Monthly Archives: aprīlis 2015

Kas kopīgs nacistiem, velosipēdistiem, komunistiem, sātanam un atslābinātiem sēžas muskuļiem?

Līdzīgi kā gājputnu atgriešanās, kūlas dedzināšana un patīkami piemirstās motorolleru skaņas atcerēšanās, viena no pavasara tradīcijām ir arī latgaļ..fu, bļe, velosipēdistu nodiršana. Kaut arī nevainīgā saruna iesākās kā kopīgu nākotnes biznesa plānu šķetināšana, atverot pirmo autoveikalu Latg…, jau aptuveni pēc 34 sekundēm mēs atklājām jaunus, velosipēdistus atmaskojošus, argumentus, kas būs kā kulaks uz acs katrā diskusijā.

Sencis: 99,9% geju vismaz reizi dzīvē ir braukuši ar divriteni
Treneris: 95,7% dibenu kuros ir pabijis penis, ir arī sēdējuši uz riteņa sēdekļa
Sencis: 74,6% aptaujāto atzina, ka rokā ir turējuši gan locekli, gan ručku. Aptuveni 25,4% nezināja, ko nozīmē vārds “ručka”
Treneris: 55% respondentu piekrita, ka sēdēšana draugam uz stūres atgādina sēdēšanu draugam uz sejas. Tīri teikuma struktūras pēc
Sencis: līdzīgi kā svastikā, arī divritenī ir saskatāmas taisnas svītras
Benvenuto: 100% no visiem Ādolfiem Hitleriem prata braukt ar velosipēdu
Treneris: ja svastiku ātri griež, tā izskatās gluži kā velosipēda ritenis, kad tas ātri griežas
Sencis:

Svastikas RitenisTreneris: redzi, kā viņam tas sēdeklis dipsī ielien gifā?
Benvenuto: pievērsiet uzmanību: ērenpreiSS
Sencis: māriSStrombergs
Treneris: divritenis nav ne reizi piminēts bībelē, ne vecajā, ne jaunajā derībā. No tā pašsaprotami izriet, ka tas ir no sātana
Sencis: Lens Ārmstrongs zaudēja savus titulus, jo beidzās līgums ar sātanu
Treneris: ja ērenpreisa fabrikai durvis aplietu ar svēto ūdeni, tās vienkārši sabirztu melnos putekļus un ar lielu sēra smaku izkūpētu gaisā
Sencis: Romāns Vainšteins savukārt ir aizmirsts, jo tā arī nenoslēdza līgumu ar sātanu
Treneris: esat redzējuši rudmatainu cilvēku uz riteņa? Es arī nē! Tas vienkārši nav iespējams, jo velosipēdus sātans izmanto dvēseļu zagšanā
Sencis: vai esi kādreiz vienuviet redzējis Tvīda braucienu un Eiropraidu?
Treneris: aha. Atšķirība ir tikai drēbēs. Un arī ne pārāk liela
Sencis: geji un lezbietes labāk prot noturēt līdzsvaru, ko viņiem ir iemācījis divritenis. Tieši tāpēc Līga Dimitere gāžas garšļaukus
Treneris: visi zina, ka pirms pievērsties pareizticīgajam putinismam, Dimiters ir redzēts ‘jājot’ sātana rumaku. Jau četru gadu vecumā mazo Kaspariņu noveda no pareizā ceļa, pirmo reizi ar varu uzceļot uz rozā trīsriteņa. Pie ručkām bija rozā ādas aizvietotāja lentītes, bet uz rāmja – uzgleznotas vairākas puķītes.
Sencis: Hitlers aizdomīgi rīmējas ar vārdu riten’s
Treneris: barons fon Ritenbauers – slavenākais ziemeļlivonijas kanibāls
Treneris: kad Hitlers aicināja visus tautiešus mājās ar lozungu ‘Fāterlande jūs sauc’, tautieši mājās devās ar velosipēdiem. Šoseja Rīga-Liepāja-Mēmele bija kā noklāta ar vellapēdu masu
Sencis: ja komunisti mācētu, viņi arī būtu braukuši ar riteņiem
Treneris: atritinot velosipēdu iegūst Tōru
Sencis: saritinot Tōru, iegūst velosipēdu
Sencis: gan prezervatīvus, gan ratu kameras izgatavo no gumijas – sātana rīka
Baļķis: velosipēds pieradina dibenu pie grūtībām.

Ceha izsīkstošais cerību jogurts

Nenoliegšu – man patīk gūt jaunas izjūtas, metoties iepriekš neparedzētās avantūrās. Es spēju neuzdot jautājumu “Kas ir šajā paciņā?”, kad man piedāvā kaut ko pārvest pāri Lietuvas robežai, vai neiespīdināt telefona lukturīti sejā naktsklubā satikai meitenei, atstājot pārsteigumu rīta stundām. Man patīk paļauties uz intuīciju. Un ne velti. Tā nekad nav mani pievīlusi. Ja neskaita reizi, kad dabūju pa muti tāpēc, ka palīdzēju čomam pārdot beigtu divriteni čigāniem. Taču tas bija citādi. Es nopelnīju 15 latus, kas bija atlikusī nepieciešamā summa Javiņas iegādei.

Tomēr ir temats, kurā es nemeklēju jaunas un asas izjūtas. Tā ir pārtika. Man nekārojas atklāt neko jaunu, kā arī es nespēju veltīt neskaitāmas stundas virtuvē, lai pagatavotu kaut kādu krēpu kaudzi, ko apēst desmit minūtēs. Mani pārtikas uzņemšanas paradumi nekliedz pēc inovācijām.

Kādu dienu stāvēju pie Rimi jogurta plaukta, nespējot izdomāt – šoreiz sevi palutināt ar melleņu vai aveņu. Manu apcerējumu pārtrauca kāds draudzīgs ārvalstu viesis, kuram pie rokas bija meita.

Angļu valodā viņš mani uzrunāja: “Es atvainojos, kungs. Izskatās, ka jūs labi pārzināt jogurtus. Kuru jūs mums ieteiktu brokastīs?” Nedaudz apjuku, taču uzreiz pārvaicāju “Kādu Jūs vēlētos? Zemeņu, aveņu, melleņu, bez garšas?” Pieņēmu, ka viņš gluži vienkārši nesaprot latviskos uzrakstus uz iepakojumiem.

Mazā lašara pie importa kraķa ķetnas izrādījās ahūnā dzejniece: “Iesakiet tādu, kas garšo pēc Latvijas,” mazais saulstariņš braši nomurmināja.

“Hmm, tad man ir jāpalasa,” es atbildēju. Ar acīm sāku pētīt, kurš jogurta iepakojums ir radīts ar smalkāko un dārgāko kartonu, kas savā ārišķībā kļūst par apsmieklu citu jogurtu starpā. Es sāku meklēt, kura jogurta reklāmas seja jau četrus gadus ir balsi raustošs vēstures piemineklis, bet sastāvu veido skaudība, iedomība, degoša kūla, bedres, prieks par citu jogurtu neveiksmēm, diršana interneta komentāros un galu galā vienaldzība. Šo jogurtu varēs atpazīt pēc tā, ka tas ir zaudējis garšas un krāsas īpašības, bet tā masu veido neizteiksmīgas gļotas, kas tāpat viena pēc otras pamet iepakojumu, lai vientulībā nomirtu. Jogurts par savu bezdarbības un apātijas attaisnojumu aizvien min, ka gandrīz pirms gadsimta tas garšoja labi. Tomēr kaut kur starp padibenēm ir nobēdzināts viens izdzīvojis augļa gabaliņš, kas glabā izcilu literatūru, izmeklētu humoru un augstas raudzes satīru. Tā iznīkšana ir tikai laika jautājums, taču pagaidām vēl kaut kā turas.

“Es nezinu… Kāda starpība,” noteicu cerību pilnajam ārzemju draugam. “Ņem melleņu. Tas ir nocenots.”

čangalis

CEHS.LV pieliek punktu savai radošajai darbībai

Šodien saņēmām komentāru: “Mellais humours? Satīra? Ironija vai tomēr sarkasms? Manuprāt morāls pagrimums, nekas vairāk. No lasāma interneta resursa cehs ir pārvērties par absolūtāko deģenerātu patversmi. Evolūcija ir mauka, bet jums to nesaprast, jo jūsu nodzertās smadzenes tikai un vienīgi regresē. Žēls respekts par veco formātu un saturu. Vairāk jūsu mēslus nelasīšu.

Kā arī: “Visam ir kaut kāda robeža, vai arī jums ir sakāpis galvā, ka esat tādi pasaules rebeli, Hanteri S. Tompsoni vai absintu dzeroši bohēmiķi? Come on, pieduraties pie jēgas. Visam ir savas robežas, absolūti visam.

Vienmēr esmu apzinājies, ka pienāks liktenīgais brīdis, kad aiziesim par tālu un pāršausim pāri strīpai. Uz ātru roku centos atsaukt atmiņā galvenās lietas, par ko esam smējušies un ironizējuši – pilnīgi visi rudmatainie cilvēki, ainavu mākslinieki, stirnas, hipsteri, aizsargājamas dzīvnieku sugas, vegāni un svaigēdāji, Lauris Reiniks, 8. marts, indiešu virtuve, Dievs un reliģija, dārzeņi, latvietība, latvieši, latviešu sapņi, draudzība, igauņi, ievas, zinātnieki, zinātne, midžeti, reklāmas industrija un reklāmisti, vardarbība internetā, Eiropas Hitu Radio, kaitošana, velosipēdisti, Dimiters, Memory Water, Latvijas Mākslas akadēmija, Rīgas Dinamo, miljonāri, Sprīdītis, skriešana un maratoni, kultūra, pulcēšanās brīvība, veselīgs dzīvesveids, kažokzvēru audzēšana, mājdzīvnieku aizsardzība, Pestivāls, klubs “Piens”, dzīvnieku patversmes, Nacionālā Apvienība, Artuss Kaimiņš, motorolleri, televīzijas šovi, melnie stārķi, sievietes, Ušakovs, Kašers, valsts simboli, armija, hokeja fani, prezidents Bērziņš, Maxima, Rimi, Deac, Sky, Soču olimpiāde, modes blogeri, Eirovīzija, kāzas, feministes, Mednis, Rīga, Vest, Miit, suņi, kaķi, runas brīvība, Rīgas Satiksme. Nemaz nerunājot par 100 cilvēkiem, kurus mēs vienkārši nosaucām par idiotiem.

Bet Latgale? Tas ir par traku. Pienācis laiks mest plinti krūmos un klapēt bodi ciet, kamēr neesam aizgājuši vēl tālāk. Nedod Dievs – taptu kāds raksts par jobanajiem kurzemniekiem…

8DE8J

Latgale: mazā Grieķija

Pārāk maz līdz šim masu medijos tikusi objektīvi apskatīta vieta, kuru raksturo blīva pusdauņu populācija ar spēcīgi attīstītu upura sindromu – Latgale. Nenoliegšu, ka iepriekšējais teikums bija skarbs, tāpēc nepārprotiet – es mīlu Latgali, jo tā ir Latvijas neatņemama daļa… gluži kā augonis ir neatņemama daļa no tā nesātāja. Latgale nav jāatdala no pārējās Latvijas, bet jāārstē. Zāles būs rūgtas un tās ieņemt var dažādos veidos. Piedāvāju sekojošus variantus:

Pirmkārt, jāatsakās no māņiem, ka latgaliešu runas veids ir kaut kāda valoda vai dialekts. Ja, piemēram, Kuldīgā sociālā eksperimenta ietvaros slēgtu visas skolas un kultūras iestādes, un aizliegtu izbraukt, tad pēc divām paaudzēm visi tur runātu latgaliski. Latgaliešu “valoda” būtībā ir slikti apgūta latviešu valoda. Tik pat labi mēs varētu spēcīgu krievu akcentu saukt par Rīgas valodu.

Otrkārt, būtu nepieciešama latgaliešu nodarbināšana citos novados pieredzes gūšanas programmas ietvaros. Ja latgalietis būtu spiests iziet 6 mēnešu kursu kādā no Vidzemes, Zemgales vai Kurzemes pilsētam uzkopjot ielas, viņš atradinātos no pļēgurošanas un kontrabandas cigarešu pārvadāšanas, un iemācītos krietnu darba tikumu. Kad latgalietis atgrieztos savā dzimtajā pusē, viņš varētu jauniegūtās zināšanas likt lietā. Pat ja viņš nebūtu apguvis tik daudz, lai sakoptu savu pagalmu, vismaz iemācītos noslaucīt muti pēc ēšanas.

Visbeidzot, nepieciešams samazināt pašu Latgali un pievienot tai atņemto teritoriju Vidzemei un Zemgalei. Pilnīgi pietiktu, ja Latgale sastāvētu tikai no Ludzas novada. Tādā gadījumā latgalieši pēkšņi attaptos, ka ir kļuvuši par vidzemniekiem un dižajiem zemgaļiem un pārstātu dzīt ļergu, lūgt pabalstus un lepoties ar savu brūno keramiku. Tā vietā viņi celtu godā krietnumu un darba tikumu, kas raksturīgs viņu mazāk šļupstošajiem brāļiem un māsām.

Šai uzlabotajai Latgalei, kuras vīziju nupat uzbūru, nepieciešama jauna identitāte, tāpēc piedāvāju savu redzējumu, kāds varētu izskatīties jaunais Latgales karogs:

Paaudžu plaisa

“Cik sen, teici, tu jau apmeklē to e…hm…?”
“Etnojogu? Trīs mēnešus, tēt. Baigi foršā lieta – tā ir kā klasiskā joga, bet ar tautasdziesmām. Indiešu gudrības un senču spēks vienuviet.”

“Baigais zvērs. Pēc skata nepateiksi. 300 kubikcentimetri, uzrauj līdz sotakam 12 sekundēs. Atšāvu no Rīgas nepilnās 3 stundās!” pamanījis, ka tēvs cieši nopēta pie āra terases atstāto bēšo Vespa GTS motorolleru, lepni noteica jauneklis.

Viņi abi – robusts vīrs ar gadu desmitiem krātu smaga darba nastu nedaudz sagumušajos, bet aizvien spēcīgajos plecos, un pēc jaunākās metropoļu modes ģērbies jauns vīrietis – sēdēja mazpilsētas bistro. Bija silta pavasara pievakare, un tēvs dēlu nebija redzējis teju pusotru gadu. Pēdējo reizi viņš dzimtajā pilsētā ciemojās aizpagājušā gada Ziemassvētkos, bet pērn netika – esot ar draugiem bijis ārzemēs, pilnveidojis profesiju meistarklasē Vācijā.

“Vienu alu, lūdzu,” vīrs teica pie apdangātā galdiņa pienākušajai oficiantei.
“Es arī labprāt. Bezalkoholisko kviešu,” palūdza jauneklis.
“Mums ir Lāčplēša Dzintara un Cēsu Premium.”
“Tad labāk augļu tēju. Ar grenadīna sīrupu.”
“Būs ar cukuru,” attrauca oficiante: “Vai viss?” Nesagaidījusi atbildi, viņa devās atpakaļ pie letes.

Malkodams alu un pavirši klausīdamies dēla stāstā par viņa biznesa veiksmēm un neveiksmēm Rīgā, vīrs nepūlējās pārjautāt neko neizsakošo vārdu “trendīgs”, “glutēns” un “barista” nozīmi. Viņa skats kā caur miglu vērās uz dēla rokām, kuras kopš pagājušās tikšanās reizes bija izraibinājuši daži jauni tetovējumi. Viņš vienmēr uzskatījis, ka tetovējumi piedien tikai cietumniekiem vai amerikāņu rokmūziķiem, ne kārtīgam latviešu zēnam.

***

Nāsīs asi iecirtās degošas riepu gumijas un spandeksa džinsu smārds, kas lēnām piepildīja arī pārējo pagalmu. Nodedzinās riepas, plastmasas, varēs pa tīro atdot lūžņos. Kazi, sanāks pāris maišeļiem alkšņa malkas – drīz sezona, varēs laist līdakās, būs ar ko žāvētavu iekurināt, prātoja vīrs, stāvēdams gabaliņu nostāk no degošās Vespas.

Pārlaižot skatu ne pārāk lielajai, bet pārdomāti iekārtotajai un pedantiskā kārtībā uzturētajai piepilsētas saimniecībai, viņš atcerējās, kā dēls reiz bija priecājies par desmitajā dzimšanas dienā saņemto kalnu divriteni ar 21 pārnesumu, kamēr pārējiem tuvējo māju zēniem bija tikai “astoņpadsmitnieki”. Tālāk pagalma malā pie nelielās kūtiņas divi drukni sivēni ar kanibālisku apetīti negausīgi rija no siles.

Aizsmēķējis, viņš devās uz mājas pusi. Paaudžu plaisa izrādījās pārāk liela. Tēvs Ingemāru vairs nemaz nepazina.

klints

Vājprāta pasažieri

Ļoti reti publicējam mūsu lasītāju iesūtītos darbus, tomēr šis Askolda Ķērpīša garadarbs uzrunāja. Jā, stāsts ir garš, tāpēc pirms baudīšanas iesakām nodrošināties ar lielu krūzi tējas un ņammīgiem cepumiem, kā arī ērtāk iekārtoties krēslā, jo tikai lohi neizlasa līdz galam.

I

Smogs, sastrēgumi, tauru un sirēnu skaņas, riepu kaukšana, divdomīgi vai pavisam tieši, ar pirkstiem rādīti žesti, ir mūsdienu pilsētas neatņemama sastāvdaļa, ko devis tehnoloģiskais progress apvienojumā ar cilvēku intelektuālo regresu. Ceļa zīmes un satiksmes noteikumi daudzu prātos ir ieguvuši rekomendējošu, ne regulējošu raksturu. Mēs katru dienu redzam bērnus, kas skrien pāri brauktuvei pie sarkanās gaismas, redzam autovadītājus, kas, agresīva azarta pārņemti, mēģina cits citu apdzīt, redzam atbildīgos dienestus, kas uz to visu noskatās, bet redz tikai to, ko ir izdevīgi redzēt. Un atstāsta tā, kā ir sapratuši, ne redzējuši…

II

Esmu to paveicis! Pēteris klusībā gavilēja, atcerēdamies bezgalīgās rindas uz pārbaudēm, nokārtotos eksāmenus un pārvarētos šķēršļus. Šodien ir tā diena, kad, pēc daudzu gadu uzcītīgām mācībām, Pēteris kopā ar saviem cīņu biedriem nodos zvērestu un kļūs par pilntiesīgu policijas darbinieku. Bērnu dienās izsapņotais sapnis par burlaku iekaustīšanu lēnām bija pāraudzis tīņa fantāzijās par nelaimē nokļuvušu jaunu sieviešu pasargāšanu no ļaundara nagiem un tagad noslēdzies ar Pētera kļūšanu par formā tērptu likuma un taisnības aizstāvi. Pētera sirds alkst pēc piedzīvojumiem, acis deg gaidās pēc pirmās sevis apliecināšanas iespējas, prāts ilgojas pēc panākumiem un atzinībām – viss jaunais organisms ir gatavs mest sevi cīņā par neaizsargāto līdzpilsoņu tiesībām.

III Lasīt visu »

Cehs ēd: MiiT

Ja jāraksturo tieši divas lietas ar ko man saistās MiiT, tad jāsaka: šī kafejnīca ir vieta bez gaļas un nākotnes. MiiT vienmēr būs otrā izvēle, vakardienas sensācija un garām palaistā iespēja. Tieši tāpēc MiiT bija OTRĀ vieta, kuru izvēlējos apmeklēt pēc visos aspektos pārākā VeST.

Esmu profesionālis – kulinārajā piedzīvojumā metos labi sagatavojies. Lai no pārmērīgi stilīgo bārdaiņu trendīgajiem kušķiem manā apģērbā neielektu kāda uts, iegādājos kaķiem paredzētu kakla siksniņu, kuru nekavējoties apliku ap roku, bet Bolderājas tirgū nopirku labāko dakšiņu dezinfekcijas līdzekli: trīskāršo odekolonu.

Bažas par šīs kafejnīcas nenopietno attieksmi pret elementārām higiēnas normām apstiprinājās jau pašā sākumā – pagājis garām nocūkotam un apķēpātam elektrības sadales skapim pret kuru bija atslieti daži velosipēdi, kurus zagt par apkaunojumu uzskatītu pat nāvei nolemts heroīniķis, nonācu pie letes, kur sastapos ar līdz šim dīvaināko pārtikas produktu, ko skatījušas manas acis. Nosaucu to par caurejas maizi:

Šī pavāra asistenta delīrija murgu radītā produkta baudīšanu nolēmu atlikt uz maltītes beigām un sākt ar ko pierastāku – šokolādes brauniju. “Kas gan ir sliktākais, kas var notikt?” pie sevis nodomāju un ar kolēģa nodezinficētu dakšiņu, nokniebu kumosiņu brūnā sacepuma…

Jāsaka, ka manā dzīvē ir bijis posms ar ko nelepojos. Lai apmaksātu arhitektūras studijas, savulaik esmu ēdis no miskastēm, bet pat sadzīves atkritumu garša nebija tik drebuļus uzdzenoša kā šim pārtikas produktam. Neesmu drošs, kā samaisot miltus, ūdeni un šokolādi var iegūt masu, kas garšo pēc Lucifera žākļa strutām, tomēr MiiT pavāram tas ir godam izdevies.

Lai uz līdzenas vietas neizvemtos atpakaļ šķīvī, aizsteidzos novietot brauniju tam piemērotākā vietā:

Diemžēl to pretī ņemt negribēja pat pods, tālab piepalīdzēju ar birsti:

Cerēju, ka tēja man palīdzēs aizskalot brūnulīša atstāto nepatīkamo pēcgaršu mutē, tomēr MiiT īpašnieki ir ietaupījuši ne tikai uz telpu dizaina, bet arī tējas kvalitātes rēķina. Vienīgais veids, kā padarīt to baudāmu, bija uzlikt tējai odekolona cepurīti:

Visbeidzot būtu vērts pievērsties šī apskata sākumā pieminētajai caurejas maizei. Pēc visiem minētajiem pārdzīvojumiem biju iedomājies, ka nekas mani vairs nespēs pārsteigt, tomēr, kad viesmīle nolika uz galda šādi dekorētu maltīti, biju patiesi šokēts…

Esmu pietiekami izglītots un saprātīgs cilvēks, lai šādi nacismu reabilitējoši izlēcieni man būtu vairāk nekā pretīgi. Ieraudzījis, ka MiiT salātlapas joprojām tic tūkstošgadu reiham, nekavējoties pametu kafejnīcas noskrandušās telpas, lai nekad vairs tajās neatgrieztos.

Verdikts: 0/5

Nāciju šokē vēl viens Dimiters

Jau iepriekš ziņots, ka Dimiteru pāra tandēms saņēma nedalītas simpātijas kā Cehs.lv tā arī tautas balsojumā Latvijas idiotu topā. Tomēr liels bija mūsu pārsteigums, elektroniskajā pastkastītē saņemot viņu dēla – Stefana-Ezras Dimitera preses relīzi. Izrādās, ka dimiterisms tiek pārmantots gēnu līmenī un katrā nākamajā paaudzē dubultojas. Lūk relīze:

Vai mēs gribam tādu brīvību, kurā mūs sanaido ar saviem draugiem.

Vai mēs gribam tādu brīvību, kurā mūs ielenc ar ASV tankiem.

Vai mēs gribam tādu brīvību, kurā zeļ un plaukst mūsu tikumīgās Latvijas pārvēršana vienā no Sodomas un Gomoras filiālēm.

Vai mēs gribam tādu brīvību, kurā mums atņem bērnus un bērniem bērnību, apgrēcinot to tīrās sirdis ar nešķīstu ideoloģiju, tērptu šķietami humānā apvalkā.

Vai mēs gribam tādu brīvību, kurā esam spiesti brīvprātīgi pamest savu valsti, lai uzturētu ģimeni.

Vai mēs gribam tādu brīvību, kurā mūsu masu mediji pūš vienā vienīgā melnā Obamas baltā nama stabulē, izkropļo īstenību un pielāgo to melu filtram.

Vai mēs gribam tādu brīvību, kurā esam gatavi zaudēt visu – cieņu, godu, saticību ar vistuvākajiem, lai tikai savā aprobežotajā vieglprātībā ticētu, ka tanki mūs izglābs.

Vai mēs gribam tādu brīvību, kurā veselīgs patriotisms kļūst par slimīgu nacismu.

Vai mēs gribam tādu brīvību, kurā mums tiek uzspiesti masīvi grēku propogandējoši praidi, lai mūsu jau tā morāli novārdzināto sabiedrību satriektu līdz Skandināvijas absolūtajai tolerancei – paralīzei.

Vai mēs gribam tādu brīvību, kurā cenšamies tēlot latviešus, tai pat laikā esam jau zaudējuši latu un divarpus gadsimtu neseno un tālo Ameriku ar tās anti-kultūru esam iemīlējuši vairāk kā savus tuvākos ar vairāk kā tūkstots gadus seno kultūru.

Vai mēs gribam tādu brīvību, kurā pārdodam savu dvēseli, nospļaujamies uz sirdsapziņu, aizmirstam savu pirmatnējo cēlsirdību, tīrību un dzīvesprieku dzejā un dzīvē, kad mūsu prioritātes bija nevis grēka prieks, labklājības prieks un naida prieks, bet Prieks Dievā, Dabā un Darbā.

Vai mēs gribam Brīvību vai liberty?

Stefans-Ezra Dimiters

CEHS.lv atbild:

Vai mēs gribam tādu brīvību? – Jā!

TOP 100 idioti: tautas balsojums

Kad publicējām savu vērtējumu par Latvijas lielākajiem idiotiem, mēs devām iespēju izteikt viedokli arī lasītājiem. Jūsu iesaistei nav precedenta, līdz šim rītam anketu bija aizpildījuši 1114 respondenti! Mēs apkopojām vērtējumus:

Vieta Idioti Vidējais vērtējums Milidimiteri
1 “Beness Aijo “ 9,29 1073
2 Tatjana Ždanoka 9,17 1059
3 Vladimirs Lindermans 9,15 1057
4 Kaspars Dimiters 8,66 1000
5 Līga Dimitere 8,61 994
6 Ilarions Girss 8,60 994
7 Inese (Kombuļu) Saulīte 8,59 992
8 Sandis Kiops 8,55 988
9 Nils Ušakovs 8,17 943
10 Josifs Korens 8,14 940
11 Raivis Raspopovs 8,14 939
12 Kašers 8,09 934
13 Iveta Grigule 7,94 917
14 Andris Bērziņš 7,94 916
15 Liene Brikouska (seksīgā Lee) 7,83 904
16 Aleksandrs Sokolovs 7,80 900
17 Miks Ozoliņš 7,72 892
18 Magone Burka 7,70 890
19 Andris Kivičs 7,64 882
20 Nikolajs Zikovs 7,63 881
21 Liene Candy 7,63 881
22 Artuss Kaimiņš 7,62 880
23 Inguna Sudraba 7,61 879
24 Edijs Melnis (Eddy) 7,53 869
25 Juris Millers 7,44 860
26 Solvita Āboltiņa 7,40 855
27 Aivars Gedroics 666 7,38 852
28 Jānis Ādamsons 7,29 842
29 Jaroslavs Barišņikovs 7,28 841
30 Sabīne Berezina 7,18 829
31 Jurgstulaistus Lajurgus-Urgurus 7,13 824
32 Zuarguss Klororus-Zarmass 7,11 821
33 Andris Ameriks 6,99 807
34 Imants Parādnieks 6,99 807
35 Andris Biedriņš 6,84 790
36 Guntars Račs 6,84 790
37 Nikolajs Puzikovs 6,83 789
38 Jānis Iesalnieks 6,77 782
39 Aivars Lembergs 6,72 776
40 Dāvids 6,67 770
41 Gatis Irbe (Gacho) 6,61 763
42 Raimonds Elbakjans 6,58 760
43 Lauris Reiniks 6,58 760
44 Jānis Dombrava 6,55 757
45 Imants Kalniņš 6,54 755
46 Jurģis Liepnieks 6,46 746
47 Kirovs Lipmans 6,43 743
48 Arstarulsmirus Arsujumfus-Tarus 6,33 731
49 Igors Šiškins 6,30 728
50 Elita Veidemane 6,24 721
51 Ralfs Tokaho 6,18 714
52 Kaspars Bindemanis 6,17 712
53 Uģis Polis 6,15 710
54 Ivars Godmanis 6,15 710
55 Jānis Junkurs 6,14 709
56 Kārlis Seržants 6,08 702
57 Iveta Ozola-Cīrule (mia.lv) 6,06 700
58 Pēteris Apinis 5,98 691
59 Kristaps Valters 5,98 690
60 Jānis Šmits 5,91 683
61 Māris Grigalis 5,91 682
62 Artūrs Mednis 5,90 682
63 Lato Lapsa 5,90 681
64 Roberts Klimovičs 5,82 672
65 Agnese Kleina 5,73 662
66 Jānis Polis 5,72 661
67 Sandra Veinberga 5,66 654
68 Aivars Līpenītis 5,65 653
69 Laimdota Straujuma 5,61 648
70 Tālivaldis Tālbergs 5,59 645
71 Inga Priede 5,58 644
72 Māris Antons 5,57 643
73 Sigords Stradiņš 5,54 639
74 Ģirts Rozentāls 5,53 638
75 Zbigņevs Stankevičs 5,52 638
76 Zane Eniņa 5,52 637
77 Kaspars Strazdiņš 5,49 634
78 Viesturs Rudzītis 5,42 626
79 Renārs Zeltiņš 5,34 616
80 Viesturs Silenieks 5,32 614
81 Kārlis Būmeistars 5,27 608
82 Linda Curika 5,17 597
83 Nellija Ločmele 5,10 588
84 Toms Kokins 4,96 573
85 Horens Stalbe 4,93 570
86 Ausma Kantāne 4,91 567
87 Andris Orols 4,78 552
88 Armands Leimanis 4,75 549
89 Liāna Langa 4,74 548
90 “Baiba Sipeniece “ 4,71 544
91 Uldis Marhilevičs 4,70 543
92 Ingemārs Dzenis 4,63 535
93 Uldis Rudaks 4,58 528
94 Kristaps Banga 4,56 527
95 Zigmārs Liepiņš 4,47 516
96 Dainis Porgants 4,47 516
97 Artis Volfs 4,34 501
98 Ivo Fomins 4,26 492
99 Jānis Jarāns 4,23 489
100 Alvis Hermanis 3,66 423

Mēs saglabājām milidimiteru kā mērvienību, jo 1000 punktus pārsniegušajām personām noteikti nav nekādas cieņas pret robežām.

Cehs analizē reklāmu: Māksla dzīvot pilsētā

maaxla

Ļoti skaisti iecerēts reklāmas plakāts – jaunais tēvs, kurš neraugoties uz modernās dzīves nerimstošo steigu un rutīnas sadedzināto dzīvesprieku, tomēr spējis rast sevī spēku, lai palīdzētu piepildīt meitas sapni – iemācīties braukt ar skrejriteni. Lai palīdzētu viņai nebaidīties no dzīves nestajām grūtībām. Palīdzētu izaugt par pilnvērtīgu sabiedrības dalībnieku. Iemācītu viņu dzīvot pilsētā.

Stilīgais un viegli hipsterīgais jaunais tēvs ir kļuvusi par sava veida modernās reklāmas ikonu. Tam būtu vajadzējis nostrādāt arī šajā iepirkšanās centra reklāmā, ja vien… Ja vien meitenīte braukt ar skrejriteni nemācītos uz ielas. Uz bruģētas ielas! Kamēr viņai aiz muguras brauc tramvajs. Un tēva rokās ir puķupods, lai kritiena gadījumā meitenīti nevarētu noķert.

HALLO!?! Pa sūda bruģi pat braukt ar mašīnu ir diezgan pretīgi, bet ar bērnu skrejriteni pa to pabraukt vienkārši nav iespējams. Kas notika to cilvēku galvās, kuri šo ideju izdomāja, nofotografēja un apstiprināja? Ko tieši mums stāsta šis plakāts? Māksla dzīvot pilsētā – mums uzpist likumiem un bērnu drošībai? Vai arī ideja bija izņirgāties pa bērnu, uzdodot viņam neizpildāmu uzdevumu?

Šādi iztēlojos breinstormus, kuros tika diskutēts par šo ideju:
shutterstock_150094592

shutterstock_81118432

shutterstock_226232410

Sausais atlikums ir pavisam vienkāršs – uz plakāta ar saukli “Māksla dzīvot pilsētā” ir cilvēki, kuri nemāk dzīvot pilsētā. Un tas nav joks.