Monthly Archives: februāris 2015

Kalpoju tautai

Lielveikala kasiere neviļus tikko jaušami pasmīnēja un laikam jau pārāk ilgi bija aizskatījusies uz sev priekšā gulošajām pudelēm – Chivas Regal 18 un pārīti divlitru Euro Strong.

“Šie arī jums?” pārjautāja Sintija, nopīkstinot Chivas Regal un paskatīdamās vispirms uz solīdo kungu letes otrā pusē, tad uz rindā aiz viņa stāvošu, ar uzšuvēm noklātā ādenē ģērbušos panku, tad atkal uz solīdo kungu. Viņa iesirmie mati liecināja par vismaz ceturto gadu desmitu, kaut sejas vaibsti vēl bija gluži jauneklīgi.

“Tie? Jā, jā. Ziniet, es te… vienkārši braucu šovakar ciemos pie papa. Viņš īsti neko citu neatzīst,” nedaudz saminstinājies, atbildēja kungs. “Un paciņu pelēkās Caines arī, lūdzu.”


“Paldies par aliņu, puiši!”, pametis ašu skatu apkārt, viņš teica, pasniedzot pudeli pie veikala ieejas stāvošajiem tīņiem.
“Nē, paldies tev, Veiko! Reāli izručīji. Žetonvakars tomēr ir tikai vienreiz, vajag pa smuko,” izmeta jaunuļi, tūcīdami Chivas Regal jakas azotē.
“Kalpoju tautai!” nebēdnīgi atmeta vīrs, dodamies lielveikala autostāvvietas virzienā.

“Kalpoju tautai…” viņš vēlreiz pie sevis nočukstēja, izņemdams no maisiņa divroci. Tukšgaitā dūcošais automašīnas dzinējs nespēja apslāpēt tik pazīstamo plastmasas korķīša kriukšķi.

Cehs analizē reklāmu: Būt tēvam tā ir māksla

Teevi_birojs

Iecere par kampaņu, kas beidzot uzsver arī tēvu svarīgo lomu bērna audzināšanā, ir skaista, tomēr aplūkosim, ko vēl, neskaitot pieturzīmju trūkumu, mums stāsta šis konkrētais plakāts.

Redzam smaidīgu bērnu, kurš sagriezis un neatgriezeniski sabojājis sava fātera 200 € uzvalka bikses, lai pagatavotu ļerpatainu lupatu. Labs solis, puis, sabojā visu, ko vēlies – tētis nopirks vietā jaunu. Nauda nav problēma, mēs esam turīga ģimene un naudu varam kaut vai skalot podā.

Mēs redzam, ka tēvs smaida vēl vairāk, nekā mazais. Viņš ir pieradis atpirkties no dēla. Viņš labprātāk ir gatavs nopirkt jaunas uzvalka bikses, nekā sadzirdēt sava dēla izmisīgo kliedzienu pēc uzmanības. Viņš uzskata, ka ir lielisks tēvs, tomēr jau sen ir palaidis garām faktu, ka planšete dēla audzināšanā piedalās vairāk, nekā viņš pats.

Pateicoties spēcīga tēva lomas modeļa trūkumam dzīvē, dēls ir pieradis, ka drīkst darīt visu, kas vien ienāk prātā. Viss sākās ar kādas mantas apzinātu salaušanu un palikšanu bez soda. Pēc tam puika saprata, ka var brīvi sagraizīt tēva bikses. Laiks ies uz priekšu un viņš būs tas čalis, kas apmētās ar akmeņiem pagalma kaķus un spļaus uz muguras skolotājai. Viņš būs tas čalis, kura vecāki samaksās skolai sulīgu ziedojumu, lai tiktu piemirsts fakts, ka viņš starpbrīdī piekāvis vājāko klasesbiedru. “Mazais Pēterītis taču ir pats jaukākais bērns uz pasaules, tas noteikti bija nejauši. Turklāt, tas otrs puika nāk no mazturīgas ģimenes, varu saderēt, ka viņš melo,” teiks puikas māte. Un viņš pat tā īsti nebūs pie tā vainīgs.

Jaunākā modeļa BMW astoņpadsmitajā dzimšanas dienā, vairākas uzsāktas un pusratā pamestas augstskolu programmas, nesekmīgi mēģinājumi iekārtot darbā tēva birojā, ceļojums sevis izzināšanai uz Indiju – vecāki Pēterītim vienmēr vēlēs tikai to labāko. Līdz brīdim, kad pamanīs, ka zem viņu jumta dzīvo trīsdesmitpiecgadīga, no kokaīna atkarīga lupata. Droši vien vajadzēja būt nedaudz stingrākam tēvam.

Dzerbudisms – sapnis par bizbizmārīti

Nahdaris bija tikko pamodies. Skolotāja sejā bija smaids, taču pāri vaigiem bira asaras. Viņš nevarēja saprast vai ir Nahdaris, kas sapņoja, ka ir bizbizmārīte, vai ir bizbizmārīte, kas sapņo, ka ir Nahdaris. Taču viens gan skolotājam bija skaidrs – kaprons izrādījās gana stiprs.

nahdaris

CEHS ierodas Radio 5 tiešajā ēterā

Bijām no sidrs saviļņoti, saņemot uzaicinājumu ierasties uz Radio 5 raidījumu “Neērtie Jautājumi”. Didzis bija pirmais, kas uzaicinājis mūs runāt publiski un par to viņam paldies. Nav informācijas par to, kas lika Ceha vīriem justies neērtāk: jautājumi vai studija, prožektori un kameras, tomēr finālā tas izskatījās šādi:

Pirms blogu topa rezultātu paziņošanas, Gemius lūdza mūs sniegt savu komentāru. Diemžēl, mūsu komentāru viņi atzina par nekam nederīgu, atbildot, ka: “Pilno komentāru gan varētu ielikt mūsu FB lapā, jo kā nekā tomēr atbildat uz uzdotajiem jautājumiem un lasītājiem varētu būt interesanti.” Diemžēl, publicēt pilno komentāru savā lapā viņi aizmirsa, tāpēc ievietosim to šeit.

Cehs.lv komentārs Gemuis.com:

Bloga veidošanā piedalās dažādu nozaru lietpratēji, kurus visus vieno latviskā dzīvesziņa un ticība kristīgām vērtībām. Diemžēl, jāatzīst, ka mūsu kolektīvā ir arī viena sieviete. Ļoti ceram, ka šī iemesla dēļ rezultāti netiks anulēti…

Cehā runājam par ļoti plašu tēmu spektru, tomēr šajā sasniegumu mirklī būtu negodprātīgi slēpt panākumu atslēgu. Mūsuprāt, nozīmīgu loma bloga mērījumu rezultātā bija populārākajam ierakstam mūsu Draugiem.lv profilā (tas savāca teju vai 12 ieteikumus). Tajā  attēlots suns, kurš izskatās sabijies no uzraksta “Nikns suns”. Ļoti smieklīgi: http://www.draugiem.lv/cehs.lv/#/cehs.lv/gallery/?pid=359988609 Tiesa, ieraksts tapis jūlijā, taču mūsu analītiķu komandai ir pamats domāt, ka tieši novembrī visi atcerējās par suni un izdomāja nākt Cehā. Vēlamies teikt lielu paldies Inspired Digital par mūsu lielisko draugu ādiņas dizainu.

Zīmolu topa mērījumos tieši Draugiem.lv profils uzrāda visstabilāko sniegumu – līkne nav izkustējusies pat par vienu iedaļu, kamēr Facebook un Twitter neprognozējami svārstās te augšā, te lejā. Domājam, ka šis būs kalpojis par uzskatāmu pierādījumu tam, ka ir nepieciešams sākt darboties arī tādos sociālajos portālos, kā Face.lv un One.lv.

Tāpat vēlamies pateikties gejiem un krieviem. Tieši šīs neaizsargātās sabiedrības grupas mums deva iedvesmu visa gada garumā. Ja reiz šādi cilvēki ar īpašām vajadzībām spēj ikdienā nezaudēt dzīvesprieku, tad arī mēs no tā gūstam spēku.

Dominēt Latvijas blogosfērā ir ļoti patīkami, tomēr negrasāmies apstāties pie sasniegtā un nākotnē plānojam iegūt Kultūrkapitāla fonda atbalstu un Agnesi Kleinu. Tāpat arī dzirdējām, ka Nacionālajā bibliotēkā prezidentūras dēļ vairs neesot vietas Dainu skapim. Plānojam to iegūt savā īpašumā, lai būtu pienācīga vieta, kur uzglabāt portāla arhīvu.

Rīgas Satiksmes nanotehnoloģijas

Trolejbusa mīlestība – atlaides ziepēm un striķim

Būtu kauns šobrīd nerunāt par Valentīndienu, ja tā tepat aiz stūra ir pabāzusi savu banālo ģirkli. Nē – nav par agru. Vismaz “Drogas” uzskata, ka nav.

Vispirms man garām pabrauca 3. trolejbuss. Centrāltirgus – Sarkandaugava. Busiņa pakaļgals bija noklāts ar tekstu par mīlestību un “Vanish” veļas pulvera attēlu. Pēc mirkļa uz Purvciemu aizbrauca arī 26. Sākotnēji uztvēru nedaudz personīgi, ka “Drogas” cer uz Valentīndienu man iesmērēt veļaspulveri, bet tad sapratu, ka šeit runa nav par mani…

Trolejbuss konceptuāli šķiet skaista doma, kas atvieglo drūmo un neciešamo ikdienu. Trolejbuss vienmēr ir atvērts un reizēm pagaidīs, ja kaut kur no muguras tam nedaudz aizkavējies skrien pakaļ. Tas dod pajumti, kad citiem smidzina, un pastāsta, kurā pieturā atrodies, kad esi piedzēries.

Tomēr, gluži kā anonīmie komentāri internetā vai holokausts, arī trolejbusa koncepts pēc ieviešanas praksē sevi ir pievīlis. Lai ar kādu nanoūdeni tu mazgātu ārpusi, iekšā neatgriezeniski būs aizķērusies iepriekšējo lietotāju atstātais urīna un vēmekļu smārds. Kamēr daļa ar aizturētu elpu domā, kā tikt ārā, citi ir izsituši ķebli zem kājām, neatgriezeniski padodoties trolejbusa salkanajām zemūdens straumēm.

Arī doma, ka trolejbuss ir atvērts visiem, beigās nemaz tik laba nešķiet. Un, ja tu nokavē nedaudz par daudz, tad viss, ko vari darīt, ir noskatīties, kā viņš aizbrauc, atstājot tevi lietū.

“Drogu” plakāts bija kā aizmirstas patiesības sitiens. Trolejbuss ir mīlestība.

Srana, mūkoša un smirdīga mīlestība