Monthly Archives: jūnijs 2014

Es esmu perfekts, es esmu dižens

Es esmu inteliģents, gudrs, labs, skaists, silts, atvērts, interesants, mīlošs, mīlams, seksīgs, neticami bagāts un visādi citādi varens tēviņš, taču arī man ir viena problēma. Es ciešu no zema pašvērtējuma.

Es vairs nespēju sevi mīlēt. Ar “vairs” es domāju, ka es vēl nesen to spēju. Ja nemaldos vēl pirms divām nedēļām viss bija kārtībā, bet pēkšņi tas apstājās. Es pārstāju ar sevi runāt. Es pieņēmu sevi kā pašsaprotamu. Mana dzīve mainījās – sāku skatīties apkārt, meklēt vainīgos, taču tad es sapratu… Es nostājos kails spoguļa priekšā, pavēros tajā, ko redzu, un beidzot sapratu…

Es sev patīku. Man patīk savs fizisko problēmu nomocītais ķermenis ar 15 liekajiem kilogramiem, man patīk šļupstēšana un mana agresīvā čīkstēšana. Es vienkārši dievinu savu neirotismu. Es priecājos, ka es pieprasu no pasaules respektu bez jebkāda pamatojuma vai tā nopelnīšanas. Iekšēji es esmu īpašs, es esmu vienkārši traks pēc sevis.

“Mīli sevi tādu, kāds tu esi” ir labākais padoms, ko vari kādam dot. Nevajag censties kļūt labākam, jo viss ir kārtībā – tu esi perfekts.

SENCIS = PERFEKTS

p.s. vai vari izskaitīt, cik reizes šajā rakstā ir izmantots vārds “es”?

Nepateicība.

Grūtos brīžos cilvēki mēdz apvienoties. Pieļauju, ka tas ir kāds sens instinkts, kas sēž mūsu gēnos. Kopā bija vieglāk medīt mamutus, kopā bija vieglāk atkauties no trakiem pterodaktiļiem. Tas pats notiek mūsdienās. Mēs esam izpalīdzīgi tikai īpašos brīžos. Ir viegli stāvēt plecu pie pleca Maidāna laukumā, taču vienam pašam saņemties un aiziet līdz vēlēšanu iecirknim ir grūti. Mēs labprāt uzklausām Katrīnas Pasternakas aicinājumu ziedot dzīvnieku patversmei, taču vientuļi stāvošam pilsētas bomzim, mēs braši soļojam garām. Savu iespēju robežās, es vienmēr cenšos būt izpalīdzīgs.

Līga bija jauka sieviete. Jauka ir precīzs vārds. Un simpātiska. Ne gluži skaista, bet tāda latviska un mīļa. Viņa reti pacēla balsi. Viņa minimāli izmantoja kosmētiku. Līgai bija laba humora izjūta, taču jautrās kompānijās viņa parasti smējās visklusāk. Sabiedrībā viņa bija gandrīz nemanāma, un es biju trakoti pārsteigts atklājot to, kāds viesulis viņa ir gultā. Ilgi nedomājot mēs sākām dzīvot kopā.

Līgai bija viena problēma. Viņa drausmīgi baidījās no spoguļiem. Tur bija vainīgs neveiksmīgs zīlēšanas mēģinājums. Kaut kad sen, droši vien pubertātes plaukumā, Līga mēģināja ieskatīties nākotnē. Pusnaktī, izģērbusies kaila un ietinusies baltā palagā, ar iedegtu sveci rokā, viņa lūkojās spogulī. Čukstēja buramvārdus. Zīmēja rūnas. Es nezinu, ko viņa ieraudzīja, bet tas atstāja paliekošu nospiedumu Līgas apziņā un dzeltenu pleķi Līgas palagā. Desmit gadus vēlāk, Līga skatījās spogulī tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Uzkrāsoties pirms svarīgas tikšanās. Vai paretināt uzacis. Tādas lietas, kā sejas mazgāšana, zobu tīrīšana vai matu sukāšana tika veiktas bez spoguļa palīdzības.

Tā bija īsā diena, pirms svētku brīvdienām. Jāņi vai Lieldienas, nav iespējams tagad atcerēties. Ap diviem dienā es jau biju mājās, bet Līga vēl kavējās darbā. Es noģērbu gludinātās bikses un gaiši zilo kreklu, iemetu veļasmašīnā piesvīdušās apenes un līdu drēbju skapī pakaļ šortiem. Un tad mans skatiens uzdūrās atvilktnei, kurā neakurātā čupiņā gulēja Līgas trusiki. Tādi maziņi, ka es īsti nesapratu, kā Līga iestutē tajos savu dupsi. Droši vien tās apenes baigi stiepjās, vai ne. Cik man ir zināms, tad sieviešu gurniem jābūt platākiem par vīriešu, tautas valodā runājot, vecenēm ir lielas dirsas. Bet trusiki maziņi. Un lai pārliecinātos par to, ka Līgai tās apenes patiešām der, es tās uzvilku sev. Derēja tīri neko, tikai nedaudz spieda uz olām un rīvējās starp dibena bulkām. Un tad man šķita pats par sevi saprotams uzvilkt arī Līgas kruzuļoto naktskreklu. Ja jau krīt grēkā, tad līdz galam, līdz pašam elles dibenam. Nekad neesmu bijis nekāds puskoka lēcējs, lūk.

Es sadzirdēju pagriežamies atslēgu. Līga bija atgriezusies stipri pirms laika. Prātīgākais, ko es spēju izdomāt, bija paslēpties drēbju skapī. Sirds klapēja kā blekmetāla bundzinieks. Kauna sajūta neļāva pieņemt nosvērtu lēmumu. Es centos apvaldīt elpošanu, kura šķita nedabiski skaļa. Es dzirdēju, kā Līga koridorā novelk apavus, tad aiziet līdz virtuvei, atver ledusskapi. Ar raksturīgu šņācienu tika atvērta kolas pudele. Tad Līga ienāca guļamistabā un apstājās pie spoguļa. Es dzirdēju, kā viņa rakņājās pa atvilktni, tad smagi nopūtās un pieklusa. Atkal ravēs uzacis, kaza tāda.

Jūs zināt kas ir apgaismība? Es pēkšņi izdomāju perfektu veidu kā izārstēt Līgu no neracionālām spoguļu bailēm un varbūt, pavisam nedaudz, atturēt viņu no nemitīgās uzacu plūkāšanas. Es klusām izlavījos no skapja, pārvilku nakstkreklu sev pār galvu, un no muguras piezagos pie Līgas. Mūsu acis sastapās. Es pačukstēju: “Atceries mani?”.

spogulitis

Līga nenovērtēja manu ideju. OK, es biju centies un mani centieni izgāzās, piekrītu. Vainīgs. Bet Līga vismaz pati varēja man to pateikt. Viņas ārsts man paskaidroja, ka viņa nevēlas mani redzēt. Bla-bla-bla, smaga trauma, bla-bla-bla, psihosomatiskā reakcija, bla-bla-bla, neatgriezeniskas izmaiņas uztverē un tamlīdzīgi. Nu, nezinu. Nepateicīgā dura.