Monthly Archives: jūlijs 2015

Puļķētājmutes tizlā bārda – sejas apmatojuma kauns un negods

Atzvēlies krēslā, es sūcu no visa spēka. Glāze aizvien ciešāk un ciešāk pieplaka manai sejai, radot interesantu ņirboņu lūpu rajonā.

Es savā dzīvē biju atklājis jaunas sajūtas, kas ieradās līdz ar pārliecību, ka šī kļūs par manu ikdienu. Es turpmāk šad tad piespiedīšu glāzi pie savas sejas un norīšu visu tajā esošo gaisu. Varbūt pat izvirzīšu mazus mērķīšus, piemēram, noturēt to gaisā visu seriāla “E-Iela” laiku.

Man toreiz nebija pārāk daudz gadu. Vārds “fizika”, komplektā ar vārdiem “zajebal” un “besī”, man šķita kaut kas tāds, ko drīkst lietot tikai no septītās klases un uz augšu, tāpēc pārsteigums, ka esmu pats sev uz mutes uzsūcis treknu zilumu, bija neviltots. “Grandiozi, Mārci, grandiozi,” es nebeidzu sev atkārtot. “Redzēsim, kā es ar šo tikšu galā skolā.”

Manas bažas bija pamatotas, jo nepienāca pat garais starpbrīdis, kad klasesbiedri bija nākuši klajā ar manu jauno iesauku “puļķētājmute”. Visu cieņu. Pats nebūtu izdomājis labāk. Taču toreiz to veselīgi uztvert bija grūti. Arī novērst sarunas tematu no sevis bija sarežģīti, galu galā izskatījās, ka es pamazām kļūstu par smurfu.

Darbmācības skolotājam bija smalki izdzīta kantaina bārdiņa apkārt mutei, ko ieskāva noskūts vaigs. Viņa mazie, asie sari bija tas, kas man tolaik būtu nepieciešams. Vēl labāk – ja man tie būtu pašam savi. Taču nebija. Es ļoti vēlējos pieaugt, lai man būtu bārda, ko ātri izaudzēt pa virsu savai puļķētājmutei.

Ir gājuši gadi un esmu atradis jaunus hobijus. Man ir sākusi augt bārda. Ja nu kādreiz nejauši sanāks ķerties pie vecajiem trikiem, es zināšu risinājumu. Galu galā šis būtu vienīgais leģitīmais attaisnojums tai nejēdzīgi trulajai kantainajai bārdiņai, ko dažādi lunahodi ir pasākuši nēsāt. Nopietni! Kāds ir jūsu stāsts?!

Publicitātes attēls

Kā Renārs Krieviju iemīlēja

Šonedēļ satracinātā Delfu publika lauž krēslus Mežaparka estrādē.

“Kas tas par nožēlojamu opi?”, draudzenei ausī iečukstēja padsmitniece. “Haha, es nezinu, viņš laikam domā, ka ir stilīgs!”, abas meitenes knapi valdīja smieklus. Nupat viņām garām pagājušais kādreiz populārās grupas PV līderis Renārs dzirdēja katru vārdu. Jau vairākus gadus viņa mūzika bija zaudējusi aktualitāti jauniešu vidū, bet Renārs ar to nespēja samierināties – viņš turpināja spītīgi slīpi nēsāt keponu, stīvēt kājās apžņaugtas džinsas un uzbāzties tīņu žurnāliem ar savām intervijām.

Mūsdienu jaunatne deva priekšroku viņa dēlu ansamblim CY. Liela, sāļa asara noritēja pār Renāra vaigu. Viņš atcerējās, kā pirms nieka padsmit gadiem turēja klēpī mazos delverus un bužināja viņu smaržīgos, izspūrušos matus. Viņi kopā braukājās ar riteņiem, spēlēja futbolu un sirsnīgi smējās, skatoties multenes. Šobrīd, stāvot pie dēlu mēģinājuma telpu ārdurvīm, Renārs saprata, ka iekšā viņu neviens nelaidīs, lai arī cik ilgi viņš spiestu zvana pogu.

Dēli savu draugu priekšā kautrējās no Renāra un baidījās, ka viņiem pielips tēva vecišķā aura, sapurgājot CY mūzikas trendīgo skanējumu.

Riteņiem klusi un mīksti veļoties pa bruģēto ielu, Renāram aiz muguras līgani piebrauca Mercedes limuzīns ar diplomātisko numura zīmi. Atvērās durvis un patīkama vīrieša balss aicināja mākslinieku iekāpt. Renārs brīdi vēl šaubījās, bet, kad laipnais vīrietis uz auto krēsla novietoja turzu ar medus praņņikiem, Renārs vairs nespēja atturēties. Tie viņam atgādināja bērnību un šai sentimentālo skumju pilnajā brīdi nāca tieši laikā.

Saldie našķi bija izraisījuši slāpes, tāpēc diplomāts ielūdza Renāru uz vēstniecību, lai nobaudītu tēju: “Jūs, mākslinieka kungs, būsiet pārsteigts, cik izsmalcinātu garšu tējai piešķir patvāris.” Renāram ārkātīgi glaimoja uzruna “mākslinieka kungs”. Tā bija krietni labāka par pēdējos gados ierasto “tizlais opis” vai “senilais relikts”. “Turklāt tās baudīšana no apakštasītes,” turpināja vēstnieks “ir sena Krievzemes tradīcija. Starp citu, daudz senāka, kā ēšana no lāpstas.”

Vēstniecībā Renāru uzņēma visaugstākajā līmenī. Viņš jutās apmulsis no milzīgās uzmanības un nodomāja, ka šī laikam būs tā izslavētā Austrumu viesmīlība. Pēc nelielas ekskursijas pa plašajām vēstniecības telpām, viņš tika ielūgts paša vēstnieka kabinetā. Uz masīva riekstkoka galda kūpēja zeltīts patvāris, bet tam blakus Renāra lūpu pieskārienus gaidīja Kuzņecova porcelāna apakštasītes.

Kamēr dziedātājs baudīja satriecoši gardo tēju, vēstnieks pauda izpratni un līdzjūtību par Renāra profesionālo situāciju, uzsvēra, ka mākslinieka kungs dzimtenē ir nenovērtēts un ielūdza uzstāties Krievijā. “Jūs, Renār, varbūt to pat nenojaušat, bet jums kaimiņos ir miljoniem fanu. Lūk,” vēstnieks norādīja uz raibu tepiķi pie sienas, “katrs dzīpars šai skaistajā paklājā apzīmē desmitiem klausītāju Krievijā. Padomājiet par iespējām! Un, ja tas vēl jūs nepārliecina,” vēstnieks pieliecās tuvāk Renāram un pieklusinātā balsī turpināja, “es vakar sazvanījos ar patriarhu un viņš apstiprināja, ka PV koncertēšana Krievijā ir paša Dieva griba.”

Dēlu sagādātās raizes, labie diplomāta vārdi, siltā tēja un saldie praņņiki bija Renāru galīgi nokausējuši. Pamanījis sarunas biedra miegaino acu skatienu, vēstnieks mudināja dziedātāju sekot viņam uz blakus telpu. Atvēris durvis, Renārs ieraudzīja, ka istaba ir pavisam tukša, izņemot senlaicīgu malkas krāsni uz kuras bija uzlikta vatēta sega un spilvens. Uzrausies krāsnsaugšā, Renārs nekavējoties iegrima ciešā miegā.

Sapnī viņš atradās uz skatuves lielā koncertā. Visapkārt plīvoja sarkani-zili-balti karogi un valdīja vispārējs pacilājums. Pienācis pie mikrofona, Renārs uzsāka dziesmu “Rudens kā rudens…”, bet pašam par lielu pārsteigumu, no viņa mutes atskanēja “Ветер как ветер…” No tik negaidīta notikumu pavērsiena, Renārs atlēca soli atpakaļ no mikrofona, tomēr arī tas neizdevās, kā iecerēts. Parasta lēciena vietā, gluži kā pēc burvju mājiena, viņa ceļi ieliecās, labā kāja pastiepās uz priekšu, tūdaļ atkal atraujoties atpakaļ un ļaujot kreisajai kājai atkārtot labās kustību. It kā pats pret savu gribu, Renārs bija sācis lekt kazačoku.

Tikmēr uz krāsnsaugšas Renāram blakus bija uzrausies arī pats vēstnieks. Viņš sēdēja kājgalī un mīloša tēva acīm raudzījās gulošajā dziedātājā. Redzot, kā Renārs pa miegam rausta kājiņas, vēstnieks silti pasmaidīja, saprotot, ka šis sākums ilgai un sirsnīgai draudzībai.

Latvijas zemnieku atbaidošais vieplis

Šonedēļ Delfos aicinu aizdomāties par Polijas izcilību.

Bieži esmu dzirdējis, ka mani paziņas jūsmo par divām lietām: kaķiem un Latvijas zemnieku produkciju. Pirms dažiem gadiem centos sev ieviest kaķi, tomēr izrādījās, ka tā bija kļūda, jo mēs viens otru nemīlējām. Kaķa darbības man likās kaitinošas un nesaprotamas, regulārā barības un kastītes smilšu pirkšana sāpīgi sita pa maku, bet pēdējais piliens pienāca, kad spalvainais kretīns pievēma manu printeri. Vietējo zemnieku sakarā jūtos līdzīgi. Tūdaļ paskaidrošu kāpēc.

Atceros to dienu, kad pirmo reizi pagaršoju Polijā audzētu ābolu. Tam bija plāna, sarkana miziņa, kas ietvēra sevī kraukšķīgu, sulīgu un satriecoši gardu augli. Pirmais kumoss, un es nepārspīlēju pat ne mazliet, radīja sajūtu it kā pats Jēzus Kristus būtu gaismas starā nolaidies manā priekšā un noskūpstījis mani uz pieres, čukstot vārdus: “Tikai 34 centi kilogramā.”

Veicot plašu un detalizētu vietējā tirgus izpēti (lasi: samaisot baumas ar fantāzijām), esmu noskaidrojis vidusmēra Latvijas zemnieka darbību secību. Tātad, lai kļūtu par veiksmīgu vietējo dārzeņu ražotāju, vispirms ir jāsapērk sēklas no tā paša vairumtirgotāja, no kā pērk visi citi. Pēc tam jāsastūķē šīs sēklas tādā pašā antibiotiku vatē, kādā tās stūķē Polijas kolēģi.

Kad frankentomāti ir gandrīz izauguši, tie zaļi jānovāc un jāiepako maisiņos pa trim. Uz maisiņa jāuzraksta kaut kas par ekoloģiskumu un auglīgo klēpi un jāizvieto lielveikalu plauktos zem cenu zīmes 5,29 EUR / kg. Visbeidzot, pēc ražas novākšanas, zemniekiem jāsavācas vietējā pagastmājā vai kultūras namā un aptuveni divas stundas bez atelpas jārēc par debilajiem pilsētniekiem.

Nākamais līmenis, pie kā mēs nonāksim pēc dažiem gadiem, būs augšminēto tomātu pakošana pa vienam brūna kartona kārbiņās, apsiešana ar prievīti un tirgošana pa 7,99 EUR gabalā. Jau gara acīm redzu akciju: “Pērc divus un laimē Ērenpreisu.” Visa Miera iela vienosies kopīgā orgasmā ar subsidētās zemniecības ziedu un valstī iestāsies zelta laikmets.

Godīgi sakot, esmu pārliecināts, ka sabiedrības biedēšana ar ģenētiski modificētu pārtiku ir Latvijas zemnieku sazvērestība un nekaunīgs lobijs. Kamēr vien mēs – patērētāji – esam pietiekami sabaidīti ar to, ka gurķī varētu sašpricēt kollija gēnus, padarot tā ēdāju par kuci, tikmēr mēs būsim gatavi pirkt vairākkārt pārcenoto vietējo produkciju.

Gribētu vērst uzmanību arī uz to, ka šiem alkatīgajiem zemē bakstītājiem nepietiek tikai ar katra individuāla pircēja aplaupīšanu vien – viņi saņem pastāvīgas subsīdijas no ES budžeta un papildus kompensācijas, kad valsti piemeklē tādas mežonīgas dabas katastrofas kā salnas pavasarī, karstums vasarā, lietus rudenī un sniegs ziemā. Neesmu eksperts, tomēr man šķiet, ka bizness, kas pilnībā atkarīgs no dāvinātas naudas, ir drīzāk dārgs hobijs.

Tev, protams, gribētos, lai tavas nodokļu iemaksas budžetā aizietu tādiem cēliem mērķiem, kā medicīnas sistēmas attīstība, valsts aizsardzība vai bērnu pabalsti. Diemžēl, būtiska daļa sasniedz pavisam citu mērķi – tā apmaksā nelielas uzņēmēju daļas laistīšanos ar vircu, braukāšanu ar pikapu pa pļavu un sliktas šlāgermūzikas klausīšanos, kūtī glāstot dzīvnieku krūtis.

Kopš esmu atdevis kaķi vecākiem un vietējo zemnieku produkcijas vietā sācis pirkt visos aspektos pārākos poļu labumus, man ir izdevies iekrāt diezgan ievērojamu naudas summu. Plānoju atalgot sevi par attapību, apmeklējot Prāta Vētras tūres koncertus Krievijā. Kaut kā “ķeriet lapsu aiz astes” īsti labi neskan kopā ar importa jēpja šmakstiem. Daudz labāk iet klāt “только бы ты на меня посмотрела”.

Ierosinu pievienoties man aizraujošā akcijā – pērc lētus un gardus ārzemju augļus un dārzeņus, nobildē un izvieto sociālajos tīklos ar birku #PolijaPabaro

Anarhistes pavārgrāmata

Brīvdienas bija lieliskas. Nē, es nebiju nekādā pasākumā vai koncertā. Truli nosēdēju mājās. Sieva devās uz laukiem apmeklēt Drakonu (sievas māti), bet es paliku pilsētā. Noskatījos kādas 3 filmas, dzenāju datorspēles, izmetu nelielu apli ar velosipēdu. Vakarus izbaudīju dzerot alu un skatoties porno. Ko vēl var vēlēties?

Sieva atbrauca vēlu svētdienas vakarā. Atbrauca sagurusi un nosauļojusies. Dzīvoklī ienāca smagi elpodama, abās rokās turot prāvus, jau pabalējušus Maksimas maisus. „Skat’, ko es atvedu!” viņa teica un sāka krāmēt no maisiem dažādus lauku labumus. Uz virtuves galda tika likti kartupelīši, gurķīši, zirnīši, kabacīši un man nav ne mazākās nojausmas, kāpēc šie dārzeņi ir jāsauc mīļvārdiņos. „Gribi uzēst kaut ko veselīgu?” viņa pajautāja un, nesagaidījusi atbildi, sniedzās pēc blendera.

Stikla kolbā tika sabērti gurķi, zirņi, baklažāni un kabači. Ar pederastisku eleganci tika pievienotas bazilika un piparmētru lapiņas. Tas viss tika aplaistīts ar krietnu devu saldā krējuma un samalts zaļganā, puņķiem līdzīgā masā. Sieva pagaršoja un teica „Ideāli! Tik svaigi un veselīgi! Īsta vitamīnu bumba! Veģetārs šedevrs!” Sieva izskatījās tik apmierināta ar sevi, ka man nācās noklusēt, ka saldais krējums dotajā pļurzenī ir tikpat veģetārs, cik patiesi ir Grieķijas valdības nodomi atmaksāt parādus. Necik. No dzēriena es atteicos. Tikai apjautājos, vai sieva nebaidās, ka no šī smūtija viņu pļūts paraus? Nē, neko, viņa tikai pasmaidīja un izdzēra visu smūtiju viena pati. Tad mīļā man uzplijās, lai es šo lielisko recepti ielieku internetā, ko es arī izdarīju. Mīļā miera labad. Links ir zemāk:

http://receptes.tvnet.lv/receptes/smutijs-zala-drisna/

recepte

Pirmais brīdinājuma zvaniņš (pirdiens) atskanēja plkst. 23.00, kad mēs devāmies gulēt. Mēs gulējām pie atvērtiem logiem, un no rīta sieva neaizgāja uz darbu, aizbildinoties ar vēdergraizēm.

Latvijas attīstības lielākais drauds – šmurgulība

Šonedēļ nolēmu iepazīstināt Delfu lasītājus ar šmurgulības bīstamību.

Pirms dažām dienām, ejot garām Vecrīgas kafijas kioskiņam, kur mēdzu šad tad iepirkties, ievēroju, ka pēkšņi visam sortimentam būtiski pieaugušas cenas. Cits nekas nav mainījies – aiz letes joprojām tas pats apātiskais bārdainais dīkdienis, tā pati apdilusī palodzīte, tikai tagad viss vēl dārgāk… Un vēl bezkaunīgi priekšplānā izbīdīta kastīte dzeramnaudām. Nolēmu šo vietu aizmirst un prātā norakstīju kā kārtējo globālajam šmurgulības trendam zaudēto teritoriju.

Šmurgulības un paviršības kulta aktualizēšanā vainoju Mārtiņu Sirmo. Tieši līdz ar viņa nonākšanu prožektoru gaismā raidījumā “Sirmā ēdienkaratē” uz šķīvja uzsviesta nosvīdusi sardele un pāri pārlikta nemazgāta salātlapa pēkšņi sāka skaitīties pavārmākslas meistardarbs. Par laimi visai latviešu tautai jau daudzus gadus “Sirmā ēdienkaratē” uzņemšana ir pārtraukta. Tā vietā sekoja “Sirmais. Kulta ēdieni”, kurā haltūru meistars skatītājus iepazīstināja ar dažādajos ceļojumu galamērķos sastopamajiem gardumiem. Diemžēl arī šinī raidījumā es sastapu nulli estētikas. Protams, ir interesanti izzināt Meksikas, Norvēģijas vai Beļģijas virtuvi, tomēr man nav ne mazākās vēlēšanās skatīties Sirmā rijamcauruma tuvplānu, kurā viņš stūķē greipfrūtu, sulai šķīstot līdz pat monouzacij un pilot pār zodu.

Man nav dusmu pret Mārtiņu Sirmo personīgi. Uzskatu, ka viņš ir laikmeta upuris – ja ne Sirmais, mums būtu kāds cits, kurš mēģinātu iestāstīt, ka slikti strādāt ir stilīgi. Ja nu es kaut ko izjūtu pret viņu, tad tā ir tikai līdzjūtība, ka viņš ir kļuvis par karogu, kas plīvo valdošajos šmurgulības vējos. Priecājos vien par to, ka, kopš Sirmais ir pazudis no TV ekrāniem un pievērsies restorānu menedžēšanai, viņam vismaz vairs nav jādara tas, kas viņam tik ļoti vienmēr ir riebies – ēst gatavošana.

Sirmais kā viedokļa līderis noteiktam hipsteru lokam, ir iedvesmojis zināmu sabiedrības daļu izvirzīt niecīgas prasības pret sava darba kvalitāti un lepoties ar paviršību, tomēr problēma nav tikai fiksīšu minējos. Kā jau iepriekš minēju, Sirmais ir tikai šī brīža izpausme daudz dziļākai darba tikuma krīzei. Manuprāt, fundamentālā haltūrēšanas un šmurgulības tradīcija nāk no padomju laikiem, kad cilvēks varēja iet uz darbu un nestrādāt vai arī strādāt slikti, ražot brāķi un neuztraukties par atlaišanu, jo tā bija vispārpieņemta prakse. Latvijai atgūstot neatkarību un sabrūkot plānveida ekonomikai, vecie niķi nekur nepazuda, bet tie bija jāpieklusina, jo tirgus ekonomikas apstākļos darba devēji izvēlējās ražīgus un spējīgus darbiniekus. Mežonīgajos deviņdesmitajos kapitālistiskā sistēma skarbi samina adaptēties nespējīgo galošu rūpnīcu planktonu. Diemžēl veci ieradumi mirst lēni un pilnībā tos iznīdēt neizdevās. Dzīves līmenim pamazām augot, divtūkstošajos gados šmurgulība atkal pacēla no dubļiem savu pretīgo viepli, lai atgrieztos ar jaunu lozungu: “Darīt sūdīgi – tas ir stilīgi!”

Līdzīgas pārdomas mani piemeklē arī tanīs reizēs, kad televīzijā rāda kārtējo pensionāru federācijas saietu, kurā pensiju izmaksām tiek pieprasītas arvien lielākas un lielākas summas no valsts budžeta. Nenoliedzot, ka sabiedrībai būtu jārūpējas par tiem, kuri vairs sevi paši apgādāt nespēj, man tomēr kaut kur prātā klusa balstiņa uzdod jautājumu: vai tiešām neefektīvā LPSR naglu cehā 60 nodzerti gadi ir jāpozicionē kā upuris, ko mūsdienu paaudze pienācīgi nenovērtē un nespēs gana dāsni atalgot, lai vai cik daudz citām sfērām atņemtus līdzekļus tam nenovirzītu.

Bet labi, “liksim omi mierā”… Piemēra pēc iedomāsimies ar Vecrīgas baristām un pop-up restorāniem pilnīgi nesaistītu sfēru. Iztēlosimies, ka tev, mans apmulsušais lasītāj, būtu nepieciešams izremontēt vannas istabu. Varu derēt, ka četros no pieciem gadījumiem noflīzēts būtu ne tikai šķībi un uz slikti sagatavotas virsmas, bet arī pie darba nodošanas “meistara” seja starotu lepnā uzpūtībā par savu izcilību.

Tagad iztēlosimies situāciju, kas piemeklē biežāk – doma vien par autoservisa apmeklējumu daudziem liek sāpīgu atmiņu iespaidā saviebt seju. Ja man kāds maksātu vienu eiro par katru reizi, kad autoservisā kaut kas ir nočakarēts, iekasēta samaksa par neizdarītu darbu, sasmērēts vai piepīpēts salons vai citādi pavirši izdarīts darbs, es būtu bagāts cilvēks un man nebūtu jāpiepelnās, skribelējot “Delfi”.

Dzirdu daudzus lasītājus sakām: “Tev taisnība, bet ko lai dara?” Pirmkārt, pirms uzsāc kādu darbu, pavaicā pats sev: “Vai es esmu nožēlojams purgātājs un šmulis, kam nav pašcieņas un darba tikuma?” Protams, atbilde būs “nē!” un tas tev palīdzēs kvalitatīvāk un uzcītīgāk paveikt iecerēto. Otrkārt, pie darba pabeigšanas, atkāpies pāris soļus un novērtē, vai tas ir absolūti labākais uz ko esi spējīgs. Ja pamani kļūdas, centies tās ja ne izlabot šinī, tad vismaz nepieļaut nākamajā darbā. Tavs labākais ieguldījums cīņā pret paviršību un šmurgulību, ir nekļūt par vienu no viņiem.

4 lietas, ar ko tu lepojies, bet par kurām labāk būtu paklusējis

Mums visiem ir lietas, ar kurām lepojamies. Kāds lepojas ar sava bērna atzīmēm, cits ar saviem sasniegumiem akadēmiskajā pasaulē, bet cits – ar spēju noskriet maratonu trīs stundās. Tas ir tikai normāli. Tomēr ir dažas lietas, ar kurām cilvēki mēdz lepoties, bet kas drīzāk būtu jāslēpj no sabiedrības. Proti…

ES CEPU VISGARDĀKOS ŠAŠLIKUS

Katra ģimenē vai draugu pulkā mēdz būt viens šašliku cepējs. Kā jau kārtigi ziemeļnieki, cenšamies izmantot katru no atvēlētajām 17 saulainajām vasaras dienām lietderīgi, dzīvojoties pa āru un cepot šašlikus. Un vienmēr būs kāds, kas piesakās tieši uz šašliku cepšanu. Kāds, kas ar vislielāko prieku pavada pusstundu vai stundu, truli grozot iesmus virs grilla. Ēdēji parasti viņu uzslavē, jo tas ir pieklājīgi, un jo ir grūti uzcept negaršīgu šašliku, ja nesirgsti ar Dauna sindromu vai ja neesi tādā pālī, ka tev ir pie dirsas tā stulbā gaļa un tu ļauj viņai vienkārši sadegt.

Parasti kompānijas šašliku cepējs ir tas čalis, kuram dzīvē tā lāga nav paveicies. Kamēr draugi absolvēja augstskolu, viņš joprojām mācījās pirmajā kursā jau trešajā studiju programmā, jo nebija atradis savu vietu. Kamēr citi kāpa pa karjeras kāpnēm, viņš mētājās no viena darba uz otru, jo nekur nepaturēja ilgāk par pusgadu. Kamēr citi ieviesa sievu, bērnus un divas mīļākās, viņš ieviesa uzticīgu suni. Vai pat divus. Viņš ir cilvēks, kuram vienmēr būs mazliet sliktāks darbs par visiem pārējiem draugiem, mazliet neglītāka un stulbāka sieva (ja sievas vispār būs), bērni ar mūžīgām veselības problēmām un dzīve ar mūžīgām naudas grūtībām.

Šašliku cepējs varbūt būs labs cilvēks, un pārāk daudz par savu dzīvi nesūdzēsies, var būt ņerga, kas nemitīgi sūdzās, bet kad tiek cepta gaļa uz oglēm, neviens viņu nepārspēs un viņa zvaigžņu stunda būs klāt. Diemžēl tā arī ir vienīgā reize, kad viņš saņem pelnītas uzslavas.

ES PELNU ĻOTI DAUDZ NAUDAS

Ir cilvēki, kuri nespēj neplātīties ar to, cik daudz naudas viņi pelna un cik daudz naudas viņiem drīz būs (šis otrais skaitlis vienmēr būs aptuveni trīs reizes lielāks par pirmo). Atkarībā no draugu un radu pulka sociālā statusa, summas, protams, būs dažādas – čalis no Kazruņģiem leposies, ka ir izcēlis “ahujenako piķi stroikā” un “pabijis, bļe, Valmierā”, kur “klubā dzēru ar vietējām kucēm līdz apsargs mani, bļe, izmeta” (patiesībā nozaga divdesmitnieku no vecmāmiņas, aizlaida līdz Strenčiem un vietējā kafejnīcā dzēra, līdz apsargs izmeta), kamēr Rīgas vidusšķiras pārstāvis stāstīs par “biznesa darījumu ar Krievijas partneriem” un “topošo peļņu no investīcijām vētspapīru tirgos Āzijā” (patiesībā biznesa darījums ir 300 eiro vērts tulkošanas pasūtījums, bet investīcijas vērtspapīru tirgos ir prastas Forex spekulācijas).

Dziļi sirdī viņi abi ir lauku pāķi, kuri domā, ka Audi vai BMW (Kazruņģu gadījumā – Audi 80 vai 90. gadu vidus 5. sērija, vidusšķiras gadījumā – sešus līdz desmit gadus vecs A6/X5), ar ko viņi pārvietojas, ir baigākais statusa simbols un ka visi viņu ciena, jo viņš tik daudz pelna.

Lai arī draugi reti kad atklāti pasaka, ko par šādu zīmēšanos domā, ir skaidrs, ka mājieni ar galvu un uzmundrinošie vārdi nav nekas cits, kā ērts un ātrs veids atkratīties no šo personu tukšās muldēšanas. Protams, tie paši mājieni un uzmundrinošie vārdi liek konkrētajai personai domāt, ka citi tiešām viņu ciena, nevis klusībā nicina.

ES SPĒJU IZDZERT NENORMĀLI DAUDZ ALKOHOLA

Vienmēr būs tas cilvēks, kurš pēc labas pasēdēšanas nākamajā dienā jau no rīta būs piesūcies pie alus pudeles un entuziastiski visiem stāstīs, ka vakara beigas neatceras, jo jau pirms balles bija izdzēris piecus kausus ar uz ielas satiktu bijušo kursa biedru, un pa vakaru izdzēris 0.7, bet pēc tam, kad visi jau gulējuši, kopā ar Mārci piebeidza vēl puslitru. Tagad esot sūdīgi, bet alus palīdzot.

Protams, izdzertā daudzums un dzērieni mēdz būt atšķirīgi, atkarībā no cilvēka vecuma, kompānijas un tā tālāk, bet vienmēr atradīsies tas čalis, kas labprāt stāstīs, cik ļoti daud ir izdzēris.

Parasti cilvēki ar slimībām nelepojas, bet alkoholiķiem bieži vien ir maz kā cita, ar ko lepoties (atskaitot, kad ir pālī – tad viss ir vai nu pavisam dirsā, un tad jāiedzer, vai ūberkruta, un tad jāiedzer), tādēļ tie pārvērš savu slimību par kaut ko pozitīvu. Neviens vēžu slimnieks neleposies ar to, ka ir spējis izturēt divu nedēļu ķīmijterapijas kursu, bet alkoholiķis labprāt vissīkākajās detaļās stāstīs par plostu, kas sākās bērna dzimšanas dienā un beidzās divas nedēļas vēlāk, ar pārsistu degunu bārā 4 Promilles.

ES SPĒJU NOSKRIET MARATONU TRĪS STUNDĀS

Komentāri lieki. Mums nepiš. Tik tiešām. Aizveries. Un 5 km nav maratons, ja kas.

Klients atsakās no CEHS.lv reklāmraksta

1

2

3

4

5

6

7

8

9

Lūk arī stāsts par Daini, ko nosūtījām klientam:

Dainis izvēlās no mātes miesām nedzīvs. Dzemdību laikā, barības vads bija aptinies ap viņa kaklu un, ja nesekotu mediķu rīcība, tas būtu laupījis viņa dzīvību. Šis notikums atmodināja Daiņa vecākos nebijušu empātijas dziļumu. Dainis uzauga ļoti mīlēts, taču ļoti trūcīgs, kas padarīja Daini vienmēr izsalkušu pēc naudas. Ambīcijas un darbs vienmēr bija viņam pirmajā vietā. Kamēr Daiņa klasesbiedri lustējās, dzēra Hektoru un iepazina savu seksualitāti, Dainis pētīja finanšu tirgu. Par naudu, ko viņa vecāki uzdāvināja uz vidusskolas absolvēšanu, Dainis iegādājās savas pirmās akcijas.

Mācoties Banku augstskolā, Dainis sāka apzināt savu ārējo tēlu. Stalta stāja, nopucētas kurpes, izgludināts uzvalks kļuva par Daiņa vizītkarti. Tikai viena lieta Dainim nepatika – viņa matu līnija, tā šķietami atkāpās nevis gadiem, bet dienām. Daini paniski biedēja doma, ka kolēģi un biznesa partneri aizmuguriski izsmies viņu par šķidrajiem matiem. Viņš izvairījās no skatiena ar kolēģiem, labprātāk sazinājās rakstiski un telefoniski. Dainis ļoti labi apzinājās savus kompleksus matu dēļ un tas kļuva par reālu šķērsli uz viņa karjeras pakāpieniem.

Lēnām, pamazām, Daiņa dzīves kvalitāte auga. Dainis iegādājās savu auto un pa viņa dzīvokli ripinājās iRobots. Dainis saprata, ka viņš varētu beidzot ko darīt savu šķidro matu labā. Izlasījis pusi interneta par matu pārstādīšanu, Dainis aizdevās uz [klienta nosaukums], konsultējās ar speciālistu un nozīmēja procedūras datumu. Nakti pirms procedūras, Dainis bija tik satraukts, ka nevarēja aizmigt, viņa prātā mutuļoja domas par to kā matu pārstādīšana uzšaus viņa karjeru zenītā.

Dainis ieradās darbā, visi, pilnīgi visi pamanīja atšķirību. Dainis izskatījās daudz jaunāks un vīrišķīgāks. Sekretāre pat koķeti pasmaidīja. Dainis iegāja savā kabinetā, nolika portfeli un nostājās pie spoguļa un apbrīnoja sevi. Nekad Dainis nebija juties par sevi lepnāks. Viņa sirds sitās kā tvaika lokomotīves dzinējs. Dainim vajadzēja „nolaist tvaiku”. Viņš ieslēdzās tualetē attaisīja bikses un satvēra savu piebriedušo locekli. Tas nekad nebija bijis tik ciets. Viņa penis bija kā granīta obelisks. Dainis sāka sevi apmierināt. Viņš bija tik uzbudinājies, ka siekalas paspruka caur viņa sakostajiem zobiem un pārtecēja pār lūpu. Dainis izvilka no biksēm jostu, izveidoja no tās cilpu un aplika to ap kaklu, otru galu aplika ap dvieļu turētāju. Mežonīgi, agresīvi, dzīvnieciski Dainis masturbēja, lēnām savelkot cilpu ap savu kaklu. Kulminācijas brīdī, Dainis sāka zaudēt samaņu, viņa skatiens aptumšojās un pamats zem kājām sašķobījās. Dainis krita, bet josta aizķērās aiz dvieļa turētāju un cilpa savilkās ciešāk…

Cilvēki mēdz teikt, ka Dainim bija lemts nožņaugties…

Kā neveiksminieku vietā ražot piķi

Šonedēļ Delfos runājām par pilsētvides plānošanu.

Sliktais Rīgas centra gaiss un mūžīgie sastrēgumi liecina par to, ka gadiem ilgusī pilsētvides pārplānošana ir izgāzusies kā veca sēta. “Lieliski pārdomātie” veloceliņi tomēr nav mudinājuši autovadītājus pārsēsties uz divriteņiem, bet autostāvvietu maksas pacelšana nevienu nebiedē, jo iet solī ar sabiedriskā transporta biļešu cenu kāpumu. Tieši tāpēc pienācis laiks pieņemt nepopulārus lēmumus un sākt domāt ārpus kastes. Jūsu padevīgais kalps – triecienbrigāde CEHS.lv – vēlas nākt klajā ar priekšlikumu, kas ne tikai atbrīvos Rīgas centru no pārlieku intensīvās automašīnu satiksmes un indīgajām izplūdes gāzēm, bet arī ļaus pilsētas domei iekasēt normālu piķi un izlīst ārā no parādu jūga.

Lūk, mūsu ideja – pilnīgi visas Rīgas centra skolas un bērnudārzus pārvietot uz mikrorajoniem! Tas ir tieši tik vienkārši. Daudzi no jums noteikti vairākas reizes gadā, iebraucot pilsētas centrā, būs nodomājuši: “Kāpēc gan šodien tik normāla satiksme? Kur sastrēgumi?” Divi vārdi – skolēnu brīvlaiks. Varam tikai iztēloties, cik tukšas būtu ielas, ja šajās dienās brīvlaiks būtu arī bērnudārzos. Jautāsiet – kāpēc gan no centra neaizvākt arī augstskolas? Tāpēc, ka LU un RTU studenti ir pārāk nabadzīgi, lai iegādātos automašīnas, bet pārējie ir pārāk bagāti, lai dzīvotu ārpus klusā centra.

Veicot teju vai sešu Rīgas iedzīvotāju aptauju, noskaidrojām, ka vidēji 40% skolas vecuma jauniešu neprot uz skolu nokļūt paši, tāpēc turp tiek nogādāti ar automašīnām. Bērnudārzu audzēkņu statistika ir vēl graujošāka – veseli 100% mazo resgaļu neprot patstāvīgi izmantot sabiedrisko transportu. Vadoties pēc šīs aptaujas, lēšam, ka ik dienu uz Rīgas centru ar automašīnām tiek vesti aptuveni 93 000 bērni un jaunieši (CEHS.lv aptaujas dati).

Tāpat pētījumā novērots, ka pastāv zināma korelācija starp iedzīvotāju automašīnu cenām un to, cik tuvu skolas durvīm jāpieved skolēns. Izrādās, jo turīgākā ģimenē bērns piedzimis, jo lielāka varbūtība, ka viņš būs pilnīgi tups un skolas ieejas durvis nespēs atrast pat tad, ja tiks izlaists no mašīnas ielas pretējā pusē. Šī iemesla dēļ bagātnieku elitārās atvases varētu pārvietot uz palīgskolām Bolderājā. Lai neviens nejustos aizskarts, tās sauktu nevis par “Atpalikušo un izlutināto bērnu palīgskolām”, bet gan “Indigo bērnu zinību dārziem”.

indigo

Skolu un bērnudārzu pārvietošana uz pilsētas mikrorajoniem atbrīvotu ļoti daudzas pašvaldībai piederošās ēkas, kuras varētu izīrēt jaunajiem uzņēmējiem, tādējādi ne tikai papildinot pilsētas budžetu, bet arī radot jaunas darbavietas. Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas (aut. piez. – muļķīgs nosaukums – Rīga taču nav valsts!) telpās, piemēram, varētu ierīkot kažokzvēru audzētavu. Tā sildītu gan ekonomiku, gan rīdzinieku muguras. Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas telpās varētu izveidot narkomānu rehabilitācijas centru, kas būtu sevišķi ērti, jo 50% skolēnu varētu palikt tajās pat telpās. Katrai skolai atradīsim vislabāko pielietojumu.

Bērnudārzus savukārt varētu aprīkot ar restēm un izmitināt tajos cietumniekus. Pirmsskolas vecuma bērnu izglītības iestādes jau šobrīd ir lieliski piemērotas cietumnieku uzņemšanai – tās ir aprīkotas ar pastaigu laukumiem, brīvdabas trenažieriem un divstāvu gultām. Vēl viens liels pluss ir tas, ka cietumniekiem neviens nebrauc pakaļ. Šādā veidā mēs ietaupītu neskaitāmus miljonus, kas tiktu iztērēti, būvējot jaunus cietumus. Jaunus bērnudārzus varētu nebūvēt, tā vietā mazos šmuļus vienkārši aizsūtot pie omes. Šī būtu tā saucamā “WIN-WIN” situācija, jo, auklējot mazbērnus, vecūksne pie viena atslogotu arī Rīgas sabiedrisko transportu.

Jā, sākotnēji šī ideja varētu šķist nedaudz agresīva, tomēr laika gaitā visi pierastu un novērtētu pilsētvides uzlabojumu ģenialitāti. Pašsaprotami, ka ieceres realizēšanai būs pietiekami daudz pretinieku, tomēr “ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu” (G. Račs).

Lūdzam arī lasītājus neturēt sveci zem pūra un komentāros nākt klajā ar savām idejām, kā padarīt galvaspilsētu vēl skaistāku. Piemēram:

  • tirgu atvērt tikai pulksten 10:00, lai uz darbu varētu aizbraukt neraizējoties par pensionāriem, kuriem tieši pusdeviņos no rīta obligāti jānopērk reņģes
  • Maskavas ielu pārcelt uz Maskavu
  • uzlikt ceļu nodokli un obligātu ikgadēju tehnisko apskati arī velosipēdiem – paši uzprasījās
  • par braukšanu bez velosipēdista tiesībām – 15 dienas piespiedu darba
  • atjaunot kravu pārvadājumus, pludinot pa upi, jo stulbi, ka ielas ir pilnas, bet upe – tukša
  • lai varētu atstāt komentāru interneta portālā, jāizrēķina augstākās matemātikas uzdevums
  • motociklistiem jāparaksta donora karte, kura nosaka, ka viņu orgānus var pieprasīt jebkurā laikā, bez iepriekšēja brīdinājuma
  • neglīteņus jāizmitina mazpilsētās
  • latgaļu “valodu” jāatzīst par neizdevušos dialektu.

Mainu augstskolas diplomu pret triecienurbjmašīnu

Šoreiz (ciešā saberzē ar Delfiem) pievērsāmies augstākās izglītības problemātikai.

Vasara ir laiks, kad nupat augstskolas absolvējušie jaunie, dedzīgie prāti saņem diplomu un ar to kopā apjausmu, ka šis papīrs neatver gluži visas durvis, kā to savulaik vēstīja universitātes reklāmas buklets. Tiesa, dažas durvis vienmēr ir plati vaļā – jaunos profesionāļus mīļi gaida būvmateriālu veikali un ātrās ēdināšanas “restorāni”.

Mans izlaidums pienāca ātri un negaidīti. Sasteigts, saspiests pasākums augstskolas aktu zālē, rektora sirsnīga, bet banāla uzruna un mazliet sentimentāls kodiens ar kursa biedriem. Un es domīgi turu rokās zaļus vākus, kuros atrodas akreditētas augstskolas sociālo zinātņu fakultātes diploms, kurā minētās studiju programmas nosaukums beidzas ar “loģija”. Bija jāsāk meklēt darbs, lai varētu sevi izpestīt no studiju kredītu saistību sloga.

Par laimi, darbs nebija ilgi jāmeklē. Tēvs pacēla gadu laikā iekrātos sakarus un iekārtoja mani tīri siltā vietā – būvmateriālu veikalā, kura darbinieki nēsā sarkanus džemperus. Pēc neilgas apmācības es smaidīdams piedāvāju apmeklētājiem savu palīdzību. Protams, augstskolā iegūtās zināšanas man lieti noderēja.

Es pazīstu cilvēku vajadzības un redzu viņu iespējas. Piemēram, atnāk pieticīgi ģērbies vīrietis un vēlas nopirkt dēļus, lai taupības nolūkos pašrocīgi veiktu sētas remontu. Es pielieku visas pūles, lai viņš aizietu no veikala,kā jaudīga Bosch bezvadu urbja īpašnieks. Atnāk čalis, lai ar atlaidi nopirktu auto šampūnu, mans pienākums ir pārliecināt viņu par Karcher iekārtas iegādes nepieciešamību. Nu, ja ne Karcher, tad vismaz īpašo lupatiņu komplektiņu, jo viņš taču nedomā mazgāt savu auto, ziepējot to ar vecu maiku, vai ne? Moderna (lasi – vientuļa) māmiņa grib pašrocīgi izkrāsot bērnistabas durvis un palodzi. Man jāpaskaidro, ka parastās krāsas satur feniltrotilu, kancerfatāli un leikēmijfosfātu (es varu bez gala izdomāt šādus nosaukumus), taču mūsu veikalā ir pieejamas arī videi draudzīgas eko krāsas. Dārgi. Šad un tad ierodas kāds hipsterveidīgs jaunietis tā ap trīsdesmit, kurš salasījies tumblierus vēlas pašrocīgi pagatavot mēbeles, izmantojot lietotas koka paletes. Lūdzu. Te jums būs Bosch urbis, te eko krāsas, un te – Karcher tīrīšanas līdzeklis. Ak jā, paletes, tās ir samestas izgāztuvē, uzreiz aiz galvenās ēkas, varat paņemt dažas.

Bet ir viena apmeklētāju suga, kura līdz šim ir izvairījusies no maniem padomiem. Profesionāļi. Vīri notraipītos kombinezonos, kuri smagiem soļiem slāj gar ailēm, iepērk preci vairumā un retu reizi saskaņo iepirkumus ar līdzi paņemtu sarakstiņu. Lielākoties visu jau zina no galvas. Viņi visu mēra kubikmetros, centneros un tonnās. Nedz es viņus interesēju, nedz viņi mani. Tā bija līdz brīdim, kamēr kādu dienu viens tāds strādnieks mani apturēja aiz piedurknes un nesasveicinoties pajautāja: “Kur atrodas kļijonka?” Es, protams, paskaidroju, ka tādas preces pie mums nav. Tika pasaukts veikala pārzinis. Uzklausījis pircēju, viņš dusmīgi man paskaidroja, ka “kļijonka” ir celtniecības plēve un man, nu noteikti, to jau vajadzēja iemācīties. Kā nākamo pircējs pieprasīja “špakļovku” un “morilku”. Es pasmējos un teicu, ka tādas mums nav, taču, ja nepieciešams, varu piedāvāt špakteli un beici. Veikala pārzinis pat nepasmaidīja.

Vārdu sakot, es joprojām domāju, kā atmaksāt studiju kredītu, un meklēju darbu, bet pusdienu pārtraukumos izgudroju Latvijas augstskolām piemērotākus saukļus:

“Vēlies nopirkt gandrīz augstskolas diplomu? Nāc uz Turību!”
“Augstskolu diplomu Opelis – LU.”
“Tu nevari pateikt LuLu Pica, nepasakot LU!”
“Alberta koledža – es dziļi sirdī jau esmu atmetis sev ar roku.”
“Vidzemes augstskola. Visi četri absolventi bija apmierināti.”
“Mākslas akadēmija – vismaz 3 gadus centies panākt, lai draugi tevi uztver nopietni.”
“LU Ģeogrāfi. Neregulāri ienākumi TV viktorīnās.”
“RTU – pirms ēšanas mēs no roltoniem uzbūvējam tiltu.”
“Nevari iestāties normālā augstskolā? Arī par maksu ne? Nāc uz EIHSEBA!”
“Ekonomikas un kultūras augstskola – piesakies un laimē tosteri!”
“Vajaga diploms? SPPA!”