Monthly Archives: aprīlis 2014

10 Veselīgi Smūtiji Možākam Rītam!

Man patīk laiku pa laikam izplatīt baumas, liekot cilvēkiem ticēt, ka esmu stāvoklī. Kā teiktu Benis: “Tas liek man justies dzīvai.” (Jā, es arī nesaprotu, kāpēc Benis pret sevi attiecas sieviešu dzimtē).

Kad pirmā baumu sēkla ir iesēta, es ērti iekārtojos dīvānā, gaidot savu melu augļus.

Jau iepriekš esmu uzlādējusi telefonu, lai baterija tik ātri nenosēstos, saņemot visus izmisuma pilnos zvanus no mammām, tētiem, draugiem un ļoti nobažījušies puišiem. “Amm.. čau, Ilze! Te Jānis. Es nezinu, vai Tu mani atceries. Ā, tad labi, es jau nobijos. Nu, kā tad iet? Es dzirdēju jaunumus, apsveicu! Kurš tad ir laimīgais tēvs? Ak, tu nezini.. Vai ir kādi varianti? Kā pašam? Veiksmīgi, bildināju Daci. Nē viņa nezina.. Es ceru, ka nekad neuzzinās..”.

Vienreiz pat salaboju savu pasta kastīti, lai pastniecei vieglāk man piegādāt kartiņas, kas plūdīs no tālā lauku gala (orientējoši – kaut kur starp Preiļiem, Rēzekni un dziļu dirsu) radu rokām. Vienas no tām zili rozīgajām, kuru izskats pauž pilnīgu pohuj par mani, manu dzīvi un iespējamā bērna vārdu. Bez iezeltīti uzspiestā “Apsveicam jaunos vecākus” starp rindiņām nolasās tikai “Lūdzu, neliec mums viņu vasarās pieskatīt.”

Nākamreiz, kad viņus satikšu, teikšu, ka tas viss bijis milzīgs pārpratums un izlikšos, ka nezinu, kurš izplatījis baumas. Viņi ieskatīsies man acīs un teiks, ka priecājas par mani. Tā jau arī ir labāk. Ko tad tik jaunai meitenei apbērnoties. Vēl taču jāstudē. Pie tam bērniņš augtu bez tēva. Es nodurtu galvu, dziļi ievilktu elpu, teiktu “Jā, tā jau ir”, un izliktos, ka nepamanu naudu, kuru viņi naktī izvelk no mana maka par lieki izmesto “tīri feino” apsveikuma kartiņu.

Bet tālie lauku radi manu uzmanību nesaista. Mani vairāk interesē, ko teiks tie, kas man blakus ir dienu dienā – draugi, kolēģi, tuvākie ģimenes locekļi un Fēniksa bārmeņi.
Oj, kā mamma nepriecāsies, vienmēr nodomāju pie sevis. Un tētis.. un ko tētis? Neko, droši vien centīsies atpirkties no manis ar pārsimts latiem “mūsu nākotnei”. Tad tīri principa pēc (jo gādīgi tēvi tā dara) viņš uzliks man roku uz pleca un prasīs, vai man tā tiešām liekas laba doma. Vai es esmu tam gatava? Un es teikšu “Neuztraucies, tēt. Es tevi mīlu.”

No draudzenēm es saņemtu zvanus nakts vidū no Džasta, pie kura viņas vāļātos ar vienu kurpi, saplēstām zeķubiksēm un čali, kurš pēc tikko saņemtā fiksā mineta Džasta tualetē, vēl joprojām negribētu izņemt savu roku no viņu krūštura. “TEV VAIRS NEKAD NEBŪS TAS, KAS IR MUMS!”, viņas bļautu.

Un tā es sēžu savā dīvānā un gaidu apsveikumu jūru. Sēžu un gaidu to, kas nekad neatnāks.

Manā ģimenē ir vēl 4 māsas, visām jau sen savi bērni. Pie piektā jau mamma teica “vēl viens mazbērns, kur lai šos liek”. Draudzeņu man nav, un es nekad neesmu bijusi Rīgas nakts lokālos. Jāņa arī nav, un nav arī radu no tāliem laukiem, jo dzīvojam tikai rokasstiepiena attālumā. Es vienmēr būšu tā meitene no tās vietas, kuras ģeogrāfisko novietojumu ir grūti izskaidrot, jo tas it kā ir starp Preiļiem un Rēzekni, bet aizbraukt ir sarežģīti, jo pēc pagrieziena uz Viļāniem, ir grūti atrast to lauku ceļu, un visdrošākais ir aizskaitīt līdz 100 un tad griezties pirmajā.. ai, no čuhņas”. Un kad kādu dienu es patiešām sagaidīšu labās ziņas par jaunas dzīvības pieteikšanos pasaulē, es zinu, ka nebūs neviena, kuru tas jebkādā veidā varētu interesēt. Ne mazākajā.

Tāpēc pieņemot visu, ko es tikko teicu – kāpēc Tev, jaunā meitene ar stulbo twitter vārdu liekas, ka mani plkst. 14.33 dienā piš, ka tavi uz palodzes audzētie ķirštomātiņi šogad padevušies īpaši raženi?!

Kāzas

Mēs nolēmām nerīkot plašas kāzas. Uzliksim parakstus dzimtsarakstu nodaļā, pasēdēsim ar draugiem kafejnīcā, nākamajā rītā sarīkosim pikniku. Tāds bija plāns. Mācītājs arī nebūs, jo nav ko piedirst ausis ar muļķībām par brāļiem, māsām un dvēseles pestīšanu. Un, protams, nekāda limuzīna. Braucām ar manu veco un uzticamo audi, pie stūres sēdēju es pats. Diāna pati būtu stūrējusi, taču viņai nepatīk mehāniskā ātrumkārba. Viņa reiz ieminējās, ka pēc kāzām derētu pārdot audi, un viņa vietā nopirkt smārtu. Vai mini. Vai, vēl labāk, divus motorollerus. Vespas, protams.

Diānai klēpī drebēja un bezdēja suns. Čivava jau sen bija izgājusi no modes, un Diāna plānoja pēc kāzām to iemidzināt un nopirkt fretku. Uz maniem iebildumiem, ka mēs kādu brīdi varētu padzīvot bez mājdzīvnieka, parasti sekoja apvainojumi cietsirdībā un mīlestības trūkumā. Vēl viņa minēja par maniem bērnības kompleksiem. Savilka lūpas kā knābīti un skatījās uz mani lielām, miklām acīm. Diāna citēja „Mazo princi” un apgalvoja, ka mēs esam atbildīgi par tiem, kurus esam pieradinājuši.

Es ieslēdzu radio. Nepazīstama stacija atskaņoja Toma Veitsa – „Walk away”. Diāna ievaidējās un pārslēdza staciju. Tomu Veitsu nomainīja Queen – „Living on my own”. „Kas klausās šādus vecus sūdus?”, Diāna nelikās mierā un vēlreiz piespieda meklēšanas pogu. Gaujarts. Kaut kāda nezināma dziesma. Piecas sekundes dziesmas un atkal meklējums pēc jaunas stacijas. Visbeidzot Diāna sameklēja Eiropas hitu radio un mašīnas salonu piepildīja aktuāla mūzika, kuras izpildītājus es nemācēju nosaukt. Diāna uzgrieza skaļumu.

Mēs satikāmies apmēram pusgadu atpakaļ. Darba ballīte, alkohols, klaiņošana pa Vecrīgas ielām. Es biju runīgāks nekā parasti un droši vien uzmācos katrai otrajai pretimnākošajai meitenei. Īsti neatceros. Tad bija brauciens ar kuģīti pa Daugavu. Es vēmu pāri bortam un blakus man vēma Diāna. Tad bija La Rocca. Tad es pamodos savās mājās ar drausmīgām galvassāpēm. Blakus gultā krāca apģērbta Diāna. Es pasūtīju picu un vēlāk arī taksi. Pirms atvadām mēs apmainījāmies ar telefonu numuriem. Nu kaut kā tā.

Kādu brīdi no dažādiem nepazīstamiem telefona numuriem es saņēmu SMS ar piedāvājumiem iepazīties. Es nelikos ne zinis, un pēc kāda laika Diāna atzinās, ka tā bija viņa, un, ka tādā veidā viņa esot pārbaudījusi manu uzticību. Vairākas reizes man zvanīja Diānas bijušais boifrends. Draudēja sašķaidīt man purnu, ja es nelikšu mierā viņa veceni. Tas nevilkās ilgi, apmēram pēc mēneša Diāna paziņoja, ka viņas pielūdzējs slēpjas no policijas un ir aizbraucis strādāt uz Angliju. Vai Norvēģiju. Diāna stāstīja, ka Gļebs bija viņas pirmā mīlestība un jaunības kļūda. Drausmīga kļūda. Kļūda, kura par sevi nemitīgi atgādināja. Diānai uz gurna bija tetovējums, lieliem drukātiem, gotiskā šrifta burtiem – „ГЛЕБ”. Viņa solījās šo tetovējumu kādreiz noņemt, taču šī operācija prasīja daudz naudas, kuras šobrīd mums nebija.

Līdz dzimtsarakstu nodaļai palika kādi pāris kvartāli. Diāna pagrieza radio klusāk un satvēra mani aiz pleca. „Es tev gribu ko parādīt, skaties,” viņa teica un pacēla kāzu kleitas malu uz augšu. Uz gurna viņai bija svaigs tetovējums. Uz apsārtušās ādas, lieliem, drukātiem burtiem bija rakstīts „ГЛЕБ – ПИДАРАС”. „Tev patīk?”, viņa jautāja.

„Ej tu dirst, stulbā kuce!”, es iesaucos, apstādināju mašīnu un izkāpu. Man kabatā bija kādi simtu piecdesmit lati. Mēs cerējām, ka mūsu kāzās nebūs nekādu vecmodīgu sievas nolaupīšanas un izpirkšanas spēļu, taču, ja nu kas, es biju sagatavojies visam. Dotajā brīdī es cerēju, ka šīs naudas man pietiks, lai ar pirmo reisu aizlidotu prom. Uz Īriju, Angliju, Vāciju, vienalga. Dažreiz ir jāaizmirst par jaunības kļūdām un jāsāk no sākuma, no baltas lapas.

Atbalsts feminismam. Par sievietēm pie stūres.

Es aizstāvu sieviešu tiesības par visiem simts procentiem. Es, piemēram, dikti priecājos par Ceha jauno autori Vaideloti, jo beidzot ir kaut kas skaists, kas īsos svārciņos pienes alu Ceha sapulcēs (un tas ir daudz patīkamāk, nekā kad Cements nikni nosviež Apinīti uz galda). Es arī nepiekrītu novecojušajam uzskatam, ka sievietes ir derīgas tikai un vienīgi KKK (Küche, Kirche, Kinder, jeb virtuvē, baznīcā un bērnkopībā) – es tiešām priecājos, ka ir uzņēmīgas un strādīgas sievietes, kas manā vietā var nokopēt dokumentus, pienest kafiju un veikt citus darba pienākumus, kas ir sieviešu prātam atbilstoši, un vēl pie tam par to saņemt visai pieklājigu aldziņu. Vārdu sakot, varētu pat teikt, ka esmu teju vai feminists.

Tomēr ir viena lieta, kur esmu konservatīvs – autovadīšanā. Sieviete pie stūres – manās acīs tas ir kaut kas nepieļaujams.

Ziniet, man patīk vadīt auto. Sajūta, kad spiežu gāzi grīdā un mans Porsche Cayenne piecu sekunžu laikā sasniedz 100 kilometru atzīmi… Skaudību pilnie skatieni, kad es lēnām ripoju caur Pļavniekiem savā BMW kupejā… Adrenalīns, kad ar 180 traucos pa Tallinas šoseju… Vārdu sakot, vadīt mašīnu ir prieks, bet vadīt mašīnu ir jāmāk. Sievietes to nespēj.

“Hmm. Priekšā līkums. Samazināšu ātrumu līdz 30, lai būtu drošāk.”
“Ūūū, kāda interesanta forma un krāsa tai zīmei. Apgriezts trīsstūris – nez, ko tā jaukā zīme nozīmē?”
“Man nepatīk tie spoguļi mašīnas sanos, tajos taču nevar savu spoguļattēlu redzēt. Pilnīgi lieki!”
“Kāds mani mēģina apdzīt. Laikam braucu par lēnu. Jāpaātrinās. Hmm. Turpina mani mēģināt apdzīt. Laikam tad jāpaātrinās vēl vairāk!”
“Oj! Kas tas bija? Nē, es neiebraucu citas mašīnas bamperī parkojoties, tas nav iespējami. Es taču māku braukt. Labi, meklēšu citu stāvvietu, šai vietiņai slikta aura.”

Tie ir tikai daži piemēri par sieviešu domāšanu attiecībā uz autovadīšanu. Un skaidrs ir, ka ar tādu domāšanu nav jāsēž pie stūres, jo tas ne tikai traucē braukšanas prieku dzīves baudītājiem kā man, bet padara visu satiksmi daudz bīstamāku, nekā tai būtu jābūt.

Tagad varbūt Kašers, vai kāda cita sieviete, iebildīs, ka sievietes taču izraisa proporcionāli mazāk avāriju, un tas taču ir statistiski pierādīts! Jā, varbūt tā arī ir, bet tajā statistikā nav ietvertas divas būtiskas lietas: 1) Avārijas, kur par vainīgu atzīst vīrieti, kurš ietriecies priekšā braucošajā mašīnā, jo tā bijusi spiesta pēkšņi bremzēt, jo blondīne tai nogrieza ceļu (kā arī citi tamlīdzīgi incidenti), un 2) nobrauktie kilometri. Sievietes parasti nebrauc, tiklīdz laiks ir mazdrusciņ sliktāks (un paldies Dievam, ka nebrauc!) – tad uzreiz vecis pie stūres. Sievietes parasti brauc īsākus gabalus – protams, ka iespēja iekļūt avārijā ir mazāka, ja divreiz nedēļā brauc no mājām pie draudzenes un tad uz solāriju, nekā ja katru dienu pārvietojies ar mašīnu.

Tagad, kad esmu atspēkojis šo absurdo argumentu, piedāvāšu savu problēmas risinājumu. Tas ir pavisam elementārs – aizliegt sievietēm vadīt mašīnu, atskaitot konkrētās dienās – piemēram, 23.-24. jūnijā, 1. janvārī un dažos citos datumos. Esmu pārliecināts, ka ar to būtu pilnīgi pietiekami. Pārāk liberāli, jūs sakāt? Ar lepnumu atbildēšu, ka tāds es esmu – aizstāvu sieviešu tiesības par visiem simts procentiem!

Tipisks rīts pēc LMA karnevāla

Sākumā sajaucu ar Instrumentiem

Mums trūkst labu cilvēku

Nesen izgāju cauri pēdējās desmitgades nozīmīgākajiem notikumiem. Kā savus kritērijus izvēlējos sabiedrības cienītākos un mīlētākos celmlaužus, cīnītājus vai vienkārši labu cilvēku labos darbus. Atradu trīs.

1) Sociālie mediji
2) Obamas pārvēlēšana amatā
3) Cep kūku uzvara nacionālajā Eirovīzijā

Ja paskatās uz šiem notikumiem plašākā mērogā, skaidri iezīmējas noteikta tendence – pasaule, kādu mēs to pazīstam šobrīd, iet kaut kā liela virzienā. Turpinot šo sarakstu, mūžīga iznīcība un elles mokas šķiet tikai likumsakarīgas. Tas man lika aizdomāties mazliet tālāk. Varbūt pasaules gals nemaz nav tik neiespējams? Varbūt mans cinisms ir bijis tikai aizplīvurots skats un neapšaubāmo un neizbēgamo? Varbūt un tikai varbūt tas Maiju kalendārs vienreiz beigsies un tas būs tikpat neizbēgami kā Iphone 6 un otrdienas paģiras?

Tas mani, protams, noveda pie skarbas atklāsmes – Man ir pupi. Man nevajadzētu tik daudz domāt.

Agrāk zāle bija zaļāka.

Un tagad, kaut kas pavisam citādāks.

Dzerbudisms – noteikumu dzens

Reiz skolnieku bariņš pārķēra Nahdari skolas pagalma vidū, lai pajautātu:
– Skolotāj, kāpēc visiem citiem lieldienu gavēņa laikā ir jāiztiek ar ūdeni un lūgšanām, bet jūs dzerat šņabi, ēdat speķi un pisaties apkārt? Vai tad šāda rīcība nav pretrunā ar lieldienu tradīcijām?
Nahdaris dzērumā šļupstot atbildēja:
– Noteikumi ir rakstīti tikai tiem, kas tos ievēro, – un nogāzās pavasara saulītē izgulēt.

Dzerbudisms – pareizā virziena dzens

Reiz satsanga laikā kāds uzdeva jautājumu:
– Vai dievs eksistē?
Nahdaris nekavējoties atbildēja:
– Jā.
Pēc kāda laika atkal kāds uzdeva to pašu jautājumu:
– Vai dievs eksistē?
Šoreiz Nahdaris atbildēja:
– Nē.
Tad kāds pārjautāja:
– Bet kā tas nāk, ka uz vienu un to pašu jautājumu jūs skolotāj atbildējāt ar pretējām atbildēm?
Nahdaris, izdzerot no krūkas pēdējo sotaku, precizēja:
– Tevi satrauc nevis dieva eksistence, bet mans viedoklis par to. Turpretī mani nepiš mans viedoklis, – un novēlās no krēsla izgulēt.

* * *

Reiz kāds Nahdarim pajautāja:
– Kāds ir īsākais ceļš uz apskaidrību?
– Pis nah, – īsi norādīja virzienu skolotājs.

* * *

Reiz kāds pajautāja Nahdarim sprediķa laikā:
– Reiz Konfūcijas bija teicis…
Nahdaris nekavējoties viņu pārtrauca:
– Vai tu pats dzirdēji, kā viņš to saka?
– Nē, bet es lasīju grāmatā.
– Vai tu maz proti lasīt vecus ķīniešu manuskriptus?
– Nē, bet es lasīju tulkojumu.
Tad Nahdaris piecēlās kājās un dodoties prom no spediķa sacīja:
– Attopies pidar! No dzīves tu esi tik pat tālu kā tavas domas no Konfūcija vārdiem.

Ceha audiovizuālais veltījums Artūram Mednim

Sapratu, ka pēdējā laikā apkārtējiem nodaru tikai sliktu. Šie nosodošie raksti, nepārtrauktā sūdzēšanās par dzīvi, līdzcilvēku nicināšana un pat iedomība – lēnām tas viss sācis mani sagrauzt no iekšpuses.

Internetā atklāju par kādu jaunu, daudzsološu akciju – #100happydays. Tās laikā dalībniekiem 100 dienas pēc kārtas jāpublicē kāda pozitīva bilde vai doma. Nolēmu piedalīties.

Savu pirmo pozitīvo dienu veltu cilvēkam, bez kura Latvijas internets, sekojoši – arī CEHS.LV, nebūtu iespējams. Cilvēkam, kurš kā mazs cinītis gāzis lielu aplikāciju. Latvijas interneta vectēvam – Artūram. Kā ilustratīvo materiālu nolēmu izmantot internetā atrastas bildes, kā arī pāris bildes no personīgā arhīva, bet pie audio faila uzlabošanas vairāku dienu garumā strādājām ierakstu studijā. #100happydays #day1 #ArtursMednis #Happy