Monthly Archives: decembris 2013

Ziemassvētku mīlestība Krāslavā

Ziemas saulgrieži ir tas laiks, kad ikkatrs no mums izkopj dvēseli, attīra no dažādiem sadzīviski emocionāliem sārņiem un vairo gaišumu dvēselē. Arī man kā katram vismaz uz trim dienām par īstu un sevi cienošu kristieti kļuvušu personību šis svinīgais kalendārā gada periods paiet sevis meklēšanā un izprašanā. Skanīgi baltos svētkus arī šogad sagaidu veco ļaužu aprūpes centrā Krāslavā, kas šajās alkatīga komerciālisma pārņemtajās spīguļotajās dienās kļuvusi par svēta miera un dievišķas laimes apdvestu oāzi manai iekšējai pasaulei.

Kāds varbūt apgalvos, ka tādā veidā vēlos izrādīties un izlikties, ka esmu labāks par citiem. Šādi apgalvojumi – īpaši svētku laikā – ir īpaši pretīgi banāli un lēti. Mums vajadzētu mazāk domāt par to, kā gudri mācīt citus, bet vairot mīlestību sev apkārt. Ticēt mīlestībai. Sajust mīlestību. Runājot izcilā Rīgas Lutera draudzes mācītāja Induļa Paiča vārdiem, „mīlestības pieredzes mums dzīvē vēl arvien ir par maz”. Protams, var jau atkal teikt – kas tad tas Paičs tāds ir? Šeit jautājums ir nevietā. Viņš ir cilvēks, kurš prot piedzīvot, saņemt un dot mīlestību. Ne velti viņa cieņpilnie ieteikumi svētvakarā rotā valstiski nozīmīgu ziņu portālu galvenās slejas.

Un tā es dodos uz Latgali. Garais ceļš mani nebaida, jo sirds gavilē un dzied, klusi vēstot par tām laimības stundām, kuras vadīšu mīlošā siltumā pašā Krāslavas sirdī. Ir cilvēki, kuri demonstratīvi popularizē šādus apciemojumus, tīksminās par to internetā un dižojas ar dažādām mantiskām lietām, kuras savā uzspēlētajā pārākuma sajūtā lepni atmetuši sirmgalvjiem. Tā kā tādiem suņiem nodriskātu gaļas klumpuci. Es dāvinu ko morāli izjustāku – uzmundrinoši labus vārdus, pieskārienus, glāstus un apkampienus. Mūsu attiecībās nedominē mantas un naudas kults. Mēs stāvam tam pāri.

Sarunās ar šiem dzīves pieredzes bagātajiem ļaudīm vienmēr atgādinu, ka tikai kopā mēs varam. Mums nevajag meklēt ienaidnieku līdzcilvēkā. Ir jāspēj noticēt sev, atklāt sevī jaunas un vēl neapgūtas cilvēciskas mīlestības rezerves un likt tām iemirdzēties tik gaiši kā zvaigznei naksnīgajā svētku debesjumā. Iedvesmoju viņus sajust sirds dzīlēs Ziemassvētku brīnumu un saaugt ar to kopā dievišķā vienotībā. „Tikai tā mums būs pa spēkam piedzīvot īstu mīlestību,” viņiem saku, knapi apspiežot veidojošās tērcītes acu kaktiņos.

Daži pansionāta sirmgalvji man kļuvuši īpaši tuvi. Gandrīz kā paša vecāki. Viens no tiem ir Pjotrs, kuram drīz būs 80 gadi. Aiz muguras sūrs un grūts darba mūžs. Arī šajos svētkos viņš ir viens. Sieva pirms septiņiem gadiem mira no onkoloģiskas saslimšanas, bērni un mazbērni izklīduši kur nu kurš. Taču par spīti tam Pjotrs nav zaudējis ticību labajam un tam, ka spēj vairot mīlestību sev apkārt.

Reiz es viņam vaicāju: „Pjotr, Nikolajič, kā gan Jūs spējat būt tik stiprs cilvēks? Kā klints. Kā varens un lepns ērglis kalna galotnē.”

Tad viņš man teica vārdus, kurus nav iespējams aizmirst.„Tas ir manī, dēls. Tas ir manī.” Vēl tagad atceros šo čukstošo apgarotību, kas līdz ar pieklusināto balss tembru atļāva man saprast tik vienkāršo, bet bieži aizmirsto un nepelnīti noniecināto dzīves patiesību. No tās varam mācīties mēs visi. Par baltu velti.

Savu sirsnīgo ciemošanos noslēdzu ar 73 gadus vecās Sarmītes apciemošanu. Viņai ir izkaisītā skleroze, tādēļ nākas izmantot ratiņkrēslu. Abi viņas dēli gājuši bojā – viens pēc ielūšanas āliņģī, bet otru kapā aizsauca radiācijas sekas pēc piespiedu dienesta pienākumu veikšanas Černobiļā. Ieejot istabiņā, kuru apdzīvo trīs sirmgalvji, uzreiz steidzos viņu apkampt un spiest krunku izvagoto roku.

„Mans dēls. Cik labi, ka par mani neesi aizmirsis šajos svētkos. Es Tevi mīlu,” viņa saka, veroties manī sārti saraudātām acīm un saspiežot plaukstu savējā.

„Es Tevi arī mīlu, māt. Mums jāturas kopā. Tikai tā mums izdosies,” pacilātā patosā atbildu un ienirstu mīlestības atvara straujā virpuļa skāvienos. Mīlestība plūst un skalo mani no iekšienes, tās varenā straume šalc, mutuļo un dun kā lepns ūdenskritums. Tā mudina izdibināt savu netveramo dzīļu plašumus, ieslēdz bagātīgas ražas pildītos apcirkņos un spirdzina kā nomaldījušos ceļinieku. Es vairs neesmu es pats. Esmu kļuvis par mīlestību.

“Mums vajadzētu padomāt, kur manā dzīvē es varētu piedzīvot, saņemt un dot mīlestību, kā arī par to, kādā veidā mīlestības pieredze mani veido.” (Indulis Paičs intervijā TVNET)

Rozes skūpsts

Dzīvnieki instinktīvi atpazīst ļaunus cilvēkus

Mans Ziemassvētku mielasts

Potenciāls Ziemassvētku seksa blogam

Es sajutu mīksti rupjos bārdas stiebrus nedaudz aizskaram savu ausi, kamēr dibens atdūrās pret viņa augšstilbu un liega roka apvija manu plecu: “Nu, pasēdi man klēpī. Pastāsti, kas Tev patīk.”

Viņš bija izcils manipulators, turklāt varēja skaidri noprast, ka uz šīm kājām ir viesojies ne viens vien mazs bērns. Es nebiju ne pirmais, ne pēdējais. Pats nepamanīju, ka akli un nekritiski biju viņam atdevis savu uzticību, turklāt jau ļāvos izklaidīgai sarunai, sniedzot atbildes uz viņam interesējošiem jautājumiem. Viņš lika noprast, ka zina, cik bezvērtīgs es esmu, nosaucot mani kā daļu no savas “nerātnās” listes. Jā, acīmredzot, visi upuri bija dokumentēti speciālā sarakstā kā daļa no kaut kāda īpaša fetiša. Viņš arī baudpilni solīja, ka spankos manus dibena vaigus, ja nedarīšu to, ko viņš prasa (precīzus viņa vārdus diemžēl piemirsu).

Tomēr es ilgi par to klusēju. Es klusēju, jo visi to tāpat zināja. Viņš bija apvārdojis ikvienu, un teju ikvienu bija izmurcījis savā klēpī. To zināju es, to zināja mani vecāki, to zināja arī viņu vecāki un vecvecāki jau paaudzēm ilgi, taču terors bija kļuvis tik pašsaprotams, ka lielākā daļa upuru pret to attiecās kā pret normu. Iespējams, tas ir saistīts ar vainas apziņu un bailēm no sabiedrības nosodījuma.

Tomēr reālie draudi bija tas iemesls, kāpēc es izlēmu vairs neklusēt. Viņš solīja ierasties manās mājās laikā, kamēr es guļu. Tāpat viņš atzina, ka mani ir vērojis arī iepriekš visa gada garumā, plus, lika noprast, ka zina, kur es dzīvoju. Runā, ka vienas nakts laikā viņš paviesojoties pat vairākās mājās.

Mans pašnovērtējums neatgriezeniski ir iedzīts zemē. Ja agrāk paranojas un baiļu rezultātā man pat mēdza iestāties īslaicīgs atmiņas zudums, tad tagad to visu ir nomainījusi apātija un vienaldzība. Es bezpalīdzīgi pārlaižu naktis domājot, kad pienāks tā diena, kad bārdainais vīrs beidzot ieradīsies sniegt man to, ko solījis.

p.s. ir pamats arī aizdomām par viņa tieksmēm uz konkrētām pārnadžu klases sugām.

Prom, uz Laimīgo zemi.

BLA BLA BLA BLA

Izjokotais telemārketieris

hipnotiski

Rekordi ir domāti, lai tos lauztu