Monthly Archives: augusts 2014

Rubrika: CEHS.LV atbild

Paskaidrojums lasītājiem, kas nav aktīvi sekojuši līdzi mūsu darbībai: Kādu laiku pēc tam, kad bijām uzsākuši savu radošo darbību, ar mums nesaistīti cilvēki dibināja ar reklāmu saistītu firmu, neapdomīgi nosaucot to par Cehu. Tā rezultātā savā e-pastā regulāri saņemam mums neadresētas vēstis un atbildam uz tām. Labākās – publicējam gluži, kā sekojošo.

1

2

3

4

5

6

7

8

P.S. Šeit izvietotās preču zīmes var neatbilst realitātē esošajām.  CEHS.lv atgādina, ka neaicina uz šeit sniegtās informācijas pamata iegādāties vai neiegādāties preces vai pakalpojumus, vai pieņemt citus lēmumus par izvietotajām precēm. Tā ir CEHS.lv lasītāja atbildība, pieņemt lēmumu par ar noteiktu preču zīmi saistītu produktu vai pakalpojumu patēriņu vai nepatēriņu.

#Cehstivāls – 23/08

Dārgie draugi, esam nonākuši finiša taisnē pasākumam, kas sevī iemiesos vārdus “ģenialitāte”, “celtniecība” un “nožēla”. Jau šajā sestdienā pirmais internacionālais interneta huligānu salidojums Cēsīs, Fonoklubā. Atgādinām, ka pasākuma sākums ir plkst. 21:00 un jūs sagaidīs spēks, mīlestība un Hektora welcome-drink’i. Vairāk informācija par pasākumu ŠEIT.

Pirmais normālais Instrumentu klips

Vienmēr esam novērtējuši grupas Instrumenti daiļradi. Daudzas naktis pavadītas gaudojot līdzi Shipsi par to, ka esam pilnīgi vieni, bet saulainās dienās esam vēlējušies apēst viens otru.

Tomēr viena lieta nekad nav likusi mieru – grupai Instrumenti nav neviena paša normāla klipa. Precīzāk – līdz šim nebija. Salikām kopā savus radošos prātus un piesaistījām video komandu, lai kopīgiem spēkiem radītu pirmo normālo Instrumentu klipu.

Baudiet!

Alla, tu vari!

allai

Es redzu tev cauri

“Nevari ienākt pie manis kabinetā?”, “Nevēlies piesēst?”, “Nevēlies kafiju?” esmu gana daudz studējis psiholoģiju, lai saprastu, ka šie vārdi nesola neko labu. Priekšnieces balss telefona klausulē izklausījās diezgan stingra, un es mēģināju izsecināt viņas negaidīto interesi pret mani. Karnegī, Freids, Jungs – šie viedie vīri man ir mācījuši daudz. Alana Pīza “Ķermeņa valodu” zinu no galvas. Ričarda Brensona autobiogrāfija man mājās stāv uz virtuves galdiņa, glabājas planšetē un guļ Google mākonī, vienā mapītē ar Frederika Beigbedera “99 frankiem”. Manā mentālajā īpašumā ir visi rīki, lai es vienmēr būtu vienu soli priekšā un divas galvas augstāk par pelēko masu.

“Atceries, kā tu atnāci pie mums strādāt?” priekšniece sāka mani iztaujāt. “Nu, jā”, es nobubināju. Šobrīd viņa neizklausījās stingra. Varbūt nedaudz nogurusi. Redzēju, ka zem galda viņas viena kurpe bija pagriezta ar purngalu pret mani, bet otra laiski šūpojās uz pirkstgaliem. Laba zīme.

“Mēs… nē, pareizāk būtu teikt – es, es uz tevi liku lielas cerības” viņa turpināja. “Paldies.” Priekšnieces kompliments izklausījās diezgan samocīts, taču patiess. Dažreiz man šķiet, ka es esmu pāraudzis savu patreizējo darbu. Algas pielikums nevarētu novērst mani no domas par aiziešanu brīvos vējos un par sava biznesa uzsākšanu. Droši vien arī priekšniece to juta.

“Vai tev patīk mūsu kolektīvā?” viņa jautāja. “Tīri neko”, es atbildēju. Viņa novērsa skatienu uz leju un noglāstīja matus. Tad nolika elkoņus uz galda, atspieda zodu plaukstās un pētīja mani skatoties pāri briļļu ietvaram. Uz plaukstu locītavu bālās ādas bija redzami zilu vēnu pavedieni, kurus īpaši izcēla baltās blūzes piedurkņu mirdzums.

“Un kā ar personīgo dzīvi? Darbs netraucē?”, viņa uzdeva šķietami nevainīgu jautājumu. “Kā ir, tā ir”, es novilku. Biju dzirdējis, ka priekšniece taisās apmeklēt Parīzi. Nezkāda starptautiska konference, un viņai noteikti būs vajadzīgs tulks. Pieļāvu, ka priekšniece cer arī uz stingrāku pimpi, un tāpēc man tiek uzdoti šie jautājumi. Esmu firmas PR speciālists, un nevienam nerastos lieki jautājumi, ja mēs kopā lidotu uz Franciju un apmestos vienā viesnīcas numuriņā. Kāpēc gan nē, es prātoju. Viņa ir tīri izskatīga milfa, ļoti slaida, drīzāk tieva, teiktu pat izstīdzējusi, un man būtu interesanti uzzināt vai viņai seksa laikā grab kauli. Es pasmaidīju.

“Es pat nezinu kā to labāk noformulēt”, viņa uzsāka teikumu, taču viņas balss aizlūza un priekšniece pasniedzās pēc ūdens glāzes. “Nevajag neko paskaidrot”, es teicu “es visu saprotu”. “Patiešām?” viņa atguva mieru, “tu esi prātīgs zēns, uzrakstīsi pats?”. “Ko uzrakstīšu?” biju vieglā neizpratnē. “Atlūgumu, protams. Rakstīsi pats vai mums tevi jāsviež ārā ar juristu palīdzību? Tu esi atlaists.” viņas vārdi bija negaidīti, kā atskaņas Gačo repa pantiņos.

“Jums nav tiesību” mēģināju protestēt. “Ņum ņau piepību” viņa mani atmēdīja. “Nu paskaties pats. Kāda velna pēc mūsu pelmeņu fabrikā tāds sabiedrisko attiecību speciālists ir vajadzīgs, ko? Ko tu vispār dari, ka ne caurām dienām dirni internetā? Vienīgais laikraksts, kurš pēdējā gada laikā kaut ko par mums ir uzrakstījis, ir “Ludzas zeme”. Tev pielec? “Ludzas zeme” un viss. Tu paskaties uz sevi, cirvis tāds. Es pat neko nesaku par to, ko tu meklē internetā, man admins parādīja. Kamēr mūsu biznesu izdirsina cūku mēris un sanitārie dienesti, tu meklē jokus un pornogrāfiju. Es pat negribu zināt, kas tie tādi midžeti un bestialitijs ir.” viņa beidza savu izvirdumu.

“Bet es domāju, ka mums būs sekss?” neapdomīgi ķēros pie pēdējā salmiņa. “Sekss mums būs tad, kad mani juristi tevi uzvilks uz desas” viņa atcirta.

1P9jNzc

Pašpasludinātā Miera ielas republika

Trešdien, 6. augusta vakarā, pašpasludinātās Miera ielas republikas pašaizsardzības vienības uzstādīja ceļu kontrolposteņus pie visām Miera ielas šķērsielām, posmā no Brīvības līdz Tallinas ielas krustojumiem. Pašpasludinātās Miera ielas republikas pašaizsardzības vienību komandieri ieņēma vienīgo administratīvajai ēkai tuvāko objektu – Rīgas pirmo pasta nodaļu Tallinas ielā 4 un uzsāka tur Illy kafijas tirdzniecību.

Kārtības atašejs – sētnieks Sergejs Priede – nosauca seperātistu rīcību par vandālismu, uz ko Miera ielas republikas līderi paziņojuši, ka negrasās ielaisties pārrunās ar konformistu huntas pārstāvjiem. Viņu vienīgā prasība esot nodrošināt koridori civiliedzīvotāju brīvai kustībai starp Miera ielas republiku un klubu Piens, vismaz līdz vīna vakara beigām.

Uz pārrunām par pamieru tika nosūtīts Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Ameriks, kurš centās nodibināt dialogu ar seperātistiem. Diemžēl – nesekmīgi, jo, kā atzina Andris Ameriks: “Mēs vienkārši nesapratām viens otru, viņu leksika un mūzikas izvēle ir vismaz pusotru gadu priekšā mūsējai.”

Saņemta informācija, ka naktī uz ceturtdienu, pašpasludinātās Miera ielas republikas separātisti ir pastrādājuši dažādus noziegumus pret Miera ielas vēsturiskajiem pamatiedzīvotājiem. Informācija liecina, ka ekonomiski aktīvie pamatiedzīvotāji ir savervēti dažādos bezjēdzīgos startapos, bet no sirmgalvjiem ir nolaupītas vinila plates un vecās drēbes. Viena no seperātistu līderēm – Agnese K. nekautrējās turpat sarīkot salaupītā guvuma tirdziņu.

Ceturtdienas rītā, separātistu spēki izsīka, tie atbrīvoja Miera ielas republiku un atgriezās pie korporatīvajiem twitter kontiem savās sociālo mediju aģentūrās.

hipsters

Vai Kupidona bulta ir ķērusi Veinbergu un Evertu?

Žurnāliste Sandra Veinberga un publicists doktors Olivers Everts manīti kopā ieturam vakariņas kādā no Rīgas restorāniem. Aculiecinieki ziņojuši, ka abi redzēti gaisotnē, kas noteikti nav bijusi lietišķa.

Aculiecinieks Jānis S.: „Viņi centās izskatīties, ka nav ieinteresēti viens otrā romantiski, bet viņiem tas īsti labi neizdevās, galu galā viņi abi ēda no viena šķīvja…”

Aculiecinieks Toms L.: „Oliveru neredzēju, bet redzēju Sandru un dzirdēju abus sarunājamies. Rēķinu apmaksāja Sandra, demonstrējot rietumniecisku vienlīdzību un patstāvību.”

Aculiecinieks Edgars B.: „Veidžainberga un Erekts.”

oliverts

Dzerbudisms – paveikt neko nedarot

Reiz Ānts garlaicības mocīts izlēma iztraucēt Nahdari dienas vidū, kad skolotājs mēdza izgulēt. Ar troksni ielauzies Spīķeru kultūras nama šķūnī, viņš pamodināja skolotāju ar vārdiem:
– Skolotāj, jūs reiz stāstījāt, ka atrodoties Daugavas vienā krastā varat izdzert šņabja pudeli, kas atrodas otrā. Es tam neticu, pierādiet!
Nahdaris sāpīgi atvēra aizlipušās acis un taustot pieres veselumu sacīja tā:
– Redzi, tas vēl ir sīkums. Es varu izpildīt sarežģītāku vingrinājumu. Es spēju pārvietot cilvēkus lielā attālumā, viņiem pašiem to nemanot.
– Meli, – iekliedzās Ānts, taču sirds viņam vieglās bailēs notrīcēja. Nahdaris turpināja:
– Tu jau piecus gadus mātes sūtīto kabatas naudu nenotriec aliņos, bet krāj divritenim. Tad zini, kopš vakardienas tu atkal esi šī ceļa sākumā, – noslēdza Nahdaris un aizmigdams apgāzās atpakaļ pagaļu čupā.

Sūds sūdā negrimst, haha

Pavisam nesen viņš ar šo roku bija spiedis sava labākā drauga plaukstu. Glaudījis savu nedaudz sirmo, bet dzīvesprieka pilno suni. Papliķējis pa plecu savam tēvam. Taču tagad starp pirkstu spraugām spiedās plānas sūda strēmelītes.

Tas bija tāds vieglas konsistences sūds, kura paņemšana plaukstā īpašas problēmas neradīja. Nebija par šķidru, lai tas vienkārši iztecētu uz paklāja, bet gana puffīgs, lai tā saspiešana nepieprasītu īpaši trenētu rokas muskulatūru.

Pie smakas viņš pierada ātri, bet žļarkstēšanas skaņa nekāda īpaša nebija. Tā bija apziņa, ka viņa plaukstu piepilda sūds, ko viņš dzirdēja un sajuta. Lai arī cik ilgi pēc tam mērcētu rokas zem karsta ūdens, mazgātu ar veļaspulveri vai rīvētu gar bikšu staru, sirdī šī smaka un sajūta būs iegrauzusies uz mūžiem.

Mārcis pats nesaprata, kāpēc tā dara. Viņš ar nožēlas pilnu acu skatienu skatījās uz pastrādāto un domāja, kā lai tiek galā ar kremtošo apziņu, taču skaudrā atklāsme, ka viņa roka vairs nekad nebūs nemīcīijusi siltu sūdu, bija kā dūriens mugurā – slikta ideja no visiem aspektiem.

Tajā pat laikā Mārcis bija gana apzinīgs, lai nemelotu pats sev. Viņš nevarēja garantēt, ka vēl kādreiz neattapsies ar saspiestu sūdu otrā rokā. Vai abās. Tas tā ir iekārtots – reizēm vajag pataustīt mēslu, lai atcerētos, cik jauki ir bez tā.

showing_claws-(2)