Monthly Archives: jūlijs 2013

Pestivals – emociju lietus un vilšanās

Es neesmu no aktīvākajiem pasākumu apmeklētājiem, tāpēc ļoti cītīgi izvēlos vietas, kur dodos. Arī festivālus. Lai varētu sevi saukt par mēreni sabiedrisku, katru gadu izvēlos vienu vasaras festivālu, kur baudīt kvalitatīvu mūziku un patīkamu atmosfēru. Pagājušajā vasarā Latvijas monotono izklaides industrijas vidi atsvaidzināja neliels cerību stariņš – jaunais, sparīgais un atraktīvais Pestivāls. Nu jau arī asprātīgais.

Kā pēc pirmā aizvadītā gada masu medijos ziņoja tā galvenais organizators A. Līpenītis, Pestivālu apmeklēja ap 10 000 cilvēku, kas jaunam pasākumam ir pārsteidzošs skaitlis, īpaši ņemot vērā, ka reizē ar to norisinājās citi būtiski pasākumi (Prāta Vētras koncerts, kaut kāds festivāls Saldū un galu galā – Jaunais Vilnis). Ņemot vērā, ka vispār nav nekāda pamata domāt, ka iepriekš minētais skaitlis ir radošās iztēles auglis, uz 2013. gadu liku liekas cerības. Arī no blakus faktoriem festivāls atbrīvojās. Tā vietā lai konkurētu ar Jauno Vilni, Pestivāls izvēlējās norisināties vienā laikā ar Latvijas pasākumu kalendārā vērā neņemamo SummerSound (kurā, starp citu, uzstājās Prāta Vētra).

Pārliecināti par savām pozīcijām, Pestivāls pat dubultoja savu norises ilgumu – divas dienas! Grupu saraksts to pilnībā atļāva, jo ietvēra gan MC Hammer, gan agrāk populāras popgrupas dejotāju, gan Craig David, kura menedžments caur citiem kanāliem lūdza sabiedrību informēt par viņa nodomiem nebraukt uz Latviju, sūdzoties, ka Pestivāla pārstāvji mākslinieka prasību ignorējot, saviem sekotājiem apgalvojot, ka Pestivāls tiekot apmelots. Kā lai šādu pasākumu nemīl?

Laicīgi iegādājies biļeti, telti, perforatoru telts mietiņiem (nebūtu pārsteigums, ja organizatoriem liktos laba ideja telšu pilsētu uzliktu uz betona seguma) un visu pārējo nepieciešamo, es pacietīgi gaidīju otro jūlija nogali. Kamēr visi kolektīvi devās uz Liepāju, ar vieglu smaidu un cietu pārliecību pie sevis domāju: “hehe, drīz jums visiem būs abloms, kad sestdienā masveidā skriesiet uz Mežaparku!”

Mana pārliecība sāka ļodzīties pie publikācijas, kurā “Rīgas meži” sniedza informāciju, ka Pestivāls Mežaparkā nenotikšot. “Absurds! Piecas dienas pirms festivāla? Es uzticos organizatoriem! Viss pārējais ir tikai baumas un neapstiprināta informācija!” Man nosacīti piekrita arī Pestivāla organizatori, kuri sociālajos tīklos norādīja, ka var ticēt tikai viņu paziņojumiem (nevis, piemēram, presei, norises vietas apsaimniekotājiem vai loģiskajai domāšanai).

Par izcelšanas vērtu faktu gribētos atzīmēt, ka dienā, kad TVNET izlēma publicēt informāciju par apšaubāmo festivāla norisi (7. jūlijā), tā organizatori savus twitter sekotājus pagodināja tikai ar ziņu par 5. jūliju kā starptautisko bikini dienu. Nopratis, ka viss ir kārtībā un nav pamata uztraukumam par vasaras plāniem, turpināju pētīt grupu sarakstu un domāt – kurā brīdī pie velna no tā pazuda sākotnēji izziņotais MC Hammer?!

“Mainīsies Pestivals vieta un laiks!”. Blablabla, nepārvaramas grūtības, blabla, nelabvēlīgi apstākļi, vieta mainīta, blabla, notiek pārrunas, šīs nedēļas laikā būs papildus informācija. Skrēju pāri rindkopām, paralēli ss.lv izliekot sludinājumos nelietotu perforatoru. Biju atmetis cerības, ka es tikšu uz Pestivālu. Pamazām manās ausīs arī noplaka ilgi gaidītais meldiņš “don’t cha wish your girlfriend was hot like me”…

Šajā brīdī gaidīju, ka varbūt pasākuma organizatori pakonsultēsies ar kādu profesionāli, beidzot uzsākot īstu un pārdomātu komunikāciju. Bet, protams, nē. Pestivāls pieprasīja Rīgas mežu vadības atkāpšanos, kā arī gatavojot materiālus prasību iesniegšanai, solot izrēķināties arī ar medijiem. Viņi vairs neklusēšot. Ironiskā kārtā, kopš neklusēšanas ir pagājušas vairāk kā trīs klusuma pilnas nedēļas. Klusuma pilnas, ja neskaita paziņojumu par Alex Clare koncerta atcelšanu (līdzīgi kā dažus mēnešus atpakaļ atcēla arī Marina & The Diamonds). Toties, ja ir jāpiebilst arī kaut kas jauks, tad nule ir atjaunots Pestivāla facebook dizains.

Domāju, mana pieredze, ilgā dezinformācija, apkopojoumā ar izvērstāku un ne mazāk interesantu Rīgas mežu paskaidrojošo versiju, ir gana labs pamats, lai uzdotu jautājumu – kas notiek, Pestivāl? Kur ir konference? Kur ir skandalozie tiesu darbi un attaisnošana?

Un vai es nopelnīju savu ielūgumu? Varbūt tas manī rastu mierinājumu un atjaunotu ticību. (pamatojoties uz Pestivāla twitter feed atrodamo info, Tu vari iegūt ielūgumu, uzrakstot savas pretenzijas. Pieļauju, tā pie ielūguma tika arī Rīgas meži) 

P.S. sākotnēji izziņotā galvenā viesa MC Hammer koncerts esot pārcelts uz Novembri. Kurš grib ar mani saderēt par tā norisi?

Man nesanāk būt labam cilvēkam

Klau, vecais, man čista pietrūkst 76 saņi… Vari, lūdzu, lūdzu, izlīdzēt, man čista izmisums; būšu ārkārtīgi pateicīgs.

Es pats reizēm esmu pārsteigts par to laipno džentlmeni, kurš pēc pieprasījuma dzimst teju katrā pidarā ar nepieciešamību. Taču šajā reizē tas bija kaut kā citādi.

Man tūlīt iet vilciens uz Krustpili, drausmīgi vajag 70 saņus, es točna kaut kad atdošu.
– Cikos Tev ir vilciens?
Man točna vajag…” viņš, nespējot padomāt loģiski, turpināja tēmēt uz savu mainīgo valūtas summu.”
-Cik Tev tur pietrūkst? Iedod, cik Tev ir, es varbūt aiziešu nopirkšu biļeti.
Nē, nē, nu, man tiešām septiņdesmit saņi – baigi lūdzu!

Es sajutos neērti. Ja puisis tiešām ir no Krustpils, pirmo reizi nonācis lielpilsētā un nevīžīgi pārtērējis savus līdzekļus? Es jau zinu kā lauciniekus spēj aizgrābt īsts Rīgas McDonald. Viens burgers, otrs, un Tu jau attopies mugursomā krāmējot lielos komplektus un nopizģītās salvetes. Varbūt es ar saviem precizējošajiem jautājumiem netieši ņirgājos, pazemojot izmisušu jaunieti. Šādā gadījumā es esmu pidars!

– “Ok, še lats – ceru, neko nenokavēsi un tiksi mājās. Veiksmīgu ceļu!”

Dzirdētās pateicības un slavas dziesmas bija tā lata vērtas. Uz brīdi sajutos kā nesavtības etalons. Ar nicinājumu noskatījos uz apkārtējiem cilvēkiem, kuri nebija snieguši savu artavu Krustpils jaunieša izglābšanai. Ja viņš būtu spiests Rīgā pa nakti palikt, droši vien būtu ierauts narkotiku karteļos, sadurts vai aizvests verdzībā uz Lietuvu.

Ar neviltotu smaidu un spīdīgu auru visu dienu situ sev pa plecu, klusībā domājot – kaut būtu vairāk tādu cilvēku kā es. Protams, līdz brīdim, kad es iepriekšminēto jaunieti redzēju iznākam no neliela veikaliņa ar palielu pudeli. Divlitrīgu. “Vilciens uz Krustpili” nebija nekas vairāk kā analoģija teikumam “piepist mūli”.

Lieki piebilst, mana morālā nostāja nedaudz mainījās. Dusmas, naids, izmisums, idejas labākai lata iztērēšanai… Es piecreiz varētu ieiet maksas tualetē vai bezgalīgi braukāties ar lielveikala iepirkuma ratiņiem. Taču nē. Biju kļuvis par daļu no kāda jaunieša reibuma, kurš visticamāk ir topošais narkotiku karteļa barons, laupītājs ar nazi vai vervētājs vergiem uz Lietuvu.

“Vairs nekad mūžā. Nē. Es uz šo vairs neuzķeršos.” Manī pārgāja dusmas, taču ieslēdzās vienaldzība. Viens lats ir cena par to, lai es gūtu vērtīgu mācību. Neuzticēties nepazīstamiem cilvēkiem apšaubāmās vietās, kuriem gribas manu naudu.

Nepagāja ne pāris mēneši, kad mani uzrunāja pie veikala Maxima. Netīra paskata vīrietis, nedaudz ataudzis un izpūris, ar pagājušā mēneša dubļiem klātos džinsa šortos un melnu sporta kreklu, kura simbolika kaut kādā mērā varētu atgādināt Nike logotipu: “Es ārkārtīgi atvainojos (red. – ei, nu, ei, kāds pārsteigums!) mums ar brigādi šausmīga situācija! Mēs esam tikko no darba mežā atbraukuši, jau trīs stundas gaidām priekšnieku, bet viņš nebrauc pakaļ. Mēs no Latgales esam. Es, goda vārds, kā bomzis šobrīd jūtos, bet mēs esam normāli džeki. Gribas ēst. Varbūt Tu varētu iedot vienu latu, vai arī es varētu ieiet līdzi nopirkt kaut ko…

Par agru, vīri. Mana sirds vēl bija no akmens. Arī pieaugušu vīru bariņš, kas no saules slēpās zālājā aiz veikala, nespēja manī raisīt emocijas. “Sorry, man visa nauda tikai kartē; es ļoti steidzos – šodien nav Jūsu diena.” Es apzinājos, cik ļoti meloju, jo skaidri un gaiši zināju – aizmugurējā bikšu kabatā starp atslēgām man mētājās apaļš lats, kas spētu uzlabot dienu krietnu vīru pulkam.

Jo vairāk es domāju, jo vairāk es saprotu. To latu vajadzēja nevis Krustpils loham, bet šiem meža vīriem. Laikam ejot, mana sirdsapziņa neļauj naktīs gulēt. Es esmu pidars vai neesmu?

Generic Hipster Store: The Business Model

The Article

Below you can read an article that has several ‘first’ factors – it is the first article in English for Cehs.lv blog, site that has so far dominated single Latvian language Internet space. It is also the first public acknowledgment of constructed nature of hipster culture. And of course, the first action of ‘giving back’ to the community some of the ideas behind wealth and prosperity that Cehs.lv has brought to its founders.

Executive summary:

Bike arduino reconfiguration shed on the back street? Food donations for the dotcom bust victims in exchange of  love letters? Guerrilla gardening via pirate radio as a service? Altered history book exchange shop, that doubles as a canary bird-food experimentation lab?

Yes all those are generic hipster store concepts available from large pool of ideas that our generic hipster store franchise can offer to entrepreneurial and trendy people, willing to be next big thing on local art-street.

Below you can read Business Model Canvas describing all the aspects of the idea in detail.

Customer Segments:

For our generic hipster store franchise we see at least three different franchise takers as customer segments

1) Genuine hipsters.

They really want to run their hipster store to make friends, be cool, be trendy, maybe for some missing love. Who knows why, but they are ‘in’ for a real deal. They really want to open their ‘dog love saloon and local brew’ or ‘hairdressing for bald – a communal library’, or even ‘table tennis racket exchange and grill for raw foodies’. Franchise distribution channels will obviously involve vinyl record stores, instagram feeds and posh magazines.  They will not be willing to pay much, as they will not earn much. Though they will be good candidates for ‘local grant application’ profit-management program.

2) Young people looking for quick cash

They will immediately see the benefit of running hipster style store. As a young entrepreneurs, they will most likely opt for concepts like ‘Vintage dog apparell’, ‘Emeralds, crayons and love letters’ and ‘Insure your plant, share a helping green hand.’ They will be reachable via magazines like ‘Forbes’, ‘Young Investors Monthly’ and ‘Financial Times’. Different relationship model will be needed, as they will actively try to avoid paying franchise fee of 40%. We might even apply some ‘talent management fee reduction’ there. It will be harder to make them pay for used kitchenware as an elements of store design, but they will be more likely to invest in cash registers and shelves.

3) Bored pensioners

Depending on pocket depth, they will be good candidates for ‘70% shared ownership program for senior upstars’ where we require 70% up front investment from them and keep 70% of profits. They will also be more likely be ok with paying consultancy fees for ‘trend analysis’ and ‘social network optimizing strategies’. Store concepts they will most likely choose will be: ‘from 70ties with love and dog food’, ‘cornerhouse butchery with beers server cold’ and ‘pub for your daughter (with free printer, if you donate for equality of rainforests)’. Reachable via daytime television infomercials and grocery store coupon booklets.

Value Proposition

There are some value proposition that is similar for all customer segments – we offer what they lack – creativity – out of the box. Or rather – pretense of creativity. Genuine hipsters will then additionaly get also some piece of ‘recognition’ and ‘paternal love’, young people looking to make money will get easy way how to cash in on thriving market for ‘different’ and ‘unique’ people who usualy frequent those stores. And senior citizens will have some extra fun and a way to spend their cash that does not involve house renovations, cats or grandchildren.

Value proposition will be in convenience, customization, design and newness areas.

Channels

Awareness raising will need to be done carefully, so general hipster market total value is not diluted too quick. It will need to be time coordinated with opening of new ‘creative streets’, ‘de-industralised art centers’ and ‘alternative lifestyle communes’. Also, different customer segments will have relatively separated communication channels, so different messages can be sent to different customers.

Customer Relationships

Customer acquisition might be via live bait system, via vintage looking sales booklets in all generic hipster stores. But that is more of a channel discussion, regarding relations, it is important to keep the ‘cool’ in franchise, so true beliebers would stick around. For senior participants, more important is ‘probably cool’ factor. For new and talented entrepreneurs, of course we should have system of ‘cool promises’. And all three approaches should keep retention percentage high as well as good acquisition trends, while upsell activities would be more focused on store expansions.

Revenue Streams

There will be three main revenue streams:

1) Initial store opening price – all interior, decorations, stock. For genuine hipsters this will be negligible, but for other customer categories we might make good profit here.

2) Recurring share of store profits – for all customer segments this will be significant part of our profits, but biggest will be from  young entrepreneurs, as they will actively make money off of franchised store.

3) Extra equipment for store and consultancy fees – pensioners are most likely source of this revenue stream, with a bit from young and talented entrepreneurs as well.

Key Resources

Key resources of a company would be wide range of various trendy store themes, each with its own sellable stock, store concept and interior design. All that coupled with the heartless and ruthless sales team to exploit shortcomings of human nature.

Key Activities

Trend analysis – to catch next “harlem shake” in time to turn it into concept of “Group dancing and group love” store that sells used motorcycle helmets and hugs.

Hipster spotting – try to find next ‘artist block’, ‘creative street’ or other place where they congregate, to start offering services there and do advertisements immediately.

Aggressive sales – when location and trends are known, then all the possible franchise takers in the vicinity have to be approached by sales people and much as possible of our services sold.

Key Partnerships

Key partners would be various independent artist types who would love to have laugh at actual trends by making them even more ridiculous for our store concepts, thus making them even more trendy.

Also, suppliers of usual store supplies – cash registers, shelves, chairs, paper, etc.

It would be good to have good relationships with real estate companies, so they would be willing to lease out unused property for short (most likely) periods of time for next to nothing.

Cost Structure

Sales team will need different asses to impress different customer segments. Young and talented will need to see expensive cars, old pensioners will need to see ‘longterm commitment’, whatever it might look like in each given case, while genuine hipsters will want to see salesperson to wear the most expensive clothing possible, that looks like old trash while keeping glimmer of poshness within.

Ads will be cheap, but not for free, so those costs need to be taken into account.

Other costs will be maintaining call-centre, sales team, advertising team, problem-solving team (with bigger guys).

Picture from http://www.businessinsider.com/look-at-this-f-ing-hipster-gets-a-book-deal-2009-6