Monthly Archives: oktobris 2013

Helovīns 2013

Fona attēls ņemts no šejienes, izmantojot dāsno Creative Commons licenci.

Cehs.lv izaicina GACHO un Artusu Kaimiņu

Kaušanās un runāšana ir domāta meitenēm. Mēs aicinām Jūs pierādīt, ka esat ĪSTI vīrieši! Sīkākā aprakstā neieslīgsim. Lai runā video:

Kur ir mani lati, vecīt?

Fona attēls ņemts no šejienes, izmantojot dāsno Creative Commons licenci.

Zelta griezums gūstekņa acīm.

Ir vēls vakars un zilajā televizora ekrānā ir iestājusies kārtējā reklāmas pauze, kas cenšas iebarot uzlabotu veļas pulveri un kādu šokolādes izstrādājumu. Pārējās reklāmas nav vērts pieminēt, jo to piedāvājums man vajadzīgas tikai brīžos, kad jāatstāt iespaidu uz cilvēkiem, kuri man ir vienaldzīgi vai pat nepatīkami. Ienīstu reklāmas pauzes, jo tas nozīmē, ka atkal pienācis laiks doties virināt. Ar to domāju nevis mēteli, bet gan vēsi glamūrīgās ledusskapja durvis, aiz kurām glabājas dienišķās desas luņķis. Iespējams, mana acumirklīgā naida cēlonis un galvenais virināšanas dzinulis ir fakts, ka šīs šedevrīgās un izpulētās reklāmas esmu radījis nevis es, bet gan stilīgie aizokeāna reklāmisti, un Latvijā nekad neko tādu nevarēšu, jo manā rīcībā būs tikai divas dienas un pārsimts latu budžets.

Kopš strādāju nozarē, esmu sapratis, ka nekad nebūšu cilvēks, kurš no paprikas spēs pagatavot pastēti, vai iepazīt produktu izmēģinot seksu ar to visos iespējamajos veidos. Tipiska diena man sākas no baltas lapas, un nākamo 48 stundu laikā es piedalos seriālā, kura mērķis ir pierādīt savu varēšanu radot to, kas spētu iepriecināt potenciāli nespējīgu klientu, paceļot kādu augstāk nekā viņš spējīgs uzlēkt. Sākotnēji bravūrīgais aicinājums “Parādiet savu kreativitāti! Esiet drosmīgi!” beigās pieklust līdz “Jūs taču nedomājat, ka mēs ko tādu varam rādīt televīzijā?” Viegli aizžņaudzas kakls ikreiz, kad dzirdu “Malači! Jūsu piedāvājums bija lielisks! Tas bija pats labākais! Tomēr ieviesīsim nelielas korekcijas, pēc kurām no sākotnējās idejas vairs nebūs ne smakas!” – lūk, tad sākas īstais Cirque du Soleil! Tomēr nekas nepārspēj konkursus, kuros, pēc smaga darba un negulētām naktīm esi nokļuvis līdz finālam, lai nolūkotos, kā pēdējā brīdī no meža izlien burvis un uzvar ar savu svaigo un “vienreizējo” piedāvājumu. Šīm reklāmām piemīt sūdu un korupcijas smaka. 

Runā, ka reklāma nosūcot talantus mākslai un kultūrai. Droši vien tā ir taisnība, jo sanāksmēs allaž krēslus deldē vismaz desmit cilvēki. Desmit lieliski, gudri un talantīgi speciālisti! Viņi gatavi daudz dirst, tomēr, kad lietas nonāk līdz darīšanai, viss jāpaveic pašam. Un negaidi, ka reklāmists atlaidīs cieši lūpā ievilkto āķi un ies darīt to, kas viņam patiešām patīk, kur viņš rastu iespējas izaugsmei un pašrealizācijai, jo nekur citur viņam tādu piķi nemaksās. Visai šo nelaimīgo gūstekņu armijai neatliek nekas cits kā turpināt stigt purvā arvien dziļāk un dziļāk, un turpināt patērēšanas akacī ievilkt arī savus līdzcilvēkus.

Reklāmas industrija ir skaudra un nežēlīga. Pat par spīti dāsnajiem atalgojumiem un brīvajam statusam ilgstoši tajā uzturēties nav viegli. Galu galā – neviens no taviem draugiem un paziņām vai radiem nesēž pielipis pie ekrāna, lai ieraudzītu tavu jaunāko veikumu, neviens neskrien uz ielu stūriem meklēt tavas svaigākās kampaņas plakātu. Un arī tu pats skaidri zini, ka tava māksla nav nekāda Rotko glezna – to ienīdīs, noplēsīs, aizmetīs un aizmirsīs. Reklāma, kas ir ēterā, ir nodota aimirstībai, un tu atkal attopies pie baltas lapas, tukša prezentācijas faila, lasot pavirši un vienaldzīgi sagatavotu darba uzdevumu, kur ņirgdams pretī raugās nodošanas termiņš “vakar”, kuram blakus stāv ironisks smailijs. Klienti vispār zina, kas top, kad sastopas “ātri” un “lēti”? Tas ir tikpat smieklīgi, kā censties iemigt klausoties “trololo sing along”. Psihodēlisks skatiens ir šīs industrijas ikona.

Esat dzirdējuši par vardarbību ģimenēs? Nu, to, kuras nabaga upurus rehabilitējot lieli uzņēmumi var atmazgāt savas dvēseles visa gada garumā, līdz nav skaidrs, kam palīdzība nepieciešama vairāk – bērniem vai korporācijām. Tad, lūk – patiesībā lielākā vardarbība ir tad, kad tu atnāc vakarā mājās un tavi trīs bērni tevi vairs nepazīst, un domā, ka esi kaimiņu Jurka vai santehniķis.

Varbūt kāds domā, ka mēs Latvijā radām globālu komunikāciju un taisām reklāmu – nekā tamlīdzīga. Mēs vienkārši betonējam, skrūvējam reģipsi un runājam par lietām, kuras nav maināmas.

Iesaku mest visu pie malas, laicīgi nākt mājās, samīļot savus tuvos un noskūpstīt sievu, lai no rīta atgrieztos darbā ar skaidru prātu un sāktu visu no baltas lapas. Baltas, baltas, baltas.

Patiesā cieņā,

Tava inovatīvā, augmentētā QR kodā pārtopošā realitāte.

Dzerbudisms – pareizas investīcijas ceļā uz apskaidrību

– Skolotāj, vai laicīgās dzīves baudas un nauda var patraucēt mums sasniegt apskaidrību?
Nahdaris pārlaida vienaldzīgu skatu pār savu skolnieku sejām un atbildēja:
– Vairs nevar, – ar skumjām atceroties kā vēl naktī Spīķeru bordelī notrieca ekskursijai uz Kijoto iekasētos līdzekļus.

Prezidents Pēteris

Gaidītākais notikumus bija sagaidīts, Bērziņu ģimene kļuva par vienu dzīvībiņu bagātāka. Puika bija piedzimis perfektā svarā, perfektā veselībā, perfektā noskaņojumā. Mamma un paps sadevās rokās, pavērās viens otra acīs, tad uz mazuli, tad atkal savā starpā un vienbalsīgi izrunāja: „Pēteris!” Laimīgais tēvs saknieba lūpas un mamma nežēloja dažu asaru.

Kaut arī Pēteris katru gadu kļuva par vienu gadu vecāks, mamma un paps zvērēja, ka viņš aug ļoti strauji, straujāk par vienaudžiem jau nu noteikti. Puika kļuva stiprāks, veiklāks, iemācījās noķert bumbu pirms tā atsitās pret seju. Pieņēmās arī prātā. Ātri vien viņš atpazina sevi spogulī, iegaumēja burtus un ciparus. Septiņu gadu vecumā Pēteris jau patstāvīgi lasīja grāmatas. Itin bieži Pēteris pārsteidza savus vecākus ar pārcilvēciskām spējām, ko apliecināja arī Bērnu dārza audzinātāja, apgalvojot, ka viņš esot centīgs, uzcītīgs un pacietīgs.

Pēteris apsēdās skolas solā un sāka pelnīt atzīmes. Pēterim labi padevās dabas mācība, tur viņš pelnīja vidējo atzīmi – 8. Arī sportā un darbmācībā Pēteris bija teicamnieks, šajās disciplīnās liecību rotāja 9 balles. „Pēteris mainīs pasauli. Direktors Pēteris. Phd Pēteris. Prezidents Pēteris”. Skanēja čuksti, laimīgajiem vecākiem ieslīgstot miegā.

Pieaugot Pēterim, pieauga arī viņa personība. Vienas intereses nomainīja citas. Pētera apģērbs sāka smaržot pēc cigaretēm. „Sīkums. Tas ir sīkums. Prezidents Pēteris sēdēs kabinetā un kūpinās pīpi”. Mammas pierē parādījās bažu grumbu aprises.

Pēteri pieķēra mēģinājumā iznest no Rimi hipermārketa pudeli degvīna. „Tas nekas. Pēteris iemācīsies pazīt pasaules labākos dzērienus. Prezidents Pēteris pēc smagas dienas ielies glāzi dārga konjaka.” Bažu grumba mātes pierē kļuva izteikta.

Pēteri izmeta no skolas un tiesāja kā nepilngadīgo, jo viņš izlauza skolas direktora kabineta durvis un aizdedzināja miskasti. „Pēteris ir frustrēts, jo viņš neprot izpaust savu iekšējo ģēniju.” Glaudot iesirmās matu cirtas, Pētera vecāki mierināja viens otru.

Mantu pazušanu no dzīvokļa, vecāki nekad nepieminēja, pat ne savā starpā. Tēvs hokeju turpmāk klausījās pa radio.

Dzīves veids, kad heroīna iegūšanas nolūkā, divu vīriešu apmierināšana kļūst par ikdienu, nenovēršami aizved uz cietumu, vai pa skuju taku. Pēteris „lomkas” pārdzīvoja aiz restēm.

„Dakter, kas notika? Pēteris bija teicamnieks, viņam viss padevās.” Salauzti un izmocīti, skanēja vārdi no tēva mutes, kas kodīgi smirdēja pēc alkohola. Pētera mamma klusēja.

„Dažreiz, kad piedzimst bērns, izveidojas sapņu parazīti, tie ieperinās vecāku prātā un apēd to sapņus. Tas ir noticis jūsu gadījumā. Jūsu nepiepildītās ambīcijas, sapņi un vēlmes tika projicētas Pēterī. Tāpēc jūs viņam visu piedevāt. Tāpēc jūs neļāvāt viņam attīstīties ne par ko citu. Diemžēl mūsdienu medicīna ir bezspēcīga pret sapņu parazītiem, jo šie parazīti ir tik pat nemateriāli kā paši sapņi. Jūs sagaida, vientuļa un nelaimīga nāve.”

Tovakar vecāki devās pie miera, turot viens otra roku. „Cietumā var apgūt angļu valodu un kompjūterus. Pēterim jau tā tas viss labi padevās, viņš viegli dabūs diplomu. Kad iznāks, gan atradīs darbu, mums tikai jābūt stipriem.”

Tava laime būs sāpes

Man blakus apsēdās uzticamais suns, kura spalvā manīju pāris sirmus matus. “Heh, labs puika. Cik ilgi jau Tu esi ar mani? Gadi astoņi?” Atbildi nesagaidīju, jo suns taču neprot runāt. Jautājums vairāk bija retorisks. Viņš bija atnesis bumbu, taču gan man bija apnicis viņu sviest, gan viņam bija apnicis to nest. Zinu, tie ir vēl maksimums daži gadi. “Tu man pietrūksi, bet esmu priecīgs par laiku, ko pavadām kopā. Negribas, bet tas kaut kad beigsies…” Kaut kur pie sētas man zemē aizvien trūd beigts kaķis.

Dzīvi papildina daudzas lieliskas lietas. Pirmais uzticamais bērnības draugs, ar kuru devies nakts sirojumos kaimiņu dārzos pēc vecāku noliktā laika, un kam vienīgajam uzticēji noslēpumu, par meiteni no klases, kura Tev patīk. Visticamāk Tu sen par viņu ikdienā neiedomājies, un tajās retajās reizēs, kad satiec, neviltoto atkalredzēšanās prieku pavada skaudra pienākuma apziņa pavaicāt “kā klājas?”, patiesībā apzinoties, ka kopīgie temati sen vairs nav aktuāli. Tu strādā bankā, bet viņam pieder autoserviss.

Tā pati meitene no klases, kura šķita kā īstā un vienīgā, un kuru jau ir nomainījušas kā minimums četras citas ar vien īstākas un vienīgākas. Pirmais velosipēds, ko pie veikala nozaga vietējie salašņas. Skaistais soprāns, ko pamatskolas pīpētavā Tev nozaga balss lūzums. Sapņi par sportista karjeru, kas izzuda vidusskolas ēdnīcas vilinošajā piedāvājumā…

Sākumā dzīve mūs iemāca atteikties no mazajām lietām, lai sagatavotu dienai, kad nāksies uz neredzēšanos pamāt kaut kam negaidītam un masīvam, iestiepjot Tev sejā staltu vidējo pirkstu, ar otru roku iesitot pa počkām, liekot skaidri saprast – Tava laime būs sāpēs.

Distancēties, atmest visu lieko, nepieķerties nekam, no kā būtu grūti vēlāk atteikties.

Motorolleris – muļķa pazīme, sabiedrības bieds

“Klau, davaj, aprīkosim tabureti ar diviem riteņiem un virtuves kombaina motoru!” bija tā ģeniālā ideja, kas mums atnesa veselu idiotu paaudzi.

Daba vienmēr parūpējas, lai ar domāšanu neapdāvinātās personas būtu identificētas – par to aizdomājos, kad pie vietējā lielveikala redzēju sapulcējušos veselu baru ar nepilngadīgiem baikeriem, kuri, metuši izaicinājumu dabiskajai atlasei, mērījās ar skaļāko “zīīīīī” (jo tā ir skaņa, ko izdod motorolleris).

Līdzīgi domājošajiem indivīdiem vienmēr patīk veidot kopienas. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka pastarpināti viņi arī apmainās ar informāciju par un ap aktuālo “Talantu fabrikā”. Šo sanāksmi pagodināja, šķiet, arī idiotu paaudzes neformālais līderis, kura spēkrats bija papildināts ar pazemojošām krāsainām lampiņām, plus, nekvalitatīvu skaņas sitēmu, kas publiskam muzikālajam baudījumam bija nodevis neko citu kā Bermudu Divstūri. Tam vajadzētu būt līdzīgi kā ar cērmēm, rižiem matiem, Studentu paradīzes aproci vai herpēm – parasti tādas lietas cenšas savā nodabā atrisināt, nevis izlikt sabiedriskai apspriešanai. Pretēji iepriekš minētajiem, motorolleris ir kas vairāk par sevis degradēšanu. Tas liek uzmanīties arī apkārtējiem.

Kaut arī aparāts pēc jaudas ir vājāks kā tā īpašnieka somā guļošais vēl siltais vibrators (kas pēc skata arī ir vīrišķīgāks), atrodoties uz vienas brauktuves ar īstiem transporta līdzekļiem, apdraudēti ir visi. Gan autovadītāji, gan velosipēdisti, gan gājēji, gan sabiedrības kopējais tēls.

Lielākajai daļai motorolleru turētāju izpratne par transporta plūsmu ir “es māku paraut ratā” līmenī, kas varētu būt saistīts ar faktu, ka tā vadīšanai vienīgās nepieciešamās kvalitātes ir piecdesmit lati un rokas. Tas, apvienojumā ar cieto pārliecību, ka ripojošs virtuves kombains viņus padara par īstiem zaķu magnētiem, ir visa darvina fonda cienīgs izaicinājums nenotikt kaut kam traģiski stulbam, un vecākajai paaudzei būtu jāuzņemas atbildība par to, ka ir ļāvusi attīstīties šādai situācijai, turklāt steidzami jāmeklē risinājumi vēl pirms slimība ir izplatījusies plašākā mērogā.

Tas būtu tikai loģiski, ja vadīšanai būtiski tiktu pacelts vecuma ierobežojums. Nobriedušākas personas spētu apzināties, ka motorollera pamata funkcija ir picu piegāde, nevis balss lūzuma neskarto baikeru bandu dibināšana.