Monthly Archives: jūnijs 2015

Pretdabīgā mīlestība

GoT-01 copy

Cehs analizē reklāmu: Apotheka – Tavas laimes formula!

Pirms kāda laika “A Aptieka” nolēma uzsākt rebrendingu un turpmāk visās Baltijas valstīs startēt ar vienotu nosaukumu – “Apotheka”. Ja jautātu man – diezgan jobans nosaukums.

Manuprāt, ja vien neesi pensionārs, kuram aptiekas apmeklējums ir iknedēļas sports, visdrīzāk tava mīļākā aptieka ir tā, kura ir vistuvāk. Reti kurš vidusmēra cilvēks būs kādas konkrētas aptieku ķēdes lojāls klients, ja vien tā nebūs pa ceļam, un nez vai kāds ir dzirdējis draugu sakām: “Protams, Benu aptieka ir divus kilometrus tālāk par Mēness aptieku, bet tur ir lētāks ibītis“. Visi zina, ka, piemēram, uz Brīvības/Stabu stūra ir aptieka, bet neviens nezina, kas rakstīts uz tās izkārtnes. Ar to vēlējos pateikt, ka neviens jūsu rebrendingus pat nepamanīs.

Lai nu kā, šoreiz stāsts nebūs par to, bet gan par sekojošo plakātu.

apotheka

Kopš veiksmīgā “Breaking Bad” logotipa, kurā apspēlēti broma un bārija simboli ķīmisko elementu periodiskajā tabulā, kas lieliski sasaucās ar seriāla metamfetamīniski ķīmisko dabu, ne reizi vien redzēti neveikli pakaļdarinājumu mēģinājumi. Šis, šķiet, ir viens no tiem gadījumiem.

Uzmetot ātru aci dizainam, pamanām tekstu sākumos tādus kā ķīmisko elementu simbolus, kamēr augšpusē izvietotie cipari varētu būt konkrēto elementu atomskaitlis. Patiesībā tas pat ir ļoti stilīgi, jo tā taču ir aptiekas reklāma un tam visam kopā vajadzētu strādāt, bet…
Bet diemžel nav tādu ķīmisko elementu kā “Ve”, “Da” vai “Ko”. Līdz ar to, nav arī skaidrs, ko tieši nozīmē cipari 07, 24 un 12. Iespējams, tas ir šīs idejas autora ķīmisko elementu dīlera tālruņa numurs.

Nākamā doma – varbūt vienkārši esmu pārāk stulbs un nespēju sagremot šī māsterpīsa dziļo jēgu? Varbūt apakšā norādītajā mājas lapā būs reklāmas atšifrējums “for dummies”? Atveru lapu, bet nē, tur mani sagaida tikai sveiciens no 2005. gada – bilžu karuselis (1, 2). Paldies par neko.

Lai kārtējo reizi nebūtu jāsaņem “Jūs jau protat tikai izsmiet, bet paši nevarētu uztaisīt labāk” tipa komentārus, piedāvāju savu plakāta versiju. Tajā iekļautie ķīmisko elementu simboli un to atomskaitļi eksistē arī dzīvē. Šo plakātu izveidoju septiņās minūtēs.

apotheka-01

Kaimiņš pārdefinē dauņus

Piektdien sabiedrība uzzināja, ka Artusu nedrīkst saukt par dauni. Un loģiski. Pat, ja viņš tāds ir, uz to norādīt nav pieklājīgi. Un kurš gan cits mums zinās runāt par pieklājību, ja ne deputāts Artuss’a, tu dročī’Kaimiņš? Savā e-pastā saņēmām neskaitāmas sašutuma pilnas vēstules – ļaudis vairs nezina, kā pareizi uzrunāt vienu no 100 vadošajām valsts galvām.

Šeit ir tikai daži no variantiem, ko bijām spiesti izskatīt: cirvis, lubraks, joberis, polimauka, mūjābelis, muļķis, īblis, duraks, pīzdābols, diegabikse, pļēgurs, izdildirsis, plenderis, divkosis, ujobaks…

2015. gada 18. maijā (savā deputāta darba laikā) Kaimiņš pilnīgi nejauši paveica pirmo lielo darbu Saeimā – sniedza izsmeļošu atbildi uz augstāk iztirzāto jautājumu:

Labais!

Latvieša dusmu piecas pakāpes

Tā kā esmu tāds joberis, ka mani pat neviens jāņot neuzaicināja, veltīju svētku dienas, lai piesārņotu Delfus ar kārtējo provokatīvo palagu.

Latvija ir visā pasaulē slavena ar vairākām lietām. Piemēram, varam lepoties ar skaistākajām krievu sievietēm, pasaulē zemāko ūdenskritumu Kuldīgā, siļķu rollmopšiem un, protams, visvētrainākajām protestēšanas tradīcijām.

Gan sociālantropologiem, gan arī īstu profesiju pārstāvjiem, diemžēl, vēl nav izdevies noskaidrot, kāpēc tieši latvieši ir Ziemeļeiropai tik neraksturīgi karstasinīgi, tomēr man ir izdevies apzināt piecas latvieša dusmu pakāpes. Izvairoties no specifiskiem zinātniskiem terminiem, mēģināšu tās izskaidrot visiem saprotamā valodā.

Pirmā dabiskā reakcija, saskaroties ar kaut ko nepatīkamu, latvietim ir mazliet piebrieduši krūtsgali. Īsi pēc piebriešanas tie sāk kņudēt, to īpašniekam nepārtraukti atgādinot par sevi un uzkurinot aizkaitinājumu. Ja krūtsgalu nēsātājs neatrod kādu emocionālās izlādes kanālu, tie kļūst cieti un sāpīgi.

Ārstu aprindās šādu pacienta stāvokli neoficiāli sauc par “Delfi sindromu”, jo no tā parasti cieš tipisks Delfu komentētājs – proti, ierastākais krūtsgalu atsāpināšanas veids šādam sirdzējam ir interneta ziņu portālā kādu nolamāt par “smirdīgu sučku”. Savulaik pats biju pazīstams ar kādu viegli aizkaitināmu jaunieti, kuru tik ļoti bija nomocījuši paša krūtsgali, ka viņš bija izbanots no visiem Latvijas interneta ziņu portāliem. Vienīgais veids, kā nekļūt atkarīgam no pretsāpju medikamentiem, viņam bija sākt uzspiest pārējiem savu viedokli apjomīgas un regulāras verbālās šļuras veidā. Viņš, protams, tāds nav vienīgais – šādus cilvēkus sabiedrība pazīst kā “blogerus”.

Cita izteikta dusmu fāze ietver sevī tikumības dimensiju un aizkaitinājuma cēlonis ir pavisam konkrēti nosakāms – pastāvīgā praida atgriešanās draudi Latvijas iedzīvotāja nervu sistēmu tur nospriegotu kā stīgu. Kā neizbēgams blakusefekts, spriedzei pievienojas modri tramīga apkārtnes vērošana. Saraucis pieri un piemiedzis acis, latvietis vēro ēnainus iekšpagalmus, pilsētas parku krūmus un nomaļus stāvlaukumus, ik brīdi gatavs stāties konfrontācijā ar viņa morāli degradēt alkstošu elementu.

Nekad taču nevar zināt vai no kāda tumša kakta neizlīdīs Eiropas liberālo vērtību iekšēji sapūdēts homoseksuālā dzīvesveida propagandētājs un nesāks skaļā balsī lasīt latvietim priekšā grāmatu par Kārli, kurš vienu dienu spēlējās ar Karlīnas lellēm. Klīst baumas, ka dažs labs vājāks tautietis tādas literatūras ieteikmē esot ieraudzījis dubulto varavīksni un kļuvis par geju uz līdzenas vietas. Šāda veida spriedze, ja netiek ārstēta ilgāku laiku, maina latvieti tīri vizuāli – šos nelaimīgos mēs varam atpazīt pēc dziļas rūpju rievas pierē (ar “dziļu” es domāju tādu rievu, kas saulainā dienā met ēnu).

Ne visi, protams, ir iekšēji pietiekami stipri, lai pašanalīzes ceļā saprastu, ka cieš no dusmām un nikuma par apkārtnes nejēdzībām. Šādi cilvēki var pat pusi mūža nodzīvot laimīgā neziņā, tomēr tas viņus nepasargā no aplipšanas ar veseliem diviem vienlaicīgiem blakusefektiem: saliektas muguriņas un sērīgas nopūtiņas. Katru nejēdzīgu izmaiņu nodokļu politikā vai aizliegumu žāvēt apakšveļu uz balkona, viņi uzņem strauji izpūšot gaisu un sagumstot vēl par dažiem centimetriem zemāk.

Gadu gaitā, skatienam urbjoties arvien dziļāk zemē, dusmīgais latvietis pārstāj redzēt vispirms zilās debesis, pēc tam daiļās Rīgas jūgendstila ēku fasādes un visbeidzot arī pretī nākošos līdzcilvēkus. Viss viņa skatiens ir koncentrēts vispirms uz paša purngaliem, tad uz vēderu un visbeidzot – stakli. Sakņupšanas un nopūšanās sirdzējiem visieteicamākais būtu atteikties no masu mediju patērēšanas, jo viņi ir pakļauti pavisam reālam riskam saritināties kamolā.

Ceturtā latvieša dusmu pakāpe ir visbīstamākā viņam pašam, jo tā var nogalināt. Ne pārnestā nozīmē, bet gluži burtiski, jo šinī fāzē latvietis atsakās no kartupeļa. Jau gadu simteņiem tupenis ir bijusi tikpat neatņemama latvieša identitātes sastāvdaļa, kā pūcessakta, Lielvārdes josta vai dzintara krelles. Atsacīšanās no ēdiena ir novērota pie smagiem depresijas gadījumiem, dažkārt arī sagūstīti dzīvnieki nebrīvē ilgstoši atsakās no barības.

Jāapzinās, ka garajā evolūcijas ceļā cilvēks ieguvis saprātu relatīvi nesen un daudzejādā ziņā joprojām līdzinās dzīvniekam, tāpēc uz stresu reaģē līdzīgi. Lūdzu pievērst īpašu uzmanību nākamajām rindiņām, jo tanīs es pastāstīšu, kā izglābt dusmīgā latvieša dzīvību un tomēr piedabūt viņu atsākt ēst: ņemam trīs liela izmēra kartupeļus, notīrām, novārām, sastampājam siltā putrā, procesa laikā iemaisot kausētu sviestu. Iegūto masu atjaucam ar treknu pienu līdz tā iegūst tumīgas putras konsistenci. Dekorējam ar dillēm.

Trauku ar gardās saknes mīceni jānoliek pie dusmīgā latvieša gultas un jādodas prom. Neparastā konsistence un piena tauku klātbūtne samulsina un iekārdina latvieti, tāpēc viņš šai putrā vairs neatpazīst kartupeli. Tieši tāpēc 100% gadījumu pēc dažām stundām trauks ir tukšs, bet sirdzējs – piedevis visai pasaulei.

Piektā – vispārākā dusmu pakāpe – izpaužas ņemot talkā visspēcīgāko latvietības simbolu: dziesmu. Jau kopš mazotnes latvietis ir audzināts, ka dziesma ir mūsu būtības svarīga sastāvdaļa un ka tajā ir spēks. Tas ir pēdējais ierocis pie kā ķerties tad, kad vairs nav iespējams izturēt un nekas cits nelīdz. Tieši tāpēc katrs pikets vai mītiņš tiek iesākts ar “Liku bēdu zem akmeņa…”, bet protesta akcijas nobeigumā skan “Projām jāiet, projām jāiet, es nevaru šeit palikt…” Dziedāšanu uzsāk un vada bara līderi, kurus ir viegli atšķirt – tās kā likums ir vismaz centneru smagas piesarkušām muciņām līdzīgas pensionētas literatūras skolotājas.

Troksnis, kad viņas paver muti, ir tik briesmīgs, ka valdība gandrīz vienmēr ir nekavējoties pakļāvusies protestētāju prasībām. To spilgti ilustrē gadiem ilgā velnišķīgā spirālveida ciklā pieaugošās pensijas, kas pastāvīgi griežas virpuļojuši mežonīgā dejā ar mūžam uzblīstošajām skolotāju algām.

Bieži gadās lasīt kritiskus viedokļus par mūsu valsti un tās iedzīvotājiem – esam pēdējā vietā ES te šādos, te tādos rādītājos, uzrādam neapmierinošu izaugsim te šādos, te tādos grafikos… Turpmāk, katru reizi, kad sastapsieties ar tamlīdzīgu nogurdinoši nomācošu statistiku, atceraties, ka vismaz protestēšanas disciplīnā citi rij mūsu putekļus.

Tā ir tikai parasta diena

“Klau, Senci, vaiņags jau sapīts un alus sapirkts?” Jau ceturto dienu dzerošais kolēģis neviltoti interesējās par maniem plāniem.

Viņš pats ar nepacietību gaida Līgo svētkus, jo tik fantastisku iemeslu piedzerties ir grūti atrast. Tas gan Mārcim neliek piesmelties vismaz četras reizes nedēļā un katru reizi no aizvien nekvalitatīvāka alkohola, taču pēdējā laikā nedaudz sāk piezagties nosodījuma sajūta.

Jāņi ir izņēmums. Viena zaru čupa uzkrauta uz galvas, bet otra aizdedzināta vidējam pāķim attaisnos pat sēdēšanu dzērumā pie stūres. Tiesa, tas neattaisnos tos, kuri ir pieķerti: “Jobanie duraki apdraud sabiedrību. Kas būtu, ja viņš iebrauktu mašīnā, ko pālī vadu es?!”

Protams, protams… Atvainojiet par skepsi, lūdzu. Dažiem Jāņi tomēr ir kaut kas vairāk. Dažiem Jāņi ir tā diena, kurā viņi redz sen nesatiktos radiniekus. Viņiem ir tikai divas lietas, ko pārrunāt. Pirmkārt, pastāstīt to, cik ļoti tu esi mainījies vai izaudzis. Iespējams, pat līdz nepazīšanai! Otrkārt, mesties virsū jaunākajiem kodiena dalībniekiem, bakstot ar pirkstu sānā un pratinot “eu, a, kad tad tu grasies precēties? m? Domā vecpuišos visu dzīvi dzīvot, m?”

Paralēli viņi lepni norāda uz visām trim atvasēm, ko nesen kontracepcijas deficīta rezultātā izspieda Sintija. Viņa veiksmīgi ieprecējusies Rīgā. Divi bērni guļ savos ratiņos zem zaļas plastmasas dārza nojumies, kamēr trešais, kurš nedaudz vecāks, ar mietu mēģina izbakstīt lietu, kas sakrājies pie konstrukcijas jumta stieņa. Varbūt tomēr ir kaut kāds iemesls, kāpēc jūs tik sen neesat satikušies.

Neizskaidrojami fonā skan Latvijas radio remiksi tradicionālajām Līgo dziesmām, ko producējuši tie paši asprāši, kas sacer fona “mūziku” čehu lunaparkam. Uz brīdi to pārtrauc Sintijas vīrs ar jautājumu, kāpēc mans auto nav dekorēts ar visu labu Jāņu zāli. Lai es paraugos, kā viņš savam autiņam ir atvēris kapotu, iebraucis krūmos un aicirtis.

Gara acīm redzu ķimeņu siera rituli, dzirdu jokus par papardes ziedu un sajūtu kā drēbes smird pēc ugunskura vēl pēc otrās mazgāšanas reizes… Par daudz. Pizduj.Sarauj!

Beidziet, lūdzu, dirst! Visi.

Dzirdēju, ka mūsdienās esot stilīgi piedalīties repa battlos, tāpēc arī es, ieturot labākās tradīcijas, izlēmu veltīt dažas rindas, šķiet, šā brīža svarīgākajiem notikumiem valstī.

Vēlos savu tekstu iesākt ar citātu no liriskā kolēģa Benvenuto:

“Sencim šķiet, ka hiphops nekam neder.
Yo, iečeko šito pider,
Sūri tūliņ ar vārdiem ņemšu tevi anālā,
Tiešajā ēterā,
totāli – tieši pakaļā!
yo – ierij šito, yo – tc-tc-tc-bum”

Nē, es neuzskatu, ka pusaudžu un jauniešu runas par uzrautām krevelēm anālās atveres sānos būtu māksla. Pat tad, ja vārds “anāls” ir sarīmēts ar pārsteidzoši līdzīgi skanošo vārdu “kanāls”. Ir, protams, jauki, ja šādus tematus varam brīvi cilāt ēterā – šķiet, kā sabiedrība esam auguši. Piemēram, Baltijas vēnu klīnikas ķirurģijas nodaļas vadītājs Pēteris Gerkis vēl tikai nesen intervijā “Mājas Dakterim” norādīja, ka par tik delikātu lietu kā asiņošanu no anālā kanāla cilvēki runā nelabprāt. Bet šeit, pavei, Dorians ar putām uz lūpām no visa spēka klāsta intelektuālas atziņas. Jā, es neesmu repa lietpratējs. Iespējams, es kļūdos, bet kaut kur prātā es biju paturējis, ka repā vārdiem bija jāveido arī saturs. Šajā gadījumā kvalitatīvāks saturs ir novērojams pamatskolas pīpētavās.

Un pamatskolas pīpētavā bija vēl viens rēcīgs prikols, proti, jautājums “A, tu dročī?” Šeit mēs, protams, nonākam pie deputāta Artusa Kaimiņa. Vismazāk es vēlos nostāties viņa sakūdītās frontes pusē, taču ir jāatzīst – viņš ir spēcīgs. Viņš ir talantīgs! Viņš ir fantastisks! Pretējā gadījumā Kaimiņš nespētu bez sirdsapziņas pārmetumiem vienas dienas laikā 18. novembrī Jurim Kažam pārmest neatbilstošu apģērbu, bet jau mirkli vēlāk Mārtiņam Sirmajam vaicāt, vai viņš var pakaļā iespraust gurķi. Lai arī cik lielāks viņš laika gaitā nekļūtu, Kaimiņš spēj atkal un atkal sev pārkāpt pāri. Šoreiz tas nozīmē gulēt karotītē ar EHR pat pēc tam, kad viņiem nule ir noslēdzies anti-Kaimiņa projekts http://kaiminssaeima.lv. Apbrīnojama ir arī spēja pret savu personīgo naidnieku sakūdīt visu Saeimu. Valsts galvenā iestāde ir kļuvusi ne tikai par “BoomFM” filmēšanas laukumu, bet arī par zobenu viņa cīņā ar personīgajiem Kangariem.

Vismazāk šajā konfliktā var kaut ko teikt par Tālavas taurētājiem NEPLP. Un tieši tā ir viņu lielākā problēma. Lielie sargi pamodās tikai tad, kad kāds sāka ar cirvi sist pa viņu torni, bet tauri atrada tikai tad, kad pirmo reizi izdzirdēja krakšķēšanu.

Katrā ziņā šobrīd ir novērojama teātra izrāde. Dagilis tēlo, ka veic pētniecisku un nozīmīgu darbu par jauniešu savstarpējās komunikācijas problēmu risināšanu; Artuss Kaimiņš tēlo, ka viņu interesē tikumīgs ēters un godprātīga deputāta pienākumu pildīšana; NEPLP tēlo, ka viņi kaut ko dara.

Manas prognozes? Teātris ir Kaimiņa stiprā puse. Žēl.

Beidziet dirst. Visi.

Atbrīvojies no lietām Rīgā

Internets, kopš tā pirmssākumiem, ir pārsniedzis jebkuras mūsu ekspektācijas, tomēr neviens nevarēja iedomāties, ka pienāks laiks, kad internets mūsu vietā iznesīs miskasti. Runa, protams, ir par soctīkla facebook kopienu “Atbrīvojies no lietām Rīgā“.

Jā, sākotnēji šī bija laba ideja. Jā, arī šobrīd tur iespējams atrast kādu vērtīgu mantu, bet kopējā mēslu gūzma liek justies kā rakājoties pa musaru.

Ir cilvēki, kuri vienkārši nespēj izmest ārā savus sūdus. Slimība, ko pasaulē sauc par hoarding disorder, ieguvusi jaunu plakni, un tagad cilvēki, kuri ir hroniski “vācēji” var atrast mēslus nelienot miskastē, bet atverot jaunu pārlūka logu. Apskatīsim tikai pāris no piemēriem.

1

Jo kuram gan nevajag pannu, kura piededzina pat vārot.

2

Lasīt visu »

Transvestīti ir sasodīti seksisti. Atklāta vēstule Mozaīkai.

Dārgie Mozaīka pārstāvji,

Noteikti esat ievērojuši, ka Cehs.lv vienmēr ir bijis par draudzību, solidaritāti, un cieņu pret visu orientāciju pārstāvjiem, lai arī mūsu kopienā neviena geja nav (kaut gan taisnības pēc jāatzīst, ka daži dižportāla Cehs.lv autori aktīvi nodarbojas ar velo braukšanu, tāpēc augstākminētais varētu arī nebūt patiesība).

Tomēr, kā jau aktīvi sabiedriskās domas paudēji, vēlējāmies vērst jūsu uzmanību uz problēmu, kura mums pēdējā laikā nedod mieru: transvestīti. Vēlamies Jums lūgt izņemt šo sabiedrības grupu no savu pārstāvamo personu loka, tālāk uzskaitīto iemeslu dēļ.

Pirmkārt, šī sabiedrības daļa, kuri tik ļoti vēlas būt sievietes, patiesībā ir pret visu, kam sievietes jebkad ir ticējušas. Viņi uzskata, ka būt sievietei nozīmē pārspīlēt ar kosmētiku, nagu garumu, papēžu augstumu un pupu lielumu. Viņi sev melo jau pašā saknē, jo nevēlas būt sievietes. Viņi vēlas būt krievenes.

Otrkārt, sievietes ir ieguldījušas tik daudz darba un asaru, cenšoties emancipēties un panākt, lai būtu kas vairāk par orālo stacijas tualetē, un jāatzīst, ka ceļš vēl ejams diezgan tāls, bet mēs nespēsim progresēt, kamēr daļai dāmu uzacis būs uzstādītas augstāk par dzīves mērķiem.

Treškārt, kamēr tik daudz sievietes pasaulē cīnās, lai tiktu pieņemtas tādas, kādas viņas ir – mazliet apvēlušās, neskūtām kājām, bez kosmētikas (bišķi fuj, jā) – transseksuālas sievietes sper piecus soļus atpakaļ un sludina, ka tīkliņzeķubikses vēl joprojām ir stilīgas.

Ceturtkārt, jā, kas viņām vispār tā par apsēstību ar tīkliņzeķubiksēm? Tas nav normāli.

Piektkārt, cilvēks var būt piedzimis „nepareizajā dzimumā”, viņā var atmosties iekšēja dīva un var rasties nepārvarama vēlme piemērīt māsas apakšveļu, bet, klau, sievietes neizcīnīja tiesības valkāt bikses, lai kāds uz tām sabērtu gliterus.

Un, galvenokārt, LGB ar T izklausās mazliet gejiski.

Ar cieņu,
Cehs.lv

Artusa cīņa

Ceturtdienas ir skaistas dienas, jo tajās vienmēr uzzinām par sevi ko jaunu Delfu rakstu komentāros.

Skolā katrā klasē parasti ir kāds gudrais, kāds klusais, rižais, skaistais, un tad ir tas čalis, kurš smird. Šis dabas fenomens nereti sastopams arī birojos, sabiedriskajā transportā un citur. Izņēmums nav arī Saeima.

Tomēr šoreiz pilnīgi nesaistīti vēlamies pievērsties vienam no mūsu diženi raženās valsts simts spožāko prātu īpašniekiem – Artusam Kaimiņam. Deputātam, kurš Saeimā iekļuva pateicoties savām aktiera spējām un sviedru kārtiņai. Izrādās, šis sviedru dziedzeru izdalītais sekrēts ir pietiekami labs lubrikants, lai ieslīdētu valsts dižākajā telpā, nejūtot ne mazāko pretestību no loģikas, saprāta un elementāro zināšanu sfinktera (šis ir medicīnisks termins, nejaukt ar rupjību).

kaimins_3

Iekļūstot Saeimā viņš pildīja saviem vēlētājiem izteikto solījumu – filmēt visu, kas notiek šajā varas un atbildības pārpildītajā skudru pūznī. No vienas puses – tīri interesanti redzēt, kas lācītim vēderā. No otras puses, ja Vaļera vietējā gaterī sāktu filmēt savu biedru darbu ikdienu, viņš noteikti sķirtos no vairākiem priekšzobiem un Latvijas spējīgākie proktologi varētu ilgi prātot, kā moderno kameru dabūt ārā no Vaļeras pakaļas, nesabojājot tās zoom funkciju. Filmēšana traucē, lai kādas nebūtu cilvēka tiesības. Traucē strādāt, respektīvi – pilnvērtīgi vadīt valsti.

Cīņā pret “Maxima”, Kaimiņš vēlējās būt kā mazais cinītis, kurš gāzīs lielu vezumu. Priekšlikums boikotēt “Maxima” veikalus sākotnēji visiem šķita loģisks, tomēr padomāsim par to vēsu galvu. Tātad, letiņu arhitekti arhitektē mēslu, letiņu būvnieki būvē mēslu, letiņu būvuzraugi uzrauga mēslu, letiņu iepuvušās institūcijas savas funkcijas pilda sūdīgi, bet pie visa vainīgs ir tieši viens veikals. Jo leišu. Savukārt amatpersona, kuras viena no pamatprioritātēm vienmēr bijušas rūpes par no valsts izbraukušajiem tautiešiem un mēģinājumi panākt viņu atgriešanos Latvijā, brutāli aicina tautu boikotēt vienu no lielākajiem darba devējiem valstī. Pat muļķim skaidrs, ka maksimā nav nekādas sapņu algas, tāpēc, ja kāds tur strādā, visdrīzāk viņam nav pārāk daudz rezerves plānu. Vismaz mēs neesam dzirdējuši par kādu, kurš pametis labi apmaksātu darbu reklāmā, lai ietu būvēt karjeru pie maksimas kases. Tātad, ja Maksimas nav, daudzu cilvēku nākāmā pietura – Īrija. Ironiski, ka tādējādi Kaimiņš palielinātu pats savu elektorātu.

Nākamā cīņa – naids pret Latvijas Radio 5 – radio un interneta resursu, kurš ne tikai izglīto jauniešus, bet arī pāris dučus no viņiem nodrošina ar darbu. Sāpe ir īpaši izteikta tāpēc, ka Pieci.lv uzradās tieši brīdī, kad Kaimiņam nebija izdevies pašrealizēties kādā citā radio stacijā (Boom kas?). Lai vai kā, Latvijas Radio 5 ir valsts apmaksāts, gluži kā Artuss Kaimiņš. Artusam ir daudz sekotāju jūtūbā, un tikpat daudz pretenziju pret zemajiem radio reitingiem. Tad kā būtu, ja viņš saviem sekotājiem palūgt paklausīties Radio 5? Reitingi nekavējoties celtos, jo šobrīd Tu vienkārši nevari būt Artusa fans, bet tomēr klausīties Pieci. Tā saucamais “WIN – WIN”.

Protams, visas šī publiskā taurēšana vairāk ir bijusi kā liela brēka – maza vilna. Starp videobloga skatījumu kačāšanu un likumprojektu izstrādi tomēr ir ļoti liela atšķitība. Ja būtu jāsastāda saraksts ar Kaimiņa REĀLI paveiktajiem darbiem (un šeit mēs runājam par fiziski pierādāmiem panākumiem, nevis utopisku kliegšanu sapulču laikā), tad sausais atlikums būtu tāds, ka mēs deputātam apmaksājam videobloga filmēšanu. Vienīgi savādi, ka šie, par mūsu naudu tapušie video, tiek publicēti nevis kādā valsts uzturētā youtube kanālā, bet gan pie Artusa čoma Ufo. Bet ko nu par to, vai ne, Artus?

Ir nedaudz skumji vērot, kā pārējo Saeimas deputātu rokas nolaižas un viņiem nav pretargumentu viena klauna izdarībām, tāpēc vēlamies pavēstīt kādu pavisam elementāru lietu – filmēt drīkst visi, ne tikai Kaimiņš. Tauta būtu tikai sajūsmā, ja internetā parādītos arī, piemēram, “Solvitas kamera”, “Bergmaņa kamera”, “Parādnieka kamera” un “Viļuma kamera” (ok, pēdējā tomēr ir zinātniskā fantastika, jo Viļums kameru izmestu miskastē, tiklīdz uzzinātu, ka tai nevar uzstādīt latgaļu valodu). Un visas šīs kameras vienotu viena kopīga lieta – tās filmētu tikai Artusu Kaimiņu. Katrā sēdē, katrā pārtraukumā, katrā kafejnīcas apmeklējumā. Tās iemūžinātu katru nepareizi vai lieki pateikto vārdu, katru no deguna izķeksēto puņķi un katru klusi palaisto pirdienu, kad neviens it kā neskatās. Visa Latvija rādītu ar pirkstu un smietos, ziņu portālos rakstītu: “Nācija šokā – Kaimiņš palaidis gāzīti”, bet Solvita Āboltiņa Kaimiņam teiktu: “Bet, Artus, filmēt un publicēt internetā tavu purkšķi taču ir manas cilvēktiesības.”

Rezumējot – katrā galmā nepieciešams savs āksts, tomēr būtu jauki, ja mūsējais tāds būtu pēc profesijas, nevis no dabas.

Neizdevusies sadarbība

Neraugoties uz mūsu rakstu Dievietei – Hujievietei un tam sekojošo saraksti, kurā CEHS.LV aizskar Dievietei.lv jūtas, sieviešu dzīvesstila portāls nav nolaidis rokas un nolēma piedāvāt jūsu mīļākajam blogam sadarbības iespējas. Lai nesabojātu pārsteigumu lasot tālāk, uzreiz pateikšu, ka nekas neizdevās.

1

2

3

4

Tiesa, CEHS.lv vienmēr ir atvērts jauniem sadarbības piedāvājumiem, tāpēc potenciālajiem partneriem iesakām nenolaist rokas.