Monthly Archives: decembris 2014

Cehs atklāti pārkāpj autortiesības

1

2

Saite.

3 Lasīt visu »

Artusa nelāgais kvieciens

Atzīstiet – šis bija tikai laika jautājums.

Latento maniaku sabiedrība

Kārtējā bezmiega naktī blenžot griestos, pieķēru sevi šķetinām jautājumu, kas periodiski neliek mieru. Kā tas nākas, ka šķietami vienādas izejas pozīcijas un apstākļi var novest pie tik krasi atšķirīga iznākuma? Kāpēc viens, kurš basto skolu, slikti mācās, dzer un pīpē, vēlāk rada miljardus vērtu produktu un top par iedvesmas avotu jauniešiem, bet otrs turpina bastot darbu, dzert un pīpēt visu dzīvi? Kāpēc viens, kuru starpbrīžos iekaustīja lielie zēni un mājās iekaustīja sencis, izaug par gādīgu ģimenes tēvu, bet otrs izaug par Nikolaju Zikovu?

Man bija astoņi gadi. Skolas vasaras brīvlaikus vienmēr pavadīju pie vecvecākiem. Ne laukos, bet mazpilsētas privātmājā ar sociālisma labvēlībā iedalītu 600 kvadrātmetru pagalmu. Tā teikt, biju izvilcis zelta kārti – nebija jāvergo tīrumā, senči lika mieru un rajons pilns ar tādiem pašiem sīčiem kā es. Viņu vidū arī Alvis.

Alvis besīja visiem, turklāt izbalējuši rudie mati un vasaras raibumiem nosētā, strupdegunainā seja bija tas mazākais iemesls. Alvis aktīvi centās citus nokaitināt, kam ilgtermiņā netraucēja arī periodiska atraušanās, cik nu tas bija otrklasnieku spēkos. Asaras un puņķi bija tik tikko nožuvuši, kad rižais negatnieks jau atkal kādam slaidi centās ievilkt ar akmeni un skaļi iesmējās. Secīgi atkal sekoja pārmācīšana.

Tomēr bez Alvja arī nevarēja – un tieši tāpēc, ka viņam mūsu kompānijā bija sava, augstāk pieminētā, loma. Bet reiz robeža tika pārkāpta.

Dažas mājas tālāk dzīvoja māsīca. Praktiski bijām uzauguši, vasarās kopā spēlējoties, mums bija ļoti sirsnīgas attiecības. Un vienu dienu Alvis nāca klajā ar paziņojumu – viņš redzējis, kā mēs ar Ingu aiz stūra bučojamies, mums būs bērni un mēs precēšoties. Tā, protams, nebija taisnība, bet puņķutapu bariņš jau pilnā balsī skandēja pantiņu par sēdēšanu kokā. Īpaši sāpēja, ka joks bija aizķēris arī citkārt tik biklo melnīgsnējo etnisko minoritāšu pārstāvi, kuru tolaik uzskatīju par savu labāko draugu. Es vēl nebiju apzinājis ārieti sevī. Nu viņš lēkāja un rādīja uz mani ar pirkstu. Protams, Alvis toreiz dabūja pilno padnošku kursu, bet kāda nojausma teica priekšā, ka tās nebūt nav stāsta beigas.

Nedēļas vēlāk, dauzoties vecvecāku pagalmā (tostarp arī māsīca), Alvim savajadzējās dirst. Ļoti. Par ko viņš paziņoja man, lūdzot atļauju izmantot tualeti mājā. Kamēr jebkuram citam klātesošajam iespēja netiktu liegta, Alvim es cieti noteicu: “Nē. Ej uz mājām. Vai arī kakā aiz šķūnīša,” nežēlīgo lēmumu argumentējot ar “jo tev smird dirsa” vai tamlīdzīgi. Alvim līdz mājām bija jāiet vismaz divas minūtes, tāpēc viņš izvēlējās šķūnīti, bet man jāstāv sardzē, lai neviens neredz.

Te uzreiz jāsaka – ka šķūnītis atradās pagalma stūrī, bet ar metra pusotra atstarpi no sētas, tā, ka tam varēja apiet apkārt. Aiz šķūnīša auga rabarberi.

Kamēr Alvis, pagriezies pret mani ar muguru, dirsa, es sedzu vienu šķūnīša malas pusi, vienlaikus ar roku pamājot pagalmā esošajiem sīčiem, lai apiet šķūnītim apkārt. Kad Alvis, tupus kunkstēdams ar rabarbera lapu rokā, pacēla galvu, viņā vērās seši acu pāri. Uz īsu brīdi iestājās pilnīgs klusums, tad apskaidrības mirkli pāršķēla raupjā skaņa, ar kādu rabarbera lapa berzējas gar sākumskolnieka pēcpusi.

Dažās nedēļās sūdi iesūcās zemē, ar gadiem arī Alvis aizvācās dzīvot uz Angliju. Taču atmiņas par rafinēto atriebību aizvien silda manu sirdi. Un, atskatoties uz to visu no sava modernā ofisa zviļņa komforta, saprotu – bērnības mazie, ļaunīgie triumfi izglāba mani no potenciāli kriminālas nākotnes.

Robeža, kas šķir parastu sabiedrības locekli no varaskāra masu slepkavas, tāds sūds vien ir. No kriminālām zvērībām mūs attur triviāla citu pazemošana un mazie ikdienas noziegumi, bet atceries – arī tu esi potenciālais Hitlers.

Klusuma skaņa

“Nākamreiz pastāsti man par saviem sasniegumiem dzīvē”, es joprojām drusku aizelsies teicu. “Mani dikti uzbudina klusuma skaņa.”
Es smīnēju par savu joku, uzvilku žaketi un pametu vēl vienu skatienu uz kalsno miesu, kas sēdēja uz nobružātās gultas malas.
“Nožēlojami”, aizverot durvis aiz sevis nodomāju. Es paskatījos telefonā. Trīs neatbildēti zvani. Velns parāvis, ko tiem visiem kretīniem vajag?

“Noželojami”, es teicu skaļā balsī, “tas viss ir tik šausmīgi nožēlojami.”
Apkārt dārdēja mūzika. Sestdienas nakts plebejiskā visatļautības atmosfēra sita augstu vilni. Mans biznesa partneris pieliecās vēl tuvāk manai sejai un atkliedza, “Ko-o?”
“Ko domā par tām blondīnēm tur pie galda”, es atkārtoju, mazliet pielabojot iepriekš teikto.
Dzīvnieks manā biedrā jau sen bija pamodies un cilvēks atliets malā pisuārā, kaut kur starp piekto un sesto viskiju. Vairs tikai šādas runas bija spējīgs saprast.
Viņš parāva mani aiz rokas un devās blondīnu virzienā.
“Lops, stulbais lops”, es savu domu izteicu skaļi, jo zināju, ka viņš tāpat nedzirdēs.

“Lops, stulbais lops”, mani kārtējo reizi lamāja. “Ko tu iedomājies no sevis? Baigi krutais jūties?”
Fūrijas skatiens viņā vienmēr bija bijis izteikts dusmu brīžos, bet kopš bezrūpīgie divdesmitie pārauga nopietnajos trīsdesmitajos, kuri nu jau drīz draudēja pāraugt krīzainajos četrdesmitajos, tas vairāk par visu likās smieklīgs.
Kliegšana turpinājās, kliegšana vienmēr turpinājās. Es klusēju.
“Kāpēc neko nesaki, ko? Kas tev muti aizvēris? Kad par saviem panākumiem jālielas, tad tik lej un lej, bet tagad nav, ko teikt?”
Es kādu minūti vēl pagaidīju, paklausījos bļaušanā, tad piecēlos.
“Man jāiet”, es maigā balsī teicu. “Atceries, man tā tikšanās ar Samsonu norunāta. Piedod, lūdzu. Negribēju tevi aizvainot.”
Fūrijas skatiens pazuda. Uz mani atkal skatījas tas mulsais skuķis, ar ko biju iepazinies pirms padsmit gadiem.
“Es tevi mīlu”, es pateicu un aizgāju.

“Es tevi mīlu”, viņa jūsmi sauca. “Mīlu, mīlu, mīlu, mī-lu!” Viņa lūkojās manī ar savām mirdzošām zilajām acīm, no kurām laime pilnīgi vai stariem šāvās ārā.
Es klusēju. Viņa bija tik jauna, tik naiva. Un tagad arī iemīlējusies. Varbūt pat pirmo reizi.
“Es tā domāju”, viņa turpināja savu rozīgi rožaino domu gājienu, “varbūt mēs varētu kaut kur kopā aizbraukt? Piemēram… uz Itāliju! Uz Venēciju! Mīlnieku galvaspilsētu!”
Venēcija, jā. Smirdīgi kanāli, rupji gondoljieri, pārcenotas ēstuves, lecīgi itāļi.
“Es saprotu, dārgais, ka tev laika maz”, viņa mazliet piezemējās, “bet varbūt varētu tomēr aizbraukt uz kādu SPA? Kaut vai tepat Jūrmalā, pavadīt brīvdienas? Tas taču būtu tik romantiski!”
Ja es nupat nebūtu viņā beidzis, būtu iztēlojies, ka blakus kvekšķ pārlaimīgs kucēns, kura saimnieks nupat izvilcis no kabatas kaulu. Es noglāstīju viņas vaigu un piecēlos.
“Laiks doties tālāk. Darbs gaida”, es noteicu. Es ātri saģērbos un ļāvu viņa izvaukšķēties uz nebēdu, pirms durvīs stāvot pateicu atvadas vārdus: “Mīlestība ir viena sasodīti sarezģīta lieta.”

“Mīlestība ir viena sasodīti sarežģīta lieta, labs, bļe, labs”, nosmējās Modris. “Viņa noteikti pat nesaprata. Tās sīkās jau dumjas. Dumjas, bet sasodīti smukas.”
Viņa neko nebija sapratusi. Es pat nebiju drošs, vai viņa saprata tad, kad telefons, kas tika izmantots šī romāna tehniskajai nodrošināšanai, tika atslēgts uz visiem laikiem.
Smuka gan bija. Tur Modrim bija taisnība.
“Šoreiz gan viss aizgāja drusku par tālu”, es atbildēju, “tomēr nav labi, kad viņas ņem un iemīlas.”
“Ai, beidz gruzīties, vecīt. Gultā taču bija laba, ne? Ko tad sūdzies?”
Ko es sūdzos? Es pat nezinu. Varētu pasūdzēties par Modri. Veco, labo, Modri, kurš tāpat kā es bija izsities. Jo vecāks, jo vairāk viņa maigi speķainais vieplis izstaroja zemišķu pašapmierinātību. Modris, jā. Vienīgais cilvēks, ko es varētu saukt par savu draugu. Es viņu ienīdu. Nicināju un ienīdu.
“Ko klusē, vecais?” Modris pārtrauca manas pārdomas. “Davai, vēl pa vienam! Ē, un vai tu atceries to reizi, kad…”
Es pārstāju klausīties.

“Vai tu atceries to reizi, kad…” Man pretī stāvēja jauns puisis, kādus vienpadsmit gadus vecs. Mazliet tieviņš, ar īsiem, gaiši brūniem matiem. Saule spīdēja, bija vasaras vidus, bet nebija arī šausmīgi karsti.
“Vai tu atceries to reizi, kad tu man iedevi avenes?”
Tas bija pirms aptuveni divdesmit pieciem gadiem, es biju aizsūtīts pie vecvecākiem uz laukiem. Kādus simts metrus no mājas atradās avenājs, kur varēja saēsties sarkanās ogas līdz nelabumam.
Es biju pieēdis pilnu kuņģi un pielasījis pilnu bļodu. Devos atpakaļ pie vecvecākiem. Netālu no mājas biju saticis kaimiņu puiku, kurš tupēja ceļmalā un raudāja. Pienācu klāt un prasīju, kas noticis? Vectēvs esot nopēris. Par ko? Par to, ka negribējis palīdzēt darbos, bet iet ogās. Esot bijis paģirains, sitis ļoti spēcīgi.
“Vai tu atceries to reizi? Tā bija skaista vasaras diena. Saulaina, bet ne pārmērīgi karsta. Tu gribēji iet ogās, saēsties tās garšigās avenes, bet vectēvs gribēja, lai tu palīdzi viņam. Tu iespītējies. Atteicies.”
Man reiba galva un es izjutu stipru nelabumu. Ko šis jaunais zēns man stāstīja? Pie velna, kas viņš tāds īsti bija?
“Vectēvs tevi nopēra. Sita un sita un sita. Tu raudādams aizskrēji prom, meklēji glābiņu avenājā. Saēdies pilnu kuņģi un vēl bļodiņu pielasīji pilnu. Laikam domāji, ka vectētiņš apžēlosies, ja iedosi viņam avenes. Naivi, protams, un drusku stulbi, bet toreiz jau tu biji jauns, naivs un dumjš.”
Es pēkšņi atcerējos, kā vectēvs uz mani skatījās, kad atgriezos sētā. Es atcerējos viņa smirdīgo elpu, kad viņš man tuvojās. Es atcerējos stindzinošās sāpes kreisajā vaigā, kur viņa dūre trāpīja. Es atcerējos, kā es, krītot atmugureniski, redzēju, ka aveņu bļoda gaisā apgriežas otrādi un avenes nokrīt zemē. Es atcerējos zāles smaržu. Es atcerējos, kā vectēvs kliedza, ka es, salašņa, nekad neko dzīvē nesasniegšot. Jā, es atcerējos.
Vienpadsmitgadīgais zēns uz mani lūkojās. Kad viņš mani uzrunāja, viņa balss pēkšņi bija pieaugusi.
“Nākamreiz pastāstī man par saviem sasniegumiem dzīvē”, viņš smīkņādams teica. “Mani dikti uzbudina klusuma skaņa.”

Sirsnīga atkalredzēšanās rudenī

Arni jau kopš sirmas senatnes pazinu kā egoistisku pašapmierinātību propagandēt alkstošu radījumu. Viņa verbālās masturbācijas un ekshibicionisma potenciāls nepazina ierobežojumus laikā un telpā. Piecu minūšu sarunu ar šo savas individuālās dzīvesziņas glorifikācijā ieslīgušo prātvēderu samērā objektīvi būtu pielīdzināt nedēļas pavadīšanai Osvencimas nometnē vai Vorkutas gulagā. Tādēļ aiz rūpēm par savas morālās stājas saglabāšanu ilgstoši samērā veiksmīgi biju piekopis viņa izolācijas politiku gan interneta vidē, gan pasaulē, kuru virtuālās kopienas viedākie prāti mēdz dēvēt par “reālo”.

Taču, kā smejies, nelaime nenāk brēkdama. Tajā liktenīgajā rudens dienā nekas neliecināja par tuvojošos katastrofu. Man bija labvēlīgs horoskops, kas solīja ražīgu lietišķu tikšanos un finansiālu veiksmi (kā ilgstošam bezdarbniekam man šī vēsts radīja īpašu līksmi), turklāt nesen biju sekmīgi pievienojies Rīgas Koučinga skolai, tādējādi tuvā nākotnē pakļaujot savu personību vēl nebijušu psiholoģiskās izaugsmes iespēju robežām.

Todien lepnā kunga mierā sēdos modernizētajā “Rīgas Satiksmes” transportlīdzeklī, lai dotos uz Centrāltirgu pēc noderīgām pārtikas rezervēm, kad manu iekšējo harmoniju pārtrauca spējš uzsitiens uz pleca un lumpenisku smiekliņu pavadīts: “Hei, vecais, cik ziemas neredzēts!”. Vēl neapgriežoties gar manām acīm noslīdēja visa aizvadītā dzīve, bet, pavēršot seju pret Arņa korpulenti speķainā auguma aprisēm, jau saņēmu nākamo triecienu: “Kur ta tu tā saposies, vecenēs laid ja hahaha?”.

Tālāko 20 minūšu notikumu pilnu hronoloģisku atstāstu bez kārtīga ruma malka iekampšanas nemaz nav iespējams veikt. Atrodoties skaudrā emocionālā šoka stāvoklī, to visu atceros kā sapnī un varu būt diezgan drošs, ka šī psiholoģiskā terora rezultātā iegūto traumu nespēšu dziedēt līdz pat pēdējam elpas vilcienam, bet Arņa sulīgajā baritonā apvītie “hahaha” smējieni vēl ilgi nāks mani apciemot sapņos.

Šī pazemojošā notikuma prologā es tiku maksimāli apšaudīts ar informāciju par varmācīgā sarunu biedra nesen iekārtoto trīsistabu dzīvokli Baložos (“ahujena labs”), tiešā darba priekšnieka neatbilstību amatam (“jobanijs pediņš”) un privātās dzīves peripetijām saistībā ar “savu stulbo veceni”. Pēc tam sekoja smagā artilērija – man rupji sejā tika iegrūsts telefons ar ilustratīviem fotoattēliem par Arņa ģimeni.

“Paskat kāds vecis aug. Es viņu vedu uz aikido. Līdzīgs man, ne? Un šitā man īsta princese. Līga. Pačeko šito video, te viņa tautiskajās dejās močī. Vai nav forši? Ā un šiten atpūtāmies Līvu akvaparkā, haha, pačotna ne? Pisām pa trubām lejā uz vella paraušanu. A šiten šašlikus cepām pie manas vecenes senčiem. Biju pilnīgā vafelē, tāpēc feiss tāds, hahaha. Pag, tūlīt vēl parādīšu fočenes no ribalkas. Tādas vēdzeles vilkām, ka pis tevi zirgs,” dzimumaktam līdzīgu frikciju amplitūdā Arnis te tuvināja, te atkal attālināja no manas sejas savu “aparātu”.

Tuvojoties maršruta galamērķim (lūdzu augstākos spēkus, lai mēs neizkāptu vienā pieturā), kā atskurbis no neskaitāmiem verbāliem orgasmiem mans sarunu biedrs – acīmredzami manas dziļdomīgās klusēšanas iedvesmots -, nolēma iejusties gādīga drauga statusā.

“Eu, bet tak pastāsti kā tev iet. Čūsku nositi, māju uzcēli, dēlu izaudzināji? Hahaha,” sava primitīvā joka sajūsmināts Arnis raustījās kā dēle.

“Es diezgan daudz laika veltu saviem hobijiem,” cenšoties kaut nedaudz atgūt iedragāto pašapziņu, iespējami mierīgā balsī paziņoju.

“Tu tak joprojām neesi precējies. Priecājies pa pilnu programmu ja?” bravūrīgo narcisma pieeju Arnis pēkšņi nomainīja uz šķebinošu familiārismu.

“Tā varētu teikt.”

“Nu pastāsti, pastāsti. Man vecene ar jau pieriebusies. Gribas svaigu gaļu, haha!”

“Nav jau nekā īpaša ko stāstīt. Nākamajā pieturā man jāizkāpj,” demonstratīvi paskatījos pulkstenī un sāku lēnām virzīties uz transportlīdzekļa aizmugurējo durvju pusi.

“Bļin, mēs tak varētu kādreiz satikties, pivīti iemaukt un pakoļīt viņas kopā ne? Hobija pēc, haha!” Arnis man veltīja truli dzīvniecisku skatienu.

“Esmu diezgan aizņemts. Un alu nedzeru,” pamazām atkratoties no uzmācīgā dīkdieņa, gaidīju durvju atvēršanos. “Turklāt,” es teicu, lēnām atgūstoties no nepilnas pusstundas laikā saņemtās šoka devas, “dodu priekšroku midžetu pornogrāfijai internetā.”

 

Bērnības trauma

Putra-komikss

Backstreet Boys dzīvajā

Savas zemes patriots

– Novelc cepuri! Kas tu nedzirdi, ka himna skan?!
Pagriezu galvu, lai redzētu no kuras puses vējš atnesis šos šļupstus un ieraudzīju patuklu vīreli ap 55. Kā jau katru gadu valsts svētkos, biju atnācis uz 11. novembra krastmalu apskatīt armijas parādi.

Tieši nedēļu pirms šī nepatīkamā starpgadījuma internetā iepazinos ar Krisķinu. Viņa bija 27 gadus veca divu meitu māte no Bolderājas. Nonākusi naudas grūtībās, Krisķina bija spiesta piepelnīties, apmierinot turīgu kungu vēlmes. Pilnīgi viss man viņā derdzās: bezgaumīgās lupatas, nepārtrauktā tukšā vāvuļošana, acīmredzami viduvējais intelekts…

Krisķina ar mani runāja latviski, tomēr ar stipru akcentu un, ceļā uz viesu namu, paspēja izstāstīt, ka esot nepilsone. Kad slēdzu vaļā durvis, uzzināju, ka katrai no meitām ir cits tēvs, bet viņai pašai – arestēts konts Privatbankā.

Sakārtojot Krisķinas izplūst sākušo augumu suņa pozā, ieraudzīju, ka viņas muguras lejasdaļu rotā aptuveni 25 cm plats tribal tramp stamp. Nodomāju, ka neviens man nemūžam nenoticēs, ja viņam to izstāstīšu, jo tas jau bija pārāk labi, lai būtu patiesība. Nudien, biju līdz saknei dziļi klišejā. Pirmais grūdiens bija par Abreni, otrs par Gunāru Astru, trešais par Baigo gadu… un vēl… un vēl…

Saņemot 50 EUR banknoti, viņa centās koķeti pasmaidīt, atsedzot masīvās smaganas un mazos, it kā no cietas barības nodilušos zobiņus. Nekad agrāk nebiju redzējis tik nedabisku smaganu un zobu savstarpējo attiecību. Biju pārliecināts, ka nekad arī vairs nevēlos to redzēt, tāpēc, aizbildinoties ar nogurumu, piedāvāju Krisķinai mājupceļu veikt ar taksi.

Skaudrais krastmalas novembra vējš atgrieza mani tā mirkļa realitātē. Nupat bija beigusi skanēt himna, bet es visu šo laiku saviebies biju raudzījies vīrelī, kurš centās mani pamācīt. Aizkaitinājuma izteiksmi viņa sejā bija nomainījis mulsums. Muļķa urrāpatriots neapjēdza, ka šogad esmu godam nopelnījis tiesības cepuri paturēt galvā.

Latvieša dreskods

Pasaulē tiek ievēroti diezgan detalizēti dreskoda nosacījumi un cilvēki pieturas pie tradīcijām, kas ļauj viegli noteikt, kad ko vilkt, kā ģērbties uz dažādiem pasākumiem un ko sagaidīt no citiem.

dress-codes

Šī sistēma mazliet atšķiras dažādās rietumvalstīs un, jo tālāk no anglosakšiem, jo atšķirību vairāk. Arī Latvijā ir sava pieeja dreskodam. Pēdējā gadsimta laikā ir izveidojušās bagātas tradīcijas un šis pirmssvētku laiks ir labākais brīdis, lai to izanalizētu un izliktu uz papīra. Jā, dārgais lasītāj, vairs nebūs jāmokās neziņā par to, ko vilkt uz darba eglīti jeb korporatīvo Ziemassvētku svinēšanu. Arī Jaungada sagaidīšana pie par dārgu naudu pirkta galdiņa Vecrīgas restorānā neizraisīs sāpīgas pārdomas par izvēlēm garderobes istabā. Uz priekšu, mācīsimies kopā ģērbties pareizi!

Mājas drēbes

Pirmkārt, katram latviešu vīrietim ir mājas drēbes. Šajā jomā variācijas varbūt visdažādākās. Kājās pārsvarā padiluši džinsi. Varbūt ieplēsti. Gandrīz noteikti ar iespurotiem, nodriskātiem galiem. Visticamāk, ka ar cauru sānu kabatu, un gadās arī ar maka izberztu caurumu aizmugurējā kabatā. Krāsā, kas kādreiz bijusi koši zila. Ļoti ērti.

Dažs labs latvietis džinsu vietā mājās velk treniņbikses. Iemesli var būt dažādi. Iespējams, tā ir dzīve Rajonā, kur cilvēks jau no bērnības pierod rūpēties par to, lai varētu ērti spert, un džinsi to īsti neļauj. Iespējams arī, ka laulātā draudzene trennūzenes vecim izsniedz, lai tas nenolietotu āra drēbes. Varbūt pat valkātājam kādreiz ir bijušas ambīcijas sporta jomā. Tas gan ir maz ticams izskaidrojums.

Mugurā pārsvarā ir t-krekls. Visticamāk, ar neizskaidrojamas izcelsmes un nozīmes uzrakstu. Liela iespēja, ka neziņas iemesls ir tas, ka t-krekls pirkts humpalu bodē (jaunākajiem lasītājiem = humānās palīdzības monetāras pārdales punkts), turpat, kur džemperis un šalle. Mājas T-krekli ir vairāki, bet pārsvarā tiek valkāts viens. Tāpat kā džinsi.

Rudens un ziemas laikā komplektā ir arī mājas džemperis. Varbūt pat vairāk kā desmit gadus vecs. Mīļš, mazliet izdilis piedurknēs un pielāpīts padusēs.

Mājas drēbēs pārsvarā dzīvojās pa mājām. Ārā parasti neiet, ja nu vienīgi aizskrien līdz stūra veikalam vai uzpīpēt. Mazākās pilsētiņās un pilsētu lauku terotorijās var arī aiziet ar kaimiņu papļāpāt un pagrillēt gaļu dārzā. Laukos var arī aiziet vai aizmīties ar riteni līdz centram. Un arī nodžumīt.

Izejot ārā, kājās kedas, nomītas botas vai arī vecas ērtas kurpes ar sīkiem, bet manāmiem defektiem, kuru dēļ tās vairs neder pie pieklājīgākas apģērba kārtas.

Āra jeb izejamās drēbes. 

Vienmēr pienāk brīdis, kad jāiziet no mājas kādās nebūt darīšanās. Vai nu uz veikalu, pie friziera, vai arī kādu nebūt iestādi apmeklēt. Mērķi visdažādākie, bet lielākajā daļā gadījumu ir nepieciešams pārģērbties. Sieva liek un pašam arī tā mazliet neērti mājas drēbēs uz banku. Tiek vilktas tikai ejot ārā, atnākot atpakaļ atpakaļ jāpārvelk mājas drēbes.

Pārsvarā kājās tiek vilkti džinsi, tādi kuri, atšķirībā no mājas džinsiem, ir mazgāti pēdējo divu nedēļu laikā un kuriem nav īpašu caurumu un defektu. Vecums gan nav nosakāms, bet uz aci izskatās ok. Kājās zeķu pāris, kuram nevar atšķirt labo un kreiso elementu.

Mugurā rūtains krekls vai arī tīrs, pavisam nesen mazgāts t-krekls. Padusēs iesmērēts dezodorants. Pa virsu džemperis vai jaka. Var gadīties, ka stilīga, ar brendu. Pirkta dārgajā dienā humpalās vai arī, ja latvietis naudīgāks, treknajās dienās apģērbu veikalā.

Kājās noname kurpes, sliktākajā gadījumā no Gerkena, labākajā no kāda nebūt daudzzīmolu veikala. Ja latvietis ar vienkāršāku sociālo skatījumu uz dzīvi, tad botas (sporta apavi). Ja alternatīvāku skatījumu vai arī ar pretenziju uz mākslinieciskumu, tad kedas.

Darba drēbes. 

Šī latviešu dresskoda sadaļa ir visneviennozīmīgāk tulkojama, visvairāk pakļauta sociālo strāvojumu spiediena maiņām un eventuālai latvietības gentrifikācijai. Šeit ir arī iespējama vislielākā neskaidrība un nesaprašanās.

Tie latvieši, kas dara īstu darbu. Kas strādā ar rokām, audzē pārtiku, būvē mājas, krāso sienas, pienes ķieģeļus, stumj ķerru, skrūvē automašīnas, pietur kāpnes un pārrauga kanalizācijas āttīrīšanas stacijas filtru aizsērēšanas pakāpi. Visiem šiem, nekautrēšos teikt – īstenajiem, darba cilvēkiem, darba drēbes aktīvi piedalās darba procesā. Tās tiek nosmērētas ar zemi, ar eļļu, ar krāsu. Tās bieži vien nav iespējams izmazgāt.

Arī tie pārsvarā ir džinsi un t-krekli, bet var gadīties, ka ir arī kāds speciāls kombinizonam līdzīgs apģērba gabals. It īpaši, ja to kādreiz ir izsniedzis darba devējs. Klāt tiek vilktas botas, kas tāpat ir cietušas no daudz un dažādiem krāsu pigmentiem un notikumiem. Iespējams klātas ar cementu.

Šo apģērbu pārsvarā uzvelk darba darīšanas vietā, nomainot āra drēbes, lai tās nesasmērētu.

Otrai latviešu daļai, tiem, kas par darbu uzskata neko nedarīšanu ofisos, uzskats par to, kas ir ‘darba drēbes’, ir citādāks. Šie cilvēki nesaprot, ka tas, ko viņi dara, nav īsts darbs. Ka viņi tikai traucē normāliem cilvēkiem strādāt, it īpaši, ja viņi strādā lielās korporācijās vai arī valsts iestādēs. Un, protams – šāds viltus darba drēbju nēsātājs bieži vien ir pārliecināts, ka ‘darbs’ ar datoru arī ir darbs un, ka ir iespējams strādāt internetā.

Šādas darba drēbes bieži vien ir līdzīgas un citreiz pat sakrīt ar āra drēbēm. Ja attiecīgais mīkstpēdiņš savā ofisā drīkst ierasties īpaši neregulēts, tad viņš velk tās pašas āra drēbes. Ja priekšniecība ir stingrāka, un ir zināmi noteikumi, tad iespējams, ka nākas vilkt žaketi. Pārsvarā tādu no visvienkāršākā uzvalka komplekta, vienkrāsainu, bez jebkādas individuālisma injekcijas. Arī kurpes tad ir speciālas – darba.

Atsevišķa kategorija ir ofisa latvieši, kas sēž ofisā tādos tālākos stūros. Tādiem gaumes izjūta bieži vien ir tuva nullei, tad šāds ofisa darbonītis kurpes iegādājas brūnas vai vispār vienalga kādas. Galvenais, ka ‘kurpes’, jo tas liekas, kā kas ļoti formāls, salīdzinot ar ērtajām botēm. Iespējams, ka šis latvietis klusībā alkst pēc īsta darba. Pasijāt objektā granti vai arī parukāt gaterī pie ripzāģa.

Citi, protams, ir iejutušies šajā neīstā darba vidē un izbauda savas spicā purngala kurpes, uzvalka bikses, svītrainās žaketes un daudzkrāsainās šlipsītes. Tās nav normālas darba drēbes.

Svētku drēbes.

Katra latvieša dzīvē mēdz pienākt brīdis, kad ir jāvelk svētku drēbes. Vai nu jāiet ciemos pie tālākiem paziņām uz kādu dzimšanas dienu, vai arī uz pasākumu skolā, varbūt uz konferenci institūtā.

Šādos gadījumos tiek izvilktas bikses, kas nav džinsi. Pārsvarā tādas, kas varētu būt bijušas uzvalka sastāvdaļa. Retāk tumša velveta, vai vēl kāda cita īpatnējāka materiāla. Dažkārt tiek piemeklēti džinsi, kas neizskatās kā džinsi. Tādos latvietis jūtas visērtāk.

Klāt tiek pievilkts Balts Krekls. Katram latvietim ir vismaz viens balts krekls, un ja tomēr nav, tad to var viegli aizlienēt no kāda tuva rada vai kaimiņa.

Pāri kreklam tiek vilkts tas džemperis, kas kopš pirkšanas brīža īsti nav valkāts, jo nekad nav licies pietiekoši ērts. Vai arī ir mazliet kodīgs. Attiecīgi izskatās kā jauns un ir tīrs. Ja svētku brīdis iekrīt brīdi, kad ārā ir pieņemama temperatūra, tad latvietis izvēlas palikt vienkārši kreklā. Jo džemperis nav īpaši ērts.

Kājās ir labās kurpes, ja tādas ir. Parasti tādu nav, tāpēc tiek vilktas parastās izejamās kurpes. Ja nav arī tādas, tad tiek vilktas labākās botas. Lai būtu glītas, tās izmazgā veļasmašīnā. Labu efektu dod arī investīcijas jaunās kurpjušņorēs – apavi izskatās kā jauni.

Ja svēku iemeslis ir īpaši svinīgs, tad kaklā tiek iesieta arī šlipse. Mezglu aizsiet gan prot tikai katrs trešais latviešu vīrietis, tāpēc viņam palīdz biedrs. Pārsvarā sieviete. Mūsdienās var arī piemeklēt instrukciju internetā.

Uzvalks.

Ja latvietim ir kur jāierodas uzvalkā, tad latvietis ir satraukts. Tas ir rets, īpašas ievērības cienīgs notikums. Pārsvarā tas notiek tikai dažas reizes mūžā. Pirmo reizi uz pamatskolas izlaidumu. Tad uz vidusskolas. Augstskolas izlaidumu var arī izlaist, vai nu tādēļ, ka ‘nepabeigta augstākā’ ir iegūta jau pirmajā kursā, vai arī uzvalks tiek aizstāts ar svētku drēbēm.  Tad nāk paša kāzas, kad bez uzvalka neiztikt. Uzvalku var nākties vilkt arī, ja nepaveicas nokļūt vedēja godā. Pēc tam vistuvāko radinieku bēres (citās bērēs ir svētku drēbēs). Nu un beigās paša bēres.

Uzvalku latvietis cenšas izmantot vienu un to pašu visos augstāk minētajos gadījumos. Diemžēl, pamatskolas izlaiduma uzvalks vidusskolu beidzot vairs nelien mugurā. Un arī precoties vairs vidusskolas uzvalka biksēm pogu neaiztaisīt. Bet pēc tam viss aiziet normāli, ja kāzu uzvalks iegādāts pietiekoši neizteiksmīgs, tad to var izmantot visos pārējos dzīves notikumos, kas pieprasa uzvalku.

Klāt pie uzvalka jāvelk labas kurpes. Vēlams lakādas. Ja nav, tad pieklājīgi melnas. Ja nav, tad jāaizņemas. Ja neizdodas, tad var mēģināt pieskaņot melnas botas vai zābakus, kuriem pāri pārvilktas bikses. Citos gadījumos varbūt izdosies kaut ko sakombinēt, bet nu uz kāzām nāksies tomēr iegādāties kurpes.

Pie uzvalka balts krekls. Ap kaklu šlipse, viena no trim, kas ir iegādātas. Pārējās visticamāk paliks ne reizi neuzvilktas. Kabatā tīrs kabatlakatiņš.

Protams, uzvalks nepieder visiem. Ne visi ir precēti, un uz vidusskolas izlaidumu var gadīties aiziet arī svētku drēbēs un brāļa žaketē. Šādiem latviešiem šie dzīves svinīgie notikumi vienmēr sagādā problēmas. Jo vienai reizei jau neies tērēties.

Cehs.lv iesaka ikvienam iegādāties uzvalku. Bet tikai pēc tam, kad domas par sportošanu ir beidzot atmestas un svars un apetīte ir nostabilizējušies kādu bišķi virs normas.