Monthly Archives: augusts 2015

Ziņas no nākotnes!

2021. gada jūlijs, valdība nobalso par marihuānas legalizāciju, KFC apgrozījums palielinājies par 267%.

2026. gada marts, žurnāls Kapitāls: Aijo Beness, kas pirms vairākiem gadiem novērsies no sociālisma idejām, akciju biržā nopelna savu pirmo miljonu.

2027. gada 12. maijs – Latvijas hokeja valstsvienībai brīnumainā kārtā izdodas izvairīties no A grupas pamešanas.

2032. gada 13. janvāris – Tukuma lidostā aizturēta ģenētiski modificētu bēgļu grupa. Sakosti divi policisti un pieprasīti četri pabalsti radinieku ieceļošanas izdevumu segšanai.

2025. gada 5. jūlijs – Pie Liepājas krastā izskalotās svītrainās haizivs kuņģī atrasta Rīgās opozīcijas līderim piederošā pērļu kaklarota. Opozīcijas līderis no komentāriem atsakās.

2019. gada 27. augusts. Ingūna Sudraba paziņo, ka šonakt debesīs būs novērojami trīs Mēneši, jo Zemei pietuvosies Nibiru.

2022. gada 17. maijs – Pie Latvijas robežas bīstami pietuvojies Krievijas vicepremjera A. Zaldostanova vadītais helikopters.

2047. gada 27. februāris. Putina smadzenes burkā paziņo, ka plāno atkārtoti kandidēt uz Krievijas federāciajs prezidenta amatu.

2034. gada 12. maijs. Rail Baltica būvēšanas plāna ieviešanas sākuma procedūras detalizācija atlikta vēl uz gadu.

2021. gada 7. novembris. Aivars Lembergs izsakās par to, ka ANO ir nepieciešams likvidēt, kā arī ka AIDS ir amerikāņu mārketologu izdomājums

2016. gada 16. maijā aizturēts Jānis Dombrava, kas vienpersoniski centies veikt valsts apvērsumu. Viņa plānus izjauca nespēja izlauzt Iekšlietu ministrijas durvis.

2019. gada 9. decembris. Āboltiņa ar nupat piemontēto kibernētisko roku mēģinājusi žņaugt padoto.

2024. gada 13. oktobris. A.Līpenītis izziņo, ka tiek atcelts Madonnas koncerts kongresu namā.

2018. gada 23. jūlijs – festivāla Pozitivus apmeklētājs noslīkst pārpildītā mobilajā tualetē.

2042. gada pirmais septembris. Ziņas no tautas izaugsmes un kulturas vērtību muzeja. Pretī nāk priecīgie mazie pirmklasnieki, mūsu mazie Ulmaņbērniņi. Dažam asara ir acs kaktiņā, bet visiem lieli smaidi un prieks par paveikto – pirmais auseklīša tetovējums uz rokas Latvijas nākotnes vārdā ir iegūts.

2018. gada 22.februārī. Imants Parādnieks atklājis, ka jau vairākus mēnešus dzīvo ar divām bēgļu sivietēm no Eritrejas. Plāno izstāties no Nacionālās apvienības, jo nevar izturēt tur valdošo rasismu.

2017. gada 25. decembris. Ir atrasts pakāries mūziķis Guntars R. Pirmsnāves vēstulē pausts, ka par šādu soli ir izšķīries, jo nevar vairs sadzīvot ar vainas apziņu par Latvijas mūzikas mākslinieku čakarēšanu vairāku dekāžu garumā.

2058. gads: Atceltas Līpenīša bēres

Nepalaid garām! Šonakt debesīs būs vērojami divi Ānusi!

Naktī uz 28. augustu pirmo reizi cilvēces vēsturē būs vērojama ģeniāla parādība – divi pilna izmēra Ānusi. Speciālisti prognozē, ka nākamā reize, kad notiks šāds fenomens, būs tad, kad Latvija uzvarēs Pasaules čempionātā hokejā – 2287. gadā. Kā ziņo nozares profesionāļi, to būs iespējams vērot pilnbriedā.

Precizējot informāciju, noskaidrojām, ka idiotisma koncentrācija uz Zemes virsas beidzot būs sasniegusi līmeni, kurā tā transformējas fiziskā masā, tāpēc no visuma centra ieradīsies divi ānusi, lai uzsūktu mūsu veikumu.

Astronomi norāda, ka šāda informācija ir “pizģets reta un tas vispār bus ahujennijs gadījums”. Tiesa, vairums speciālistu, vērojot Ānusus, lietos saules brilles: “Mēs vienkārši esam sasnieguši to līmeni, kurā mums ir kauns ieskatīties acīs pat Ānusam.”

Skeptiķi norāda, ka tas ir pilnīgs izdomājums – novērojumi liecina, ka dabā Ānusi parasti izdala, nevis uzsūc lietas.

Re, re!

Risinājums bēgļu jautājumam #3 – varavīksne no Dienvidiem

Latvijas sabiedrībā jau vairākus mēnešus tiek apcilāta liela problēma. Valstī drīz ieradīsies vairāki simti bēgļu no Tuvo Austrumu un Āfrikas valstīm. Vidējam latvietim imigranti nepatīk. Viņš labāk redzētu pie robežas tādu paaugstāku sētu un modrāku robežsargu.

Nav tā, ka latvietim principā nepatiktu cilvēki, kas ieradušies apmesties uz dzīvi Latvijā. Ja to dara kāds francūzis, brits vai vācietis, tad latvietis par to pat ir lepns. Ar prieku lasa ziņas, ka kāds no šiem labajiem ārzemniekiem atvēris vīna darītavu, siernīcu vai tehnoloģiju kompāniju. Latvietis var pat notraukt aizkustinājuma asaru, klausoties dziesmiņu ‘Paldies latiņam’, izpildītu ar tik ļoti piemīlīgo rietumeiropas akcentu.

Arīdzan atstāt desmit eiro par Latvijas francūža kazas siera rituli Kalnciema tirdziņā – tas liek stājai iztaisnoties un rada ticību nākotnei.

Cilvēki, kuri ierodas tā vairāk no austrumu puses. Nu, tie liek latvietim mazliet raukt degunu. Ja tikai kā tūristi, tad jau latvietis neko daudz nesaka. Lai jau viņi dzīvojas pa to savu anklāvu Jūrmalā. Dažkārt, protams, ir žēl, ka pašiem vairs nav foršas piejūras pilsētas, bet no otras puses – ko tik nedarīsi ienākošās naudiņas vārdā. Tādi austrumnieki, kuri ir uz palikšanu – ja viņi iemācās latviešu valodu, ir inteliģenti, naudīgi un nav ar imperiālistiskām nosliecēm, tad jau arī ir tīri ok. Un, godīgi sakot, vidējais latvietis nemaz nepamana viņu ierašanos. Cik bija Rīga krieviska, tik ir.

Toties tie, kuri ierodas no dienvidiem – tie ir imigranti. Pa īstam imigranti. Tos latvietis nemīl un negrib redzēt ne acu galā. Latvietim nav īsti pretenziju pret vietējiem brūnādainiem jauniešiem, kuri dzimuši latviešu daiļavām. Tie nav slikti un var pat piedalīties dziesmu un deju konkursos. Nav īpašu pretenziju arī pret tādiem sabiedrības integrācijas balstiem kā Hosams Abu Meri. Nav pretenziju arī pret melnīgsnējiem studentiem, kuri palielā skaitā studē Rīgas universitātēs jau gadu desmitiem.

Toties tie, kuri ieradīsies tagad. Tie brūnie ļautiņi. Par tiem latvietim ir stiprs viedoklis. Tātad, kas tieši latvietim šķiet? Lūk uzskaitījums:

• Darba tikuma viņiem nebūs nekāda. Strādāt viņi nestrādās principā.
• Viņi dzīvos uz valsts rēķina, ar milzīgiem pabalstiem, kamēr mūsu pašu jaunās māmiņas un pensionāri saņem no valsts tikai pašu mazumiņu, ar ko nav iespējams iztikt.
• Viņi visi būs aktīvi musulmaņi, kuri uzspiedīs vietējiem savu ticību. Drīz vien visur pilsētā parādīsies mošejas, lielveikalos lūgšanu telpas un no rītiem Pļavniekos skanēs muedzina saucieni uz lūgšanām.
• Protams, vietējās meitenes neglābjami un masveidā ļausies tumšādainajam valdzinājumam un jau pēc nieka pāris gadiem būs pirmais gadījums, kad latviešu meitene tiks piespiesta valkāt burku. Un viņai tas patiks.
• Vienlaicīgi viņi pārsvarā būs arī noziedznieki. Liels vai mazs, vīrs vai sieva, bet tik un tā mēģinās kaut ko nočiept. No sākuma visu, kas nav piesiets, bet jau pēc kāda laika tumšākās ieliņās liks pie rīkles arī nazi, atņemot visus sūri grūti pelnītos eiro. Un pensiju.
• Nu, un, protams, netīrība un slimības. Utis, malārija un ebola – imigranti būs kā noklāti ar vātīm, strutām un dažādu mazformāta dzīvo radību, ko centīsies izplatīt pēc iespējas plašāk.

Bez nelaimīgajiem imigrantiem latviešu sabiedrībai ir ārkārtīgi stiprs un vienšķautnains viedoklis arī par gejiem. Pie tam, šis viedoklis ārkārtīgi eleganti pārklājas ar augstāk minēto viedokli par imigrantiem. Palūkosim, kas notiks, pieskaitot klasisko, vidēji tautisko un vidēji izglītoto viedokli par gejiem viedoklim par imigrantiem.

Tātad:

• Geji strādā. Vai ir kāds kādreiz redzējis geju-bezdarbnieku? Vai pat dzirdējis par tādu? Tādu gluži vienkārši nav – visi ir mākslinieki, dizaineri, žurnālisti, redaktori, mūziķi un visādi citādi radoši, labi pelnoši ļaudis.
• Ja geji strādā, tad, protams, viņiem ir arī mājas un ienākumi. Attiecīgi neviens nebaidās par pabalstu ņemšanu un dzīvošanu valstij uz kakla. Grūti iedomāties stilīgu frizieri dzīvojam kaut kādās nebūt valsts kopmītnēs.
• Geji nekad nav manīti aktīvi sludinām jebkāda veida ticību. Tieši otrādi – garīdznieki mēdz cīnīties pret gejiem kā pret īstenu anti-ticības iemiesojumu. Ja nu gribās vēl papildus drošību, var arī piedāvāt pie robežas notiesāt tādu kārtīgi latvisku rumpjmaizes ņuku ar cūkgaļas cauraudzīti.

• Latviešu tauta varēs būt droša par to, ka latviešu meitenes netiks masveidā savaldzinātas. Tas izriet no paša uzdevuma uzstādījuma.

• Atkrīt arī noziedzības problēma. Ne Latvijā, ne starptautiskajā sabiedrībā nav dzirdēts par gejiem – noziedzniekiem. Ja tādi arī ir, tad, acīmredzot, statistiski neizceļas, salīdzinot ar citām iedzīvotāju grupām. Vienīgais noziegums, kur tie laiku pa laikam tiek publiski pieķerti, ir sliktas mūzikas veidošana. Un tas, diemžēl vai par laimi, nav krimināli sodāms nodarījums.

• Un par netīrību arī nav jāuztraucas. Geji ir tīrības simbols. Salīdzini jebkuru geju ar parastu heteroseksuālu veci un varēs nekavējoties redzēt, ka viņi būs gludāk noskūti, pareizāk iesmaržojušies un ar kreklu biksēs. Novērojumi liecina, ka geji arī nesvīst. Tīrība, protams, nozīmē arī vidēji daudz mazāku iespējamību būt dažādu ļaunu slimību nēsātājam. Un par kukaiņiem vispār var neuztraukties.

No augstāk aprakstītā skaidri izriet, ka Latvijai ir jāizmanto savas tiesības izvēlēties, kas pie mums brauks un jāatlasa pēc iespējas vairāk geju. Gan tauta būs apmierināta, gan labklājība augs. Es, personīgi, nevaru ne sagaidīt, kad Rīgā atvērsies pirmās Libāņu frizētavas, Sīriešu džeza klubi un Tunisiešu restorāni. Kad Somāliešu laikmetīgā dizaina heppeningi, Čadas dzejas lasījumi un Mali tuksneša deju pēkšņnotikumi kļūs par ierastu sastāvdaļu Rīgas kultūras dzīvē.

Pie tam, jāatceras, ka lielākajā daļā arābu valstu homoseksuālisms tiek interpretēts kā ar nāvi sodāms grēks. Attiecīgi, ja Rīgā būs pilns ar gejiem, tad pilnīgi dabīgi, ka turpmāk un uz ilgu laiku, visreliģiozākajai iespējamo imigrantu daļai zudīs pilnīgi jebkāda vēlme nokļūt Latvijā.

Personīgā izaugsme

Dzīvē mēdz notikt negaidīti pagriezieni. Dienas sākumā es, tērpies baltā kreklā ar melnu kaklasaiti, sēdēju ofisa pārrunu telpā un klausījos prezentāciju. Dienas beigās mani pieklājīgi, bet uzstājīgi aicināja sēsties pašvaldības policijas busiņā. Kā tas varēja notikt?

Es strādāju mazā amatā lielā uzņēmumā. Mēs ievērojam subordināciju, hierarhiju, darba ētiku un kopīgi atzīmējam gan valstiskos, gan personīgos svētkus. 8.martu obligāti, 23.februāri tā klusāk. Kā jau visur, vai ne? Tikai dažu brīdi kodiens ar kolēģiem tiek saukts par tīmbildingu.

Mūsu priekšnieks ir nedaudz ķerts. Viņš droši vien labāk iederētos modernajā Google birojā, bet viņam nākas sadzīvot ar atpalikušajiem mums. Un viņš cenšas. Cenšas, lai aug darba produktivitāte, efektivitāte un rezultativitāte. Lai darbinieku komanda ir lojāla un saliedēta. Lai iekšējā komunikācija ir efektīva. Lai iekšējā vide ir sakārtota. Lai resursi tiek izmantoti lietderīgi. Lai uzņēmuma tēls ir pozitīvs. Lai uzņēmuma misija tiek realizēta. Jūs jau sākat saprast. Mums tās ir tukšas skaņas, viņam tās ir idejas. Un šīm gaišajām idejām ir tumšas sekas.

Pārmaiņas ienāca pakāpeniski, kā Krievijas zaldāti Krimā. Internets tika cenzēts vispirms no sociāliem tīkliem, tad no video un mūzikas, tad no forumiem, tad no ziņu portāliem. Biroja apmeklēšanai tika ieviestas viedkartes, kuras, kā tāds nodevīgs Vilis Lācis, paziņoja uzņēmuma vadībai (čekistiem) darbinieku pārvietošanos un kavējumus. Darba dienas sākās ar plānu saskaņošanu, beidzās ar atskaiti par padarīto. Izmaiņas skāra arī biroja vizuālo tēlu. Telpas tika pārveidotas par “open space”. Gar stūriem tika samesti pufi. Gar sienām tika izvietotas baltas tāfeles ar krāsainiem marķieriem. Grāmatvedis Aigars uzzīmēja uz tāfeles pimpi un tanī pat dienā tika atlaists. Tika ieviesti galdi, kas paredzēja darbu gan sēdus, gan stāvus. Biroja vidū tika izvietota akvārijam līdzīga, caurspīdīga pārrunu telpa.

Šorīt akvārijā notika sanāksme. Priekšnieks mūs iepazīstināja ar instruktoru, kurš vadīs izaugsmes treniņu. Jaunais cilvēks, neveikli slēpdams lepnumu, sevi dēvēja par kouču. Divas stundas viņš klārēja banalitātes, lika mums par piemēru Īlonu Masku, Sergeju Brīnu un Vorenu Bafetu, lai arī kas būtu šie ļaudis. Uzslavēja Stendzenieku un pavīpsnāja par Medni. Šo tukšo muldēšanu varētu aizmirst un neraizēties, taču pēc sanāksmes visiem tika izdalīti mājasdarbi. Koučs gribēja lai mēs izejam no komforta zonas un domājam ārpus kastes. Un atkal, šīs banālās spēles varētu noignorēt, ja ne mūsu priekšnieks. Par nepietiekamu centību draudēja atlaišana.

Mans mājasdarbs bija piezvanīt desmit bijušajiem klasesbiedriem un pārdot viņiem pildspalvu. Šī apkaunojošā procesa rezultātu pēc tam vajadzēja noformēt Powerpointā un prezentēt kolēģiem. Pēc desmit mokošiem zvaniem un desmit draudzīgām sarunām, deviņi paziņas mani izdzēsa no Facebook lokiem. Desmitais, Dainis, kurš šobrīd atrodas Īrijā, Feisbuku nelieto vispār. Es biju sadrūmis, vīlies un tieši tādā noskaņojumā, lai vienatnē dotos uz Vecrīgas krogu dzert alu.

Un, re. Tur viņš arī bija. Koučs sēdēja pie bāra letes, un strēba kādu, vārda labākajā nozīmē, gejisku kokteili. “Skat, kas tur nāk!” viņš iesaucās skaļāk, nekā man tas šķistu pieklājīgi. “Vai tik tas nav veiksminieks, panākumu tvērējs!” Viņš pacēla plaukstu lai man “iedotu pieci”, un es viņam ielaidu ar dūri pa zobiem, mākslīgajam smaidam taisni pa vidu. Vēlāk es skaidroju pašvaldības policistiem, ka čalis mani apsauca un atvēzējās. Man ir liecinieki. Bez izaugsmes treniņa es to nebūtu spējīgs izdarīt.

FC

Neglītākās apenes pasaulē

Kādu laiku atpakaļ ar kolēģiem devāmies trīs dienu plenērā pie dabas, lai kopīgiem spēkiem izveidotu Facebook ierakstu ar pašām absurdākajām un neglītākajām apenēm pasaulē. Uzskatām, ka rezultāts bija patiešām ievērības cienīgs mēsls:

11038378_10204512543242735_1095805282135067176_n

Nepagāja ne divi mēneši, kad pašmāju “modes” “zīmols” “Kūsiņš” precīzi tādas ir radījis, nozogot no mums pašu neglītāko un pretīgāko pasaules apeņu dizainu. Pavei:

Screen Shot 2015-08-12 at 13.00.37

Screen Shot 2015-08-12 at 13.01.30

Lai turpinātu soļot modei pa priekšu, šeit ir vēl dažas Cehs.lv idejas, kas varētu noderēt Kūsiņam:

– dibenspunde “Stūķis” ar latviešu zīmi pret cērmēm
– rīkles bumba ar lina lentē ietītu kartupeli
– lina prieka cauruma sega. Komplektā ietilpst arī divas meijas drānas nostiprināšanai un metamais kauliņš ar latviešu zīmēm, kas palīdzēs ballītes laikā izlozēt, kurā segas pusē tu atradīsies
– kartupeļu maisa kāzu kleita ar plīvuru
– lina maisiņš mobilajam telefonam, ar latviešu zīmi, kas pasargā no sliktā starojuma
– lina kurpes ar latviešu zīmēm, kas pasargā pēdas no sāpēm
– lina briļļu ietvari ar latviešu zīmi, kas saka: “ja šīs brilles neturas uz tavas sejas, tu neesi īstens latvietis”
– vasaras sezonai mazajiem latviešiem – lina peldriņķis. Aplis ir mūžības zīme, tātad pasargā no noslīkšanas
– daudzkārt lietojamās lina higiēniskās paketes ar asinszāli.

P.S.
Droši variet nospert arī mūsu leģendāro “EKOSLAUĶA” ideju

ekoslaukjis-618x332

Risinājums bēgļu kvotām

Sabiedrība nebeidz kūsāt par un ap bēgļu kvotām. Vieni uzskata, ka 250 bēgļu izmitināšana Latvijas teritorijā ir apdraudējums valsts drošībai, citi uzskata, ka patvēruma sniegšana cilvēkiem, kas bēg no totalitāriem režīmiem, vai kara, ir pienākums.

“Pret” bēgļu uzņemšanai izskanēja visdažādākie apgalvojumi, piemēram, ka bēgļus nedrīkst uzņemt tikai tāpēc, ka Latvija ir tikusi okupēta, vai, ka bēgļi atšķaidīs latviešu tik tīros gēnus. No rasistiskā gala skanēja apgalvojumi, ka bēgļi ir teroristi, zagļi un pat ebolas perēkļi, kā rezultātā latviešus sagaida indiāņu liktenis drīz pēc Spāņu konkistadoru ierašanās.

Tai pat laikā, Latvijā pastāv reāls apdraudējums valsts drošībai un tas kļūst ar katru dienu bīstamāks, jo neviens par to ne runā, ne arī ko dara. Runa, protams, ir par Latgalē briestošo pretlatvisko noskaņojumu, kas tiek kultivēts interneta vidē ar “troļļu” palīdzību un jau ir sasniedzis tādu pakāpi, kad iedzīvotāji ar to saskaras savā ikdienā.

Problemātika tā pati, kas pirms jebkuras proletariāta revolūcijas – liels indivīdu īpatsvars, kurš nav spējis pašrealizēties, cieš no trūkuma, alkoholisma un ilūzijām par pārtikušu nākotni.

Cehs.lv padomā ir elementārs kompromisa risinājums. Katrs Latvijas iedzīvotājs, kurš pavada ilgāk par gadu bez darba un nepienes tautsaimniecībā pievienoto vērtību, riskē laimēt vienvirziena biļeti maršrutā Rīga (RIX) – Mogadīšo (PSC), tikmēr viņa vietu Latvijā uzreiz aizpilda viens bēglis, kurš ir lūdzis patvērumu. Risinājums nav īsti demokrātisks? Jā! Bet, ja skatāmies no utilitārisma un eigēnikas viedokļa, šis solis ir vispareizākais.

Nepieciešams paskaidrot? Utilitārisma pamatā ir uzskats, ka pareiza ir tā rīcība, kas sniedz lielāko labumu. Eigēnika principā ir cilvēku selekcija ar mērķi radīt stiprāko, veselīgāko eksemplāru. Tā ir evolūcijas darba pārņemšana un atbildības uzņemšanās par nākotni. Piemēram, ja pierādītos, ka Jānis Dombrava ir iedzimtenis*, gan utilitārisms, gan eigēnika prasītu, lai viņš neturpina savu asinslīniju. Saprotiet, noslēgtā sistēmā strādā entropija, tāpēc Latvijas gēnu fondu ir nepieciešams regulāri papildināt ar gēniem no ārpuses.

Latgalē šobrīd ir ap 18,5% bezdarbs! Tie ir 25 tūkstoši darbspējīgi Antōni, kuri neprot pārdot buļbu un salīmēt saplāksni, vai arī integrēties negriboši nepilsoņi, kas gaida Putinu un liek par to zināt ziņu portālu komentāru sadaļās. Ja cilvēks, nespēj, vai negrib atrast darbu, dzīvo uz citu nodokļu maksātāju rēķina, ir nodevies destruktīvam dzīvesveidam (alkoholismam, narkomānijai, dragreisiem vai komentāriem internetā), viņš ir uzskatāms par vāju gēnu nēsātāju, ko ir nepieciešams aizstāt.

Sākt profesionālu izaugsmi ar vāji apmaksātu darbu viņiem šobrīd neļauj lepnums. Taču bēglis, kam galvenais ir stabils ienākums un miers, būtu priecīgs tādu darbu darīt un, lai vēl vairāk attīstītu savu materiālo labklājību, būtu ieinteresēts mācīties latviešu valodu.

Samazinot Latgalē bezdarbu līdz veselīgiem 5%, samazinātos arī reģiona iedzīvotāju neapmierinātība un noziedzība, un tiktu iegūta sociālā stabilitāte, ar ko iedzīvotāji nebūtu gatavi riskēt Kremļa ambīciju dēļ. Tiklīdz latgalieši apjēgtu, ka tā vietā, lai pelnītu aknu cirozi ar dvuļām, viņi varētu vācu pensionāriem pārdot eco buļbas, kurām kvalitāti garantētu ar govs mēsliem aizķepušas “acis,” viņu pašu interese būtu vērsta uz izglītošanos un integrāciju.

Jo būsim atklāti, šobrīd, par integrāciju atbildīgi ļautiņi Latvijā, ir spējīgi tikai uzsmērēt Palkavniekam blackface.

smadzenes

*Iedzimtenis – (no angļu valodas inbred), tāds kas radies radnieciskas krustošanās ceļā.

Tādi, lūk, pīrāgi.

Kad vecāku nebija mājās, mazais Andis arvien biežāk mēdza iepazīt sevi tuvāk. Pēc tam, kad pārliecinājās, cik lieli priekšmeti ērti ieslīd dibenā, viņš ķērās pie rotaļāšanās ar ģenitālijām un vienā liktenīgā reizē mazais pētnieks piedzīvoja to, kā no gailīša izšļācās pirmie sēklas pilieniņi un noķēzīja vecāku gultas palagu. Liktenis lēma, ka tieši tajā brīdī ieslēgtajā televizorā gāja veļaspulvera Dosia reklāma, kur laimīga ģimene neviltoti priecājās par nupat izmazgātajiem galdautiem un Andis to uztvēra kā zīmi.

Viņš galvā prātoja: „Ja nebūtu reklāmas, es saņemtu brāzienu no mammas, bet tagad zinu, ka Dosia var palīdzēt.” Žigli paķēris omammas dāvināto divlatnieku viņš aizjoza uz piemājas veikalu iegādāties veļas pulveri un veiksmīgi atrisināja situāciju. Kopš tās dienas Andis bija pārliecināts – reklāmā ir spēks un viņš ir dzimis, lai to radītu. Atšķirībā no citiem vienaudžiem, kuri multeņu laikā pārslēdza kanālus, lai neredzētu uzbāzīgās reklāmas, jaunais drosminieks darīja gluži pretēji un ar sajūsmu sagaidīja katru nākamo reklāmu, ierakstot to videokasetē, lai pēc tam redzētu vēlreiz. Pēc pāris gadiem, kad ģimene iegādājās pirmo datoru, jauneklis dienām un naktīm pētīja ziņu portālos ieraudzītos banerus, kamēr garlaicīgie klasesbiedri netā močīja kontru, bet zem spilvena viņš slepus turēja Latvijas reklāmas tēva Ērika bildi un ik vakaru pirms miega tam piemiedza ar aci un nočukstēja: „Ērik, ienes mani aģentūrā”.

Andis strauji bruģēja savu ceļu pretī reklāmas pasaulei un jau sen apzinājās, ka nekāda pornogrāfija nespēj viņam nodrošināt erekciju, bet reklāmas maketi nereti noved līdz baudpilnam orgasmam. Tā kā zināšanas par reklāmu netiek augsti vērtētas stagnātiskajā izglītības sistēmā, vidusskolu puisis beidza nesekmīgi un bija spiests strādāt lielveikalā par krāvēju. Viņš mācēja to izmantot savā labā un veikala noliktavā bieži nodevās kaislīgai jaunāko reklāmas vobleru iepazīšanai tuvāk, bet naktīs izmisīgi sūtīja pieteikuma e-pastus uz teju visām Latvijas reklāmas aģentūrām. Andim visi atteica.

Pēc pāris mēnešiem puisis kā ierasts krāmēja cīsiņu un desu iepakojumus, pie sevis iztēlojoties to, kā viņš lepni pasviestu Ērikam astoņus ģeniālus konceptus desu reklāmai, no kuriem divi tiktu pelnīti apbruņoti ar „Zelta Āmuru”, trīs no tiem izpelnītos „Adwards” atzinību, bet vislabākais saņemtu „Kannu Lauvu” un tam par godu Ēriks pimoreiz mūžā padalītos ar savu vienmēr ķešā esošo kokaīnu, pats personīgi ar mazo pirkstiņu ieurķējot to Anda radošajā nasī. Pēkšņi ievibrējās telefons un ekrānā izleca e-pasts:

Sveiks, Andi! Te Artūrs.

Skatos, baigi gribas tev uz to reklāmu, nu davai, parunāsim. Kā saka – pie mums jau katram dod iespēju. Atnāc rīt trijos uz tikšanos manā birojā, pats zini, kur tas ir :)

Andis sajūsmā aizspēra prom desas un palēkdamies aizskrēja mājup, uz atvadām nobļaujot savai priekšniecei: „Krāmē pati savu veikalu, mani gaida Kannas!”.  Nakts vilkās mūžību un pusstundu pirms norunātās tikšanās puisis jau stāvēja pie Artūra biroja durvīm, līdzi paņēmis mammas izcepto gaļas pīrāgu. „Tas, lai iepatiktos jaunajiem kolēģiem. Šie tak picas vien ēd, gan jau novērtēs īstu labumu”.

Topošais priekšnieks veikli izrādīja puisim biroju, padižojās ar aģentūras saņemtajām balvām, iepazīstināja ar kolēģiem un veda uz savu kabinetu. „Ķerieties klāt pīrāgam, tas jums visiem!” Andis noteica, pa ceļam atstādams biroja virtuvītē līdzpaņemto cienastu. Saruna ar nākamo priekšnieku rādījās daudzsološa – pirmajos mēnešos Andim tiks dota iespēja sevi pierādīt soc tīklos, bet trešajā jau varēs runāt par reālu atalgojumu. Pašā karstākajā sarunas brīdī topošie partneri dzirdēja skaļus bļāvienus no biroja telpām un, paverot kabineta durvis, vīriem pavērās traģisks skats – rindā uz biroja tualeti sastājies bija teju viss aģentūras kolektīvs, bet daži, nespēdami sagaidīt savu kārtu, agonijā ķēzījās turpat uz paklāja.

„Tas no tā tava jobanā pīrāga, bļaģ”, kāds briļļains reklāmists kliedza, iznīcinoši skatoties uz Andi. Pēkšņi Andis saprata, ka kļūdas pēc ir atnesis vecu cienastu un viņa dēļ ir saindējies teju viss kolektīvs. Sapnis par reklāmu Anda acu priekšā iztecēja kā caureja.

„Bet hei, labi, ka man somā līdzi vienmēr ir Perwoll Black Magic, varbūt tas spēs iztīrīt traipus no paklāja!?” Andis cerīgi iesaucās.

Aplis ir noslēdzies

Biezās brilles no piepūles aizsvīda pat samērā siltajā jūnija pievakarē, Aivaram ar dēļa galu daudzdzīvokļu mājas pagalma atkritumu tvertnē sparīgi stampājot “Menueta”, “Turaidas Rozes” un Imanta Kalniņa ierakstus. “Nolādētais okupantu dirslaiža! Tautas nodevējs un Putinofils!” patiesā sašutumā tusnīja Aivars.

Notikušais sāpēja vēl vairāk tāpēc, ka tieši ImKas mūzikai Aivars varēja būt pateicīgs par savu pirmo un līdz šim vienīgo skūpstu, pirmo saldo nakti sievietes apskāvienos. Nu gluži kā dziesmā “Viņi dejoja vienu vasaru”. Vai Aivara gadījumā – sparīgu pusotru minūti.


Alauksta estrāde pirmajās atjaunotajās Imantdienās 1995.gadā bija ļaužu pilna. Tieši tur viņš satika Tatjanu. Gaisā valdīja vasarīga hipijiskas brīvības aura, arī trešās atmodas atskaņas vēl nebija noklusušas. Aivars, apskāvis Taņu, domās jau kala abu kopīgo nākotni. Krievijas armija no Latvijas bija izvesta, tikai vēl pirms dažiem mēnešiem gaisā uzrauts arī Skrundas lokators. Cilvēki – integrēsies. Redz, kā Taņa jau gluži labi runā latviski, kaut mācās vien pēdējos pāris gadus.

Viņa biklo jaunekli bija pamanījusi un uzrunājusi jau pie ieejas kases. Aivaru gan bija pagrūti nepamanīt, taču Taņu viņa liekais svars neuztrauca. Tieši otrādi. Sak’ – būs vairāk vīrieša, kur ieķerties. Skatītāju silueti izplūda ņirbošā masā – Taņa, ķircinoties, bija novilkusi Aivara acenes un koķeti tās paslēpusi aiz blūzītes. Aivaram tik mīļā mūzika noklusa un pazuda kaut kur otrajā vai trešajā plānā, dziļi pakauša dzīlēs. Visam pāri skanēja dzidrie Taņas smiekli, kas nenorima arī, abiem vārtoties gultā Taņas dzīvoklī tveicīgajā naktī, kas smaržoja pēc karstumā vīstošiem jūnija ziediem.

Spēku izsīkumā Aivara 190 kilogrami burtiski nogāzās pār Taņu kā mikls, silts galerts. Aivars neattapa, cik minūtes bija svētlaimīgi gulējs, bet, kad piecēlās, meitene vairs neelpoja. Pirmais kumoss jaunekli pārsteidza ar savu sīkstumu, bet līdz šim nepieredzētā, sulīgā garša vilināja nokost vēl un vēl.


Uzsvempis ducīgo rumpi līdz trešā stāva dzīvoklim, Aivars ievēlās iekšā gaitenī. No viesistabas skanēja pazīstama, jauneklīga balss. Vien populārās melodijas šoreiz nez kāpēc skanēja krievu valodā, arī vārdi bija citi. Pārraidei ar nedalītu uzmanību līdzi sekoja Aivara māte. „Paskaties, kā mūsējie dzied, Aivar. Šeit nenovērtē, bet Krievijā – mīl,” nedaudz sērīgi novilka sirmgalve, pamanījusi, ka dēls viņu vēro, nostājies durvju ailē. Ekrāna stūrī bija lasāms “Tiešraidē festivāls “Našestvije””.

“Mēs pārtiekam viens no otra, un ne-vis no pārtikas pre-cēm…” pilnu muti slāpēti dungoja Aivars. “Lūk, Juris, tas gan nekad nav pārdevies. Un Nauris – īsta varoņbalss! Ulmaņlaikos siena talkās tā noteikti skanēja ikviena vīra tenors!” nodomāja tusnis, gumzīdams iekšā apšmorētu, vēnainu apakšdelmu. Aivaru agri no rīta zemē zem vaļā atvērta loga atrada sētnieks. Nākamajā dienā vietējā laikraksta kriminālhronikas vēstījums “Paškanibālisma traģēdija Daugavpilī: dēls nogalina māti, pēc tam mēģina apēst sevi” jau bija pāršalcis visu Latviju.


Bija 16.marts. Saujiņa salīkušu vīru ar miklām acīm brašu jaunekļu pavadībā lēnām virzījās uz Brīvības pieminekļa pusi ar ziediem rokā. Tālāk aiz dzeltenām barjerām un policistu platajām mugurām ik pa brīdim izskanēja pa kādam “Pozor!” un “Fašizm ņeproiģot!” Bet Ogres apkaimē kādā puzuriem rotātā istabā tajā brīdī atskanēja jaundzimuša bērna pirmais brēciens. “Sauksim tevi par Aivaru!” aizkustināti izdvesa lepnais tēvs, turēdams rokās teju sešus kilogramus smago brašuli ar debesszilām acīm un blondu matu pūku.

Turi rokas virs segas, interneta samuraj

Mārča zilos riņķus zem acīm draugi mīļi jau ir iesaukuši par “plūmītēm”, savukārt dažus izdīgušos rugājus, kas veidoja nelielu vīstokli zem izkaltušās apakšlūpas – par pelējumu. Ja arī viņa bicepsiem būtu iesauka, tā droši vien būtu “peļu vēderiņi”.

Viņš to apzinājās, jo neliela pašironijas deva palīdz saglabāt respektu draugu aprindās. Galu galā Mārča paziņas izjūt zināmu autoritāti. Varbūt viņu gluži nesauks palīgā, kad vajadzēs uz trešo stāvu uznest ledusskapi vai reģipša plāksnes. Varbūt nesauks ciemos, kad visi kopīgi skatīsies hokeju, dzers alu un dalīsies neticami nesmieklīgos jokos par to, ka nelga Cipulis nejēdz iemest (atšķirībā no Vējoņa (pauze kolektīvam zviedzienam)). Tomēr viņam vienmēr godpilni paspiedīs kaulaino plaukstu, kad nejauši satiks uz ielas, vai sociālā pabira pats pieklīdīs kādā no iepriekš minētajiem pasākumiem.

Savu virtuālo identitāti elektroniskā aborta atlieka sāka veidot laikā, kad vēl Latvijas interneta atkarīgo idiotu ziedu nosmēla tādi čati kā “cf.lv”, “zek.lv” un “fundamental.lv”. Vēlāk arī “mIRC”. Mārcis jau toreiz laicīgi saprata, ka šeit būs aršana. Jau pavisam tuvā nākotnē viņš bija starp statistikas līderiem gan “Draugiem.lv”, gan “Face.lv”. Kaut arī abi nomira vienlīdz dabīgā nāvē, mudaks bija atjautīgs un nelika visas oliņas vienā grozā. Protams, viņš bija piereģistrējies gan “MySpace” un “MSN Messenger”, gan vēlāk arī “Facebook” un “Twitter”.

Pēdējie divi izrādījās liktenīgi, jo tieši tie viņam atnesa komerciālus panākumus. Mārcis vietējam pārtikas veikalam savāca vairākus simtus sekotāju, kā arī ar “Retweet” konkursu nodrošināja augstu vietu svaigi dibinātajā Zīmolu topā. Tolaik Zīmolu tops vēl vērā ņēma tikai Tviteri, savukārt sabiedrība tolaik vēl vērā ņēma Zīmolu topu. Tas nudien bija sen. Tomēr vecie panākumi Mārci izcēla plaukstošās industrijas saulītē. Pēc īsas intervijas “7guru” un pāris citos blogos sekoja darba piedāvājumi.

Interneta lielmeistars sākotnēji bija piesardzīgs un atteicās no potenciālās karjeras. Viņš vēl nebija atmetis cerību dzīvē iemācīties kaut ko īstu, piemēram, motorzāģa ierūcināšanu vai iziešanu sabiedrībā. Viņam tomēr vēl tikai 17 gadi. Taču katrs nākamais piedāvājums bija aizvien uzrunājošāks. Mārcis beidzot salūza.

Viņš apzinājās, ka šis nav reāls darbs. Kaut arī tā vairs nebija šāda tāda pārtikas ieskrietuve, bet gan īsta vidēja izcenojuma picērija, Mārča ikdiena sastāveja no diviem pienākumiem – izdomāt asprātīgus tvītus un izdomāt, kā likt saviem draugiem noprast, ka viņš ir svarīgs. Otrais izrādījās grūtāk īstenojams.

Liktenīgā diena pienāca, kad Mārcis Draugos saņēma ziņu no bijušā klasesbiedra Rolanda. Rolandam reāli paveicās, jo Mārcis tur bija iegājis, lai ierēktu par durakiem, kuri aizvien ‘tur sēž’.

“Čau, mēs ar vecajiem čomiem domājam savākties un aizbraukt uz Siguldu. Iziesim Mežakaķi – būs riktīgs ekstrēms, bet nosisties jau nevarēs. Būs taču drošības stiprinājumi. Moš pēc tam turpat netālu izlēksim no vagoniņa. Panorāmas rats gan nesanāks – to viņi laikam slēguši. Varbūt, ja kārtīgi pakratīsim kokus, varēsim redzēt Siguldas lapkriti :DDDD Vēlies pievienoties?”

Mārcim jau galvā zibēja domas, kā izcelties draugu vidū, regulāri pieminot slavenības, kas gājušas cauri viņa ofisam, kā arī Stendžu, kuram viņš vienreiz nejauši uzskrējis virsū kādā no visiem reklāmistu paštīksmināšanās pasākumiem – tie pasākumi ir svarīgi, lai cilvēki ar mazajām algām justos līdzvērtīgi tiem pāris ar lielajām. Ā, un vienā no tiem esot bijis apaļš novusa galda. Hahaha, kaut ko tādu var tikai radošie prāti izdomāt!

Cēlā interneta bruņinieka roka cēlās, lai rakstītu Rolandam apstiprinošu atbildi. Mārcis gribēja gan nopirkt krekliņu ar uzrakstu “Es izgāju Mežakaķi”, lai tam stilīgi atlocītu rokas un apgrieztu kaklu, gan paspīdētu bijušo draugu vidū. Bet kaut kas bija aizķēries. Kaut kas nestrādāja. Labā roka bija viendabīgi piekususi pie peles, bet kreisā – pie pipeles. Acu skatiens pazaudēja fokusu.

Arnolds (29): “Es strādāju celtniecībā un brīvajā laikā braucu ar moci. Mārci pazīstu no pamatskolas. Kamēr man tviterī seko knapi daži simti, viņš pulcē jau pāri štukai. Īsti nezinu, ko viņš dara, taču tas noteikti ir svarīgi un es viņu cienu. Normāls čalis.

Millija (68): “Es esmu Mārča klases audzinātāja. Viņš nebija no tiem kārtīgākajiem jauniešiem – īsts razbainieks, reizē – revolucionārs. Bet galva gaiša, galva gaiša… Man jau šķita, ka viņš daudz sasniegs. Es jau tās modernās tehnoloģijas nesaprotu, viss tik ātri attīstās. Piedodiet, ka man rokas ir ar krītu…”

Mairis (51): “Vismaz otrs dēls man sanāca. Paprasiet kaut ko par viņu.”

Interneta Samurajs