Monthly Archives: marts 2014

Nevaru izdomāt virsrakstu, neesmu mākslinieks

Nedaudz slikti palika vēderā. Ne gluži dur, bet vairāk kņud un spiež. Sākotnēji šķita, ka beidzot manī būs ielauzies pavasaris, atkausējis sirdi jūtām un varēšu ar atplestām rokām pliks skriet pa pļavu saucot “es esmu iemīlējies, haha, es mīīīlu!”. Nē. Īsi pēc tam sagribējās dirst un vemt. Tā nebija mīlestība. Tā bija slimība. Viss kārtībā.

Nolicis divus spilvenus uz palodzes, es iekārtojos ērtākā pozā. Pilsētas gaismu apspīdēts, es mierīgā garā atkorķēju vīna pudeli un novietoju blakus vidēji smalku glāzi, ko glamūrīgi uzpildīt ik pa mirklim. Es sāku vērot cilvēkus un satiksmi, domājot spilgtus epitetus un ļaujoties eksistenciālām izjūtām. Jutos teju kā mākslinieks. Īsi pēc tam pamanīju, ka ir atkorķēta nākamā pudele, bet glāze pat nav aiztikta. Tad es sapratu, ka tas nav māksliniecisms. Drīzāk alkoholisms.

Man vienmēr šķita, ka esmu neracionāls cilvēks. Radošs. Taču pēdējā laikā esmu pilnīgi pārliecināts, ka kļūdījos. Pie dirsas emocijas, pie dirsas mākslu, man vajag normālu dzīvi. Tādu kā visiem.

Un kad Tu pēdējo reizi juties īpašs?

Tavas mājas būs ellē

Iekšējs nelabums pieņēmās spēkā, kad, šķērsojot klusās, agrīnā rīta rosības vēl nepiesātinātās mazpilsētiņas ielas, tuvojos autoostai. Dzeloša sāpe krūšu kurvī arvien izteiksmīgāk lika par sevi manīt, kāpinot fiziskā diskomforta attīstību no viegli ignorējama līdz manāmi apgrūtinošam. Ķermeņa kreisā puse no pleca līdz viduklim ņirbēja kā elektrības skarta, galvā iesitās viegls reibums. Gaiss pēkšņi šķita kļuvis smagnējs un grūti elpojams.

Ar grūtībām pievarēju sava ceļa noslēdzošo etapu – nesen rekonstruēto pilsētas tiltu -, gandrīz vai saļimstot uz autoostas soliņa. Pārītis pretī sēdošo vecūkšņu uz brīdi pārtrauca aktīvu dialogu, veltīja man ziņkāres pilnu skatienu, bet drīz vien atkal iegrima savu ikdienišķo problēmu risināšanas diskursā. Sāpes sāka kļūt neciešamas. Tām pievienojas monotoni džinkstoša skaņa ausīs. It kā es būtu lādēšanai uzlikts zvanošs mobilais telefons. Šī doma uz brīdi lika pasmaidīt, taču kārtējais grieziens krūtīs pārvērta uz āru lauzošos smieklus spalgā gārdzienā.

“Tu esi pretīgs nelietis. Ceru, ka sapūsi ellē, izdzimteni!”. Jā, tā viņa bija teikusi. Tam varēja pilnībā piekrist. Tāds es arī biju. Tiesa, uz elli gan varēja nesūtīt, bet kopumā man viņas teiktais patika. Citas tik agresīvi savu vilšanos nepauda – vai nu centās pieturēt ar diedelēšanu, vai rīkoja asarainas ziepju operas, vai gluži vienkārši sāka tēlot, ka spēj stāvēt tam visam pāri (kaut arī reāli nespēja HAHA). Visos gadījumos biju rīkojies gandrīz identiski – nolūkojis psiholoģiski vājāku sievieti, pārliecinājis par savas personības augstajām kvalitātēm, savaldzinājis, palīdzējis uzbūvēt kopīgu nākotnes sapņu iluzoru, bet pēc tam nežēlīgi visu sagrāvis, atstājot upuri pie sasistas siles.

Piestāja autobuss. Grīļīgām kājām tajā ierausies un norēķinājies par braucienu, atkritu sēdeklī. Elpot kļuva arvien grūtāk, bet uz krūtīm šķita uzgūlis milzonis kalns. Jutu, ka arvien grūtāk kļūst noturēt apziņu skaidrā līmenī. Autobusā kāpjošo cilvēku tēli sāka izplūst blāvos siluetos, viņu savstarpējās čalas sajaucās ar džinkstoši kaļošo troksni ausīs, saplūstot vienotā kaut kur tālu ārpusē esošā grūti uztveramā murdoņā. Tad uz brīdi viss apstājās. Kadri sāka plūst kā palēninātā Čārlija Čaplina melnbaltā filmā.

Sasprindzināju visu ķermeni un devu tam komandu pacelt labo kāju. Tā vietā uz augšu sasvērās autobuss. Pie abu kāju sasprindzināšanas jutu, ka spēju transportlīdzekli pacelt uz augšu pilnībā. Kā viegla spalviņa zem manas domu kontroles tas laideni plūda pa gaisu, nesaskaroties ar zemi. Es to varēju brīvi vadīt jebkādā virzienā, pacelt vēl augstāk vai likt apstāties pilnībā miera stāvoklī. Mēs bijām kļuvis vienots mehānisms, labi ieeļļots un saskaņots darbībā.

Pēkšņi sapratu, ka esmu vēl kaut kas vairāk. Es spēju lasīt transportlīdzeklī esošo cilvēku domas, ielauzties tajās un izjust viņu emocijas. Mani pārsteidza, cik sliktās domās par sevi bija vairums no pasažieriem. Klaji izjutu viņu mazvērtības kompleksus, nepiepildītās ilgas un naidu pret konkrētiem līdzcilvēkiem. Es ne tikai izdzīvoju viņu iekšējo sajūtu transkripciju, bet zināju arī to, kas notiks nākotnē. Sajutu sevī atbildes uz visiem neatbildētajiem jautājumiem. Vienlaikus biju gan viņu sākums, gan gals.

Brīdi vēlāk jau brīvā nepiespiestībā ceļoju daudz plašāka mēroga klajumos. Manas iekšējās zināšanas pieauga ar katru sekundes tūkstošdaļu, varēju iemiesoties ikvienā dzīvā radībā, kokā vai augā. Es izpratu katra uz zemes notiekošā procesa dziļāko jēgu, biju kā milzīga informācijas krātuve, kas sevī kāri uzsūc pasaulīgās telpas dzīvo enerģiju un piepilda ar jēgpilnu eksistences vadmotīvu.

Mans bezbēdīgais lidojums atdūrās piesmēķēta vienistabas dzīvokļa telpās. Ieraudzīju sev pazīstamu sievieti ar mazu bērnu rokās, kas raudošā izmisumā cenšas kaut ko apliecināt atklāti pārliecinošā pozā stāvošam, ņirgas neslēpjošam vīrietim. Viņa mēģina tam tuvoties, bet tiek rupji atgrūsta. Vīrietis vēl kaut ko pasaka, nospļaujas un aiziet. Tajā mirklī es sajutu visu viņas iekšējo pazemojumu, izmisumu un neticību nākotnei. Šīs izjūtas mani plosīja driskās, plucināja kā kaušanai gatavotu vistu.

Šo ainu nekavējoties nomainīja cita ar glītā ofisā sēdošu dāmu, kas lasa mobilajā telefonā īsziņu. Viņas ķermenis pakāpeniski sāk spazmās raustīties, acu kaktiņi paliek mitri, bet lūpas viegli trīc. Viens mirklis un jau es atkal saplūdu ar viņas iekšējo būtību, izgaršojot līdz mielēm visas šīs sievietes ciešanas.

Šādā veidā mans grēku izpirkšanas ceļojums turpinās. Tam nav ierobežojumu ne laikā, ne telpā. Uz brīdi atelpu sniedz tie nedaudzie mirkļi, kad radītājs atgādina manus krietnos darbus, ļaujot kaut uz nelielu laika sprīdi veldzēties mierpilnā dvēseliskā gaišumā. Pēcāk atkal es ciešu. Neatgriezeniskā apļveida riņķa dancī. Uz mūžu. Requiescat in pace.

Uzvarētājs ir viens

Pēc dabas visnotaļ neesmu atriebīgs cilvēks. Pat, ja kāds aiz stūra iedirsīs sev plaukstā un pēcāk ar sūdainu roku papliķēs man pa plecu, es ļoti novērtēšu viņa upuri, ilgu laiku ļaunu prātu neturēšu un domāšu, kuram no abiem tas bija pazemojošāk. Taču ir temati, ko es nespēju piedot, un viens no tiem ir zādzība. Šajā gadījumā – laika zādzība.

Tas bija ļoti mierīgs un jauks vakars, kad, tikko beidzis darbu, devos vietējā lielveikalā iegādāt produktus, ko apēst, lai nenomirtu līdz nākamajam rītam. Izvēle nekad nav viegla, īpaši, ja esi izsalcis. Taču, sakoncentrējis savu loģisko domāšanu un labi kārtīgi uzpildījis ratiņus pie alkohola stenda, devos pie kases.

Paskatījies pār plecu, konstatēju apburošu skatu… Pensionāri ir īpaša iedzīvotāju suga, kuri ar laiku sev spēj attīstīt vairākas superspējas. Piemēram, 3m platu ietvi, turot rokās divus Maxima maisiņus, nobloķēt tā, lai tai nevarētu paiet garām. Arī pastā viņi spēj piedrāzt fizikas likumus un izstiept terminu “laiks”. Čāpstināšana pat neko neēdot. Un galu galā “man nav par ko balsot, jo visi zagļi” filozofija.

Paskatījies pār plecu, konstatēju apburošu skatu… Tur stāvēja sirma un šķietami iedomīga kundze, kura rokās turēja apelsīnu maisiņu. Varu derēt, ka viņai šķita, ka viņas apelsīnu maisiņš ir vissvarīgākais pasaulē. Labāks par citiem apelsīniem. Man bija unikāla iespēja atņemt viņai tās dzīves sekundes, ko viņas biedri bija atņēmuši man. Galu galā, cik bieži es ar pensionāriem būšu mainītās pozās.

Pārdevēja, kura bija jau saskaitījusi visus manus pirkumus, visai laipni pavēstīja:
– 17.43, lūdzu
– Paldies, es apskatīšos vai man saies skaidrā…

Es zināju, ka nesaies, taču es vilcināju laiku un mierīgā garā skaitīju savus centus.

– Hmm, nē, tikai divpadsmit piecdesmit divi. Es laikam maksāšu ar karti.

Divreiz ievadījis kodu nepareizi un viegli pasmējies, ar trešo piegājienu es nekļūdījos. Kundze kļuva neapmierināta un sāka dīdīties, agresīvi taustot potenciāli savus apelsīnus.

– Es atvainojos, vai pie jums ir patstāvīgā klienta kartes? Es labprāt vienu iegādātos. Lūdzu, pastāstiet par tās bonusiem…

Šajā brīdī kases rindā es paliku viens pats. Bet uzvarētājs. Viens. Apmēram kā dzīvē.

Kolekcionārs

Pēteris nebija parasts kolekcionārs. Viņu neinteresēja izsmalcinātu mākslas priekšmetu, monētu vai retu grāmatu krāšana. Pētera aizrautīgās izklaides profils bija nesalīdzināmi daudzšķautņaināks un – kā viņš pats to mēdza dēvēt – cilvēciski piezemētāks. Dienu no dienas atrodoties pastāvīgā šī hobija apmātībā, viņš gan vēl joprojām nebija spējis skaidri formulēt savas kolekcionāra darbības jēgpilno būtību un ilgtermiņa mērķus, taču aizrautīgo pusmūža censoni tas īpaši nenomāca. Senākā pagātnē Pēteris, braucot sabiedriskajā transportā, bija sev radis lielisku dzīves atziņu rakstītu uz bezmaksas avīžu izdales kastītes – „Ieraudzīji – paņem!”. Ja sākumā šī spārnotā ideja tikai klusi sildīja sirdi un iedvesmoja negaišos brīžos, tad tagad tā bija kļuvusi par skaidru vadlīniju Pētera ikdienišķajā dzīves placdarmā.

Pēc šķiršanās no sievas, kura ne tikai nespēja līdz galam pieņemt laulātā drauga aizraušanos, bet nesaprotamu iemeslu dēļ arī atļāvās tai traucēt un sabotēt, Pētera istaba atgādināja milzīgu noliktavu ar tās īpašniekam vien zināmu priekšmetu izkārtojuma loģiku. Dzīvojamās telpas vidū lepni dižojās veci, sadriskāti klubkrēsli bez atzveltnēm, sarūsējusi saliekamā dzelzs gulta un liels kalns ar sasviestām pelēt sākušām seģenēm. Apkārt šiem objektiem viļņoja visdažādāko sadzīves un santehnikas objektu, drēbju, avīžu, tukšu konservu kārbu un citu priekšmetu jūra. Ja kolekcionāra gaitu sākumā Pēteris vēl piedomāja par šauras taciņas atstāšanu, lai nokļūtu līdz iemīļotajam koka rakstāmgaldam, tad pēcāk viņš šo ideju atcēla, nadzīgi kā veikls alpīnists gan rāpjoties pāri, gan prasmīgi klumpačojot un lavierējot cauri savas kolekcijas biezajam kultūrslānim. Tāpat ar laiku Pēteris kā kolekcijas cildenajai rotai nepiedienīgus atzina pārtikas produktus – jau bojāties sākuši tie izplatīja pārāk derdzīgu un šķebīgu smārdu, pret ko bezspēcīgas bija pat telpas regulārās vēdināšanas procedūras.

Blakus rakstāmgaldam, kur iznesīgais kolekcionārs uz viena no kožu saēstajiem klubkrēsliem mēdza atpūtināt sagurušo augumu, atradās viens no Pētera lielākajiem kolekcijas lepnumiem un acuraugiem – brašs, baltas krāsas nolupis čuguna radiators. Šīs trofejas iegūšana bija prasījusi ne tikai smagu fizisko piepūli, bet arī iesaistīšanos atklātā konfrontācijā ar stāvu augstāk dzīvojošo kaimiņu, kurš dzīvokļa apsildei paredzēto novecojošo iekārtu bija uz laiku izlicis kāpņutelpā. Trāpīgā un allaž modrā kolekcionāra ērgļa acs, protams, šādu vienreizēju iespēju uzreiz piefiksēja. Nespēdams radiatoru pacelt, Pēteris ar skaļu, drastisku troksni to dimdināja lejup pa kāpnēm pakāpienu pa pakāpienam, viešot šausmas, neizpratni un izbailes mājā dzīvojošo iemītnieku ausīs un sirdīs. Iekārtas īpašnieks, ar skubu izmeties no dzīvokļa, gan lūkoja kolekcionāra centienus nelietīgi izjaukt un demoralizēt ar aizvainojošiem saukļiem, taču Pētera apņēmība un varenais gandrīz divu metru augstumā esošais platplecainais augums ļāva iekārotajam kolekcijas objektam nonākt tai vietā, kur tam arī bija jānonāk.

Kad kolekcija tās esošajā kvantitātē sāka pārsniegt Pētera istabas apjomus, viņš tās vajadzībām sāka izmantot arī pārējās dzīvokļa telpas – sākumā virtuvi, pēc tam arī tualeti un vannas istabu. Taču pilnvērtīga laime, kā smejies, kolekcionāra sirds piepildījumam bija nesasniedzama, jo jebkādi centieni vērtīgos eksponātus pakāpeniski iedzīvināt ar plānprātības demenci sirgstošās māmuļas istabā – pašā lielākajā visa dzīvokļa plānojumā – cieta apkaunojošu neveiksmi. Sirmā sieviete, kura jau vairākus gadus mitinājās sev vien zināmā eksistences formā un diezgan stipri jauca dzīvo un mirušo pasaules, nekādi nespēja izprast kolekcionēšanas kā nodarbes jēgu un pret šo dēla hobiju izturējās naidīgi. Lai kā Pēteris lūkoja viņu pārliecināt, lai cik viltīgi un slepeni kolekcijas objektus izvietoja mammas istabā, tie drīz vien tika atrasti un vai nu izlidināti pa logu, vai pārvietoti jau tā stāvgrūdām pilnajās pārējās mājokļa telpās.

Galējos prāta aptumšošanas brīžos sirmā māmuļa, jaucot mirušo vīru ar dēlu, pat ar savam krietnajam vecumam netipisku spēku lūkoja ieņemt un izjaukt Pētera kolekciju, purpinādama un zākādama nelaiķi, kurš – kaut sen izraidīts no dzīvokļa –, redz, savedis savas parpalas un grib atkal ievākties dzīvot pie viņas. Tādā brīdī Pēterim kā rūdītam afgāņu kaujiniekam nācās aizstāvēties vairākās frontēs, sargājot vienlaikus ne tikai paša istabu, bet arī visus pārējos stratēģiskos objektus. Jo īpašu uzmanību nācās pievērst virtuvei, kur kolekcionārs nesen no pagalmā esošajiem atkritumu konteineriem bija speciāli atlasījis un apkopojis brīnišķīgu plastmasas pudeļu izlasi, kā arī selekcionējis viņa prasību standartiem vien atbilstošu kurpju šņoru kompilāciju. Reiz pat konflikts attīstījās līdz policijas izsaukšanai, jo tuvāk dzīvojošajiem kaimiņiem pārmēru skaļais dialogs, kas risinājās Pētera mājoklī, šķita pārāk aizdomīgs. Viss gan beidzās labi, jo līdz kārtības sargu atbraukšanai vecā sieviete strīda būtību bija paspējusi aizmirst un jau iegrimusi dziļās filosofiskās pārdomās par savai apbedīšanai piemērotāko kleitas izvēli.

Dienu no dienas spriedze Rīgas mikrorajona divistabu dzīvoklī pieņēmās spēkā. Abas karojošās puses te sēdās pie pārrunu galda, te atkal zibeņoja pēkšņi uzvilnījuša konflikta karstuma spraigumā, taču nonākt pie kopsaucēja nekādi nespēja. Vēl jo vairāk – Pēteris juta, ka viņa stabilās pozīcijas kolekcionēšanas segmentēšanā kļūst ļodzīgas, bet krājēja pašlepnums ar katru zaudēto konflikta situāciju neizbēgami stieg dziļāk un dziļāk dubļos. Kolekcionāra mūža darbs atradās pastāvīgā apdraudējumā, tika bez žēlastības bojāts un ar klaju naidu nīdēts, turklāt visi viņa pretdarbības pūliņi lielākoties deva tikai īslaicīgu triumfu, jo sirmā sieviete – pretēji dēlam – nerīkojās ar racionālu mērķtiecību, bet devas asus, neprognozējamus un iznīcinošus triecienus.

Tuvojoties ziemai, Pētera situācija vēl vairāk pasliktinājās. „Latvenergo” sabotēja kolekcionāra ikdienas pūliņus ar elektrības atslēgšanu, savukārt kaimiņi ar luciferisku sparu protestēja pret viņa aktivitātēm, kūdot policiju un dažādas valstiskas instances. Par karadarbības kulminācijas brīdi parūpējās māmuļa, kas, sagaidot izdevīgu brīdi, ar āmuru nodauzīja visas kājas vienam no Pētera iemīļotākajiem, tepat pagalmā pie miskastēm atrastajiem skapīšiem. Sāpes, ciešanas un dvēseliskas skumjas plosīja pusmūža vīra sirdi. Viņš saprata, ka vairs nav situācijas noteicējs, bet lielā ātrumā traucas lejup pa kalnu. Bez bremzēm.

Tomēr nāca diena, kad negaisa mākoņi negaidīti rimās un gaiša saulīte iespīdēja Pētera rūpju pilnajās kolekcionāra gaitās. Kādu dienu māmuļa, uzvilkusi tualetē atrasto motocikla ķiveri, paziņoja dēlam, ka plānojot iziet nedaudz palidināties apkārt un drīz būt atpakaļ. To, kā beidzās viņas daudzsološais lidojums no ceturtā stāva loga, Pēteris tā īsti arī neuzzināja un nepūlējās sīkāk izprast. Tā kā māmuļa, kaut bija solījusies, tā arī neatgriezās, viņš nolēma, ka šādai rīcībai noteikti ir vērā ņemams un racionāls izskaidrojums. Ienaidnieks pašā uzvaras plaukumā bija pametis karalauku. Acīmredzot uz neatgriešanos.

Pētera ekstāzes un laimes pilnbrieda mirklis bija vārdos neietērpjams. Ar pilnu augumu iegūlies tukšajā istabā ievietotajā seģeņu kaudzē, viņš elpoja uzvaras saldmi. Pelēt sākušā auduma aromāts skurbināja un aicināja ceļot vēl neizdibinātos zemapziņas dziļumos, paverot durvis uz jauniem, iepriekš neatklātiem emocionāliem karmiskajiem klejojumiem. Šajā brīdī laiks pilnībā apstājās, un Pētera apziņa ietinās miglas šķidrautā. Galva sanēja kā bišu strops. Pēdējais, ko Pēteris vēl dzirdēja, bija blīkšķoša ārdurvju atlaušanas skaņa un izsauciens: „Bļeģ, smird tā kā Getliņos. Kur tas bomzis? Hujārjjam viņu ārā!”

Pašapziņas demence

Daži cilvēki mēļo, ka man nav mugurkaula. Tie ir pretīgākie meli, kādus vien savā rožu ziedlapām bārstītajā dzīves ceļā esmu dzirdējis. Viņu zemiskie pārmetumi ir klusas smilkstēšanas vērti, tiem nav ne mazākā seguma, ne atbalsta punkta, kuru ņemt par pamatu. Šie salašņas nav redzējuši, cik uzņēmīgs varu būt brīdī, kad uz ielas izceļas konfliktsituācija starp divām nesamierināmām pusēm. Esmu klāt pats pirmais, rūpīgi visu iemūžinu savā viedtālrunī vai planšetē un lūkoju uzmundrināt potenciālo cīniņa uzvarētāju ar tamlīdzīgiem izsaucieniem kā: “Davai, Vovan, jebaņi emu išo raz!”, “po siļņej, po siļņej, tak emu nado, hahaha”. Vienmēr atbalstu tikai to, kurš triumfē. Jo vēsturi raksta uzvarētāji. Atbalstīt neveiksminieku ir tas pats, kas atbalstīt Hitleru. Viņš taču arī zaudēja.

Lai parādītu savu daudzpusīgo personību, piebildīšu, ka esmu nenormāli kaismīgs sporta fans, turklāt ar analītisku un padziļinātu pieeju. Armandam Pučem līdzīgo pseidoekspertu prātuļošana ir tukšu salmu kulšana. Viss ir daudz vienkāršāk, nekā viņi to pasniedz savos ilgajos sprediķos studijā. Ja Rīgas “Dinamo” uzvar, tad viņi ir malači, bet ja zaudē, vainīgi ir tiesneši. Gribu bilst, ka savai teorijai esmu guvis publisku apstiprinājumu, veicot neskaitāmas intervijas ar līdzjutējiem blakus “Arēnai Rīga” esošajā burgeru restorānā. Viņi arī bieži vaino kaut kādu Cipuli, kuram ir aizdomīgi latvisks vārds. Manuprāt, tā ir nejēdzība, ka pašmāju tiesnesis spēj tik bieži apzināti darboties pret savu komandu. Bet tāda jau tā krievu līga ir – viss ir korumpēts.

Dažkārt kādam mēle niez pārmest manas privātās dzīves nianses. Jā, neviens nav perfekts, toties es protu dot lieliskus padomus. Parasti tie ir lakoniski kā “viss jau būs labi”, “nepārdzīvo, ja sit, tātad mīl” vai “tev ir vajadzīgs laiks”. Atzīšu, ka, iespaidojoties no TVNET attiecību konsultanta un pārmaiņu trenera Artura Šulca (viņš ir mana autoritāte), nopietnākās problēmsituācijās mēdzu arī izplūst pāris A4 formāta lappušu garumā rakstiskā veidā. Šajā izklāstā apkopoju spožāko vēstures domātāju atziņas, velku paralēles ar fiktīvām problēmām no paša pieredzes (tas palīdz ciešāk sadraudzēties), savukārt izvērsto atbildi noslēdzu ar savu mīļāko atziņu “Dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi”. Tā iederas jebkurā situācijā, turklāt dažkārt lasītājs nodomā, ka esmu to pats izdomājis, un tādā veidā kļūstu īpaši novērtēts viņa acīs.

Paši tracinošākie ir viltvārži, kuri propagandē man it kā piemītošo inteliģences trūkumu. Šiem slīpētajiem neliešiem varu, roku liekot uz sirds, atbildēt, ka esmu lietas kursā par jebkuru jautājumu politikā, ekonomikā vai kultūras dzīvē. Turklāt mans viedoklis atšķirībā no daudziem gudriniekiem, kuri kā badīgi šakāļi turas pie vienvirzienā iestigušas pozīcijas, ir elastīgs. Es spēju vienlaikus atbalstīt Putina politisko režīmu un ukraiņu nacionālistus, DELFI komentāros bļauju, ka viss ir izzagts, bet tajā pašā laikā mīlu iepirkties “Latgalītē”. Par kultūras dzīvi nemaz plašāk nerunāšu. Ja man kāds vaicā par nesen skatītu teātra izrādi vai oriģinālizstādi, savelku seju dziļdomīgā grimasē, skatos cieši sarunu biedram acīs un, lēni šūpojot galvu, saku: “Nebija slikti, bet pietrūka izjustāka dziļuma.” Tas izsaka visu.

Ja tu domā, ka pēc visa iepriekš izlasītā, mēs varētu būt pazīstami, tas ir pilnīgi iespējams. Atceries, kad 7. klasē audzinātāja izsauca tavus vecākus uz skolu, jo nez kādā veidā ieguva detalizētus pierādījumus, ka Tu smēķē? Tas biju es, kurš tevi toreiz nostučīja. Hahaha.

Tev vēl kaut kas nepatīk? Izejam parunāt?

CEHS lauž naidu

Nacisti, fašisti, radikāļi. 16. marts un 9. maijs. Viens pret visiem un visi pret visiem! Gadu no gada viens un tas pats. Vienai pusei taisnība, otri – nacisti. Ortai pusei taisnība, pirmie – fašisti. Ja pavisam godīgi – mums tas vienkārši apriebies.

Lai saliedētu Latvijas iedzīvotājus, esam nolēmuši uzsākt kampaņu. Katram mūsu lasītājam būs iespēja savai tvitera profila bildei pievienot ordeni, kas liks skaidri saprast: “Man jūsu politika ir pie dirsas!”

Spied ŠEIT un parādi, ka tev rūp.

Kamēr tu kūlu, tikmēr kaimiņš tavu sievu

Kā jau ierasts, līdz ar pirmo nokusušo zemes pleķi, Latviju pārņēmis kūlas drudzis. Šis ir laiks, kad pilnīgi nejauši sāk aizdegties aizvadītajā gadā nesakoptie lauki. Tomēr šoreiz stāsts nebūs par kūlu, bet gan kreatīvu. Turklāt, salīdzinoši senu. 

Tālajā 2007. gadā dabas draugi aizsāka kampaņu “Dedzināt nav cool! Kūlas dedzināšana ir vardarbība!” Īpašu ievērību ieguva kāds konkrēts kampaņas plakāts: “Kamēr tu kūlu, tikmēr kaimiņš tavu sievu”:

Šis plakāts bija tik lielisks, ka cilvēki, kurus nu jau moderni dēvē par “interneta huligāniem” vai “interneta asprāšiem” nolēma nākt klajā paši ar savām versijām par tēmu. Pieņēmām, ka liela daļa mūsu lasītāju šīs bildes nav redzējusi, bet citi tās nepelnīti piemirsuši, tāpēc piedāvājam bildes no mūsu triecienbrigadiera personīgā arhīva:

Lasīt visu »