Monthly Archives: oktobris 2015

Svešas neveiksmes bauda un pendeļi pār Latviju

Tuvojas ziema. Laiks, kad mēs kļūstam īpaši jūtīgi pret aukstumu gan dabā, gan attiecībās. Vasara ir tālu prom, bet pavasaris vēl aiz kalniem. Dubļi un sūdi visapkārt. Šo depresīvo gadalaiku veiksmīgi ekspluatē masu mediji, konsekventi ievazājot sirdīs nevajadzīgu vainas izjūtu un izspiežot samaksu par vēlmi justies labākam. “Eņģeļi pār Latviju”, “labestības nedēļa”, “dziedošās ģimenes”, “dejojošie invalīdi”, “pisošies midžeti” un tā tālāk. Samaksā, nobalso, sajūties normāls. Eu, samaksā, vai tev nemaz nav sirds, ko? Es zinu tikai divus drošus veidus kā sajusties labi par sevi. Pirmais, ir izdarīt kaut ko vērtīgu. Nē, trīs eiro vērts triecienbalsojums neskaitās. Skaitās pavadīt dienu ar ģimeni. Izvest pastaigā suni vai sakopt māju. Palīdzēt radiniekam ar pārvākšanos vai ar auto remontu. Piesegt sievu krāpjošu draugu. Laicīgi nodot projektu. Pašrocīgi veikt ķirurģisku operāciju (piemēram, izņemt skabargu). Sacerēt dzejoli, dziesmu vai stāstu.

Otrs veids kā justies labāk, ir novērot kādu citu izgāžoties. Labi, ja tas ir kāds, kuru pazīsti, nevis cieni. Kaimiņš pālī izkaujas, forši. Reiniks paklūp uz skatuves, ir jauki. Ušakovs tiek pieķerts realizējot kādu viltīgu shēmu, OK, tā ir ikdiena, tur neko nevar padarīt. Slavenības, šķiet, apzināti cenšas iekulties nepatikšanās, lai piesaistītu sev uzmanību.

Šoreiz es vēlos padalīties ar dažiem notikumiem no savas dzīves. Ar tiem es, protams, nelepojos, bet, zinot Ceha auditoriju, ceru, ka, padaloties ar šiem, kopējais Latvijas apmierinātības līmenis nedaudz celsies.

Lūk. Ir maz cilvēku, ar kuriem es ātri un viegli atrodu kopīgu valodu. Esmu noslēgts, melanholisks un ikdienā garlaicīgs. Es to apzinos, nepārdzīvoju un necenšos labot. Ir OK. Līze, gluži otrādi, ir atvērts un komunikabls cilvēks ar sievietei atbilstošu humora izjūtu. Glīta bez gala. Man ir paveicies strādāt ar viņu vienā kantorī un atrasties blakus kabinetos. Pusdienās ejam kopā un ik pa laikam tērzējam par neko. Un reiz, stāvot rindā uz kafejnīcas kasi, es atcerējos pavecu prikolu. “Līze, tu zini, ka sievietes, fizioloģisku īpatnību dēļ, nevar savienot kopā elkoņus?” es nevainīgi pajautāju. Līze pasmaidīja, teica, ka tās ir muļķības, un uz vietas centās apgāzt manu apgalvojumu. Līze salika rokas sev priekšā, viņas krūtis glīti saspiedās, tad atskanēja viegls “puk”, atsprāga krūštura poga un no blūzes izleca kreisas pupiņš. Sākotnēji to ieraudzīja tikai daži kafejnīcas apmeklētāji, taču pēc Līzes kliedziena “kretīns, bļaģ!”, uz mums skatījās pilnīgi visi. Lieki teikt, ka mūsu draudzība izčabēja tā pa īstam nesākusies, un tagad mūsu komunikācija aprobežojas ar pieklājīgu sasveicināšanos un viss.

Sāpīgāk ir, kad cieš kāds tuvs cilvēks. Aigars ir mans sens draugs. Kādu dienu mēs braucām ar auto uz laukiem, Aigars bija pie stūres un es priekšējā pasažieru sēdeklī vēroju apkārtni. Iebraucot Ogrē mums no aizmugures piebrauca kāds parūsējis bembis. Tas spīdināja ar tālajām gaismām, bezkaunīgi mainīja joslas, nerādīja pagriezienus, bīstami apdzina un pēc tam mūsu priekšā strauji sabremzēja pie luksofora. “Bļa, daunis”, noteica Aigars. “Dalbajobs”, es viņam piekritu un ierosināju piezvanīt mentiem. Mana telefona bateriju bija izēdis “Ingress”, līdz ar to, es skubināju lai policijai zvana Aigars. Jo šāda agresīva braukšana ir sodāma, un, lai gan sodi, diemžēl, ir par maigu, mums tomēr bija cerība, ka menti šo pārgalvīgo braucēju saķers un piespriedīs viņam kastrāciju vieglā formā. Aigars uzreiz nevēlējās, jo teica, ka “stučīšana” nav gluži viņa dabā. Es iebildu, ka šādai PSRS cietumnieku mentalitātei nav vietas mūsdienu Latvijā. Aigars piekrita un sāka taustīties pēc telefona, kurš bija iesprausts kaut kur dziļi džinsu kabatā. Tad viņš ērtības labad atsprādzējās, kaut kā izķeksēja telefonu, ar vienu roku uzspieda “112” un pielika klausuli pie auss. Viņš bija tik ļoti aizņemts un nepamanīja, ka pabrauca garām ceļu policistam, kurš māja ar zizli lai mēs pieturam. Īsa pakaļdzīšanās beidzās ar sauju administratīvo sodu un iedragātu draudzību. Es jau saprotu Aigara vēlmi, lai es apmaksātu daļu soda, bet no otras puses, a lai viņš dirst iet, mantrausīgais žīds.

Ar bērniem ir vēl grūtāk. Bija saulaina vasaras diena. Es biju atnācis uz kādas mazpilsētas ezera pludmali. Ūdenī, tuvāk krastam, cilvēku bija diezgan daudz. Manu uzmanību piesaistīja puišeļu bars, kuri izklaidējās pieliecoties zem ūdens pēc smiltīm un tad apmētājot viens otru ar dubļiem. Idioti. Sev par vieglu pārsteigumu, sajutos tik apzinīgs un tēvišķs, ka vecākajam no viņiem, gadus trīspadsmit vecam džekam, pieklājīgi aizrādīju. Teicu, ka lai beidz ārdīties, sīkie, citādi tūliņ nahuj no pludmales aizlidos. Tikko es aizgriezos, kā sauja slapju smilšu man ielidoja pakausī. Sažņaudzis dūres es virzījos vecākajam čalim klāt. Nebiju domājis viņu sist, varbūt tikai nedaudz verbāli pazemot, bet pēkšņās dusmas neļāva aukstasinīgi izvēlēties pareizāko rīcību. Puika, acīmredzami sabijies, jau pa gabalu sāka taisnoties un lūgt piedošanu. “Kā tevi sauc, sīkais mērgli? Tulīt tu man atrausies, kretīns, bļaģ! Kur skatās tavi vecāki?” es purpināju, brizdams ūdenī. “Man nav”, šis atbildēja. “Ko nozīmē nav? Ko tu dirs?”, es uzreiz nesapratu. Pārējie puikas piebalsoja: “viņam nav vecāku, mēs visi esam no bērnu nama”. Ak, dievs. Te nu es stāvu, līdz olām ūdenī, apkārt man sabijušies bāreņi, un turpat blakus viņu audzinātāja, šokā ieplēstu muti. Un es, protams, saprotu, ka manām dusmām ir pamats, un mana rīcība, principā, ir attaisnojama, taču es jutos tikpat tizli, kā toreiz, kad Aigars mani pieķēra kojās masturbējot. It kā jau nekas īpašs, bet ir tāda skrāpējoša sajūta, kaut kur starp plaušām, un vainas apziņa pa virsu. Teicu, lai zēns nedara sūdus, turās, un aizgāju prom.

Jā, gandrīz aizmirsu. Angļiem ir termins “second hand embarrassment” (tiem, kas mācījās lauku skolā: Fremdschämen). Neesmu speciālists, bet to varētu tulkot kā “pārnestais apkaunojums”. Kāds jūsu klātbūtnē izdara ko tik apkaunojošu, ka jūs un liecinieki, to redzot, jūtaties neērti. Ceru, ka šis nav tas gadījums. Hehe.

Bigusdickus

Sociāla kampaņa sabiedrības veselības uzlabošanai

CEHS.lv bieži tiek pārmestas dažādas lietas – pāmerīgs nacionālisms un valsts nodevība, homofobisms un homoseksualitātes atbalsts, atturība un alkoholisms, un tā tālāk. Tomēr viena lieta, kas mums reti tiek pārmesta, ir altruisms. Paši nesaprotam, kādēļ, jo visu mūsu aktivitāšu primārais mērķis tomēr ir sabiedrības uzlabošana – kokaīns un kuces dala otro un trešo vietu.

Viena no lietām, kas mums ir tuva sirdij, ir veselīgais dzīvesveids un tā popularizēšana. Mēs uzskatām, ka sabalansēts uzturs ir viena no pamatlietām, kas nodrošina veselu miesu un dižu garu. Diemžēl, mūsdienās ir populāri spēlēt datorspēles, nevis cirst malku un jaunieši izaug nevis par staltiem vīriem ar stingru stāju, bet aptaukotiem ļumekļiem ar vājumvājām roķelēm.

Tāpēc esam izlēmuši atteikties no potenciāli lielām naudas summām un bez maksas piedāvāt reklāmas klipa scenāriju, kas popularizē veselīgu uzturu un dzīvesveidu.

1. aina
Fonā skan Bēthovena “Oda priekam”. Kadrā skats no siltmumnīcas, kur aug visādi tomāti, gurķi un cita veida dārzeņi.

Diktora balss: – Pirms aptuveni nedēļas Rīgas ielās parādījās uzraksti, kas mudināja cilvēkiem kļūt par vegāniem.

Kadrs pārmainās, rāda ar krītu uz asfalta uzzīmētu uzrakstu “Why U No Vegan Yet?”

2. aina
Kameras fokuss vērsts uz galda esošajiem produktiem – uz škīvja uzliktas salātlapas un glāzes burkānu sulas.

Diktora balss: – Veselīga dzīvesveida pamatā ir veselīgs uzturs, ko tūlīt arī pierādīsim.

Kamera virzās uz augšu. Vegāns pašpārliecināti iebāž salātlapu mutē un uzdzer burkāna sulu. Kamera virzās pa kreisi, kur redzams drūms Gaļēdājs.

Diktora balss: – Arī gaļēdājs iestiprinājās.

Gaļēdājs paceļ kausu un iedzer krietnu malku alus.

Diktora balss: – Ar alu un gaļu.

Kamera noslīd uz leju, tiek nogriezts gabals no asiņaina (vai medium-rare) steika.

3. aina
Skats no augšas, redzami ar krītu uz asfalta uzrakstīti uzraksti, blakus viens otram. Pirmais: “Say No To Vegan Shit – Eat Meat”. Otrais: “Why U No Vegan Yet?”

Diktora balss: – Pēc kārtīgas maltītes, abi mūsu eksperimenta dalībnieki bija gatavi atviegloties.

Kamera pavirzās pa 180 grādiem un paceļas uz augšu, lai nofilmētu Gaļēdāja un Vegāna saspringtās sejas.

4. aina
Skats no sāna, uz ielas redzami uzraksti. Gaļēdājs un Vegāns ieņēmuši starta pozīcijas, lai censtos aizskalot pretinieka uzrakstu. Vispirms no kamerā tuvākā sāna sāk pilēt vāja strūkliņa, kas knapi tiek līdz uzrakstam. Tad no tālākā sāna sāk tecēt neapturama strūkla, kas šļācas pāri uzrakstam.

5. aina
Bēthovena “Oda priekam” atsāk skanēt. Skats no augšas. No Vegāna rakstītā teksta nav palicis pāri nekas, tikai milzīga peļķe, bet no otra uzraksta palicis teju vai viss teksts: Say No To Vegan Shit.

Diktora balss: – Skaidri redzam eksperimenta rezultātus. Gaļēdāja spēcīgā un veselīgā strūkla iznīcinājusi visu provegānisko uzrakstu, kamēr Vegāns spējis aizsegt vien nieka divus vārdus.

Bilde lēnām feido uz melnu fonu, vidū parādās teksts: PALIEC VESELS – ĒD GAĻU

Daži nobeiguma varianti, atkarībā no pasūtītāja vēlmēm un konkrētā klipa mērķauditorijas. Iespējams arī kombinēt:
1) Diktora balss: – Pret vegānisma izraisītajām sekām nepalīdzēs pat prostatas zāles. Īsti vīrieši ēd gaļu. Ēd gaļu – esi pārliecināts vīrietis!

2) Diktora balss: – Sargiet savus bērnus – apturiet viņu veganizāciju!

3) Diktora balss: – Ēd gaļu – uzdrīksties domāt!

4) Diktora balss: – Reklāmas izveidi atbalsta Latvijas Republikas Veselības ministrija.

gifmovie1

Vadošais interneta eksperts iepazīstas ar Cehu

1

2

3

4

5

6

7

8

9

10

11

12

13

14

Šis raksts, protams, būtu nepilnīgs, ja mēs nepublicētu arī Rinalda atsūtīto reklāmrakstu un mūsu izlaboto raksta versiju.

Šeit būs oriģināls: SPIED UN LASI
Bet šeit uzlabotā rakstaa versija: SPIED UN LASI!

Vīrišķība ir izdomāta!

Informācijas telpā regulāri atskan bažas, ka dzimumi zaudē identitāti, vīrieši kļūst par sievietēm, džentlmeņi ir izmiruši, vīrišķību degradē rietumu liberālisms, sievietes nēsā bikses, utt. Rodas loģisks jautājums, kas ir īsts vecis?
Uzkačāti bicepsi, tribal tetovējumi, tīkliņkrekls, baurošana hokeja tribīnēs, Hakas rituāls tiklīdz sabiedriskajā transportā iekāpj kontrole un spēja noturēt erekciju tikai kamēr sieviete raud? Šim jautājumam nav skaidras atbildes, jo sabiedrībā vairāk tiek definētas īpašības, kuras ar vīrišķību nav savietojamas.

Nesenais gadījums, kad kāds emocionāls tēvs draudēja Gintam Budem radīt paliekošus miesas bojājumus par to, ka viņš esot saraudinājis pamatskolnieces, ne tikai radīja iemeslu uzjautrināties, bet arī būtiskas pārdomas par vīrišķību. Kādas būtu sekas, ja šāda konfrontācija tiešām notiktu un Gints izrādītos stiprāks cīnītājs? Ja nu ir tā, ka, kamēr meitenīšu tēvi vieglā alkohola reibumā virpo galdiem kājas, Gints Bude var atļauties katru dienu veltīt dažas stundas lai sportotu un apgūtu cīņas mākslu? Vai tādā gadījumā izrādītos, ka modes eksperts ir vairāk vīrietis par melnstrādnieku?

Analizējot situāciju, meitenes tēvs pauda vēlmi sodīt Gintu Budi, ierādot viņam zemāku vietu sabiedrībā. Kā soda izpildes metode tika izvēlēta fiziska izrēķināšanās, jo konkrētais indivīds to uzskatīja par sev visdrošāko, jo modes ekspertiem ir piedēvēta drīzāk feminīna aura. Un kā zināms, fiziska konfrontācija primitīvākos laikos bija visdrošākais un teju vienīgais veids kā noskaidrot savu atbilstību alfas statusam. Tikai vēlāk līdz ar sabiedrību attīstījās citas hegemonijas skalas, piemēram, materiālais un intelektuālais stāvoklis.

Tātad, ja prasme piekaut pretinieku ir fundamentāls vīrišķības apliecinājums, tad ir iespējams salīdzināt visus pasaules iedzīvotājus, izmantojot šo vīrišķības indikatoru. Jo spēja piekaut vājāku pretinieku piemīt pilnīgi visiem iedzīvotājiem, ieskaitot sievietes, bērnus un sirmgalvjus; kā arī, tā nav atkarīga no seksuālās orientācijas, izglītības, nacionalitātes un svara. Ja mēs nepieļautu sieviešu iekļaušanu šajā vīrišķības definīcijā, tad sieviešu piekautie vīrieši paliktu ārpus noteiktas klasifikācijas.

Konsekventi, arī jebkurš bērns un sirmgalvis būtu vīrišķīgāks par komā guļošu ugunsdzēsēju, un katra otrā vecmāmiņa ir vīrišķīgāka par kausli no sestās bē klases. Tātad, visi ir iekļauti un visi var ieņemt visdažādākās pozīcijas vispasaules vīrišķības rangā.

Visiem pasaules iedzīvotājiem izkauties savā starpā nav iespējams, tāpēc vīrišķība ir kvazi-indikators, kas sastāv no relatīvu īpašību kopas. Līdz ar to, vīrišķība ir virtuāla vērtība, kuru visvieglāk ir reducēt, subjektīvi norādot uz īpašībām, kuras neatbilst vērtētāja iedomātajam vīrieša arhetipam. Liberālā sabiedrībā par nevīrišķīgu rīcību tiek uzskatīta spēka, varas, vai dominances demonstrēšana, tā tiek asociēta ar primitīvu, neizglītotu cilvēku rīcību, kādiem nav vietas skaistajā, trauslajā zinātnes un kultūras utopijā.

Frontes otrajā pusē, proti konservatīvo ļautiņu vidū, par nevīrišķīgu rīcību tiek uzskatīta vājuma izrādīšana, neatkarīgi no tā, vai tas ir zaudējums, vai pat kļūdas atzīšana. Labs piemērs ir aiz austrumu robežas, kur vājuma atzīšana principā ir pasīvā loma anālajā seksā. Ziemeļkoreja un jau kādu laiku arī Krievija rāda izcilu piemēru tam, ka baiļu un konservatīvisma kombinācija ir pašuzkurinošs kokteilis, kas noved pie cenzūras, sapņa par pašpietiekamību, anti-intelektuālisma un represīva autoritārisma.

Tiesa, tīri interesanti iztēloties hipotētisku scenāriju, kurā visi pasaules iedzīvotāji var mēroties spēkiem un kādas izmaiņas tas ieviestu hegemonijā, ja, piemēram, Linda Curika piekautu Viesturu Rudzīti, Kārlis Streips piekautu Kasparu Dimiteru, vai Porošenko piekautu Putinu, bet realitātē tas nekad nenotiks. Civilizācija ir attīstījusies pateicoties tam, ka cilvēki nav mērojušies spēkiem, bet summējuši tos kopīga mērķa sasniegšanai.

Arī Latvijā radīts ceļvedis bēgļiem

Cehs.lv rokās nonācis “ceļvedis bēgļiem”, ko sastādījusi kāda no Saeimas koalīcijas partijām.

Sveicināšanās un distances ievērošana

  • Parasti sveicināšanās nenotiek vispār, latvieši ir kūtri un visdrīzāk sveicienu nobubinās zem deguna.
  • Rokasspiediens tiek izmantots nelabprāt, pārsvarā formālās tikšanās reizēs, kad to pieprasa etiķete.
  • Fizisks kontakts, piemēram, apskāviens, ir vairāk izplatīts tikai laulātpāra (vīrieša un sievietes) starpā.
  • Skūpstīšana uz vaiga Latvijā tiek uzskatīts par nevēlamu padomju civilokupantu kultūras mantojumu.
  • Latviešiem patīk ieturēt ap sevi brīvu telpu un ienākšana šajā telpā (tā ir 64 589 km² liela.) var tikt uzskatīta par agresiju – tā cilvēkiem liek justies nekomfortabli un viņi var sākt publiski žēloties.

Acu kontakts

  • Latvieši acu kontaktu uztver kā ļoti svarīgu komunikācijas sastāvdaļu, taču komunikācija būs atkarīga no jūsu ādas krāsas. Lūdzam vadīties pēc pievienotās tabulas, lai uzzinātu pieļaujamo rīcību. hauttypen-von-luschan-skala
  • 1. – 14. Jūs droši varat skatīties latvietim acīs.
  • 15. – 26. Jūs varat skatīties acīs īsu brīdi, piemēram, uzrunājot latvieti, lai pajautātu ceļa norādes, vai tml.
  • 27. – 36. Jebkurā gadījumā un situācijā jāizvairās no acu kontakta ar latvieti, jo viņš jūs uzskatīs par personīgu, vai pat nacionāla mēroga apdraudējumu.

Emocijas un sejas vaibsti

  • Latvieši sākumā, vidū un beigās šķitīs rezervēti.
  • Latvieši nesmaida.
  • Latvieši var kļūt emocionālāki saskarē ar nacionālo daiļradi, piemēram, lasot Kārļa Skalbes pasakas vai skatoties Rūdolfa Blaumaņa noveles “Nāves ēnā” ekranizāciju.
  • Lai gan latvieši sākotnēji var šķist auksti, tas nenozīmē, ka jūs viņiem nepatīkat. Viņi vienkārši nevēlas jūs redzēt Latvijā.

Sarunu ieražas

  • Sarunās ir svarīgi būt konkrētam. Vislabāk uzdot vienu konkrētu jautājumu, piemēram: “Kā es varu nokļūt līdz Rīgas pasažieru ostai, lai nokļūtu tālāk uz Zviedriju?”
  • Latvieši parasti nelieto žestu valodu. Latvieši vispār nelabprāt lieto citas valodas.
  • Runājot ar saviem kolēģiem, latvieši ir vairāk neformāli, taču jums tas nav saistoši, jo neviens jums Latvijā darbu nedos.
  • Uzrunājot ierēdņus vai apkalpojošo personālu, ieteicams lietot formālo “jūsu latviskā šķīstība” formu, kas ir atbilstoša uzruna arī viesojoties Latvijā.
  • Neformālākā “tu” lietošana ir pieļaujama sarunājoties tikai ar citu ekonomisko imigrantu.

Atteikšanās

  • Latvieši ļoti reti izvēlās “nē,” tā vietā viņi izvēlās aplinkus aizbildināties ar citiem plāniem, kā arī laika vai naudas neesamību.
  • “Nē” nozīmē “nē” – latviešu sievietes kategoriski aizliegts izvarot.

Laiks

  • Laiks latviešiem ir ļoti svarīgs, īpaši 60 okupācijā pavadītie gadi.
  • Ja esat norunājis vizīti pie ārsta, jāierodas laicīgi, bet jārēķinās, ka vismaz stundu pavadīsiet gaidot rindā.
  • Laiks ir Latvijā visplašāk izmantotais sods, brīvības atņemšanas formā. Lūdzam rūpīgi izpētīt Latvijas Krimināllikumu un ņemt vērā faktu, ka atbilstoši noziegumam, jums tiks piemērots maksimālais likumā noteiktais soda mērs.

Paradumi

  • Latvieši ir iemīļojuši uguņošanu, bet tikai Latvijas Republikas proklamēšanas dienā (18. novembris) un gadu mijā. Jebkura cita uguņošana tiek uzskatīta par krievu civilokupantu šovinisma izpausmi.
  • Šaujamieroču nēsāšana, vai šaušana gaisā, lai izrādītu prieku, Latvijā ir stingri aizliegta.
  • Sievietes sist Latvijā pieņemts tikai nelabvēlīgās ģimenēs.

NA biedrs sasniedz jaunu attapības virsotni

Sena tautas paruna vēsta, ka Nacionālo apvienību attapībā var pārspēt tikai Nacionālā apvienība. Šoreiz neticamā kārtā ir sasniegts tas moments, kurā joks ir tieši tik labs, ka vēlēšanos histēriski zviegt pavada vēlme koncentrēties, kasīt zodu un kaut kur sirds dziļumos ticēt, ka tas nevar būt tik vienkārši.

Izrādās, ka Latvijā gadiem dzīvojošais rakstnieks un britu žurnālists Miks Koljērs (Mike Collier) NA biedru prātā patiesībā ir maskējies kremlim pietuvinātais polittehnologs Modests Koļerovs, jo tā norāda absolūti uzticams un caurspīdīgs propagandas kanāls. Goda vārds. Bez diršanas. Vienkārši uzspied uz bildītes.

ESHUJEJU

Kas pie velna ir Modests Koļerovs?
Džeks, kuru nelaiž Baltijā, jo viņa darba pienākumos ietilpstot izdomāt, kā Baltija varētu būt Krievija. Ja netici, izlasi šiten.

Kas pie velna ir Miks Koljērs?
Čuvaks, kurš raksta lietas. Agrāk to darīja arī BBC ietvaros, šobrīd ziņu aģentūras AFP un Latvijā – LSM ietvaros. Pie viena raksta arī grāmatas un tviteri.

Kas ir @JankaPipars?
NA biedrs, kurš liek apšaubīt visādi citādi sakarīgo ideju, ka zemessargiem vajadzētu turēt mājās ieročus.

Vai tiešām Miks ir Modests?
Jā, šaubu nav.
ES HUJEJU

Vai tiešām cilvēki ir TIK neattapīgi?
Jā. Daži no viņiem strādā Rīgas domē.

Kur skatās Drošības policija?
Viņi droši vien pēta to, ka Janka Pipars ir aizdomīgi līdzīgs A. Gedroicam.

Kā es varu iestāties NA?
Aizpildot šo testu: Gribu iestādies Nacionālajā apvienībā

Vecu ļaužu patvaļas ierobežošanas plāns

Tā kā es lasītājus necienu, vakardienas raksts šeit nonāk tikai šodien.

Iedvesmojoties no veselības ministra Gunta Belēviča iniciatīvas pāriet uz “maksā vai mirsti” veselības aprūpes sistēmu, nopietni aizdomājos, kā būtu iespējams sakārtot valsti tā, lai naudas pietiktu visām nozarēm. Ja ministram vairs nebūtu vajadzības katru nomoda minūti lauzīt galvu, kā nodrošināt veselības aprūpi nepietiekama budžeta apstākļos, viņš turpmāk nenāktu klajā arī tik kliedzoši idiotiskām iniciatīvām.

Šo pārdomu rezultātā nonācu pie slēdziena, ka Latvijā steidzami jāievieš “vecu ļaužu patvaļas ierobežošanas plānu” (turpmāk tekstā: VĻPIP). Saprotu, ka pieskaroties tik jūtīgai tēmai, riskēju izsaukt uguni uz sevi, tomēr aicinu ar vēsu galvu apsvērt manus priekšlikumus un garantēju, ka jūs sapratīsiet, ka slikti menedžētu pensionāru problēma ir daudz svarīgāka par bēgļiem, nepilsoņiem vai precēties kāriem gejiem.

Pirmkārt, pensionāru ir par daudz. Tas ir nepanesams slogs sociālajam budžetam, tāpēc esošā sistēma nav ilgtspējīga. Risinājums ir elementārs: intelektuālā darba darītājiem pensionēšanās vecums jāpaceļ līdz 80 gadiem vīriešiem un 82 gadiem sievietēm. Turklāt ar atpakaļejošu datumu – piemēram, tie, kas šobrīd ir 78 gadus veci, nekavējoties jāatgriež darba tirgū. Fiziskā darba darītajiem pensionēšanās vecums paliek līdzšinējais. Ar šādu vienkāršu procedūru iespējams ietaupīt simtiem miljonu eiro gadā un pat pacelt pensijas atlikušajiem saņēmējiem.

Otrkārt, jāsakārto infrastruktūra. Ceļi ir valsts tautsaimniecības asinsrite. Lai samazinātu negadījumu skaitu un nodrošinātu netraucētu preču plūsmu pa tiem, līdz ar pensionāra apliecības izsniegšanu, jāatņem autovadītāja apliecība. Cenšoties būt laipniem un iejūtīgiem pret senioriem, nevajadzētu aizmirst, ka līdz ar cienījamu vecumu, nāk klāt arī novēlota reakcija, vājāka redze un dzirde, kā arī vispārēja veselības pasliktināšanās. Beidzot būtu sabiedrības drošība jāliek pirmajā vietā.

Patiesību sakot, tas nebūtu vienīgais ierobežojums – VĻPIPā ir paredzēts, ka apmaiņā pret pensionāra apliecību, tiek atņemta ne tikai autovadītāja apliecība, bet arī tiesības vēlēt Saeimu un pašvaldības. Pensionārs-vēlētājs ir tiešs apdraudējums valsts drošībai, jo ir ļoti uzņēmīgs pret lētu populismu un, gluži kā bērns, ir uzpērkams ar bombongām. Tieši šī iemesla dēļ taču mēs neļaujam valsts likteni izlemt skolēniem.

Ja cilvēks nevēlēsies atteikties no privilēģijas vadīt auto un ietekmēt valsts pārvaldi, viņam būs tiesības atteikties no pensionēšanās un palikt darba tirgū.

Skaidrs, ka pensiju apmērs šobrīd ir absolūti nepieņemams – tas ir daudz par mazu. Aptuveni 250 eiro mēnesī ne tuvu nav pietiekama summa, lai nodrošinātu cilvēka cienīgas vecumdienas. Par to medijos ir runāts daudz un sen, tas nav nekas jauns. Tomēr nemaz netiek runāts par to, ka šis pats mazumiņš bieži tiek nesaprātīgi izšķiests azartspēlēs. Lai par to pārliecinātos, atliek tikai brīvdienu rītos ieslēgt TV un jūs pamanīsiet, ka SuperBingo spēlētāji par 90% sastāv no vientiesīgiem vecīšiem. Pensionāriem jāaizliedz piedalīties jebkāda veida azartspēlēs un drīz vien ievērosim, ka no spēļu elles atbrīvoto sirmgalvju kopējais labklājības līmenis strauji pieaugs.

Līdzīgs skats vērojams pie konditorejām, jo otra bīstamākā pensionāru atkarība uzreiz aiz azartspēlēm, ir cukurs. Veciem ļaudīm, gluži kā bērniem, nav mēra sajūtas attiecībā uz saldumu patēriņu. Tas rada virkni problēmu viņu veselībai un dzīves kvalitātei, kas jānovērš par visas sabiedrības līdzekļiem veselības aprūpes budžeta ietvaros. Pavisam elementāri dzīvē ieviešams risinājums būtu aizliegt tirgot bulciņas pensionāriem gluži tāpat kā mēs neļaujam bērniem iegādāties alkoholu vai cigaretes.

Šāds elementārs piecu punktu VĻPIPs izglābs ne tikai valsts budžetu, bet arī Gunta Belēviča politisko karjeru, jo viņam vairs nebūs jāpadara sevi par apsmieklu, publiski atklājot savas oriģinālidejas. Viņš varēs pārslēgties uz funkcionēšanas režīmu, kurā politiķis sabiedrībai dod maksimālo labumu: nedarīt neko.

Nonākusi atklātībā Ginta Budes vēstule Obamam

Kā ziņo mediji, modes eksperts Gints Bude ne tikai vērsies policijā par sev it kā izteiktajiem draudiem Facebook komentāros, bet šai sakarā arī uzrakstījis vēstuli Obamam. Sākumā man bija grūti noticēt, ka inteliģentais un galantais mākslinieks būtu reaģējis tik dīvaini, tomēr… anonīma avota nopludinātais vēstules attēls runā pats par sevi:

Risinājumi Latvijas tikumības krīzei

Šonedēļ Delfu sadaļā “pirms jus pardvties delfiem jums bij labaki rakstiņui” pieskaros vietās tikumības tēmai.

Medijos jau ticis ziņots, tomēr atsvaidzināšu: pēdējās dienās Saskaņas deputāte Jūlija Stepaņenko cieti nostājusies Latvijas tikumības sardzē. Viņa ne tikai panākusi pret homoseksuālistiem iecietību rosinoša plakāta aizvākšanu, bet arī asi iestājusies pret Agneses Krivades dzejoli, kurā atrodams kāds rupjš vārds. Precīzi šo vārdu izvairīšos nosaukt, jo negribētos, ka deputāte aizliedz arī Delfus.

Nevajadzētu gan uzreiz kauninot uzbrukt Jūlijai, norādot, ka viņas darbības vairāk piestāvētu Putina Ziemeļkorejai vai Kima Čenuna Krievijai. Tā vietā aicinu izprast deputāti, kura, manuprāt, šādi rīkojusies, jo tikusi nelietīgi izprovocēta. Ir virkne faktoru, kas ikdienā provocē katru no mums, mudinot kļūt arvien netiklākiem.

Pirmkārt, tie ir sarunvalodā lietojami vārdi, kuriem ir saderīgas atskaņas ar netikumīgiem vārdiem. Aizliedzot šos vārdus, protams, tiks noplicināta valoda, bet varbūt tas ir upuris, ko būtu vērts nest augstāka mērķa labā? Manuprāt, mēs varam iztikt bez “malka”, “virsa” vai “krampis”, lai nodrošinātu mūsu bērniem un mazbērniem tikumīgu valodas vidi. Esmu pārliecināts, ka tā ir noteicošais faktors, kas izšķir vai bērns izaugs par degradētu alkoholiķi vai izcilu inženieri.

Būtu vērts nopietni apsvērt arī dažādu fallisku arhitektūras objektu un priekšmetu pārbūvi, nojaukšanu vai izņemšanu no aprites. Rīgas pilsētā īpaša problēma ir daudzie torņi, kas tik nepiedienīgi izspiedušies no pilsētas reljefa. Tikai viens piemērs: Rīgas Valsts 3. ģimnāzija atrodas tieši balkus Pētera baznīcai. Padomājiet par ietekmi, ko šis makanais izvirzījums atstāj uz skolēnu prātiem, kas ik dienas mēro ceļu tam garām no vai uz skolu. Baumo, ka reizi dienā, Saulei ieejot īpaši greizā leņķī, torņa ēna pieskaras skolas stūrim. Nav jābūt īpaši apdāvinātam, lai saprastu, ka vārdi “izvirzījums”, “pieskaras” un “skola” nekādi neiet kopā. Vienīgais loģiskais risinājums: tornis ir nekavējoties jānojauc vai arī sliktākajā gadījumā baznīcas ēka jāpārvieto uz neapdzīvotu vietu ārpus pilsētas.

Diemžēl, stiuācija nav labāka arī skolu iekšpusē. Latvijas izglītības sistēma joprojām nav spējusi realizēt dzīvē Roberta Ķīļa rosināto pāreju uz planšetēm, tāpēc skolēni arī 2015. gadā ir spiesti domas fiksēt ar pildspalvām, kas būtībā ir mazas Pētera baznīcas torņa kopijas.

Pats savus skolas gadus esmu atstājis tālā pagātnē, bet tas nenozīmē, ka nesastopos ar līdzīgiem izaicinājumiem. Katru rītu dodoties uz darbu, redzu tūkstošiem seidzīgu cilvēku, kuri cenšas paspēt laikā, pārvietojoties gandrīz skriešus. Problēma ir tur, ka šinī procesā viņi kājas liek ļoti plati. Ikviens normāls cilvēks plati izvērstas kājas uzskatītu par ielūgumu uzgulties, tāpēc vajadzētu likumā noteikt maksimāli pieļaujamo centimetru skaitu starp vienas kājas īkšķi un otras kājas papēdi. Galu galā, var taču no rīta piecelties divdesmit minūtes agrāk, lai nebūtu pilsētas ielas jāpārvērš par pornofilmu.

Nebūtu slikti arī pārskatīt dažas it kā vispārpieņemtas pieklājības normas, kas sevī satur slēptus aicinājumus uz netiklām darbībām. Piemēram, klepošanas brīdī rokas likšana priekšā mutei varētu šķist nevainīgs žests, tomēr bieži vien roka tādā brīdī tiek savilkta dūrē, radot iespaidu, ka klepotājs sūkā neredzamu diņķi. Tātad, turpmāk vai nu nemaz, vai arī ar atvērtu plaukstu.

Viss iepriekš minētais gan tāda niekošanās vien ir. Ja mēs patiešām gribam fundamentāli atrisināt netikumības problēmu sabiedrībā, ir jāizdara divas vienkāršas lietas. Pirmkārt, lai nekārdinātu vīriešus, sievietēm ir jāaizklāj sejas. Otrkārt, lai vīrieši atbrīvotos no kārdinājuma darīt netiklas lietas ar sievietēm, viņiem tieši piecas reizes dienā jālūdz Dievs.

P.S. Atvainojos, ja šis raksts likās par īsu, bet Stepaņenko pasaulē par izmēru runāt neklājas.