Latvijas attīstības lielākais drauds – šmurgulība

Šonedēļ nolēmu iepazīstināt Delfu lasītājus ar šmurgulības bīstamību.

Pirms dažām dienām, ejot garām Vecrīgas kafijas kioskiņam, kur mēdzu šad tad iepirkties, ievēroju, ka pēkšņi visam sortimentam būtiski pieaugušas cenas. Cits nekas nav mainījies – aiz letes joprojām tas pats apātiskais bārdainais dīkdienis, tā pati apdilusī palodzīte, tikai tagad viss vēl dārgāk… Un vēl bezkaunīgi priekšplānā izbīdīta kastīte dzeramnaudām. Nolēmu šo vietu aizmirst un prātā norakstīju kā kārtējo globālajam šmurgulības trendam zaudēto teritoriju.

Šmurgulības un paviršības kulta aktualizēšanā vainoju Mārtiņu Sirmo. Tieši līdz ar viņa nonākšanu prožektoru gaismā raidījumā “Sirmā ēdienkaratē” uz šķīvja uzsviesta nosvīdusi sardele un pāri pārlikta nemazgāta salātlapa pēkšņi sāka skaitīties pavārmākslas meistardarbs. Par laimi visai latviešu tautai jau daudzus gadus “Sirmā ēdienkaratē” uzņemšana ir pārtraukta. Tā vietā sekoja “Sirmais. Kulta ēdieni”, kurā haltūru meistars skatītājus iepazīstināja ar dažādajos ceļojumu galamērķos sastopamajiem gardumiem. Diemžēl arī šinī raidījumā es sastapu nulli estētikas. Protams, ir interesanti izzināt Meksikas, Norvēģijas vai Beļģijas virtuvi, tomēr man nav ne mazākās vēlēšanās skatīties Sirmā rijamcauruma tuvplānu, kurā viņš stūķē greipfrūtu, sulai šķīstot līdz pat monouzacij un pilot pār zodu.

Man nav dusmu pret Mārtiņu Sirmo personīgi. Uzskatu, ka viņš ir laikmeta upuris – ja ne Sirmais, mums būtu kāds cits, kurš mēģinātu iestāstīt, ka slikti strādāt ir stilīgi. Ja nu es kaut ko izjūtu pret viņu, tad tā ir tikai līdzjūtība, ka viņš ir kļuvis par karogu, kas plīvo valdošajos šmurgulības vējos. Priecājos vien par to, ka, kopš Sirmais ir pazudis no TV ekrāniem un pievērsies restorānu menedžēšanai, viņam vismaz vairs nav jādara tas, kas viņam tik ļoti vienmēr ir riebies – ēst gatavošana.

Sirmais kā viedokļa līderis noteiktam hipsteru lokam, ir iedvesmojis zināmu sabiedrības daļu izvirzīt niecīgas prasības pret sava darba kvalitāti un lepoties ar paviršību, tomēr problēma nav tikai fiksīšu minējos. Kā jau iepriekš minēju, Sirmais ir tikai šī brīža izpausme daudz dziļākai darba tikuma krīzei. Manuprāt, fundamentālā haltūrēšanas un šmurgulības tradīcija nāk no padomju laikiem, kad cilvēks varēja iet uz darbu un nestrādāt vai arī strādāt slikti, ražot brāķi un neuztraukties par atlaišanu, jo tā bija vispārpieņemta prakse. Latvijai atgūstot neatkarību un sabrūkot plānveida ekonomikai, vecie niķi nekur nepazuda, bet tie bija jāpieklusina, jo tirgus ekonomikas apstākļos darba devēji izvēlējās ražīgus un spējīgus darbiniekus. Mežonīgajos deviņdesmitajos kapitālistiskā sistēma skarbi samina adaptēties nespējīgo galošu rūpnīcu planktonu. Diemžēl veci ieradumi mirst lēni un pilnībā tos iznīdēt neizdevās. Dzīves līmenim pamazām augot, divtūkstošajos gados šmurgulība atkal pacēla no dubļiem savu pretīgo viepli, lai atgrieztos ar jaunu lozungu: “Darīt sūdīgi – tas ir stilīgi!”

Līdzīgas pārdomas mani piemeklē arī tanīs reizēs, kad televīzijā rāda kārtējo pensionāru federācijas saietu, kurā pensiju izmaksām tiek pieprasītas arvien lielākas un lielākas summas no valsts budžeta. Nenoliedzot, ka sabiedrībai būtu jārūpējas par tiem, kuri vairs sevi paši apgādāt nespēj, man tomēr kaut kur prātā klusa balstiņa uzdod jautājumu: vai tiešām neefektīvā LPSR naglu cehā 60 nodzerti gadi ir jāpozicionē kā upuris, ko mūsdienu paaudze pienācīgi nenovērtē un nespēs gana dāsni atalgot, lai vai cik daudz citām sfērām atņemtus līdzekļus tam nenovirzītu.

Bet labi, “liksim omi mierā”… Piemēra pēc iedomāsimies ar Vecrīgas baristām un pop-up restorāniem pilnīgi nesaistītu sfēru. Iztēlosimies, ka tev, mans apmulsušais lasītāj, būtu nepieciešams izremontēt vannas istabu. Varu derēt, ka četros no pieciem gadījumiem noflīzēts būtu ne tikai šķībi un uz slikti sagatavotas virsmas, bet arī pie darba nodošanas “meistara” seja starotu lepnā uzpūtībā par savu izcilību.

Tagad iztēlosimies situāciju, kas piemeklē biežāk – doma vien par autoservisa apmeklējumu daudziem liek sāpīgu atmiņu iespaidā saviebt seju. Ja man kāds maksātu vienu eiro par katru reizi, kad autoservisā kaut kas ir nočakarēts, iekasēta samaksa par neizdarītu darbu, sasmērēts vai piepīpēts salons vai citādi pavirši izdarīts darbs, es būtu bagāts cilvēks un man nebūtu jāpiepelnās, skribelējot “Delfi”.

Dzirdu daudzus lasītājus sakām: “Tev taisnība, bet ko lai dara?” Pirmkārt, pirms uzsāc kādu darbu, pavaicā pats sev: “Vai es esmu nožēlojams purgātājs un šmulis, kam nav pašcieņas un darba tikuma?” Protams, atbilde būs “nē!” un tas tev palīdzēs kvalitatīvāk un uzcītīgāk paveikt iecerēto. Otrkārt, pie darba pabeigšanas, atkāpies pāris soļus un novērtē, vai tas ir absolūti labākais uz ko esi spējīgs. Ja pamani kļūdas, centies tās ja ne izlabot šinī, tad vismaz nepieļaut nākamajā darbā. Tavs labākais ieguldījums cīņā pret paviršību un šmurgulību, ir nekļūt par vienu no viņiem.

  1. celtnieks, mehāniķis

    Par celtniecību var piekrist.
    Veikt parastu flīzēšanu, apmešanu, reģipša skrūvēšanu var katrs normāls vecis. Absolūto vairākumu darbu var veikt pats. Elektriķi pieaicināt, santehniķi pieaicināt un gandrīz viss.
    Arī no jauna celt tādā līmenī, kā to dara 70% privātmāju celtnieku var jebkurš, kas 2 dienas paskatītos kā viņi to dara. Rezultāts sūdīgs, bet vismaz pats nepareizi sataisīji.

  2. Es vainoju Grieķiju.
    Viņu paviršais politeisms izrādījās dzīvotnespējīgs brāķis monoteisma priekšā; kristietību viņi degradēja līdz pareizticībai, kas šodien ir Eiropas nabadzīgāko, agresivāko un neadekvātāko valstu reliģija, pretstatā katoļu un luterāņu valstīm (īpaši luterāņu); cēlo helēņu polisu pilsoņi sen ir aizvietoti ar turku, slāvu, pareizticīgo, komunistu, “aizņemsimies un uzmetīsim”, “pompozi uzsāksim imperiālu karu un nožēlojami padirsīsim” utt., utml. jaukteņiem. Vispaviršākie ir grieķu nacisti. Ja viņi disciplinēti pieturētos pie tradicionālajiem rasistu aizspriedumiem, tad viņiem visiem būtu jāizdara sepuki ar neasu lāpstu.

  3. Cien. celtnieks, mehāniķis,
    Pieredze rāda, ka bieži, pārāk bieži pats var izdarīt daudz labāk nekā pieaicinātie “meistari”.
    Pašlaik meklēju spraugu likumā, lai pārītim šādu ībļu varētu nocirst rokas un neiesēsties.

  4. par monouzaci rēcu vairāk nekā vajadzētu

  5. monouzacs un galošu planktons.

  6. patīk,ka kultūru cienat. Es par atsauci uz Armandu.

  7. Teikums, par penonzām, kas naglu cehā atdzēruši 60 gadus,arī nebija peļams ;)

  8. Padž, tā kastīte ir dzerāmnaudām? Man likās, ka no turienes var pagrabties sīceni, kad rēķins ir 5.17Eur, bet kabatā tikai divi piečāki.

  9. Šmurguliādē es vainoju Banku uzspiesto Naļika kontroles plūsmu…
    Pats sevi dažreiz pieķeru pie domas 1400 pist na prom uz mājām..

  10. Pensionāriem aizliegt iziet no mājas ātrāk kā 10:00 nav ko maisīties citiem šmurguliādes dalībniekiem pa kājām…rīta trīs litri kafijas vēl nav izdzerti un izkosts bamslis..
    Šmurguliāde ir Naļika blakne..
    Ja Tev ir Naļiks..Šmurguliādē laipni lūgti…

  11. Pilnā mērā to var attiecināt arī uz rakstīto vārdu.
    Papīrs pacieš visu.

  12. Webu ģēņijs nemaz neapzinās, ka mūšdienu ēdienu, dzērienu un tamlīdzīgo gājienu pamattēze ir tieši kvalitāte – novienkāršo lietas līdz minimāli iespējamajam pamatlīmenim un tad to minimālo izpilda perfekti. Kā, piemēram, to pašu marinētu siļķi ar kartupeļu biezputru un biezpienu. Autors noteikti nav mēģinājis kā tas garšo tā paša Sirmā restorānā. Es esmu. Līdz tam man nav nekad siļķe patikusi. Pēc tā fantastiskā meistardarba izbaudīšanas es ēdu siļķi ar kartupeļiem arī mājās.

  13. Aigarius Tev nevajag kautko uzcelt vai izremontēt? Tu izklausies pēc mana klienta, jūtu sastrādāsimies!
    P.S. un arī pēc mūsu sdarbības varēs pats viskauktko remontēt… Vēl ilgi…

  14. Par Sirmo diemžēl jāpiekrīt uz 100%

  15. Šmurgulība piemīt arī dažam manam kolēģim, bet, iespējams, tas tikai tā izliekās uz mana pedantisma fona par sakārtotu darba vietu un vidi.

  16. Aigarius, cik tev par komentāru samaksāja?

  17. Pārlieks peda[rist]ntisms var novest tikai līdz Rītiņa un Skauģa zilajai debesmannai..

  18. Par pensionāriem ir skarbi teikts, bet es tā kā varētu piekrist. Aizbraucot uz laukiem, neizprotu tos vecos cilvēkus, kuri gaužas par pensijām. Ja pavaicāju, par ko viņi ir agrāk strādājuši, to tik dzirdu kā “kolhoza traktorists” un “slaucēja”. Mazpilsētās ir daudz bijušās apkopējas un kasieres, bet vīri – celtnieki vai šoferi. Nezinu, mans uzskats ir tāds, ka, lielākoties, nabadzīgs pensionārs ir bezatbildīgs pensionārs. Nav jau arī mūsu valstī tās augstās pensijas, zāles arī dārgas, taču šiem pensionāriem bija vairāk kā 60 gadi laika, lai ko iekrātu atlikušajiem, piedodiet, 10-20 gadiem. Situācija ar pensionāriem nav viennozīmīga, bet es redzu lielu daļu vainas viņos.
    Par Sirmo nemāku teikt, es tādus neskatos, bet noteikti tagad pavērošu, cik liels šmurgulis viņš ir. :)

  19. Par to 60 gadu krāšanu paprasi kādam pencim lai pastāsta. Uzzināsi, kā daudziem gadījās, kad 18 gadus katru mēnesi bērna pilngadības depozītā (vai kā nu tas sūds tajos laikos saucās) iemaksātie normālie rubuļi (par kuriem varēja polšu nopirkt) padomijas sabrukšanas rezultātā bērna 18. dzimšanas dienā pārvērtās par noželojamiem 5 Ls vai tmldz….. Un tad pamāci viņam kā krāt.

  20. es te atnācu lai kaut ko izlasītu par positivus un redzot virsrakstu jau nopriecājos, ka tiešām ir

  21. Murgains portāls…Ak šausmas,nezināju,ka mūsu valstī (bet,var jau būt,ka ne mūsu) ir tik debīla (vārda tiešākajā nozīmē) “vārstojumu vietne”. Arī apskatot autoru personāliju aprakstus un foto, jāsecina, ka ļoti tālu no pētnieciskās žurnalistikas topošajiem guru.Briesmīgi…

  22. Atsauce uz Armandu silda sirdi. Pat sagribējās noskaidrot kas ir Armands, ko viņš dara, vecais tūļa, un kāpēc dzīvo plebeja dzīvi, nevārsmojot skanīgas rīmes!

    Autor, paldies!
    Ir svarīgi, ka pastāv šāda izpausmes vieta, kas vismaz dažiem cilvēkiem atgādina par viņu neīstumu un samākslotību, tikuma un krietnuma trūkumu. Izpausmes veids Tev, manuprāt, ir vulgārs, bet trāpīgs, bet ļoti atbilstošs vietai un laikam, jo ar smalkām manierēm zemās pabiras neuzrunāt. Man Tu asociējies ar Sokratu samaitātajās Atēnās. Ja būs jādzer inde, darīsi to?

  23. Ir Sirmais tāds nevīžīgs, bet gan jau ka pagatavotais ēdiens maģiskā veidā garšo labāk par daža laba cita Mārtiņa gatavoto smeķi.

Komentēt