Monthly Archives: septembris 2013

Atklāts Twitter Ralfs Tokaho – Cehs.lv. Šausmas!

No sākuma zināju, ka būs traki, taču doma “Haha, šito noteikti paņems visi mediji, kā rezultātā policija sajauks pēdas meklējot īsto noziedzinieku” bija pēdējā, kas virmoja gaisā pirms nosūtīju pirmo tvītu: “Meklēju brīvas vietas mašīnā uz Minsku. Steidzami. #Tviterspēks #TwitterPower #RT“. Kā veicās? Varētu teikt, ka tīri labi izdevies joks.

Ralfs Tokaho savas digitālās gaitas uzsāka bez liekas iepazīstināšanas. Zīmīgi, ka pirmie reaģēja Nacionālie bruņotie spēki jau pirmās stundas ietvaros. “Heh, absurdāk vairs nevarētu būt,” es nodomāju, un drošības labad tik nopietna instance ar atbildi provocēta netika. Ironiski, ņemot vērā tālāko attīstību, vai ne?

Ar neviltotu interesi, otrās dienas vakarā sekojot līdzi twitter profila gaitām, uzliku ievilkties roltonus. Viedtālrunis signalizēja par ienākošu sms “eu, profils ir TV3.” Ko? Kas? Pestivāls beidzot saņem pēc nopelniem? Nē. TV3 ziņas iezīmēja Tokaho Digitālās Sāgas sākumu. Biju tik ļoti aizgrābts, ka roltonus aizmirsu līdz nākamajam rītam, kad tie bija pievilkušies kā Kabanovs Saeimas sēdē. Jau vakarā pēc TV3 sižeta informācija par digitālo Ralfu nokļuva NRA.lv, kā arī citā ļoti nopietnā portālā, proti, vipi.lv, kas ziņoja, ka bīstamais noziedzinieks dzimšanas dienā apsveic Renāru Kauperu, jo kāpēc nē, galu galā.

Atliek tikai minēt vai policijas pārstāvja komentārs par twitter profila izmeklēšanu Nacionālās ziņu aģentūras sagatavotajā ziņā bija apzināts žurnālista Ivara S. inspirēts farss, pašpasludinātas profesionalitātes paraugdemonstrējums vai neveikls, no konteksta izrauts, tiesībsargājošo iestāžu teikums. Vai varbūt tiešām viņi cerēja, ka meklētais noziedzinieks pats personīgi ir reģistrējies tviterī, taču maldināšanas nolūkos norādījis tā parodij-raksturu aprakstā un mākslinieciski darinātajā profila bildē.

Lai nu kā, Ralfam Tokaho tas pāris dienās ļāva kļūt par teju nacionālo simbolu, portālu pirmajās lapās konkurējot ar ziņām par potenciālu trešā pasaules kara sākumu Sīrijā, un tā mistiskajam uzturētājam kļūstot par otro meklētāko twitter lietotāju Latvijas vēsturē uzreiz aiz Neo. Iespējams, arī otru atbalstītāko, jo sabiedrības mīlestība un atbalsts tika spiests pa visām malām laukā.

Neba ne pirmais, neba ne pēdējais profils. Taču šoreiz mani nomāc divi jautājumi:
1) cik ilgi pēc uzblīšanas roltoni ir ēdami?
2) cik Tavs uzņēmums maksā sociālo tīklu uzturētājiem?

Cehs.lv noteikti ir labākie reklāmas pārzinātāji ar šādu nosaukumu.

Idiotu fabrika

Jau gadiem pašmāju telekanāli piedāvā skatītājiem TV šovus, kuriem visiem ir viena kopīga iezīme – tie būvēti ar domu, ka skatītājs ir idiots. Skumjāks par to ir vienīgi fakts, ka tā ir patiesība. Ir skaidrs, ka šāda pieeja varēja funkcionēt pirms padsmit gadiem, kad zilos ekrānus viena pēc otas pāršalca arvien jaunas fabrikas. Latvijas ekrānlūris nebija neko tādu redzējis un no sirds juta līdzi Da Gunchi, Zix, Jeremy, Reketam un citiem dzīves pabērniem. Tomēr, kāda velna pēc šādi šovi netiek izsvilpti mūsdienās, kad katrs otrais Latvijas iedzīvotājs zina, kas ir American Idol, The X-factor, So You Think You Can Dance, The Voice, u.c.?

Ja citviet pasaulē šova pamatdoma (protams, neskaitot ieņēmumus) ir jaunu talantu atrašana, tad pie mums tiek meklēts cilvēks, kurš uz skatuves sarīkos šovu. Ar vārdu “šovs” žūrija un skatītāji saprot “saģērbties spilgtās lupatās un lēkāt pa skatuvi kā idiotam”. Spilgtas drēbes novērš uzmanību no talanta trūkuma. Tas Latvijā iet. To var pārdot. Pēc šāda principa jau gadiem tiek būvētas pašmāju “zvaigznes” – potenciālie lauku kultūras namu hedlaineri un Latvijas Radio 1 dižpārdokļi.

Mums ļoti patīk akcentēt sevi kā dziedātāju tautu: “Dziedi ar zvaigzni”, “Dziedošās ģimenes”, “Dziedošie dvīņi”, “Mūsu zelta dziesmas”, “Koru kari” (šis ir mans favorīts, jo gaidu, kad šova veidotājiem aptrūksies spilgti epiteti un krāsas, un beidzot sagaidīsim Sabiles kaku brūno kori). Dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot piedalījos kārtējā SMS triecienbalsojumā.

Domāju, ka vajag iet vēl tālāk, pušot limitus  un barot skatītājam iekšā tik, cik viņš gatavs uzsūkt – pienācis laiks tādiem šoviem kā “Dziedošie pensionāri”, “Dziedošās ģimenes vs. Koru kari”, “Dziedošie bezpajumtnieki” un “Dziedošie mīmi”. Tā kā dziedāšanas šovos vienmēr uzvar latgaļi, tad bez liekulības sauksim lietas īstajos vārdos – “Koru kari” un “Dziedošās ģimenes” turpmāk būs “Latgaļu kari” un “Dziedošie latgaļi”.

TV producenti, lūk jums bezmaksas ideja vēl vienam šovam: ja pēc principa “ieslēdzam random cilvēkus uz pāris mēnešiem slēgtā telpā un viņi kļūs par talantīgām zvaigznēm” (Talantu fabrika) tiek radīti pašmāju estrādes šedevri, tad pēc šādas analoģijas varam gatavot prasmīgus deputātus Saeimai – “Deputātu fabrika”. Potenciālajiem politiķiem katru dienu jāmācās retorika un gvelšana, stilisti māca, kā pieklājīgi saģērbties un paralēli notiek tikšanās ar īstiem politiķiem. Vakaros viņi saviesīgi iekapā šņabi un atbild uz “Balstiņas” (vienmēr esmu viņu iztēlojies kā resnu, kailu onānistu, kurš tumsā sēž pie monitoriem un runā netīrā, aplipušā mikrofonā, ar vienu roku spaida peli, kamēr otra roka zem galda) diktētajiem skatītāju jautājumiem. Katru piektdienu notiek lielā uzstāšanās, kurā pretendenti cenšas pēc iespējas prasmīgāk aizdirst skatītāju ausis.

“Fabrikas” koncepts Latvijā darbojas un darbosies līdz brīdim, kad zudušo un infantilo debīliķu paaudzi nomainīs cilvēki, kuriem ir pašiem savas domas un viedoklis. Līdz tam vajag spiest ārā kā sulas no bērza agrā pavarī.

Izsludināta pieteikšanās balvai “Platīna pele 2013″. Vai pieteikties?

Saņēmām preses relīze no Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju asociācijas (LIKTA). Tajā mūs aicina pieteikties Latvijas informācijas un komunikācijas tehnoloģiju balvai “Platīna pele 2013”. Pieklājīgi atbildējām LIKTA, ka pagaidām vēl nejūtamies cienīgi pretendēt uz šo balvu, taču viņu atbilde bija tieša un nepārprotama, citēju: “Jums jāpiedalās kategorijā “Labākais E-skolotājs”! Internetā mēļo arī par citiem šīs balvas pretendentiem, tomēr jūs esat spilgtākais no pretendentiem ar dvēseli.”

Sākām nopietni apsvērt šo jautājumu un sapratām, ka taisnība vien ir – jau gadiem esam lasītājiem mācījuši: kā būt labiem cilvēkiem un integrēties sabiedrībā; kā atpazīt labus TV šovus no sliktiem; kādus pasākumis ir vērts apmeklēt; kā darbojas reklāmas industrija; kā sasniegt labākos rezlutātus mīlas frontē; u.c. Tāpat esam daudz runājuši par reliģiju un pievērsuši neskaitāmu sekotāju pulku dzerbudismam.

Pēdējās šaubas kliedēja mūsu mūza, sakot: “Ceru, ka motivēšu balvai pieteikties patiešām foršo un stilīgo IT projektu autorus, kas šobrīd vai nu par šo balvu neko nezina, vai neuzskata par svarīgu tajā ņemt dalību. Kas attiecas uz tiem, kas dzīvo ar domu “Ai, ko nu es.. es jau neko”, tad es mīlu teikt, ka neko nedarot nekas arī nenotiek un tāpēc šī ir viena no iespējām kaut ko paveikt.”

Vēlamies veidot vēl ciešāku saikni ar saviem lasītājiem, tāpēc lūgums komentāros atbildēt uz jautājumu: vai un kāpēc CEHS.LV vajadzētu piedalīties šajā konkursā?

Rakstam līdzīgs priekšmets

“Jau ziņots, ka 23.augustā Rēzeknes pusē aizdomās par bruņotas laupīšanas veikšanu tika sākta 1965.gadā dzimušā Tokaho meklēšana. Viņš šajā dienā ap plkst.17 bija iegājis kādā autoservisā Rēzeknē un, piedraudot ar apgrieztai medību bisei līdzīgu priekšmetu, sasējis servisa darbinieku, bet pēc tam nolaupījis automašīnu «Audi Q7».”

Cements: Apgriezta bise.
Cements: Tas ir tā, ka viņš tēmēja uz sevi?
Zemnieks: Apgraizīta.
Baļķis: Apgraizīts bises gailis.
Cements: Izvaroja meiteni ar dzimumloceklim līdzīgu orgānu.
Zemnieks: Pie aizturēšanas, aizdomās turmais policijas darbiniekus apsauca ar lamuvārdiem līdzīgiem vārdiem.
Cements: Aizturēšana notika Rēzeknei līdzīgā pilsētā.
Zemnieks: Policija veica aizturēšanai līdzīgu darbību.
Cements: Tokaho ievainots plecam līdzīgā ķermeņa daļā.
Cements: Viņš bija veicis bruņotai laupīšanai līdzīgu darbību.
Baļķis: Noziedzniekam līdzīgu personu aizturēja valsts policijas darbiniekiem līdzīgas personas.
Zemnieks: Policija, veicot aizturēšanai līdzīgu darbību, aizturētajam nolasīja tiesībām līdzīgu tekstu.
Cements: Piedraudēja policistiem un atņēma policijas dienesta automašīnai līdzīgu spēkratu.
Cements: Žurnālistiem līdzīgi indivīdi publicēja ziņu portāliem līdzīgās vietnēs ziņām līdzīgus rakstus.
Zemnieks: Tokaho, veicot automašīnas aizdzīšanai līdzīgu darbību, pārvietojās nezināmam virzienam līdzīgā virzienā pa ceļam līdzīgu segumu.
Zemnieks: Policija, aizturot Tokaho, lai pārliecinātos par noziedzinieka identitāti, salīdzināja aizturētā seju ar viņa tvitera profila bildei līdzīgu bildi.
Cements: Tikmēr pasaulē: prezidents Bērziņš ASV uzstājas ar publiskai runai vāji līdzīgu savārstījumu.
Baļķis: Aizdomās turamais no kases aparātam līdzīga priekšmeta nolaupīja Latvijas valsts valūtai līdzīgus papīra gabalus.
Cements: Noziedzniekam līdzīga persona, iespējams, aizturēta kādā dārza mājiņai līdzīgā celtnē Rēzeknes nomalei līdzīgā vietā.
Cements: Policijas darbinieki, dzenoties viņam pakaļ, pielietoja dienesta ieročiem līdzīgus priekšmetus.
Zemnieks: Policijas darbinieki veica dienesta pienākumiem līdzīgas darbības.
Cements: Tokaho izdevies atrast, izmantojot termovizoram līdzīgu ierīci.
Cements: Meklēšanā tika iesaistīts Valsts robežsardzei līdzīgas organizācijas helikopteram līdzīgs lidaparāts.
Cements: Tokaho ievainojumu guva vajāšanai līdzīga notikuma laikā.

Turpināsim sekot Ralfa gaitām tviterī.

Es neesmu labs cilvēks. Pirmā daļa

Septītā klase, pārtraukums. Bija dzestra marta diena un debesu pelēkie toņi tikai akcentēja skolotājas Modrītes pēdejās stundas nobeigumā teikto: “Viduvējības, jūs visi esat viduvējības!”

Ejot cauri gaitenim dzirdēju strauji tuvojošos soļus. Pagriezu galvu, redzēju Modri. Viņš bija klases nosacītais līderis, vismaz ja runa bija par apcelšanas upuru izraudzīšanu starp vājākajiem skolēniem. Vārdu sakot, tipisks topošais ierēdnis.

“Vecīt, tu par Jurku dzirdēji?” Lai arī viņš centās runāt vēsi, balss viņu nodeva – Modris bija pāruzbudināts.

“Nē, a kas?”

“Viņš… Viņš valkā sava tēva apenes, tas sīkais pediņš valkā sava tēva apenes!”

“Nooo-pietni? Hā hā hā!” Ja Modris bija izvēlējies Jurku par upuru, tad labāk bija smieties līdzi, vismaz ja nepiederēji pie Modra ciešākajiem sabiedrotajiem.

“Jā, nopietni! Es zināju, ka viņš ir pediņš, zināju!”

“Droši vien ar tēvu arī vienā gultā guļ, hā hā hā!” Šis teikums kalpoja kā galīgs apliecinājums tam, ka biju Modra pusē, lai par to nebūtu nekādu šaubu.

“Hā hā, noteikti! Klau, tu pasaki par šo Ancim un Jankam, pēc pēdējās stundas fiksi tinamies prom, sagaidam viņu pie ejas.”

Trīs stundas vēlāk mēs visi – es, Ancis, Janka, Modris un vēl trīs Modra draugi – stāvējām pie ejas, kas principā bija plata ietve, kuras vienu pusi norobežoja gara fabrikas ēka, bet otru žogs. Modris un divi viņa draugi pīpēja, no “manējiem” tikai Janka smēķēja. Es vēl nebiju sapratis, cik kruta ir maksāt par iespēju kļūt atkarīgam un lēnām sevi indēt nost. Tādu viedumu sasniedzu tikai astotajā klasē.

Jurka tuvojās. Jau pa gabalu varēja redzēt, ka viņš neko nenojauš. Kad bija jau gandrīz mums garām, Modris viņu uzrunāja. “Eu, Jurka, klau, panāc šurp – gribu tev kaut ko pajautāt.”

Jurka apmulsa, lēnām tuvojās. Skaidrs bija, ka viņš joprojām nesaprata, kas viņu gaida. Pienācis mums klāt, Modris prasīja: “Klau, es sapratu, ka esi pediņš, kas valkā tēva apenes?” Nesagaidījis atbildi, viņa draugs iesita Jurkam pa seju. “Jobanais pederast, tādus kā tevi vajadzētu no skolas izslēgt!”

Jurka bija ielenkts. Modris turpināja, nozogot manis teikto: “Droši vien ar tēvu arī vienā gultā guli, hā hā hā!” Sekoja vēl viens sitiens pa seju. Kāds Jurku sagrāba, es viņam iesitu pa vēderu, kaut ko pateicu, vairs neatceros, ko. Mazliet vēl viņu iekaustījām, pazemojām, tad fiksi pazudām.

Mājās ejot priecājos. Nevis tāpēc, ka guvu sadistisku baudu Jurku pazemojot. Nē, es priecājos tāpēc, ka biju gana gudrs, lai ar nevienu citu neapspriestu savus apakšbikšu vilkšanas paradumus. Arī es todien biju uzvilcis sava tēva apenes, jo no rīta citas nebija tīras. Man tas nelikās nekas īpašs.

Labs cilvēks būtu Jurku aizstāvējis, vai vismaz izdomājis veidu, kā nepiedalīties viņa pazemošanā. Es neesmu labs cilvēks.