Monthly Archives: janvāris 2016

Vēstules no Donbasa. Īsstāsts četrās daļās

Linda, pēkšņā bezspēkā sakņupusi pār rakstāmgaldu, saraustīti elsoja, ik pa brīdim atkal ļaujot vaļu asaru straumēm. Uz galda atplēsta aploksne ar Ukrainas pastmarkām uz tās. Zemē pie galda – fotoattēls, kurā redzams vīrietis spēka gados. Precīzāk – viņa mirstīgās atliekas.

Sieviete ar viņu nebija runājusi jau padsmit gadus. Kopš vasaras, kad abi pabeidza universitāti, taču pirmais paliek pirmais, kaut sen jau bijušais. Tiesa, uzskati abiem nesakrita (tas būtu maigi teikts – tie bija diametrāli pretēji), bet plika kaisle nerunā Marksa vārdiem. Spējā atmiņu uzplūdā Linda atcerējās – bija vēl viens pielūdzējs. Kā viņu sauca? Jurģis, Jorens? Nē… Vienalga, tur tāpat nekas nebija un nebūtu bijis.

Linda joprojām aizgūtnēm raudāja. Asaru tērcīte pār galda malu sāka pilēt uz zemē nomestās fotogrāfijas.


“Vai bildes medijiem izsūtīji? Jā? Lieliski.” Tumšajā puspagraba stāva telpā caur cigarešu dūmiem bija visai grūti saskatīt pie galda sēdošā vīra sejas aprises. Paliecies uz priekšu gaismas starā, kas uz galda virsmas krita no vienīgā šaurā loga, viņš raupji noprasīja: “Vēl kaut kas būs?” Ar viņa stūraino zodu varēja ielauzt jebkura pretinieka pakausi. Ja vajadzēs, arī caur ķiveri.

“Jā! Man ir dažas jaunas uz tanka, vēl vairākas rajona izpildkomitejas ēkā. Tad ir vairākas ierakumos pie ložmetēja, dažas ar veterāniem un…”

“Būs jau labi,” pārtrauca mežcirtēja zoda īpašnieks: “Tautu draudzību šim brīdim būsim nodemonstrējuši. Fotoaparātu pagaidām atstāj te, tev šodien būs cits uzdevums. Aiziesi sagaidīt mūsējo papildspēkus. Tepat uz ziemeļrietumu krustojumu. Droša teritorija, taču šauteni drošības pēc paņem gan,” zem deguna nomurmināja kvadrātzodis sniedzot pāri galdam no metāla statīva izņemto kalašņikovu.

“Leitnanta kungs, bet šis ierocis ir…”
“…ir ļoti laba šautene. Iet kā puķīte. Nepārtrauc mani, kad es runāju,” zodainais atcirta tā, ka jauniņais kaprālis, kurš līdz šim bija klusu sēdējis no galda tālākajā telpas kaktā, eļļojis pistoli un abu sarunā nejaucies, manāmi sarāvās.

“Tas taču ir brāķētā rumāņu kalaša kopija. Ieķeras pēc katra šāviena, ja vispār izšauj…” bijīgi vēlreiz ieminējās kaprālis, kad dzirdēja noklaudzam ēkas izļodzītās ārdurvis stāvu augstāk, kaujiniekam dodoties uz krustojumu.
“Es zinu, kaprāli. Mēs taču negribam, lai viņš nejauši sašauj kādu savējo? Kalašņikovs nav fotoaparāts. Var arī nogalināt. Turklāt šī ir droša teritorija,” norūca zodainais, lēni pieceldamies no krēsla. Ja kāds meklē, izgāju ieelpot svaigu gaisu.


“Besī mori,” ar cigareti zobos noņurdēja leitnants, iekārtojies uz trīsstāvu grausta jumta, lēnām ieelpoja un izelpoja, tad vienmērīgi nospieda Dragunova šautenes mēlīti. GRU specnazā jaunībā gūtās iemaņas nepievīla arī šoreiz.


“Nolāpītie sadisti… Sadedzinājuši nabagu dzīvu. Pieraksti vietu un laiku. Džeikobs lai nobildē līķi,” nopūtās militāra stila biksēs un frencī tērpies pusmūža vīrs. Viņu, tāpat kā abus kompanjonus, skaidrajā dienā var pamanīt teju no trīs kilometru attāluma – spoži baltās vestes ir klajš apvainojums haki krāsas drānu kārtai zem tām. Bet viņiem bija jābūt redzamiem. Lai pasaule redzētu, pati sev apliecinātu, ka tai rūp. Un viņiem, trim nopietnajiem vīriem, arī pašiem bija jāredz. Jāredz šādas šausmas, lai par tām pastāstītu.

Džeikobs – vispār jau Jēkabs, britu kolēģim ar latviešu personvārdu izrunu diez ko neveicās – nedaudz iepalika, kamēr izstīvēja no mugursomas spoguļkameru. Piegājis klāt zemē gulošajam līķim, Jēkabs vispirms pameta skatu uz augšu, lai pārliecinātos, ka kolēģi viņu nedzird, tad atplauka platā smaidā. “Sadedzis? Haha, nē. Sveiks, Benes. Sen neesam tikušies.” Jēkabs nospieda kameras slēdzi. Kopija priekšniecībai.

Tad, izņēmis no somas launagam paredzēto banānu un nolicis zemē tā, lai izskatītos, ka zemē gulošais pēdējiem spēkiem centies pēc tā aizsniegties, Jēkabs nospieda slēdzi vēlreiz. “Kopija Lindai. Par universitātes laikiem.” Jēkabs kameru ielika atpakaļ somā. No asfaltpelēkajām debesīm krita smagas, retas lietus lāses.

donecka1

* Visi stāsta tēli un organizācijas, protams, ir totāli no zila gaisa izzīstas un dzīvē neeksistē.

Kā Čiekurs nākotni paredzēja – Sveicieni no trimdas Stepana

Paralēli čīkstēšanai par imigrantiem un bēgļiem no Tuvajiem Austrumiem, patriotiskie imigranti un bēgļi no Austrumeiropas strādā pie savas dzimtenes tēla. Nepaguvuši līdz galam izņirgties par Robertu, kurš dabūja 19 gadus cietumā par mēģinājumu policistam pārdot nelegālus ieročus un nitroglicerīnu, britu mediji ziņo par latvieti vārdā Stepans, kurš piedzēries metis vidējos pirkstus robežsargam, piesaucis Allāhu un solījis uzspridzināt lidostu.

Šeit pierādījums, ka es nediršu: Šī ir Lielbritānijas prese. Un tas ir Stepans Bereznojs. Saukts par latvieti.

Stepans Trimdā

Man bija tāda kā de ja vu sajūta. Šķita, ka šis jau reiz ir izdzīvots. Tad es sapratu, ka vismaz vienam cilvēkam Latvijā Stepans izbrīnu neraisa. Kaut kur savā bunkurā sēž Ivars Čiekurs, kasa brango zodu ar savu šmeiseri un saka: “Es taču jau 2012. gadā teicu!

Latvietis Stepans

Ko nozīmē restīte pirms ‘#nomaksāt’?

Gads iesākās ar pamatīgu fizisko un garīgo slodzi. Onkulis Ojārs, tēva brālis, iegādājās jaunu dzīvokli un uzsāka remontu. Bija pieaicināti divi meistari no malas, taču arī es, kā radagabals, biju pielikts pie darbiem. Veselu nedēļu palīdzēju līdzināt sienas, līmēt tapetes, ieklāt laminātu un stumt mēbeles. Nedēļas beigās Ojārs iedeva meistariem godīgi nopelnītos divus simtus eiro katram, un arī es tiku pie tādas pat summas.

„Kā tur bija ar nodokļiem?” es nevainīgi apjautājos. „Kaut kāda daļa esot VIDam jāieskaita, vai ne?”. Tik skaļi un sulīgi smiekli nebija dzirdēti pat Jāņa Skuteļa izrādēs. Smiekli norima tikpat pēkšņi kā sākušies, kad visi klātesošie aptvēra, ka es nejokoju. „Nomaksā nevis nemaksā” atmiņa piespēlēja televīzijā dzirdētos saukļus. „Tu gadījumā neesi līmi saelpojies?”, Ojārs izrādīja patiesu uztraukumu. „Varbūt šķīdinātāja burkai nav vāciņš virsū?”, viņš nopētīja apkārtni. „Kas tev lēcies?” Galu galā viņš paraustīja plecus, atmeta ar roku un teica, lai es darot kā gribu, tikai viņu šai lietā neiepinot.

Es aizbraucu mājās, kur mani jau sagaidīja norūpējušies vecāki. „Dēls, mums vajag parunāt”, tēvs šādus vārdus nebija teicis kopš vidusskolas. „Kas jums tur notika ar Ojāru? Bračka zvanīja un izklausījās dikti vīlies. Kas tev aiz ādas, Pavļik?” Man ne uzreiz pieleca, ka runa ir par nodokļu jautājumu. Galu galā, es tēvam paskaidroju savu redzējumu. „Pag, tu taču esi pieskaitāms?” vaicāja tēvs. „Tev taču ir tiesības vadīt transportlīdzekli, tev ir augstākā izglītība, tu lasi grāmatas, skaties ziņas?”, viņš turpināja. „Kad tu ēd, tu spēj noturēt rokā nazīti un dakšiņu, ar kuriem tu griez kotleti, nevis savu plaukstu?” Nu jā, es taisnojos, bet es apzinos, ka no nodokļiem tiek veidots valsts budžets, no kura ir labums mums visiem. Valsts tērēs naudu aizsardzībai, izglītībai, medicīnai, kultūrai. Arī bēgļu integrācijai. „Nolādētais liberasts!”, tēvs iesaucās. „Māt, sauc ātros!” Māte, slaucīdama asaras, aizsteidzās uz virtuvi.

Ātrās palīdzības ekipāža ieradās pēc nepilnām 10 minūtēm. Tēvs ar dakteri kādu brīdi bubināja koridorā, tad dakteris viens pats ienāca istabā. „Nu, kā jūties, jauno cilvēk?”, dakteris izskatījās labsirdīgs un draudzīgs. Es viņam paskaidroju, ka sakārtota nodokļu sistēma ir neatņemama tiesiskas valsts pazīme. „Nu, bet protams”, dakteris pilnībā dalīja manus uzskatus. „Nodokļi, budžets, labklājība, armija, zinātne, tas viss ir saistīts”, viņš teica. „Šādi uzskati neprasa medicīnisku iejaukšanos. Kamdēļ tad tavi vecāki kavē mūsu ekipāžas darbu?”, ārsts uzdeva jautājumu un mērīja man pulsu. „Es palīdzēju onkulim ar remontu. Šis man samaksāja algu. Es gribu samaksāt nodokļus”, es skaidroju. Ārsts pataustīja manu pieri, tad iedeva termometru. „Protams, protams, bet ne jau vienmēr ir jābūt tādam burta kalpam. Parādi mēli. Visām instrukcijām tāpat neizsekosi. Tu makšķerē?”, viņš mainīja sarunas tematu. „Bet vai makšķerēšanas licence tev ir”. „Ir”, es godīgi atbildēju. „Vai tu vienmēr nopīkstini e-talonu?”, dakteris nerimās. „Vai tu vienmēr šķērso ielu tikai pie zaļās gaismas? Arī kājām ejot? Vai tu piedalies pašvaldību un Saeimas vēlēšanas? Un Eiropas Parlamenta vēlēšanās? Vai tu vienmēr pieprasi čeku? Arī tirgū? Vai tu vienmēr izmet gružus miskastē un mazgā rokas pēc tualetes?”

„Jā, vienmēr”, es lepni atbildēju.

„Viss kārtībā, neraizējies, būs labi”, dakteris izvilka telefonu un piezvanīja, kā es vēlāk sapratu, ātrās palīdzības mašīnas šoferim – „Jegor, ienāc, lūdzu”. Pavērsies pret mani viņš teica, „tu tikai neuztraucies, mēs tagad nedaudz pavizināsimies, brauksim ar lielu mašīnu, bi-bī, ar taurēm, uī-uī, būs interesanti.” Es nepaguvu saprast, kāpēc dakteris runā ar mani kā ar mazu bērnu, kad istabā kā viesulis ienesās dūšīgs vīrs, ievilka man ar dūri pa saules pinumu un palīdzēja uzvilkt brezenta kreklu, kura garās piedurknes tika sasietas man aiz muguras. „Uz Tvaika ielu”, dakteris paskaidroja maniem vecākiem. „Kādu nedēļu pagulēs, možka nāks pie prāta, mēs jums uzzvanīsim.”

VIDnodokli

Sīrijā pamiers. Bēgļi dodas atpakaļ uz mājām!

Demogrāfijas ministrija: “Beidz vagīnā, krievi nāk!”

Parasta diena, izgriezums no 20 minūtēm Ceha čatiņā.

Vaidelote: NA jaunajā valdībā vēlas demogrāfijas lietu ministra amatu.
Benvenuto: aizliegs fapot
Benvenuto: būs propagandas plakāti uz ielām: “KAMĒR TU BERZĒ PIMPI, NAIDNIEKS METINA TANKUS!”
Vaidelote: Parādnieks kā demogrāfijas ministrs vispār būtu labs. Viņam taču patīk daudzsievība. Viņš kā ministrs drāztu ne vien savas sievas, bet arī tavējo.
Benvenuto: prezervatīviem jāpiemēro akcīzes nodoklis: 3 eur par katru centimetru
Lodzinjsh: izvarošana demogrāfijas aiazsardzības nolūkos
Lodzinjsh: NA varētu sponsorēt reklāmas, kas stāsta, cik patīkams sekss ir bez preža
Cements: “preži domāti mīkstajiem”
Cements: “nebāz dibenā un prezī”
Vaidelote: Prezervatīvus – tikai krieviem
Lodzinjsh: “jā, prežus izgudroja, lai pidari nedabū dibenā aidu!” -Dombrava
Benvenuto: uz prezervatīvu paciņām obligāti jānodrukā bēgļa attēls, kurš komiksa burbulī saka: “Izvarojot sievieties Beļģijā, es vienmēr izsargājos!”
Lodzinjsh: uz prezervatību paciņām jālīmē virsū brīdinoši uzraksti, kā uz cigaretēm!!!
Lodzinjsh: kontracepcija izraisa tautu izmiršanu!
Kurbads: Prezervatīvi rūpnieciski jāsāk apstrādāt ar tabasko mērci.
Cements: “prezervatīvs – jaunais aborts”
Vaidelote: Jā. Ja aborts ir slepkavība, tad prezervatīvs ir slepkavība ar iepriekšēju nodomu.
Družba: Ražot tikai Xtra small prezervatīvus un tādā veidā radīt asociāciju, ka prezervatīvus lieto tikai mazie.
Kurbads: vai arī xtra lielus, radot iespaidu, ka prezervatīvus lieto tikai jobani bēgļi-nigeri.
Kurbads: izvarojot citus jobanus nigerus.
Kurbads: un latvju zeltenes.
Benvenuto: valstij jāsamaksā grupai Olas par jaunu hitu
Družba: Reklāma….
Viensēta. Sieviete sēž pie akas. No mājas iznāk vīrs. Viņam sejā šausmas.
-Viņi nāk…
Viņš saka vērojot pamali, kur aiz egļu galotnēm ceļas dūmu stabi.
Kadrs ar bēgļiem.
Teksts aizkadrā ‘VIŅU IR DAUDZ. MĒS IZMIRSTAM!’
Pēdējā kadrā vīrs izmet miskastē prežus.
Cements: jā, bet prezervatīvus varētu vienkārši apstrādāt ar kādu vielu, kas izslēdz baudu kā tādu un kļūst neiespējami pabeigt
Cements: tā, lai vienkārši nav iespējams izšaut olas, ja esi uzvilcis gumiju
Cements: cilvēki raudādami pisīsies 5 h no vietas un beigās atmetīs ar roku un pabeigs oldskūlā
Benvenuto: Reklāma…
Papardes Zieda stends uz ielas. Galds ar prezervatīviem, fonā aktīvistes dala prezervatīvus garāmgājiejiem bez maksas. Pie galda pienāk Dombrava, slepus paņem vienu prezervatīvu, atsprauž no žaketes atloka tur piesprausto auseklīti, ar tā adatu pārdur prezervatīvu un atliek atpakaļ grozā.
Kadrs uz Dombravas seju. Pār vaigu rit asara. Lūpas klusi nočukst “Par Latviju!”
Cements: NA varētu izveidot organizāciju “Jaunietes pret prezervatīviem”, kuras hot dalībnieces piedāvātu bez maksas dodies izbraukumies pie latviešu vīriešiem
Benvenuto: īsti patrioti smaida vertikāli
Kurbads: iesaku ieviest patriotu fermas ar pišamstendiem. kā slaucamas govis, pakaļgalus pret eju pagriezušas, gaida NA jaunatnes organizācijas brīvprātīgās.
Kurbads: krietni vīri, kuri labi sevi parādījuši darbā tēvzemes celtniecībā
Kurbads: reizi pusgadā saņem trīs dienu komandējumu uz pišamfermu.
Družba: skaisti vērot 3 reihu atdzimstam…
Kurbads: Cukājies par tēvzemi!
Zemnieks: kampaņas sauklis – Beidz stiept gumiju! Sēj tieši vagā.
Lodzinjsh: Latvieši, PIŠAMIES!
Špagats: Glory hole jāparsauc par slavas alu un jāievieš to kā obligātu nodarbi fizkultūras stundās
Sencis: Glory hole = Gūtmaņa ala
Sencis: lai fonētiski saglabātu nosaukumu
Sencis: Grūdmaņa
Kurbads: Gūtmanis, pēc NA leģendas
Kurbads: ir latvju tautas varonis ar
Kurbads: īpaši brangu metamo. ala ir vienīgais, kas mūsdienās liecina par viņa mīļoto, kura nu pārvērtusies paugurā
Vaidelote: Klases ekskursijas kļūst daudz jautrākas
Vaidelote: NA varētu staigāt pa skolām, stāstot, ka no pirmās reizes stāvoklī palikt nevar.
Lodzinjsh: “Beidz vagīnā, krievi nāk!”
Vaidelote: “Igauņi jau sen nelieto prezervatīvus!”
Lodzinjsh: ceru, ka NA drīz publicēs statistiku par izveistoto latviešu spermu
Lodzinjsh: ar grafikiem
Zemnieks: viena miesa vienas asinis. neesi krievu gandons
Sencis: Parādnieks savulaik skaidroja, ka viņa dēls Hārdijs esot nosaukts par godu Hard rokam
Sencis: tagad ir skaidras divas lietas
Sencis: a) pirmkārt, tās bija muļķības, jo dēls bija nosaukts par godu hārdkoram
Sencis: b) tas izskaidro, kāpēc viņa jaundzimušo meitu sauc Glorija Hola
Benvenuto: kontracepciju turpmāk atļaus pārdot tikai nepilsoņiem
Kurbads: nepilsoņiem kontracepcija būs obligāta.
Kurbads: turklāt viņi drīkstēs pisties tikai ānī
Vaidelote: Uz kontracepcijas tabletēm vienkārši jāuzliek disklaimeris: šīs tabletes tevi padara resnu. Viss. Es tikko atrisināju visas Latvijas problēmas.
Družba: Viola Bailey kļūst par Latvijas goda pilsoni!
Družba: saņem 3 zvaigžņu ordeni
Kurbads: Skolēnu uniformas vidusskolās kļūst arvien piedauzīgākas.
Kurbads: Neglītās meitenes konstanti saņem sliktas atzīmes, un “jo tev ir pretīga seja” ir pilnīgi leģitīms pamatojums.
Kurbads: Tādējādi tiek veidota laba izlase nākamajām paaudzēm.
Lodzinjsh: Amoralle sāks ražot tautastērpus
Kurbads: Žēl tikai, ka Dombrava nepieredzēs NA politikas augļus – pēc 450 gadiem latvieša vidējais garums ir 2,25 metri
Kurbads: acis tik zilas kā beigtai mencai
Kurbads: bet mati teju caurspīdīgi blondi.
Špagats: Sexystyle tiks piešķirtas valsts subsīdijas
Špagats: Erots kļūs par tikpat godājamiem svētkiem kā Jurģi un meteņi.
Sencis: Gribu.lv sāksies otrais vilnis
Lodzinjsh: viagru iekļaus valsts subsidētajos medikamentos
Vaidelote: Un vēža medikamenti izslēgti, lai neaugtu slima nākamā paaudze
Lodzinjsh: principā, visi medikamenti, kas nav saistīti ar traumu ārstēšanu, tiks izslēgti no subsidējamajiem
Družba: Es iztēlojos, ka NA sapulces ir ļoti līdzīgas šim čatam
Kurbads: Aptiekās drīkstēs strādāt tikai jaunas, seksīgas farmaceites, kurām būs pienākums kaunināt vīriešus, kas pērk prežus.
Kurbads: -Man, lūdzu, prezervatīvus.
-Khi khi? A bez nevari? Pabeidz, pirms iespraud? Khi khi?
Vīrietis nosarkst, nespēdams atraut acis no baltajā virsvalciņā iespīlētajiem tesmeņiem:
-Nu, vispār jau labāk magniju un viagru…
Vaidelote: Sievietes no šī brīža kontus drīkstēs atvērt tikai spermas bankā.
Kurbads: “Ļaujiet man noguldīt jūsu depozītā, meitenīt!”
Sencis: Dzirdēju, ka Parādnieks jau ir ņēmis rokās urbi un devies uz stacijas tualetēm, lai kabīnēs izgrebtu glory holus
Sencis: un turpmāk tualetes būs kopējas
Lodzinjsh: balta ādas krāsa būs vainu mīkstinošs apstāklis pie izvarošanas, attiecīgi, jo tumšāka ādas krāsa, jo bargāks sods
Sencis: Šie cipari apzīmē gadus, kas jāpavada cietumā:

Felix_von_Luschan_Skin_Color_chart.svg

Hidžābu problēma = $$$

Kā mēdza teikt mans vecģeds: “Družba, neskati vīru no cepures! Ja vien šī cepure nav takhija… tad gan, neuzticies tam sukam – muslimam!”

Ar šādu pārliecību arī esmu nodzīvojis visu savu mūžu un tieši tāpēc tik liels bija mans prieks izlasot ziņu virsrakstu: Latvijā gatavojas ierobežot iespējas nēsāt sejas aizsedzošu apģērbu”. Beidzot! LATVIJA neiet vienā solī ar pārējo – rietumu deģenerēto Eiropu! Lai cik neticami tas arī neizklausītos, sāk šķist, ka mūsu valstsvīriem ir mugurkauli.

Tomēr mani nepamet sajūta, ka likumprojekts nav pietiekami pārdomāts ilgtermiņā. Ja reiz esam nolēmuši pieņemt šādu likumu, kāpēc gan uz tā rēķina arī nenopelnīt? Mans priekšlikums – sejas aizsedzošu apģērbu ierobežot tikai daļēji. Pagaidiet, biedri, uzklausiet mani pirms sākat mani apmētāt ar mēsliem. Burkas un hidžābus mēs aizliedzam nēsāt, bet, ja viņu “reliģija” tiešām ir TIK svarīga, ir atļauts nēsāt īpašus, valsts apstiprinātus hidžābus. Āķis tajā, ka šie valsts apstiprinātie hidžābi un burkas kalpo kā vides reklāmas laukumi (piemēram, “Rīgas Miesnieka” logo uz muguras, tiek garantētas 2000 ekspozīcijas nedēļas laikā). No šīm reklāmām, teiksim, kādi 60% (izmaksas, summas vēl jāizgludina un jāsalīdzina), pa taisno aiziet valsts kasē.

hi

Padomāsim loģiski. Tā būtu uzvara-uzvara situācija. Valsts iegūtu papildu līdzekļus, savukārt musulmaņi integrētos sabiedrībā. Un, galu galā, ja reiz mēs plānojam pret viņiem izturēties kā pret lopiņiem, kāpēc gan neiet līdz riekstiem dziļi šajā farsā. Tāpat tas ir tikai laika jautājums līdzi viņi sūdzēs valsti tiesā – lai vismaz ir par ko sūdzēt!

Zudusī apātija Burkhartā #1 – Vakars, kad Kaspars salūza

Man patīk atrasties apķērīgu, izskatīgu un inteliģentu cilvēku kompānijā, tāpēc šad tad mēdzu vienatnē pasēdēt kādā bārā. Šajā vakarā biju izlēmis palutināt sevi ar ķiršu šņabi, kolu un šķipsniņas svaigas laima sulas, kas pasniegts pilnā glāzē ar ledu. Nevērtējiet pārāk skarbi – ierastā viskija vietā tieši šajā vakarā izlēmu padzert ko saldu uz bezalkoholisku. Laima sula rada sajūtu, ka dzērienā nebūtu šņabis.

Manu priecāšanos par kvalitatīvo kompāniju un klusumu pārtrauca kāds nošmulējies jaunietis, kurš mani uzrunāja: “Eu, tu taču Cehā raksti kā Sencis, ne?” Viņam sejā bija tāds kā mirdzums, taču nevarēju saprast kāpēc. Vai nu sajūsma, vai gluži vienkārši taukaina seja.

“Es te gribēju pavaicāt… Artusa partija, smiešanās par Dombravu, Āboltiņas joki, Ušakovs… Kāpēc jūs tik daudz pēdējā laikā rēcat par politiku? Kur palikuši visi tie tumšie joki?”

Es īsti nevarēju piekrist šmurgulim, jo statistika nebūt neliecina par nospiedošu politiska satura vairākumu, taču ar cipariem to pamuļķi negribēju apgrūtināt. Turklāt bija pagājis gana laika, lai es konstatētu, ka mirdzums bija no krēmīgām bulciņām un majonēzes, nevis sajūsmas.

“Sēdies, puis. Es tev pastāstīšu par reizi, kad rakstīju Ceham tik ļaunu materiālu, ka kolektīvs lūdza nepublicēt. Pat Zemnieks to nevēlējās iekļaut Dzerbudismā. Pat Lodzinjsh to nevēlējās adoptēt. Cements atteicās par to tvītot, bet Benvenuto bija tik lielā šokā, ka no jauna piereģistrēja Nemirst.lv, lai varētu atkal izdzēsties no interneta… Vaidelote sāka raudāt.”

Oskars, kā es viņu pats biju nodēvējis, piesēdās blakus un pasūtīja alu, divreiz pārvaicājot, vai gadījumā nav laimīgā stunda. Šmurgulis kas šmurgulis.

Es: Vai tu klausies, Oskar? Jo sākums ir…
Oskars: Bet mani nesauc Oskars…
Es: Kā tad tevi sauc?
Oskars: Kaspars
Es: Prieks iepazīties, Kaspar
Kaspars: Paldies, man arī.

Varbūt man uzreiz vajadzēja iedomāties, ka arī Kaspara dzīve nekad vairs nebūs tāda, kā līdz šim. Varbūt man vajadzēja viņu pasaudzēt un uz politizētā Ceha repliku atbildēt ar vienaldzību. Es īsti nezinu, kas bija tas, kāpēc izlēmu Osk… Kasparu pamest zem šī akmens, taču viens ir skaidrs – es aizvien jūtos nedaudz vainīgs, jo vēl nesen pamanīju, ka viņš ir arī izdzēsies no sociālajiem tīkliem.

Tā kā es apsolīju stāstu nepublicēt, šis būs stāsts, kā es to rakstīju. Tas nebūs pilnīgs. Tas nebūs tīrs. Bet ticiet man – ar to būs gana.

1. daļas beigas

Zudusī apātija Burkhartā: Anotācija

Vai spēj iztēloties pasauli, kurā notiek ikviens Līpenīša organizētais pasākums? Kurā Kivičs ir beidzot pietuvojies sev tik ļoti, ka bēgt vairs nav iespējams – ne tev no viņa, ne viņam no sevis? Pasauli, kurā uz ielas garāmejošais vegāns iecietīgi paklusē, redzot tevi baudām hotdogu? Ik nodaļa Senča sāgā ir kā akmens Stounhendžā. Katrs par sevi tie jēgu varbūt neveido, kaut tāpat nenoliedzami ir gana diži. Taču, saliekot bluķi pie bluķa, nodaļu pie nodaļas, radies šis vēstures annālēs mūžīgi iegravētais monolīts.  Tas ir viss, uz ko Cehs spriedzes pilnos gadus ir gājis. Absolūta katarse.

Iespējams, šis būs pēdējais Senča darbs, jo tik tuvu galīgajam risinājumam ar savu mūža darbu nav bijis pat pazīstamais austriešu gleznotājs.

/Kurbads/

Zudusī apātija Bukhartā

RĪGAS CIRKS – KLAUNU CIETUMS!

“Ak, jūs, sasodītie liekuļi!” nodomāju katru reizi, kad kāds no draugiem retvīto jaunāko Dzīvnieku Brīvības skumjo stāstu. Sākumā tas vēl šķita saprotami – dresētāja cirkā sit pērtiķīšus! Tā taču nevar! Ā. Viņa tos sita pāris gadus atpakaļ? Tik un tā nav forši, ka mūsu cir… Ā, ne mūsu, bet gan Sanktpēterburgas cirkā. Nu labi.

Tomēr tagad tas nonācis līdz tādam absurdam, ka Dzīvnieku Brīvība ķer pie katra mazākā salmiņa un cenšas apzināti satraukt cilvēkus: “Redzat! Dresētājas bijušais kolēģis arī ir sitis dzīvniekus!” Pēc līdzīgas analoģijas, ja kāds no jūsu bijušajiem kolēģiem ir noslepkavojis cilvēku, jūs esat bijis līdzdalībnieks. Bet pietiks dzīt tupu demagoģiju.

Es sevi neuzskatu par dzīvnieku draugu. Vēl jo vairāk – man dzīvnieku tiesības ir vienaldzīgas. Un tam ir ļoti vienkāršs iemesls – es nespēju iztēloties, kā jūtas pērtiķītis, kuru iekausta dresētāja. Kā pārliecinātam gaļēdājam, brīžam man pat šķita, ka šokējošajā video dresētāja pērtiķīti nevis sita, bet gan mēģināja viņa gaļu padarīt maigāku un sulīgāku. Tik vienkārši. Man nav nekādas empātijas pret dzīvniekiem.

Toties man ir empātija pret īstajiem cietējiem Rīgas Cirkā. Klauniem. Tieši klauni ir tie, kuri cieš visvairāk. Ja tu esi lapsa, kas piedzimusi būrī, tu saproti būri. Tas ir viss, ko tu zini. Bet, ja tu piedzimsti, nodzīvo labi 18 gadus un tad esi spiests doties cirkā par klaunu, es tev sasodīti jūtu līdzi.

Katra diena ir kā depresīvs murgs. Nesmieklīgi joki, uzspēlēti smiekli un alkohols (gluži kā Skuteļa stand-ups). Visu laiku jāmēģina izklaidēt spiedzošus bērnus, kuri atbraukuši no lauku pamatskolām uz Lielpilsētu. Un tas jāatkārto dienu no dienas. Dzīvniekus pazemo? A jūs klaunu esat redzējis (ne velti ir teicieni: ’saģērbies kā tāds klauns’, ‘kas tas par klaunu?’, utt.)?! Liek uz sejām lielus, sarkanus degunus, izmēda viņu gaitu ar milzīgām kurpēm. Cik ļoti izmisušiem jābūt šiem cilvēkiem, lai ļautu sevi tā pazemot?

“Bet dzīvnieki nevar pateikt, ja viņiem kaut kas nepatīk.”
Savukārt klauni var! Un nesaka. Jo ir jau tā pieraduši pie ciešanām, ka to uztver kā normu. Un dienas beigās, kad murgs ir cauri, kāda ir klaunu atlīdzība par padarīto darbu? Vai mēs viņus turam augstā godā? Nē. Mēs no viņiem baidāmies. Ja man Purvciemā naktī pretī nāktu krievu izcelsmes jaunskungi, es to uztvertu kā pašsaprotamu lietu – tūlīt dabūšu pa seju, ok. Ja man Purvciemā, naktī, pretī nāktu klauns, es apdirsies skrietu prom un neapstātos.

Tāpēc nevajag liekuļot par “nabaga dzīvnieciņiem”, kamēr patiesie cietēji ir tik ļoti apspiesti, ka pat sūda pērtiķītis sabiedrībā izsauc lielāku satraukumu, par īstiem, dzīviem Latvijas klauniem.

klauns
P.S.
Sieviete, kura tur plakātu: “LABAS MAMMAS NEVED SAVUS BĒRNUS UZ ŠO CIRKU”, ja tu šo lasi… ej dirst.

Kaimiņa jaunā partija

Cements: “Kaimiņš pieļauj iespēju dibināt jaunu partiju”. Kā to sauks? Latvijas Populistiskā partija?
Kurbads: L.A.R.D – Lieliskā Artusa Revolucionārie darbaļauži
Lodzinjsh: “Kam pieder Latvija?”
Kurbads: ATD?
Cements: “A tu dročī?” fronte
Kurbads: VJZKEE?
Cements: “Caurkritušo aktieru partija”. Saīsinās kā “Caureja”
Cements: “Latvijas Reģionālākā apvienība”
Cements: “Viduvējība”
Kurbads: “Ryanair”
Lodzinjsh: “Latviskāka reģionālāka apvienīgāka”
Cements: “Es esu deputāts”
Cements: “Vloga partija”. Lai iestātos partijā, katram topošajam biedram jāuzrāda savs go-pro vai sony actioncam
Kurbads: “Spirits & Saeima”
Špagats: Partija “Roku rokā ar bailēm, naidu un dusmām”
Kurbads: Piemiņas partija “Nebruks”
Cements: Partija “Jūs zināt, kas mēs esam”
Špagats: “Īrijas Balsis”
Cements: “Suņu pils”
Kurbads: “Kam tas ir izdevīgi?”
Kurbads: vai “Mums tas ir izdevīgi”
Cements: “Atlajst saimu”
Kurbads: “Saeima FM”
Cements: Partija “Es joprojām mīžu no Gacho”
Kurbads: “Saeima Cool”
Kurbads: “Artusnis”
Kurbads: “Nacionālā Aktierība”
Vaidelote: Artusa Kaimiņa partija: “Svara vērotāji”
Cements: Apvienība ”Spiediens”
Vaidelote: “Artusa reformu partija”
Kurbads: “Maximālistu Savienība”
Kurbads: “Ētera Smagsvari”
Kurbads: Ufo un Artusa Savienība “Sviestotība”
Kurbads: Cīnītāju savienība “Ciroze”
Cements: “Intelektuāļu apvienība”
Kurbads: Arodpartija “Gateris”
Kurbads: Reformu pušeru triecienpartija “Grūdenis”
Cements: Zaļo & naturālistu apvienība “Fartuss”
Cements: Partija “Mēs panāksim, lai Maksimas traģēdijas vaininiekus ieliek cietumā”
Špagats: No kameras Latvijai.
Cements: “Savelc AirBaltic nozagto jostu”
Lodzinjsh: “Nopizģī jostu, uzdirs par valsts valodu!”

artuss-kaimins-46672001

Latvieši metas jaunā stulbingā – Kristaps Porzingis #NBAVote

Šoreiz Delfu lasītāji ir neizpratnē, jo smieties par NBA zvaigžņu spēles balsojumu ir gluži kā smieties par vēža slimnieku.

Kopš neatkarības atgūšanas Viktora dzīve gājusi tikai uz augšu – vispirms Latvija ieguva savu pirmo McDonald’s, bet pāris gadus vēlāk – arī Hesburger. Viens no tiem jaunajam vīrietim aizvietoja futbolu, bet otrs – skriešanu. Toties radās arvien vairāk brīvā laika, ko jestri pavadīt sēžot pie datora.

Pēc neskaitāmajām internetā pavadītajām stundām, Viktors sāka arvien labāk izprast pasauli. “KOOOOAAA? Rīgai nav sava monopola lauciņa? Kaut kas neiedomājams!” viņš ierēcās aizlūzušā balsī tā, ka daļa no pussagremotās vistas kājas kopā ar sulīgu siekalu strūklu iešļācās monitorā. Bija pilnīgi skaidrs, ka esam pelnījuši paši savu Monopola lauciņu. Turklāt, nevis parastu lauciņu, bet pašu dārgāko. Viktors noslaucīja pār zodu tekošo vistu tauku šmeku un devās uz internetu balsot.

“Sacenšoties ar 70 pasaules pilsētām, kas tika iekļautas interneta balsošanā, lai noteiktu tās pilsētas, kuras tiks iekļautas jaunajā galda spēles “Monopols” versijā, Rīga ir ierindojusies otrajā vietā.”

Laikam ritot, dzīve meta latviešu sejās arvien jaunus labumus. Tieši tā – vietējā tirgū ienāca Turkebab un Delisnack, kas atņēma volejbolam un peldēšanai atvēlēto laiku. Pēc burgera pasūtīšanas, kad ēstuves darbinieks novērsās, lai nodotu pasūtījumu pavāram, Viktoram patika nemanāmi pašaut zem krekla roku un cieši saspiest savu krūsgalu. “Es maksāšu ar karti”, viņš vienmēr baudpilni noelsās.

Tomēr vienu lietu gan Viktors nevarēja ciest – talantīgais latviešu hokejists Zemgus Girgensons vēl nebija iebalsots NHL zvaigžņu spēlē. Skaidrs, ka amerikāņi ir tik stulbi, ka neredzētu talantu pat tad, ja viņiem to pasniegtu uz šķīvja.

Tāpēc Viktors balsoja. Viņš nobalsoja vienreiz, tad atvēra citu interneta pārlūkprogrammu un nobalsoja vēlreiz. Sapratis, ka ar divām balsīm dienā tomēr būs par maz, Viktors uzinstalēja arī trešo interneta pārlūku, kā arī sāka savā draugiem.lv profilā katru dienu publicēt dažādus uszaukumus sekot viņa piemēram un iebalsot Zemgu tur, kur ir viņa pelnītā vieta.

“”Buffalo Sabres” uzbrucējs Zemgus Girgensons ir uzvarējis Nacionālās Hokeja līgas balsojumā un 25. janvārī piedalīsies NHL 60. Zvaigžņu spēlē Kolambusā, sestdien, 3. janvārī, paziņoja NHL.com preses dienests. Ar Latvijas fanu atbalstu Girgensons apsteidza tādas NHL zvaigznes, kā Patriks Keins un Sidnijs Krosbijs.”

2015. gads bija notikumiem bagāts un atnesa Latvijā vairākas milzīgas pārmaiņas. Jā, šis gads iezīmējās zem spilgtas Subway un KFC zīmes. Tas bija vienīgais iemesls, kāpēc Viktors joprojām spēja piespiest sevi staigāt. Uz vistu ēstuves atklāšanu viņš bija ieradies trīs stundas iepriekš, lai būtu starp pirmajiem simts cilvēkiem, kas bez maksas varēs nobaudīt spaini ar eļļā un ciešanās vārītiem vistas gabaliem. Pusi no spaiņa viņš izēda apsēdies turpat, uz vecpilsētas bruģa, bet otru pusi noglabāja somā, lai vakarā pirms miega varētu ar to ierīvēt savu lumīgo ķermeni.

Tomēr prieku par šiem labumiem neatgriezeniski sabojāja fakts, ka talantīgais liepājnieks Kristaps Porziņģis nesaņēma pietiekami daudz balsu, lai iekļūtu NBA zvaigžņu spēlē. Par spīti tam, ar kādu azartu latvieši – interneta balsotāju tauta – metās jaunā sportista atbalstīšanā, visas pūles bijušas veltas. Viktors bija retvītojis vairāk nekā 300 balsojuma tvītus, izvedis pilnīgi visus savus facebook draugus, katru ierakstu vai bildi komentējot ar “Kristaps Porzingis #NBAVote”, kā arī izveidojis instagram kontu tikai tāpēc, lai varētu atdot KeiPī papildu balsis.

“Kā?” Viktors neizpratnē auroja, metot savā neremdināmi izsalkušajā rīklē taukos apceptas cūku ādas. “KĀĀĀ? RUK??!?! Par viņu balsoja visi. Balsoja Latvijas Televīzija, Prāta VētRUK, Vaira Vīķe-FreibeRRRUK un pat Vējonis, RUK! RUK! RRRUK!” Viktors atskārta, ka ir nometies četrrāpus un iespiedis seju cūkādu bļodā kā silē, pār vaigiem ritot milzīgām asaru lāsēm, nevaldāmi rij. Tu esi cūka, Viktor. Tu esi nožēlojama cūka.

P.S.
“Ja Tu kaut ko vēlies, viss Latvijas internets demonstratīvi sadodas rokās, lai tev palīdzētu.”
/P. Koelju/

porzingis2