Monthly Archives: jūnijs 2015 - Page 2

Rzeczpospolita

truskawki

Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī

Edgars bija visai apmierināts ar savu darbu. Kaulus nelauza, apkārt burzījās sabiedrība un valdīja nemitīga spriedze – pārsvarā pozitīva. Monotonos brīžus atsvēra galvā izdomātie joki. Vislabāk viņam patika ieslīgt fantāzijās par publikas reakciju, ja pēc Hossas iemestiem vārtiem skaļi un pārliecinoši teiktu: “Vārtus Rīgas Dinamo labā guva… Mārtiņš Cipulis!”

Tomēr nebija pārliecība, ka fani sapratīs smalko ironiju un ka priekšniecība par tādu gājienu kā minimums neatvilks no algas, tādēļ Edgars neriskēja. Pēdējā reize, kad viņš patiešām bija riskējis bija sešpadsmit gadu vecumā, kad laimētavā nospēlēja no tēva nozagto desmitnieku. Tas gadījums viņam skaudri iemācīja, ka riskēt nenozīmē vinnēt un ka sekas ir sāpīgākas par potenciālo ieguvumu.

Vislabāk tomēr viņam patika tie brīži, kad bija laiks valdīt pār publiku. Tie skaisti mirkļi, kad viņš pārlūkoja tribīnes, iztēlojās sevi kā diriģentu, vai pat – ja tribīnes bija pilnas un publika riktīgi iekarsusi – kā diktatoru, kas paceļ savu balsi un saviļņo sirdis, dvēseles un miesas, liek tām saplūst vienā visumā un uz dažām sekundēm atgriezties pie pirmatnējiem instinktiem.

Tie bija tie brīži, kad viņš pacēla balsi un iejusti izteica spārnotos vārdus: “Taisāāāāāām troooooksni!”

***

Piektais oktobris, 2012. gads. Kaušļi no Čehovas bija ieradušies Rīgā, lai gan spraigās spēles rezultātā nekādi lieli asumi nebija bijuši. Toties publika bija riktīgi iekarsusi, lai arī Čehovas “Vitjaz” ne tuvu nebija no spēcīgākajām komandām, spēle bija simboliski svarīga. Jau pirmajā periodā viņš saprata, ka šī varētu būt tā reize. Tā reize, kad tiek uzstādīts jauns trokšņa rekords.

Edgars rūpīgi gatavojās izšķirošajam brīdim. Pārtraukums bija kā radīts, lai pārspētu rekordu. Viņš pārlūkoja tribīnes un lēnām, svinīgi un skaļi izteica savu mīļāko frāzi: “Taisāāāāāām troooooksni!”

Publikas bļāvieni sākās strauji un vētraini, bet tad, kad jau likās, ka nu būs viss, vēl pieņēmās sparā. Skaņu vilnis bija mežonīgs un decibelu mērītājā skaitļi griezās uz augšu.

120,7 decibeli. Rekords bija pārsniegts. Edgars jutās izpumpējies, bet laimīgs.

***

Karš Ukrainā, rietumu sliktās attiecības ar Krieviju, nožēlojamie sportiskie rezultāti, mazinātā fanu interese un finansiālās problēmas galu galā noveda pie Rīgas “Dinamo” likvidācijas. Gluži bez darba Edgars nepalika, jo viņa oratora spējas bija pieprasītas arī citos kontekstos – kā, piemēram, kāzās. Maizi uz galda un gandrīz nosegtus kredīta maksājumus šie darbi nodrošināja, bet laime un piepildījuma sajūta vairs nebija un viņš grima arvien dziļākā depresijā.

Lai mazinātu zaudētā sajūtu, Edgars aizvien biežāk kavējās atmiņās par labajiem laikiem. Īpaši spilgti viņš atcerējās tieši 2012. gada 5. oktobri. Tomēr atmiņas nespēja veldzēt dvēseliskās slāpes un nerimstošās sirds ilgas pēc kaut kā cēla un ak, cik zināma.

***

Bija auksts un lietains rudens vakars, bet Edgaru laikapstākļi neuztrauca – viņš atkal bija Arēnā “Rīga”, viņam atkal pie rokas bija mikrofons. Viņš bija atgriezies mājās. Likteņa līkloči Edgaram bija piespēlējuši vēl vienu iespēju reabilitēties, vēl vienu izdevību iesmelt prāvu malku no laimes akas.

Viņš atkal lāvās fantāzijām par publikas reakciju, ja pēc Hossas iemestiem vārtiem skaļi un pārliecinoši teiktu: “Vārtus Rīgas Dinamo labā guva… Mārtiņš Cipulis!” Tomēr arī šoreiz neuzdrošinājās riskēt.

Brīdi vēlāk svinīgais mirklis beidzot bija pienācis. Bija pienācis laiks labot seno rekordu un izjust tik sen zudušās pozitīvās emocijas. Edgars pārlūkoja tribīnes un lēnām, svinīgi un skaļi izteica savu mīļāko frāzi: “Taisāāāāāām troooooksni!”

Šāviena brīdī decibelu mērītājs uz īsu brīdi uzlēca līdz 152,6, bet mirkli vēlāk jau atkal Arēnā valdīja klusums.

panakumi

Zigmars Liepiņš un vecuma marasms

Delfi kārtejo reizi publicējas Cehā.

28. maijā Saeima pieņēma grozījumus, kas paredz mainīt “Latvijas Nacionālās operas” nosaukumu uz “Latvijas Nacionālā opera un balets”. “Nosaukuma maiņa novērsīs diskrimināciju pret baleta māksliniekiem, kuru ieguldījums mākslinieciskajā darbībā ir līdzvērtīgs operas trupas veikumam, kā arī novērsīs absurdās situācijas, kad ārvalstu koncertturnejās baleta trupa tiek prezentēta tikai ar operas vārdu” tā Zigmars Liepiņš.

Cenšos iztēloties, kādas tieši varētu būt šīs absurdās un diskriminējošās situācijas. Piemēram, Mihails Barišņikovs Rīgas lidostā iekāpj taksometrā un saka: “Man, lūdzu, uz baletu”, bet saņem atbildi: “Bet pie mums taču ir tikai opera, haha!” Barišņikovs sadusmojas un aizlido prom. Vai arī, Latvijas baleta trupa dodas kādā ārvalstu koncertturnejā, iznāk uz skatuves un paziņo: “Mēs esam opera”, jo tāds, redz, ir ēkas nosaukums. Skatītāji, protams, sāk nevaldāmi smieties un rādīt ar pirkstiem. Tiešām skumji.

Tiesa, neesmu dzirdējis, ka šādas vai līdzīgas problēmas būtu piemeklējušas arī baleta trupas no “Metropolitan Opera House” (ASV), “The Royal Opera House” (Anglija), “Sydney Opera House” (Austrālija), “Opéra national de Paris” (Francija), “Vienna Staatsoper” (Austrija) vai kāda cita no dižākajiem pasaules operas namiem, kuru nosaukumos nav iekļauts vārds “balets”. Atklāti sakot – nenāk prātā neviens slavens operas nams, kura oficiālajā nosaukumā šis vārds būtu.

Tā kā nosaukuma maiņas iemeslu argumentācija ir iešāvusi sev celī, nākamā doma, kas iešaujas prātā – droši vien kāds atkal cenšas izkrāpt naudu, taisot pāris miljonus vērtus rebrendingus un pašmērķīgi notriecot nodokļu maksātāju naudu. Tomēr, nē – izrādās, ka tas izmaksās vien nieka 13 tūkstošus. Tiešām smieklīgi. No šīs naudas būtu grūti nozagt pietiekami daudz pat normālai suņa būdai.

Tātad, pilnīgi iespējams, nosaukuma maiņu kāds tiešām iecerējis no sirds vēloties palīdzēt nabaga apbižotajiem baletdejotājiem. Tādā gadījumā nevajadzētu piemirst arī par citiem cilvēkiem, bez kuru ieguldījuma mākslinieciskā operas trupas darbība nemaz nebūtu iespējama. Tā teikt – būsim korekti līdz galam.

Sāksim ar operas orķestri un diriģentu, bez kura nebūtu iespējama nedz opera, nedz balets (nejauši iztēlojos kā vīrieši triko pantalonos lēkā bez mūzikas pavadījuma – tas būtu smieklīgāk par Arstarulsmirusa “jokiem”). Nedrīkst piemirst arī par operas kori un solistiem, kurus noteikti nevajadzētu diskriminēt. Lai nerastos absurdas situācijas, nosaukumā noteikti jāpiemin arī viesmākslinieki. Protams, operas nama apmeklējums nebūtu iedomājums arī bez bufetes, garderobes un tualetes.

Šo visu apvienojot iegūsim patiesi korektu “Latvijas Nacionālās operas” nosaukumu – “Latvijas Nacionālā opera un balets, orķestris un diriģents, koris un solisti, viesmākslinieki, bufete, garderobe un tualete”, jebšu vienkārši LNOUBOUDKUSVBGT.

Opera

Šis nosaukums kļūtu par savdabīgu Latvijas kultūras dzīves vizītkarti. Gara acīm jau redzu kā Zigmars Liepiņš dodas uz Milānu, sarunā tikšanos ar “Teatro alla Scala” (La Scala) vadītāju un saka: “Klau, bet jūs taču rādāt ne tikai teātri bet arī operu un baletu, vai ne? Derētu tā kā nomainīt neveiklo nosaukumu, citādi piedzīvosiet tikpat absurdas situācijas kā mēs Latvijā.”

Protams, neapstāsimies pie sasniegtā un mēģināsim panākt, lai pilnveidoti tiek arī citu vietu nosaukumi, piemēram:
– Latvijas Nacionālais teātris, mūzikli un Žurka Kornēlija
– Latvijas Nacionālā bibliotēka, izstādes, konferences, Ziedoņa zāle un Austrumu partnerības samits
– Brīvības piemineklis un britu publiskā tualete
– Rīgas centrālā stacija, lielveikals un pulkstenis
– Rīgas centrāltirgus, spirts, vodka, cigaretes un Maxima.