Monthly Archives: maijs 2015

Sievišķība ir ceļš pie Dieva

Aptuveni deviņdesmito gadu vidū no skolasbiedriem uzzināju, ka ir tādi mīkstie, kuriem patīk citi vīrieši un, visticamāk, arī zēni, ka būt mīkstajam ir nāvessods gan uz ielas, gan cietumā, tas ir pretdabīgi, grēks, kā arī gandrīz vienīgais veids kā inficēties ar AIDS.
Deviņdesmitie bija diezgan absurds laiks. Ir pagājuši 20 gadi un līdzīgās domās joprojām ir daži garīdznieki, ‘dabīgās’ ģimenes un tradicionālo vērtību aizstāvji un viens pilnīgi nenormāls bards.

Iemesli tam ir vairāki. Viens ir pēkšņais kontrasts no Padomju Savienības, kurā seksa nebija vispār, uz liberālu Latviju, kurā sekss ir ne tikai darbaļaužu reprodukcijas nolūkā, bet arī prieka dēļ un pat starp viena dzimuma pārstāvjiem.

Vēl viens iemesls ir pēkšņā neskaidrība par vīrišķības definīciju, jo padomju laikos vīrišķības definīcija bija “mužiks”, bet tagad sievietes dien armijā, vada valstis un pelna miljonus, bet vīrieši ir metroseksuāļi, androgīni un veic dzimuma maiņas operācijas.

Vīrišķība un sievišķība ir arhaiskām profesijām nepieciešamo iemaņu raksturojums. Cilts drošība un labklājība bija pirmajā vietā un tāpēc darbu dalīšana notika balstoties uz iedzimtajām īpašībām. Vīrieša fiziskais spēks bija noderīgs, lai nosistu mamutu vai sirotāju no citas cilts, sievietes iznēsāja un audzināja bērnus, tāpēc atradās cilts apmetnē, vai tās tuvumā. Un pastāv teorija, ka šai pirmatnējā iekārtā, dodoties medībās, apmetnes sargāšana tika uzticēta tieši homoseksuāliem vīriešiem, nu, jo viņiem varēja uzticēt sargāt sievas.

Apgūstot lopkopību un lauksaimniecību, mazāks skaits cilvēku varēja nodrošināt lielāku daudzumu pārtikas, kas deva iespēju cilvēkiem ieņemt jaunas lomas sabiedrībā, kur šie vīrišķības un sievišķības ekstrēmi nav nepieciešami, piemēram – reliģijā. Reliģijai patīk skaidrība un stabils lomu sadalījums, patriarhāts, kura centrā ir viens noteicējs, vienalga vai tā būtu visa mūsu esamība, kuras centrā gozējas Dieva griba, ģimene, kuru pārvalda tās galva – vīrs un tēvs, vai arī baznīca, kuras draudzei ir jāklausa savam mācītājam.

Paskatīsimies uz katoļu mācītājiem, kas ir tik ļoti satraukušies par vīrišķības izzušanu. Viņi pilnīgi nelīdzinās ar augstu testosterona līmeni apveltītiem indivīdiem. Pat viņu apģērbs ir ļoti sievišķīgs – talārs līdzinās kleitai un, jo augstāka ir priestera kārta, jo izsmalcinātāks un krāšņāks ir viņa tērps. Nemaz nerunāsim par visiem aksesuāriem, pēc kuriem vēlme tiek piedēvēta lielākoties sievietēm.

Dažādas apzeltītās cepures, katram saviesīgam gadījumam cita, scepteri bez skaidra pielietojuma, izšūtas šalles. Un pats galvenais – viņiem nedrīkst būt intīmas attiecības ar sievieti.

Mūsdienās, zinātne ir palīdzējusi noskaidrot, ka atšķirība starp vīrieti un sievieti nav tik viegli nosakāma, jo cilvēks var piedzimt ar dažādām hromosomu kombinācijām (ir vairāk par XX un XY), kā arī dažādiem hormonu līmeņiem, kas ļoti spēcīgi ietekmē indivīda uzvedību un viņa dzimuma vizuālu noteikšanu. Vīriešiem ir vairāk testosterona, bet sievietēm – estrogēna, taču šo hormonu līmenis cilvēkam nav konstants, tas svārstās pat pa dienām, un uz vecumu stipri samazinās.

Par vīrišķību un sievišķību nav jēgas runāt – tie ir koncepti, kas radās un palika mednieku/vācēju kopienās un šobrīd eksistē pārsvarā tikai mārketingā, sieviešu žurnālos un apmulsušu vīriešu prātos. Mūsdienu pasaulē definēt “sievišķību” un “vīrišķību” ir tikpat bezjēdzīgi kā censties definēt tikumību, atrast latviešu dzīvesziņu un saukt nedzemdējušas sievietes par mātēm.

pujats_cut

Kurzeme – ļišņīs nūvods

“Kurzeme jera kuļturviesturisks reģions, kas slavans ar mežūņeigu jiurys stovkrostu, boltu smiļšu un akmiņs pļažym. Ceļotojus sajiusminos i šarmantuos mazpylsātys i meži.

Reģiona īpašū gaisūtni īpaši vīgļi sajust zvejņīku cīmatūs i sanū ļībeišu apmašanos vītās, kai arī vītiejū svātku i festivalu laikā, pīmāram, ikgadiejūs Zvejņīksvātkūs juļī.

Naparasta, naskarta, sovdobeiga i tymā pot laikā akteiva i aizraujūša – taida jera Kurzeme.”

Itai par Kurzemi soka Latvejis tyurisma ceļveds. Cehs.lv koļektivs nūlāma padziļinoti apskateit voirokus Kurzemi raksturojošus mītus, kū vītējī čiuļi izmantoj, lai mieģinotu īzacaļt iz normalu Latvejis noūvodu īdzīvotoju fona.

Ventiņu “dialekts”
Parasti, pamanūt, ka bārns stūstās i naizrunoj vordus da gola, vacoki sovu atvasi syuta pi logopāda, lai īvīcātu jam runot pareizi. Kurzemņīki jera vīņeigī, kas ito rausteišanūs lapny sauc par īpošu diaļektu. “Es i’ ventiš’, man i’ lāb’!”. Vāļ jāpīzeimoj, ka ventiņu “diaļektā” runoj kotrs latvīts  timos raizīs, kad porkopis diu alkohola promiļu sļīksni, tāpiec, runojūt ar kurzemņīku, ir dīzgan složna nūteikt vai jis nav pjāns.

Ventas rumba
Eiropys plotoko iudiņskrytuma tituls nav vīņeigā ļīta, ar kū dīžavoj Ventas rumba. Pi vīna tys jera arī pasauļī zamokīs i skučnokīs iudiņskrytums. “Jā, bet tas i’ plac! Tur ziv’s lēkā!” Točna tai – “iudiņskrytums” jera tik zams, ka jam pori piļņeigi vāsy var porlākt daže zivs. Īrūsinom Ventas rumbu porsaukt par Ventas muorku.

Latvejis nacionālīs jiedīns – sklandrausis
Sklandrausis jera pirmīs lauksaimņīceibys produkts Latvejā, kū kai nacionalū kukņis īpatņeibu aizsargaj ES ļeimeņī. Tys jera arī pirmīs jiedīns Latvejī, kurš īzaver tai, it kai keids tū vīnu raizi jau biutu apieds. Apādūt sklandrausi tūp skaidrs, ka tys i goršoj tīši tai pat. Naizbreina arī fakts, ka sklandrausi īrasts pasņīgt porklotu ar skoba kriejma kortu – tys jera vīņeigīs veids, kei nūslāpt tū  izskatu. Dīmžāl, kriejms napaļeidz paslāpt gādnū garšu.

Ļīpājis roks – Latvejis muzykas šiupeļs
Daži ar muzyku saisteiti cylvāki uzskata, ka vysa rokmuzyka kai taida radusīs Ļīpojā:

rock

Soksim ar tū, ka koju īzaplešona un īzļīkšana ceļūs nepadara šlāgeri par roku. Tys nav roks i jiusu pylsātā nadzimst viejš. Roks Līpājā ir tikpat dzeivs kai grupa Līvi, kas, iroņiski, bejusi vīņeigo eisto rokgrupa nu itos pylsātys.

Dzyntars – nacionālīs dorgakmiņs
Vysupirms – tys nav akmiņs, bet gan sakaltušy sveķi. Orzemu tiurysti dzyntara rūtasļītas pārk tikai deļ tū, lai aizbraucūt sātā parodeitu draugim, sokūt: “Pazaver iz itīm dzaltanym siudim – čiuļi dūmoj, ka tei jera baigo vierteiba, haha!”

Sabiļis veina kolns
Jā, Sabiļī eisteņeibā jera kolns, kurā audzej veinūgas, tūmār daudzi ļeloka īspiejameiba par ito kolna tiemiešanu ira īgūt pīcus jaunus pyrmos pokopis radiņīkus, jaunys džinsu biksis i “zalta” bižutereji. Taipat pastov ļūti ļela īspiejameiba, ka paraļeli veina kolna apzavāršanai, biusit sova auto ļītūs diskus nūmaiņiejuši pret ķirpičim.

Zilās govis
Karoče – tos jera palākas na zylas. Punkts.

Represijas čekā turpinās

2015. gada 21. maijā tika nozāģēta Stūra mājas pagalmā uzstādītā instalācija. Neviennozīmīgi vērtētais mākslas darbs, kas vizuāli atgādinājis krustā sistu Krievijas federācijas diktatoru prezidentu, esot izvietots bez saskaņošanas ar VAS “Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ). Citējam VNĪ pārstāves komentāru ziņu aģentūrai LETA: “Instalācija vardarbīgi bija izvietota virs kanalizācijas lūkas, organizatori nedrīkstēja to darīt.”

Vardarbība un demokrātija nav savienojama, tāpēc centāmies noskaidrot cik smagi ir cietusi kanalizācijas lūka?

12 3 Mēs joprojām neesam saņēmuši atbildi, tāpēc nav skaidrs, cik smagi ir cietusi Stūra mājas kanalizācijas lūka. Taču Cehs.lv radošās triecienbrigādes rīcībā ir nonācis videomateriāls, kurā, iespējams, Stūra mājas pagalma instalācijas autors cietsirdīgi izturās pret citu kanalizācijas lūku, kas, ja izrādīsies patiess, veido recidīvu.

13 iemesli, kāpēc Latvijas izlase nav pelnījusi atrasties A grupā

Jau trešo ceturtdienu saņemam Delfi lasītāju nosodījumu. Šoreiz par hokeja tēmu.

Tipisks galvaspilsētas vīrieša dzimuma iedzīvotājs ir attalinājies no dabas, no visa pirmatnējā un mežonīgā. Viņš ir studējis baltu filologos vai tamlīdzīgā bezjēdzīgā humanitārā pļerzā un pēcāk ieguvis darbu kādā birojā, kur pārcilā failus no vienas mapītes otrā.

Gadiem ilgā sēdēšana biroja krēslā ir viņu apveltījusi ar galertam līdzīgu vēderu, virs kura rotājas divas teju sievišķīgas krūtis, virs kurām savukārt savus aizmetņus dzen kupris. Skatīsimies patiesībai tieši purnā – mūsdienu lielpilsētas iemītnieks ir tizls. Viņa ķermenis ir tiešs dvēseles atspulgs, bet dvēsele viņam veidota no cukura vates. It kā ar darba vidi būtu par maz, arī tipiska jaunā urbānā profesionāļa draugu loks ir pilns ar fiksīšu minējiem, nesaprastiem dzejniekiem un baristām. Mūsdienu vīrietis ir gluži kā apmaldījies greizo spoguļu labirintā, kur katrs paziņa ir viņa paša karikatūra.

Nav jau tā, ka pilnīgi viss maskulīnais būtu no viņa izdzēsts. Kaut kur dziļi katra baltmaizi rijošā sisīša sirdī tomēr deg vārga vīrišķības uguntiņa. Es to zinu pavisam droši, jo katru pavasari ikviens no šiem eksemplāriem sajūt sevī tēviņu un dodas uz tuvāko krogu, sporta bāru vai alus telti, lai pieplaktu pie platekrāna televizora, laktu alu un ar bļāvieniem pavadītu Latvijas izlases hokeja spēles.

Šajos trauksmes un sviedru piepildītajos vakaros maigie ofisu iemītnieki savā apziņā pārvēršas par asinskāriem atlētiem, sporta ekspertiem un kaujas stratēģijas guru. Ikpavasara hokeja rituāls jau kopš deviņdesmitajiem ir kalpojis kā pasākums, kura laikā nolaist tvaiku, lai būtu spēks visu pārējo gadu samierināties ar savu kastrētā biroja verga statusu.

Visus šos gadus aizvietot paša sportiskās aktivitātes ar TV vērošanu un dzēruma aurošanu ir bijis īpaši viegli, jo Latvijas izlase ir spēlējusi A grupā, piešķirot katram čempionātam papildu svarīgumu. Cīnīšanās ar pasaules labākajām komandām, lai arī tikai par tiesībām kaunpilni neizlidot no šīs kompānijas, katram spēles vērotājam ir devusi personīga sasnieguma ilūziju. Tā diemžēl ik gadu ir attālinājusi pašu skatītāju no reālas pievēršanās sportam un tuvinājusi viņu kļūšanai par speķainu vepri.

Šinīs rindās aprakstītais nav tikai tukša fantāzija vai manu aizspriedumu fiksēšana. Katrs vārds ir balstīts personīgos novērojumos. Kā piemēru varu minēt savu pamatskolas laiku draugu Artūru (vārds mainīts no Ivars). Bērnu dienās kopā augām un mācījāmies plaukstošas mazpilsētas mazajā, sirsnīgajā skoliņā, bet katrā starpbrīdī skraidījām un rotaļājāmies tās pagalmā. Šīs rotaļas turklāt bija izteikti vīrišķīgas – ar pašgatavotiem koka automātiem iztēlojāmies, ka izlaižam viens otram zarnas vai aplaupām bankas.

Vēlāk, vidusskolas gados, Artūrs nopietni pievērsās ielu vingrošanai, un par treniņu sistemātiskumu liecināja Artūra rokas, kas spēcīgi atgādināja ar mezglainām vēnām klātu šķiņķi. Pēc vidusskolas Artūrs aizbrauca studēt uz Rīgu, ieguva jaunus draugus, un mūsu kontakts pagaisa.

Burtiski pirms nedēļas nejauši pamanīju Artūru kādā Blaumaņa ielas kafejnīcā. Kādreiz stiprās rokas tagad bija vien retiem matiem noauguši bāli mietiņi. Viens no tiem turēja kafijas krūzīti ar pufīgu putu micīti, otrs maigi glāstīja iPhone ekrānu. Artūra ķermeņa lejasdaļa bija iespīlēta tik šauros džinsos, ka iztēlei neatstāja pilnīgi neko. Nolēmu doties talāk neapsveicinoties. Tai mirklī mēģināju sev iestāstīt, ka man bija jāsteidzas, tomēr dziļi sirdī sapratu, ka Artūrs ir zudis. Lielpilsēta bija atņēmusi Latvijai vēl vienu brašu dēlu.

“Ko darīt?” jūs jautāsiet man. “Tev taisnība, bet kā lai rod izeju?” jūsu izmisīgie skatieni nodos jūsu domas pat tad, ja mutes paliks aizvērtas. Pavisam vienkārši: Latvijas izlasei ir jāizkrīt no A grupas vai arī labprātīgi tā jāpamet nācijas interešu vārdā. Diemžēl šogad mums pavisam mazliet pietrūka, lai ieņemtu sev faktiski pienākošos vietu B grupā, tāpēc būtu tikai pareizi, ja mēs paši lūgtu starptautisko hokeja sabiedrību mūs pārsūtīt stāvu zemāk.

Pirmkārt, no tā iegūtu ārvalstu hokeja skatītāji, kuriem nākamgad vairs nebūtu jāizjūt mulsinošais žēluma un līdzjūtības emociju kokteilis spēlēs pret Latvijas izlasi. Otrkārt, un tas ir pats svarīgākais, no tā neizmērāmi iegūtu mūsu galvaspilsētas vīrieši. Viņiem pēkšņi vairs nebūtu iespēju un iemesla veikt ikgadējo pavasara rituālu.

Tā vietā nākamajā pavasarī ielas piepildītu tūkstošiem bālu, dezorientētu ļumekļu, kas staigātu apkārt, nesaprotot, ko darīt ar pēkšņi atbrīvojušos laiku un biroja krēslā sasēdēto frustrāciju. Sākumā viņi tikai staigātu, truli veroties apkārtnē un saulei svilinot bālos, apaļos vaigus, bet drīz vien daži no viņiem sāktu palēnām skriet pa parkiem, pumpēties stāvvietās un atspiesties uz līdztekām rotaļu laukumos…

Citi, gluži kā pamodušies no apdullinoša miega, ar pretīgumu izmestu savu fiksīti tuvākajā atkritumu konteinerā un iegādātos normālu kalnu velosipēdu – sākumā aizmītos no centra līdz Juglai, pēc tam uz Siguldu, un drīz vien jau smiedamies veiktu maršrutu Rīga – Cēsis. Varu jums apsolīt, ka nepaietu ne pāris gadu B grupā, un tūļīgo, latti strebjošo pelmeņu vietā jums ik dienu pa ielu pretī nāktu stalti, muskuļoti ērzeļi – cienīgi tēvzemes dēli un kvalitatīvi vaislinieki.

Ar šo atklāto vēstuli, kā man patiktos to saukt, aicinu Latvijas Hokeja federāciju pieņemt sāpīgu, bet nepieciešamu lēmumu. Gluži kā B grupas vitamīni spēcina cilvēka nervu sistēmu, B grupa hokejā dziedēs mūsu nācijas izplūkāto genofondu. Kirov… esi izlēmīgs un drosmīgs! Pabeidz to, ko tik cerīgi šogad iesāka Beļavskis!

Internetā noplūdis jaunais CSDD velosipēdu vadītāju teorijas eksāmens!

Kā jau katru pavasari, sabiedrības rīcībā nokļūst nopludinātie eksāmenu jautājumi. Persona, kuras uzvārds sākas ar “Ko”, bet beidzas ar “kins”, un kura savas drošības nolūkos slēpjas aiz segvārda “Urbānists”, piedāvā Cehs.lv lasītājiem jaunākos CSDD velosipēdu vadītāju teorijas eksāmena jautājumus.

velo1

velo2

velo3

velo4

velo5

velo6

velo7

velo8

velo9

velo10

Savas zināšanas var pārbaudīt te: CSDD tests

Gatavs

NA atrisina vadoņa orientācijas problēmu

16. maijā, 1934. gadā, latvieši pamodās savādākā Latvijā. Autoritārā Latvijā. Šodien visā valstī piemin 15. maiju – Ulmaņa apvērsuma gadadienu.

Cehs.lv triecienbrīgāde šorīt saņēma preses relīzi no NA:

Lai arī Nacionālā apvienība agresīvi nosoda homoseksualitāti, nevienam nav noslēpums, ka Kārlis Ulmanis labprātāk izvēlējās tuvību ar vīriešiem, nevis sievietēm. Šis apstāklis ir liedzis Nacionālajai apvienībai un tās biedriem atklāti godāt Kārli Ulmani kā izcilu Latvijas vadoni. Taču Jānis Iesalnieks skaidro – ja ir gana adekvāts iemesls, katrai situācijai ir iespējams izņēmums, piemēram, Ādolfs Hitlers bērnībā smagi saslima un viņa ģimenei nebija līdzekļu par ko ārstēt nabaga Ādlofu, tomēr viņa ģimenes ārsts turpināja viņu ārstēt par tīri simbolisku samaksu, kaut arī viņa dzīslās tecēja žīda asinis… Pateicībā par šo cēlo un nesavtīgo rīcību, Ādolfs pasludināja šo ārstu par Edeljude, jeb tulkojumā – Cēlžīds.

Šodien, 2015. gada 15. maijā, godinot Kārļa Ulmaņa ieguldījumu Latvijas valsts vēsturē, Nacionālā Apvienība pasludina Kārli Ulmani par Cēlgeju.

Lai paustu atbalstu Kārļa Ulmaņa ieviestajām reformām, Nacionālā apvienība aicina latviešus šonakt pulcēties pie Iekšlietu, Ārlietu, Tieslietu un Aizsardzības ministrijām, kā arī pie Saeimas un partijas “Saskaņa” biroja.

88

CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS!

Kā kļūt par stilīgu minoritāti

Kā ierasts, mūsu iknedēļas artavu Delfi.lv satura papildināšanā, publicējam arī šeit. 

Aizvadot savas dienas ērtos biroja krēslos, reti aizdomājamies par to, ka mūsu starpā arvien biežāk parādās minoritātes. Pavisam nemanāmi – tas var būt kāds no kolēģiem, tas var būt arī pastnieks vai veikala kasiere. Tā var būt pat bērnudārza auklīte, kas katru dienu pavada kopā ar mūsu atvasi. Statistiski, teju vai katrs desmitais satiktais cilvēks ir viens no viņiem, kaut gan ārēji nekas par to neliecina. Runa, protams, ir par pašu stilīgāko moderno minoritāti – velosipēdistu.

2

Šķiet, ka brīdī, kad sajūti starp kājām ieslīdam auksto dzelzs rumaku un uzsēdies uz stingrā un uzticamā ādas sēdekļa, tavā dzīvē kaut kas neatgriezeniski mainās. Ja līdz tam biji vienkārši pilnvērtīgs un iederīgs sabiedrības un pilsētvides loceklis, tad šajā mirklī esi pievienojies augstākajai – izredzēto kastai. Viens zibsnis, un pēkšņi saproti, ka pilsētas infrastruktūra, kas vēl no rīta šķita tīri tā nekas, tomēr ir neatgriezeniski sačakarēta. Saproti, ka pilsētas domes plāns vairāku gadu laikā pakāpeniski padarīt Rīgu par velodraudzīgu pilsētu ir nekam nederīgs, jo visu pilsētu jāpārvērš par vienu milzīgu veloceļu TŪLĪT PAT!

Kļūt par velosipēdistu ir gluži kā izvilkt laimīgo lozi vai Super Bingo izlozē tikt pie lielā laimes rata. Ja vēl pirms mirkļa biji nekam nederīga pabira, tad uzsēžoties uz ciskudriļļa, automātiski iegūsti tiesības pieprasīt jebko. Pieprasīt, lai pilnīgi visur ir veloceliņi, lai vienmēr deg zaļā gaisma, lai autovadītāji dod ceļu, lai gājēji nemaisās pa kājām. Principā, velosipēds ir kā Mozus, kura priekšā pilsētai jāpaveras kā jūrai, bet neticīgajiem jākrīt ceļos un jālūdz piedošana par to, ka trāpījušies ceļā.

Velosipēda iegāde pilnībā maina cilvēka vērtību sistēmu. Tie, kas agrāk satraucās par Krievijas teroru Ukrainā un trešā pasaules kara draudiem, tagad vairāk pārdzīvo par faktu, ka visos Rīgas centra krustojumos nav uzstādīti kāju balsti, kas ļautu sagaidīt zaļo gaismu nenokāpjot no velosipēda. Cilvēkus, kas iepriekš juta empātiju pret Nepālas krīzē cietušajiem, šobrīd vairāk satrauc fakts, ka visi nav pamanījuši jauno, iepirkumu groziņa krāsai pieskaņoto latte kafijas turētāju.

Apbrīnas vērta ir arī velosipēdista mesijas apziņa un vēlme pilnīgi visiem uzspiest savu vienīgo un pareizo dzīvesveidu. Viņi ir kā divdesmitpirmā gadsimta ārieši, kas būtu gatavi visus autovadītājus sūtīt uz labošanas nometnēm, atņemt viņiem automašīnas un pārstrādāt tās velosipēdu rezerves daļās.

Katrs sevi cienošs velosipēdists pasūdzēsies internetam par to, cik ļoti viņu apbižo visi pārējie satiksmes dalībnieki. Sevišķi jau sātana izdzimumi – autovadītāji. Viņš pastāstīs par to, cik ļoti daudz velosipēdistu cietuši sadursmēs un pieminēs faktu, ka pērn bojā gājuši veseli 16 velosipēdisti. Tomēr, pārveselīgajam dzīvesveidam līdzi nākošo loģiskās domāšanas un veselā saprāta trūkuma dēļ, viņš ignorēs to, ka šajā pat laika posmā bojā gājuši tikai 10 motociklisti. Un šeit mēs runājam par čaļiem, kas parāvuši gaisā priekšējo ratu, velk pa Brīvības ielu uz 150 km/h. Par čaļiem, kuri brauc tik ātri, ka ir pārējiem spoguļos jāskatās divas reizes biežāk. Kāpēc tikai desmit? Tāpēc, ka viņi, atšķirībā no velosipēdistiem, zina ceļu satiksmes noteikumus, prot ne tikai braukt, bet arī nolasīt satiksmi un prognozēt pārējo satiksmes dalībnieku kustības. Tāpēc, ka viņiem, atšķirībā no tik ļoti priviliģētajiem cietējiem, rokas aug no pleciem, nevis pakaļas.

Tiesa, ir divas lietas, kas var mainīt pašpārliecināta veloentuziasta viedokli un dzīves uztveri, un likt viņam no karojoša radikāļa pārvērsties par normālu cilvēku, kuram vienkārši patīk mīties ar riteni:
– bērna piedzimšana, kas nāk reizē ar apziņu, ka bez automašīnas dzīvot tomēr ir diezgan sarežģīti;
– 21 gadu vecuma sasniegšana.

Katram, protams, savs. Respektēsim līdzcilvēku izvēles un neuzbāzīsimies tiem ar savējām. Kamēr velosipēdisti sestdienu rītos stāvēs Juglā šosejas malā, rokās turot plāksnītes ar dažādu pilsētu nosaukumiem, es būšu tas čalis, kurš pabrauks garām tukšā mašīnā, uztaurēs un smaidīgi parādīs uz augšu izstieptu īkšķi: “Veiksmi pilsētvides un velosipēdu infrastruktūras uzlabošanā, draugi! Līdz Salacgrīvai jāiet tikai 103 kilometri.”

Ceha politiskais treniņš: ASV

Amerikas Savienotās Valstis. Katras postpadomju valsts iekšpolitikā viens no svarīgākajiem jautājumiem. Pašu ASV iekšpolitikā pēcpadomija, protams, ir diezgan attālinātā vietā. Krievijas propaganda mēdz uzsvērt savu nozīmi pasaules arēnā un attiecīgi daudziem Kremļa TV patērētājiem liekas, ka arī Vašingtonā par Krieviju domā tieši tikpat bieži. Bet tā nav – imigranti no Meksikas, federālo rezervju politika, geju laulības, prezidenta vēlēšanas un pat marihuānas legalizācija stingri ieņem svarīgāku lomu vidējā amerikāņa prātā.

Bet tas netraucē vidējo latvieti daudz un stipri pieminēt ASV vietā un nevietā. Tātad – kādi tad ir tie mīti un satraukumi, kas ienes zvaigžņsvītrotas vēsmas Latvijas virtuves ģeopolitikā?

Amerikai ir šaušalīgs valsts parāds. Dolārs ir teju sabrucis. Viss turas vienā diedziņā.

Šī vienkārši nav taisnība. ASV ārējais parāds, protams, ir apjomīgs absolūtos skaitļos, bet parādu ir jārēķina attiecībā pret GDP vai ienākumiem, nevis tīros ciparos. Teiksim, ja tu esi parādā 500, tad tas nozīmē divas pilnīgi dažādas lietas, ja tu pelni 300 vai arī 30000. ASV nacionālais parāds ir ap 70%-100% no GDP, atkarībā kā skaita parādu, ko vienas valsts iestādes aizdod otrām. No tā lielu daļu naudas ASV valdība ir parādā ASV federālajai rezervju sistēmai (centrālajai bankai). Vēl liela daļa ir visādu kalibru privātajiem investoriem, un kāda trešā daļa parāda pieder ārvalstu valdībām.

Grieķijai, Īrijai, Itālijai, Francijai, Lielbritānijai parāds ir lielāks vai arī tāds pats. Pat šādi salīdzinot, protams, ASV parāds ir jāņem vērā, tas nav mazs, bet, kā ar visiem parādiem – kamēr procentus (ļoti mazus) var nomaksāt, tikmēr par to satraukties nevajadzētu. Strukturāli, protams, būtu labāk, ja samazinātu. Bet nu, nepārtraukti sildot ekonomiku, glābjot bankas un cīnoties ar krīzi, nekāda samazināšana viņiem tur pagaidām nesanāk.

Bet viņi taču tur nepārtraukti drukā naudu! Tā paliek arvien mazāk vērtīga! ĀAaa!!!

Zināma taisnība, protams, tur ir, un ASV centrālajai bankai ir daudz līdzekļu, kā ietekmēt makroekonomiskos rādītājus caur monetāro politiku. Visplašāk apspriestie ir tie, kurus var zināmā mērā nodēvēt par naudas drukāšanu. Klasiskajā veidā – centrālā banka nodrukā jaunu naudu un nopērk valdības parādzīmes, tādā veidā iepludinot jaunu naudu valsts kasē (sk valsts parāds). Inovatīvākā veidā – nodrukā jaunu naudu un nopērk toksiskus vērtspapīrus biržā (arī iespējams no valsts iestādēm, kas tos ieguvušas glābjot bankas), tādā veidā arī iepludinot naudu tirgū. Par efektivitāti var strīdēties, bet nu mērķi ir vienkārši – piešķilt ekonomikas izaugsmi, mazināt bezdarbu un vienlaikus kontrolēt inflāciju. Tādi paši mērķi kā visiem citiem monetārās politikas instrumentiem.

Zelta standarts ir tas, pie kā ir jāatgriežas! Šī dolāra hegemonija ir jāizbeidz!

Zelta standarts ir interesanta tēma un cilvēkiem nez kāpēc liekas, ka tas nu būs riktīgi stiprs līdzeklis, viss būs vienmēr paredzami un vispār iestāsies stabilitāte(c). Bet tā nebūt nav. Pasaules ekonomika ir ārkārtīgi sarežģīts organisms un atgriešanās pie pirms-bretonvudas ekonomikas sistēmas neko neuzlabotu. Zelts ir pārāk nestabils kā valūtas atbalsta punkts un pilnīgi nepiemērots globalizētai ekonomikai.

Makroekonomika tiešām ir daudzkārt sarežģītāka par to pirmo asociāciju virkni, kas nāk prātā, domājot par to, cik vērtīga ir nauda. Ne tikai ‘segums’ nosaka vērtību. Naudas vērtību nosaka tas, cik preces un pakalpojumus cilvēki ir gatavi apmainīt pret vienu naudas vienību. Un to, savukārt, nosaka milzums faktoru – izmaksas par preci, darba spēka pieejamība, nodokļu politika, investīciju klimats, inflācija, inflācijas gaidas, bezdarbs, strukturālais bezdarbs, tirdzniecības aktivitāte, naudas apgrozības ātrums ekonomikā, kredītu pieejamība, starptautiskā tirdzniecība, tirdzniecības ierobežojumi, utt. utrjpr.

Iespējams varētu uzbūvēt labāku sistēmu, kur dolāra vietu starptautiskās rezerves valūtas vietā ieņemtu kāda cita vienība/lieta/koncepts. Pilnīgi iespējams. Es esmu tikai par. Bet tas nebūs zelts.

Bet caur Dolāru viņi paverdzina pārējās valstis! Visi ir atkarīgi no ASV!

Nosacīti. Turot savas rezerves dolāros, valstis, protams, zināmā mērā ir atkarīgas no ASV centrālās bankas. No otras puses – ASV ir atkarīga arī no valstīm, kas pietur tos dolārus. Jo, ja tos visus reizē pārdotu, tad dolāru vērtība strauji nokristos un ASV (un arī pasaules) ekonomikai tas nebūtu pārāk veselīgi.

Bet kurš tad grib izjaukt visu pasaules ekonomikas balansu? Tādu muļķu nav – lielākais ASV kreditors ir Ķīna, un vienlaicīgi ASV ir Ķīnas galvenais eksporta tirgus. Kurš tad gribēs sagraut pats savu pārticības avotu?

Labi, liksim mēs to ōmi monetāro politiku mierā. Bet tie nepārtrauktie kari! ASV visu laiku bombardē visu pasauli! Cenšas visus pakļaut! Pasaules policists!

Tas, protams, ir tiesa. Bet ar ASV karu vēsturi svarīgi ir katru notikumu tomēr apskatīt atsevišķi. Un arī vērtēt atsevišķi. Ir kari, ar ko viņi paši nelepojas, ir kari, kurus viņi atceras ar lepnumu; ir kari, kur viņus grūti nosaukt par iniciatoriem, ir kari, kur viņi ir pilnīgi skaidri veikuši pirmo šāvienu; ir kari, kur viņi ir karojuši plašākas koalīcijas sastāvā, ir kari, kur viņi darbojušies pilnībā vientulībā; ir kari, kur viņi ir karojuši ar padomju apbruņotiem starpniekiem, ir kari, kur viņi ir apbruņojuši starpniekus, lai tie karotu ar padomiju.

Visi kari ir slacījuši zemi ar asinīm, kā arī, nenoliedzami, tiešajiem un netiešajiem to dalībniekiem nodarījuši daudz sāpju un ciešanu. Bet tomēr vajag nošķirt iebrukumu Grenadā no Francijas atbrīvošanas. Uzspļaušanu starptautiskajiem (un veselā saprāta) likumiem, uzsākot Irākas karu un cīņu zem ANO karoga Korejā.

Bet, bet viņi taču visur karo naftas dēļ! Visur Exxon, Chevron un BP ierodas tieši tad, kad apklust lielgabali!

To, ka pēc karu uzvarēšanas, bieži vien tur ierodas amerikāņu kompānijas, amerikāņu padomdevēji un, protams, arī amerikāņu avantūristi, noliegt nevar. Protams, nav jau tā, ka tikai amerikāņu. Ierodas visdažādākās kompānijas. Kā jau daudzos gadījumos, kad tiek dalīta nauda, var gadīties, ka kāds dolārs ieslīd kāda netīrīga politiķa kabatā un kontrakts tiek ne labākam kandidātam. Pilnīgi iespējams. Vēl var gadīties, ka sakarā ar to, ka valsts ir diezgan draņķīgā stāvoklī, vietējā likumdošana arī pieļauj visādas lietas, kas nekad nenotiktu ASV. Saistītas ar darba apstākļiem, atkritumiem, resursu noplicināšanu, utt.

No otras puses – valstīs ieplūst nauda, atgriežas dzīvība, sāk cirkulēt ekonomika. Viss lēnām paceļas. Galvenais ir nesalaist grīstē doto iespēju, nesaplūkties vienam ar otru, mācīties no amīšiem pēc iespējas vairāk. Un protams – turēt pie vārda un nepieļaut nekādas nelietības.

Ja iespējas izmanto pareizi, tad sanāk attīstība kā pēckara Rietumvācijā un Japānā. Un vēlāk Dienvidkorejā. Ja izdevībām tiek spļauts sejā, tad sanāk kā Afganistānā. Ja ASV attiecīgo karu zaudē, tad sanāk kā Vjetnamā un Ziemeļkorejā.

Un vispār – karot naftas pēc ir muļķīgi. ASV pelna nesalīdzināmi vairāk ar iPhone, ar Windows, ar holiduvas grāvējiem, ar finanšu pakalpojumiem, ar pārtiku un daudzām citām lietām. Naftas daļa tajā visā ir niecīga. Toties visi augstāk minētie produkti, tie visi tiek eksportēti uz citām valstīm. Un jo valsts ir pārticīgāka, jo tās iedzīvotāji bagātāki, jo labāk ASV ražotājiem. Un ja valsts ir sagrauta gruvešos un iznīcināta, tad tas nevienam ASV nav izdevīgi.

Kā nevienam, a kā ar ieroču ražotājiem? Tie nāves rūpnieki iedzīvojas kara laikā!

Pilnīgi noteikti, tieši viņiem bizness iet uz augšu. Tāpat kā visiem citiem, kas piegādā materiālus un izejvielas armijai. Sākot no zeķu ražotājiem un beidzot ar medaļu gravētājiem. Bet nu nav tas viss tik daudz. Ieroču ražotāji ir kaut kur tālu ‘other’ sadaļā, kad aplūko ASV ekonomikas kopumu. Pārējie iesaistītie mazliet nopelna uz armijas rēķina, bet zaudē uz eksporta iespējām. Jo starptautiskā tirdzniecība neglābjami cieš jebkura militārā konflikta laikā.

Vai varētu būt, ka ieroču ražotāji pieliek pirkstu pie karu sākšanas? Tas, diemžēl, varētu kādreiz notikt, maziem, bet aktīviem ekonomikas dalībniekiem bieži vien ir neproporcionāli liela ietekme politikā. Viņi var pielikt savas lobiju naudas spēku daudz precīzāk, salīdzinot ar lielākiem, bet neorganizētākiem spēlētājiem.

Ahā! Esam nonākuši pie galvenā! Tātad tomēr viņi visu tur ietekmē!

Lai cik nepatīkama būtu lobiju un PAC sistēma ASV, lai ko pārmestu, tomēr varas dalīšana strādā labi. Ir neskaitāmi checks and balances, tiesu vara kontrolē izpildvaru un likumdošanas varu, likumdošanas vara kontrolē izpildvaru un tiesu varu, izpildvara mēģina lavierēt pa vidu un kontrolēt visus. Un, protams – viena partija kontrolē otras katru soli. Un žurnālisti visur bāž savu degunu.

Bet sistēma ir tik sarežģīta un ar tik daudz cilvēkiem, kas nekautrējas skaļi izbazūnēt vismazāko kļūdu un konfliktu, ka nākas secināt – sistēma ir viena no labākajām, kāda pasaulē ir.

Tā nav perfekta, bet toties paredzama. Vara mainās reizi četros-astoņos gados, visos līmeņos nepārtraukti notiek vēlēšanas, visi tiek pieskatīti. Varētu, protams, būt vēl labāk, bet nu kā tieši, pagaidām vienota viedokļa nav. Laiku pa laikam rodas jaunas idejas, un tās parasti tiek testētas štatu līmenī. Bet visā visumā struktūra ir diezgan konservatīva.

Jā, bet, bet, baņķieri pār visu valda. Un ēbreji. Un masonu simboli pat uz dolāriem! Un ..  un vispār – ilumināti!

Uz šo lieliska atbilde ir šis xkcd komikss. Tas tapa brīdī, kad ASV kongress nevarēja vienoties, vai aizņemties vēl naudu (pacelt parādu griestus) un tā dēļ vairākas nedēļas nevienam valsts darbiniekam neizmaksāja algu.

Ceha politiskais treniņš: Krievija

Tikko aizritējis aprīlis – viens no politiski asākajiem mēnešiem Latvijā. Tieši viducītī starp 16to martu un 9to maiju, starp ziemu un vasaru, starp Gondoru un Mordoru.

Sākumā ir iekšēja mocīšanās ar savu attieksmi pret sešpadsmito martu, citam tā ir jau sen izsāpēta un tikai ar mazām papildemocijām, citiem stipri saasinājumi un citiem vispār hroniska slimība galvā.

Perioda beigās nāk devītais maijs. Tikpat asas sajūtas, daudz polārākas gan latviešu, gan krievu prātos. Maz kompromisu, daudz lamāšanās. Vienīgā starpnacionālā saprašanās – lamuvārdu nesējvalodas izvēlē.

Un pa vidu daudz diskusiju. Tiem, kam domas vairāk laužas uz āru – internetā. Tiem, kam mazāk – darbā un skolā. Visiem – ar draugiem, ar ģimenes locekļiem. Diskusijas ir grūtas un sarežģītas. Ja tev patīk tā dziļi izanalizēt tēmas, tad nepatīkami, ja sarunu biedrs met pretī vienkāršotas klišejas. Ja gribas, lai viss būtu sakārtots pa plauktiņiem, melnbalts un skaidrs – besī, ka oponents mēģina visu sarežģīt.

Un visās diskusijās liela vajadzība pēc koherenta viedokļa. It īpaši par tēmām, kas nav gluži acu priekšā. Teiksim, par Krieviju. Par to arī šodienas treniņš – ko atbildēt uz saruna biedra acīs mestiem jautājumiem/viedokļiem Krievijas sakarā.

Krievija nekad nevienam nav uzbrukusi, tā ir tikai aizstāvējusies!
Tipisks apgalvojums no (pārsvarā krieviski runājoša) sarunu biedra. Šis ir padomju laika propagandas vienojošais elements, kas turpina aktīvi tikt ekspluatēts arī mūsdienu Krievijā. Kā jau daudziem padomju propagandas motīviem, šim sakara ar realitāti nav absolūti nekāda – kā, pēc sarunu biedra domām, diez, mazā Maskavas kņaziste izpletusies teritoriāli līdz vienai piektajai zemeslodes PSRS laikā?

Bet nu ko tur par senu vēsturi. Neskaitot neatkarības karus un pilsoņu karu (Lietuva, Latvija, Igaunija, Somija, Polija, Ukraina, Gruzija, Azerbaidžāna, Armēnija, Moldova, utt), kā arī pirmo un otro pasaules karu, atbalstu komunisma diktatūrām un asiņainajiem kariem Vjetnamā, Korejā, Kubā, Angolā, Kambodžā un citur, divdesmitā gadsimita laikā Krievija ir uzbrukusi veselai rindai valstu, hronoloģiskā secībā:

  • Polijai – 1939
  • Somijai – 1939
  • Igaunijai – 1940
  • Latvijai – 1940
  • Lietuvai – 1940
  • Rumānijai – 1940
  • Ungārijai – 1956
  • Čehoslovākijai – 1968
  • Afganistānai – 1979

Nu un 21ajā gadsimtā jau ir paspējuši uzbrukt Gruzijai (2008) un Ukrainai (2014).

Par katru no šiem milzums karu Krievijas propagandai ir atbilde, kāpēc tieši tas bija pareizi un labi. Ir dažādi attaisnojumi – vieni, lūk, īstenībā paši gribēja būt iekļauti mātes Krievijas sastāvā, otri, nepārkāpjot savas zemes robežas, kaut kādā veidā paši uzbruka Krievijai, trešie pāri robežai esot apšaudījuši krievu ciematu. Tāpat vien. Ceturtie nebija nemaz īsta valsts. Piektie palūdza palīdzību. Sestie vēl kaut ko. Septītie – velns viņu zina, bet kaut ko jau ne tā droši vien bija izdarījuši.

Visus šos karus, okupācijas un aneksijas apvieno viens – tie nav notikuši Krievijas teritorijā. Var strīdēties, līdz paliek sarkans no ģīmja, bet nu nevar pierādīt, ka desmit notikumi, kas paplašina Krievijas teritoriju un kontroli, lūk, visi ir notikuši aizstāvoties. Tās ir muļķības.

Jā, bet Krievija ir nesusi civilizāciju analfabētiskajām austrumu tautām. Pacēlusi to kultūras līmeni.

Kā parasti, Krievijas propaganda spēj salikt kopā šķietami nesavietojamo, un nekas – dzīvo nost. Vienlaicīgi ‘nesuši kultūru’ uz austrumiem. No otras puses – sajūsma par visu ‘Āzijas attīstības virzienu’ un cīņa pret ‘Eiropas vērtībām’. Krievija vienlaikus grib uzņemt Āzijas kultūru, no otras puses – tā noliedz šādas kultūras vēsturisko eksistenci. Jo, lūk, Krievija jau ir nesusi savu apgaroto civilizāciju pilnīgi neapgarotiem, zvērādās tērptiem, atpalikušajiem. Acīmredzot, ir divas dažādas Āzijas, tās ar seno kultūru un tās ar zvērādām.

Dažādas pretrunas Krievijas aizstāvjus nesatrauc principā. Tā kā dziļā filozofijā nav ko ieiet – par to, kāda civilizācija ir stiprāka, var vislabāk novērot vienā valstī, kuru pirms sešdesmit gadiem sadalīja uz pusēm – vienā injicējot pamatīgu devu Krievijas kultūras. Un otrā Amerikāņu. Mūsdienās Ziemeļkoreja ir atpalikušākā valsts pasaulē, kamēr Dienvidkoreja – viena no attīstītākajām.

Bet, toties pašā Krievijā kāda kultūra mūsdienās! Kādi komponisti, dramaturgi, dzejnieki un rakstnieki!

Jā, ir daudz dažādu mākslinieku. Bet tikpat daudz to ir arī citās valstīs ar salīdzināmu iedzīvotāju skaitu. Varbūt pat vairāk, bet tas nav īpaši svarīgi. Pasaulslaveni mākslinieki ir visur. Tas nepadara Krieviju par īpašu.

Krievijas civilizācija ir īpaša! Tai ir savs ceļš ejams, tai nav pa ceļam ar Eiropas vērtībām!

Kāds tieši ir tas ceļš? Ar ko tas atšķiras no Eiropas un ar ko no Āzijas? Ir kaut kas konkrēts vai arī tikai reliģiozitāte, kā arī vēlme pielūgt savu vadoni un mazliet valdīt pār visiem kaimiņiem? Un, protams, lepošanās ar pagātnes sasniegumiem.

Bet Krievija tik daudz ir nesusi Latvijai un citām valstīm. Kāpēc tas tiek ignorēts? Par to ir jāpateicas!

Daudz apspriestās neskaitāmās rūpnīcas, elektrostacijas, dzelzceļi un ostas. Viss, kā parasti, tiek samests vienā milzīgā putrā. Nez kāpēc uzskata, ka VEF ir padomju rūpnīca, kaut gan tā tika dibināta 1919. gadā un tai ne ar Krieviju, ne ar PSRS nav nekāda sakara. Tas pats ar Radiotehniku. Dibināta pirmās brīvvalsts laikā, PSRS laikā nacionalizēta. Arī pirmo HES uzbūvēja jau laikā starp 1936. un 1940. gadu, par tautas saziedotiem līdzekļiem. Un es nešaubos, ka būtu uzbūvējuši arī pārējās, ja ne otrais pasaules karš un okupācija. Un tas pats ar milzums citu objektu un rūpnīcu. Latvija līdz četrdesmitajam gadam nebija pati attīstītākā Eiropas valsts, bet te bija pietiekoši daudz visdažādāko uzņēmumu, ražotņu un fabriku. Bija labi ceļi, bija dzelzceļš, pa kuru varēja aizbraukt uz Parīzi. Bija reģiona lielākās ostas.

Visā visumā vēsturnieki aktīvi strīdas par to, kas būtu, ja būtu un cik daudz PSRS ir devis vai ņēmis no Latvijas savas valdīšanas laikā – bet viens ir skaidrs – ja Latvija būtu saglabājusi neatkarību, sliktāk mēs tagad nedzīvotu. Var paskatīties tepat uz Somiju, kurai izdevās izvairīties no ‘brīvprātīgas iekļaušanās’ brālīgās tautu saimes sastāvā. Trīsdesmitajos gados mūsu zemes bija līdzīgā attīstības līmenī un, pēc visa spriežot, tāda paritāte arī būtu saglabājusies.

Atklāts sabiedriskā transporta biļešu cenu celšanas patiesais iemesls

Turpmāk reizi nedēļā – katru ceturtdienu – Delfi.lv publicēs Latvijas diženākā bloga Cehs.lv autoru viedokļa rakstus par dažādām sabiedrībā aktuālām tēmām. Lai tie nepazustu Delfu gigantiskajā arhīvā, piedāvāsim tos baudīt arī šeit.

Viņi atrada viens otru zem drūmajām Rīgas debesīm. Pelēki mākoņu vāli smagi gūlās pār galvaspilsētas jumtiem, kad spēkpilnā vīrieša un kautrīgā puišeļa skatieni satikās un savijās kā dzērumā sietas kurpju šņores. Vīrišķīgs skarbums un Rīgas līča vēju appūsts vaigs saskatījās ar zēnīgā naivumā ieplestām acīm.

Nila dzīvē tas bija īpašs posms. Viņš nupat bija izmests no vecāku mājām un uzsācis patstāvīgas darba gaitas, tomēr iecerētais nevedās. Kolēģi izturējās vēsi, pat cietsirdīgi. Palīdzības vietā viņš labākajā gadījumā varēja sagaidīt izsmieklu. Sliktakajā – pat bail domāt… Lielas, smagas asaras ritēja pār Nila apaļajiem vaigiem un viena pēc otras atsitās pret aprakstītu A4 formāta lapu. Uz tās trīsdesmit reižu steidzīgā rokrakstā bija užšņāpts “Lūdzu mani atbrīvot no amata pēc paša velēšanās… Lūdzu atbrīvot mani no amata pēc pa…”

Nils negribēja pamest jauno darbu, bet arī turpināt vairs nespēja. Asaras izpludināja tinti un pārvērta rakstīto traipos. Ja uz tiem pietiekami ilgi skatījās, tie pieņēma apbrīnojamus veidolus. Tajos varēja saskatīt gan zagli, kas lavās pār mājas jumtu, gan senlaicīgu sienas pulksteni, gan trusi, kurš iegūst mušmiri…

Nākamajā rītā, braucot tramvajā uz darbu, Nils sajuta ko nebijušu. Liela, raupja sauja saņēma Nila plaukstu savējā. Pacēlis acis, viņs ieraudzīja staltu vīrieti pašos labākajos gados, kura tumši zaļās bikses bija vismaz pusotru izmēru par mazu. “Leons,” noteica svešinieks un paspieda Nila pianista saujiņu.

Leons kļuva par bāku vētrainā jūrā, kas droši rādīja ceļu. Viņi tikās pusdienu pārtraukumos, kad Leons čāpstināja plācmaizi un Nils smiedamies notrausa drupačas no viņa ūsām, bet nošķirtības stundas viņi pārvarēja ar savstarpējiem zvaniem un īsziņām. Dažreiz Leons ienāca ciemos arī Nila kabinetā, kā ciema kukuli atnesdams pudeli sarkanvīna. Tādās reizēs viņš piemeta savu granītā tēsto pakaļu uz Nila galda un, piemedzis ar aci, vienā acumirklī iztempa pudeles saturu.

Soli pa solim, dienu pa dienai, Leona padomu stiprināts, Nils strauji kāpa pa karjeras kāpnēm. Senie konkurenti un ienaidnieki viens pēc otra vai nu pārgāja viņa pusē, vai tika atlaisti. Īsajos vājuma brīžos, kad Nils zaudēja ticību saviem spēkiem un galīgajai uzvarai, Leons atlaidās blakus viņam krēslā un stāstīja pasaku par Brālīti un Karlsonu, kas dzīvo uz jumta un kuram bēniņos ir simtiem stropu, kuros dzīvo saharīna bites, kas ražo tūkstoš burku zaptes dienā. Šis stāsts vienmēr nomierināja Nilu.

“Zvēru pie sirmās Rīgas, mums tas izdosies,” kādā 2015. gada pēcpusdienā Leons sakāpinātā balsī klāstīja Nilam, “lai pats nelabais mani parauj pazemē, ja mēs to neizdarīsim!” viņš aizsvilies turpināja, drošības pēc pieturoties pie galda. “Eiro piecpadsmit un ne centa mazāk, Nil!” Leona balss jau bija pārgājusi spiegšanā. Nils skatījās uz sava mentora pietvīkušo seju un mantkārībā degošo skatienu un saprata, ka Leonā ir viss, ko viņš jebkad ir vēlējies vīrietī. Nils piecēlās, piegāja Leonam pavisam tuvu un noskaldīja: “Un stāvvietām arī reiz divi.”

Pēkšņi Leona saspringtie vaibsti pilnībā nomierinājās, bet uguntiņas acīs apdzisa. To vietu ieņēma lepnums. Tas kā neizkausējama sālīta sniega blāķis piepildīja visu telpu. Leons aplika kreiso roku ap Nila vidukli, bet labās abi izstiepa sānos. Nez no kurienes atskanēja Čaikovska “Apburtā princese” un pāris ļāvās saskanīgam valsim. Skolnieks beidzot bija pārspējis skolotāju.