Monthly Archives: septembris 2014

Konstruktīva kritika

Man, kā jau katram rakstošam darbiniekam, tā teikt, autoram ar lasītājiem, vienmēr ir vēlme saņemt spēcīgu un labu konstruktīvu kritiku. Uzzināt, kas cilvēkam ir paticis vairāk, kas mazāk. Smelties jaunu iedvesmu un dziļas dzīves atziņas viņu viedokļos kā nebeidzamā prieka un efektivitātes akā.

Lieki teikt, ka arī pēc pēdējā mana gara darba, pēc pēdējā dvēseles kliedziena interneta plašumos es arī saņēmu vairākas lieliskas atsauksmes. Parasti es, protams, klusēdams mazliet pieveru acis un ļauju šai svētlaimei ritēt pār manu mazliet piebriedušo, domu pārpilno pieri, pēc kā eju gulēt ātrāk un protams – lieliski izguļos. Arī šoreiz komentāri bija vairāki, un katrs ne tikai dziļi līdz saknei metās manā radošajā būtībā, bet arī apbrīnojami savijās ar ārpus interneta notikumiem manā dzīvē, kas pie tam notika aptuveni vienlaicīgi ar komentāru iesniegšanu kultūrportālam! Fascinējoši notikumi!

komentars1

Pirmā lasītāja kritika bija tiešām pamācoša un noderīga. Misters Kurut Aspiš izteica cieņu pret citiem lasītājiem, vienlaikus atzīstot savu sakāvi domu graudu uzņemšanā un raksta pilnīgā uztverē. Tas nekas Kurut, respect tev arī! Es tavu komentāru lasīju Ķelnē, ērtā kafejnīcā Hoheštrāsē, ar skatu uz tūristu plūsmu, pircējiem kas steidzās uz veikaliem, dažādiem ofisu darbiniekiem un, protams, dažādu krāsu, vecumu un izcelsmes imigrantiem. Izgāju no kafejnīcas un ar pilnu krūti ieelpoju brīvās, iespējām bagātās Vācijas gaisu. Bija jau vakars un mans ceļš veda uz viesnīcu. Pilsētas centrā visas ielas, protams, apgaismotas un cilvēku daudz, pat vēlā vakara stundā, tā ka sajūtas bija patīkamas un nebija ne mazākās norādes uz to, ka tūlīt sekos notikumi, kas ietekmēs visu manu turpmāko dzīvi.

Viņas vārds bija Agnese. Es viņu satiku pie viesnīcas ieejas, ēnā. Dzimusi tālajā astoņdesmit otrajā, Latvijā. Atbraukusi pie brāļa, kas Ķelnē dzīvo jau četrus gadus, strādā celtniecībā. Vārdā Kārlis Aspiš. Mugurā viņai bija tikai plāna kleitiņa, pie rokas Statoil koferis. Mājās ātrie kredīti, slima vecmāmiņa un divi brašuļi bērniņi, atstāti pie šķirtā vīrā māsas pieskatīt hipotēku. Skumji, bet patiesi. Ārā vēss. Un viņai vajag tikai divdesmit eiro. U-bānim un kebabam rītā. Un varbūt vēl mazliet, lai sanāk ciemakukulim, ko aizvest brālim. Cieši viņu apskāvu un turpinot grūdienu ritmu iespiedu viņu dziļāk viesnīcas spilvenos. Sasniedzot baudas virsotni man noritēja skumja asara. Aizgriezu galvu, lai viņa nepamana. Negribēju maksāt vairāk par 15 eiro.

Fascinējoša sakritība!

komentars2

Arī otrais kritiķis nebija no parastajiem. Uzreiz ņēma dziļi, vilka ārā kārtis no sarkanās kavas! Lasīt ūdeni spēj tikai retais adepts, un arī tad parasti ūdens lasītājam ir vismaz rīkstnieka, ja ne skandinieka spējas. Un skaidrs, ka es augsti novērtēju to, ka šāds speciālists pat atver manu darbu, nemaz nerunājot par izlasīšanu un izvērtēšanu! Un liels paldies par atzinību centībā. Noliecu grumbu samākto galvu. Žēl, ka man nav sanācis līdz galam. Varbūt nākošreiz.

Domāju šīs domas, izkāpjot no vilciena Rīga-Tukums. Līdz satikšanās vietai bija jāpaiet kāds gabals, bet kas var būt labāks, kā izlocīt kājas ejot pa mazliet kalnus atgādinošām mazpilsētas ieliņām. Nieka piecpadsmit minūtēs jau biju pie galapunkta – Rimi. Randiņa vieta bija izvēlēta viņas darba sakarā, viņai patika apvienot patīkamo ar lietderīgo, un korporatīvās cīņas ētika viņai kā Maksimas pārdevējai bija cieši pie sirds. Mēs ieslēdzāmies Rimi tualetē un viņa ķērās pie lietas ātri un profesionāli – uzmeta uz pleciem lietus pončo, uzmanīgi sakārtoja, lai nekas netiktu cauri, nosēdās uz grīdas starp pisuāriem un aplika ap seju savu slaveno atribūtu – mākslīgo pisuāru. Pēc nepilnas minūtes man pretī vērās pisuārs, atļaušos piezīmēt, ka tieši pareizajā augstumā, kura viducī bija Ingrīdas seja.

Ingrīda Pelše, gribu.lv forumos pazīstama kā Belaja Igra, sniedza man pakalpojumu, ko biju vēlējies jau kopš mazotnes. Vienā keramikas ietvarā vismaz 4-5 dažādi fetiši. Pabeidzis pirmo procedūru, pieķēros otrajai un jau pēc brīža beidzu tieši viņas brillēs. Vēl mazliet pabraucīšanās gar pupiem un ‘tad jau līdz nākošajai reizei’, un viņa bija prom. Kārtojot bikses pamanīju, ka viņai izkritusi fotogrāfija, laikam no maka, liekot iekšā godam nopelnīto. Uz fotogrāfijas bija jauns čalītis. Pumpas, čirkas, viegli padumjš skatiens – normāli tam vecumam. Apakšā paraksts – Aivariņš. Mammai.

Cik mīļi.

komentars3

Trešais cienītājs pat bija iedziļinājies raksta teoloģiskajā tematikā un nekautrējās izmantot references uz būtisko un atsauces uz notikumiem BZ sfērā. Visu cieņu. Reprezentabli. Un atkal uzteikta autora centība, kā arī temporālas preferences nākošajiem sasniegumiem. Un galvenais – ēdamas veltes!

Tieši par ēdienu es domāju brīdī, kad soļoju pa ministrijas gaiteni. Reģionālā attīstība un vides lietas bija man prātā, kad noskatīju nākošo kandidātu savam ilgspēlējošajam trikam-akcijai. Viņa vārds bija Andis un viņš strādāja vidējas nozīmes referenta amatā, pagalam nenozīmīgā nodaļā, politiskai nāvei nolemtā departamentā. Jau vairākus gadus es ar viņu strādāju, no sākuma ar vienkāršajām metodēm – nozaudēts atvaļinājuma iesniegums, sabojāts svarīgas atskaites fails, kļūme, pārsūtot epastu visam departamentam. Sīkumi, kas atsevišķi nav īpašas uzmanības vērti, bet kopā ir ar karjeras mainošu spēku. Padomājiet paši – kad jāizvēlas jauns nodaļas vadītājs, kuru kandidātu labāk izvēlēties – jauno un aktīvo Mārci ar tikko iesāktu otro maģistru vai arī jau ap-čēesmt Andi – izglītība vēl politehniskā institūta, failu nemāk pareizi noseivot un neprot pat atvaļinājuma formu pareizi aizpildīt. Izvēle skaidra.

Vēlāk sekoja jau interesantākas metodes. Mazliet smaciņa ierīvēta biroja krēslā. Papildus ķiploki pusdienu traukā ledusskapī. Uzķēpāti brūnumi tualetes podā pēc tam, kad Andis jau atgriezies darba vietā. Draugi, kas ‘uzsauc dzērienus’ ar pamošanos parkā. Dāvanu karte makdonaldā. Mazliet specifisku kukaiņu drēbēs. Vēl mazliet sviedru esences atvilknē. Šokolāde uz virslūpas. Un daudz citu mazu nieku. It kā nekas liels, bet kolēģi sāk vairīties, draugi neceļ telefonu un paziņas neatbild uz vēstulītēm draugos.

Bet to dienu bija laiks trešajai fāzei. Bija pienācis īstais brīdis, lielā diena – Ilzei bija jau labu brīdi kā palicis astoņpadsmit. Un šodien bija tā īpašā diena. Andis meitiņu nesatika bieži, bijusī nelaida klāt, it īpaši pēdējos gados. Pat es viņu satiku biežāk. Pat ļoti biežāk. No sākuma kincis, tad ar kabrīti izvizināt līdz jūrai. Mazliet pavērot saulrietu no Vecrīgas krastmalas. Tad klubi, Pulciņš, Koijotiņš, Piens. Daudz inčīgu kokčiku, šampis, rumkōlas. No sākuma tā neitrāli, draugi draudzenes, puspaziņas, čau-čau. Vēlāk vairāk divatā un šovakar beidzot pie manis. Viņa esot gatava ‘tam’. Izčivinājusies visa ar draudzenēm, mazliet piesarkusi, daudz domas un satraukta neziņa acīs. Kāpjam pie manis uz dzīvokli.

Dzīvoklī viss pa glīto, dārgs sarkanvīns un uzkodas – krekeri ar kazas sieru un vīģu džemu – mēli var norīt. Gulta saklāta, liega mūzika skan. No plašā balkona lielisks skats uz naksnīgo Rīgu. Liegas bučas.

No sākuma Ilzei bija grūti pierast pie ikdienas ritma, bet pēc tam jau sajūtas notrulinājās. No sākuma pusstundu kamsvappinga sesija ar Ļenku, tad stundas divas dp ar Džamalu un Mikolu. Pēc tam sātīgas pusdienas ar daudz mazliet ieskābuša piena un laiks jau pēcpusdienas online sesijai ar vienu krūzi un Kristīni. Dzīve ritmiska un bezbēdīga.

It kā jau Ilze varētu iestāties augstskolā, sākt domāt par karjeru, attiecībām un varbūt pat sariktēt bēbi. Bet no otras puses – alga ir laba un uz pieres tetovējums ‘Adolf ist mein Vater’

Īpatnēja sagadīšanās.

Vēl vienu partiju?

Ceha triecienbrigādes IT drošības dienesta rokās nonāca kāds dokuments. Persona, kura atteicās sevi nosaukt par Neo un negribēja, lai sabiedrība spriež par tās saistību ar LU Fizikas un matemātikas fakultāti, noraidīja bažas, ka no Centrālās vēlēšanu komisijas servera būtu noplūdis vēl nepublicēts vēlēšanu biļetens.

Lūk, šis:
partijas

Par velodraudzīgu Rīgu!

Es vienmēr esmu uzskatījis, ka gandrīz viss, kas pārvietojas uz diviem ratiem, ir nekam nederīgs – kājminamie skūteri, velosipēdi, motorolleri, veci cilvēki, saplīsis trīsritenis – taču paralēli es apzinos, ka mans viedoklis nav objektīvs, tāpēc, pretēji velosipēdistiem, es to citu sejās nebāžu.

Apzinoties, ka Cehs.lv tomēr ir sabiedrisks medijs, esmu nolēmis publicēt kāda velo aktīvista iesūtītu vēstuli ar ierosinājumu jaunam velo celiņam – varbūt tas būs solis tuvāk abpusējai sapratnei un mīlestības vairošanai.

Anonīmais kungs, kurš parakstījās kā Kurbads, dalījās ar savu sāpi:

Nesteidzīgi ejot pāri Akmens tiltam un baudot pēdējo atvasaras dienu, kārtējo reizi ar skaudību noskatījos divos smuidros stāvos uz velosipēdiem par mata tiesu patraucamies man garām. Sajutos taisni vai neērti. Te es esmu – lēns, pusklibs traucēklis. Gājējs. Kopš potītes traumas dzīve šķiet apstājusies. Kā gribētos vēl šoruden uzlēkt mugurā savam sportiskajam pilsētas rennerim, kurš nu jau vairākus mēnešus krāj putekļus garāžā, un izmest kādu līkumu pa Rīgu…

Prom no nostalģijas un atpakaļ pie tēmas – nospriedu, ka man kā arhitektam un pilsētplānošanas speciālistam tomēr nevajadzētu stāvēt malā un ļaut iesīkstējušiem kretīniem bez riteņiem kavēt velodraudzīgas vides attīstību. Rīgā vajag vēl vairāk velojoslu. Parkos, uz ielām, uz tiltiem, visur.

Šis ir Kurbada pievienotais plānojums:

Celiņš Pagrieziens

P.S. Cita starpā, birojā vakance apķērīgam grafiskajam dizainerim (iepriekšējo pirms divām nedēļām notrieca uz velojoslas Lāčplēša ielā).

Kāpēc esmu viens?

Es bieži dzīvē pieņemu nepareizus lēmumus un šis bija viens no tiem. Noslēpumainas ziņkāres vadīts uzslēdzu jaunā TV šova “Kāpēc esmu viens?” pirmo sēriju, kurā, kā noprotat, cilvēki mēģina saprast kādēļ viņu dzīvē nevalda patstāvīgas, uz uzticību un sapratni balstītas romantiskas attiecības ar vienu vai vairākiem partneriem. Uzreiz jāsaka, ka atbildi uz raidījuma nosaukumā uzdoto retorisko jautājumu visbiežāk stāsta varoņi var meklēt spogulī, bet ne par to stāsts. Šajā raidījumā mani pārsteidza kāda puiša atbilde uz visai ikdienišķu jautājumu:

– Un kur jūs iepazināties?
– Deli snackā, ēdot vistiņas.

Sakiet, jūs bieži iepazīstaties ēdot? Vai regulāri saucat savu vārdu un stiepjat roku katram pretimnācējam, ēdot boršču Lidiņā? Es nē, tādēļ uzskatīju par pienākumu uzburt šo ainu – kā risinājās romantiskā iepazīšanās Delisnackā.

Es sēdēju Delisnacka tumšākajā nostūrī. Gaisā virmoja ceptu , vardarbīgā nāvē mirušu dzīvnieku smārds, kas, sajaucies ar pavāru pārkurītajām sejām, radīja maigu un tikai šai vietai raksturīgu idilli. Es ēdu vistu. Es vienmēr ēdu vistu. Ja sabiedrība to spētu pieņemt, es vistas turētu arī savā necilajā miteklī Skanstes virsotnēs. Sulīgi cērtot zobus kārtējā gaļas gabalā, ievēroju, ka otrā telpas galā sēž puslīdz glīta sieviete. Savādi, bet arī viņa ēda vistu un to darīja krietni graciozāk nekā es. Ja es savā pieticībā spēju variēt tikai ar dakšiņu un vienu gaļas gabalu, tad lēdija prata paņemt katrā rokā pa pus ciskai un ņukāt iekšā tā, ka šķīst. Nodomāju, ka šādu izdevību nedrīkst laist garām, saņēmos dūšu, paķēru rokā savu vistas gabaliņu un devos uzbrukumā.

woman_eating_chicken

– Sveika, Imants. Arī man garšo vista. Parunājam par to?

– Sveiks, Ļena, davai, nāc, bet tad paķer man vēl divas porcijas vistu, šodien ahujenna gribās rīt. Pēc tam varam iet pie manis nopisties.

Un tā Imants un Ļena roku rokā ēda vistu līdz brīdim, kad izšķīrās.

Saruna par trīsvienību

Kultūrportāls Cehs.lv ir nolēmis pievērsties vienai no galvenajām tēmām cilvēces un kultūras vēsturē – reliģijai. Šai sāpīgajai tematikai mēs pieiesim no dažādiem skatu punktiem intervijas-sarunas formā, ar sākotnējo premisi – ‘Dievs ir mīlestība’.

Caur mīlestību, apskāvieniem un elsām nāk vissvētākā izziņa. Turēties pie miesiskā apģērba ir kā pretoties dzinulim doties uz austrumiem, pretim gudrībai.

K. P. Ulmanis

Kā pirmais uz Cehs.lv redakciju tika aicināts Jaceks Arčevskis, trešās trīsvienības vissvētākās draudzes dvēseļu gans un virspriesteris. Sarunu vada Treneris.

Sveiks Jacek! 
Sveiks Trener. Un lai Dievs tevi svētī! Lai šī saruna mūs noved pareizā ceļa galā un lai top tā kunga mīlestība! Galu galā, ir nepieciešams atcerēties, ka mūs visus sagaida mūžīgā augšmācelšanās un Ābrama māsas liktenis!

Arī tev lai laba diena. Gribēju sākt mūsu sarunu ar diskusiju par mīlestību baznīcā. Jūsuprāt – Dievs jūs mīl? Vai jūs mīl vienādi visas Dieva daļas? Gan Tēvs, gan Dēls gan Svētais Gars? 

Hei, lielisks sākums sarunai! Kas var būt labāks par mazām teoloģiskām debatēm darba dienas sākumā, khe khe. Atbilde ir gaužām vienkārša – tevi un mani visvairāk mīl dievs dēls, tas svētais kungs Jēzus. Esat taču visi dzirdējuši, ka Jēzus ir vienmēr ar jums? Tieši tā arī ir, viņš ir ar jums un jūs mīl, kamēr dievs Tēvs un Svētais Gars mīl ne pārāk. Runā, ka Gars esot mazliet par daudz greizsirdīgs.

Vai tiešām tā varētu būt? Cik esmu runājis ar svētajiem priesteriem no citām kristietības konfesijām, Dievs mīl visus vienādi? Gan katoļi, gan septītās dienas adventisti, gan luterāņi, gan vecticībnieki, gan pareizticīgie, gan anglikāņi, gan baptisti, gan monofizīti, gan jehovieši tam piekrīt. Pat mormoņi svēti turas pie šī koncepta. 

Turēties jau viņi turas, kas viņiem cits atliek. Viņiem vienkārši trūkst zināšanu, jau trešajā gadsimtā pēc Baraamas krišanas jūdu priesteriem tika atņemts svētās meitenes balss scepteris un septītajā gadā pirms uziešanas Jarulas kalnā – kreisā Zaaravas ilkņa zizlis. Nav brīnums, ka informācija mūsdienās viņiem ir filtrētā formā. Mūsdienās tikai trešās trīsvienības apustuļi un alafīta herētiķi zin faktus, uz kuriem īstenībā balstās mūsdienu kosmoss.

Mīlēt zirgu ir kā mīlēt suni. Arī mīlestība uz savu amatu ir īsta Dieva vīra necienīga.

M.M. Luters

Atvainojiet, ka pārtraucu, bet vai tam varētu būt sakars ar ‘trešo trīsvienību’, kas ir jūsu draudzes nosaukumā? 

Tik tiešām – tieši fakts, ka šī mūsu kungam un tēvam ir jau trešā trīsvienība, absolūti precīzi atver šo informācijas priekškaru. Kā zināms, pirmās divas trīsvienības bija neveiksmīgas. Otrās trīsvienības garam joprojām tiek maksāti vissvētākie saišu šķiršanas mesli un arī pirmās pilsonības ‘dēlu’ ir grūtības sasniegt ar lūgšanām, pēc traumas, ko tas ir pārcietis. Un tas viss – mūsu, cilvēku dēļ! Lai glābtu mūs no mātes grēka un nākotnes šausmām!

Tik tiešām cilvēces ietekme ir tik spēcīga? Atļaušos piemetināt, ka pats astoņpadsmitais melnā kalna lama ir atzinis, ka dievu būtību caur astrālu neatvērt. Visi viņa ticības aspekti varbūt nesakrīt ar trešās trīsvienības mācību, bet jūs taču piekritīsiet misticisma hiperbolai? 

Jā, protams, daudzi austrumu gudrie ir pietuvojušies trīsvienībai no mazliet citas puses. Dievu viņi nepazīst, bet dievs pazīst viņus. Protams pārsvarā Dēls, bet tas jau kā ar visiem. Noliegt viņu mācību virspusējo dziļumu būtu īstena kosmosa izzinātāja necienīgi!

Kādēļ lai nepiekoptu neķītrības ar aitu, ja neķītrības ar sievu ir uz visstingrāko noliegtas, vienlaikus paturot prātā, ka vissvētākais zvērests cieši saspiež lielu?

Nezināms mūks 375. gadā pēc Annas.

Tēvs Jacek, vai tā jūs uzrunāt? Esmu dzirdējis, ka jūsu draudzē ir pieņemta mazliet cita uzrunas forma? Vai arī tās ir tikai baumas? 

Dēls Jaceks, protams, ka dēls. Tēvs mums ir tikai viens. Tēvs gan dēlam, gan svētajam garam, gan iepriekšējām trīsvienībām, gan visai cilvēcei, gan visai citai dzīvajai radībai. Tikai dēls es varu saukties, dēls, kas ved savas baznīcas garu uz visas cilvēces pestīšanu caur Tēva pielūgsmi, uguni un mīlestību!

Skaidrs, un ko jūs vēlētos novēlēt kultūras portāla lasītājiem? Varbūt kādu atziņu un domugraudu, ko cilvēki varētu paņemt līdzi un nest līdzi ikdienas grūtajās gaitās?

Esiet mīlestība! Esiet visciešākie savā ticībā! Tēvs jūs pazīst, Dēls jūs mīl un Gars par jums ir informēts. Kritīsim visi ceļos lūgšanā!

Asteroīds ir kā skrejritenis skurstenim. Vienlaicīgi gan muļķīgs, gan spēcīgs palīglīdzeklis ticībā.

A. fon Sent-Ekziperī

Reklāmas kronis

Hipstera ikdienas satraucošākais brīdis

Vācu aitu suns?

o e i a

Kapteinis Planēta