Yearly Archives: 2015

Kā jaungada apņemšanās dēļ nekļūt par apsmieklu

Šonedēļ pakutināju Delfu publikas iekaisušos cirkšņus ar sekojošu meistardarbu:

Esmu nodzīvojis šai pasaulē pietiekami ilgi, lai jaungada apņemšanās fenomens man nebūtu nekas svešs. Šo gadu laikā esmu sev neskaitāmas reizes nosolījies atmest smēķēšanu, mazāk dzert, nelamāties pie stūres, pārstāt internetā stalkot bijušās draudzenes, vairs nebalsot par Vienotību utml., bet visbiežāk ar 1. janvāri esmu sev apsolījis sākt apmeklēt trenažieru zāli.

Lai arī vienmēr esmu padevies jau pēc dažām nedēļām, tomēr šo gadu gaitā ir uzkrāta vērtīga pieredze ar kuru vēlos dalīties cerībā, ka kādam lasītājam tas palīdzēs savu ļurīgo vēdera galertu pārvērst atsperīgā sešpakā.

Pirmais un pats grūtākais posms ir skaudrā apzināšanās, ka esi daudz tizlāks, nekā biji iedomājies. Regulāri pavadot darba dienas birojā pie datora Delfu komentāros solot kādam izšķaidīt jebli, rodas nepamatota pārākuma un uzpūstas vīrišķības sajūta, kas ar blīkšķi pārsprāgst svaru zālē pirmo reizi saliecot elkonī trīcošu roku ar vien dažus kilogramus vieglu hanteli.

Šīs problēmas notušēsanai varu ieteikt pāris lieliskus trikus, kas mani nekad nav pievīluši: tā vietā lai uz svaru stieņa blakus liktu divas vieglākas ripas, izmanto vienu smagāku, jo tā izskatīsies iespaidīgāk. Piemēram, ja katrā stieņa galā noliksi pa divām 10kg ripām, no sāniem tik un tā izskatīsies pēc vienas. Tāpēc jāliek katrā pusē pa vienai 20kg ripai, kas diametrā ir krietni lielāka. Savukārt pēc vingrojuma pabeigšanas tūliņ jānoelšas “Varētu jau likt pilnu svaru, bet, bļe, par plecu baidos,” netieši norādot uz kādu mistisku traumu, kas tev neļauj izpildīties par visiem 100%.

Otra tipiska iesācēja kļūda ir draudzīga komunicēšana ar sporta zāles personālu un apmeklētājiem. Nav vajadzības būt rupjam, bet ir kritiski svarīgi būt absolūti vienaldzīgam un neizrādīt ne mazāko vēlmi komunicēt. Svarīgi to ievērot jau no pirmās dienas, jo, ja vienreiz būsi iesācis sveicināties un aprunāties, vēlāk to pārtraukt būs praktiski neiespējami.

Savulaik, kad šo elementāro likumu vēl nebiju apguvis, ātri sapazinos ar vairākiem pastāvīgajiem apmeklētājiem un biju spiests klausīties viņu kultūristu žurnālos sagrābstītās muļķības, kā arī regulāri piepalīdzēt kāda vingrojuma izpildē. Reiz, kad viens šāds sporta zāles “čoms” man palūdza drošības pēc pieturēt svaru stieni, kamēr viņš to spiež no krūtīm, attapos ar savu kājstarpi aptuveni 5cm attālumā no viņa sejas. Nespējot saprast vai tā bija patiesa vajadzība pēc nodrošinājuma vai tomēr homoerotisks flirts, izlēmu turpmāk šo sporta zāli turpmāk vairs neapmeklēt.

Treškārt, gandrīz katrā trenažieru zālē ir stūrītis, kur iespējams iegādāties dažādus proteīna kokteiļus, pārtikas piedevas un enerģijas batoniņus. Esiet uzmanīgi – sarežģītās piedevu kombinācijas, to patērēšanas veidi un efekti ir komplicēta lieta, kas prasa iedziļināšanos. Iesācējam ir viegli kļūdīties un kļūt par apsmieklu, tāpēc visdrošāk ir jau pirmajā zāles apmeklējuma reizē skaļi postulēt, ka esi visa ekoloģiskā un dabiskā piekritējs, kuram mākslīgu piedevu ideja ir nepieņemama. Savas nezināšanas slēpšana aiz vārda “eko” tagad ir modē – tas ir šobrīd populārākais dūmu aizsegs lohiem dažādās nozarēs.

Visbeidzot gribētu dot padomu, kas ir būtiskāks par visiem iepriekšējiem kopā ņemtiem. Tā neievērošana nenodarīs nekādu ļaunumu tavam ķermenim, bet var neglābjami sakropļot psihi. Dušās un ģērbtuvēs vajadzētu izvairīties no skatīšanās uz kādu konkrētu cilvēku, tā vietā vēršot skatienu nekurienē vai pētot iedomātu tāli.

Tomēr var gadīties, ka pēc jaunā gada ir tāds apmeklētāju pieplūdums, ka ģērbtuves ir pārpildītas un īsti nav iespējams ne uz vienu tieši neskatīties. Tādā gadījumā par skatiena mērķi ir jāizvēlas kāds gados jauns džeks, jo viņš uzvedīsies adekvātāk nekā tie, kam pāri 50. Problēma ir tur, ka ar gadiem cilvēki vienkārši pārstāj uztraukties, ko par viņiem domā citi un atlaiž visas bremzes. Savas īsās kačoka karjeras laikā esmu divas reizes pieļāvis šo kļūdu un paskatījies uz iesirmiem vīriem pēc svaru zāles nodarbības. Vienā gadījumā kāds kungs dušās skuva sev olas, otrā gadījumā pirmspensijas vecuma eksemplārs ģērbtuvē fēnoja savu kājstarpi. Nekad vairs.

Ceru, ka mani padomi tev palīdzēs kļūt sportiskam un nepadoties kā reiz padevās tavs tētis, kad pameta ģimeni.

Cehs.lv rotā Ziemassvētku eglīti

Vienmēr esmu rūpīgi sekojis informācijai par klimata pārmaiņām pasaulē un uzskatījis sevi par ekoloģiska dzīvesveida advokātu. Kolēģi neļaus samelot, ka gandrīz katrā Ceha sanākšanā runāju par atbildīgu izturēšanos pret dabu un vegāniskas diētas priekšrocībām, tāpēc ir tikai loģiski, ka Ziemassvētkos eglīti necērtu, bet dodos uz mežu un pušķoju to tur. Ar šo video vēlos rosināt lasītājus sekot manam piemēram un svētkos nenest mājās beigtu kociņu, bet izdaiļot meža eglītes un atcerēties, ka Ziemassvētku prieks nerodas dzīvokļa dekorācijās vai veikala mantās, bet gan katra cilvēka sirdī.

Recenzija: “Star Wars” reizē sūkā un nesūkā

Tu nevari pateikt, ka Anne Hetaveja nav seksīga tikai tāpēc, ka viņa ir uzvilkusi neglītu kleitu. Tas nebūtu pareizi, un tam ir tiešs sakars jauno “Zvaigžņu karu” filmu.

[TĀLĀKAJĀ TEKSTĀ IR IESPĒJAMI FILMAS SPOILERI. TĀ SŪKĀ UN REIZĒ NESŪKĀ]

Ir skaidrs, ka “Star Wars” ir ģeniāls produkts, ko sabojāt būtu grūti, taču nekritiskā sajūsmā es neesmu. Iespējams, pie vainas ir apstāklis, ka kino apmeklējumam es izlēmu noskaņoties ar domu, ka dodos pieredzēt labāko, ko vien pasaules kino industrija spēj piedāvāt, un mājupceļā noteikti izmēģināšu ar acu skatienu izkustināt kādu akmeni un attālināti iedot jebalā kādam urļikam stacijas tunelī.

Taču šajā filmā džedaju stāsts tika atstāts trešajā plānā, priekšroku dodot ģimeniskiem prikoliem un mīlestībai. Gan viens, gan otrs tādā ziņā var izēst dirsu.

No storm trooperiem dezertējis čuvaks vienas filmas laikā paspēj mainīt savas domas trīs reizes, iemīlēties, nomirt, bet tad beigās tomēr, iespējams, nenomirt, jo viņu kāds mīl.

Kaut kādu metāla sūdu vācēja, kura jau pēc pāris kadriem ar ticību saviem spēkiem iedod pizdi apmācītākajam un stilīgākajam tumšās puses karotājam. Pat Anakinam bija vajadzīgas vairākas filmas līdz viņš tika pie sava gaismas zobena, bet šeit… Šmara to atrod kaut kādā kastē un, izlaidusi to daļu, kurā viņai uz pleciņiem pa mežu jānēsā meistars Joda, jau iet dot bietē Dārta Veidera ekvivalentam? Ja “Zvaigžņu kari man līdz šim bija iemācījuši, ka džedajs ir pārcilvēks, kuram parastie mirstīgie var stāvus atsūkāt (c), tad šajā filmā džedajs ir tas, kurš pirmais pagrabā atrod zobenu.

Nav brīnums, ka apgreidotais “Death Star” uzsprāga. Acīmredzot, tumšajā pusē strādā vieni vienīgi pajobaki, kuru lielākais sasniegums šajā laikā ir attīstītāks projektors hologrammām.

“Zvaigžnu kari” allaž ir izcēlušies ar episkiem un pārdomātiem sliktajiem tēliem. Tas pats Veiders, tad vēl tas čalis ar ragiem un vecais vīrs kapucē – viņiem visiem bija savs stāsts. Bet varonim no jaunās filmas ķivere bija vienkārši stila elements. Gribu velku, negribu – nevelku. Kas par huiņu? Tad kāpēc viņam to ķiveri vajag?! Kopš kura laika sliktie varoņi ir pozeri?

To visu papildina stulbi jociņi, lai arī ģimenēm ar bērniem būtu jautri. Droīds, kurš uzvedas asprātīgi un dezertējušais melnais brālis, kurš savai bijušajai priekšniecei agresīvi pārvaicā, kurš tagad ir tētuks. Kas. Par. Nahuj.

Un visas sērijas galvenais motīvs – krutā džedaja meklēšana un apelēšana pie viņa vārda, lai beigās parādītu bomzi halātā uz vientuļas salas, kurš dziļdomīgi paskatās kamerā. Pēdējo reizi tik vīlies es biju, kad filmā “Hobits” bariņš rūķu atrāvās pa muti, meklējot kaut kādu pūķi, no kura filmas beigās uz sekundi parādīja tikai aci. Es jūtos tā, it kā Disnejs būtu ārdījies pa manu resno zarnu.

Izteikt viedokli par Čūbija latviskojumu “Zelēklis” precīzi varētu tikai Nikolajs Zikovs.

Taču fakts, ka Annei Hetavejai ir uzmetušās pumpas, nepadara viņas izdarīšanu par mazāk peļamu faktu. Citiem vārdiem sakot – lai arī neesmu pilnībā apmierināts ar jauno “Zvaigžņu karu” filmu, tāpat esmu priecīgs, ka tur biju. Turklāt ar nepacietību gaidu nākamo, jo tie tomēr ir “Zvaigžņu kari”.

solo

Rīgai vajag mākslas telpu, nevis mākslu

Šonedēļ pārsteidzu delfu komentētājus ar rakstu par mākslu.

Nesen kultūru un mākslu mīlošo latviešu sabiedrības daļu pāršalca satraucoša prieka vēsts – pēc teju vai trīs gadus ilgušiem rekonstrukcijas darbiem, beidzot savas durvis vēris Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Pirmā ekspozīcija jaunajās telpās gan paredzēta tikai nākamā gada maijā, tomēr visi interesenti piecu atvērto durvju dienu laikā varēja iepazīties ar izremontētajām telpām. Ļoti jauki.

Tomēr liels bija mans pārsteigums, uzzinot, ka šo piecu dienu laikā muzeju apmeklējuši vairāk, nekā 100 000 cilvēku. Respektīvi – identisks daudzums tam cilvēku skaitam, kas apmeklē muzeju viena gada laikā (pēc wikipedia datiem). Tātad, lai panāktu, ka latvieši apmeklē mākslas muzeju, no tā atlika vienkārši izvākt ārā mākslu.

Principā, atvērto durvju dienu laikā, muzejā bija apskatāma homeopātiskā māksla, jo darbiem ilgstoši atrodoties telpās, māksla uzsūkusies sienās un beidzot sasniegusi tādu līmeni, kas vidējam iedzīvotājam ir uztverams. Varētu pat teikt, ka tagad māksla uztverama daudz izteiktāk. Latviešu mīlestība pret homeopātiju ir vienīgais racionālais iemesls, kas izskaidrotu 100 tūkstošu cilvēku vēlmi stāvēt rindā, lai apskatītu svaigu remontu.

Kas gan ir 52 000 Latvijas, Baltijas un Krievijas gleznotāju un tēlnieku mākslas darbi, kas glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, salīdzinot ar iespēju apskatīt svaigi krāsotu riģipsi un prasmīgi noslīpētas grīdas. Kas ir leģendāru latviešu lielmeistaru nemirstīgi un nenovērtējami darbi, salīdzinot ar tautā tik silti pazīstamās un mīlētās būvfirmas RE&RE prasmīgo celtnieku veikumu. Ironiski, ka vislielāko apmeklētāju ievērību izpelnījās izremontētā muzeja bēniņu telpa – kupols – jo, acīmredzot, visi vēlējās redzēt, kā izskatās RE&RE uzstādīts jumts. Tā teikt – 34 miljonu remontam vajadzētu turēties, haha.

Pēdējo gadu laikā daudz runāts par to, ka Rīgas iedzīvotājiem nepieciešama sava “mākslas telpa” un sakopta “kultūrvide”. Tukšu Nacionālo muzeju apmeklējušo cilvēku skaits pavisam skaidri norādīja, ka mākslas telpa mums tik tiešām ir nepieciešama. Un tieši pati telpa, nevis māksla. Mēs – latvieši – esam praktiski cilvēki. Tā vietā, lai sarauktu pieri izliktos, ka izprotam kādas gleznas gaismspēli, dziļo mākslinieka domu vai ekspresionisma otas triepienu, mēs labprātāk novērtēsim un komentēsim sienu līstēs nemanāmi paslēptas skrūves, vai prasmīgi kopā salaistus parketa dēlīšus.

Tiesa, būtu lietderīgi padomāt arī par to, kāpēc Latvijas Nacionālo mākslas muzeju gada laikā vidēji apmeklē mazāks cilvēku skaits, kā, piemēram, Marka Rotko mākslas centru Daugavpilī? Atkārtošu vēlreiz – DAUGAVPILĪ! Padomāt, vai restaurēta ēka padarīs mākslas darbus aizraujošākus un veicinās apmeklētāju skaita pieaugumu arī pēc gada, kad interese par svaigo remontu būs noplakusi.

Pēdējā desmitgadē citur pasaulē muzejos un mākslas telpā dominē inovatīvi un interaktīvi risinājumi, kas apvieno moderno ar seno, tādējādi rosinot apmeklētājus iedziļināties un labāk izprast mākslu. Galu galā – rosinot kaut vai tik vien, kā nežēlot naudu un regulāri apmeklēt muzejus. Bet rīdzinieks, izdzirdot, ka “muzejā atvērta jauna ekspozīcija” diemžēl nodomā “forši, viņi atkal samainīja vietām gleznas”. Un grūti viņam kaut ko pārmest.

Protams, mākslas muzejs jau krietni sen bija pelnījis rekonstrukciju, tomēr aicinu neapstāties pie padarītā, un nākamos līdzekļus ieguldīt tam, lai nākotnē apmeklētājus priecētu ne tikai svaigs remonts un vecas, garlaicīgas gleznas, bet arī kaut kas, ko 21. gadsimta kontkstā patiesi drīkstētu nosaukt par ekspozīciju. Nacionālais mākslas muzejs ir katras sevi cienošas galvaspilsētas seja, tāpēc būtu jauki, ja mūsējā būtu kā Lelde Lietaviete, nevis Laimdota Straujuma.

siena

Sūdu Stirna #2

Sūdu Stirna iekāpa sūdā ar visām četrām. Tā nebija gadījies gadus piecus.

Marinēti gurķi ir labi atsevišķi, taču tiem nevajadzētu būt hamburgeros un uz picām.

#SūduStirna

Secret Santa

Kā jau katru darbadienas rītu dodos uz darbu. Nolieku mašīnu stāvvietā un pārslēdzu auto radio no popmūzikas radiostacijas uz Pink Floyd disku. Ja nu pēkšņi seksīgā sekretāre Aiga pēc darba palūgs viņu aizvest līdz mājām, un tad, iedarbinot auto, ieskanēsies „Comfortably Numb”. Šī noteikti novērtēs manu lielisko muzikālo gaumi un vakarā mums būs sekss. Manās fantāzijās tas šķiet tīri ticams variants.

Birojs spieto un dūc. Sekretāres galdā stāv trauks ar piparkūkām un mandarīniem. Rīta sanāksmē šefs izdēj kārtējās instrukcijas, kolēģu vidū iesauktas par „smadzeņu pirdieniem”, pēc kā Aiga nāk klajā ar paziņojumu. Tuvojas Ziemassvētki un, rau, cik jaukiņi būtu, ja mēs, šitik sirsnīgs un draudzīgs kolektīvs, pasniegtu viens otram dāvaniņas. OK, es jau apceru veidu kā pasniegt Aigai divžuburu dildo, taču ir vairākas aizķeršanās. Dāvanas tiks pasniegtas anonīmi, apdāvināmā persona tiks izvēlēta lozējot, dāvanas vērtība nedrīkst pārsniegt 10 eiro. Tradīcija, ko plašajā pasaulē pazīst kā „Secret Santa”. „Secret Santa” tiek izrunāts ar īpašu trimdas latviešu akcentu, droši vien lai pastiprinātu pasākuma svarīgumu un starptautisko garu. Aiga apstaigā klātesošos ar cepuri, kurā samestas akurāti salocītas papīra lapiņas. Pasniedzos pēc savējās un velku. Neatverot lieku kabatā. Jo šogad esmu kačājis karmu un (beidzot) izlasījis „The Secret”.

Sēžot ofisa stūrī dzenāju datorspēles. „Minesweeper” un „Solitaire” ir priekš sliņķiem. Es tērēju darba devēja laiku dzenājot „Spelunky”. Jo “indie”, “roguelike”, “permadeath” “platformer” ir tas, kas šobrīd man palīdz samierināties ar rutīnu un nenosprāgt. Vienlaicīgi apceru dāvanu, kura maksimāli ātri nogādās manu daiktu Aigas miesās. Ne dārgāku par desmit eiro.

Grāmata. Pirmais, kas ienāk prātā, bet ir jābūt uzmanīgam. Vampīru romāns – tevi uzskatīs par atpalikušu, jo tas ir tik 2008. Seksa romāns – uzskatīs par nogribējušos. Sieviešu romāns – priekš vecmeitām. Kriminālromāns – priekš lumpeņiem. Komiksi – bērniem [sic]. Dzeja – hipsteriem. Humora grāmata – nav smieklīgi, ja vien Cehs.lv kādreiz uzrakstīs savu grāmatu un izlabos situāciju. Dāvinot grāmatu ir jāatceras viena svarīga lieta, saturs ir otršķirīgs, grāmatas galvenais uzdevums ir smuki izskatīties plauktā. Grāmatai ir jābūt tādai, lai tā dāvā prieku, to pat neatverot. Vai nu glīta muguriņa, vai nu atzīti vērtīgs saturs. Derēs jebkurš Pulicera, Nobela vai Bukera balvas laureāts. Tekstu var izlasīt arī viedtālrunī, bet grāmatplauktā jāstāv jebkam ar zeltītiem burtiem.

Dāvanu karte. Pareizāk būtu uzreiz iedot skaidru naudu. Neesi taču pajols bez fantāzijas.

Parfimērija. Smaržas, šampūni, krēmi, ziepes, lūpu krāsa, un cita ķīmija. Ir OK, ja sieviete pati ar pirkstu parāda uz konkrēto izstrādājumu. Savādāk ir katastrofa – ādas tips neatbilstošs, krāsu tonis nepiemērots, sastāvs neorganisks un tu pats – neaptēsts. Ar heteroseksuālu veci ir vieglāk, jebkurš mazgāšanas līdzeklis ieņems savu vietu vannas istabā un tiks izlietots rindas kārtībā.

Biļetes. Par desmitnieku knapi sanāk divas vislētākās biļetes. Seanss no pirmdienas līdz piektdienai. Darba laikā. Vienu biļeti nedāvinās, bet ar divām nav zināms ar kādu pielūdzēju mana sirdsdāma dosies uz kino. Tizls variants priekš pirmā randiņa, jo klusējot jāsēž pusotra stunda bez iespējas normāli parunāt un nosūkties.

Rotaslietas. Sanāk sauja koka, plastmasas un stikla kreļļu no lielveikala krāmu bodes. Kādreiz par tādu varēja nopirkt veselu salu un duci ar vergiem. Mūsdienās, mēģinot pirkt bērnu krelles, pieaugušu vīrieti var aizturēt uz aizdomu pamata par pedofiliju. Par desmitnieku nesanāk nekas, kas iepriecinātu pilngadīgu sievieti.

Vakariņas smalkā restorānā. Atceros kā pēdējo reizi saņēmu uzaicinājumu uz vakariņām no kolēģes Lilitas. Man par lielu pārsteigumu, vakariņas bija nevis veids, kā dabūt mani Lilitas gultā, bet gan veids, kā dabūt mani nopirkt kaut kādu mēslainu matraci. Slīdīgs tips lētā kostīmā restorāna telpās vadīja prezentāciju un mēģināja ieskaidrot, ka 900 eiro vērts magnētiskais matracis mani pestīs no reimatisma, krampjiem un āderēm, un vēl palīdzēs ietaupīt uz zālēm. Aizgāju prom ietaupījis 900 eiro. Pārspēj šito, šarlatān! Lai nu kā, par 10 eiro sanāk tikai kebabnīca vai burgerotava.

Humors no Aliexpress. Zirga galva, zeķes kā sandales, cepure ar pielīmētu bārdu un citi štrunti. Nav vērts censties, arī bez šīm dāvanām visi zinās, ka esi idiots. Tāpat kā krekli ar oriģināliem uzrakstiem. Sex instructor, nolādēts.

Alkohols. Par 10 eiro ir grūti nopirkt ko dāvināmu. Varbūt kāds cēlāks alus no mazas ražotavas, varbūt Ginnesa četrpaka. Mēģinot iesmērēt alkoholu sievietei, ir jāatceras, ka pudelei līdzi jāpasniedz arī kārba ar končām. Un ziedi. Un īsta dāvana.

Drēbes. Noteikti siltās drēbes. Cimdi, šalles, džemperi. Vilnas izstrādājumi liks sievietei atcerēties par tavām spalvainajām krūtīm un mīksto daiktu. Par cēneri sanāks čības no Maksimas vai cimdi no Polijas no centrāltirgus tantiņas. Vērts pamēģināt.

Veļa. Var iegādāties lielveikala zeķubikses. Lētās apenes viņa pati sev var nopirkt, dārgās ir stipri virs paredzētā budžeta.

Trauki. Krūzītes, glāzītes, ūdenspīpes un bongi. Turpat vienā maisā bāžami arī fotorāmīši, sveces un svečturi. Vēl sliktāk nekā dāvanu karte. Krāmi priekš cilvēkiem ar amputētu fantāziju.

Tēja, kafija, saldumiņi. Par desmitnieku var nopirkt dāvināma apjoma sakarīgu našķi. Nekas oriģināls, bet iztikt var.

Nekas no augstāk aprakstītā man tā īsti neder. Mēs esot radošs kolektīvs, un, līdz ar to, kā smaga nasta uzveļas pienākums pasniegt īpašas dāvanas. Lienu Googlē pakaļ idejām un drīz man ir padoms rokā. Nolemju dāvināt Aigai blociņu, to stilīgo, ar gumiju. Nekas oriģināls, taču gana trendīgs lai viņai patiktu. Pirmajā lappusē uzzīmēšu ereģētu pipeli un savu skype vārdu. Ja viņa sapratīs šo smalko mājienu, ta gan jau pati pieklauvēs kontaktos. Laiks apskatīt savu apdāvināmo. Izvelku no kabatas lapiņu ar vārdu un konstatēju, ka man jāpērk dāvana mūsu grāmatvedim, smirdīgajam Arvīdam. Zināju, ka pēc svētkiem jutīšos vīlies, bet šis trieciens nāk stipri par agru. Lai parādītu cik ļoti man derdz šie komercializētie svētki, nopirkšu viņam pildspalvu. Jūtu, ka zemāk vairs nav kur krist.

santa

Atklātā vēstule kūtij

Šoreiz uzrīkoju īstu revolūciju Delfu aizgaldā.

Āderes vienmēr bijušas viens no trim lielajiem noslēpumiem, kuru man bijis ļoti grūti izprast. Iespējams tāpēc, ka ticēšana šim fenomenam ir kaut kas unikāli latvisks, bet es esmu ceturtdaļ-Odesas-ebrejs. Iespējams tāpēc, ka tas vienkārši ir no pakaļas izzīsts. Pārējie divi noslēpumi: kā sabiedriskajās atejās iespējams tik konsekventi mīzt garām podam un kā var nezaudēt pašcieņu kinoteātrī ēdot no spaiņa.

Par āderu jautājumu pilnīgi nesaistīti nesen aizdomājos, apmeklējot kinoteātri. Mēdz taču tā būt, ka dari vienu lietu, bet smadzenes izspēlē ar tevi ļaunu joku un liek domāt par pavisam ko citu. Piemēram, tieši pagājušo piektdien gadījās, guļot uz draudzenes, aizdomāties par to, ka kopš skolas laikiem tā arī ne reizi neesmu aprēķinājis diskriminantu, bet es novirzos no tēmas: uzkāpjot Forum Cinemas otrajā stāvā un laužoties cauri tur pēkšņi parādījušamies pārtikas veikalam, man radās daži jautājumi par āderēm.

Pirmkārt, mani ieinteresēja, cik augstu saglabājas āderu iedarbība. Piemēram, ja atrodos kinoteātra otrajā stāvā un nolemju nosnausties uz grīdas, zem kuras ir ādere, vai izjutīšu tās negatīvo ietekmi? Vai uzkāpjot ceturtajā stāvā tās efekts kļūs mazāk jūtams? Vai lidojot lidamšīnā pāri neskaitāmām āderēm manu ķermeni un prātu no visām pusēm nepātagos āderu miljoni? Vai planētu savstarpējās āderes nesaduras kosmiskajā telpā, izspēlējot tādu kā episka izmēra paukošanos ar pimpjiem?

Kamēr pirms filmas sākuma tika atrādītas reklāmas, kuru kopgarums bija tieši 19 minūtes (tas ir ilgāk, kā manas pēdējās attiecības), atcerējos, ka mans bralēns šovasar savā lauku īpašumā bija izlēmis izrakt jaunu aku. Labākās vietas atrašanai izsauktie četri rīkstnieki katrs parādīja pavisam citu vietu, pirms tam rokā pamasējot zaru žāklīti un domīgi novelkot “hmmm…” Tas brālēnam kalpoja par lielisku motivāciju pasūtīt šarlatānus dirst, atcerēties, ka Latvija tur apakšā ir vienmēr slapja un izrakt lielisku aku vietā, kur tā ainaviski vislabāk iederējās.

Pārējo filmas skatīšanās laiku nespēju domāt par augstāk minēto problēmu, jo visa smadzeņu kapacitāte bija aizņemta mēģinot aptvert, ka blakus man esošais pāris katrs klēpī turēja sarkanu plastmasas paplāti ar pārtiku. Paplātē bija dažādi iedobumi, caurumi un rievas – katra paredzēta savam našķim. Šis priekšmets atgādināja kaut ko pavidu starp interaktīvu zīdaiņu rotaļlietu un diabēta slimnieka pirmsnāves vīziju.

Negribot nācās aizdomāties vai snaudošie mikroorganismi uz manas krūšu ādas tai brīdī izjuta diskomfortu, jo uz viņiem gluži kā ādere negatīvi iedarbojās vēmiens, kas no mana kuņģa pa barības vadu centās kāpt uz augšu un ar lielu gribasspēku tika spiests atpakaļ.

Atgriežoties mājās no kino, gāju garām nesen atvērtajam KFC, kurš pat tik vēlā stundā bija pilns ar apmeklētājiem. Blakus durvīm kāds, pieņemu, ka iepriekšējā vakarā, bija izsitis skatloga stiklu. Caurums bija aizbāzts ar papīru. Esmu dzirdējis, ka līdzīgi rīkojas žurkas – tās varot pat izgrauzties cauri cilvēka galvai, lai tiktu brīvībā. Šinī gadījumā fritētos mēslus rijošajām padibenēm eļļaini kaloriju pikuči ir tikpat svēti kā brīvība.

Nevienu jūs neapmānīsiet ar saviem Dziesmu svētkiem. Uz vienu vakaru sapucēties māk jebkurš, bet jūsu īstās sejas izlien, kad neviens neskatās.

Latvijas interneta humoru aizpūtusi… VĒTRA!!!

Latvijas internets 2015. gada 7. decembra rītā neganti sūdīgi reaģējis uz premjerministres demisiju. Cehs.lv piedāvā nelielu konspektu no jebkura komentāra jebkurā sociālajā tīklā:

Cements: Eu, veči? Vētra sašūpoja valdību, ne? hahaha
Cements: vējonis nopūta straujumu, hahahaha
Benvenuto: ahahahhhahahaaaa
Sencis: :DDD
Benvenuto: vējonis? drīzāk jau vētronis! hahahahahaa
Cements: HAHAHAHAHA
Cements: negantnieks, Beni
Zemnieks: straujonis
Cements: un vējuma, HAHAHA
Sencis: Eu, eu, es arī izdomāju vienu rēcīgo: Vētra salauza kokus un valdību xDD
Cements: HAHAAAAAHAA :D
Benvenuto: ppfffffrrrruhahahahahahahaa
Cements: naktī dzirdēju baigo troksni. no rīta izrādās – tā bija valdības gāšanās
Cements: HAHAHAHAHA
Benvenuto: Benvenuto izšļāc kafiju caur degunu
Sencis: STRAUJA STRAUJA UPE TECEJA
Cements: HAHAHAHAHAAAAA
Cements: pūt vējiņi, hahahahahaa
Sencis: O, šitais labs Cement!!!

Katrs nākamais joka autors tikšot ievietots īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, kā arī profilaksei tiks iekaustīts ar telefongrāmatu.

JEBAL JEBAL

Cehs prezentē revolucionāru komentāru tulkošanas servisu

Laimdotas Straujumas valdība sēž uz krēsla, kuram pati premjere zāģē nost jau otro kāju. Krēsls ir trīskāju. Bez šaubām, tautai ir pamatotas tiesības dusmoties par mediķu regulāru uzmešanu, grīļīgi neparedzamo žonglēšanu ar nodokļu likmēm un lācenes Mades nošaušanu. Tāpat nav šaubu, ka šīs un visas citas problēmas (arī ikvienu nepabeigto pamatizglītību) valstī var atrisināt, “atlajžot saimi”.

Tāpēc Cehs apsveic jauno iniciatīvu par Saeimas atlaišanu, kuras autors šoreiz gan nav eksprezidents Valdis. Diemžēl lielākā daļa iniciatīvu parakstījušo aiz dusmām par valstī notiekošo ir piepisuši sejas un komentārus rakstījuši pilnīgā pālī. Jutām atbildību palīdzēt cilvēku sašutumu padarīt saprotamu arī tiem 100 snobiskajiem tautas apkāsējiem parlamentā, tāpēc Cehs lepni prezentē automātisko “Dildauņu – Latviešu” tulkošanas servisu.

1. Usakovu par premjeru.sadarboties ar krieviju.versties uz krievijas idejam!tas ir vajadzigs latviesiem un Latvijai!Nost ar fasismu, nost ar rusofobiju, nost ar rietumiem!

2. tapec kad nav godigi mes izdzivojam vinji dzivo.. kaut vini visi dzivotu taka mes. jau nekaunas uz publiku to demonstre.. jabrau pec iespejas atrak prom no sitas sabojatas valdibas valsts.

3. Nevajag nekur bēgt!Paliekam kopā!Mēs jau tā pat esam nedaudz un maz! Paraksties par saiemas atlaišanu un nekur nevajadzēs bēgt.

4. Bezkaunibas kalngals,jārīko pikets,ja būtu iespēja es tā noteikti darītu,tachu nav jau laika,dirsa par kapeikām jāplēš pušu!!!

5. Tadel ka es sobrid esot arzemes, loti velos atgriezties Latvija bet nevaru. Jo nav nedz datba nedz normalu algu. Man aug mazs dels un es loti veletos lai mes varetu savu bernu audzinat Latvija, dzimtene, bet bernu nauda ir tik smiegliga ka par to pat nevar pamperu paku nopirkt. Ludzu aizdomajieties ka atgriezt jauniesus un gimenes atpakal Latvija, nevis tikai sudzieties ka visi brauc prom. Paceliet algas istiem darba rukiem, nevis sev, jo jums jau ta viss ir.

6. Tadelj ka es dzivoju pagaidam arzemees un velos kadu dienu atgriesties majaas bet saeima dara visu iespejamo lai tas nenotiktu
Vinji skaidri un atklati paraada ka tauta nav vinju prioritate un ka vinji necentisies un nevelas neko darit vinju intereses

7. Jo,ka minimum pusi no saeima sež un pēln savas kabatas!! Viņus vajag atlaist no darbas,un atstāt minimalku uz rokam!!!

8. Tadel ka ir apnikusi ta bezdarbiba,un algu celsana bija pedejas putiens visam.

9. Es uzskatu, ka Latvijai – tik mazai valstiņai ar strauji rūkošu iedzīvotāju skaitu nav nepieciešama ne saeima, ne valdība! Šīs institūcijas likvidējamas kā tādas! Īpaši ja no tām tautai labuma nav nekāda! Otrādi – TĀS KAITĒ TAUTAI! Apspiež un aplaupa to!

10. Visa saeima un valdība nedomā par valsti bet tikai par sevi…

Jāpiezīmē, ka šis ir tikai izmēģinājuma produkts. Mūsu plāni ir lielāki par deputātu bezkaunību, tāpēc ar jūsu atbalstu nākotnē plānojam ieviest “Dildauņu – Latviešu” tulkošanas servisu visās lielāko ziņu portālu komentāru sadaļās.

komentetajs

Argumentācijas šmurgulība

Visi Cehs.lv biedri ir rūdīti flaneļa kreklu mačo. Pat mūsu kolektīva vienīgā sieviete izskatās pēc rokera no Village People, taču tas nenozīmē, ka mums nepiemīt intelekts, sentiments un empātija. Pēc krosfita treniņa mēs ejam uz Ozīrisu dzert zaļo tēju un analizēt Prusta darbus. Ilgu laiku mūsu mērķis bija izprovocēt sabiedrībā diskusiju par aktuāliem jautājumiem, lai informācijas apmaiņa izglītotu lasītāju, taču, izvērtējot komentārus pie Cehs.lv pēdējās Delfi.lv versijas, sabruka pēdējās ilūzijas, ka vidējais komentētājs ir kas vairāk par provinciālu vientiesi ar cūkas intelektuālo kapacitāti.

Mēs nepadosimies, bet mainīsim taktiku. Tā vietā, lai censtos motivēt vidējo latvieti pašizglītoties, mēs iesim pro-aktīvu taku un informāciju barosim jums “ar karoti”, tāpēc noēdiet līdz galam iesākto krabju nūjiņu un lasiet uzmanīgi, jo sekojošo jēdzienu lietojums jūsu argumentācijā nosaka, kurā aizgalda pusē atrodaties.

“Dabīgs”.

Šis jēdziens ir izstiepts no Polijas ābola līdz seksuālajai orientācijai. Problēma ar “dabīgs” ir tā biežā lietojuma konteksts, kas implicē, ka pastāv kaut kas nedabīgs vai pretdabīgs. Pašos pamatos pieņemot, ka daba ir noslēgta sistēma (visums), jebkura substance vai process tajā ir dabīgs. Taču vidējais latvietis ar “nedabīgs” asociē drīzāk to, kas nav sastopams florā vai faunā, vai drīzāk – to, ko viņš nezina par floru un faunu.

Piemēram, nātrija glutamāts, kas starp bezcerīgām mājsaimniecēm zināms kā legālā narkotika un inde, ir sastopama tomātos, sēnēs, kartupeļos un ļoti daudzos citos produktos. Protams, šmurguļi, liekot roku uz Rēriha grāmatnīcas grāmatas, apgalvos, ka pastāv atšķirība starp molekulām, kas izveidojas tupenī vai mēģenē. Bet dažādi iegūšanas paņēmieni nepadara vienu un to pašu molekulu atšķirīgu -tas ir absurds jau pašā būtībā. Starp citu, nātrija glutamāts ir pilnīgi nekaitīgs.

“Pareizs jeb īsts”

Vēl viens svarīgs homo cūkas go-to malds ir tāds, ka pastāv kaut kas “īsts”, jeb “pareizs”, piemēram, “pareizi pagatavots ēdiens”, vai “īsts darbs ir tāds, ko dara ar tulznām klātām rokām”, vai, “pastāv dzimuma un nacionalitātes arhetipi”. Mēs, akadēmiķi, to saucam par esenciālismu. Tā pamatā ir uzskats, ka visam eksistē ideālā forma, ko veido tikai viena atribūtu kombinācija. Necitēšu jums metafiziku, jo tas būtu kā cūkas barot ar safrānu – jūs nepazītu atšķirību, bet man tas būtu galēji nelietderīgi iztērēts resurss.

Lūk analoģija, kura būs saprotama – šašliks. Katru gadu 23. jūnijā jūs esat provincē, ielejat glāzē alkoholisku suslu no 2 litru pudeles un metaties sarunā ar pusmūža imbicīli par to, kas ir pareizs šašliks. Bet visums nav radies ar elementu šašliks. Šim ēdienam nav definīcija. Šveicē zem stikla kupola nestāv nolikts šašlika etalons.

…un kas, jūsuprāt, ir īsts vīrietis, vai īsts latvietis? Kādu konkrētu atribūtu kombinācija, vai to neesamība? Ja tā, tad atšķirībai starp vīrieti un sievieti vai latvieti un krievu ir jābūt ļoti niecīgai, jo pamatā mūs veido vieni un tie paši elementi, šūnas, ķīmiskie un elektriskie procesi, mēs visi redzam, runājam, domājam, mīlam un nīstam. Ja ir atšķirība, piemēram, starp latvieti un krievu, tad katrā latvietī ir jābūt tādai īpašībai, kas nepiemīt nevienam krievam un otrādāk. Un kas tas ir? Ja nezini, tātad esi spējīgs domāt. Ja zini – visticamāk esi Rībena vai Iesalnieks.

“Vērtības”

Kad tu esi bērns, vērtība ir ļauna atruna vecākiem, ko tie izmanto, lai nepirktu tev rotaļlietu. Vērtība skolā ir tas, ko tu meklē matemātikas stundās. Kad tu esi pieaudzis, vērtība ir jebkura atšķirība starp diviem salīdzināmajiem vai atskaites punktu. Bet ar vērtību allaž saprot tikai pozitīvu diferenciāli, tāpēc tā lietojums tik labi kalpo kā propagandas un populisma rīks, jo tā piemērošana palīdz nostādīt vienus pārākus par citiem. Piemēram, tradicionālas ģimenes vērtības liek izklausīties, ka netradicionālas ģimenes ir sliktākas pat apstākļos, kad laulāts vīrietis un sieviete ir alkoholiķi, bet nereģistrētā kopdzīvē esoši viena dzimuma partneri ir inteliģenti un pārtikuši.

“Tradicionāls”

Tradīcija ir vēl viens dārziņš kurā rušināties mīl abi intelektuālā spektra ekstrēmi – akadēmiskās izcilības un pilnīgi idioti. Tieši otrie pēdējā laikā ir sasparojušies vārda “tradicionāls” lietošanā, attiecinot to ģimeni, vērtībām, rituāliem, un visos citos centienos validēt savu subjektīvo viedokli, kura naratīvs ir: viss pārbaudītais ir labs, viss jaunais ir bīstams un bailīgs. Arī tradīcijas jēdziens ir nonivelēts no vēsturiskas nozīmes liecības līdz reparatīvai darbībai.

Viens piemērs – tautas tērpi ir svētku drānas laikos, kad apģērbs nebija viegli pieejama prece, tie nes nozīmi kā vēsturisku kultūras rituālu sastāvdaļa, nevis aktuāla nepieciešamība. Līdzīgi kā ar vērtībām, arī ar tradīciju tiek asociētas tikai pozitīvas vērtības. Piemēram, pieņemot, ka dažādos laikos un vietās ir bijis aizliegts aborts, vai mēs varētu uzskatīt drēbju pakaramos par tradicionālu krīzes kontracepciju? Tas, ka bērnu pēršana bija plaši izplatīta audzināšanas metode, nepadara to par saglabāšanas vērtu tradīciju!

Ir vēl ļoti daudz problēmu jūsu argumentācijā, bet par tām citu reizi, Soross un Kremlis mums nemaksā par raksta garumu.