Monthly Archives: janvāris 2014

Čūvij?

Es gribu šo kaķi pirms vēlēšanām

Tikmēr Ukrainā: gaismas zobenu grautiņi

Ko teic melnais?

Mūziķa refleksus nodzert nevar

cehs.lv biedrs pieķerts lejam benzīnu

Problemsolvings cehs.lv stilā

Tad, kad sapratu, ka tā ir lēkšana ar auklu, man apnika skatīties

1000 kilometri karija

Piecus gadus pēc pirmās ekspedīcijas uz Indiju, pieci sabiedrībā pazīstami mākslinieki atkal pošas ceļam!

„Mēs esam pieci dalībnieki un ir pagājuši pieci gadi, tas ir tikai likumsakarīgi, ka mēs dosimies jaunā ekspedīcijā. Šoreiz mēs gribam vēl labāk iepazīt Indiju, tās bagāto un apgaismoto kultūru, bet pats galvenais mūsu ekspedīcijas mērķis ir godināt un piedalīties senā un tradīcijām bagātajā rituālā – grupveida izvarošanā.” Reperis, kas pazīstams kā bijušais reperis, intervijā teic, ka ekspedīcijā dosies tiklīdz būs sniedzis pēdējo no pēdējiem koncertiem, bet neizslēdz iespēju, ka pēc atgriešanās no Indijas varētu dāvāt saviem faniem vēl kādu pēdējo koncertu.

Tev vajadzētu būt vismaz vienam draugam

Vecāki viņu nodēvēja par Ritu, jo aizvien siltas atmiņas pieturējās pie senās latviešu padomju spēlfilmas ar mazo, varonīgo meitēnu. Īsts žipčiks. Arī šī Rita bija visnotaļ apsviedīga meitene – kā jau audzināta labākajās lauku tradīcijās. Kaut arī sirsnīga un nedaudz naiva, tomēr pamatskolā aiz bizēm neviens viņu raustīt neatļāvās.

Bērnība Ritu nežēloja. Gan ģimenes stāvoklis nebija kā no grāmatas, gan veselība lika par sevi manīt. Tomēr meitenei bija kaut kas neatsverams – uzticamu un lojālu draugu kopa. Nevis viens vai divi, bet teju vesels ducis nešķiramu personību abos dzimumos, kas uzklausīs, palīdzēs un, ja vajadzēs – iekaustīs.

Rita kļuva par sava draugu pulka neformālo līderi. Bērnībā viņa bija tā, kura uzsāka staigāt no mājas uz māju, pa vienam salasot bariņu ar ko vēlāk kapos spēlēt paslēpes. Arī pēc pārdesmit gadiem situācija bija līdzīga – Rita bija administratore privātai facebook grupai ar sentimentālo nosaukumu “deviņdesmito rakari”.

Tomēr laiks viņu bija sācis lauzt. Viņa bija sajutusi līderības garšu un alka tajā iekosties atkal un atkal. Savu draugu pulku sāka uztvert par atbalstītājiem un faniem. Rita nejutās līdzvērtīga. Nē. Viņa gribēja labākus draugus no augstākiem plauktiem. Nu jau jaunās sievietes skatījumā tādus varēja atrast tikai lielpilsētā.

Izglītība un darbs bija lielisks attaisnojums pamest savu miestu un draugu pulciņu. Patiesībā viņu interesēja ikdienišķa dzīve vismaz zem dažām promilēm un mētāšanās to cilvēku guļamistabās, kurus reizēm sanāk redzēt uz dzelteno žurnālu vākiem, brīžos, kad tos nopēti, kamēr kioska rindā kāds cirvis ir paņēmis četrus hotdogus.

Statusa apdeiti “deviņdesmito rakaros” kļuva aizvien retāki līdz grupa pajuka pavisam. Oficiāli neviens uz nevienu apvainojies nebija. Komunikācija gluži vienkārši izbeidzās tāpat kā Ritas sievišķīgā nepieejamība.

Pagāja gads, divi un Rita saprata, ka lielpilsētā viņa ir atgremojusi visu, ko varēja. Gan burtiski, gan nē. Viņa bija ieguvusi savus slavas brīžus, izdzērusi hektolitru spirta un vell’s viņ’ zin’, ko apēdusi. Ritai bija daudz draugu, kas uzspiež Like pie Instagram bildēm, taču vairs nebija neviena, kam rūp vieglas sāpes pakrūtē.

Viņa saprata, ko ir palaidusi garām. Neatgriezeniski. Nekad vairs nebūs iespējams atgūt to, kas bija. “Deviņdesmito rakaru” klubiņa draugiem bija savas dzīves, tie Ritu sveicināja un ar smaidu atminējās labos laikus, taču apzinājās, ka šādu nodevību vēlreiz izbaudīt nevēlas. Un viņa to ļoti labi saprata.

Sākotnēji Rita tviterī rakstīja eksistenciālus tvītus par savām emocijām, taču tie nevienam nešķita saistoši. Viņa zināja, ka tos aizvien lasa viņas senie un zaudētie paziņas. Ieslēdzās aizsargmehānisms – sāka parādīties tvīti, kuros netieši tiek apskatīti un nedaudz izpušķoti privātās dzīves krikumi. Rita saprata, ka visu ir sabojājusi, bet negribēja saprast, ka atpakaļceļa nav. Viņa centās tēlot un komunicēt tā, it kā starpā nebūtu bijuši visi šie gadi.

Digitālais izmisums aizvien ciešāk apvelk cilpu ap viņas personības kaklu, kamēr alkohols to maigi ieziepē. Nespēja mainīties būs tā, kas izsitīs ķebli zem kājām.

Apmēram tādu stāstu es iztēlojos par cilvēku katru reizi, kad redzu tvītu par privāto dzīvi. Ja Tev nav draugu, kuriem tās lietas interesē interesē, stāsti to savam psihologam. Viņam maksā par to, ka viņam tas piš.