Humora nāve

Ierasts, ka dzīvē katram kritumam seko kāpums un otrādi. Tieši šī iemesla dēļ, pēc katra lieliskā raksta publicēšanas mani pārņem nelielas bailes – vai nākamajam nav lemts būt galējam mēslam? Vai nepienāks brīdis, kad visa kreatīva bļoda būs izleksēta tukša? Šajos pārdomu brīžos ieslēdzu televizoru un ar smaidu acīs noskatos kādu pašmāju “humora šovu”. Smaidu gan nevis tāpēc, ka būtu smieklīgi, bet gan tāpēc, ka skaidri apzinos – tik zemu krist es nespētu pat uzstādot to par savu dzīves mērķi.

Kamēr komēdijas scēna zeļ un plaukst visā pasaulē, un vairāki pašmāju mākslinieki pat cenšas ieviest pie mums stand-up komēdiju, Latvijas humoristi pieturas pie pārbaudītām vērtībām: nedabīgas parūkas un sieviešu drēbēs tērpti vīrieši, kas falsetā spiedz spridzīgus jociņus no deviņdesmitajiem. Gara acīm spēju iztēloties “Anekdošu šova” producenta darbu katra nākamā raidījuma sagatavošanai:

Pirms nepilnas nedēļas nolēmu dot iespēju svaigākajam pašmāju TV veikumam “Ziņu šovs”. Biju skeptisks, tomēr kaut kāda daļa manis joprojām nav pārstājusi ticēt labajam un skaistajam – ja nu tomēr? Šis raidījums man palīdzēja nonākt pie vairākiem secinājumiem:

- humora šovi ir vienīgie latviešu televīzijas darinājumi, kas mani nesmīdina
- pirmo reizi mūžā es no sirds izbaudīju reklāmas pauzes un vēlējos, lai tās būtu garākas
- ja kādreiz dzīvē nonākšu izvēles priekšā: noskatīties šo raidījumu vēlreiz, vai ļaut sevi izvarot pēcpusē, noteikti izvēlēšos otro, kā mazāk sāpīgu.

Tas, protams, ir skumji, tāpēc nolēmu, ka pienācis laiks noskaidrot, kas tieši ir Latvijas humora šovu klupšanas akmens un kurš stāv aiz neglābjamas latviešu tautas debilizācijas.
Ilgie meklējumi internetā vainagojās panākumiem brīdī, kad atradu kādu interviju ar pašmāju superkomiķi Jāni Jarānu. Ieskatam pāris citāti ar komentāriem:

“Humora šovu lauciņš Latvijā ir tukšs – esam tikai mēs, Fredis un žurka Kornēlija. Šajā jomā darboties patiesībā ir pat ļoti grūti – nedrīkst vienkārši ķēmoties, ar skatītāju ir jāstrādā”

Sekojošā ilustrācija ietver sevī Jāni Jarānu, kurš tā vietā, lai ķēmotos, strādā ar skatītāju.

“Jarāns uzskata, ka arī televīzijā mums vajadzētu kādu labu humora šovu, bet diemžēl visa pamatā ir naudas līdzekļi.”

Ieskatam piedāvāju divus pašmāju humora šovus, kuriem Jānis Jarāns bija atradis naudas līdzekļus.

“Tankštelle”:

“Rīgas Eiroports”:

Ja “Tankštelles” video mēs redzam vienkārši stulbu joku, tad ar “Rīgas Eiroports” video Jānis Jarāns pierāda, ka ar savu pievienoto vērtību spēj sabojāt pat visnotaļ labu joku.

Visi lieliski atceramies deviņdesmitos un labāko Latvijas humora šovu “Imanta Babīte”. Tolaik tas šķita ļoti smieklīgs. Droši vien tāpēc, ka biju sešus gadus vecs. Laiks gājis uz priekšu, bet Jarāna humora izjūta iestrēgusi neatkarības atgūšanas dekādē un visi turpmākie humora šovi joprojām atgādina vāju Benija Hila atgremojumu. Pēdējo divdesmit gadu laikā bijuši pāris mēģinājumi kaut ko mainīt (piemēram “Savādi gan”), tomēr labākais pašmāju humorists vienmēr spējis atgriezties, lai ar kārtējo šedevru iedzītu mūs atpakaļ deviņdesmitajos.

Ja kāds man lūgtu divos vārdos raksturot lielāko Latvijas humora šovu problēmu, es atbildētu ar: “Jānis Jarāns!”

  1. Labprāt redzētu Ivara Poikāna gleznotu bildi: “Jarāns nogalina Satīru”

  2. sekli ņem. ze problēma ir dziļāk nekā tu iedomājies. piem. viens no variantiem kas strādā – megakratīvs puiks ar komandu uztais humoršova skici un iesniedz tele-vīzijā. Tur to atzīst kā dārgu un nerentablu mēslu, jo tādu pašu mēslu lētāk ir nopirkt no ārzemēm. Tapēc, kad ierodas jarāns vai Ekštets dusēdami uz 90to gadu lauriem, viņi dabon kautkādu nebūt raidlaiku. bet ari tas ir līdz brīdim kad tele-vīzijā nomainīsies paaudzes.

  3. Jarāns uz skatuves ir cita kvalitāte. Problēma ir tiešām dziļāka, un tā ir televīzijā, auditorijas lielums, politkorektums un bezzobaini producenti. Aktieri attēlo to ko tiem liek.

  4. Bonifācijs Paulāns

    Tas viss tikai tāpēc, ka Zuarguss ir pametis nozari.

  5. Labs līdz sīkai detaļai ir, piemēram, arī šitas: http://mspoki.tvnet.lv/video/Labritin-no-ritin-sai/283869
    Un par latviešu humora izjūtu labi var pārliecināties JRT ‘latviešu sērijās’ gan stāstos, mīlestībā, vēl vienā otrā izrādē (“Vectēvs”, “Ziedonis un visums” u.c.). Lai arī tematika kopumā nopietna, taču redzams, ka izpildījums ir spēcīgs un humoram mega potenciāls!

  6. Par latviešu humora vājumu runāja jau manā bērnībā. Lai gan vienmēr ir bijuši humora raidījumi, kas tīri normāli likās: “TV pirts”, “Hugo Diegs”. Pārspēt krievus/padomju laikā/ vai ebreju humoru ir neiespējami. Latviešiem vajadzētu atgriezties “pie saknēm”: lieliski humora paraugi ir klasika un tikpat kā klasika: A. Skailis, Ž. Ezītis un citi. Latviešu anekdošu sējumi. Mērkaķoties līdzi citiem nevajag.

  7. Mums vajag sarunu šovus. Nu tā kā Jimmy Kimmel… ar Skuteli galv. lomā, piemēram.
    Tos TV6 projektus gatavo režisors Ekštets. Un to šovu skatās mazi bērni, kā arī izmisuši cilvēki pēc 50. Tāpēc jau arī naudiņa nāk.

  8. Mēs vasarā uzfilmējām šādu pilotsēriju humoršovam https://www.youtube.com/watch?v=5Y2JqXMUwco
    Un jā, humoru radīt un uzfilmēt ir grūti. Lielākā problēma LV: nav cilvēki, kas būtu spējīgi uzrakstīt vairāk par vienu sēriju (vajag pāri 30).

  9. “jā jā, vajag ar skuteli”
    Anda, iesaki vēl kaut ko.
    Ir kāds pidaru ansamblītis padomā?

  10. Ja kāds man lūgtu divos vārdos raksturot lielāko Latvijas humora šovu problēmu, es atbildētu ar: “Savādi gan” auditorija. /AK-47/

  11. Nav pamata satraukumam, jo jaunā paaudze mūs izvilks no bedres.

    http://youtu.be/Utao9zqN8I8

  12. Jauno paaudzi izskolos vecā paaudze sliktākajā gadījumā jaunie pārņems idejas no rietumu lētē humora bet tādi grandi kā Jarāns ir un būs tautas seja .

Komentēt