Monthly Archives: novembris 2015

Deputātu algas ir smieklīgas

Šonedēļ šokēju Delfu lasītājus ar savu viedokli par deputātu atalgojumu.

Nesen liela daļa pašmāju lumpeņu sāka sociālajos tīklos ļoti aktīvi šērot Saeimas deputātu algu sarakstu. Iedomājieties – algas svārstās no 1400 līdz 2500 €. Arī pats sākumā nodomāju, ka tas ir kaut kas neiedomājams un nepieņemams, jo tik zemas algas simts valsts gudrākajām galvām tik tiešām ir apkaunojošas. Tikai pēc tam sāku lasīt pavadošos komentārus, kuros izrādījās, ka šīs te algas esot daudz par lielu. Par lielu bija airBaltic vadītāja Bertolda Flika 41000 € mēnešalga, bet šīs? Piedodiet…

Tomēr deputāti saņemot par daudz, jo, redz, Līgas vecmāmiņas pensija ir 210 €, Viktora tēva invaliditātes pabalsts ir 90 €, bet Daiga par pilnas slodzes darbu skolā saņem 300 € pirms nodokļiem. Respektīvi – ja es pelnu sūdīgi, tad arī neviens cits par adekvāti padarītu darbu nav pelnījis saņemt pienācīgu samaksu. Ja es pēc labākās sirdsapziņas strādājot jau 30 gadus joprojām saņemu kapeikas, vainīgs ir tas jaunais, mērķtiecīgais čalis, kurš savos 25 gados saņem piecreiz vairāk. Ja kādam citam ir nauda – droši vien zog!

Šī situācija ir vēl skumjāka par deputātu algām, jo liecina, ka cilvēkiem nav absolūti nekādas izpratnes par Saeimas darba nozīmīgumu. Tieši šis izpratnes trūkums ir viens no pamatiemesliem, kāpēc vēlēšanās latvietis balsos nevis par labāko, gudrāko un spējīgāko kandidātu, bet gan par “savējo”. Latvietis iebalsos Saeimā Ščerbatiku tāpēc, ka viņš tīri tā nekas cilā svarus vai Kaimiņu tāpēc, ka viņš atļāvies publiski pateikt “bļaģ”.

Veidojas apburtais loks – mēs ievēlam amatos klaunus, kuri nesaprot, kas ir labs atalgojums, tajā pat laikā zemais deputātu atalgojums nekādi nemotivē valsts pārvaldes darbā iesaistīties dažādu nozaru un politikas speciālistus. Sekojoši, savam darbam ļoti vāji kvalificēti (atsevišķos gadījumos – absolūti klaji nekvalificēti imbecīļi) deputāti nespēj izstrādāt un pieņemt labus un darboties spējīgus likumprojektus, kā rezultātā vēlētājs var kliegt: “Atlaist Saeimu!” Pēc tam sarodas kārtējais bars varoņu, kuriem šķiet, ka divas štukas ir nenormāla nauda un viņi spēj vadīt valsti. Tā teikt – ko sēsi, to pļausi.

Apskatīsim, ko Latvija var piedāvāt tikko Hārvardu pabeigušam ekonomistam, kurš būtu spējīgs kvalitatīvi darboties Saeimā un izstrādāt valsts ekonomiku veicinošus likumprojektus:
Plusi: alga kas ļauj iepirkties H-M atlaižu pakaramajos.
Mīnusi: nenormēts darbalaiks; visu sadzīves detaļu publiskošana un privātās dzīves iznīcināšana; nepārtraukti kompromisi ar populistiem par likumu saturu; skaļi idioti pēdējā solā Saeimā; no sazin kurienes izvilktas un dzeltenajos portālos publicētas jaunības kailbildes; visādu darbonīšu piedāvāti kukuļi un vēlme “sarunāt”; lai ko tu darītu, tauta kliegs, ka esi zaglis.

Vidējais latvietis izdzird ciparu “2000 €” un viņam rodas iespaids, ka ar šo summu varētu atrisināt visas Latvijas problēmas. Samazinot visu deputātu algas varētu palielināt skolotāju, mediķu, policistu un ugunsdzēsēju algas. Un šis nav vienkārši prasts pārspīlējums, pavei, portālā manabalss.lv kāds iesniedzis iniciatīvu samazināt Saeimas deputātu skaitu līdz 50, jo: “Samazinot deputātu skaitu tiktu iegūti finanšu līdzekļi, tādējādi nebūtu nepieciešamības samazināt citu iestāžu skaitu, piemēram, slimnīcas.” Šo iniciatīvu parakstījuši teju 3000 cilvēki…

Ir ļoti viegli matemātiski aprēķināt idiotismu un domātnespēju, kas slēpjas idejā samazināt deputātu algas, lai palīdzētu tiem, kam nauda “nepieciešama vairāk”. Šī gada oktobrī deputātu algās izmaksāti 176 416 €. Samazinot katra deputāta algas līdz 500 € mēnesī, naudas ieguvums būtu 126 416 €. Ar šo summu pietiktu, lai katram no 472 tūkstošiem Latvijas pensionāriem paaugstinātu pensiju par precīzi 26 eirocentiem. Protams, ja vien nevēlamies par šo pašu naudu palielināt arī skolotāju, ārstu un policistu algas.

Līdzvērtīgi absurds bija arī mūsu nacionālā zieda izstrādātais likumprojekts par deputātu algu iesaldēšanu. Principā tas ir tas pats, kas skaidri un gaiši pateikt: “Mēs nestrādājam atbilstoši mūsu saņemtajām algām un arī turpmāk negrasāmies sākt strādāt labāk, tāpēc neesam pelnījuši algas palielināšanu arī nākotnē, neraugoties uz to, ka algas pieaug visā valstī”. Nē, nopietni, vienkārši padomājiet vai spējat iztēloties kādu garīgi stabilu un veselu cilvēku, kurš pilnā nopietnībā teiktu priekšniekam: “Nē, šef, es nevēlos lielāku algu un nevēlēšos to lielāku arī pēc diviem gadiem.”

Ko ar šo visu vēlējos pateikt? Tikai to, ka Saeimas deputātiem ne tikai jākliedz vienam uz otru publiskās diskusijās, bet arī jāvairo tautas izpratni par to, ko viņi dara ikdienā un cik komplicēts darbs tas patiesībā ir. Jāskaidro tā, lai katrs sētnieks, sportists vai pat aktieris saprastu, ka viņam tas nebūtu pa spēkam. Tautai, savukārt, jāizvelk savas galvas ārā no pakaļām un jāpārstāj līst citu maciņos.

Rh6OdmN

Izgooglētā Latvija

Šonedēļ nolēmu sašutināt Delfu komentētājus, izsakoties par sporta bezjēdzību.

Nesen kādas interneta diskusijas laikā, pēc tam kad biju viegli nievājoši izteicies par latviešu nepieciešamību trenēt savus velosportistu talantus uz Siguldas šosejas un ierosinājis šo nodarbi aizliegt ar likumu, saņēmu atbildi: “Tad jau drīz mums nebūs ne velosportistu, ne bobslejistu, ne skeletonistu, utt.” Pēc šāda spēcīga argumenta, pie manis nekavējoties nāca arī likumsakarīga atbilde – nu un tad?

“Jā, bet Romāns Vainšteins 2001. gadā bija pasaules čempions grupu braucienā…” Nu un tad? Droši vien ir ļoti maz cilvēku, kuri par šo faktu ir informēti. Vēl mazāks ir to cilvēku skaits, kurus šis fenomenālais sasniegums satrauc. Diezgan bieži esmu bijs ārzemēs un daudzu gadu laikā aptaujājot dažādu pasaules malu iedzīvotājus, esmu noskaidrojis, ka precīzi neviens no viņiem nav dzirdējis par Vainšteinu. Tomēr ir ļoti daudz cilvēku, kuri joprojām dzīvo Atmodas laika ilūzijās par to, ka ar sportu mēs “nesīsim Latvijas vārdu pasaulē”.

Sports ir visnotaļ savdabīga nodarbošanās, kuru katrs no mums var interpretēt pilnīgi atšķirīgi. Ja vienam hokejs šķiet kā 21. gadsimta gladiatoru cīņa, cits tajā redz bariņu pieaugušu vīriešu, kas ar koka nūjām dzenā pa laukumu kaučuka gabalu. Ja viens augstu vērtē latviešu sasniegumus bobslejā, cits redz tikai vīrus pārāk apspīlētos triko, kas cieši pieglaužas viens otram, slidinoties no kalna metāla skapī. Kāds kaislīgi jūt līdzi lodes grūšanai, kamēr cits redz neveselīgi uzbarojušos kuiļus, kas stulbi spiedzot met pa gaisu bumbiņas. Tomēr mūs visus lielākā vai mazākā mērā interesē sports.

Mums ir daudz sportistu ar labiem un pat izciliem sasniegumiem. Ikreiz, tiešraidē vērojot latviešus ierakstām savus vārdus pasaules sporta vēsturē, dziļi sirsniņā notrīs viegls lepnums, sak’, redz kā mēs – latvieši – visiem parādījām. Diemžēl, visa pārējā pasaule paliek vienaldzīga. Diemžēl, ārvalstu investori neuzsāk Latvijā biznesu tāpēc, ka Igors Vihrovs 2000. gadā saņēma olimpisko zeltu brīvajās kustībās, bet bagāti tūristi nebrauc notriekt savus uzkrājumus Rīgā tāpēc, ka Ineta Radēviča 2011-tajā aizlēca līdz bronzas medaļai. Diemžēl, no Latvijas aizbraukušie jaunieši nebrauks atpakaļ tikai tāpēc, ka Māris Štormbergs prot ļoti ātri braukt ar bērnu velosipēdu.

Tikpat labi mēs varētu cerēt, ka Latvijas ekonomisko stāvokli, publisko statusu vai atpazīstamību pasaules acīs varētu vairot, piemēram, Zigismunda Sirmā 32. vieta šķēpmešanā 2011. gada Pasaules čempionātā, vai Ilmāra Briča 74. vieta Vankūveras Olimpiādē. Ja runājam par biatlonam atvēlēto naudu, tad to varētu izmantot arī daudz lietderīgāk, piemēram, samainot to 5 € banknotēs un uzslaukot ar tām gudrona dīķus. Tas būtu prātīgāk, nekā finansēt vājus sportistus ar trīcošām rokām…

“Bet mums i’ labākie hokeja fani pasaulē!” Ok, kurā klubā spēlē Roberts Lipsbergs? Neviens nezina, jo patiesībā mums ir nevis paši labākie fani, bet gan paši labākie alkohola reibumā aurotāji pasaulē. Rīgas Dinamo pašmāju spēļu laikā bieži vien var redzēt, ka daži fani ir tik labi, ka spēles vidū viegli iemiguši. Sports ir pārvērsts par savdabīgu attaisnojumu regulārai sejas aizliešanai: “Nē, es neesmu dzērājs, ko jūs, es vienkārši skatījos hokeju. Trīs līdz četras reizes nedēļā.” Komandai veicas – jānosvin piedzeroties, komandai neiet – jānoskalo rūgtums. Jākapā – hokejs taču nav nekāda daiļslidošana. DZERAM! Tādi ir mūsu pasaulē tik ļoti izslavētie fani. Diemžēl.

Pirms pāris gadiem, kad latvieši uzvarēja amerikāņus pludmales volejbolā, Latvijas vārds pāršalca visu internetu. Daudzi ārzemnieki vēlējās zināt – kas ir Latvija un kur īsti tā atrodas. Tobrīd visi valsts sporta fani līksmi priecājās par to, kā izdevies “iznest Latvijas vārdu pasaulē”. Tiesa, viņi palaida garām šī notikuma nepatīkamo pusi – neraugoties uz citu mūsu sportistu augstajiem panākumiem un gadu desmitiem ilgstošu Latvijas vārda nešanu pasaulē, neviens joprojām nezināja, kas ir Latvija un kur tāda atrodas. Viņi mūs meklēja googlē. Diemžēl.

google

Meža brāļi

MEŽA BRUOĻI

pirmais cēliens

Tumša skatuve. Uz skatuves stāv galds, tam virsū galda lampa un kandžas pudele, galdu izgaismo prožektors. Pie galda sēž trīs cilvēki Bundesvēra kamuflāžas jakās. Zem kamuflāžas jakām rēgojas zili strīpainas maikas. Aiz galda, pie sienas – Latgales karogs.

Lomās:
Broņislavs – vecākais
Staņislavs – gudrākais
Jezups – pastarītis

Broņislavs: Mēs asam Latgaļis atbreivošanas armeja, Ņukšu, Indras, Horoševas, Uguļovas un Jaunaglonas apvīņeiba, eisok – LAA ŅIHUJA. Mēs asam par Latgaļis naatkareibu!
Staņislavs: Pret krīvim!
Jezups: Pret ņieģerim!
Broņislavs: Mīsim vāga par sevi skaļi paziņot.
Jezups: Jobņāt sprodzīņi!
Staņislavs: Sprodzīņi navar. Sprodzīņus taisa arābi.
Jezups: Smiļšu ņieģeri!
Broņislavs: Varam nūgozt ļidmašynu!
Staņislavs: Navar. Ļidmašynas kreit Malaizejā.
Jezups: Pi džunģļu ņieģerim!
Staņislavs: I Krīvejā!
Jezups: Pi sņīga ņieģerim!
Broņislavs: Varam nūlaupeit kaidu slaveņeibu!
Staņislavs: Tovu muoti.
Broņislavs: Jei nav slavena. Jei ir prosta pazeistama.
Jezups: Jei ir pazeistama kai ļela mauka.

Broņislavs parāda Jezupam dūri

Broņislavs: Jezup, cik pierkstus redzi?

Jezups papleš muti atbildei, Broņislavs no dūres atloka vidējo pirkstu. Jezups aizver muti.

Staņislavs: As ar itū pierkstu tovai muotei kļitoru berzu.
Broņislavs: Aizver muti, idiot! Jei ir arī tova muote.
Jezups: I muna!
Broņislavs: Zato tev nav tāva.
Jezups: Zato maņ jer tāvu zeme.
Broņislavs: Taisņeiba.
Staņislavs: Jei ir myusu tāvu zeme.
Jezups: Par ito juoīdzer.

Jezups paņem pudeli no galda, izvelk no zem galda trīs graņonkas, salej šmigu.

Staņislavs: Nakai laizīt suoļu kļitoru, lobuok izdzert šņaba ļitru.

Atlikušo cēliena daļu aktieri klusējot kož, ik pa laikam krieviski un latgaliski nolamājoties. Tuvāk cēliena beigām lamājas tikai krieviski.

LatgalesKarogs

Otrais cēliens

Lauku skolu likvidācija – Latvijas glābiņš

Šonedēļ Vienotības pakalpiņa netīro darbu uzņēmos uz saviem pleciem un Delfu Versijās ieskicēju jauno izglītības reformu.

Atsaucot atmiņā bērnības vasaras, kad ciemojos pie lauku radiem, prātā nāk lepnums, ar kādu viņi dižojās pilsētnieku priekšā. “Es jau kopš piecu gadu vecuma ganīju cūkas,” pūšot man sejā paradontīta piesmirdinātu elpu, pukstēja attāla radu večiņa. “Kad es gāju ganos, mēs kājas sildījām govs pļekās,” vectēva brālis lielījās, norādot uz manu vārgulību un izlutinātību. Toreiz viņiem izdevās sasniegt savu mērķi, un es patiešām jutos kā mīkstpēdiņš – pilsētnieks, kurš neko nejēdz no patiesās dzīves.

Bet tagad patīsim laiku desmit gadus uz priekšu. Kad paralēli studijām biju sācis arī strādāt, ar lielu sajūsmu un entuziasmu iegādājos savu pirmo auto. Tas bija vairākus gadus vecs “Ford Focus” ar nelielu noskrējienu, bet neskaidru vēsturi un iepriekš sists tik stipri, ka rāmis joprojām bija šķībs, riepas dila nevienmērīgi, lietus laikā salonā nāca ūdens, bet radio ķēra tikai LR2. Toreiz nekas no tā nebija svarīgi – galvenais, ka savs autiņš un tā sniegtā neatkarības un vīrišķības sajūta.

Kā jau tipisks pirmā auto prieka pārņemts jaunais šoferis, vēlējos savā sajūsmā dalīties, tāpēc mēdzu ņemt stopētājus. Jāatzīst, ka ne vienmēr sarunas starp mums izvērtās tik raiti, kā gribētos, tomēr tas bija labāk nekā braukt klusumā. LR2 toreiz uzskatīju un joprojām uzskatu par tādu atkritumu, ka labāk klausītos mirstošu kucēnu gaudās, nekā ļautu šlāgeriem izvarot savas smadzenes.

Lūzums manā attieksmē pret lauciniekiem iestājās, kad bērnības atmiņām pievienojās zīmīga saruna ar kādu stopētāju. Biju uzņēmis mašīnā aptuveni divdesmit gadus jaunu meiteni. Mēs bijām pusceļā uz Grobiņu, kad mūsu saruna apsīka.

Cenšoties izbēgt no neveiklā klusuma, ieminējos: – “Varētu jau ieslēgt radio, bet man ķer tikai LR2 un tas diemžēl ir tāds sū…”

– “Ja? Man gan ļoti patīk, es bieži klausos!” acīm spoži iemirdzoties, mani pārtrauca blondā galva.

Tanī brīdī piedzīvoju sāpīgu apjausmu, ka starp lauciniekiem un pilsētniekiem tomēr ir nepārvarama plaisa. Mūsu nodarbošanās, mērķi un vērtības ir ļoti dažādas un bieži pat pretējas. Kamēr mani lauku radi leposies, ka pavadījuši bērnību burtiski dzīvojot starp cūkām, noziedušies ar lopu fekālijām un pieaugot apmierinās savu tieksmi pēc kultūras, ņukājot iekšā debilizējošu šlāgeri, tikmēr mums labāk gluži vienkārši nesatikties.

Tieši tāpēc valsts vēlme visus apvienot vienotā izglītības sistēmā ar vienādu izglītības kvalitāti ir utopiska. Inga Sprinģe ir nenoliedzami talantīga un profesionāla žurnāliste, tomēr viņas pētījums, ka lauku skolās izglītības kvalitāte atpaliek, bija haltūra. Haltūra, jo pētījuma iznākums taču bija acīmredzams pašā sākumā. Tikpat jēgpilni būtu pētīt, kādā krāsā ir zāle vai kurš pirksts ir garākais.

Risinājums, lai arī sāpīgs, ir tikai viens. Lauku skolas ir jālikvidē, spējīgākajiem pasniedzējiem jāpiedāvā darba vietas pilsētu skolās, bet pārējie jāatlaiž. Uz atlaisto rēķina radītais līdzekļu ietaupījums jāizmanto, lai celtu algas nozarē. Likvidēto skolu ēkās valsts un privātās partnerības ietvaros jāizveido treniņu kūtis, kurās lauku bērniem būs iespēja praktizēties saskarsmē ar cūkām un stāvēšanā mēslos, skanot LR2.

Rezultātā iegūs visi. Laucinieki jau no mazotnes apgūs tālākajā dzīvē noderīgas prasmes, kā arī iegūs materiālu, ar ko lepoties vecumdienās, bet pilsētnieki vairs nebūs spiesti klausīties aizvainotās “mēs a’ saviem katpeļiem jūs visus uztur’!” tipa žēlabās un varēs netraucēti veidot akadēmisko karjeru, baudīt kultūru un attīstīt uzņēmējdarbību.

Svētku mielasts

komikss
prieks

Oficiāls iesniegums Rīgas domei

Tā kā Rīgas domes Izglītības departaments uzdeva pašvaldības bērnudārziem atskaitīties par tualetes papīra patēriņu bērnudārzos, uzskatījām, ka būtu tikai godīgi, ja par tualetes papīra patēriņu atskaitītos arī pati Rīgas dome, tāpēc elektroniski iesniedzām viņiem sekojošo iesniegumu un lūdzām atbildēt uz vairākiem būtiskiem jautājumiem. 

Screen Shot 2015-11-06 at 11.13.20

Dzerbudisms – īpašais ceļš

Tuvojās ziemassvētki. Tas bija laiks, kad Nahdaris mēdza rīkot satsangus, lai apspriestu dažādus ar bībeli saistītus jautājumus. Lai cik dīvaini tas nebūtu, svētdienas skola bija vienīgā skola, kuru Nahdaris savulaik bija apmeklējis. Saprotams, ka svētdienas skolas apmeklējumi nodrošināja veco skolotāju ar tādām zināšanām, kādu nebija nevienam dzerbudisma skolas audzēknim.
– Brāļi un māsas, – viņš sacīja, – aicinu jūs jautāt par svētajiem rakstiem.
Ānts nebija jāskubina divreiz:
– Skolotāj, rakstos ir teikts, ka iesākumā bija vārds. Vēlējos zināt, vai vārds bija pierakstīts vai pateikts?
Nu tu bļaģ… – pie sevis nodomāja Nahdaris, taču sacīja, – aicinu neizmainīties sīknaudā un jautāt ko patiešām būtisku.
Tas, protams, bija Ānts, kas turpināja jautāt:
– Skolotāj, ja Ādams un Ieva bija pirmie un vienīgie dieva radītie cilvēki, kur viņu dēliem atradās sievas?
Nahdaris saviebās, tomēr atbildēja:
– Tā kunga ceļi ir neizdibināmi, – lai gan pie sevis nodomāja, – nu tu suka tāds par šito man vēl atrausies.
Tā iesākās Āntam īpaši paredzertais ceļš uz apskaidrību.

Screen Shot 2015-11-06 at 08.57.53

Latvijā pirmais precīzais interneta komentētāju klasifikators

Nevienam nav noslēpums, ka “Cehs” ar straujiem soļiem iekaro katra interneta lietotāja sirdi, taču tikai retais spēj apzināties smago darbu, kas ieguldīts ceļā uz panākumiem un nekritisku sajūsmu sieviešu acīs. Fokusa grupas, socioloģiskie pētījumi, strīdi ar “Ceha” CEO… Un, protams, tirgus izpēte.

Jau vairāku mēnešu garumā “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas darbinieki ir strādājuši pie precīza interneta komentētāju klasifikatora. Ar prieku un lepnumu piedāvājam iepazīties ar grandiozā pētījuma rezultātiem un uzskatāmākajiem piemēriem.

Viedais. Nepiekrīt ne rakstā paustajam viedoklim, ne tā pretiniekiem. Cenšas izklausīties gudrāks, paužot viedokli, ka patiesība vienmēr ir kaut kur pa vidu.

Štrombergs. Komentētājs, kurš vienmēr grib būt pirmais. Tiesa, vienīgā vieta, kur intelektuālā kapacitāte viņam atļauj gūt šo sasniegumu, ir komentāru sadaļa. Ironiski, ka šajā sarakstā viņš ir otrais, haha.

Žēlotājs. Pauž žēlumu par raksta autoru un novēl viņam kādreiz pieaugt. Parasti komentārs beidzas ar ne pārāk labu sarkasmu, kuru pavada ar aci miedzošais emoji.

Redaktors. Uzskata par vajadzīgu palabot autora domu ar “maziem, bet būtiskiem” uzlabojumiem.

Vampīru mednieks. Uzskata, ka visur ir Sorosa, Kremļa, Vienotības un Obamas ielikteņi, visi viedokļi ir viņu pasūtījums.

Screen Shot 2015-11-04 at 13.48.05

Screen Shot 2015-11-04 at 14.02.19

Latgalis. Visās savās nebūšanās vaino visu citu – laikapstākļus, valsti, pārāk īsu diennakti un cilvēkus, kuri pelna vairāk par viņu. Aizvien ir pārāk lepns un iecirtīgs, lai kaut ko mainītu savā dzīvē, tāpēc turpina vainot citus.

VEFietis. Uzskata, ka īstais darbs ir tikai tas, ko dara sastrādātām rokām. Padomju laikos vismaz cilvēku cienīja.

Gaterščiks. Raksta tik slikti un neadekvāti, kā cilvēks ar ne vairāk kā 3 pirkstiem un 15 gadu garumā konsekventi ar alkoholu slepkavotām smadzeņu šūnām.

Trimdinieks. Dirš, ka te, in England, tu jūties kā cilvēks, attieksme ir tāda un tāda, tevi novērtē. Latvijā cilvēks ir atkrituma vērtībā. Strādā par minimālo algu, kopjot vidusslāņa angļu 90 gadīgos vecākus.

Pieredzējušais. Lai uzreiz norādītu uz savu pieredzi, komentāru sāk ar vārdu: “Puisīt”, tādējādi it kā ierādot raksta autoram vietu. Diemžēl, neprecīzais autora vecuma minējums un vājās argumentācijas spējas ir viņa vienīgie trumpji.

Desantnieks. Uzskata visu to, kuri nav dienējuši krievu armijā, viedokli par nederīgu, jo tikai krievu armija tevi padara par īstu cilvēku.

Pseido-akadēmiķis (zināms arī kā Anda). Komentāra sākumā pauž viedokli, ka raksts esot vājš.

Gramatikas nacists. Iemācījies, atpazīt divdabja teicienu, tāpēc visu dzīvi velta tam, lai meklētu nejaušības/drukas kļūdas un par tām aizrādītu. 9 no 10 gadījumiem tas arī ir vienīgais gramatikas nacista sasniegums dzīvē, neskatoties uz regulāro piedāvājumu sevi algot kā korektoru.

Latentais homoseksuālis (zināms arī kā Gedroics). Visur saskata gejus, anālo seksu, šokolādi un dibenbrāļus. Ir tik apsēsts ar vīriešu mīlestības pieminēšanu, ka palaidis garām faktu, ka jau sen ir viens no TIEM.

Screen Shot 2015-11-04 at 13.34.54

Hiēna. Komentāri aprobežojas ar “hahahahaha” un “lol”.

Joku Pēteris. Vienmēr centīsies “paturpināt rakstu”, centībā būt asprātīgāks par tā autoru. 99% no reizēm viņš diezgan konkrēti izgāzīsies.

Nostaļģiskais vēsturnieks. Pie katra raksta pievieno komentāru: “Agrāk bija labāki rakstiņi…” Viņš nepārzina autora daiļradi un ir lasījis labi ja pēdējos piecus rakstus, no kuriem pirmais bija tā nekas.

Screen Shot 2015-11-04 at 13.47.13

Rūpju sagumzītais. Uzskata, ka ir nopietnākas problēmas ko risināt.

Screen Shot 2015-11-04 at 13.42.22

Tālavas taurētājs. Aizrautīgi metas cīņā ar visiem pārējiem komentētāju tipiem, lai aizstāvētu raksta autoru un viņa viedokli. “Mans zelts ir mans Cehs, mans gods ir viņa gods”.

Sieviete. Tu zini, ka tā ir sieviete, jo viņa katru komentāru iesāk ar “Es esmu sieviete un man likās ņirdzīgi” tā, it kā tas būtu kaut kāds sasniegums.

Veseris. Pat acīmredzama citu komentētāju argumentu pārākuma priekšā turpina dolbīt tālāk to pašu, neatzīstot sakāvi diskusijā.

Vegāns. Klišejiski, augstprātīgi un naida pilni, bet ļoti, ĻOTI īsi komentāri. Aprobežojas ar “go vegan”, “use MAC” un “iPhone nav tādu problēmu”. Garāku uzrakstīt nepietiek enerģijas.

Ufologs. Gatavs iet pretrunā ar faktiem tikai tāpēc, lai parādītu, ka ir “kritisks un neatkarīgs” savos viedokļos. “Haha, un tu tiešām tici tam, ko saka medijos? Ka ASV nemaz nevienojās ar Krieviju par Krimas aneksiju, lai to atdalītu no kontinenta un 2040. gadā izveidotu par abu valstu oligarhiem piederošu peldošu atpūtas salu Melnajā jūrā?” Atsaucas uz avotiem portālos nezavismo.st, truthisoutthere.pl un “Ko ārsti tev nestāsta”.

Nelūgtais dildaunis. Jebkuru rakstu izmanto kā vietu, kur dzīt savu dibensāpes piepidīto offtopiku. Piemēram, rakstā par avāriju uz ceļa X, viņš komentē: “Protams, ka ceļi ir slideni, tāpat kā savulaik cūkas Kalvīša lēmums atdot krieviem Abreni…” Komentārs parasti sastāv no 9 rindkopām un ir jāsadala vairākos, garuma ierobežojuma dēļ.

Screen Shot 2015-11-04 at 13.49.27

Disidents. Vienmēr uzbrauc portālam par “cenzūru”, jo viņa iepriekšējais komentārs izdzēsts. Komentārā viņš tikai bija aicinājis vardarbīgi iznīcināt parlamenta deputātus, iecelt jaunu parlamentu un marionešu valdību, lai uzsāktu etnisko minoritāšu un geju genocīdu valstī.

Dzejnieks. Sauc sevi par Antōnu Mozpisānu vai tamlīdzīgi un komentē dzejā, kas ir samocīta un nesmieklīga, un tik tizla, ka liek tv24 anekdošu šovam izskatīties ģeniālam.

Jaunava. Pirmreizējais komentētājs, kura teksts parasti sākas ar “Es nekad neko nekomentēju, bet šajā jautājumā gan nespēju klusēt…”

Sašutušais. Ienāk komentāru sadaļā tikai, lai šokētos par pārējo komentētāju neiecietību un rupjību. Parasti tiek pasūtīts dirst.

Nozares eksperts. Pretendē uz it kā kompetentu viedokli no paša pieredzes par kādu ekonomisku / nodokļu politikas u.tmldz. neizdarību, kas “sagraus Latvijas uzņēmēju konkurētspēju”, bet patiesībā izklāsta butthurtu par to, ka valsts nepalīdzēs atmaksāt bankai kedītu pēc viņa neveiksmīgā uzņēmuma bankrota. Uzņēmums ražoja un tirgoja ekoloģiskus papes divriteņus.

Ierēdnis. Komentāri parādās laika posmā no 9–17 (ar stundas pauzi no 12). Tos var atpazīt pēc vīzdegunīgā toņa, lai liktu citiem noprast, cik liela “inside” informācija viņam ir pieejama. Komentāru saturiskā vērtībā pēc būtības ir pielīdzināma horoskopam.

Daudzpunktotāji. Uzskata, ka bieža daudzpunkte pauž intelektuāli dziļu viedumu, nevis nespēju artikulēt savas domas.

Screen Shot 2015-11-04 at 13.40.01

Impotents. Uzraksta komentāru līdz pusei, baidās tikt izsmiets vai iesaistīties kašķī ar citiem, komentāru izdzēš.

Pajols. Komentē onion tipa rakstus, domājot, ka tā ir pilnīga taisnība. Visu uztver tieši un nekad nav dzirdējis par tādām lietām, kā ironija, sarkasms, pārspīlējums vai metafora. “Kā tas ir – viņi taisās iemidzināt 14 gadīgu meiteni?! Kur skatās valdība?”

Screen Shot 2015-11-04 at 13.28.57

Konkrēts lohs. Bieži komentē, bet uzskata, ka neatbilst nevienam no uzskaitītajiem komentētāju tipiem.

Pičuks

Pičuks sēdēja pie vecmāmiņas gultas un raudzījās viņas tramīgajā un apmulsušajā sejā. Vecmāmiņai bija jau 86 gadi un viņa arvien retāk apzinājās, kur atrodas. Pičukam bija tikai 12. Viņš bija bāls un apaļīgs puisēns, kurš cieta no astmas un biežiem elpceļu iekaisumiem. Slimības dēļ viņš bija spiests kavēt skolu tik bieži, ka mamma izlēma viņu no tās izņemt pavisam un izglītot mājapmācībā. Protams, Pičuks nebija viņa īstais vārds, bet tā viņu dēļ biežās šķaudīšanas bija iesaucis tētis. Pičuks tēti mīlēja par spīti tam, ka viņš bija pametis ģimeni un nelikās par to ne zinis.

– Pretīgie okupantu cūkas… Žī… žīdmasonu rocen…rozen…kreiceru mēslu sazvērestība… – murmināja vecmāmiņa.

Ģimene dzīvoja trūcīgi – nācās iztikt no mammas nelielās bibliotekāres algas, bērnu pabalsta un vecmāmiņas pensijas. Televizora dzīvoklī nebija, tikai vecs radio – klausīties to vai arī vecmāmiņas murmināšanu, bija vienīgās Pičuka izklaides.

– Tūkstoš gadu…tūkstošgades Reihs… celsies augšā un iztīrīs netīrum…netīreļus no ielām…

Pičuks labprāt klausījās vecmāmiņas vārdos, lai gan mamma tās sauca par muļķībām. Puika cienīja vecākus cilvēkus un apbrīnoja viņu dzīves pieredzi. Ar saviem vienaudžiem Pičukam gan attiecības neveidojās tik gludi. Atklāti sakot, viņš pat priecājās, ka mācību vielu apgūst mājapmācībā, jo skolā viņam draugu nebija.

– Gomohom…omoseksuālisti… tautas nodevēji un nācijas negods…

Klasesbiedri skolā apsmēja Pičuka lieko svaru. Viņi mēdza starpbrīdī noraut Pičukam kreklu un rādot ar pirkstu smejoties klaigāt “Kuces pupi, kuces pupi!”

– Latviju latviešiem… latv… pakārt… samest karcerī internacionālo baņķieru dibenlaižas…

Reiz pat puikas no vecākajām klasēm piespieda Pičuku saēsties dubļainu un sasālītu ceļmalas sniegu, bet pēc tam sita pa viņa mīksto vēderu tik stipri, ka Pičuks apvēmās. Todien mamma dusmojās par viņa nosmērētajām drēbēm, bet Pičuks klusēja un nevienu nenodeva. Nodevēji ir sliktāki par homoseksuālistiem – to viņš bija iemācījies no vecmāmiņas.

***

Laiks, kā jau tas mēdz darīt, plūda neatlaidīgi un neapturami. Vispirms tas aiznesa sev līdzi vecmāmiņu, pēc tam sadrupināja arī mammas veselību. Viņa gan nemēdza murmināt, tikai ik pa laikam palūdza Pičukam atnest fotogrāfiju albumu, kuru šķirstīja stundām ilgi. Pičuks rūpējās lai mammai nekā netrūktu un lielu daļu savas remontatslēdznieka algas tērēja zālēm, kā arī centās viņu iepriecināt ar kādu gardumu.

Virtuvē mājīgi burbuļoja katliņš ar karstu ūdeni. Kad Pičuka brilles aizsvīda, viņš droši zināja, ka laiks mest ūdenī vareņņikus. Tos vietējā veikalā varēja dabūt īpaši gardus un pārdevēja Pičukam vienmēr bija atlikusi maliņā pāris paciņas. Vareņņiki bija neatņemama ikvakara rituāla sastāvdaļa, tāpat kā salda melnā tēja un puskukulis baltmaizes ar ievārījumu.

Apsēdies pie puķainas vaskadrānas klātā virtuves galdiņa, Pičuks izņēma no kabatas telefonu un veikli uzspieda numuru, kuru viņš bija iemācījies no galvas jau pirms daudziem gadiem. Kā par brīnumu šoreiz savienoja ar pirmo reizi.

– Jā. Labvakar. – atskanēja klausules otrā galā.
– Nu labvakar, Tomsona kungs. Te jums Aivars no Daugavpils piezvan…