Monthly Archives: novembris 2013

Maximas komunikācija

Es pastiprināti domāju par to, kāpēc neviens no Maxima vadītājiem pēc traģēdijas neieradās Latvijā, nenāca klājā ar publisku paziņojumu un vai viņi tāpat būtu uzvedušies, ja nelaime notiktu Lietuvā. Man likās, ka tik vien kā parādot cilvēcisku nožēlu, izsakot patiesu līdzjūtību, latvieši spētu nedaudz vairāk samierināties ar notikušo, jo uzņēmums parādītu, ka tajā strādā cilvēki, nevis dažādu pakāpju roboti. Tā vietā tagad ir izvērtusies cīņa pret bezsejainu miljardiem pielādētu koncernu, kura galvenais birojs laikam ir ellē, bet to reprezentē dažādu formu pazemes mūdži, kuriem, atverot muti, pa to sāk birt čūskas un krupji.

Mēs nezinām, ko par notikušo domā vai saka Maxima vadītājs, bet pavadot vairākas stundas laboratorijā un analizējot uzņēmumu pārstāvošo pēdējās dienās teikto, šķiet, esam sintizējuši iespējamo viedokli:  “Nabadzīgi cilvēki ir stulbi un nabadzīgi,” norāda uzņēmējs, vannojoties savā ikdienišķajā Lietuvas piena vannā. “Kāpēc viņi nevar vienkārši nopirkt vairāk naudas?” viņš pauž izbrīnu. Jautāts par attieksmi pret sociālajos medijos izskanējušajiem aicinājumiem boikotēt Maxima veikalus, uzņēmējs pauž patiesu nožēlu par šādu soli no latviešu puses. “Mums jādara tā, lai neciestu cilvēki, kuri strādā mūsu veikalos,” (pauze, kamēr uzņēmējs ieziež sev krūtis ar majonēzi un sāk tās glāstīt): “Mmmm, jā…Ja jūs neiepirksieties pie mums, mums nāksies aizvērt veikalus…. Mmmm, aha….. Mums nāksies samazināt mūsu darbinieku algas vai viņus atlaist….. Jjjjāāāā….tas gan būtu bēdīgi…” Uz lūgumu komentēt izskanējušo informāciju par apstākļiem, kuros strādā Maxima darbinieki, uzņēmējs kļūst grūtsirdīgs: “Redziet… Lai cik grūti man nebūtu to atzīt, tā ir jūsu vaina… Lai spētu piedāvāt cenas, kas pa kabatai cilvēkiem ar zemāku ienākumu līmeni, mums nākas taupīt uz visu – kvalitāti, darbinieku algām… Bet mēs vienkārši nespējam nerūpēties par mazturīgajiem, tāpēc mēs to darām…. Jūs gribat, lai viņi nevar atļauties pārtiku?” Uzdevām uzņēmējam jautājumu arī par šobrīd atcelto būvatļauju Maxima veikalam Imantā. Atbildei viņš ilgi nevarēja saņemties, valdot asaras. “Es nesaprotu, mums viss ir saskaņots, viss pēc papīriem… Cilvēkiem vajadzīgs šis veikals, tuvāko 3km rādiusā nav nevinas citas Maximas… Ja būvatļauju neatjaunos, mums nāksies pārpikt tuvumā esošā bērnu nama telpas… Mēs nepievilsim savus klientus!” Jautāts, vai viņam ir kaut cik pazīstami tādi koncepti kā sirdsapziņa, ētika, morāle, uzņēmējs saka, ka viņam neesot informācijas par šo jautājumu, bet, visticamāk, šie produkti ražoti Polijā un tiem drīzumā gaidāma atlaide Maxima veikalos visā Latvijā.

Velosipēdistu lutināšana – 2014. gada valsts prioritāte

Nesen, šķirstot internetu, uzdūros šādai te vēstij – Silenieks: “Pēc manas iniciatīvas, lai riteņbraucējiem būtu mazāka interese braukt pie sarkanās gaismas, šodien Skolas un Elizabetes ielu stūrī paši ierakām kāju un roku balstu. Cilvēki uzreiz lieto:) . Atbrauc, pielaiko, kritizē!!! Paldies Infrabūve kolektīvam par darbu! @veloriga @divritenis @csdd_lv @rdsvs”
Aktīvie Rīgas eko-jaunieši steidz apsveikt ar priecīgiem komentāriem, tā teikt – Rīgā jau sen kas tāds bija nepieciešams. Tas ir tieši tas, kā mums pietrūka! Ja autovadītājam noteikumu nepārkāpšana ir uzskatāma par normu, tad skaidrs, ka riteņbraucēji par to pelnījuši apbalvojumu.

Uzskatu, ka idejas iniciators nav domājis pietiekami plaši, tāpēc piedāvāju papildu uzlabojumus, kas varētu vēl vairāk kliedēt riteņbraucēju vēlmi braukt pie sarkanās gaismas:

Roku un kāju balstus noteikti jāizvieto abās pusēs, lai riteņbraucējs varētu atbalstīt abas kājas. Tā kā lieliem soļiem tuvojas ziema, pašsaprotami, ka balstiem jābūt apsildāmiem. Balstu zonā jābūt pieejamam ļoti ātram bezvadu internetam un bezmaksas Illy kafijai. Ja velosipēdists vēlas – viņš var saņemt relaksējošu muguras masāžu. Vasaras periodā – arī manikīru un pedikīru. Katru “balstu staciju” jāaprīto ar skārienjūtīgu 27 collu ekrānu, kurā velosipēdists pēc izvēles var skatīties savas iecienītākās radiostacijas video pārraidi. Tāpat, obligāti jābūt pieejamām  Mārtiņa Sirmā gatavotām bezmaksas uzkodām.

Jo dažiem ievērot ceļu satiksmes noteikumus un kāju pielikt pie zemes vienkārši ir par grūtu.

CEHS.LV labie darbi Bez Tabu ēterā

Ceha morāle iziet ielās – šovakar Bez Tabu!

Bieži saņemam sūdzības par Ceha autoru cietsirdīgo cinismu un naidu pret lietām. Taču tik sekls skatiens ir tikai nevērīgām acīm, jo cītīgāki lasītāji, grūpijas un fani ir pamanījuši – naids izriet no pārliekām rūpēm. Jā, Ceham rūp patiesās vērtības. Ceham rūp tauta.

Reizi pa reizei mēs no tukšas diršanas ķeramies arī pie vārdiem, un vēl šad tad – pie darbiem. Šovakar Jūs visi varat būt liecinieki kā Ceha sirsnīgais ziedojums kopā ar TV3 dodas sasniegt mērķi. Būs stāsts, būs roltoni, būs līdzjūtība Ceha izpratnē.

Šovakar plkst. 19:30, TV3 – Bez Tabu. 

Nu re… Nav tā, ka mēs vienmēr tikai ņirgājamies. Piemēram, mēs vēl nesen atbalstījām akciju Free Riga, turklāt nekad neesam pasmējušies par Ralfu Eilandu, kaut arī potenciāls tam ir tīri labs. Jebkurā gadījumā – Ralfs ir labs mūsu draugs. Viens no teju vai trim.

Sociālā Ķīmija

Droši vien jūs visi esat piedzīvojuši to brīdi, kad sanāk ar kādu sasmaidīties, saprasties, pabeigt vienam otra teikumu pusvārdā un vispār uzminēt domas, izvēloties saldējumu lielveikalā.

Bieži ir patīkama sajūta strādāt kopā tieši ar konkrēto cilvēku, kopā iedziļināties sarežģītā problēmā, meklēt uzlabojumus neefektīvam procesam – īsāk sakot – nodoties savstarpēji iedvesmojošam darbam.

Arī mācībās mēdz būt lieliski momenti – saprasta formula, izjusts fakts, iekalts gadaskaitlis. Un tas viss, kopā ar cienošu skolotāju, pieredzējušu pasniedzēju un aizrautīgiem, entuziasma pilniem skolasbiedriem.

Diemžēl, ir lieta, kas spļauj netīru žulti acīs šiem cienījamajiem un dzīvi piepildošajiem momentiem, pēc kuriem mēs visi tā alkstam. Tieši tā – tas ir nožēlojamais seksisms darba vietā, skolā un mājās. Katru reizi, kad kāds vecis, kāds nožēlojams lupata un ‘vīrietis’ pēdiņās, paskatās uz sievietes vājuma un jūtu iemiesojumu – krūtīm, tā rinda ar maziem eņģelīšiem sagumst kā zem sātana peregara dvakas.

Iedomājieties – norit diskusija par darbinieku radītspējas mērījumu kvantitātes kvalitatīvo uzlabošanu, kad pēkšņi pārdošanas direktora vietnieks iemet savu netīro skatienu cilvēkvadības speciālistei tieši starp krūtīm. Vai arī – kompānijas vecākais viceprezidents, liftā diskutējot ar brokeru nodaļas vadītāju par sliecēm atvasināto kredītinstrumentu otreizējajā tirgū, no sāniem ieglūn viņai krūšturī. Vai arī, piemēram, lietotāju atbalsta inženieris no datoru nodaļas, uz ceļiem ņemoties ap vadiem pie ofisa menedžeres galda, pamet skatu uz augšu, nepiedienīgā leņķī ieskatoties gan viņai zem svārkiem, gan pieķerot klāt arī tiklos krūšu izciļņus. Es domāju, ka jūs visi spējat iedomāties šādus un līdzīgus gadījumus – tie notiek ikdienā – ar mums visiem. Daļa no mums ir apsēsti uzmācīgie pretekļi un daļa – nevainīgās cietējas.

Risinājums, kā jūs jau nojautāt pēc virsraksta, ir sociālā ķīmija – jau kopš septiņdesmitajiem gadiem attīstīts ķīmiskās kastrācijas produkts, kas beidzot ir sasniedzis plaši izmantojamas pārtikas piedevas statusu. Ar šīs Ziemassvētku sezonas sākumu tas tiks izplatīts arī Latvijā. Nenokavējiet, preces daudzums ir ierobežots, sazinieties ar Cehu un arī jūsu korporatīvajā dāvanu paciņā būs atslēga uz nākotnes un laimes kolektīvu.

Jāpiezīmē, ka pat mums kā izplatītājiem dažkārt ir grūti atšķirt seksismu no vienkāršas tautas gudrības. Vienkāršs piemērs – neganta blenšana uz mātišķuma elementiem krūšu rajonā – tas ir seksisms. Tas, ka jums sieviete, kas pati rīkojas ar naudu, liekas smieklīga – gadsimtos izsāpēta tautas gudrība.

Piesmietie valsts simboli. Idiotu nācija.

Laiku pa laikam kāds no apkārtējiem līdzcilvēkiem izsper frāzi: “Man šķiet, ka Latvijas himnai vajadzētu būt Saule, Pērkons, Daugava.” Teikšu tā: man prieks, ka cilvēki domā un domāšana kā tāda ir visnotaļ atbalstāma darbība, tomēr nevajag izdomāt klaju idiotismu. Šeit, piemēram, var uzskatāmi redzēt, ka vairāk par pusotru tūkstoti cilvēku ir atzinuši, ka ir idioti: MAINĪT HIMNU UZ “SAULE, PĒRKONS, DAUGAVA”

Mīļie cilvēki – cik daudzi no jums vispār prot pareizi nodziedāt Saule, Pērkons, Daugava? Šo sarežģīto koru mūzikas pērli. Vai kāds spēj iztēloties, kā šī dziesma skanētu vienbalsīgi? Iereibušu hokeja fanu dziedāta? Varbūt himnu labāk aizstāt ar latviešiem izsenis raksturīgo Bēdu manu lielu bēdu? Vai vēl labāk – visu latviešu tik ļoti mīļoto Lilioma dziesmu! “Atkal, atkal ir debesis pušu, atkal ielāpi jāuzliek tām…” Ja jau ejam līdzi laikam, tad varbūt Francijā Marseljēzu vajadzētu ieteikt nomainīt ar kādu stilīgu dabstepa gabalu?

Tāpat iesaku Latvijas valsts himnu mainīt vismaz reizi dekādē. Domājot vēl plašāk – Latvija varētu atrisināt savas finansiālās problēmas, piedāvājot izīrēt himnas tiesības kādai kompānijai. Iztēlojamies situāciju, kad oficiālā pasākumā vadītājs paziņo:
– Aicinu visus piecelties kājās valsts himnai.
Klātesošie pieceļas kājās, zālē valda neveikls klusums, kad pēkšņi sāk skanēt:
– NĀC UZ RIMI, NĀC UZ RIMI! NĀC NĀC!

Nauda nesmird un ir taču konkrēti pie vienas vietas mūsu tautas vēsture un viss ar to saistītais – vienkārši uzkāšam vienam no valsts pamatsimboliem.

Varbūt nevajag aprobežoties ar himnas maiņu vien? Laiks pušot limitus. Es teiktu, ka Latvijas karoga sarkanā krāsa ir pārāk depresīva un tā neizsaka modernā latvieša dzīves redzējumu. To varētu aizvietot ar kādu mūsdienīgi smaidīgāku toni, piemēram, dzeltenu – kā sauli. Un varbūt vidū ielikt vienradzi. Nu – man reāli patīk vienradži. Alternatīva: izīrēt tiesības uz valsts karogu kādai kompānijai. Šis piedāvājums būs daudz dārgāks par koorporatīvo valsts himnu, jo svētku un sēru dienās būs iespaidīgs karogu izvietojums visā valstī.

Un tad latviešu valoda. Piekritīsiet – tai ir tāds kā senils skanējums. Kopš neatkarības atgūšanas latvieši kļuvuši modernāki, uz vietas nav sēdējusi arī mūsu valodiņa, tāpēc varbūt vienkārši nomainām to uz kādu stilīgāku? Piemēram, ķīniešu. Vai krievu! Nē – krievu tomēr neder, citādi viņi uz pieciem gadiem nopirks himnu un karogu, un paziņos, ka esam mazā Sanktpēterburga.

Ģērbonis. Mums ir totāli nestilīgs ģērbonis. Dzīvojam digitālajā laikmetā, tāpēc ir skaidrs, ka arī ģērboni laiks digitalizēt – tam jābūt veidotam flashā. Ar salūtiem, Līgo vainagiem, un Dziedošo ģimeņu uzvarētājiem.

Brīvības piemineklis. Uzskatu, ka Milda nav pietiekami stilīga, tāpēc noteikti jāizskata variants par viņas svārku saīsināšanu – kā minimums nedaudz virs ceļa, lai atsegtu stilīgā pozā noslēgtas seksīgas kājas. Un lūpas jāsavelk modīgā dakfeisā. #TĒVZEMEI #BRĪVĪBAI #YOLO #SWAG

Prezidents. Tā teikt, lai ielīmētos kopējās pārmaiņās, par prezidentu varētu ievēlēt kādu pilnīgu idiotu. Ā, pag…

Dzerbudisms – trīs lietas labas lietas

Nahdaris pamodās nakts vidū aukstos sviedros, trīcošu miesu un raudāja. Viņš nevarēja saprast, vai ir skolotājs, kuru piemeklējušas briesmīgākās paģiras ever, vai viņš ir paģiras, kas ir piemeklējušas briesmīgāko skolotāju ever.

* * *

Kārtējo ikdienas satsangu Nahdaris noslēdza ar sev iemīļotu Danah Lamas frāzi: “Atceries, ka dabūt to, ko gribi, reizēm ir liela neveiksme.”. Centīgākais no skolniekiem Ānts, neļāva beigties nodarbībai un sacīja:
– Skolotāj, jūs vienmēr esat atkārtojis, ka jūsu mācība ir “praktiska un tai nav nekāda sakara ar pliku diršanu”, bet atkal mūsu prāti tika saindēti ar sausu teoriju.
Nahdaris bija priecīgs par sava skolnieka neatlaidību un bija gatavs dot Āntam arī praktiskas zināšanas.
– Dod man savu maku, – viņš teica.
– Bet skolotāj jūs taču to man neatdosiet, – satraucās Ānts.
– Atdošu. Zobu dodu, – Nahdaris iedrošināja dzīvi nepieredzējušo skolnieku.
Ānts negribīgi pasniedza skolotājam savu maku, kas bija krietni pieblīdis.
– Ko tu tagad vēlies visvairāk? – jautāja Nahdaris.
– Lai jūs, skolotāj, atdotu man maku! – iesaucās Ānts.
Nahdaris atvēra maku, izņēma naudu un iemetis iztukšoto ādas izstrādājumu Āntam klēpī rezumēja:
– Lūk tev arī praktiskas zināšanas.

* * *

Ajgars bija sens Nahdara bērnības draugs. Viņš tecināja kandžu no Igaunijas kontrabandas cukura, piezogot klāt Latvenergo elektrību, ko izmantoja procesa temperatūras nodrošināšanai. Finālā sanāca lieliska manta, kas maksāja praktiski tik pat, cik Preiļu dzeltenais, tikai bija droši dzerama.
Bija nakts viducis. Abi draugi sēdēja piepīpētā virtuvē. Nahdaris nokārtu galvu caur pieri blenza gandrīz tukšajā trīslitrenē un viegli šūpojās plecos. Tad viņš sacīja:
– Ajgar, zagt ir grēks.
Ajgars atteica:
– Nu tad nedzer.
– Ajgar, zagt ir grēks, bet dzert nav, – sacīja Nahdaris un izkapma kārtējo sotaku.

SLEPENI: Latvijas Armijas militārā terminoloģija!

Mēs visi esam redzējuši amerikāņu filmas par armiju un karu, kurās kāds ievainots karavīrs kliedz rācijā: “Foxtrot, Delta, Charlie, Tango!” Nē, viņš nepasūta picu, bet gan izmanto NATO fonētisko alfabētu, lai ziņotu par savām koordinātēm, vai kas nu tur vēl konkrētajā brīdī aktuāls.

CEHS.LV rīcībā nonāca šokējoša informācija par to, ka jau tālajā 1918. gadā Latvijas Armija ieviesa pati savu militāro terminoloģiju, jo starptautiskajā versijā nebija iekļauti burti ar mīkstinājumiem. Kāds anonīms lasītājs no drošiem avotiem atsūtīja mums slepeno pašmāju armijas fonētisko alfabētu:

A: Aulis
Ā: Āva
B: Birkavs
C: Cunfte
Č: Čukča
D: Drellis
E: Ecēšas
Ē: Ērms
F: Fufelis
G: Gludbaļķis
Ģ: Ģindenis
H: Huiņa
I: Irsis
Ī: Īlens
J: Jāklis
K: Krīvs
Ķ: Ķenga
L: Lūriķis
Ļ: Ļurkstēt
M: Mīzt
N: Nēzdogs
Ņ: Ņuņņa
O: Olekts
P: Pakaļa
R: Rāva
S: Sklandrausis
Š: Štrunts
T: Trejdeksnis
U: Ulmanis
Ū: Ūtrupe
V: Vērdiņš
Z: Zalktis
Ž: Žopa

Pigmalions

Katru reizi, kad Čans aizvēra acis, viņš redzēja trūkuma novārdzināto sievu slaukām sviedrus no smagas slimības salauztā dēla pieres. Čans atvēra sasārtušās acis, lai veiktu pēdējo skrūvītes apgriezienu, tādejādi pabeidzot izcilāko mākslas darbu cilvēces vēsturē. Ikviena tā detaļa, ikviens formas izliekums un ieliekums, ikviens kvadrātmilimetrs bija pārdomāts. Čans pielika triumfa manifestāciju pie savām lūpām un iepūta tajā vārdu „?”, iedegās ekrāns, jaunais iPhouns bija gatavs testam un ekrāna kalibrācijai.

Kā čūskām pārojoties, nogurušā vīra dvēselē lepnums mijās ar skumjām, kā labais ar ļauno, melnais ar balto. Čans piecēlās no savas vietas, arvien paātrinot gaitu, gāja garām konveijeru rindām, sastrādātu roku pāriem, salauztām dzīvēm un sapņiem. Čans nonāca pie aizputējušā loga un atrāva to vaļā. Siltie, aicinošie saules stari noglāstīja Čana vaigu. Viņš krita pretim atbrīvojumam!

Artūra sirds sitās nepacietībā, viņš tikko bija pārradies atpakaļ savā reklāmas aģentūrā, piekodināja sekretāri, lai neviens netraucē, aizslēdza sava kabineta durvis, aizvēra žalūzijas, novietoja kastīti sev priekšā, pagrieza to tā un šitā. Atverot kastīti, pār Artūra lūpu paspruka lāse siekalu. Artūrs ieraudzīja savu atspulgu tikko izpakotajā iPhounā, viņš ieskatījās savās acīs. Artūra brīvā roka ieslīdēja biksēs. iPhouna ekrāns iedegās koši balts, viņš to rotaļīgi valstīja rokā. „Tas nekad nav bijis tik stingrs!” Artūra sirds sitās kā kolibri spārni, uz viņa lūpām krājās siekalu putas. Viņš krita pretim atbrīvojumam!

Padarām Rīgu atraktīvāku – modernizējam rajonu nosaukumus

Nav noslēpums, ka, nosaucot savu dzīvesvietu, tavam sarunas biedram uzreiz radīsies zināms priekšstats par tevi. Ir tomēr grūti uzturēt veiksmīga cilvēka tēlu (atskaitot, ja tēlo vai esi bandīts), ja sarunas laikā nākas atzīties, ka dzīvo Bolderājā, bet ja ieminēsies, ka dzīvo klusajā centrā, tad jau uzreiz cita runa. Tiklīdz kāds izdzirdēs Bolderāju, vairs nepalīdzēs stāstīt par dāsno villu pārsimts metru attālumā no jūras, jo sarunas biedra acu priekšā rēgosies mazdārziņš, kurā guļ četri apdolbījušies narkaši, toties ja būsi atzinies, ka dzīvo klusajā centrā, neviens pat neiedomāsies, ka tu patiesībā dzīvo vienistabas graustā, kas ir teju vai avārijas stāvoklī, ar malkas apkuri un tualeti kāpņu telpā.

Tā kā daudzas vietas nepelnīti cieš no nelabas slavas tikai dēļ vietas nosaukuma un cilvēku stereotipiskajiem priekšstatiem, aicinām dažus Rīgas rajonus pārdēvēt, lai tos padarītu atraktīvākus – tā teikt, uztaisīt pamatīgu rebrendingu, kas cels nekustamo īpašumu cenas, ļaus atkratīties no vēsturiskajiem stereotipiem un novedīs pie tā, ka narkomānus mazdārziņos atvietos laimīgi bērneļi, kas smaidīdami lasa avenes.

Vecais nosaukums: Bolderāja
Jaunais nosaukums: Mazā Jūrmala
Motivācija: Pieliec vārdu “mazā” pie jebkādas vietas, kas cilvēkiem raisa pozitīvas asociācijas, un tā uzreiz iemieso kaut ko eksotisku, ekskluzīvu un pievilcīgu. Ja jau mums ir Mazā Parīze (kas gan latvietes neapmierina, bet no otras puses, latvietes ir izcili neapmierināma sieviešu pasuga) un Mazā Šveice, tad kāpēc lai nebūtu Mazā Jūrmala? Bolderājas centrs arī var lepoties ar vēsturisku koka apbūvi, jūra turpat blakus ir, un tāpat kā Jūrmalā, upe ietek jūrā! Varbūt Mazā Jūrmala nepievilks biezos krievu tūristus, bet kādu pabagātāku poli vai latgali gan. Atliek vien uzcelt pienācīgu koncertzāli un viss notiks – beidzot būs vieta, kur Duets Sandra un Sanda Kiopsa grupa Titāniks varēs uzstāties!

Bolderājas Kultūras nama projekts

Bolderājas koncertzāles projekts

Vecais nosaukums: Ķengarags
Jaunais nosaukums: Daugavkrasti
Motivācija: Atvainojos, bet es nesaprotu, kā, pie velna, interpretēt vārda Ķengarags etimoloģiju. Ķengāšanas rags? Tātad, rags, kur kādu ķengā? Un vispār, kāds rags? Ķengaragā nav ne smakas no ragiem! Ja pārdēvētu Ķengaragu par Daugavkrastiem, viss mainītos. Izdzirdot vārdu Daugavkrasti, cilvēkiem acu priekšā vairs nerēgotos nodrupušās soclaiku blokmājas, bet Likteņupes daiļie krasti. Cilvēki vairs nedomātu “tā tur vieta starp Maskačku un Salaspili”, bet domātu, “ak, Daugava, sāpju aukle, ar saviem zaļajiem krastiem…” (un te es esmu spiests aprauties, lai neizplūstu Zaļai zemei cienīgā slavas dziesmā). Ķengarags pārvērstos par rajonu, kur pat latvieši būtu gatavi brīvprātīgi apmesties.

Vecais nosaukums: Pļavnieki
Jaunais nosaukums: Dienvidu centrs
Motivācija: Lielākai daļai Rīgas iedzīvotāju Pļavnieki asociējas ar padomjlaiku guļamrajonu, kur izklaides iespējas aprobežojas ar spēļu zāles apmeklēšanu un aktīvu saulespuķu sēklu gremošanu plašajos iekšpagalmos. Lai šos stereotipus lauztu, ir nepieciešams izmantot klasisku mākleru paņēmienu (ir redzēts, ka Grīziņkalnu dēvē par aktīvo centru) – piekabināt rajonam klāt vārdu “centrs”, jo centrs liek mums domāt par dzīvību, kustību, darījumiem un skaisto dzīvi. Lai arī līdz centram proper rītos jākratās 40 minūtes pārpildītā trolejbusā, centra nosaukuma piedēvēšana Pļavniekiem noteikti cels rajona popularitāti un uzlabos tā mazliet bēdīgo slavu. Alternatīvs nosaukums varētu būt Austrumu centrs, bet latviešu valodā tomēr dienvidi dod pozitīvākas asociācijas.

Puisis no rajona

“Ja manu rajonu rebrendingos par Dienvidu centru, mana dzīvokļa vērtība pieaugs par vismaz trim aluskastēm un 99. gada BMW!”

Vecais nosaukums: Sarkandaugava un Vecmīlgrāvis
Jaunais nosaukums: Jaunrīga
Motivācija: Pirmais nosaukums liek domāt par Daugavā peldošiem līkiem pēc kārtīga slaktiņa, otrais par izvirtušiem mīlniekiem, kas grāvī apmainās ar ķermeņa šķidrumiem. Vai tā ir vieta, kur vēlaties, lai jūsu bērni uzaug? Protams, ka nē! Nepalīdz jau arī fakts, ka blakus ir osta, trakonams un ka arhitektūra pārsvarā sastāv no pelēcīgām padomjlaiku augstceltnēm. Risinājums – abus rajonus apvienot un nosaukt par Jaunrīgu! Ja kādai vietai pievieno epitetu “jauns”, tā uzreiz atgūst jaunību, tiek pie otrās elpas un atsvaidzinās. Tas arī varētu uzlabot demogrāfisko situāciju – jo, būsim godīgi, kad meitene randiņa laikā izdzird “es dzīvoju Vecmīlgrāvī”, interese apmeklēt puiša dzīvesvietu samazinās par visiem 125,5% (Sarkandaugava – tikai par 98%, no turienes tomēr vieglāk tikt atpakaļ uz centru, ja pisiens neveiksmīgs). Bet ja puisis toties pieliektos pāri galdam, skatītos acīs un stingru balsi čukstētu, “braucam uz manu dzīvokli Jaunrīgā”… pavisam cita lieta!

Perverts

“Braucam uz manu dzīvokli… Jaunrīgā!”