’ dies, vai Jūs slims esat?

Bija kārtējā gripas sezona un es biju saķēris kārtējo saaukstēšanos. Iesnas pāries pēc divām dienām, to es zināju, tāpat kā to, ka ģimenes ārsts izrakstīs slimības lapu vismaz uz nedēļu. Ja es būtu veiksmīgs un sekmīgs, ar darbu radošā amatā un karjeras perspektīvu, es pēc slimības lapas neietu. Droši vien. Bet tagad es varēšu dzert vismaz trīs dienas no vietas. Dzert un neraizēties. Vismaz trīs dienas.

Man blakus sēdēja sieviete ar bērnu. Droši vien māte. Izskatījās uz saviem četrdesmit, bet spriežot pēc puslīdz gaumīgā apģērba, jaunāka. Izskatītos pat pievilcīga, ja ne iesārtušie plakstiņi un deguns, dziļās rievas pierē, krunkas ap acīm un lūpām, zilās vēnas uz bālajām rokām un nogurušais skatiens. Bērns — bāls puišelis, tā ap 7-8 gadi. Kluss un pieklājīgs, tādi mēdz būt tikai pa īstam slimi bērni. Mēs sēdējām šaurajā koridorā, centāmies neizdvest ne skaņu, un gaidījām savu kārtu tikt pie ārsta.

No kabineta izgāja vecene, kurai derētu meklēt vietu kapos, nevis apmeklēt dakteri un kavēt rindu. Tā ir, kad ģimenes ārsts ir gan terapeits, gan pediatrs, gan velns-zina-kas uz pusslodzi. Slepus novēlēju vecenei nosprāgt un nenākt atpakaļ. Māte piekodināja puikam lai sēž, bet pati iegāja kabinetā. Šķiet, zēns to vien gaidīja. Tiklīdz aizvērās durvis aiz mātes, viņš pārstāja ciesties un palaida garu klepus kārtu. Tad puika pievērsa uzmanību man.

„Jūs arī esat slims?” viņš jautāja.
„Kas tev liek tā domāt, Šerlok?”, cerēju viņu aizbiedēt ar savu īgnumu, taču bērni bieži vien ir pārāk biezādaini un pieaugušo rupjība tiek uztverta kā joks. Zēns paskaidroja, ka viņu sauc nevis Šerloks, bet Rihards, un tad viņš stāstīja, ka rudenī sāka iet skolā, taču slimības dēļ esot izlaidis pusgadu, bet viņš jau māk lasīt un skaitīt, un jautāja, līdz cik es protu skaitīt. Nesagaidījis atbildi, viņš turpināja stāstīt, ka viņam mājās bija suns, taču ārsts aizliedza to turēt mājās, un suns aizbrauca uz laukiem, un tagad Rihards dzer daudz tablešu, veselu miljonu tablešu, lai rudenī atkal varētu iet skolā. Iedomājos, ka puikam akūti pietrūkst pieauguša vīrieša sabiedrības. Interesanti, kur ir viņa tēvs? Aizbēdzis, simts punkti. Bet puika turpināja, stāstīja par špricēm, zālēm un mikstūrām. Un tad pavisam nopietni pateica, ka viņš var nomirt.

„Bet es negribu nomirt,” viņš teica. „Varbūt ne tagad. Kādreiz.”
„Es gan dažreiz gribu nomirt,” biju atklāts. „Kad man ir pohas. Vai no kauna, dažreiz.”
„Kas ir pohas?”
„Tādas galvassāpes un drebuļi, pieaugušajiem gadās ik pa reizei.”
„Zinu! Man arī gadās pohas, tikai mamma tās sauc par drudzi.”
„Kas tev īsti kaiš, sīkais?”
„Anemone!”, viņš svarīgi paziņoja. „Mamma saka, ka no tā var nomirt.”
„Sīkais dirsēj, anemonēm, nav nekādas vainas,” es atrūcu. „Manai vecmātei bija pilnas vagas ar anemonēm, un viņa nodzīvoja līdz deviņdesmit gadiem.”
„Jūs sakāt, ka es nenomiršu?”, puikas acīs iedegās cerība. Viņš uzdeva nopietnu jautājumu un gaidīja godīgu atbildi.
„Protams, ka nomirsi. Visi nomirs. Es, tu, tava mamma, visi nomirs.”
„Nu jā, bet ne uzreiz, ne tagad, vai ne?”
„Kas to lai zina, ja es būtu ārsts, es te rindā nesēdētu.”

Puika mirkli sēdēja klusēdams, tad atsāka savu monologu. Es uzzināju, ka viņš jau apmeklējis daudzus ārstus, un zina dažu slimību latīniskos nosaukumus un latīņu valoda nav nemaz līdzīga latviešu valodai, lai gan nosaukumi ir līdzīgi. Viņš pārliecinoši stāstīju par operāciju dārgumu un nekļūdīgi sauca piecciparu skaitļus. Viņš pieminēja ziedojumu vākšanas kompāniju, kura izgāzās. Viņš pieminēja kvotas, un to, ka būtu ārstējies jau pagājušogad, bet tad nevarēja, bet daži ārsti prasīja kukuli un mamma nemāk tādus uzcept.

„Ja man kāds slakteris prasītu kukuli, es viņam iedotu,” nopietni teicu. „Iedotu ar kulaku pa purnu”. Parādīju sīcim savu dūri. „Šo te rētu atstāja viens cirvis ar saviem zobiem”.

Puika iesmējās — „Bet cirvim taču nav zobu!”
„Tagad dažu nav”, piekritu.

Par laimi, atvērās ārsta kabineta durvis, no tām iznāca māte miklām acīm un bija mana kārta iet iekšā. Lieliski, šī saruna sāka kļūt apgrūtinoša.

„Turies mazais, neslimo” teicu uz atvadām. Māte nervozi pogāja ciet puikas jaku un veltīja man neuzticības pilnu skatienu. „Cik reižu tev teicu nerunāt ar svešiniekiem!” viņa šņāca.

Pēc nedēļas, pēc trīsdiennieka, diviem kautiņiem un vienas nakts policijas izolatorā, es atkal atrados tanī pat nožēlojamā slimnīcas koridorā. Noslēgt slimības lapu un ar pirmdienu atsākt apmaksāto verdzību. Nebiju pārsteigts, ka arī puikas mamma bija turpat. Šoreiz viena pati.

„Ko jūs izdarījāt manam dēlam?” viņa neapsveicinoties jautāja. „Pēc sarunas ar jums viņš kļuvis savādāks. Atgriezies dzīvesprieks, uzlabojās apetīte, viņš pat sācis vingrot.” Viņas smaids bija kautrīgs, bet silts.

“Ceru, ar viņu viss būs kārtībā”, teicu patiesi, nevis pieklājības pēc.
“Es nezinu”, māte sadrūma. “Ārsti nav pārliecināti par nākotni un neko nesola. Starp citu”, viņa atkal silti pasmaidīja — “dēls sācis rupji lamāties, jums ar to noteikti nav nekāda sakara, vai ne?”

„Savam vīram pauri pisīsi,” atteicu un gāju prom. Šķirtene ar piekabīti? Nē, paldies.

house2

Depresīvā nedēļa: Dzimšanas diena

– Kas tu peģiks esi?! – klasesbiedri skolas tualetē bija sastājušies aplī ap Ansi un rēca.
– Eu, peģik, tev soma netīra! – iebļāvās augumā lielākais un uzspļāva uz Anša mugursomas zaļu, staipīgu harču. Atskanēja daudzbalsīgi smiekli.

Bija 1999. gada 16. februāra pēcpusdiena. Otrdiena. Piektās klases skolēna Anša dzimšanas diena. Iepriekšēja stunda – Mūzika. Tās laikā Ansis izdalīja klasesbiedriem mammas līdzi dotās ledenes, bet skolotājs nospēlēja īsu muzikālu apsveikumu. Gandrīz neviens no klasesbiedriem neēda vecās, izkaltušās, nez no kādiem padomju laiku krājumiem izvilktās Аэрофлот konfektes.

Pēc gadu iepriekš sākušās Krievijas ekonomiskās krīzes, Anša ģimenei gāja pavisam grūti. Mamma bija palikusi bez darba, bet tētis nelegāli piepelnoties galdniecībā guvis darba traumu un nevarēja ne strādāt, ne saņemt pabalstu. Visiem trim nācās iztikt ar mammas bezdarbnieka pabalstu un dažiem latiem, ko valsts lepni dēvēja par “bērnu pabalstu”.

Stundai beidzoties, daudzi klasesbiedri gluži neslēpti izmeta konfektes miskastē, bet Dāvis nosauca Ansi par “debilo bomzi”. Skolotājs izlikās notiekošo nemanām.

***

Visu ceļu līdz mājām Ansis valdīja dusmu un aizvainojuma asaras. Ja pielika soli, no skolas līdz dzīvokļa durvīm varēja tikt kādās 45 minūtēs. Par naudas šķiešanu trolejbusa biļetei nevarēja būt ne runas. Ansis saprata, cik ļoti tētim un mammai ir grūti un ne par ko nesūdzējās. Viņš pat palūdza dzimšanas dienā neko nedāvināt, tomēr klusībā cerēja, ka vecāki būs kaut kur sadabūjuši jaunus ziemas zābakus. Uz ietvēm sakaisītās sāls šos kaimiņu atdotos apavus šoziem bija tā sabojājis, ka Ansis mājas vienmēr nokļuva ar slapjām kājām un krietni pārsalis.

***

Tēvs izlaida pirkstus caur puikas gaišajiem matiem, kas kontrastēja ar paša sauso, pelēcīgo ādu un strupajiem pirkstiem. Darbā neuzmanīgi rīkojoties ar zāģi, viņš labās rokas četrus pirkstus bija nogriezis līdz pat vidējai falangai un tagad nags bija tikai īkšķim.
– Zinu, tu teici, ka neko negribi dzimšanas dienā, bet manam puikam jau nu nebūs dzimene bez dāvanas! – tēvs uzspēlēti jautri un lepni paziņoja.
Mamma nobučoja Ansi uz vaiga un smaidot pasniedza viņam pašas dekorētu kurpju kasti. Tā bija aplīmēta ar aplikāciju papīru. Varēja redzēt, ka mammma bija centusies noslēpt, ka tā ir tā pati vecā kurpju kaste, kas skapjaugšā mētājās jau pāris gadus.

Ansis atvēra dāvanu. Tanī bija apelsīns un paciņa ar saldajām kukurūzas nūjiņām.
– Paldies. – viņš centās pasmaidīt tā, lai mamma notic.
– Panašķojies un tad gan gulēt, – tētis vēlreiz sabužināja Anša matus un piebilda – rīt taču jāceļas uz skolu.

Depresīvā nedēļa: Mīkstais

Viktors bija jauns, nobriedis vīrietis pašā zenītā, platiem pleciem, spēcīgām rokām un vēl spēcīgāku raksturu. Nu jau teju vai gadu kopā ar savu mūža mīlestību – Adu. Jā, viņa draudzenei bija izteikti tizls vārds, tāpēc vecvecākiem viņš bija melojis un jauno meiteni stādījis priekšā, kā Andu.

Viktors nebija īpaši reliģiozs, tomēr visu attiecību laiku demonstrēja rakstura noturību, uzstājot, ka vēl nav gatavs pirmajai reizei. “Mums nekur nav jāsteidzas”, viņš čukstēja Adas ausī, ignorējot blakus guļošās jaunās un tvirtās sievietes ķermeņa valodu, kas burtiski kliedza: “Izdrāz mani! Paņem mani no aizmugures! TAGAD!”

Draudzene regulāri mēģināja puisi pavest, liekot lietā visus sev zināmos sieviešu “trikus”, tomēr nekas nelīdzēja. Katru reizi Viktors izdomāja jaunu attaisnojumu atraidījumam un reiz pat uz vairākām dienām apvainojās, kad vājuma mirklī Ada bija izspērusi: “Kas tu kaut kāds mīkstais esi?” Patiesībā viņa tā nemaz nedomāja. Viktors nebija mīkstais. Viņš nebija arī tipisks mačo tipa vīrietis, kurš vispirms dara un tikai tad domā, tomēr pavisam noteikti nebija arī mīkstais. Vismaz pats centās sev to ieskaidrot. Labi, ka Ada bija gatava gaidīt, jo ticēja, ka viņš ir īstais.

Gada jubilejas rītā Ada saņēma romantisku zīmīti, kurā bija teikts, lai vakarā neko neieplāno, jo pirmajā gadadienā viņu beidzot gaida kaut kas īpašs. Lasot šīs rindas, jaunā sieviete baudpilni iekunkstējās un apkopoja visus spēkus, lai nesāktu pašapmierināties – gaidījusi veselu gadu, viņa varēja paciesties vēl pāris līdz vakaram atlikušās stundas.

romantic-evening-candle-bed-pillow-glass-wine-photography-3840x2160-wallpaper179876

Viktors stāvēja stalti izplestiem pleciem, kaislē degošām acīm un mērķtiecīgā apņēmībā degošu skatienu. Viņš pasmaidīja, noaurojās: “Allahu Akbar!”, parāva detonatora sviru un ļāva savam ķermenim izšķīst pārpildītajā lielveikalā.

Gaidot īpašo pārsteigumu, Ada bija iekārtojusies dīvānā un skatījās televizoru. Ziņu speciālizlaidumā TV korespondents paziņoja par visu valsti pāršalkušo traģēdiju. “Ar šo bija sarežģītāk, kā ar iepriekšējiem”, viņa nodomāja.

Depresīvā nedēļa: Rūdolfs

Rūdolfs bija saskumis. Pukš, pukš, pukš – lietus lāses savādi skaļi pilēja uz viņa lētā, caurā plēves apmetņa. Dibenu pamatīgi saldēja aukstais asfalts, bet tukšais kuņģis gurkstēja no izsalkuma. Mierināja tikai apziņa, ka izdevies sakasīt Optimas īpaši stiprā divlitreni, kas liks izsalkumam kaut uz mirkli atkāpties un radīs neīsta siltuma sajūtu. Viņš atvēra pudeli, kāri padzērās un iegrima pārdomās.

***

Bērnībā māte mazo Rūdi nemīlēja. Viņa ne mirkli neslēpa nožēlu, jo “vienkārši bija aizkodusies un abortam par vēlu”, tēvs, savukārt, kad nesita, tad teica, ka labāk būtu “beidzis uz snienas un pielīmējis kādu tapeti”. Sists Rūdolfs tika regulāri un akurāti, tomēr vienu sitienu viņš atcerējās īpaši skaidri. Par spīti tam, ka māte pat necentās slēpt riebumu, ko jūt pret atvasi, septiņu gadu vecumā puika bija visu gadu krājis santīmu pie santīma, lai Mātes dienā viņu iepriecinātu. Rūdolfs bija palīdzējis kaimiņiem ar mājas darbiem, skaldījis malku, nesis ūdeni. Kad pienāca lielā diena, tirgū atradis pašu krāšņāko un lielāku ziedu pušķi, kādu spēja nopirkt par sapelnīto naudu. Tajā dienā, ar katru siksnas cirtienu viņš aizvien dziļāk iekala savā galvā, kas ir kapu vainags. Tā bija retā reize, kad pie siksnas tik naski ķērās māte.

No regulārajiem sitieniem pa galvu Rūdis palika dīvains. Komunicēšana ar vienaudžiem sagādāja grūtības, tāpēc viņš sāka no tiem izvairīties. “Rūdža – galvā-pistais-hujūdža, hahaha” – tā par viņu Dārziņos ņirdza jau 12 gadu vecumā. Norobežojies no visiem, Rūdolfs atrada dzīvi mūzikā. Tā uzrunāja, viņš dejoja mūzikas ritmos un reizēm pat pasmaidīja.

Rūdolfs pieauga un devās meklēt laimi uz Rīgu. Viņš orientējās mūzikā, bija sakrājis naudu dažām platēm un iemanījies tās pietiekami veikli spēlēt, lai regulāri tiktu aicināts uzstāties “Aptiekā” un “Pienā”. Sākās īstā dzīve, bohēma, nevaldāmas ballītes un alkohols. Tomēr nekas nebija mūžīgs. Lai arī cik ļoti Rūdis ticēja dabstepa otrajai atdzimšanai, Rīga šim troksnim bija tikusi pāri un pie atsevišķām Skrillex dziesmām publika viņu ne tikai izsvilpa, bet pat sāka apmētāt ar pusizdzertām alus glāzēm. “Vairs nav 2012. gads, vācies prom, kropli!” un: “Uzliec Semu Smitu, pidar!” auroja neapmierinātā publika. Klubu apmeklētāju nesaprasts, Rūdis remdēja smeldzi bezmaksas dzērienos, līdz nokodās tik tālu, ka par DJ viņu atteicās ņemt pat “Saksofonā” un “Chomsky”.

dj

Vispirms Rūdolfs papisa plates, bet drīz pēc tam – arī dzīvokli. Tas bija viss, kas viņam jebkad piederējis.

***

Pukš, pukš, pukš – lietusgāze negrasījās rimties. Šķērsielā garām vilkās kāda veca bomzene. Pretīga, smirdīga, bezzobaina. Aizdzertām, uzsistām un skumjām acīm viņa paskatījās uz Rūdi. Rūdolfs, savukārt, paskatījās uz nenosakāmā vecuma sievietes slapjajā džemperī nošļukušajām krūtīm, kuras bija nabas līmenī. Netīrā kraķe pienāca klāt, apsēdās blakus un smirdēja. Smirdēja tā, ka, lai neapvemtos, Rūdolfs elpoja caur muti. Sieviete iebāza roku viņa biksēs, satvēra daiktu un sāka to līdzjūtīgi berzēt. Lai cik pretīgi tas nebūtu, viņš aizvēra acis un ļāvās, tomēr mirkli pirms kulminācijas, kaut kas iztraucēja.

Pa miegam izgāzis divlitreni, viņš pamodās uz ielas apdirsies un ar roku cieši satvēris savu locekli. Lai kā arī nebūtu – tas bija skaistākais sapnis, kādu Rūdis jebkad redzējis.

Zudusī apātija Burkhartā: Depresīvā nedēļa

Es Bāzeles namā biju pavadījis jau gana daudz laika, lai būtu izdarījis novērojumus.

Biju pamanījis Augusta atkarību no kafijas, par ko viņš pats reiz izteicās kā savu potenciālo bendi. Sirmais vīrs bija vecs un ļoti labi apzinājās, ka daudz laika vairs nav atlicis. Manuprāt, viņš jau bija izplānojis, ka kafija būs tā, kas viņu piebeigs.

Tāpat skaidri biju izzinājis visas vietas, kur no Joakima tiek slēptas bīstamās lietas – medikamenti, asi priekšmeti, ķīmiska satura vielas un viss cits, kas varētu viņam kalpot sevis savainošanai.

Nevarēju arī nepamanīt kaimiņu bijību un dziļo cieņu pret visiem šīs ģimenes locekļiem. Īpaši pret Gotlību, kurš, manuprāt, bija Augusta mīļākais bērns ar augstāko potenciālu ierakstīt dzimtas vārdu vēsturē. Viņš ar mani runāja nelabprāt, tāpēc lieki neuzbāzos – es jau jutos laimīgs par iespēju tur dzīvot, tāpēc necentos vēl kādam lieki lēkt acīs.

Es neviļus pamanīju arī kaut ko neparastu. Joakimam uz kakla bija parādījušies dažādi nobrāzumi. Sākotnēji nepievērsu tam lieku uzmanību, taču mani bažīgu darīja fakts, ka tie katru rītu izskatījās svaigi. Trešajā dienā pēc kārtas, kad nobrāzumu sārtumi izskatījās sārti, es izlēmu uzrunāt Joakimu. Galu galā man ar viņu bija vairākas reizes izdevies veiksmīgs kontakts. Kādā vakarā es pat pastarīša klātbūtnē uzspēlēju līdzi paņemto akustisko ģitāru. Toreiz pirmo reizi redzēju viņu iesmejamies.

– Joakim, kas tev ir noticis ar kaklu?

Viņš ieskatījās man sejā, ar kreisās rokas pirkstiem viegli aizskāra ādamābola rajonu un tos ātri norāva. Varēja redzēt, ka viņam sāp.

– Joakim, kā tu nobrāzi kaklu?
– Ar virvi.

Es laikam nebiju gatavs atbildei, jo sabijos. Mani pārņēma vieglas šaušalas un auksti sviedri. Virve? Kāda virve? Mana pirmā doma bija, ka ieskrējis veļas auklā, bet ne jau trīs dienas pēc kārtas. Sarunu neturpināju. Tā vietā devos pie Augusta, kurš manas ziņas uztvēra ar dziļām razēm.

“Joakims reizēm apzinās savu stāvokli. Viņš vairākas reizes depresijas vadīts ir mēģinājis izdarīt pašnāvību. Reiz viņš nolēca no mājas jumta, salaužot abas kājas. Pirms dažiem gadiem viņš mēģināja noslīcināties vannā,” stāstīja Augusts. “Varbūt arī šoreiz viņš cenšas sev nodarīt pāri.”

Es apsolīju naktī uzmest acis Joakima istabai. Es vienmēr dušā gāju pēdējais, lai lieki netērētu silto ūdeni, un mans ceļš veda tieši gar viņa istabu. Tur arī es to redzēju.

Uz zemes gulēja taburete, bet no griestiem karājās striķis, kura galā bija cilpa. Un Joakims. Kad ienācu telpā, viņš ar abām rokām turējās pie cilpas, rīstījās un knosījās, vicinot pa gaisu kājas. Viņa sarkanīgo seju klāja viegla sviedru kārtiņa un sasprindzinātie muskuļi iezīmēja vēnas uz kakla.

Joakims bija dzīvs un tāds arī palika. Viņš neprata uzsiet slīdošo mezglu.

Piepacēlu aiz kājām un pagaidīju, kamēr viņš atbrīvo sevi no cilpas. Līdz ko nolaidu zemē, Joakimā izsprāga dusmas. Es pat neko nepaspēju pārmest, pirms viņš saraustītā valodā sāka man kliegt virsū. “Tu… tu vispār zini, c-c-cik tas ir grūti? V-visi vaino mani pie ma-mammas… n-n-n… Es… es ne-negribu tā ilgāk…” Viņa kliedzieni mijās ar dusmu asarām un histēriju. Kakls atkal bija nobrāzts – šoreiz krietni vairāk kā citreiz. Es nespēju koncentrēties uz Joakima izvirdumu, jo visu laiku prātoju, ka viņam tikt pie virves šajā mājā nebūtu viegli.

– Joakim? Kur tu dabūji striķi?
– M… Ma-man iedeva…

4. daļas beigas.
Lasīt 1. daļu
Lasīt 2. daļu
Lasīt 3. daļu
5. daļa: nākamajā otrdienā
Zudusī apātija Burkhartā