Monthly Archives: janvāris 2015

Paņem sapni aiz ragiem

Pirmajā klasē, stāvot ierindā fizkultūras stundā, bija skaidri redzams, ka Zane ir krietnu sprīdi garāka par saviem klasesbiedriem. Mamma vienmēr teica: “Manam Zaņukam ir vectēva gēni. Viņš uz katra pleca pa baļķim varēja noturēt!” Jau pagalmā Zane iemanījās savu Dieva doto augumu likt lietā gudri un precīzi, tāpēc iedibināt savus likumus arī klases kolektīvā viņai nesagādāja ne mazākās grūtības. Zane vienmēr strādāja pēc tipiskas 90to gadu ielu izdzīvošanas shēmas: katrā kompānijā ātri izskaitļot galveno un pārpist viņam degunu. Pārējie paši pašķirsies.

Ātri vien uz sliedēm tika nolikta vienkārša, bet efektīva sistēma. Katru rītu desmit minūtes pirms pirmās stundas sākuma klasesbiedri pa vienam pienāca pie Zanes un atdeva tos dažus santīmus, kurus vecāki viņiem bija iedevuši līdzi pusdienām. Piecpadsmit, divdesmit santīmu no “purna” varētu nešķirst nekas īpašs, bet dienas beigās savācās priekš pamatskolnieka visai pieklājīga summa. Pareizinot ar dienu skaitu nedēļā, nedēļu skaitu menesī, mēnešu skaitu gadā…

Protams, ne vienmēr viss gāja gludi. Pa retam gadījās kāds drosminieks, kurš izlēma apstrīdēt Zanes autoritāti un atteicās atdod savu mīlošo vecāku sarūpētos santīmus. Tādi bija jāpadara par piemēru visas klases priekšā. Klasesbiedru pazmošanai bija ne tikai audzinoši-iebiedējošs raksturs, bet tas arī Zanei sagādāja gandarījuma sajūtu un pat baudu. Kādā starpbrīdī viņa ar rūcoši-burbuļojošu skaņu savilka mutē pamatīgu zaļgandzeltenu gļotainu krēpu kunkuli un pārvēla to pāri zodam tieši uz koridora palodzes. Viss notika tik ātri, ka pretīm nākošā Marta pat nesaprata, kā tieši viņas seja atsitās pret palodzi, bet gaidāmās vēsās virsmas vietā viņas vaigam pieskārās silta, staipīga masa. Pārējie bērni smējās ilgi un skaļi. Vishistēriskāk – visvājākie. Zane apmierināti vēroja raudošo, uz tualeti skrienošo Martu un rejošo hiēnu baru, kas viņu pavadīja, rādot ar pirkstiem un mēdoties. Zane juta patiesu apmierinājumu, ka viņas neapstrīdamā autoritāte ir nodrošināta vēl vismaz uz pāris mēnešiem.

Diemžēl, ne vidusskolā, ne augstskolā, ne vēlāk darba tirgū nevarēja izmantot tik tiešas un brutālas metodes savas dominances nodrošināšanai. Skaidrs, ka Zane vērpa intrigas, baumoja, shēmoja un darīja visu lai samītu ikvienu ceļā uz iekārotajiem vadošajiem amatiem, tomēr nekas nedeva to gandarījuma un piepildījuma sajūtu, kuru viņa izjuta, atņemot pusdienu naudu psiholoģiski un fiziski vājākajiem. Ritot gadiem, Zane kļuva par arvien lielāku un daudzskaitlīgāku kolektīvu vadītāju, viņas alga nevis vienkārši pieauga, bet daudzkāršojās, tomēr tukšuma sajūta dvēselē kļuva arvien izteiktāka. Vienīgais, kas mazliet kliedēja nepatīkamās sajūtas un ļāva uz mirki aizmirsties, bija ceļošana. Zanes lielais hobijs viņu aizveda uz saules izdedzināto Austrāliju, vēstures pērļu bagāto Rietumeiropu, nomaļo Islandi, ASV metropoļu debesskrāpjiem… bet vienmēr bija jāatgriežas biroja ikdienā… vienmēr atpakaļ tai pašā pelēkajā tukšumā…

Nekad vēl iepriekš Zane nebija jutusi tādu artvieglojuma un prieka kokteili, kā parakstot atlūgumu. Tanī dienā viņa nevis gāja, bet no laimes burtiski lidoja sprīdi virs zemes. Atnākusi mājās, viņa tāpat virsdrēbēs pieskrēja pie datora, atvēra savu ceļojumu blogu un ierakstīja jaunu virsrakstu: “Operācija Pingvīns”

Konkurss jeb Politiskā karikatūra #2

Tā kā mūsu lasītājus nespēja pārsteigt pat zīmējums, kurā Krievija ņem Latviju no aizmugures, sapratām, ka droši varam turpināt pušot limitus. Mūsu nākamajai politiskajai karikatūrai vēl nav paraksta. To sakot, domājam – nav paraksta, par kuru mūs neuzaicinātu uz pārrunām Drošības policija.

Tomēr mums ļoti rūp jūsu viedoklis, tāpēc aicinām visus lasītājus piedalīties karikatūras paraksta radīšanā! Tā teikt – degsim elles liesmās kopā!

Cehs

Labākais komentārs saņems Ceha autoru atzinību.

Par runas brīvību. Politiskā karikatūra.

Nesenie notikumi “Charlie Hebdo” satricināja visu civilizēto pasauli. Doma, ka karikatūras dēļ reliģiozi fanātiķi ir gatavi nošaut nevainīgus cilvēkus vienkārši nav prātam aptverama. Tieši šī iemesla dēļ visa pasaule pievienojās bēdās Francijai un apliecināja to turot rokās lapiņas ar uzrakstu “Es esmu Čārlijs”.

Ļoti skaists žests, kas skaidri un gaiši pasaka: “Mēs teiksim, ko vēlamies! Mēs zīmēsim, ko vēlamies! Nē terorismam!”

Arī Cehs.lv kā lasītākais Latvijas blogs nespēja šādā mirklī stāvēt malā. Vienbalsīgi vienojāmies, ka labākais veids, kā atbalstīt mediju tiesības izteikties, ir iet “Charlie Hebdo” pēdās un publicēt politiskas karikatūras.

Savā pirmajā karikatūrā apskatījām sasāpējušos kaimiņattiecību jautājumu ar lielo kaimiņu lāci.

^C3700677D29AB9011BB87999E66E57499EB7D96CF85F6E329D^pimgpsh_fullsize_distr

Paļaujamies uz to, ka visi žurnālisti, kas atbalsta runas brīvību, pārpublicēs mūsu karikatūru (ar atsauci, nevis, kā laikraksts “Ludzas Zeme”), jo būsim objektīvi – šis ir daudz asprātīgāk, nekā Muhameds, kura galva uzzīmēta dzimlocekļa formā.

Par sapņu piepildīšanu

Sabiedrībā izvirda sašutums sakarā ar to, ka iepriekšējā ierakstā atļāvāmies pavilkt uz zoba Zani Eniņu. Kārtējo reizi pārliecinājāmies, ka eksistē cilvēki, kuri neprot saskatīt zemtekstu mūsu humorā.

Sauciet par vecmodīgiem, bet mēs esam pieraduši, ka lūdzošu roku pēc palīdzības sniedz tie, kam tā ir tiešām nepieciešama – kam dzīves līmenis ir krietni zem vidējā, vai kuru veselība ir nopietni apdraudēta. Sirdi plosoši stāsti par smagām slimībām, zaudētām mājām un bildes ar nelaimīgiem dzīvnieku patversmes iemītniekiem ir piepildījušas mūsu ikdienu, bet, tam visam pa vidu, roku pastiepj Zane: „Hei! Hei! Es gribu uz Antarktīdu, man vajag piecas štukas!”

Mēs nolēmām, ka nepalīdzēsim Zanei piepildīt viņas sapni – aizceļot uz Antarktīdu. Mēs nolēmām palīdzēt Strazdes bērnu namam. Esam pārliecināti, ka izdarījām pareizo izvēli. Aicinām arī savus lasītājus atbalstīt cēlus mērķus, nevis slinku roni, kas grib uz Antarktīdu.

KontaParskats

P.S.
Strazdes bērnu nama ziedojumu konts:
LV72UNLA0028700142035
Ar norādi: ZIEDOJUMS Strazdes bērnu namam

Operācija: “Ceham vajag”!

Nesen sapratām, ka visu mūžu esam pavadījuši maldos. Pie vainas sūrā bērnība Padomju laikos un paaudzēs ieaudzītā latvieša pieticība. “Visu jāsasniedz pašu spēkiem” un citi bezjēdzīgi maldi.

Bet Zane Eniņa ar savu bloga ierakstu atvēra mūsu acis. Ja reiz cilvēks, kurš strādājis vadošā amatā pie kāda no lielākajām pašmāju pārtikas tirgus spēlētājiem, var aiziet no darba, uzspļaut visam un paziņot: “Es vēlos aizbraukt uz Antarktīdu, dodiet man tam naudu” (Ceha interpretācija), tad likumsakarīgs jautājums: vai mēs – Cehs.lv kolektīvs – ar kaut ko esam sliktāki?

Gluži pretēji. Vajadzētu vismaz piecus atsevišķus ierakstus, lai uzskaitītu pozitīvos mirkļus, ko pēdējo piecu gadu laikā esam sagādājuši saviem lasītājiem. Tāpēc, metot aizspriedumus pie malas – DODIET MUMS NAUDU. Vienkārši atveriet savas internetbankas un pārskaitiet mums naudu, ko esat nopelnījuši, laimējuši vai saņēmuši mantojumā. Pilnīgi nopietni – vēlamies jūsu naudu.

Lietas, kam tērēsim jūsu naudu (sakārtotas augošā secībā, atkarībā no saņemtās naudas daudzuma):

  • uzdāvināsim Zanei divas biļetes uz Rīgas Zoo. Tur var apskatīt pingvīnus (20 €)
  • 
sarīkosim Ceha ekskursiju uz Bausku (60 €)
  • aizbrauksim ekskursijā uz Sietiņiezi (80 €)
  • dosimies apskatīt skaistākās vietas Slampē (100 €)
  • piedzirdīsim Cementu (140 €)
  • uzaicināsim kādu lielisku grupu uz nākamo Cehstivālu (200 €)
  • uzsauksim sev pirti ar nakšņošanu kādā ārpilsētas viesu namā (250 €)
  • nopirksim 15 litrus Jack Daniel’s un neganti piekrausim sejas (~ 330 €)
  • Cehs dosies klasiskajā letiņu prāmja-dzerstiņ “kruīzā” uz Stokholmu un atpakaļ. Nenokāpjot no prāmja (450 €)
  • ziedosim 200 € labdarībai (~ 1000 €)
  • kad tiks savākta nauda kādam no mazajiem plāniem, unlockosim mūsu dārgākos plānus.

Realizēto aktivitāti dokumentēsim bildēs un atrādīsim visiem Ceha rakstā.

Kas jādara?
Vienkārši pārskaiti savu naudu uz mūsu triecienbrigadiera kontu: Toms Lūsis, Swedbanka, LV48HABA0551009893929.
Kā maksājuma mērķi norādiet “Ceham vajag”.

Priecāsimies par jebkuru summu, tomēr zem 20 € nav nauda.

Pēc mēneša paziņosim, kuru no iepriekšminētajiem Ceha sapņiem varēsim beidzot piepildīt. Kā arī – publicēsim karstas pateicības labvēļiem.

P.S.
Benvenuto: Negribu izklausīties alkatīgs, bet kamoon – viens Zanes ceļojums ir sīkums turīgam cilvēkam. Atsakieties no 20 Zanes ceļojumiem un palīdziet man realizēt sapni par savu privātmāju. #BenvenutoGrib

Mūžs kā raibs tepiķis

Tumši sarkana ķēpa izšļācās uz Iļģuciema sieviešu cietuma grīdas, notraipot Laimas zilo kreklu un pelēkās, izdilušās bikses. Viņa ar noasinātu zobu birsti nupat bija pārdūrusi cietumsardzes kaklu. Starp citu, asinis, kas sajaukušas kopā ar gaisu, rada visai amizantu troksni – kaut ko starp burbuļojošu strautu un… Blieziens ar steku pa pakausi pārtrauca Laimas apceri.

Tikai pirms trim gadiem viss bija citādāk. Jaunā un enerģiskā sieviete bija atbraukusi no Rīgas uz Ludzu, lai strādātu vietējā laikrakstā. Viņa vēlējās provinciālo tenku lapeli pacelt jaunā līmenī, iedvest tanī 21. gadsimta elpu. Nenoliedzami, sākums bija ļoti smags. Iesīkstējušais kolektīvs negribēja ne dzirdēt par Laimas idejām. Kolēģi bija gluži apmierināti, ka spēj piepildīt avīzi ar sēru vēstīm un bērzu finierkluču pārdošanas sludinājumiem. Attīstība? Nesmīdiniet. Tomēr Laima nepadevās un pēc pāris neveiksmīgām oriģinālslejām viņa atrada internetā kādu pavisam necilu humora un satīras lapu. “Neviens nemūžam neuzzinās”, Laima pie sevis nodomāja un vienā rāvienā pārkopēja dažus veiksmīgākos jokus no interneta lapas uz avīzes maketu. Satraucošas tirpas noskrēja pār apņēmīgās žurnālistes ciskām.

Nākamais avīzes numurs bija sensācija. Visu 320 eksemplāru tirāžu izķēra nieka trīs stundu laikā. Par Laimas drosmīgo, bet tai pat laikā gaumīgo humora izjūtu runāja visa pilsēta. Apstāties vairs nebija iespējams. Katrs nākamais laikraksts pildījās ar jauniem un jauniem zagtiem jokiem, tomēr pirmās reizes sajūsmu Laimā tas vairs neizraisīja. Vienreiz iekodusies aizliegtajā auglī un izbaudījusi tā saldo un satraucošo garšu, viņa nebija apmierinājusi savu apetīti. Gluži otrādi, tas tikai bija pavēris vārtus uz jaunu, reibinošu, grēcīgu pasauli.

Kādā pusdienas pārtraukumā Laima iegāja redakcijai blakus esošajā veikalā LaTS. Bumbieriem Conference bija akcija. 0,99 EUR / kg. Izliekoties, ka sasien kurpi, Laima pieliecās un ar gluži dabisku kustību ieslidināja savā somā pirmo bumbieri, kas pagadījās pa tvērienam. Pazīstamās, bet tik sen neizjustās tirpas atkal svētlaimīgi kutināja žurnālistes ciskas. Tās vienmēr nāca kā atalgojums par jaunu un drosmīgu soli.

Velosipēds, bērnu ratiņi un mobilais telefons. Šis trīs lietas bija tās, par kuru zādzību pēc pāris mēnešiem aizturēja savulaik tik daudzsološo Ludzas laikraksta darbinieici. Dzīšanās pēc baudpilnajām izjūtām bija pavisam apdullinājusi Laimu un viņa bija zaudējusi modrību. Divi gadi un četri mēneši brīvības atņemšanas. Arests tiesas zālē. Tas bija šoks gan ģimenei, gan Laimai pašai.

Ieslodzījumā visgrūtāk bija izturēt drausmīgo vientulības sajūtu. Pārējo ieslodzīto acis un sirdis bija aukstas un tukšas. Visapkārt bija nevis cilvēki, bet čaulas. Pats smagākais bija pirmais pusgads. Kad vientulība un nomāktība bija kļuvušas gandrīz neizturamas, Laima satika Ņinu. Ņina bija apaļīga rudmate, kuras lipīgie smiekli pieskandināja drūmās ieslodzījuma vietas koridorus un piepildīja tos ar siltu gaismu. Kas citādos apstākļos šķistu neiespējams, cietumā notika gluži dabiski. Laima iemīlējās acumirklī. Tās bija vētrainas, fatālas, “visu vai neko” tipa attiecības. Pirmo reizi pēc tik ilgiem un smagiem mēnešiem Laima atkal jutās patiesi laimīga. Viņa vairs nevarēja iedomāties savu dzīvi bez Ņinas.

Divi gadi paskrēja ātri. Kaut kur tiem pa vidu Laima nogrieza matus, izmeta kosmētiku un sāka sevi saukt par Eduardu. Atbrīvošanas dienu viņa jau sen vairs negaidīja ar prieku, bet gan bažām. Dzīvei ārpusē bez Ņinas nebija jēgas. Starp citu, ja pietiekami ilgi berzē zobu birstes kātu pret grīdas flīzēm, sanāk diezgan negants duramais. Tik ass, ka ar to varētu pārdurt pēdējās saites ar ārpasauli un palikt ar Ņinu kopā uz mūžu. Pavisam. Vienmēr.

Laikraksts “Ludzas Zeme” – zagļi un diletanti?

Aizvadītajā nedēļā visu Latviju pāršalca satraukuma pilna vēsts no Latgales – izrādījās, ka laikraksts “Ludzas Zeme” nekaunīgi un atkārtoti atļāvušies zagt Latvijas populārākā bloga ierakstus un publicēt tos savā preses izdevumā bez atsauces.

Ludzas-Zeme-1

Ludzas-Zeme-2

“Ludzas Zeme” ne tikai pasniedz mūsu autoru darbus, kā savus, bet ir pat atļāvušies daļu no jokiem sapist ar savu iejaukšanos.

Vēlamies lūgt laikraksta redaktori Laimu Linužu publicēt laikraksta “Ludzas Zeme” pirmajā lappusē atvainosanošanos Cehs.lv radošajai komandai. Vai arī kaudzi naudas.

Protams, mēs esam pieauguši cilvēki un piedodam jums šo kļūdu. Šis būs pēdējais raksts, kurā to pieminam.

Transseksuālis Māris uzrunā Cehu

Saņēmām e-pastu no Māra. Jāteic, ka reizēm cilvēki sevi prot pazemot tik prasmīgi, ka beigās vairs nav nekādas jēgas atbildēt. Protams, kā vienmēr esam korekti, tāpēc grafiskās apstrādes programmā retušējām Māra uzvārdu.

1

2

BRĪDINĀM, ka e-pastā norādītās saites saturs nav draudzīgs atvēršanai darbā.
Tā teikt – uz pašu atbildību var SPIEST ŠEIT.

3

Beznosacījuma draudzība

To, ka man nebūs draugu, sapratu jau agrā bērnībā. Bērnībā, kas Rīgas guļamrajonā ir sevišķi skarba, ja vecāku alkoholisma dēļ skolā parasti ierodies ar zilu aci un divās paaudzēs nemazgātām drēbēm. Iesauka “smerdelis” izplatās ar gaismas ātrumu un dienas beigās tevi klapē arī stilīgākie čaļi no mazajām klasēm. Tomēr nezaudēju ticību labajam un katrā dūrē, kas tuvojās manam vaigam, saskatīju potenciālu skaistas draudzības sākumu. Naivums ir smaga rota nevainīga bērna sejā.

Pēc mātes nāves pārvācos uz dzīvi pie vecmāmiņas, jo, par spīti tam, ka biju tuvu saviem brieduma gadiem, nekādi nespēju saņemties sist pretī savam miesīgam tēvam. Šķiet, viņš nemaz nepamanīja, ka esmu izvācies. Pāris mēnešus vēlāk satiku viņu uz soliņa pie vietējā veikala. Tēvs mani vairs neatcerējās.

Dzīve pie vecmāmiņas bija pilnīgs pretstats ierastajam. Siltas maltītes, ar mīlestību mazgātas drēbes un taupīgi dzīvojot iekrātā naudiņa pirmā studiju gada maksas nosegšanai. Viņa bija zelta cilvēks, vienīgi laiku pa laikam apvaicājās, kad tad es beidzot vedīšot mājās sievu. Man nevajadzēja sievu. Viss, ko vēlējos bija patiess un uzticams draugs.

Arī RTU fizikas fakultātē ar to iegūšanu pārāk nevedās. Pateicoties bērnībā iedauzītajai tieksmei izvairīties no acu kontakta un novērsties, pamanot tuvojamies nepazīstamu cilvēku, ātri vien kļuvu par izstumto arī augstskolā. Man nebija skaidrs, kā citiem izdodas tik ātri sadraudzēties. Centos to izprast, vērojot draudzīgās domubiedru grupiņas no attāluma, tomēr atraktīvākie puiši  to nolasīja kā provocēšanu iepist man pa seju.

Gadi pazuda bezjēdzīgā un skumjā vienveidībā. Laika gaitā biju kļuvis par nevienam nevajadzīgu četrdesmitgadīgu vīrieti, kas vientulībā nodzer vecmāmiņas pensiju. Sevis bija ļoti žēl, tomēr visvairāk vēlējos, lai mani pažēlo arī kāds cits.

20130401-weber-mw20-001-910

Vakar kārtējo reizi biju remdējis skumjas par nepiepildītajiem sapņiem un nerealizēto dzīvi bezjēdzīgi nokožoties, tāpēc šodien vajadzēja salāpīties. Iznācu no “Mego” veikala, ieraudzīju sunīti un nodomāju: “Iedošu desu, acis tādas labsirdīgas”. Turklāt suns bija bez uzpurņa. “Iesim uzēst desu,” es teicu un zināju, ka šis ir jaunas, skaistas draudzības sākums.

Cehs.lv uzvaru komentē autori

Kā jau tas plaši izskanējis vadošajos interneta medijos, Cehs ir ieguvis Latvijas populārāka blogu titulu. Savu čempiona statusu esam īpaši atzīmējuši ar grandiozu portāla dizaina maiņu: ugunīgu uzrakstu pašā Cehs.lv augšpusē. Šādi izcilos panākumus komentē paši autori:

Benvenuto: “Kad mani izmeta no lidmodelisma pulciņa Annas ielā 2, es jau toreiz viņiem teicu, ka dzīvē sasniegšu daudz. Man ir spilgtā atmiņā vārdi, kurus veltīju pulciņa vadītājam: “Zini kas vēl ir mērogā 1:34? Tavs pimpis! Hahahaha!” Šodien, turot rokās Latvijas blogosfēras čempiona kausu, esmu patiesi laimīgs. Beidzot! Beidzot vēsturiskais taisnīgums ir atjaunots un Krima ir atgr… un Cehs.lv ir ieguvis pirmo vietu!”

Kurbads: “Mums vajag jaunas asinis…” – “Piekrītu. Bet kur tās smelt?” visticamāk skanēja saruna vēsas gaismas pielietajā Cehs.lv pagrabstāva ofisā. Dienas vēlāk gluži kā labi tēmēta “Buk” raķete mani sasniedza triecienbrigadiera aicinājums pievienoties kolektīvam. Trāpīgais šāviens iezīmēja Mia.lv auditorijas spontānu fragmentāciju un straujo kritienu pretī aizmirstības bezdibenim, atlikušajām 298 fanēm spiedzot pēdējā agonijā par neizbēgamo Mia.lv slēgšanu.

Zemnieks: “Grūti komentēt pašsaprotamu lietu. Cehs ir bijis pirmais laikā, kad vēl nebija tapis, tāpēc īsti nesaprotu kolēģu sajūsmu. Vienīgais un patiesais prieks, ka beidzot gejiusiešiem mērinistrumenti ir noskaņoti un tie pareizi attēlo blogsfēras stāvokli Latvijā.”

Rupucinskis: “Uzvara blogu topā liek saprast svarīgo – slava un popularitāte uzliek pamatīgu pienākumu nastu. Būs vien jāizdomā, kur tagad izšķērdēt atlikušo piķi un kur likt grūpijas. Pirmā Cehs.lv kolektīva nopietnā investīcija bija noīrēt personīgu rokgrupu (pagaidām tikai solists un fonogramma), kuri Cehs.lv biroja virtuvē spēlēs kolektīvam veltītas slavas dziesmas.”

lodzinjsh: “Kategoriski noliedzu, ka Cehs.lv panākumu pamatā būtu žanra monopols Latvijā, vai portāla nosaukums, kas atvedis tūkstošiem “cehu mēbeles” meklētājus. Mūsu panākumu atslēga ir mērķtiecība un skrupuloza piecgades plāna izpilde. Nākošās piecgades plāns? Finansējuma piesaiste, drukāta medija un politiskas apvienības izveide, prostitūcijas legalizācija, narkotiku glabāšanas dekriminalizācija.”

Sencis: “Es nevienu brīdi neesmu ticējis potenciālam un autoru spējai salikt kopā vismaz vienu pilnvērtīgu teikumu. Manuprāt, viņi ir nekompetenti absolūti katrā tematā, kura ietvaros vispār atļaujas pavērt savu sačākstējušo muti ar truli šķībajiem pirksteļiem, lai pēc tam pašapmierinātos, skatoties kā lobotomiju trīs reizes pārcietušie idioti spaida “Like” un “Share” pogas. āāā… Ko? Cehs? Nē, ar Cehu viss ir OK. Man šķita, ka Tu par dievieti runā.”

Cements: “”Vai tas bija viss?” parasti ir frāze, ko dzirdu no meitenēm, bet šoreiz tā pašam paspruka brīdī, kad paziņoja, ka esam iekarojuši Latvijas internetu. Tas bija likumsakarīgi un paredzami. Kas tad mūs varēja apsteigt? Agnese Kleina, HAHA?! (smejas)”

Špagats: “Šādos brīžos atliek vien atzinīgi paspiest roku asarās mirkstošajiem konkurentiem un naivi cerēt, ka šis kļūs par piemēru tam, kā labais spēj uzvarēt ļauno vai gaišais – tumšo. Nedaudz tikai skumdina sajūta, ka tuvākais konkurents apsteigts par trijiem apļiem, bet, piemēram, Māris Antons – par desmitgadi.”

Vaidelote: “Puiši, ko jums pagatavot?”